Suntažu pagasta laikraksts Suntažnieks, septembris - Ogres novads

Suntažnieks 3Suntalnieki jeb suntažniekiNo bērnības ausīs skan tēva lietotaisSuntažu iedzīvotāju nosaukums– suntalnieki, kuru droši vien daudzitagadējie jaunie Suntažu iedzīvotājinav pat dzirdējuši, jo saka: „Mēs esamsuntažnieki.”Suntažu iedzīvotāju nosaukšanaisenākais ir suntalnieku vārds. Torāda valodnieku pētījumi.Izcilais latviešu valodniecībasklasiķis prof. Jānis Endzelīns (1873–1961) ir novērojis, ka „tiem rietumu Vidzemespagastu vārdiem, kas beidzasar -ži, ir blakus apdzīvotāju vārdi, kasbeidzas ar -nieki (kā Kurzemes rietumosun vidienā): allažnieki, ādažnieki,aijažnieki, ainažnieki, eikažnieki,jūdažnieki, ķirbižnieki, limbažnieki,nurmižnieki, pabažnieki, tīnužnieki,rutužnieki, tiegažnieki, vainižnieki,vangažnieki, vidrižnieki, suntalnieki, t.i.,Suntažu (vācu Sunzel) ļaudis, ropalnieki,t.i., Ropažu ļaudis (ropalnieki savavārda tagadējo formu dabūjuši zemsavu kaimiņu suntalnieku vārda iespaida;”(1.DI III 1356–357); Tātad Suntažuļaudis sauc sevi par suntalniekiem unpēc viņu parauga arī Ropažu ļaudis –ropalnieki.Ap 1922. gadu vietvārduvākumos Suntažu pagastā ir bijusivalodniece Anna Ābele (1881–1975),kas konstatējusi, ka Suntažu pagastāiedzīvotāji sauc sevi par suntalniekiem(par to sk. 2. DI IV 1,71).Pašu Suntažu vārds gadsimtu gaitācitās valodās ir bijis pierakstīts dažādi:vācu valodā Sunzel, Sunteynen, krievuvalodā vecākos rakstos pēc vācuparauga – Сунцель, Сунцельн, bet20.gs. – Сунтажи. Komentāros parSuntažiem J. Endzelīns norāda, ka teologsun valodnieks Georgs Mancelis(1593–1654) ciema nosaukšanailietojis vārdu Sunteži. J. Endzelīns,analizēdams šo nosaukumu vēsturiskoizcelsmi, ir atradis suntalnieku vārduLatviešu valodas filoloģe, mācībgrāmatuautore, A. Kronvalda prēmijas laureāte,asoc. prof. Dzintra Paeglejau 14.gs. J. Endzelīns ir rakstījis šādi:„Vārds Sunteynen sastatīts ar latviešuSuntalniekiem (= Suntažu ļaudīm); betSuntaži (vecos dokumentos no 1318.gada [3. DI III 292]) rakstīts – Sundesel,no kam vācu Sunzel) ir laikam lībiešuvārds (Suntaži ir Vidzemē, vecā lībiešuapgabalā ..)” (4. DI III 1, 642). J.Endzelīnsir konstatējis, ka vietu nosaukumi, kasbeidzas ar -ži, ir lībiskas izcelsmes, viņšmin vārdus no senā lībiešu apgabala:Aijaži, Ainaži, Allaži, Ādaži, Eikaži,Jūdaži, Ķirbiži, Limbaži, Nurmiži, Pabaži,Ropaži [Ruopaži], Suntaži, Tiegaži,Vainiži, Vangaži, Vidridži (3. DI III 291–93).Nodibinoties Latvijas brīvvalstijun ieviešot jauno ortogrāfiju, profesoriJānis Endzelīns un Pēteris Šmits izdodinstrukciju „Izrunas un rakstības vadonis”vairākos izdevumos no 1921.līdz1930.gadam, kuras galvenais mērķis –nostiprināt jauno ortogrāfiju un vienotulatviešu rakstu valodu (literāro valodu).Šajā izdevumā ir arī „Vietu vārdusaraksts” ar Suntažu vārdu.Iedzīvotāju nosaukumi dziļiPublicitātes fotosakņojas pagātnes tradīcijās un patliterārajā lietojumā saglabājas vēlmūsdienās, piem., Gulbenes Tirzasiedzīvotāji sauc sevi par tirzmaliešiem,nevis tirzēniešiem. Tomēr to nevar teiktpar suntalniekiem. Vēl 1970. gadā„Latviešu valodas kultūras jautājumos”valodniece Vallija Dambe (1912–1995)raksta, ka „pagaidām varētu lietot ..suntažnieki un suntalnieki ..” un tālākiedzīvotāju nosaukumu sarakstā minabus vārdus – suntažnieki jeb suntalnieki,tāpat arī V. Dambes plašākāpētījumā „Latvijas apdzīvoto vietuun to iedzīvotāju nosaukumi”(1990)minēti abi Suntažu iedzīvotāju