2011.gada 7.aprīlis Nr.14(199) - Jelgavas Vēstnesis

4www.jelgavasvestnesis.lvwww.jelgavasvestnesis.lvtēmaCeturtdiena, 2011. gada 7. aprīlisKo Jelgavas uzņēmēji domā parpraktikantiem?• Ritma GaidamovičaŠobrīd 81 Jelgavas Amatuvidusskolas un 129 JelgavasAmatniecības vidusskolas audzēkņiir mācību praksē. Viņipieredzi smeļas dažādos uzņēmumosJelgavā un tuvākajāspilsētās. Par to, cik veiksmīgaun noderīga šī pieredze, ganpraktikantiem, gan uzņēmējiemir savs viedoklis. Vienssavu prakses vietu nemaz navredzējis, taču prakses dienasgrāmatātomēr ir ieraksts, kato apguvis; cits sūdzas, ka nekovairāk par katlu mazgāšanunav darījis, savukārt cits ne tikaiiemācās aroda pamatus, betpēc prakses paliek arī strādātuzņēmumā. Lielākā daļa uzņēmējuuzskata, ka jauniešiem irjādod iespēja: «Mēs gatavojampotenciālos darbiniekus!» Šoreiz«Jelgavas Vēstnesī» par to,kā uzņēmēji vērtē praktikantusno profesionālajām skolām,kālab dod prakses vietu un kosagaida no jauniešiem.Ļoti grūti atrast darbu, ja nav praktiskāspieredzes – šo patiesību zina visi, arīprofesionālo skolu beidzēji, kuriem savavieta darba tirgū jāizcīna. Labs pārejasposms varētu būt mācību prakse dažādosuzņēmumos, kur jaunietis pierāda savuvarēšanu un prakses beigās nereti cer sagaidītuzaicinājumu: «Vai paliksi strādāt?»Šāds sadarbības modelis tiek piekopts arīabās Jelgavas profesionālajās skolās, kurvisu specialitāšu audzēkņi vismaz vienureizi mācību laikā dodas praksē. Tiesa gan,uzņēmēji un audzēkņi neslēpj, ka praksesvietu atrast kļūst arvien grūtāk. Kāpēc?Tam ir vairāki izskaidrojumi – uzņēmējinevēlas ar jauniešiem «krāmēties», jo tasprasa laiku un finanses, gadās jaunieši,kas neprot pat elementāras lietas, un tad«divritenis jāgudro no jauna». Taču uzrunātiedarba devēji, pie kuriem jauniešipraktizējas, atzīst, ka arī paši reiz bijušiiesācēji, un saprot, ka ir jāpalīdz. Uzņēmējiemsvarīgi ir piedalīties izglītības procesā.«Jā, tā savā ziņā ir uzupurēšanās, taču arīmorāls pienākums. Jaunajiem ir jāmācās,ir vajadzīga prakse un vēlreiz prakse. Tādāveidā mēs sagatavojam savus potenciālosdarbiniekus,» atzīst SIA «Unisan» īpašnieksImants Šneps. Pēdējā laikā jauniešiarvien vairāk sākuši novērtēt doto iespēju,apzinās, ka šis nav ķeksīša pasākums, līdzar to parādījusies lielāka motivācija, atzīstuzņēmēji.«Ruļļus tīt māk,ar fēnu strādāt – ne»Sabiedrībā joprojām valda uzskats, kaprofesionālo izglītības iestāžu audzēkņiskolā tiek slikti sagatavoti, darba tirgumīsti derīgi nav, neko neprot. Jelgavas uzņēmējigan saka: palēnām šis mīts tiekotlauzts. Skola dod iespēju, taču viss pārējais,tostarp, kā zināšanas tiek liktas lietā, atkarīgsno jaunieša. Ir praktikanti, kas stundāskārtis spēlējuši un neko nav dzirdējuši, betir arī tādi – ar ķērienu un saprašanu –, kauzreiz var uzticēt ēst gatavošanu. «Mēsnegaidām, lai skola sagatavo speciālistuskatram mūsu darbgaldam, skaidrs, kaviņiem nav tādas tehniskās bāzes, turklātkatram uzņēmumam ir savs profils. Galvenaisir iemācīt vispārējas prasmes – netikai ēvelēt un darba drošības pamatus.Jāatzīst, ka pēdējā laikā sagatavotībasziņā gan nāk arvien labāki jaunieši,» tāSIA «Jelgavas mēbeles» direktors MārisUpenieks. Arī SIA «Signum» vadītājsVitālijs Upenieks atzīst, ka neviena skolanevar sagatavot visiem dzīves gadījumiem,tāpēc jārēķinās, ka arī uzņēmējam jādodsava artava. Galvenais, ko uzņēmēji vēlas,ir dzirdīgas ausis, prasmīgas rokas. Salona«Lukss» īpašniecei Evai Klovānei ganir pretējs viedoklis. «Zinu, ka frizieriemskolā ir laba bāze, taču švaki tie audzēkņi.Bēdīgi, ka meitene nemāk strādāt ar krāsukatalogu, pat nezina krāsu apli, kas irpamatu pamats. Ņemot vērā, ka mācībufrizētavu pārsvarā apmeklē pensionāri,ruļļus tīt viņa māk, bet ar fēnu strādāt– ne. Taču tagad pamatā izmanto fēnu,»uzskata E.Klovāne. Līdzīgs viedoklis irarī modes nama «Tēma» saimniecei DaigaiLatkovskai. Proti, viņa stāsta, ka irgadījies strādāt ar jauniešiem, kas taisnuvīli nevar nošūt, kaut mācās par modelētājiem.«Jautāju, cik apģērba gabalus viņiskolā gada laikā uzšuj, un biju apbēdināta– tikai vienu vai divus. Kā tad viņš skolā variemācīties šūt?! Un tad man nolaižas rokas– es taču nevaru viņiem vēl mācīt taisnuvīli šūt! Man nav rūpnieciskās ražošanas,kad simtiem bikšu staru jānošuj, un rokaietrenēsies,» saka D.Latkovska, piebilstot,ka saprot – kvalitāte nav pirmais, ko prasītno praktikanta.«Grib lielo naudasčemodānu un vaktē pulksteni»Ne pie viena vien uzņēmēja audzēkņinākuši ar lūgumu: «Ierakstiet man, kapraksi izgāju, un es eju mājās!», taču mūsuuzņēmēji norāda, ka to nepraktizē. Ir arītādi jaunieši, kas atnāk, pastrādā, saprot,ka te nav nekāda medus maize, un pasaka,ka labāk aizies pie onkuļa, jo tur neliks tikdaudz strādāt vai... neliks vispār. Atšķirasarī uzņēmēju attieksme – vieni jauniešusizmanto kā lēto darbaspēku, bet ir arītādi, kas gatavo sev jauno kalvi vai arī irar atbildības sajūtu, vēlas, lai jaunietis koiemācās – Latvijai neprašas nevajagot. Arīno praktikantiem saņemtas sūdzības: likatikai grīdas mazgāt, slaucīt, kārtot. Tačuuzņēmēji atzīst, ka tas ir pamatu pamats– darba vietai ir jābūt tīrai, protams, nevarpārspīlēt, taču gadoties pa jaunietim, kuramneko citu par sīkiem palīgdarbiem nevar uzticēt.«Ir gadījumi, kad viņš uzreiz grib būtšefpavārs, nevis pīrāgiem gaļu griezt. Labi!Uzticu gatavot banketa kūciņas, uzkodas,kas ir smalks pirkstu darbs. Un tad praktikantssaprot, ka nespēj – nevar tik augstuuzreiz uzlēkt. Ir tomēr jāpārbauda, vai viņšmaz nazi māk pareizi turēt,» tā kafejnīcas«Silva» saimniece Sandra Blūmane. «Ir jauindivīdi, kas atnāk un interesējas tikai parlielo naudas čemodānu, bet paši vaktē, kadpulkstenis būs 12 vai 17. Taču ar tādiemātri tiekam galā. Man bija topošais apdaresdarbu speciālists, kurš līdz apdares darbiemtā arī netika. Viņš nemācēja reģipsi normālipielikt, tad kāda vēl tur apdare?!» tā SIA«Būvnieks 07» vadītājs Andris Ručevskis.Savukārt kafejnīcas «Rausis» vadītājaSmaida Bāliņa atzīst, ka jauniešiem ietgrūti ar rēķināšanu. «Nevaru 