Komentāri - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

Ieva KalniņaIEVA KALNIŅA- 1 -KomentāriKomentāri par R. Blaumaņa darbiem— 1997. gada mainās izdevējs R Blaumaņa Kopotiem rakstiem. Materiāluapstākļu dēļ apgāds «Cīrulis» pārtrauc rakstu publicēšanu, un, sākot ar 4. sējumu,rakstus izdod apgāds «Jumava». 4.—9. sējumā tiks turpināti R Blaumaņa darbupublicējumi; kārtojuma pamatā ir hronoloģiski žanriskais princips. 1.—3.sējumā jau ir publicēti R Blaumaņa stāsti un noveles, 4.—5. sējums būsveltīts lugām, 6. sējums — dzejai, 7.—8. sējumā būs ievietoti R Blaumaņa rakstipar literatūru un mākslu, publicistika, vēstules (ari atbildes vēstules). 9. sējumunoslēgs L.Volkovas monogrāfija par R Blaumani «Piepildījums». R Blaumaņavācu valodā sarakstītie teksti pārtulkoti latviešu valodā. Kopotos rakstos saglabāts 1.sējumā izvirzītais pamatprincips — Kopotu rakstu teksts iespiests pēc pēdējā RBlaumaņa dzīves laikā publicētā teksta, bet, ja teksts dzīves laikā nav publicēts, tasiespiests pēc R Blaumaņa rokrakstiem.Rūdolfa Blaumaņa Kopotu rakstu ceturtajā sējumā ievietotas lugas, kurassarakstītas laika posmā no 1890. gada līdz 1901. gadam. R Blaumanis šajā laikādzīvo Ērgļos, Rīgā, Pēterburgā, bet, cik noprotams no viņa vēstulēm undienasgrāmatas, lugas iecerētas un sarakstītas galvenokārt «Brakos».R Blaumanis 19. gs. 90. gados ir latviešu reālistiskās dramaturģijas izveidotājs.Kopā ar Aspaziju viņi rada latviešu nacionālo drāmu, kas iekļaujas Eiropasdrāmas attīstības kontekstā.19. gadsimta 90. gados R Blaumaņa lugas ir ievērojamas ar izslīpēto dialogu unvalodu, precīzi izveidoto lugu kompozīciju (R Blaumanis rūpīgi studējis vācuzinātnieka G. Freitāga teorētiski praktisko apcerēju-mu „Drāmas tehnika»),interesantajiem raksturiem. Tā pirmoreiz •atviešu dramaturģijā lugā «Pazudušaisdēls» Krustiņa tēlā atveidots sava laika cilvēka traģiskais liktenis. Komēdijās RBlaumanis cenšas izveidot Pastāvīgus latviešu dramaturģijas komiskos tēlus, tāsaucamās jautrās481Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 5 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemnekā 2 stundas. Stipri ceru, ka Ērgļu publikai luga ļoti patiks. Rīgas publ. tak daudzko redzējuse, un tomēr tā vietām rēcin rēca. Tas Erfolgs [panākumi — /. K. ] nugan, zināms, atkarājas pa lielākai daļai no spēlēšanas — spēlēts tapa gandrīznepārspējami labi. Aktieri bij saņēmušies. [..] Steigšos, cik varēšu, arpārtaisīšanu.»(Vēstule Pēterim Blauam 1890. gada 8. novembrī. — Blaumanis R. Kopotiraksti. R, 1959, 7. sēj., 302. Ipp.)Lugas «Zagļi» pirmpublicējums grāmatā iesniegts cenzūrai 1891. gada 29.janvāri, uz tā ir cenzūras atzīme:"KoMe^Ha cb KvmieTaMH B 2 .neHcreraDc noj; 3arjiaBiieM "Bopbi" («Zagļi»)COH.Pvjļojibcfra BjiavMaHb MoaceT ōbiTb 6e3ycjiOBHo AO3BO-jieHa KT>npejļCTaBJieHHio Ha cueHbi. M. PeMHK. 4 cļteBpajiH 1891 r. Rb npeACTaBjiemiioA03BOJieHo uerovpoio. 13 $eBpajib 1891. [ĪIoAimcb.]»Grāmatas titullapā ir atzīme: «Bez sacerētāja vai viņa mantinieku atļaujas šīs lugasnav brīv izrādīt.» Otrā lapas pusē: «Ho3BOjieHo ueH3ypoio. — Pūra, 25 4>eBpajM1891 r.» Veltījums J. Duburam grāmatas iespiedumā, salīdzinot ar pirmvariantu, irizvērsts: «TeicamajamLatviešu aktieram Duburam Q. Ariņam) šo savu pirmo dramatisko mēģinājumudāvā sacerētājs.»Pirmpublicējumā atšķirībā no pirmvarianta mainīts lugas apakšvirsraksts:oriģinālburleskas vietā oriģināljoks, atmests moto, Maija pārdēvēta par Māju(autora vai drukas kļūdas dēļ?), koncentrētas replikas, svītrotas konkrētas reālijas(par Ērgļu sadzīvi, laikrakstu «Balss»), saīsināti pārspriedumi.R Blaumaņa pirmo lugu «Zagļi» kritika vērtēja atzinīgi: «Jāatzīst, ka luga bagātadažādas darbības un raibuma, kā tas sevišķi pie joku lugas (poses) vajadzīgs. Cien.sarakstītājs, kura pirmais dramatiskais sacerējums šī luga ir, kā redzams, brangsskatuves ievērotājs. [..] Tagad pirmā cēlienā mums nepatīk tik daudzās zagļutvarstīšanas uz skatuves, kuras skatītāju nevis pajautrina, bet vairāk nogurdina.Turpretim daudz dabīgāki un patīkamāki norit otrā daļa. Sevišķi mums patika Ilzesun Ješkas tipi, kuri rāda īsu laucinieku dabu, turpretim pie citiem nav caurredzamsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 6 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemīsti latviešu raksturs. Tad kas mums tā savādi izlikās, visu lugu noskatoties: ka īstaislugas notikums jeb pavediens — notikusē zādzība Kārklēnos — bijuse un paliektumša, neizskaidrota. [..] Bez tam pašās beigās varēja būt vēl labāki izdarītspārsteigums — tagad beigas, var teikt, norit pārāk vienkārši priekš joku lugas.»(A [Āronu Matīss]. Latviešu teātrs. — Dienas Lapa, 1890, 241. nr.)«Viņa [luga] mums jautrā sarežģījumā ved acu priekšā skatus, kas dibinājās uzpārpratuma. Šie skati nav nedabīgi. Raksturi nav pārspīlēti, kā tas bieži mēdz notikt.[..] Jocīgais elements lugā nav saucams par frivolu. Tikai nav atļaujami rīkoties uzskatuves ar pieputējušu maisu. [..] Nevaram ari atturēties sarakstītājamneizsacījuši pārmetumu, ka viņš lugas beigās tīri kā ieteic aizceļošanas idejaskopšanu. Dzīšanās atstāt dzimteni un doties svešumā pēc laimes jau tā irpārmērīgi ie-sakņojusēs latviešu starpā.»(-s. Latviešu teātrs. — Baltijas Vēstnesis, 1890, 241. nr.)«Luga, kaut gan viņai nav nekādas cieti noteiktas tendences, kaut gan caur visulugu nav redzama stiepjamies kāda vadoša ideja, tomēr savu jautro sarežģījumu,pārprasto gadījumu un pareizās tehniskās uzbūves dēļ uzskatāma ne vien labākapar dažu labu pārtulkotu un uz mūsu skatuves uzvestu sveštautiešu šāda arodagabalu, bet ari pate ieņem cienīgu vietu latviešu oriģināllugu starpā. Viņāneredzam nedabīgu, pārspīlētu skatu un karakteru.»(L Z. [Ludvigs GriensJ. Rīgas Latviešu teātris. —Balss, 1890, 43. nr.)«Luga izveicīgi sarakstīta, valoda ļoti glīta. [..] Skatītājs jeb lasītājs tiek smīdinātsno sākuma līdz galam.»64. [Āronu Matīss]. Grāmatu galds. Zagļi. — Latviešu Avīzes, 1892, 43. nr.)R Blaumanim lugas sarakstīšanas un uzvešanas laikā ir 27 gadi; jaunībasaizrautībā viņš raksta vēstulē P. Blauam:«Kādas lugas citas Tev ieteikt? Tici vai netici, nevienas nezinu! Līdz šim drukātāspa lielākai daļai tak bleķis vien ir! «Zagļi» jau nu ari ir bleķis — bet prātīgs bleķis.»(Blaumanis R. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 302. Ipp.)R Blaumanis pats rūpējās par lugas izrādīšanu uz lauku skatuvēm: «E. KārkliņaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 7 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemkungam atļauju izrādīt vienu reizi vasarā 1892. gadā no manis sacerēto lugu«Zagļi» pret trīs rubļi lielu honorāru un turklāt ar noteikumu, ka šī izrāde, minot lugastitulu un sarakstītāja vārdu, jāizsludina vienā vai otrā latviešu laikrakstā.»(Vēstule Ernestam Kārkliņam 1892. gada 7. maijā. — Blaumanis R. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj., 307. Ipp.)Šajos Kopotos rakstos luga «Zagļi» iespiesta pēc R Blaumaņa dzīves laikā izdotādarba pēdējā izdevuma: Zagļi. Joku luga ar dziedāšanu divos cēlienos no RūdolfaBlaumaņa. Cēsīs, J. Ozols, 1902. — 48 Ipp.Aiziet uz Krievu zemi —19. gs. 50. g. b./ 60. gados (ari vēlāk) zemniekuizceļošana uz Krievijas brīvajām zemes platībām (piemēram, uz Krimu, Samāni,Saratovu).Ķēniņiene Izabella fon Spanien — iespējams, norāde uz G. Borna romānu«Izabella, Spānijas padzītā ķēniņiene», Jelgava, 1879.Goti der Gerechte — Taisnais Dievs.Ļaunais garsPirmpublicējums: Ļaunais gars. Tautas luga trijos cēlienos. SarakstījisRūdolfs Blaumanis. Rīgā. R Rueca apgādībā, 1892. — 64 Ipp.Titullapā ir norāde: Bez sacerētāja vai viņa mantinieku atļaujas šīs lugas nav.brīv izrādīt.Otrā lappusē: flo3BOJiefio ueH3ypoio. — Pnra, 29 cbeBpara 1892. Par kādu ierosmesavotu lugas epizodei raksta A. Blaumanis«Luga «Ļaunais gars» žīds stāsta sapni, ka viņam jāmaksā par citasaplēsto loga rūti. Tas atkal ņemts no vecās «Fliegende Blātten>.»(Blaumaņa tēlu dzimtenē. — Piesaule, 1931, 8. nr., 377. Ipp.)P. Bļaus atmiņās par R Blaumani uzsver: «Blaumaņa darbiem ir sižeti, irpersonas ņemti no vietējās reālās dzīves. Tā «Ļaunajā garā» sīkstulis ir kādsattāls radinieks.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 8 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem' (Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās.R., 1962, 48.-49. Ipp.)Tautas luga «Ļaunais gars» iesniegta cenzūrai 1891. gada 22. septembri.Pēterburgas Valsts Teātra bibliotēkā saglabājies cenzūras eksemplārs(PvKonHCHbiH oTueji, 505 — jiar.), uz tā ir cenzūras atļaujas: «flbecanojn» 3arciaBHeM «3JIOH jļyxb» (Ļaunais gars) B 3 fleftcTBHSK coib.Pynojn>cpa EjiavMam. MOMCCT 6brrb HO3BOjieHa IO. npencraBJieHHK) HacueHbi. M. PeMHK. C.nerepSvprb 25 cemaōpa 1891 rona.» «KT»npeflCTaaneHHio ncnBOJieno. Lļemopb .upaMaraneciara COMHHCHHA.[īlonriHCb.] 