nosaukumi,bet suntalnieki likti iekavās –suntažnieki (suntalnieki). Bet piecusgadus vēlāk iznākušajā ”Latviešu valodaspareizrakstības un pareizrunasvārdnīcā”, ko sastādījis L. Ceplītis, A.Miķelsone, T. Porīte, S. Raģe Latvijasvietu un to iedzīvotāju nosaukumospie vārda Suntaži minēts tikai viensiedzīvotāju nosaukums – suntažnieki.Suntalnieku vārda te vairs nav. Vaitiešām šajos 16 gados ir pazudis suntalniekuvārds un arī mēs paši esam toaizmirsuši?Rakstā izmantoti un tur nenosauktivēl šādi J. Endzelīna darbi:1. Kuršu pēdas rietumu Vidzemē[1923]. Jānis Endzelīns. Darbuizlase [tekstā DI] III 1355-357;2. Latvijas vietu vārdi. 1. daļa.Vidzemes vārdi. Piedaloties A. Ābelei,J. Kauliņam un P. Šmitam, savācisun rediģējis J. Endzelīns [1922]. JānisEndzelīns. Darbu izlase IV 113-126;3. Zur baltischen Sprachgeschite[1932]. Jānis Endzelīns. Darbuizlase III 284–94;4. Die altpreussischen Ortsnamen,gesammelt und sprachlich behandeltvon Dr. Georg Gerullis [1923].Jānis Endzelīns. Darbu izlase III 1640 –643.

4 SuntažnieksTādi bija laiki, un tā bija jādzīvoIvara Celmiņa atmiņustāstījums par savu bērnību, skolasgadiem un darba gaitu uzsākšanubija publicēts „Suntažnieka” augustanumurā. Te – turpinājums.Kad „Juglas ziedu” apvienojaar Ikšķili, Trapiņš tur palikapar priekšsēdētāju. Viņš bija ilgāknostrādājis, es tikai 2 gadus un domāju:piķis rāvis! Nav ko!Nu es biju brīvs cilvēks. Darbanav, bet kreņķis jau bija. Tai apstāklī,ka tie plāni, kas man bija saplānoti uzpriekšu darīt, nevienam nu vairs nebijavajadzīgi. Jo katrs vadītājs jau nāk arsavu plānu vai bez plāna, bet tikai near to, kas bijis iepriekš.Bet laikam tā slava kaut kādaman bija, jo jau pēc pāris dienām atbraucano Ropažiem priekšsēdētājs.Tas bija gados. Teica, ka gribētu manipar vietnieku. Pēc gada iešot pensijā.Es vēl aizbraucu uz ministriju. Man turdraugi apliecināja, ka viņš arī ministrijābija pateicis, ka pēdējo gadu strādā.Un tā es tur svārstījos. Ar šodienas acīmskatoties, es būtu tuvu Rīgai. Rīgas rajonambija labāka apgāde par citiemrajoniem.Bet, kamēr es tā vīstījos,pie manis atbrauca Kristalts ar savuagronomi Žeņu Lubāni un zootehniķiBrigitu Damani. Paņēmuši konjakulīdzi. Lai es nākot uz Suntažiem parpriekšsēdētāju. Ko es tur iešu! Negribu!Uz Rīgas pusi gribu. Beigu beigās,projām iedami, Kristalts ar Žeņu, viņajau tāda uzstājīga bija, saka: „Nu uzrakstivismaz tādu papīru, ka esi armieru balotēties.” Nekāda papīra jaupie rokas nebija. Izplēsu rūtiņu lapu unuzrakstīju, ka esmu ar mieru balotētiesSuntažu kolhoza priekšsēdētājavēlēšanās.Un tā es tur nebraucu. Konjaksbija jau nodzerts. Bet uz vēlēšanām Kristaltsto Juglas galu bija saorganizējis,un tie ņēma virsroku. Ancānu atvirzījanost un izbīdīja mani.Zvana man kaut kāds partijasdarbinieks no Suntažiem: ”Tu esi ievēlētspar „Suntažu” kolhoza priekšsēdētāju.Nupat nobalsoja.” Un nosauc tur tosprocentus. „Tev tagad vajadzētu teiktrunu. Esi mājās? Mēs tev sūtām pakaļmašīnu. Mēs te uztaisīsim pārtraukumu.Lai veči uzpīpē. Un tad nāksim.”Mašīna bija klāt. Aizrāva maniuz turieni. Cilvēki sanāca zālē skatīties,ko ievēlējuši. Neviens jau mani nepazina.Es tur ar kādu runiņu uzstājos. Puķesman pasniedza.Tā sākās mana priekšniekošanaSuntažos.Konservu cehu Ancānsaizsāka. Ābolu sula tur bija sapildīta.Viena dāma bija par priekšnieci. Taibija dzīvoklis Jūrmalā, un tā mēdzavasarā daudz slimot. Vienreiz ņēmu unaizbraucu apskatīties, cik slima.20 