2009.g. oktobris Nr.2 - Jelgavas 1. ģimnāzija

Pārdomas K√adrātsakne 2009/2„LAIME, KA LAIMES NAVA PASAULĒ.” * ZANE ŠAUVA 11.HSaka, ka katrs cilvēks tiecas pēc laimes.Tomēr jautājums ir šāds, vai mēs katrudienu jūtamies laimīgi? Vai laimi varpielīdzināt jebkurai citai sajūtai, kura irpārejoša? Manuprāt, nē, jo laimei, pēcmanām domām, jāpaliek konstantai, tānevar svārstīties kā cilvēka garastāvoklis.Tieši šī iemesla dēļ laimes nav uz pasaules,jo cilvēki katru dienu nejutās laimīgi par to,kas viņiem ir.Cilvēka mūžā vienmēr notiek tiekšanās process. Piemēram, tiekšanās pēc labsajūtas, mērķiem, karjeras.Tomēr sajūtas par šo mērķu sasniegšanu var definēt citādi - prieks, apmierinātības sajūta, gandarījums. Tiešišī iemesla dēļ mēs nevaram būt pārliecināti par rītdienas norisēm. Vai mūsu izvirzītais mērķis būs svarīgs rīt,vai mēs jutīsimies labi par to, pēc kā tik ļoti tiecāmies? Šeit es atkal vēlos apstrīdēt sajūtu konstantumu, kaspierāda, ka katru dienu sajūtas mainās un katru jaunu sajūtu un norisi mēs nevaram dēvēt par laimi. Laimenav tikko iegūtais darbs, iepazītais cilvēks vai piedzīvotais notikums, jo tā visa var rīt nebūt. Tas var pazustvienā jaukā dienā, tāpat kā laimes esamības ticība tajā brīdī, kad mēs piedzīvojam vilšanos.Mēs zinām, ka cilvēks ir dabas brīnums, kurš ir radīts, lai piepildītu savu un citu dzīvi, tomēr, kad šis dabasbrīnums ir apmierinājis savas vajadzības, viņš dodas pretim jaunām avantūrām, jo viņam nav gana. Cilvēkstiecas pēc neiespējamā. Mana teorija ir, ka laime ir jēdziens, kurš nepastāv uz pasaules, lai tās vērtībanepazustu, jo, ja laimīgs būtu katrs cilvēks piedzimstot vai katru dienu ceļoties ar laimes sajūtu, tadiedzīvotājiem uz šīs zemes nebūtu stimula tiekties pēc tā galvenā mērķa – laimes. Kāpēc apmierinātāsvajadzības vienmēr tiek nomainītas pret jaunām? Kāpēc vecās kurpes tiek nomainītas pret citām? Jo cilvēksaug , progresē, attīstās. Laimi nevar pāraugt un nevar sajust ,tieši tāpēc arī mēs visi to tik ļoti cenšamiesatrast.Uz pasaules ir tik daudz brīnišķīgu sajūtu, kuras veido mūsu dzīvi, mūsu priekšstatu par sevi un citiem. Laiks,ko esam pavadījuši un kā to esam izbaudījuši, nosaka, vai esam sasnieguši laimes slieksni, un šo sajūtu varsaprast tikai tad, kad mēs saprotam, ka aizejam no šīs pasaules, jo nekas vairs nemainīsies. Dzīves pulkstenisir notikšķējis, un mēs apjēdzam, ka neko vairs nevar mainīt. Par laimīgu cilvēku sevi var saukt tas, kurš aizejotno pasaules ir laimīgs par to, kas viņš ir, par to, kā viņš šo dzīvi ir pavadījis. Tātad laimes ir nevis uz pasaules,bet viņpasaulē. Cilvēks nomirst, būdams laimīgs par savu prieka pilno vai arī bezrūpīgo dzīvi, par to, ka ir kādumīlējis vai arī nav mīlējis nevienu, varbūt ir radījis pēc sevis tādu pašu cilvēku vai arī nav radījis nevienu, kuršarī varētu saprast šo laimes burvību. Katram cilvēkam tas ir individuāli, tāpat kā jēdziens – laime.Blakus laimei stāv nelaime. Es savā dzīvē nošķiru laimi, tātad arī nelaimi. Mana laime būs tā, ka, aizejot no šīsdzīves, es būšu laimīga par to, kas esmu, par to, kas man ir, un par to, kā esmu dzīvojusi. Bet mana nelaimebūs aiziet no šīs brīnišķīgās pasaules tieši tad, kad es sajutīšu to patieso laimi.√*Kaudzīte R.8