9-ro oKTHSpa 1891 rofla.»Cenzūras eksemplārā nav nekādu svītrojumu vai labojumu.Lugas pirmizrāde notika 1891. gada 5. decembri, tā Rīgas Latviešuteātrim bijasvētku izrāde:«Latviešu teātri aizvakar bij svētku izrāde, 500. izrāde, kamēr latviešu teātrs uzšejienes skatuves sācies. Tam par piemiņu Rūd. Blaumanis bij sacerējisprologu, kuru aktiers Jansons nolasīja. Prologā bij godam minēti tie vīri, kurilatviešu teātra attīstīšanas ziņā Rīgā kaut ko darījuši vai snieguši.»64. [Āronu Matīss]. Latviešu teātrī. —DienasLapa, 1891, 276. nr.)Lugas pirmais režisors bija H. Rode-Ēbelings. Galveno lomu tēlotāji: Jānis— R Jansons, Jāņa māte — B. Rūmniece, Anna — A. Briga-dere-Maija, Ieva— D. Akmentiņa, Andrievs—J. Brigaders, Ābrams — J- Duburs, Mantrausis— M. Zīraks u. c.Pēc pirmizrādes, sagatavojot lugu publicēšanai, R Blaumanis ir to pārstrādājis. Parto liecina cenzūras eksemplāra salīdzinājums ar lugas «Ļaunais gars»pirmpublicējuma tekstu. Personu sarakstā nedaudz precizēts to izskats un apģērbs(Andrievs pirmpublicējumā nēsā pastalas, nevis vīzes, Juris zābakus, neviskamašas utt), koncentrētas un noslīpētas atsevišķas replikas (īpaši 2. cēliena 2.skats), vairākas replikas kā nenozīmīgas iekļautas kvadrātiekavās, precizētasremarkas, svītrojot tiešas norādes aktieriem, piem., 1. cēliena beigās «N. B.!jāspēlē ļoti ātri», kā ari paplašinot tās, pamatīgāk aprakstotLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 9 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiempersonu bezteksta darbību (jauns teksts ir 3. cēliena 11. skata beigās). Cenzūraseksemplārā 2. cēliena 17. skatā Andrievs, sāpju sagrauzts, skaita rindas:Ko bij man nu darīt —Stāvu lēkt ūdeni?...Tā bij man cerējama,Nu redzēju aizvadām,Gulbis raud ezarā,Es ezara maliņā.Gulbis raud skaidr' ūdeņa.Es{Šņukst.)3. cēlienā visu pirmo skatu veido viesu dziedāta vairākbalsīga jautratautasdziesma. Pirmpublicējumā tā skan aiz skatuves, un tādēļ mainīts skatuskaits. Nozīmīgākās izmaiņas ir divas: cenzūras eksemplārā ir divi skati (17., 18.),kas vēlāk svītroti, un atšķirīgas ir lugas beigas abos variantos.Cenzūras eksemplārā 17. skatā darbojas Anna, Jānis un kurlmēms ubags, kaspersonu sarakstā raksturots šādi: «Kurlmēmais ubags ļoti nabadzīgi ģērbies, betne tā, ka viņa izskats saceļ smieklus»; viņam rokās ir zvaniņš. Redzot ubagaskumjo likteni, Anna un Jānis izprot savu laimi un Dieva ceļus:«A n n [a]. Nupat domās salīdzinu šitā ubaga likteni ar mūsu. Kā mums gantrūkst? Esam spēcīgi un veseli, dzīvojam līdz šim saticīgi un dzīvosim tā ari uzpriekšu, mums ir mājas, kurām nopelnām savu dienišķu maizi, un — nu, mumspēdīgi ir mūsu Janka. Kad visu šo saņemam kopā un tad uzlūkojam to veconespējnieku, tad mums gan jāsaka, i bez tiem vējāaizgājušiemtūkstošiem esam bagāti ļaudis!J ā n i s. Tu izrunā manas domas. Šitais vecais, nespēcīgais kurlmēmaissirmgalvis tiešām ir nabags. Un tomēr mēs nezinām, vai viņš arī irnelaimīgs. Jo, tāpat kā starp bagātību un laimi Dievs licis platu robežu, tā ari starpvisādu nabadzību un nelaimi...»18. skatā Anna sarunājas ar savu māsu lizi, Līze neko nezina par neīstoloterijas biļeti, tādēļ vēl arvien prasa Annai īpašu uzņemšanu, ari grokas glāzi.Cenzūras eksemplārā beidzamajā skatā Jāņa māte aicina visus noskaitītLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 10 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemtēvreizi, mūzikai skanot un Dievu lūdzot, «priekškars lēnām, lēnām noveļas».Ar lugu «Ļaunais gars» R Blaumanis nostiprina tautas lugas tradīcijas latviešuliteratūrā. Tautas lugas ir ļoti populāras visos laikos uz lauku skatuvēm, šī lugu tipaaizsākumi meklējami vācu un austriešudramaturģijā. Lugas par zemnieku sadzīvi valda pieticīgas, strādīgas dzīvesslavinājums, to redzam ari R Blaumaņa lugā «Ļaunais gars».R Blaumanis vēstulēs raksturo gan lugu, gan savus un paziņu gūtos iespaiduspirmizrādē:««Ļaunais gars» nupat kā tiek drukāts un tādēļ vēl nava dabūjams. Viņš ļoti viegliuz katras skatuves izrādāms, tikai aktieriem diezgan ko strādāt.»(Vēstule Ernestam Kārkliņam 1892. gada 3. februārī. — Blaumanis R. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj, 304. Ipp.)«Es nerunāju no dziļu domu saprašanas, jo tādu domu «Ļaunajā garā» nava,bet vispārīgi no rakstnieka intenciju pareizas saprašanas un iztulkošanas. Manisevišķi iepriecināja Tava smalkā garša, kurai lugas beigas nava pa prātam.Dārgais, vai Tu domā, ka es ar tām beigām esmu mierā. Pēc Mantraušaaiziešanas vēl vajadzēja viena gala, resp., knala efekta, bet, tā kā tā nevarēju unnevarēju izdomāt, tad bij jāņem zvans, mūzika un saule palīgā — priekš publikasvairuma gluži laba barība. — Par «ļauno» man teikts tik daudz laba, ka, nudie,jāpaliek gluži augstprātīgam. Niedre saka, tik skaisti (domāju, viņš teica «labi»,bet drusku jāpieliek) tēlotu karakteru kā «Ļ. garā» neesot nevienā latv. lugā. Rūd.Jirgens raksta: «... es saku bez glaimiem, Tu tāļu, ļoti tāļu esi ticis uz priekšu savāmākslā.» Viņš bīstas, ka maz būšot to latviešu, kas pietiekoši sapratīšot visuslugas smalkumus, bet jo vairāk goda priekš manis — etc, etc. — fon Tranzēfreiliena, vecākā, man raksta, dafi die Schilderung Erlaascher Bauern «Ihnenausge-zeichnet gelungen ist» [ka Ērgļu zemnieku tēlojums Jums ir izdevies izcili.— I.K.] Valoda esot tik patiesa, karakteri tik dzīvi, ka katru personu domājot vairedzam. — Es, saprotams, no šāda uzslavējuma tikko nenoreibu.»(Vēstule Pēterim Blauam 1892. gada 1. maijā. — Blaumanis R. Kopotiraksti. R, 1959, 7. sēj. 305.—306. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 11 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTautas luga «Ļaunais gars» guva plašu ievērību kritikā. Tā vērtēja lugaspirmizrādi, vēlākās izrādes, publicējumu grāmatā:«.. vienkāršais īsais notikums dažā vietā izstiepts par gari, tā īpaši skatos, kurmājnieki rīkojas un plītē, kamēr Jānis aizbraucis pēc naudas. Ari pirmais cēliens,kurš ir viens no raibākiem, būtu patīkamāks, kad skats, kurā Jāņa māte, Anna unĀbrams prāto par naudas svaru vai nesvaru, būtu drusku īsāks. [..] Lugā ievietota«laika vienība» — lugas notikuma dabīgumam par kaiti. Ka viss tas, kas lugāstāstīts [..], būtu noticis un notiktu vienā pašā mājā vienā dienā — tas būtutīrais«brīnums». [..] Tehniskā ziņa šī luga nesasniedz Blaumaņa kunga «Zagļus», betsatura, kodola ziņā atkal to stipri pārspēj.»64. [Āronu Matīss]. Latviešu teātrī. — Dienas Lapa, 1891, 276. nr.)«Luga mums rāda, kādu ļaunumu atnes bagātība, ja to neprot godam valkāt,kas pasaulē pa lielākai daļai patiesi ari mēdz notikt. [..] Kā redzam, tad lugā divipavedieni stiepjas viens otram blakus, abi tikai aplinkus kopā saredzami. [..] Ievasraksturs psiholoģiski nepareizi zīmēts. [..] Ābrama raksturs, pats par sevi ņemot,ļoti teicams tips, bet viņš nemaz neveicina lugas darbību, tātad lugā lieks. Tas patsjāsaka par "Vilku, kurš, lugu pārstrādājot, rakstniekam būtu gluži jāstrīķē. [..] Sevišķiizdevusēs ir Mantrauša, Annas un Jāņa mātes un, kā jau teikts, Ābrama tipi.»(L Griens. Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis, 1891, 277. nr.)«Karakteri ir labi zīmēti un daži lugas skati no aizgrābjošas patiesības. Lugasviela ir ņemta iz latviešu dzīves, un latvieši, kā viņi priecājas un bēdājas, kā runāun jūt, lugā mums tiek priekšā stādīti.»(500. teātra izrāde Rīgas Latviešu biedrībā. — Balss, 1891, 50. nr.)«Luga diezgan nopietna un kodolīga. Darbība norisinājās pietiekoši labāritmā. Tikai kādi lugas skati pārāk stiepti garumā [..] dažu tipu pārliecīgi straujā jūtupārmaiņa, kā to redzam pie Jāņa, ir pa daudz pārsteidzīgi zīmēta, nesaietas arlaucenieka rakstura īpašībām. Gandrīz visi raksturi zīmēti kā ļoti mīksti, naivi —nekaitētu, ja kāds raksturs būtu stingrāks, vīrišķīgāks. Bet tādēļ luga nav nebūtnopaļājama. Tā mums dažā ziņā atgādina slavenā krievu dramaturga OstrovskaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 12 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemdrāmas iz tautas dzīves. [..] Atjautībā un jautru skatu tēlošanā Blaumanis pārspējgandrīz visus līdzšinējos latv. dramaturgus.»(K. T-s. Latviešu teātris. —Mājas Viesis, 1891, 50. nr.)«Vislabāki tēloti: saimnieka godīgā un dievbijīgā māte, kaunīgais mīļotājsAndrievs un viņa krietnā, mīlējamā līgava Ieva. Saimniece Anna nav tik labiizdevusies. [..] Divās lapās viss atkal griežas uz labo pusi, kamēr sarežģījumsprasījis 62 puslapas. [..] Valoda ļoti glīta un skaidra, kā jau mūsu mīļā tautasvaloda, cik tā vēl nav pārgrozīta pēc «jaunlaiku gara».»64. [Āronu Matīss}. Grāmatu galds. Ļaunais gars. — Latviešu Avīzes,1892, 42. nr.)«Raksturi paši par sevi labi tēloti, bet trūkst īsta kopsakara, katrapersona darbojas savrup, pati par sevi. [..] Bet vienu lietu rakstnieks ir panācis:viņš aizkustina skatītāju sirdis un nopietnu pārdomāšanu, viņš rāda, kapašnepelnīta nauda allažiņ dara ļaunu iespaidu uz cilvēka dvēseli.»(Mzs. Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis, 1893, 47. nr.)R Blaumanis rūpējās par izrāžu horonāru saņemšanu. 19. gadsimta 90. gadosvēl nebija stingri izveidota sistēma, kas nodrošinātu lugu autortiesībuaizsardzību dažādās Latvijas vietās. R Blaumanis pats kārtoja saraksti ardažādām lauku skatuvēm, noteica honorārus:«Par «Ļaunā gara» izrādīšanu prasu 5 rubļi no reizes (4 pr. sevis,1 pr. Esenberģa).»«Šodien Jums aizsūtīju pa pastu 1 eks. «Ļ. g.» — maksā 44 kap.»«Kuldīgas Latviešu Amatnieku Palīdzības Biedrībai atļauju izrādīt 30. augustā1892. gadā no manis sacerēto lugu «Ļaunais gars» pret pieci rubļi lielu honorāruun turklāt ar noteikumu, ka šī izrāde, minot lugas titulu un sarakstītāja vārdu,jāizsludina vienā vai otrā latviešu laikrakstā.»(Blaumanis R. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 306.—307. Ipp.)Dažreiz R Blaumanis pats spēlēja savās lugās dažādos pašdarbniekuuzvedumos: tā K. Štrāls atceras Pēterburgā pavadīto laiku:«Viņš [R Blaumanis — I. K] tur tiek ievēlēts par Latviešu labdarības biedrībasLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 13 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTeātra komisijas priekšsēdētāju, gādā par latviešu lugu izrādēm. [..] Pats spēlēlīdzi sava «Ļaunā gara» izrādē.»(Štrāls K Rūdolfi* Blaumani pieminot. — Rūdolfi Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962,138. Ipp.)Šajā izdevumā luga «Ļaunais gars» iespiesta pēc darba otrā — RBlaumaņa dzīves laikā beidzamā—izdevuma: Ļaunais gars. Tautas luga trijoscēlienos. Sarakstījis Rūdolfs Blaumanis. Otrā druka. Cēsis, J. Ozols. 1903. — 69Ipp.Nātns — linu u. c. audums un darinājumi no šī auduma.Izava — vecas, apnēsātas lūku vīzes.Lamži — šeit: kamzolis.Iedarīta vīze — pīta vīze. Ābrama svētdiena — sestdiena. Vašpitālis —dziedinātava. Vendīgs — izveicīgs, veikls, manīgs.Jāzeps, kas var izskaidrot sapni — Vecajā derībā Jāzeps, iemests Ēģiptescietumā, redz sapni, kā glābt zemi no bada.Malēnieši — vientiesīgi, muļķīgi cilvēki, vārdu ievieš J. Zvaigznīte ar stāstukrājumu «Par malēniešiem» (1860).Sabes — jūdaismā nedēļas septītā diena, miera diena, kas atbilst mūsdienusestdienai.Bauska — 1) slikta pļava, 2) slikts mājoklis, 3) šeit: pļāpīgs cilvēks.Vorsicht! — uzmanīgi!Geuialt — vara, spēks.Schajskopf— aitasgalva.JJnsinn — nieki, aplamības, blēņas.Ārtecis — cūka, kas barību meklē ārā.Pazudušais dēlsPirmpublicējums: Pazudušais dēls. Bēdu luga piecos cēlienos no RūdolfaBlaumaņa. Rīgā. R Rueca apgādībā, 1893. — 62 lpp.Titullapā ir norādes: «Šī luga ieskatāma par manuskriptu un izrādāma vienīgi arLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 14 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemmanu vai manu mantinieku atļauju. JļeH3ypm>iH ycraB 282. un 283. art. un Sodulikumu 1684 art. Sacerētājs.do3BOjieHo u;eH3ypoio. Pnra, 24 deKaōpa 1893 roda.»Drāmas «Pazudušais dēls» pamatā ir tie paši notikumi un personas, kas tēlotasstāstā «Pērkona negaiss». Par jaunas lugas sarakstīšanu R Blaumanis 1893.gada 19. un 20. oktobri raksta A. Niedram no «Brāķiem»:«Ar veselību man iet gluži labi (M. [Melngailis—/. K ]: divi ar pus), reizēm ganvarēja iet labāk. Bez «Pazudušā dēla», bēdu lugas5 cēlienos (bezdziedāšanas un dancošanas), (M.: ko izdara gotiņas pa kūti) esmu vēl vienu mazunoveli [«Brīnuma zālīte» — Ī.K.] priekšAustruma kalendāra sarakstījis. Kāds «Paz.dēls» ir, par to Eduardsreferējis — es tādēļ par viņa saturu etc. ciešu klusu. Ko aripats autors par savu sāpju bērnu lai saka?»(Blaumanis R Kopoti raksti. R, 1959, 7. sēj., 311. lpp.)īsa piezīme atrodama ari vēstulē J. Dravniekam 1893. gada oktobri:«»Pazudušais dēls» aizņēma daudz laika...»(Blaumanis R Kopoti raksti. R, 1959, 7. sēj., 312. lpp.)R Blaumanis vairākkārt stāstījis un rakstījis saviem paziņām, cik sāpīgi un smagi bijisrakstīt drāmu «Pazudušais dēls». A Blaumanis atceras: .«Krustiņa persona Rūdolfam nav devusi miera, kamēr tas viņu lugā «Pazudušaisdēls» uzveda uz skatuves un padarīja vēl dzīvāku un spilgtāku. Viņa liktenis tamgāja pie sirds. Rūdolfs ilgi mocījies, nezinādams, vai ļaut viņam iet bojā vai nē, un,kad Krustiņam jāiet bojā, tad Rūdolfs pats viņu apraudājis. Atminos, viņš manrakstīja, ka daudz kabatas drānu ar asarām pieslaucījis.»(Blaumanis A. Blaumaņa tēlu dzimtenē. — Piesaule, 1931, 7.nr., 327.-328. lpp.)«Rakstot «Pazudušo dēlu», viņš par Krustiņu vairāk reizes raudājis. Vai tadnevarētu palikt viņš dzīvs, vai tiešām jāiet bojā? Viņš domājis visādi — nē, viņamjāiet bojā, tāds cilvēks nav vairs glābjams.»(AkuratersJ. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Grām: RūdolfsBlaumanis laika biedru atmiņās. R, 1962, 79. lpp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 15 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem««Pie pēdējām «Pazudušā dēla» lapas pusēm es sēdēju un raudāju. Es redzēju,ka Krustiņam bij nenovēršami jāiet bojā. Viņš nebija glābjams,» — tā Blaumanisman kādreiz stāstīja.»(Skalbe K. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Grām: Rūdolfs Blaumanislaika biedru atmiņas. R, 1962, 95. lpp.)Pēc E Blaua domām, Krustiņa lomu R Blaumanis speciāli rakstījis P. Ozoliņam.(Bļaus P Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Grām: RūdolfsBlaumanis laika biedru atmiņās. R, 1962, 52. lpp.)Drāma «Pazudušais dēls» Pēterburgas Dramatisko darbu cenzūrai iesniegta1893. gada oktobri. Pēterburgā Dramatiskās cenzūras eksemplārs navsaglabājies, J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā atrodas RīgasLatviešu teātra eksemplārs (inv. nr. 35568/2994) ar dramatisko darbu cenzoraatļauju lugu izrādīt:«KB npeACTaBJieHHio ,no3BOJieHO. UeH3opt jipaMaranecKiBc COMUHC-HHH.[ĪIo;mHCb.] C.nerepōvpn. 31oro OKT. 1893 rojļa.»Luga ir pārrakstīta svešā rokrakstā, tajā ir cenzora un R Blaumaņa izdarītisvītrojumi un labojumi.Cenzors ir nosvītrojis piektā cēliena sākumu, pirmvariantā te bijis pagaršBībeles citāts:«Kad nu tas visu savu mantu bij izplītējis, tad viņš gāja un pieķērās turpat pie vienanamnieka, tas to sūtīja uz savu tīrumu cūkas ganīt. Un viņš gribēja savu vēderupildīt ar sēnalām, ko cūkas ēda, bet neviens ir tās tam nedeva. Tad viņš atgādājāssavā sirdī un sacīja: cik algādžumanam tēvam, kam maizes papilnam ir, un es mirstu badā. Es taisīšos iet pie savutēvus un gribu uz viņu sacīt: «Tēvs, es esmu grēkojis pret debesi un pret tevi unvairs neesmu cienīgs, ka mani būs saukt dēlu...»»Pēc lugas saņemšanas atpakaļ no cenzūras R Blaumanis mainījis lugasbeigas. Pirmvariantā Roplainis ierauga kādu cilvēku kāpjam laukā pa istabas logu,Aža dur ar nazi Roplainim, tas to cenšas savaldīt un sauc mātei:Roplains. Māt, šaun!Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 16 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemMāte (briesmīgi uztraukdamās). Kas tas bij?Roplains. Zaglis — pa logu—Jurka — šaun tak! (Stumj Ažu uz saimes istabasdurvīm, pa kurām tā aizskrien. Māte paķer pistoli un šaun. Briesmīgs pērkonaspēriens. Krustiņš iekliedzas pagalmā. Māte stāv kā sastinguse. Roplains noslīkstkrēslā. Pauze. [..] Durvis atveras, Mikus, Mikus tēvs un Līziņa ienes tumšā segāietītu Krustiņa līki.) [..]Māte (drebēdama). Kas tas ir? (Klusums) Kas tas ir? (Tuvojas soli līķim unpaliek, šaušalu pārņemta, stāvam. Pieiet pēdīgi pie gultas un atsedz līki...Iebrēkdamies.) Krustiņš! Mans dēls... [..]Ilze. Viņš ir beigts? Rociet mūs vienā kapā! (Iziet ātri.)Roplains (paceļas un grib sagrābt pistoli. Mikus tēvs viņam aizstājas priekšā.Roplains slēpj mēmā izmisumā savu vaigu pie Mikus tēva krūtīm. Priekškarunolaiž).»Tagad pazīstamās lugas beigas R Blaumanis uzrakstījis īsi pirms pirmizrādes(tajās Krustiņu nošauj Roplains), cenzūras eksemplārā tās ierakstītas aiz cenzorazīmoga.Lugas pirmizrāde notika Rīgas Latviešu teātri 1893. gada 7. novembrī. Režisorsbija P. Ozoliņš, galveno lomu tēlotāji: Krustiņš — P. Ozoliņš, Roplains — J.Duburs, Roplainiete — A. Brigadere-Maija, Aža — B. Rūmniece, Matilde — J.Skaidrīte, Ilze — D. Akmentiņa, Mikus tēvs — A. Mierlauks, Pūlīšu Pauls—T.Valdšmits.Aspazija atceras, cik norūpējies par lugas iestudēšanu bija R Blaumanis,īpaši viņu satraukuši mātes lomas tēlotāja:«Šāda veida lomām bij angažēta Olga Ezerlauka, bet Blaumanis mēģinājumosdabūja pārliecināties, ka šai aktrisei ir dziļa alta balss, un viņš dzīvi bij iedomājies, katrešajā cēlienā mātes kliedzienam, kad dēls viņai sit, šim sirdi caururbjošamkliedzienam vajadzēja notikt visaugstākā soprānā. Autors visas savas lugaskvintesenci bij koncentrējis šinī kliedzienā, tāpat kā Bēthovens savā «Fidelio»Leonores kliedzienā, un te nu taisni viņš nepanāca, ko bij sapņojis un gribējis.