1. kursastudentam ļaut apsālīt karbonādes vaikotlešu masu sagatavot, kur 50 gramu vietāiebērs 500. To varam ļaut darīt, kad uzticībaiemantota,» tā S.Bāliņa. Nereti atbildīgidarbi netiek doti arī tālab, lai nesabojātuuzņēmuma vārdu, jo viens piliens darvasvar sabojāt visu medus mucu. Tā domā arīsalona «Rebeka» īpašniece Dace Niparte.Viņa atzīst, ka, redzot topošo frizieru darbu,neceļas roka ļaut klientu apkalpot. Tālablabprātāk vispirms viņa prasmes pārbaudauz darbiniecēm vai ļauj jaunajam ņemt līdzisavus modeļus.Savas atbalsta sistēmasUzņēmējiem nav obligāti jāmaksā praktikantiem,taču viņi var jauniešus atalgot.Ir uzņēmēji, kas tomēr izdomājuši savusbonusiņus, lai vairāk ieinteresētu jaunieti.Ir vietas, kur pēc labi padarīta darbasamaksā, vietas, kur ļauj paēst pusdienas,uzēst kūciņas, vietas, kur ļauj strādātar uzņēmuma materiāliem, kas neretinemaksā dažus latus, un izgatavot ko sev.Piemēram, frizētavās praktikanti var pašisapucēties, pārtikas uzņēmumos – paēst,ražošanas – izgatavot kādu priekšmetuvai auto darbnīcā saremontēt savu auto.Sava atbalsta sistēma ir arī «Jelgavas mēbelēm».Tur audzēkņiem ļauts, izmantojotuzņēmuma materiālus un resursus, sagatavotdiplomdarbu. M.Upenieks stāsta, kašādi te tapušas kumodes, krēsli, galdi, patsekcijas. «Mūsuprāt, tas ir liels devums.Iedomājieties, ja visi materiāli jaunietimbūtu jāpērk no savas kabatas, jāmeklē vieta,kur viņš to varēs izgatavot... Tas nav lēti,»tā M.Upenieks.«Atrast prakses vietu bija grūti,servisi nav atsaucīgi, jo klīstbaumas, ka mēs slikti strādājotun neko nemākot. Tačuar šo vietu esmu ļoti apmierināts,»atzīst Amatniecībasvidusskolas 4. kursa audzēknisOļegs Mihalovskis, kurš šobrīdpraktizējas SIA «Anru motors»autoservisā. Viņa praksesvadītājs Jānis Radjonovs atzīst,ka pie viņa praksē bijuši sešipuiši, bet tikai divus varētusaukt par labiem mācekļiem.«Oļegam ir galva uz pleciemun rokas no īstās vietas izaugušas.Galvenais, čalim ir vēlme,»tā Jānis. Pats Oļegs atzīst, kadaudz viņam devis tas, ka, jaumācoties, savu garāžu pārvērtispar servisu, kur labo savu,draugu un radu automašīnas,tā gūstot praktiskās iemaņas.«Šī ir laba prakses vieta. Kolektīvs mūs pieņem kā savējos, uztic dažādus darbus.Neskatoties uz to, ka esam iesācēji, darbinieki nebaidās ļaut strādāt arī ar lielajāmiekārtām. Galvenais, mums ir iespēja izmēģināt jaunākās tehnoloģijas, kādu navskolā, tādējādi pielāgojamies šodienas darba tirgum,» atzīst Amatniecības vidusskolas4. kursa audzēkņi Edvīns Roga, Viktors Barkovskis un Edgars Jarmolovičs.Viņi no janvāra ir praksē SIA «Jelgavas mēbeles». Īpaši atzinīgi puiši novērtē iespējuprakses laikā ne tikai strādāt uzņēmumā un gūt pieredzi, bet arī to, ka, izmantojotuzņēmuma materiālus, viņi var izstrādāt diplomdarbu. Puiši izgatavo kumodes,kurām materiāli vien izmaksātu apmēram 100 latus katrai.