tonnu mucās sapildītaābolu sula. Tur kāda pusbrigadierīte:„Nu, priekšniek, ko darīsim. Tā kā cukursbūtu jāliek klāt. Pēdējais laiks.Cik liksim?” Man nekāda jēga. Kautkā izvairījos un braucu uz Jūrmalu todāmu apraudzīt. Tā slimība jau redzamanebija, bet kaut kāda lapa bija.Braucu atpakaļ un sapratu, ka manjāmeklē nopietni cilvēki.Sameklēju. Lāci dabūju noNaukšēniem. Tur bija kāds minerālūdenscehs. Sieva par laboranti. Viņš pats parpriekšnieku.Eiduku dabūju no Cēsīm. Toman ministrijā ieteica. Sieva arī beigusiakadēmiju.Un vēl Solvitu Virku dabūju.Viņa bija beigusi akadēmijā pārtikasrūpniecību.Man cehā bija 4 -5 cilvēki araugstāko izglītību.Mūsu laikā cehs bija spēcīgs(vēlāk bija, kas noprivatizē, un bija,kas izsaimnieko). Mēs tur šņabi lējām.„Dzintarlāsi”. Un sūtījām uz Krieviju.Kāds bija piespēlējis Pugo, un viņšCK plēnumā referātā piesauca, kakolhozniekiem jāražo piens un gaļa,bet tāds un tāds kolhozs un tāds untāds priekšsēdētājs ražo šņabi. Kur tasredzēts un kā tas var būt. Mani aizsaucauz Tautas kontroles komiteju undabūju stingro rājienu.Mēs jau varējām pārtraukt toalkohola ražošanu. Šodien ceha nav.Bet vai tāpēc Suntažos cilvēki nedzer?Valsts tāpat pieražo.Kad mums ministrija iedevato atļauju ražot alkoholu, mumsbija noteikts, ka Latvijā mēs to nemaznedrīkstam tirgot. Lai neradītukonkurenci. Mēs vedām uz Krieviju. Vīnusūtījām prom uz ziemeļiem ar vagoniem.Cilvēks uz vagonu brauca līdzi.Sametinājām krāsniņu, segu devāmun kasti neuzskaitīta vīna līdzi. To jaudzelzceļnieki zināja un sit pie durvīm.Ja neiedosi, nepieāķēs sastāvam unpaliksi kādu nedēļu nīkt.Palīgražošana deva naudu.Mums ilgu laiku – vairākus gadus -stāvēja miljons bankā. Es šad tadpaprasīju grāmatvedei, vai mums tasmiljons vēl ir. „Jā, priekšniek.” Miljonssimt tūkstoši. Miljons divsimt tūkstoši. Koar to varēja izdarīt?Nopirkt kārtīgu tehniku vaikaut kādās kombinācijās dabūtpapildus tehniku. Varējām maksātlopkopējām, slaucējām, teļkopējāmlielas algas, prēmijas dažādas. Tad arīcilvēki strādāja attiecīgi. Apzinīgāk.Varēja organizēt kultūras pasākumus.Tas viss piesaistīja cilvēkus.Jau no „Juglas zieda” laikiemman Dzidras Sproģes enerģija patika.Abi ar Dzenīti viņu no Tīnūžiem uzkultūras namu atvilinājām.Kultūras namam tērējām 30tūkstošus rubļu gadā. Mums skaistibija apģērbti dejotāji, visi kolektīvi.Tā bija mūsu nauda. Varējām viesusuzņemt. Kad tuvāk nāca brīvlaišana,mums ārzemniekus sūtīja. Tad sūtījāmuz Rīgas augstskolu mašīnu pēc tulka.Es nevienu svešvalodu nezināju. Mumsjau tās svešvalodas savulaik tikai kāfakultatīvu mācīja. Nevajadzēja jau.Ļoti augstā līmenī bija sports.To mans vietnieks Dzenītis koriģēja.Pats viņš bija slēpotājs. Man arī sportsinteresēja. Ar boksu tiku Latvijas jaunatnesizlasē. Augstākais sasniegumsbija braukt uz PSRS sacensībām. Sportspiesaistīja jauniešus. Viens otrs teica:„Jums tas sports te tik labs. Es gribu paliktpie jums.” Tas jau mums bija kā medusmaize, jo saimniecībās jau parastijaunie nepalika. Palika vecie vai tādi,kam tāda vaina un vēl kāda vaina.Tā tas kolhozs auga. Visādasiespējas meklējām. Minerālmēslusvedām no Novgorodas. Tur Dobumsbrauca. Uz turieni vedām sienu,vedām sivēnus. Salikām visas lielākāsmašīnas, kādas mums bija – kādas 15.Līdzi ar tehnisko palīdzību Ronis brauca– ja nu ceļā kas atgadās. Braucavisi uz Novgorodu padalīt sivēnus, vīnakastes, vienu gadu sienu veda. Skaitījās,ka viņi mums dod minerālmēslu atkritumus,bet, kad jau aiznesa vīna kasti,tad piebēra pilnu kravu ar labiem, tikpa virsu tādus, kur saplēsti maisi vai kastāds. Un to visu gādāja šurp.Kad tas viss nonāca kārtīgaiecirkņa vadītāja rokās, tad tā noNovgorodas vestā manta deva savuatdevi. Tad Riekstiņš varēja kaisīt, unviss gāja.Tad tāda skaista lieta bija –aizvedām cūku uz Rīgu helikopterueskadriļas priekšniekam. AgronomeLubāne bija tur saorganizējusi. Aizvedašim to cūku, torti, vēl ko. Mumsbija ēdnīca ar konditorejas cehu –