Šo rindiņu rakstītāja dabūja redzēt, cik nelaimīgs bij Blaumanis kādā mēģinājumavakarā: nervozā uzbudinājumā, ar asarām acīs viņšLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 17 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemsūdzējās: «Neiznāk — viss par velti! Man visa luga vairs netīk!» — un taisījās patdoties uz laukiem atpakaļ un nebūt vairs klāt pie pirmizrādes. [..] Radās tomērizeja: mātes loma tika uzticēta citai tēlotājai. Tā bij Brigādēm Maija.»(Aspazija. —Iz atmiņām par Blaumani. — Grām: RūdolfsBlaumanis laika biedru atmiņās. R, 1962, 66.—67. Ipp.)Par pirmizrādi recenzijā stāsta Āronu Matīss:«Pavešanā uz šādu dzīvi stipri vien vainīgs ari vieglais, blēdīgais saimnieksMikus [?! — I.K ], ar kuru Krustiņš ielaižas un klejo caurām naktīm pa krogiem,dzerdams un kārtis spēlēdams.Ar pašu gala iznākumu skatītājs nevar būt gluži kā apmierināts, izliekas, kasods, ko Krustiņš dabū, ir par lielu. Viņš taču pastāvīgi rāda, ka viņš savā iekšienēbezgalīgi cieš par visiem saviem pastrādātiem vieglprātības darbiem. Ja nu viņš arišādu sodu saņem, tad pēc taisnības bez kāda ārēja soda nevarēja palikt ari tie, kaspie viņa aplamās audzināšanas bija vainīgi.Vislabākais tajā tas, ka, kā jau teikts, 1ā bagāta dramatiskas darbības, personas uzskatuves nevis caur vārdiem, bet ar darbiem izrāda savu raksturu. Un raksturilugā tēloti brangi noteikti.Kā neizdevies bija pašās beigās Roplaiņa šāviens, kurš negāja vaļā [kursīvsmans—I.K], caur ko zuda daļa no beigu efekta. Varbūt tā bija tikai laime, lai tā kā tāšausmīgās beigas netaptu vēl šausmīgākas.»64. [Āronu Matīss]. Latviešu teātrī. — Dienas Lapa, 1893, 254. nr.)R Blaumanis, tekstu sagatavojot publicēšanai, nedaudz to stilistiski labojis,būtiskas izmaiņas tekstā vairs nav izdarītas.Publicējumos pēc R Blaumaņa nāves nedaudz mainīts krodzinieka vārds — RBlaumanim Inkis, vēlāk Iņķis. Forma Inķis sastopama gan Rīgas Latviešu teātraeksemplārā, gan visos R Blaumaņa dzīves laika publicējumos. Savukārt Andžapseidonīms Bungputeronis sastopams R Blaumaņa dzīves laika lugu publicējumos,bet Rīgas Latviešu teātra eksemplārā ir forma Bangputeronis, kas sastopama ariR Blaumaņa lugas vēlākajos publicējumos. Šeit atstāta forma Bungputeronis.Kritikā drāma «Pazudušais dēls» vērtēta plaši un pamatīgi:Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 18 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem«Dialogi ļoti veikli sienas viens pie otra, viens skats rada otru, dramatiskā darbībadzīvi aug, sarežģījumi un atrežģījums brangi izdevies. Tomēr ir ari autoram kopārmest Tā bieži latviešu dramaturgiem izsacītais pārmetums, ka mūsu rakstniekinevar nevienu lugu sarakstīt, kur skatītāju smiešanas nervus nekutina caur rupjiemkrogus dzeršanas un kaušanās skatiem, jāizsaka ari tik izveicīgam un krietnamdramaturgam,par kādu R Blaumaņa kgs caur pedejo lugu izrādījās. Mazu mazā labošanāstanī ziņā gan bija manāma, ka šis krogus skats nenotika uz skatuves. [..]Ka Blaumaņa kungs pēc efektiem meklējis, to pierāda lugā ievestā pavisamnevajadzīgā ārprātīgā vecene Aža. [..] Karakteri visi gaiši zīmēti, tikai mums šķiet, kaKrustiņa māte nebija konsekventi izvesta cauri.»(Fr. K [Fricis Kārkluvalks]. Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis,1893, 255. nr.)«Mēs šo rakstnieku līdz šim pazīstam par dabīguma un patiesības tēlotāju, betšinī jaunākajā ražojumā viņš no šā sava uzsāktā ceļa atkāpies. Šoreiz rakstniekskatrā ziņā gribējis efektus, un viņš ari tos panācis, bet to tiesu cieš pats lugaskodols. Labs tēlojums gan pats par sevi ir kāda ārprātīga sieva, bet te glužinepiederīga, tāpat nesaietas ar patiesību, ka zemnieku puiši raksta zuplikas unsaraksta lugas ar nosaukumu «Siguldas lefkoja».»64. D. IAugusts DeglavsJ. Latviešu teātris. —Balss, 1893, 45. nr.)«Vispārīgi luga «Pazudušais dēls» savā ziņā vēl pielīdzināma ne glužipabeigtam marmora tēlam, kur vēl šis tas jānogludina, lai tiktu īsts mākslasražojums. Sevišķi ārprātīgā vecene Aža min. lugā, kā mums šķiet, būtu vai nugluži jāstrīķē, jeb ari stipri jāpārtaisa, tādēļ ka Ažai, kāda viņa tagad tēlota, nav arpašas lugas īsto darbību tiklab kā nekāda sakara, viņa ir pilnīgi lieka.»(P. S. Rīgas Latviešu teātris. — Mājas Viesis, 1894, 3. nr.)«Šo pašu Krustiņu [stāstā «Pērkona negaiss» — I. K] Blaumanis tēlo lugā. Tas irgluži tas pats Krustiņš. Tas palaižas, labojas, palaižas, dabūn galu. Jā, bet tāneiznāk bēdu luga. Darbības noritējumā noskatoties, patiesi jāpārliecinās, ka tā navbēdu luga. Gals iznāk bēdīgs vienīgi caur nejaušu atgadījumu. [..] Bet drāma mumsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 19 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemzīmē gadījuma ceļu smalki un noteikti priekšā, kā tādi apstākļi un raksturi toneatturami uz to un to pusi virza, kā tie to ved nenovēršami pie tāda un tādamērķa. Pa pieciem cēlieniem ir telpas diezgan gadījuma ceļu tā uzzīmētBlaumanis to priekš tam nav izlietojis, lai stāstu pārvērstu par dramatisku darbību.Viņš ir pielicis izpušķojumus, kuros tas maksā nodokli šo laiku lielākās daļas jaunuļaužu garšai. Viņš iekaisa tur mīlestības puķītes. [..] Un kas viņu [Krustiņu — /. K.\dzen tā aizmaldīties? Tas vēl vairāk griež uz sevi vērību. Tā ir dzīve, mūsutagadnes dzīve. Tā labina pie sevis ar saldiem glaimiem un dzeļ tad nāvīgi. Tāaizlabina no sirdīm, kas visstiprāk mīl virs zemes, no vecāku, īpaši no mātes sirds.Un ari iekš šīs mīlestības, kas ir tik tīra un stipra, ir piliens nāvīgu zaļu. Māte mīl,izlutina. Še ir dzīves mīkla, kas var nodarbināt visdziļākos garus...»(Teodors [Zeiferts]. Pazudušais dēls. — Mājas Viesis, 1894,13. nr.)«Pie lugas jaukākām īpašībām jāpieskaita p a r e i z a d a ž ā duraksturutēlošana.Te redzam savā priekšā darbojamies daudz personas,kurām katrai ir savs īpašs, noteikts raksturs. Un, ja luga tomēr nedara aizgrābjošaiespaida, tad vaina te meklējama galvenās darbības nepietiekošā attīstīšanā:vispirms — daudz scēnes traģisko darbību nebūt nevirza uz priekšu, bet gan aptur,un, otrkārt, galvenās personas, Krustiņa, raksturs nav nostādīts pareizā gaismā,jo lugas attīstībā nejaušībai ierādīta par daudz liela loma.»(F. G. [Fricis Garais]. Pazudušais dēls. — Tēvija, 1894,17. nr.)«Šī luga ir viena no labākajām mūsu literatūrā, ja ne pati labākā. To pieskaita piejaunā jeb reālā virziena ražojumiem, un tomēr to vēl varētu ierakstīt veco lugureģistrā. Autors vispār gan rauga pieslieties jaunāko laiku prasībām, bet nespējpilnīgi nokratīt vecos iespaidus un atsacīties no paražas piemēroties publikasgaršai. Tādējādi lugā ielikts daudz lieka balasta, kam nav ar galveno vielu nekādanepieciešama sakara. Vielas izvēli es tiešām ieskatu par labi izdevušos priekšdramatiska ražojuma, bet apstrādājums ir diezgan nepilnīgs; tas tā kā māksliniekauzmestā gleznā: tēli gan redzami, bet viņu vaibsti, kas lai atspoguļotu to iekšējodzīvi, viņu dvēseli, vēl nav izstrādāti.Tādēļ nespējam ieskatīties pazudušā dēla dvēseles dziļumos, nespējam justLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 20 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemlīdzi tās mokas un ciešanas, kuras viņš iekšēji izbauda, kādēļ tas ari mūsneapmierina. [..] Būtu pieticis ar pusi no tēloto personu skaita, lai «pazudušo dēlu»izstrādātu par mākslas darbu. Vajadzēja tēlot tikai nepieciešamos apstākļus, izkuriem Krustiņš'ižaūg, kuros viņš dzīvo, elpo, aiz kuriem viņš cīnās un iet bojā. [..]Un traģiskais: kā tas tēlots? Taisni ar primitīvākām krāsām. Lai atstātu īsti lielutraģisku iespaidu, tad autors izvēlas beigu skatiem negaisu drūmu pērkona nakti[..] Bet visa šī traģika ir tikai ārēja, kaut kas zems, elementārs, barbarisks. Tas varsatriekt, nospiest, bet nespēj aizkustināt, iedvest līdzjūtību.»(Kārkliņu Ernests. Mūsu dramatiskā rakstniecība. —Austrums, 1897,11. nr.,855.-864. Ipp.)Visplašākā recenzija par drāmu «Pazudušais dēls» publicēta vācu laikrakstā«Zeitung fūr Stadt un Land» — Lettisches Theater. «Derverlohrene Sohn» (Latviešu teātris. «Pazudušais dēls»). Te sīki jo sīki izstāstītslugas saturs, norādītas Krustiņa tēla atšķirības drāmā un izrādē, dots lugasvērtējums:«Krustiņš pēc dzejnieka ieceres ir taču pavisam cits puisis kā tagad uz skatuvestēlotais gļēvulis [Schtvāchling]. Pirmais ir mantojis no tēva savu cieto un spēcīgodabu, tā viņa stūrgalvības un spītības dēļ kļuvusi vēl cietāka, vaļīgā dzīve ir viņamatņēmusi katru nebēdnības iezīmi, kāda jaunos zemnieku puišos ir neretisastopama. [Luga] pieskaitāma pie labākā, ko mūsu baltiešu literatūras trīs zarinesuši.»(Lettisches Theater. «Der verlohrene Sohn». — Zeitungfur Stadt und Lanā,1893, 255., 257., 259. Ipp.)R Blaumanis rūpīgi seko gan draugu, gan kritikas izteikumiem par drāmu«Pazudušais dēls»:««Pazūd, dēls»: piegulēšana nav manis izdomāts vārds, tādēļ Tev nav brīv manpar to darīt pārmetumus. Teodors raksta «Mājas Viesī» diezgan sausu kritiku par šolugu, nopeļ šo to un saka beigās šādus vārdus: «Bet godbijašana jāsajūt pret tādudzejnieku, kas tādus skatus radījis kā tos, kuros Matilde parādās...»»