Salna pavasarÄ« - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Salna pavasarÄ« - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Salna pavasarÄ« - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un mÄkslas fakultÄte
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Rūdolfs Blaumanis- 7 -<strong>Salna</strong> pavasarīpaliek svešas, maksā tu algu, cik lielu gribēdams. Redzi, tādēļ esmu nodomājisatkal precēties. Skaidri es tev to lietu lieku priekšā. Dzīvosim kā tēvs ar meitu, kābērns ar tēvu. Kādas ilgas apdomāšanas te vajaga? Nāc dod roku <strong>un</strong> saki «jā»!»Mālnieks r<strong>un</strong>āja tik prātīgi, viņa balss skanēja tik pārlielinoši, ka Lieneipašulaik tā bij - iet <strong>un</strong> dot roku. Andrs tak varēja gaidīt. Pēc tādas mājas tak trīsčetrus gadus varēja gaidīt. Un ilgāk Mālnieks nedzīvos, viņš pats to sacīja, <strong>un</strong> viņštak teica to; ko viņš sajuta. Liekulis Mālnieks nebij. Liene pacēla galvu <strong>un</strong> -sarāvās. Tur pie galdiņa sēdēja sirmgalvis ar pliku galvvidu <strong>un</strong> plāniem, baltiemmatiem, paplānu, garu, sirmu bārdu, grumbainu ģīmi <strong>un</strong> tādām kā taukospeldošām acīm. Viņa lūpas bij bālganas, zobi gari, melnīgsnēji <strong>un</strong> sariezušies.Riebums sagrāba Lienes dvēseli. Šī veča sieva! Nekad!... Bet māja! Bet māja <strong>un</strong>manta, <strong>un</strong> brīva <strong>un</strong> viegla dzīve!... Ak, ak, ak, ak!«Nāc, nāc, dod roku <strong>un</strong> saki «jā».»«Es nezinu... es nezinu... mēs laikamnederēsim kopā.»«Par ko nu nederēsim, tā ner<strong>un</strong>ā. Es esmu miera cilvēks, <strong>un</strong> tu arī neesinekāda draiska. Tu tak manis neatraidīsi? Ja es to būtu zinājis, tad... tad... taisnībusakot, man vēl ir viena otra uzdomāta. Tā ir vēl ja<strong>un</strong>āka par tevi, neder tā priekšmanis <strong>un</strong> man arī vispāri tā nepatīk kā tu. Bet nācēja viņa būtu, to es skaidri zinu.Es tev varu pasacīt arī viņas vārdu. Tā ir Stakļu ja<strong>un</strong>ākā. Vai nu no tevis lai griežospie viņas? Tu tak man tā ka<strong>un</strong>a nedarīsi?»«Ej vien,» Liene gribēja sacīt, bet mēle viņai nekustējās. Mute bija glužisausa. Stakļu ja<strong>un</strong>ākā! Tā bij divus gadus ja<strong>un</strong>āka par viņu, glīts skuķis <strong>un</strong> bagātasaimnieka meita. Un tā Mālnieku gribēja ņemt! Kādēļ Stakļu meitai novēlēt labumu,kas viņai pašai tika sniegts? Ko ļaudis sacīs, kad dabūs zināt, ka viņa tādu laimiaizlaiduse garām? Vai tie pavisam ticēs, ka Mālnieks viņu bildinājis?... Un Lieneatkal nolaida galvu, iekoda apakšlūpu zobos <strong>un</strong> mocījās atrast īsto atbildi.Brītiņuklusējis, Mālnieks atkal turpināja:«Tavu kautrēšanos es gluži labi saprotu. Kad tu līdz šim par precēšanosdomāji, tad tev tikai ja<strong>un</strong>i vīrieši vien stāvēja acu priekšā. Un nu to vietā ieronastāds vecs kraķis kā es. Tas tevi tā kā sabaidījis, tu esi tā kā... tā kā... pievilta, <strong>un</strong>sirds kliedz: ne <strong>un</strong> ne! Bet sirds balsī katru reizi nedrīkst klausīties. Apdomā labi,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas <strong>un</strong> Psiholoģijas fakultāte
Change language