Suntažnieks 5Tādi bija laiki, un tā bija jādzīvotur varēja tortes cept un pasūtīt. Viņšmums deva helikopteru. Pavasarī, kadkaimiņš neviens vēl netika uz rudziem,mēs kaisījām minerālmēslus no augšas.Helikopters ļoti zemu var lidot un kaisaprecīzi pa līniju. Nav tā kā lidmašīna,kas visus mežus un grāvjus piekaisa.Uztaisīja placi, kur ar mašīnām tosminerālmēslus ved klāt. Viņš uzlādēun paceļas. Nolaižas. Tur veči atkalpriekšā. Pielādē. Tā viņš lidoja.No Rīgas atvedām autocisternuar degvielu – tīro, balto petroleju, arko viņš gāja. Nedēļu viņš te nostrādāja.Ziemāji apsēti, zālāji, pļaujamie apsēti– kādi 600 ha. Rajons bija vienu arīpieprasījis uz visiem kolhoziem, tas vēlnebija atsūtīts, kad mēs jau strādājām.Katru gadu – tikpat kā ar savu privāto.Žeņa brauca, helikopters nāca.Palīgražošanas veidu mumsbija padsmitos. Rainī – kapu pieminekļi.Akmens zāģis bija. Akmeņus veda noKarēlijas. Zāģējām un taisījām kapupieminekļus. Taras cehs – pudelēmtaisīja koka režģus centrā, Juglā, Rainī.Nagloja gan uz vietas, gan izvadājauz mājām. Daudzi, kam bērni, gribējanaglot. Kastītēm uzņēma to skaitu.Negāja tā prom vešana. Tad uzlikāmtur šoferiem kādus santīmus parkastītēm, ja viņš aizvedīs un nodos. Tadbija tā – šoferis brauc pēc kombikormaun jau iepriekšējā vakarā viņš sarunāja,kas dos kastītes, lai viņam turp brauciensarī ir par naudu. Un uzreiz mumstās kastītes aizgāja uz Rīgu visas.Lielo konservu cehu ar Eidukukopā sākām paplašināt. Gribējutādu pirti un zālīti uzbūvēt. Ar soļiemnometām, cik plašu taisīs. Es saku: tevajadzētu tādu mazu zālīti jums pašiemun ciemiņiem, kad atbrauc. Mūzika laiir. Un pirts galā. Baseins. Eiduks saka:„Šitajā gabalā, kur tu pirti gribētu, esvēl varētu 2 cisternas uzstādīt. Lielās– pa 50 tonnām.” Mums jau vispārietilpība bija 300 tonnu. Es saku: „Nē,nē. Lai šitas paliek priekš skaistuma.” Tāmēs projektējām.Viesnīca bija ar 18 istabiņām.Uz vietas tur bija ēdnīca. Karstajā darbalaikā uz lauka veda ap 200 porcijustrādniekiem.Man vienmēr bija tāda doma,un es visu mūžu tā esmu rīkojies, kanevajag uzņemties sev atbildību parsīkumiem. Atbildīgs jau priekšsēdētājsbija par visu, bet nevajag dotnorādījumus kādā nozarē. Lai katrāvietā ir savs vadītājs. Mans uzdevums– es to uzskatīju par galveno – veidotspeciālistu kolektīvu, kas var apsaimniekotto zemi, kas mums bija pāri par3,5 tūkstoši ha, un visus tos cehus.Es redzēju, kā bija citā kolhozā– tepat netālu. Priekšnieks, pēcizglītības agronoms, visu noteica: uzkura lauka rītā braukt pļaut, kur kombainusūtīt. Un tad, kad priekšniekanebija mājās, tad visi sēž un gaidapriekšnieku. Agronoms tai skaitā.Aizsūtīs tur, priekšnieks lamāsies. Aizsūtīstur, velns zina, ko priekšnieks domā.Varbūt gribēs uz turieni. Pagaidīsim, kopriekšnieks pateiks.Otra lieta, kas man toapstiprināja. Biju kursos. Uz turieni biežisūtīja. Pa 2, pa 3 mēneši uz Jelgavu.Un tad vakarā tur telefons bija. Mobilonebija. Un