(Vēstule Andrievam Niedram 1894. gada 29. martā. — Blaumanis RLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 21 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemKopoti raksti. R, 1959, 317. Ipp.)R Blaumanis pats vairākkārt spēlējis Roplaiņa lomu dažādos drāmasiestudējumos. Visplašāko aprakstu par R. Blaumani kā Roplaini dod P. Bļaus:«.. Roplaiņa lomā «Pazudušajā dēlā» viņš uzstājās vairākas reizes. Neraugotiesuz viņa maigo, vijīgo balsskaņu, kuru grūti bija pielaikot nopietnu dusmu unbardzības izteiksmei, šī loma bija viņam labi piemērota, un viņš labi to ari attēloja.Man dzīvā atmiņā viņa vecā Roplaiņa mājās pārnākšanas skats, dziļā, rūpju pilnānopietnība un saruna ar Krustiņu pirmajā cēlienā; tāpat pārbraukšana no tirgus,mistiskās, draudošās nelaimes priekšnojauta un nemiers pēdējā cēlienā ar traģiskobeigu skatu. Visu to Blaumanis tēloja tik izjusti, patiesi un dzīvi Tas bija īsts Roplainis;nopietns, tikumiski skaidrs un stingrs saimnieks un tēvs.»(Rūdolfi Blaumanis laika biedru atmiņās. R, 1962, 54. Ipp.)Šajā izdevumā luga «Pazudušais dēls» iespiesta pēc pēdējā publicējuma RBlaumaņa dzīves laikā: Pazudušais dēls. Bēdu luga piecos cēlienos no RūdolfaBlaumaņa. Otrā druka. Pēterburgā, «Pēterburgas Avīžu» tipogrāfijas apgādībā,1902. — 62 Ipp.Pazudušais dēls — 1) Jaunajā derība līdzība par pazudušo dēlu (Lk 15,11. —32.), kas, saņēmis savu mantojuma daļu, to izšķiež, iet pie tēva par algādzi, joneuzskata sevi par cienīgu būt par dēlu, tēvs viņam piedod, «jo šis mans dēls bijamiris un nu atkal dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts».2) Vecajā derībā Otrā Sāmuela grāmatā stāstīts par Absalomu, ķēniņa Dāvidadēlu, kas saceļas pret tēvu un iet bojā. Lugā izmantotas ari rindas par Absalomanāvi — kaujas laikā Absaloms ar matiem aizķeras ozola zaros, Joabs viņu, tākarājoties, nodur. Dāvids ir gribējis saudzēt dēlu, un, uzzinot par dēla nāvi, viņš sauc:«Mans dēls Absalom! Manu dēliņ! Mans dēls Absalom! Kaut jel kāds būtu man ļāvismirt tavā vietā! Ak, Absalom, manu dēliņ! Mans dēls!» (2. Sam. 19).Jumi — šeit: joki.Nokraisīt — noņemt, nosmelt.Darba nams — ieslodzījuma vieta, kur piespiež strādāt.Uzkūksties — atbalstīties pret kaut ko.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 22 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemKad piektdien meteni svētīs —19. gs. beigās Meteni svētīja septītajā otrdienāpirms Lieldienām.Nebūs drosmes ni zirgiem — nebūs drošības. ^ Kuraža — 1) zemnieku kamanasar grozu, 2) statnis ar atzveltni, ko uzliek sēdēšanai koka ragavās.Pasamatīt — pamanīt (?).Zelta kuprisPirmpublicējums: Mājas Viesa Literārais pielikums, 1895,14. nr., 209.—219. Ipp.,15. nr., 225.-238. Ipp.Virsraksts: Zelta kupris. Joks vienā cēlienā. Kādu vecu vielu pa daļai izlietojot,sarakstījis Rūdolfs Blaumanis.Parindē ir norāde: «Šī luga izrādāma vienīgi ar sacerētāja vai viņa mantiniekuatļauju. Pēdējā dabūjama caur J. Brigadera kunga grāmatu pārdotavu Rīgā, Berģabazārā.»Joks «Zelta kupris» no žurnāla iespieduma novilkts atsevišķā grāmatā: Zelta kupris.Joks vienā cēlienā. Kādu vecu vielu pa daļai izlietojot, sarakstījis Rūdolfs Blaumanis.Rīgā, Ernsta Plātesa apgādā, 1895. — 28 Ipp.Atsevišķais izdevums cenzūras atļauju saņēmis 1895. gada 13. aprīlī Ķgā.Pēterburgas Valsts Teātra bibliotēkas Rokrakstu nodaļā atrodas viencēliena «Zeltakupris» eksemplārs ar atļauju izrādīt:«EjiavMairb AHOJIBC}) [?!] «Zelta kupris» (3OJIOTOH ropōr>) (})apc BT>MOJKer ŌMTI> 6e3ycnoBHO jļo3BOJieH KB i. 14 jļeKaōpa 1895r. M. PeMHK.Kt npeACTaBJieHHio ^O3BojieHo. 3a ueHsopajro. COM. 2O.XII 95.»Lugai par pamatu R Blaumanis izmantojis J. V. Gētes dziesmu spēli «Joks, viltusun atriebība» («Scherz, List und Rache»). J. V. Gētes luga rakstīta dzejā, 5 cēlienos,tajā atkārtojas panti, veidoti refrēni, dziedājumi ir gan katrai personai — Skapēnei,Skapēnam, Ārstam (Scapine, Scapin, Doctor) — gan duetiem, gan visiem kopā. J.V. Gētes dzies-muspēlē abi jaunie ļaudis apkrāpj doktoru, kas noblēdījis viņuLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 23 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemcerēto krustmātes mantojumu. Abi nospēlē, ka dakteris sajaucis zāles unnoindējis Skapēni. Skapēns apsolās ciest klusu, apglabāt līķi un dabū par to daļumantojuma. Tiktāl R Blaumanis ir izmantojis J. V. Gētes tekstus. J. V. Gētem lugaturpinās: Doktors patiesi sēro par mirušo un ierodas pie viņas kapenēs. Skapēne tēlospoku un dabū vēl daļu naudas, tad abi kopā izmāna vēl naudu un, jautri dziedot,aizsteidzas. J. V. Gētes dziesmu spēlē nav zelta kupra. R Blaumanis vairākassituācijas — Daces un Augusta tikšanos, Augusta stāstījumu par to, kā viņš dabūjisvietu, Doktora ierašanos un zāļu raksturošanu, spēli ar viltus zālēm — tēlo līdzīgi J.V. Gētes lugai, atsevišķi dziedājumi ir tekstuāli tuvi, bet R Blaumanis toskoncentrējis, saīsinājis. R Blaumaņa viencēliens ir J. V. Gētes dziesmu spēles«Joks, viltus un atbiebība» pirmo trīs cēlienu lokalizējums, ar patstāvīgu sižetiskolīniju par zelta kupri.Ar šo lugu latviešu literatūrā netieši ienāk Skapēna tēla tips, kurš ir pazīstams arMoljēra komēdiju «Skapēna nedarbi» (1671), tad to pārņem Gēte, caur Gēti — RBlaumanis.Kad E. Melngailis meklēja tekstu, ko komponēt kā operu, R Blaumanispiedāvāja ari «Zelta kupri».R Blaumaņa viencēliens «Zelta kupris» pamanīts arī kritikā:«Savas sugas luga ir Rūdolfa Blaumaņa joks vienā cēlienā «Zelta kupris». Šīluga ir savā ziņā mākslīga parotošanās. Ņem kādu parastu vielu, ka kādammantības atvīlējam atviļ viņa netaisnā ceļā piesavināto mantību, un ar to sarakstapantus. Tur ir sava izveicība, sava māksla, bet tur trūkst spirgti verdošas dzīvībasun īstas dzejas. Blaumanis vispārīgi savos pēdējos ražojumos izgājis uz rotāšanosun atstājis lauku, kur viņš ir pastrādājis apbrīnojamus darbus, atstājisnepārkrāsotu reālismu.»(Teodors [Zeiferts]. Latviešu rakstniecības apskats. — Mājas Viesa Mēnešraksts,1897, 3. nr., 169. Ipp.)«Šis «joks» Blaumaņu Rūdolfam iznācis diezgan sekls. Pie maz izglītotas publikasīsā ludziņa, veikli izrādītā, varbūt dažkārt iemantos piekrišanu, sacels vietāmsmieklus, īstu humoru taču velti meklēsim. Ideja nav nedz jauna, nedz diezin kādacēla: vienu blēdi pieviļ divi citi. [..] īsumā atstāstītā mazvērtīgā satura izstrādājumsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 24 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemarī nav visai rūpīgs un glīts: īsti triviāls ir skats par zelta kupra degšanu. Kaut ganluga ir sarakstīta četrpēdu trohajos — un daktera lielskungs, kā jau augsti mācītsvīrs, runā viscaur pat ar atskaņām, taču dzejas lugā caur to nav radies. [..] Mēsvaram iedomāties, ka ari apdāvinātam rakstniekam, kāds Blaumaņu Rūdolfs, varkādreiz uznākt tādi brīži, kur viņš raksta tikai tā par garu laiku.»(EJ. Grāmatu galds. Zelta kupris. —Baltijas Vēstnesis, 1895, 254. nr.)««Zelta kupris», salīdzinot ar abām nupat minētām [«Zagļi», «Pazudušaisdēls» — /. K. ], ir pret tiem bērns. Autors ludziņu nosauc par «joku», bet mumsjāsaka, ka tā joku luga vis nav, jo labu joku tanī trūkst. Luga ir drīzāk nosaucamapar romantisku — nu, teiksim, teiku vai fabulu, jo tēlojumi, kuri cik necik jauktos arpatieso dzīvi, taču nav atrodami, lai tik pieminam vienu no lugas personām —dakteri: pārāk neticams ir viss atgadījums ar viņa zelta kupri — viņš visu savunaudu iešuvis savos svārkos, uz muguras, caur ko iznāk kupris, — un uz tā tačuatbalstās visa lugas fabula. Dramatiskā darbība lugā jau vietvietām ir, bet tomēresmu pārliecināts, ka, ja lugu izrāda, tā nespēs skatītājus diezgan valdzināt; lugā,kurā darbojas tikai t r ī s personas — un sevišķi tas vēl sakāms par joku lugu —,vajag būt daudz vairāk dzīvības, darbības un sarežģījumu. «Zelta kupris», tas vēljāsaka, rakstīts dzejā, bet daudz dzejas tur nav, turpretim gan labas atskaņas.»(Dāvids [ŠveņkisJ. Grāmatu galds. Zelta kupris. — Balss, 1895, 46. nr.)Joka «Zelta kupris» pirmizrāde notika Rīgā Cerības biedrības zālē 1899. gada7. februārī.Šajā izdevumā luga «Zelta kupris» iespiesta pēc pirmiespieduma novilkumagrāmatā: Blaumanis R Zelta kupris. Rīga, Ernsta Plātesa apgādā, 1895. — 28 Ipp.MaijaPirmpublicējums: Jaunākās Ziņas, 1919,111.—115. nr. Virsraksts: Maija.Viencēliens. Paraksts: Rūdolfs Blaumanis.Sakuma parinde ir redakcijas piezīme: «Lasītājiem pasniedzam dramatiskodzejojumu, kas domāts kā teksts viencēliena operai un ir sarakstīts ap 1893.