«Praksē esmu pabijis vairākos uzņēmumos, tāpēc varu salīdzināt. Viennozīmīgi,šeit ir foršāk. Kāpēc? Tāpēc, ka šeit nav vairākus mēnešus tikai jāēvelē, kā tasmēdz būt citos uzņēmumos, te uztic un dod daudz atbildīgākus darbus, apkalpotiekārtas. Kā tad citādi lai iemācās?! Brīžiem jau gan mēs paši nobīstamies no tā,prasām, lai tomēr stingrāk mūs uzmana, vai visu pareizi darām,» tā Amatniecībasvidusskolas 4. kursa audzēknis Jānis Burbe. Arī viņš līdz jūnijam strādās SIA«Jelgavas mēbeles».Uzņēmēju ieteikumiVisur tiek vērtēta praktikantudisciplīna, ieinteresētība, uzticētāveikšana ar pilnu atdevi un kvalitāte.Mūsu darba devēji ir iecietīgi pret to,ka praktikants ir iesācējs, un kā būtiskuuzsver motivāciju, gatavību mācītiesun iniciatīvu. Tāpat uzņēmumipievērš uzmanību tam, kā praktikantsiegūtās teorētiskās zināšanas izmantopraksē un cik vispār viņš aizdegas parizvēlēto profesiju. Viņiem ir arī saviieteikumi, ko skolām un arī pašiempraktikantiem uzlabot, lai sadarbībaveidotos pēc iespējas labāka.Proti, kafejnīcas «Silva» saimnieceSandra Blūmane aicina jauniešusatcerēties, ka viņi praksē veido savuvizītkarti – tā ir kā paplašinātā darbaintervija. «Viņš par sevi atstāj iespaidu.Ja arī jaunietis šeit nestrādās, tomērir jāparāda sevi no labākās puses,jo arī mēs varam sniegt rekomendācijas.Tas ir jāatceras: ja sabojāsi pirmoiespaidu, diez vai to būs iespējams mainīt,»tā S.Blūmane. Savukārt ražotājiskolas aicina apdomāties un nesniegtjauniešiem zināšanas tikai vienā šaurāvirzienā. Šauro virzienu ierādīt esotuzņēmēju pienākums. No skolas tiekprasītas vispusējas prasmes. «Jelgavasmēbeļu» direktors Māris Upenieksrosina skolām lielāku akcentu likt uzvispārējo izglītību. «Diemžēl dažkārtjauniešiem ir šaurs redzesloks. Gadāsaudzēkņi, kas par lakām, krāsāmzina visu, bet nezina, kas ir Ministruprezidents vai cik elektrība maksā.Dodiet praktikantus – darbu es viņiemiemācīšu, bet vispārējo izglītību laimāca skola,» tāds ir M.Upeniekaviedoklis.Jāteic, ka ne viens vien uzņēmējsuzteic mūsu skolu materiālo bāzi.SIA «Madara» tehniskais direktorsAivars Balbeks teic, ka atzinīgi vērtējamsJelgavas reģionālā Pieaugušoizglītības centra Metālapstrādesparks, kurā arī profesionālo skoluaudzēkņiem ir iespēja mācīties. «Jelgavāir ļoti laba materiāli tehniskābāze. Ir tikai jāstrādā un jāmācās,» tāA.Balbeks. Vēl uzņēmēji būtu gatavipraktizēt Ukrainas pieredzi, proti,piedalīties kvalifikācijas eksāmenupieņemšanā, jo kurš gan cits, ja neuzņēmējs, aroda praktisko pusi zinavislabāk.Amatu vidusskolas 2. kursa audzēknes Jana Bluka un Jūlija Sokolova tikko beigušastrīs mēnešu praksi konditorejā «Dzirkstele». Meitenes atzīst, ka no sākuma bijisgrūti. «Visu dienu uz kājām, taču ar laiku jau pierod. Jāatzīst – sākumā likās, kadarbinieki domā: «Ejiet tak jūs prom!», taču patiesībā kolektīvs ir atsaucīgs undaudz iemācījis,» tā viņas. Tehnoloģe Inese Sagutenko atzīst, ka meitenes strādājušaslabi, taču viņām vēl daudz jāmācās un praktiski jāstrādā. «Tagad vismazviņas ir redzējušas, kāda izskatās katra mīkla, un zina, kā ar to strādāt, bet labusmiltus no sliktiem gan noteikti vēl neatšķirtu,» tā Inese. Foto: Ivars Veiliņš