pie tā telefona stāvēja rinda.Es tur sēdēju un skatījos, kā viņi devanorādījumus uz saviem kolhoziem. Citskliegdams, bļaudams, cits mierīgāk.Es nekādus norādījumus nedevu.Man tos mēnešus bija atstāts vietnieks.Reizēm piezvanīju, lai saskaņotukādu jautājumu, un viss. Ko es, prombūdams, varu komandēt, kura mašīnavai kurš traktors lai brauc. Kad kolhozsstabilā stāvoklī, ražošana iet normāli.Ja speciālists ir savā vietā, viņšizdomā un izdara arī tad, ja ir gadījiespielaist kļūdu.Mums bija kolhozā ap 60cilvēku ar augstāko izglītību. Kadru daļāreiz saskaitīja. Nu kādi gāja dekrētā utt.Aktīvi kolhozā pārvaldē strādāja kādi40.Un tad nāca privatizācija.Kad realizējās atmoda,jautājums Latvijā bija nostādītspavisam vienkāršs. Bija pēc iespējasātrāk jānojauc kolhozu iekārta. Jakaut kas misās, ja krievi uzspiež vecosparametrus, tad kolhozus vairs nevarēsnodibināt, jo tie būs izlaupīti. Tehnikaizdalīta, lopi izdalīti. Es toreiz teicu,arī pāris reižu televīzijā uzstājoties, kavajag pilnsapulces lēmumu. Ja gribiprivatizēt šito kūti, tad jāiesniedz lūgumspilnsapulcei. Mēs dosim privatizācijā,bet dosim tādam cilvēkam, par kurumums ir pārliecība, ka to ganāmpulkusaglabās un kaut kas notiksies. Bet toneielika iekšā tai likumā. Likumā bija tā:ja uzraksta iesniegumu, 30 dienu laikāmums jāatdod tā kūts.Ja vēl uzrakstījis otraisun trešais, tad notiek izsole.Kurš notur cenu, tasdabū. Uz dažiem objektiembija izsole. Tā tas kolhozstika nojaukts.Viens novetārstiem noprivatizējatrešo fermu. Tur bija 100šķirnes govis ar ciltsrakstiem3 paaudzēs. Aizvedavisas uz kombinātu.Mēs vēl tur arpajām ņēmāmies (Naudamums bija. Par pajāmmēs norēķinājāmies arvisiem cilvēkiem. Parādā nepalikām),kad jaunā vara sāka nākt kabinetosiekšā. Tā kā krievu filmās rāda – sarkanokarogu uzvelk un tā. Zootehniķakabinets tika atbrīvots – kas nu tur bijaparedzēts no jaunās valdes. Un govjuciltskartītes tika izmestas koridorā –apkopējai prom nešanai uz miskastivai kurinātavu. Sievieši, kas bija kādasgovis noprivatizējuši (bija fermas, kasprivatizēja pa 2, pa 3 govīm), rakņājāsun meklēja pa to kaudzi savai govijciltspapīrus. Un labi izdarīja. Viņāmuzreiz bija cilts govis un tālāk, kaddzima teļi, tad zināja māti, vecomātiun vecvecmāti. Pārējās kartītesnodedzināja.Bet cilts zootehniķi mums bijapatiešām labi. Pēdējā bija Pušpūre,bet pirms tam arī bija ļoti laba. Aizgājauz Cēsu rajonu.Bija kolhozā cūku ferma. Latvijapar valūtu bija iepirkusi 200 cūkas noBeļģijas. Lielas, bekona lielumā. Pusetika vienai paraugsaimniecībai, otrapuse – mums. Mēs bijām izcēlušies.Mums bija šķirnes cūkkopība. Braucāmar mašīnām naktī uz civilo lidostu pakaļ.Tur ar transporta lidmašīnu tās bija atvestas.Pa 10 cūkām dzinām mašīnāun vedām.To fermu saglabāja.Baumeistare tagad strādā. Prieksskatīties. Ko mēs iesējām, tā sēklatagad aug. Tad ir tāds apmierinājums,ka ir.Visādus apbalvojumus darbamūžā esmu saņēmis: ordeni „Godazīme” un Darba Sarkanā karoga ordeni,ir 2 medaļas. 1990. gadā man piešķīraNopelniem bagātā lauksaimniecībasdarbinieka goda nosaukumu. Tas tādsgandarījums par padarīto.Kad kolhozu izprivatizējām,man bija kapitāldaļas. Kopā ar citiemkapitāldaļu turētājiem noprivatizējāmĶeguma SCO. Galdniecībā kā vadītājsnostrādāju 10 gadus. Strādājāmpēc vecām metodēm, kas varbūtnav progresīvas. Kredītus neņēmām.Tēlnieka Jāņa Karlova darbnīcā Ikšķilē, apskatot represētopieminekļa metu 1990. gada martā.