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 25 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemgadu. Šis vēl nekur neiespiestais dzejnieka darbs glabājas pie Blaumaņa draugaAleksandra Būmaņa Pēterpilī.»J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā atrodas divi operas «Maija»libretu melnraksti. Pirmais (inv. nr. 5183) ir rakstīts ar spalvu un zīmuli, te daudzlabojumu, pa vidu rakstīts vācu valodā. Pēc teksta redzams, ka R Blaumanis libretatekstu ir atdzejojis un lokalizējis no vācu valodas, tā ir pārstrādāta daļa no Viktora fonAndrejanova cikla par latviešu tautas vēsturi. Kā konstatējusi L Volkova («Karogs»,1996, nr. 2), viencēliens sarakstīts kā atbilde uz E. Melngaiļa lūgumu atsūtīt operaslibretu, ko viņš varētu komponēt un radīt latviešu nacionālo operu. Viencēlienssarakstīts 1895. gadā.E. Melngailis operu nesaraksta, un 1897. gadā R Blaumanis atdod libretukomponēt Andrejam Jurjānam, taču ari tad opera netop.Trešais, kam R Blaumanis lūdz komponēt operu, ir A. Būmanis. Otrs operas«Maija» manuskripts, kas glabājas muzejā (inv. nr. 5169), liecina par R Blaumaņaun A. Būmaņa kopdarbību. Manuskriptā ir R Blaumaņa un A. Būmaņa rokraksti,A. Būmaņa kompozīciju uzmetumi, galveno personu zīmējumi, komiski skicējumi,kādas spēles pieraksti. Sadarbība notikusi 1900. gadā, par to liecina ieraksts:«KOHHHJIT> 27ro ceHT. 1900.»A. Būmanis ari ir pirmais, kas iepazīstina ar libretu plašāku publiku 1910. gada28. martā Pēterburgas Labdarības biedrības literāriskās nodaļas vakarā:«Pašā sākumā viņš [A. Būmanis — /. K. ] teica, ka viņa priekšnesums gannebūšot tik plašs, kā tas izziņots biedribas uzaicinājumos, ka viņam esot bijisnodomāts nolasīt vienīgi nelaiķa Blaumaņa vēl nekur nedrukāto operas tekstu«Maija». Būmaņa referāta daudzsološais konspekts uzaicinājumā bij šāds: «RūdolfaBlaumaņa opera «Maija». (Vēl nekur nedrukāts gabals.) Blaumaņa muzikālāizglītība. Komponista Vāgnera iespaids uz viņu. Par latviešu operu vispār, sakarāar latviešu mūzikas mākslu. Blaumaņa pazīšanās ar komponistu Jurjānu, Blaumaņaopera «Maija» un viņa stāvoklis un nozīme latviešu libretto un mūzikas laukā.»Un ko mēs dzirdējām no tā? Blaumanim nav bijis nekādas sevišķas muzikālasizglītības. Viņš spēlējis vidēji klavieres, tomēr, lai ko komponētu, tiktālu viņš nav bijisizglītots. No Kokneses, kur nelaiķis izpildījis muižas skrīvera vietu, viņš pārgājis uzLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 26 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemRīgu un piestājies pie vācu avīzes «Zeitung fiir Stadt und Land», ar kurasredakcijas karti tad ari apmeklējis vietējo vācu teātri un skatījies ne viendrāmas, betklausījies ari operu. Un īpaši Blaumanim iepatikušas Vāgnera «Tan-heizers» un«Loengrins», sevišķi pēdējais. Būdams apdāvināts drama-tiķis un apmeklēdams arīlatviešu teātri, Bl. domājis, kādēļ tad latviešiem nevarētu būt pašiem sava opera.Un mazs mēģinājums jau bijis «Spoku stundā» (Dubura teksts, Ozola mūzika),bet tas bijis nedzīvi dzimis bērns un pēc dažām izrādēm ari novākts no repertuāra.Tolaik Blaumanis iepazinies ar kādu centīgu ģimnāzistu Melngaili, kuram gan toreizvēl nav bijis speciālas muzikāliskas izglītības, bet īstenībā priekš kura Bl.sarakstījis operas tekstu «Maija» (ap 1893. gadu). Melngailis kādu numuruuzkomponējis, bet tad pametis. Un vēlāk Bl. nodevis savu tekstu savam pagastabiedrim, profesoram Jurjānam Harkovā, kurš ari laikam esot viņus pametis, jo pašiem 16 gadiem nekas neesot dzirdēts. «Maiju» referents uzskata kā mazuviencēliena ludziņu un, kaut gan sarakstīta zem veco operu tekstu iespaida, ar korisākumā, tomēr par diezgan patstāvīgu un baudāmu. «Maija» esot kā mazailustrācija Garlība Merķeļa «Latviešiem», iz 18. gadu simteņa beigām, un viņātēlota vācu muižnieku neaprobežotā vara uz sievietēm un rekrūtu ķeršanu. Pēc tamBūmaņa kgs nolasījis pašu «Maiju». Apmeklēts bij pavāji.»(Vidi. Vēstules no Pēterburgas — Latvija, 1910, 76. nr., 3. aprilī, 2. Ipp.)Nav skaidrs, vai A. Būmanis ir zinājis, ka librets ir Viktora fon Andrejanovateksta pārstrādājums. A. Būmanis operu nepabeidz.Pirmoreiz operas libretu par oriģināldarbu uzskata A. Bērziņš, viņš tad ari dodnepareizu teksta sarakstīšanas gadu:«Rūdolfa Blaumaņa rakstu sakopotājiem izdevies atrast kādu pilnīgi pabeigtumirušā rakstnieka darbu. Tas ir teksts viencēliena operai «Maija». Darbs, kāspriežams, rakstīts ap 1893. gadu un visu laiku glabājies pie Blaumaņa draugaadv. Būmaņa Pēterpili. [..]Operas dramatiskā darbība rit veikli un dabīgi uz priekšu, nekur ilgi un veltīgineuzkavēdamās. Ar nemeklētiem līdzekļiem Blaumanis tuvojas savam mērķim,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 27 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemradīdams konfliktu ar neizbēgamu atrisinājumu — intriganta un neģēļa junkuranāvi. Dzejas panti vietām gan par daudz piemērojas notikuma aprakstam undarbības gaitas paskaidrošanām, bet vietām tie mirdz varavīksnas krāsu bagātāmaigumā. Raksturi šai viencēlienā nostādīti diezgan reljefi, ja arī ne visur pilnīgidarbībā tie attaisnoti. «Maija» kā operas teksts būtu ļoti noderīgs.»(A.B. [Bērziņš A.]. Rūdolfa Blaumaņa «Maija». —Jaunā Latvija,1918, 6. nr., 421. Ipp.)Pašlaiks ir noskaidrots viencēliena sarakstīšanas laiks —1895. gads,Sākotnēji lugas aierosmes avots—Viktora fon Andrejanova teksts, diemžēl naviespējams salīdzināt V. fon Andrejanova tekstu (tas nav atrasts) ar R Blaumaņa libretatekstu.Šajā izdevumā viencēliens «Maija» publicēts pēc. Raiņa literatūras un mākslasvēstures muzeja manuskripta (inv. nr. 5169).TRĪNES GRĒKIPirmpublicējums: Trīnes grēki. Rūdolfa Blaumaņa Joki četros cēlienos. Rīgā,J. Brigadera apgādībā, 1897. — 76 lpp.Titullapās norādes: «Šī luga izrādāma vienīgi ar sacerētāja vai viņa mantiniekuatļauju, kuras dēļ jāgriežas pie J. Brigadera grāmatu pārdotavas, Rīgā, Bergabazārā. — Honorārs iesūtāms turpat pirms izrādes.»«Šī luga no dramatiskās cenzūras atļauta izrādēm zem Nr. 5191 no 17.augusta 1896. g.»«JI,o3BOJieno iļeH3ypoio. — Pnra, 3-ro cļ)eBpajiH 1897 r.»Komēdija «Trines grēki» iesniegta cenzūrai 1896. gada 21. (?) jūlijā (PēterburgasValsts Teātra bibliotēka, PvKonHCHbiH OTjļeji, 1125 — JiaT.). Saglabājušies abidramatiskās cenzūras eksemplāri — viens Pēterburgā, otrs — J. RaiņaLiteratūras un mākslas vēstures muzejā (inv. nr. 402380). Pēterburgaseksemplārā ir dramatiskās cenzūras atļaujas:«BjiayMam> Anojibcļ) [?!] KoMejļH» cb KvnneTaMH Bt 4-x ^encTBHax najņ, 3araaBHeM«Trīnes grēki» (Tpexn ĒKaTepHHbi) MOJKCT 6biTb ōe3ycjiOBHO A03B0JieHa KT>Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 28 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemnpeACTaaneHHio Ha cueHbi. M. PeMHK. F. Fa3eMHOT.»«KT> npeACTaaneHHio ,ņo3BOJieHO. 3a u;eH3opa jip. c. [IIojmHCb.]»Muzeja eksemplārā ari ir cenzūras atzīme — «Kb npeAcraBjieHHio AO3BOJieHO.C. Īlerep6yprb 17 aBrvcTa 1896 rojļa.»A. Blaumanis lugā ievērojis kādu prototipisku iezīmi: ««Trīnes grēkos» Brencisatkārto teikuma pēdējos vārdus. Tāds paradums bija mūsu tēvabrālim, bet citādinekā kopēja vairāk nebija.»(Blaumanis A. Blaumaņa tēlu dzimtenē. —Piesaule, 1931, 8. nr., 378. lpp.)pakšvirsraksts bijis «joki ar dziedāšanu četros cēlienos no Rūdolfa Blaumaņa.Mūzika no Ērika Mārkalna [E. Meln-gailis—/. K.].» Cenzūrai iesniegtajā tekstā irsešas dziesmas, ko dziedlugas personas. Šajā Kopotu rakstu izdevumā tas iespiestas aiz lugas publicējumaar virsrakstu «Kuplejas komēdijas «Trīnes grēki» dramatiskajai cenzūrai iesniegtajāmanuskriptā» (inv. nr. 402379).Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu fondos atrodas dziesmu virkne lugai«Trīnes grēki» R Blaumaņa rokrakstā, acīmredzot ari viņa kārtojumā (K. Eglesfonds, vienība 106, RK 3151). Šajā izdevumā šie dziesmu teksti iespiesti aiz lugas«Trīnes grēki» publicējuma ar virsrakstu «Kuplejas komēdijai «Trīnes grēki» RBlaumaņa rokrakstā un kārtojumā», to melodijas sarakstījis A. Būmanis.R Blaumanis, sagatavojot lugu publicēšanai grāmatā, dziesmu tekstus tajāgandrīz pilnībā atmetis (no dziesmu virknes palicis tikai Annules un Jaņukadziedājums 3. cēliena sākumā), jo E. Melngailis neuzraksta dziesmu tekstiemmelodijas, mainīts lugas apakšvirsraksts no «joki ar dziedāšanu četros cēlienos» uz«joki četros cēlienos», precizētas replikas, cēlienu beigas.Komēdijas «Trīnes grēki» pirmizrāde notika 1896. gada 4. decembri RīgasLatviešu teātri. Mazbērzu saimniece — B. Rūmniečē, tēvs — J. Duburs, Trine — LMelkerte, Brencis — D. Šveņķis, Juris — A. Freimanis, Emīlija — J. Skaidrīte,Made — D. Akmentiņa, Rembēniete — O. Ezerlauka u. c.Lugu, tās iestudējumus plaši vērtēja kritika:«Saņemsi īsi savu spriedumu: literāriskā ziņā ir prastība — sacerēt un laist tādugabalu klajā, teātra mākslas ziņā atkal ir aplamība—tā ko vēl uzvest uz skatuves.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 29 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemJā, bet nu nāks citi un rūks: jā, kā tad, pēc «D. L.» kritiķu domām, vienīgipielaižama tumša, barga traģika, nopietni un satricinoši skati, bet cilvēkam tačuvajag ari kādu brītiņu atdusēties, aizmirsties un pajautrināties. Jā gan — mumstiešām vajadzīgi nopietni dramatiski ražojumi, kas satrauc un aizkustina, jo tomums ir gaužām maz. Un tad, kas «Trīnes grēkos» var priecīgi smieties un vēlaplaudēt, tas ir apbrīnojami naivs cilvēks. Te vairs nav humors, kas rit un čalo spirgtiun pārgalvīgi, kur dzīves mudžekļiem kā ar trijjūgu izlaiž cauri, ar gavilēm unsmiekliem, ar «trata!» un pātagas cirtieniem! «Trīnes grēkos» lec un krīt pie zemes,tirina kājas un ālējas — grūti paliek ap sirdi pie šādiem skatiem. [..] «Trīnes grēki»būs apstaigājuši visas lauku šķūņu skatuves, būs izsmīdinājuši daudz arendatoru unskrīveru palīgu, un Blaumanis pats nosodīs to dienu, kad viņš šādus «jokus» laidisvaļā.»(J. [Jansons]. «Trīnes grēki. Joki iz laucinieku dzīves 4 cēlienos no Rūd. Blaumaņa.» —Grām.: Latviešu literatūras kritika. Rakstu kopojums:Pirmais sējums (1874—1904). R, 1956, 526., 527. lpp.)«Reti kad redzēta jocīgāka joku luga nekā šie «Trīnes grēki», kas publiku tā noiesākuma līdz pat beigām uzturētu vienos smieklos. Daudz skatītājiem dziļdomīgasdrāmas ar augstām idejām paliek pilnīgi nesaprastas — pa daļai tādēļ, ka tiem navvēl pietiekoši izglītības, pa daļai arī tāpēc, ka aktieri nav spējīgi tās pareizi attēlotŠādu nevainīgu joku lugu nu sapratīs katrs.»(Votans. Rīgas Latviešu teātri. — Mājas Viesis, 1896, 51. nr.)«Laba daļa skatītāju likās būt ar viņu diezgan apmierināta; turpretī netrūka aritādu, kuri viņā nenieka neatrada un pat apzīmēja to par pārspīlētu balagānu. [..]Gluži patīkami spīd vietu vietām cauri stari no mūsu pašu ļaužu dzīves. Šo pusiderēja sacerētājam vispārīgi lugas labā vēl vairāk ievērigi iztēlot un uzsvērt.Patiesi jocīgu skatu un atjautīgu izrunu te netrūkst.»(K. Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis, 1896,273. nr.)«... lugā ir daudz epizodu, kuras ne tikvien kā nevar atstāstīt, bet ir ari gluži liekas.[..] Liekas, it kā autors, šo lugu sacerēdams, būtu vairāk domājis par galerijas nekāLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 30 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiempar parketa publiku, jo visu šo it kā ar varu sameklēto pārspīlējumu vietāBlaumaņa fantāzija būtu gan mums sniegusi atjautīgākus un labākus jokus, koviņa arī spēj.Tomēr, neraugoties uz šīm kļūdām, lugai savas teicamas īpašības. Vispirmstehniskā ziņā viņa izstrādāta veikli un slavējami. Bez tam te ir joki iz mūsu pašudzīves un daudzkārt veselīgāki un labāki nekā tanīs «posēs» un burleskās. [..]Blaumaņa lugās mēs redzam savas dzimtenes raksturus. [..] Visizveicīgākiizstrādāts un, ja nemaldāmies, pirmoreiz te parādās jauns raksturs — Trīne. Tā irapbrīnojami kāra sieviete uz precēšanos, bet tikpat apbrīnojama viņa ari savāizmaņā un veiklībā.»(IV. ZālītisJ. Latviešu teātrs. —Austrums, 1897, 1. nr., 85.-86. Ipp.)«.. pārmetumi teātra vadonim p a r t ā du lugas izvēli liecināja, ka n a vvietalviešu «Trīnes» un biedru «grēki», ka luga tika tik vēsi no Vietalvas teātrapublikas uzņemta. «Vox populi vox Dei («ļaužu balss ir Dieva balss») gan būskatram cilvēkam jāatzīst par patiesu piedaudzi-nājumu un arirakstniekiem. Tādēļ iejausmināšanās par kāda rakstnieka darbu irpierādījums, ka darbs ir i z d e v i e s, bet klusuciešana ir viņa n ā vess p r i e d u m s . Jau pats pirmais skats lugā rāda ļaužu dzīvē neparastu ainu:Vilis, kas jau prot tādu dziesmiņu dziedāt un vēlāki citādus «knifus», vēl jājuz milniņa?! Tādēļ ari joks nav dabī gs. Tāpat ari vēlākā rīkošanās ar«tabakas dozēm», ar«dotas kātu» vai «pliķu izdalīšana» un pat līdz ar visām «cackām» nespējakairināt skatītāju smieklu nervus, ko gan vienīgi lugas sacerētājs šoreiz ir gribējis,jo citādi nebūtu tik daudz veltīgus, tā sakot, pie matiem pievilktus raibumusmēģinājis sakopot, kas pavisam ļaužu dzīvei sveši un nav «kauli no viņas kauliem»un «miesa no viņas miesas». [..] Tautiskas lugas rakstot, nevajadzēja tēlot ainas unraksturus, kādu pavisam tautā n a v, kā tas gandrīz visās Blaumaņa kunga lugāssastopams.»(Vietalvas labā. biedr. — Baltijas Vēstnesis, 1897, 50. nr.)R Blaumanis, lasot šīs recenzijas, vēl nenojauta, ka viņa laikabiedru atzinīguLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 31 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemvērtējumu nesaņems ari nākamās komēdijas. Laika gaitā, lasot negatīvāsrecenzijas, rakstnieks arvien plašāk vēstulēs raksturos savas komēdijas, arilugu «Trīnes grēki»:«Manai estētiskai garšai vajadzētu ļoti neattīstītai būt, ja es, p. p., «Trīnesgrēkiem» piešķirtu kaut kādu augstāku vērtību. Kas mani saīdzi-nājis un kam espretojos, ir tas, ka posi apspriež no drāmas stāvokļa un ka šinī manā vieglā precēgrib atrast kaut ko samaitājošu. [..] Ari tas man nepatīk, ka neviena balssneuzstājas priekš tam, ka mums ari vaja-ga jautrības, — visi viņi visus un visur gribtikai pamācīt un atkal pamācīt. Bet neviens vienmēr nedz grib, nedz varmācīties.»(Vēstule Rūdolfam Jirgenam 1903. gada 9./22. decembri. — Blaumanis RKopoti raksti. R, 1959, 488./4S9. Ipp.)R Blaumanis Ērgļos pats iestudējis komēdiju «Trīnes grēki» un spēlējisĀbramu. Par to liecina H. Kreicera atmiņas:«Eju jau pagastskolā, kad uzved «Trīnes grēkus». Tur jāpiedalās ari diviempagastskolas zēniem — Melbāržu Kārlim jāspēlē Vilis un man — žīdēns Joske.Braku kungs vada režiju un pats spēlē žīdu Ābramu.Viņš ir kustīgs un enerģisks režisors, runā sulīgā tautas valodā, dažreiz«šaudams» īsti stiprus vārdus un izteicienus. Saimniecei jāsatrūkstas no pelesun jāiekliedzas. Kad vairāki atkārtojumi nepadodas, Braku kungs pēkšņi saķer viņuzem padusēm. Viņa iespiedzas. Visi smejas, viņa pati ar.«Lūk, tā vajag,» saka Braku kungs.Nu viņai tā lieta iet.Ar puikām režisors mierā. «Tu jau runā kā īsts žīdēns,» viņš izsakās, kad esmupārvarējis pirmo kautrību un atraisījies. Tā iet mēģinājumos.Braku kungs ir ari norādījumu devējs un palīgs grimēšanā. Sevi, protams, viņšgrimē pats, klusu dungodams kupleju, ko dziedāsizrāde. Saģērbies un nogrimējies par Ābramu, viņš pieceļas, ar žīdisku žestu atsitatpakaļ rokas un noprasa:«Nu, ko jūs teiks?»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 32 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTas ir tā, ka visi smejas. Kārlis aizcērt plaukstu mutei un iegrūž man ar elkonisānos:«Žīds kas žīds!»Līdz izrādes sākumam mēs tik vērojam Ābramu un smejam, tā Braku kungs irpārvērties žīdā. Mēs tā aizraujamies, ka ari izrādē esam pavirši: savu tekstu gannorunājam, bet mūsu tēlojums neatbilst tam, ko var vēlēties un ko mēģinājumosmums mācīja. Kopspēlē ar Ābramu mēs skatāmies uz viņu, saskatāmies paši unsmaidām par viņu. Tad Ābrams izmanto kādu situāciju, satver manu roku untā saspiež, ka es satrūkstos. Paskatos viņam acīs — nikns! Nu atjēdzu gan, ka navlabi.Starpbrīdī viņš mūs strostē.«Kas tad tā par lietu —jūs tik blisināt uz mani acis un niekojaties. Tagad jūs esatVilis un Joske un visu citu aizmirstiet. Tā kā lai tā vairs nebūtu. Saprotiet?»Mēs saprotam gan un tālāk cenšamies, ko varam.Ērgļu izrādēs Braku kungs dažreiz iestarpina kuplejas par vietējo dzīvi. Toreizviņš pats dziedāja «žīdiski»:Puiši, puiši, meitas, meitas, — vajag kāzas dzert; Jaunībā vaj'g šinīlietā drošu soli spert.Laiki paiet varen ātri, vec' top viņa, viņš —Meita sadilst, puisim uzlec galvā mēnestiņš.Krievu kalna Sīļu Kārlis gribot precēties,Tādu tik ar lielu pūru ņemt viņš solījies;Tad nu, mīļās meitenītes, nevajaga snaust —Vajag tamborēt un adīt, vajag vērpt un aust.Tikai savu draudzes skolu viņi nebūvo.Nodeg Ērgļos kāda māja — uzceļ jaunu to,Mūri stāv jau desmit gadu, vai nav traks tas štuks?Brauks kāds reiz ar joni garām — škutka virsū bruks.Laikam bija vēl kāds pants, bet to neatceros.»(Kreicers H. Braku kungs. — Ceļi un gājēji. Atmiņu stāsti.1960, 202.—203. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 33 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemŠajā izdevumā komēdija «Trīnes grēki» iespiesta pēc pirmpublicējuma, kas ir arivienīgais R Blaumaņa dzīves laikā publicētais lugas teksts.Žarta — 1) joks, 2) šeit: suga.Ķimpa — nelaime, kauns, strīds.Krāsnata — 1) akmeņu kaudze, 2) gruveši.Celkave — daudzums.Potivāra namsPirmpublicējums: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1897, 5. nr., 352.— 361. Ipp., 6.nr., 434.-443. Ipp., 7. nr., 514—521. Ipp., 8. nr., 605 — 612. Ipp.Virsraksts: Potivāra nams. Drāma piecos cēlienos no Rūdolfa Blaumaņa.Par drāmas «Potivāra nams» sarakstīšanas laiku, formas meklējumiem un RBlaumaņa pašvērtējumu lugai stāsta vēstule Eiženam Bergmanim 1896. gada 15.novembri:«.. biju ļoti aizņemts, steidzami rakstīdams savas jaunās lugas nobeigumu.Aizvakar tiku galā ar tīrrakstu. Luga saucas «Potivāra nams» un — vismaz manpašam tā liekas — ir labākā, kādu līdz šim esmu uzrakstījis. Nevienai lugai vēlneesmu pielicis tik daudz pūļu kā šai — cerams, labodams un izdarīdamsgrozījumus, neesmu kļuvis par Joh. Balhorna sekotāju. Lugu, domājams, uzvedīsjau janvāri. Ja ari Jūs tad varētu būt Rīgā! Tikai lasīt skatuves darbu un noskatītiesizrādi — tās tomēr ir divas pavisam dažādas lietas. Gadījumā, ja Jūs, un tas irticamāk, iepazīsat lugu vienīgi iespiestu, tad, saskatījis dažas labas īpašības,iedomājiet par nelaiķi Ožjē, nevis uzreiz par Zūdermani, šo mūslaiku elku.»