6 SuntažnieksTādi bija laiki, un tā bija jādzīvoIztikām ar to, kas mums bija. Līdz ar tomēs neattīstījāmies, protams, pietiekamiātri, neieviesām jaunās tehnoloģijas,bet mēs bijām droši, ka mūs nekad nepalikszem āmura. Kad man palika 70gadu, pārdevu savas kapitāldaļas unaizgāju pensijā. Mans tēvs arī pensijāaizgāja 70 gadu vecumā.Tagad dzīvoju mājās. Irmierīgāk. Kad strādāju saimniecībā, bijadiezgan augsta stresa pakāpe. Vairākkā 20 gadus esmu bijis priekšsēdētājs.Darba organizācijas vadīšana. Viss, kasvajadzīgs ražošanai. Ir strīda momenti.Ir stresa kāpinājumi. Un rezultātā ir arīveselības traucējumi - asinsspiediens,sirds darbība. Pa slimnīcām nāciespagulēt.Te man ir 8 ha zemes, Annaņemas ar lopiem. Uzprojektēju pienamāju, par to prieks.Svētdienās vedu Grāfu uz suņuskolu Mālpilī. Tur abi noskrienamies.Tāpat jau pāris reižu nedēļāsanāk kur izbraukt. Kaut ko padaru,kaut ko nepadaru. Tā jau tās dienaspaiet.Ko tagad Suntažos varētupamainīt? Grūti pateikt. Neko straujite tagad nevar uzlabot. Lai kā tur taipadomju laikā bija, bet mēs visi tikāmmācīti jau no mazotnes, no skolas laikiem:ja tu esi vadītājs, tad tev jāskatās,kā ir pārējiem. Tu nedrīksti neko ķert ungrābt sev pa priekšu. Tagad tas virziens:vispirms sev.Ja tā paskatāmies: tāvadība, kas mums šur tur ir, tie taču irsagrābušies dažādos ceļos visu. Cikviņiem ir mežu zemes, cik viņiem ir citaszemes, cik viņiem ir visādas citādas lietas!Tie nedomā vairs par iedzīvotājiemkā tādiem. Tie lai dzīvo paši, kā redz.Kurš var uzpērties augstāk, tas lai peras.Tas, kurš nevar, nu tad neko.Tajā laikā, kad te ievēlēja tāspirmās pagasta padomes, ja tie būtugājuši pa tādu ceļu, domādami parcilvēkiem, tad jau būtu kas savādāk.Bet nedomāja. Domāja citādi.Ir jānāk jaunai paaudzeiar citādu domāšanu. Enerģiskiemcilvēkiem ar zināšanām. Tādi cilvēki tekaut ko uzsāks. Būs enerģiski, kaut koražos. Būs darbavietas, būs nauda, būskaut kādi ieguldījumu, būs attīstība.Ivara Celmiņa stāstījumupierakstīja Benita TrasūneTikšanās ar dzejnieci Maiju Laukmani12. septembrī Dzejas dienu ietvarosSuntažu pagasta bibliotēkā bija iespēja tiktiesar Maiju Laukmani - pašlaik ražīgāko unlasītāko dzejnieci Latvijā. Ieskatam dažasdzejnieces teiktās atziņas:Par Dzejas dienām.To, ko rakstnieks pasaka 297lappusēs, to dzejniekam no tiem nieka 33burtiņiem, kas ir latviešu alfabētā, jāsaliekmazumiņā, kurā pateikt kaut ko tādu, kastevi tā kā uzviļņo. Un, ja tajos vārdos navpateikts vairāk, kā vārds iespēj, ja ir tikaiatskaņoti salikts teksts, tad ne vella nav.Ir jāmēģina no sevis izdabūtvārdus ārā tā, kā Margarita Gūtmanepateikusi: „Ja vārdi ir labi, tad viņos ir tādavilkme, kas tevi ierauj iekšā starp rindiņāmkaut kur laikā, kura nav. Un nāve atkāpjas.Un nelaimes atkāpjas uz to brīdi, kad tu esidziļi bijis ierauts iekšā tekstā. Un tad tu iznācārā spēcīgāks”.Imantam Ziedonim publicistikasgrāmatā „Garainis, kas veicina vārīšanos” ireseja par dzejas lasītājiem un ogu lasītājiem.Ziedonis saka: dzejas lasītāji ir tādi kā ogulasītāji. Viņi lasa savā groziņā no dzejasvārdus kā tādas ogas.Un tad ir tā, ka dzejnieks Dzejasdienās nāk pie lasītājiem un pieklauvē, unsaka:Tuk, tuk, tuk,Man ir sērkociņš.Vai tu esi gatavs būt malka?Tuk, tuk, tukEs esmu bite.Kur ir tava pļava?Tas ir tas Dzejas dienu laiks. Esesmu dzejniece. Esmu gatava jums paietpretī.Par dzejas lasīšanu.Ja dzeja mani uzrunā, saviļņo,sasāpina, paceļ, un es no tās gūstu jaunassajūtas – manī ir sirds! manī pukst! manī sāp!mana sirds spēj just! – tad dzeja ir padarījusito, kas tai jāpadara. Tas ir mākslas uzdevums– strādāt uz dvēseli. Strādāt ar dvēseli.Jūs visi esat stipri, jo lasīt dzejuir smags darbs. Tas ir varonīgs darbs –atļaut savu dvēseli saviļņot, sasāpināt.Ja tu lasi atskaņu dēļ saliktu tekstu, tad irmazāka piepūle. Es nevaru katru dienulasīt, piemēram, Uldi Bērziņu, Juri Kunnosu,Amandu Aizpurieti vai Māru Misiņu. Tur vajagbūt tādai noskaņai, ka es zinu, ka manimazliet plēsīs tie vārdi. Tā ir mana pozīcija.Par dzejas rakstīšanu.Ieraugu papīru, un manī ir tādsnemiers.Kolēģi reizēm saka: ai, kā šodiennerakstās. Vajag kādu laimi vai nelaimi.Kādus burbuļus. Es esmu īsta lauciniece.Man nevajag neko - ne liktenīgu pildspalvu,ne īsto papīru, ne būt bēdu sagrauztai,ne izjust sāpes. Es vienkārši rakstu. Es reizēmlūdzu: „Dzejolīši, nu nenāciet pie manis!”Bet viņi nāk. Reizēm naktī. Tad tumsā pierakstuun mēģinu no rīta kaut ko salasīt, jonaktī rokraksts ir savādāks kā dienā.Man negribas būt savā dzejāstiprai un spēcīgai. Man gribas būtjēdzīgai. Protams, ne vienmēr tas izdodas.Tāpat esmu ēnu pilna un neveiksmju unneizdošanās pilna.Esmu saņēmusies daudz darbu. Esreizēm pabimboju. Ir tik daudz citu lietu, parko domāt. Pa kuru laiku lai rakstu?Esmu kultūras darbiniece.Strādāju bērnu bibliotēkā. Vadu Talsosjauniešu Fantāzijas teātri. Ir jādomā, kurdabūt jauniešiem spēlējamo materiālu.Man ir jādara viss no brīža, kad priekškarsir atvēries, līdz brīdim, kad priekškars ir jauaizvēries.Esmu Talsu novada literātuFoto Aiva Zemtureapvienības vadītāja. Ceturto gadu vaduprojektu „Rakstniecības skola Talsos”. Katruotro ceturtdienu aicinām ciemos radošaspersonības – literatūras kritiķus, rakstniekus,dzejniekus, dramaturgus.Man gribas būt godīgai pret to,ko man dzīvē lemts darīt – pret vārdiemun pret dzeju. Esmu daudz domājusi parto, kas mēs esam, ko meklējam. Ja manādzejā būs tikai rāmis un formas meklējumi,vai šo dzeju kāds uzliks uz galda un teiks:„Vai, dieniņ, cik smuki!” ?Esmu daudz rakstījusi bērniem, betpēdējā laikā kaut kā no bērnu dzejas ejuprom. Laikam esmu visu pateikusi, kas manbija jāsaka. Aizeju aizvien vairāk uz jauniešumazajiem romāniņiem.Man šķiet ļoti svarīgi runāt ar jauniemcilvēkiem par to, kas ir viņos pašos.Kas viņos sāp, kas viņos smeldz, pēc kā viņiilgojas, kas ar viņiem notiek vai nenotiek.Es apzinos, ka vajag arī tādasgrāmatas, kurās ir fantāzija un spēleselementi, un kalambūri, un muļķības, unačgārnības. Tas viss pieder pie augšanasceļa meklējumiem, bet tā rakstīt nav mansuzdevums.Par to, kā mēs dzīvojam.Annai Vīķei ir eseju grāmata„Vēstules bez pasta zīmoga.” Tajā ir arīvēstule cilvēkam, kas raksta dzeju. Tajā irstāsts par Filozofu dārzu Japānā. Šajā dārzāir iestrādāti 15 laukakmeņi, bet ikreiz, kadtos kāds mēģina visus ieraudzīt un saskaitīt,tad izrādās, ka to ir tikai 14. Kad man bija17 gadu, es šo vēstuli nesapratu, bet tagadpārlasot domāju – cik labi pateikts!Mēs meklējam. Ilgojamies. Tūlītbūs! Bet atkal kaut kas pazūd. Nekas navabsolūts. Tad, kad tu iebāz kabatā, okupēun domā - visu mūžu tagad būšu laimīgs.Ne vella! Nekas nenotiek. Ir jāmeklē, jārada,jāveido, jāceļ, jāilgojas, jāzaudē, jāizbriencauri dubļiem, jāuzlido galotnēs, un vissjāsāk atkal no jauna.Kur vēl labāk var pateikt ne tikaipar dzeju, bet arī par to, kā mēs dzīvojam.Maijas Laukmanesstāstījumu apkopoja Benita Trasūne

8 SuntažnieksBŪVVALDES ZIŅOJUMSPar saņemtajiem būvniecības iesniegumiem - uzskaites kartēmbūvniecībai Suntažu pagastā augusta mēnesī.29.08.2011. AS “Sadales tīkls” - pilnvarotā SIA “ECU Ķegums” 0,4 kV tīklaZ-6013-10 rekonstrukcija nekustamajā īpašumā “Suntažu poligons”;29.08.2011. AS “Sadales tīkls” - pilnvarotā SIA “ECU Ķegums” T-Z-6019-3rekonstrukcija nekustamajā īpašumā “Eglāji”.Atbalstīt būvniecības ieceri un izsniegt plānošanas un arhitektūras uzdevumu.Pasākumi Suntažu kultūras namā OKTOBRĪ1.10 no plkst. 9.00 estrādes parkā Rudens gadatirgus. Tirgošanās pēcvispārējiem tirgus noteikumiem un pašvaldības noteiktās tirgus maksas.11.00 - Mālpils līnijdeju grupas “Priecīgā līnija” radošā stunda.1.10 plkst 21.00 kultūras namā Rudens balle ar grupu JŪRKANT. Ieeja Ls 5.-No 6.10 kultūras namā Suntažu Mākslas skolas diplomdarbu izstāde.7.10 plkst. 19.00 humorīgi muzikāls horoskopisks smējiens. (Lielie smējējiG.Pilsums, B.Libauers, Z.Neimanis un piedziedās N.Matvejevs) Dziedami horoskopi, aforismi,domgraudiņi, feļetoni, dialogi, aņuki. Ieeja Ls 2.-(pašdarbniekiem ieeja brīva) un kultūrasnama pašdarbības kolektīvu sezonas atklāšana - atkaltikšanās pēc koncerta.Gaidām visus esošos un jaunus dalībniekus visos kultūras nama kolektīvos.(pašdarbniekiem un vadītājiem ierašanās obligāti vēlama un ļoti ieteicama).8.10 Amatierteātra “Sauja” izbraukuma izrāde Bēnē.14.10 plkst.19.00 Kino punkts Suntažos. Latviešu spēlfilma Medības. Ieeja1 vai vairāki santīmi...22.10 plkst.22.00 Disenīte.23.10 plkst.10.00 kolektīvs izbraukums uz JRT izrādi Otello.Pensionāru ekskursijaes piedalīšos katrā saullēktākurš mani sauks lai piedaloslai esmuun katrā saulrietā gaišs prieka starskāps sajūtās un ļauslai līdzi nesues nesīšu es neatstumšu nēnevienu starukurš virs manis starosun tad kad ēnas kāps – tas tikai nieks:pār mani gaisma stāvēslielos baros/Maija Laukmane/SVEICAMVISUS SEPTEMBRA JUBILĀRUS,bet jo īpaši70 gadosArni Bleiju75 gadosAnnu ĶīsītiNadeždu Rublāni80 gadosEdgaru Irbenu90 gadosIlgu SproģiPensionāru ekskursija 14. septembrī, piedalījās 49 braucēji.Ekskursijas maršruts: Suntaži - Lēdurgas lielogu dzērveņu saimniecība Laugaspurvā (Pr. A. špata stāstījums, izgājiens purvā pie dzērvenēm, mehanizētādzerveņu lasīšana un saimniecības daudzveidīgās produkcijas degustācija),Lēdurgas Ev.lut. baznīcas apskate un vēsture, G.Merķeļa piemineklis, Igatespils un apkārtnes apskate, Limbaži caurbraucot, F.Bārdas memoriālais muzejs,viesošanās pie vīna meistara Džona Brauna un dažādu vīnu degustācija, Alojacaurbraucot, Ungurpils bioloģiskā saimniecīna Lejnieki (ārstniecības augi unnetradicionāli ogu krūmi, karsta tēja un produkcijas degustācija), Ainaži caurbraucotun akmeņainā jūrmala, Vitrupes bangojošā jūra un vējš, Carnikavasindividuālais nēģu pārstrādes uzņēmums KRUPIS (vakara kafija un gardi nēģi),- beidzot tumsa un mājas.Teksts un foto Dzidra SproģePaldiesekskursijas organizatoreiun vadītājaiDzidrai Sproģeipar pozitīvu emocijupiepildīto dienu.PensionāriNo 4. oktobraatsākas aerobikas nodarbībassievietēm.Vingrosim Suntažuinternātpamatskolas sportazālē otrdienās plkst. 19.00,piektdienās plkst. 18.00.Maksa 1,20 Ls/st. Inga.Iespiests SIA “Tipogrāfija Ogrē”, 5001, Ogrē, Brīvības ielā 31.Suntažu pagasta laikraksts. Tirāža 500 eks. Reģistrācijas apliecība Nr. 1364.Atbildīgā par izdevumu - Benita Trasūne. Tālrunis 65037998, 26113751, e - pasts: benita.trasune@apollo.lvAvīzē ievietoto fotogrāfiju autors un maketētājs - Andris Linde.