(Blaumanis R Sijājot, skalojot zeltu. R, 1981, 73.-74. Ipp.)Informācija par Rūdolfa Blaumaņa jauno lugu parādās ari presē: «Mūsulīdzstrādnieks Rūdolfs Blaumanis nupat nobeidzis sarakstītjaunu lugu, drāmu piecos cēlienos, kurai devis tituli «Potivāra nams».Lugas notikumi atrisinoties uz zemēm; darbības vidū stāvot kādasieva.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 34 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(Jauna latviska luga. — Mājas Viesa Mēnešraksts, 1896,10. nr., 785. Ipp.)Drāma dramatiskajai cenzūrai iesniegta 1897. gada 11. februāri. Saglabājušiesabi dramatiskās cenzūras eksemplāri — Pēterburgas Valsts Teātra bibliotēkā(PvKonHCHbiā OT^eJi, 794 — JiaT.) un J. RaiņaLiteratūras un mākslas vēstures muzeja (inv. nr. 9726). Muzeja ir ari klade arlugas tekstu R Blaumaņa rokrakstā un viņa izdarītajiem labojumiem (inv. nr.130934). Pirmvariantā drāmai ir četri cēlieni, luga beidzas ar Paullnas nāvi. Parpārējo personu likteni uzzinām no Mīles un Zada sarunas beidzamā cēlienasākumā: Anna ar Jozefu atkal satikušies, pie viņiem dzīvo Matīss. Viņa brālis(pirmvariantā Kārlis, pirmizrādē un pirmpublicējumā Ringolts) braukā pa jūrām,Alma precas ar virsmežkungu. Cenzūras eksemplāros 1. cēliena beigās Kārlisuzdāvina Jozefam raibi sārtu aziātisku kostīmu un zīda kuli ar naudu. Paulīna,ieraudzīdama Jozefu eksotiskajā tērpā, kaisli čukst: «Šis skaistums...» Ir arisīkāki labojumi, stila un repliku precizējumi. Pirmvariantā lugas un izrādes centrāir Paulīna, pirmpublicējumā — Matīss.Luga dramatiskajai cenzūrai iesniegta 1897. gada 11. februāri. Cenzūraslabojumu nav, atļauja saņemta 1897. gada 3. martā:«KT> npeAcraBJieHHio #03B0JieH0. 3a ueH3opa pp. P- [no;mncb.] 3-ro MapTa,1897 r.»Pirmizrāde notika 1897. gada 23. martā. Paulīna — J. Skaidrīte, Anna — D.Akmentiņa, Ringolts — A. Freimanis, Jozefs — T. Valdšmits, Cinte — P.Ozoliņš, Matīss Rogrota — R Jansons, Zads — A. Mierlauks.Pirms Rīgas pirmizrādes drāma «Potivāra nams» izrādīta Ērgļos. Par to liecinaP. Blaua atmiņas:«Viņa 4 cēlienu luga «Potivāra nams» (šajā lugā, blakus pieminot, Blaumanisņēmies attēlot ģimenes drāmu, kuras pamatā piedzīvojums starp viņa vecākiem)tika pirms izrādīta uz vietējās skatuves, kur viņš pats tēloja Matīsu. Ar lugu viņšpats bija apmierināts. Izrādot šo lugu Rīgā, kā viņš pārbraucis stāstīja, bijis teātrīarī lielais kritiķis Jansons (Brauns), kuru ari Blaumanis augstu cienīja. Nākotceturtam cēlienam, Jansons esot teicis: «Blaumanis velk atkal augšā ceturtocēlienu.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 35 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTas nu vēl nebija nekas, lai gan Blaumanis jutās aizskarts, bet, kad dažasdienas pēc tam lasījām laikrakstos («Dienas Lapā») Jansona bargo kritiku, tadBlaumanis apraudājās.»(Rūdolfi Blaumanis laika biedru atmiņās. R, 1962, 48. Ipp.)Par R Blaumaņa izjūtām pēc pirmizrādes raksta A. Blaumanis un P. Zālīte:«Rūdolfs lasīja franču drāmas, gan vairāk vācu tulkojumā. Viņš sajūsminājās partekošo, asprātīgo valodu. Franču drāmā bieži nāk laulības pārkāpumi priekšā.Rūdolfs ari domāja rakstīt lugu tādā garāun uzrakstīja «Potivāra nams». No šīs lugas viņš cerēja lielas lietas, bet pēcpirmizrādes bija nošļucis. Aizgāja gulēt bez vakariņām, ne vārda neteicis. Piektācēlienā Matīss lasa dzejoļu. Tas ir Šamiso «Salas y Gomez» Purkalīšatulkojumā.»(Blaumanis A. Blaumaņa tēlu dzimtenē. —Piesaule, 1931, 8. nr., 378. Ipp.)«Blaumanis jutās nelaimīgs. Notriekts. Ilgāku laiku bija drūms. Viņšpats bijapārliecinājies, ka viņam notiek liela pārestība, ka viņanesaprot Viņš tak esot pie«Potivāra nama» strādājis kā vēl ne pie vienano saviem darbiem.» (Zālīte P. RūdolfsBlaumanis, viņa darbi un nozīme literatūrā. R, 1923, 52. Ipp.)R Blaumaņa drāma «Potivāra nams» vērtēta kritikā:«Par šīs lugas darbības galveno dzenošo un tēlojamo kaislību ir cita izraudzīta; tāir—Paulīnas pārāk spēcīgais dzineklis zināmā jautājumā. Vaislas dzinekli tačumēdz uzlūkot par pašu zemāko kārību, kuru cilvēce vienumēr uzturējusi aizklātu arpieklājības un kaunuma plikumu. Tas jau arī cilvēces dzīvi un viņu atšķir no citiemradījumiem.Un še ir cēlons, kas izšķir lugas likteni. [..]To saka it katra cilvēka tiklības un pieklājības jūtas: «morāliskās pasaulesskolā» šā dzinekļa tēlojumi tādā piedauzīgā veidā un mērā nav atklājami, kā tas«Potivāra namā» darīts!Viss cits, kas lugā labs un teicami tēlots, nespēj attaisnot kļūdu, kas padarīta,ņemot pašu zemāko dzinekli par lugas darbības dzenošo spēku.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 36 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(K. Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis, 1897, 68., 69. nr.)«.. vecais Rogrots top vai traks, tikko savā uzbudinājumā nenošauj viltīgo sievuun tās mīļāko Cinti, bet, par laimi, šāvieni iet garām savam mērķim, tad rauga arcirvi nokaut sievu, bet, kad ari tas viņam, no citiem aizkavētam, neizdodas, tadslābans nokrīt lēnkrēslā un pēdīgi aizdzen sievu — viltnieci. Tās ir trešā cēlienabeigas, un ar to ari pate luga varēja beigties. Bet cienītais autors sajuta, ka tādasbeigas varētu atstāt ļoti nepatīkamu iespaidu uz skatītājiem, un tādēļ turējis parsavu pienākumu pie trim cēlieniem piespraust ceturto cēlienu, kurā abi ļaundari,Paulīna un Cinte, nopelna eksemplārisku sodu.»(Potivāra nams. —Balss, 1897, 13. nr.)«Bet nu Rūd. Blaumaņa «Potivāra nams» rāda mums tikai, kā kādā šauriņā grupā,pārtikušas ģimenes locekļu starpā, nejauši saduras vienspret otru daži indivīdi ka pie karšu galda, ka no tīri personiskas patikas un kaislībasstājas viena otrai ceļā, kā neparedzēti caur to tad sašķetinās notikumi lugā. Šeitapstrādāšanai nav ņemts temats iz klajas, sabiedriskas dzīves, teikt tikai dramatiskāveidā rādīts vienkāršs gadījums, skats, kādu viņu var daudz notikties pašu starpā,istabu klusumā, aiz nolaistām portjerām. [..] Bet iz tik maz materiāla, kā jaunas kundzesbieži piemāna savus paļāvīgos, aklos večus un tad greizsirdībā gandrīz izdara kādunelaimi ar revolveriem, nav iespējams uzcelt ēku kādai drāmai.»(J. [Jansons]. Potivāra nams. — Latviešu literatūras kritika: Rakstukopojums. R, 1956., 1. sēj., 528. Ipp.)«Fabula ir vienkāršs mīlestības nostāsts, bet tāds jau priekš stiprākiem nerviem.Apstrādājums ir glīts, kā jau to no Rūdolfa Blaumaņa varam sagaidīt. Tomēr kādulielāku iespaidu luga nedarīja, neliecināja, ka viņu sarakstījis agrāki tiešāmievērojams novelists Blaumanis. Rādās, ka kāds savāds nogurums būtu te mājasvietu ņēmis, kur galva, domas grib izpildīt jūsmu, sirds vietu.»(M. Jelgavas ĪMtviešu biedrības teātri. — Tēvija, 1897, 44. nr.)«Tā tad šī gabala morāle: neved Jozefu kārdināšanā, — un viņa mērķis: mumsrādīt, kurp noved netiklība. Pats par sevi protams, ka līdz ar to mums jādabūLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 37 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemriebjums pret šādu dzīvi. Bet nu iznāk dīvaini: riebjums, kuru mums vajag dabūtpret netiklu darbu, pārvēršas īgnumā pret darītāju, kamēr pats darbs paliek it kāsāņus. [..] Lielākā kļūda, mums šķietas, ir Paulīnas raksturā, kurai — ar atļaujusakot—ir pārāk daudz gaļas un par maz gara. Bez tam lugā arī sakars tāds vaļīgsstarp dažādiem notikumiem un parādībām, kuras dažbrīd iznāk pavisam dīvainas.Kādā kārtā, piemēram, Paulīna — vainīgā puse pie laulības šķiršanas — paliekRūjās un var apprecēt Cinti, to mēs nekādi nevaram saprast. Iznāk gandrīz it kānetiklības algošana. [..]Un tad šis lapenes skats! [..] Vienā pusē — sakarsusi gaļa, otrā — nosarkusimuļķība. Lai nu kāds bauda to un saka, ka tas ir mākslas baudījums!Par labu šai Blaumaņa lugā var atzīt viņas tehnisko pusi. Ari cēlieni katrs par seviizstrādāti labi. Starp tiem trešais cēliens visudramatiskākais. Dialogi — dzīvības pilni,valoda teicama. No raksturiem vislabāk izdevies Ringolts un Cinte. [..] Viņš [Ringolts]atgādina grāfu Trastu (Zūdermaņa «Godā»), bet līdz Trasta pasaules uzskatiem tamtomēr vēl stipri tāļu.»(V. [Zālītis Valdis]. Latviešu teātris. —Austrums, 1897, 4. nr., 330.—332. Ipp.)Šajā izdevuma drāma «Potivāra nams» iespiesta pēc pirmpublicējuma, kas irvienīgais lugas publicējums R Blaumaņa dzīves laikā.Potivāra nams — Vecās derības sižets, jūdu jauneklis Jāzeps nonāk faraonakambarkunga un sardzes virsnieka Potivāra namā, mājas kunga sieva grib Jāzepuiegūt, tas atsakās, Suleina, norāvusi drēbes, viņu apsūdz pavešanā, PotivārsJāzepu iesloga cietumā.Ķēniņa valsti par balbieri — ķēniņa valsti par frizieri, norāde uz V. Šekspīra lugu«Ričards III».Krēzs — Iibijas valdnieks (500—545), pazīstams ar savu leģendāro bagātību.Zaļais galds — kāršu galds, spēle.Lombrozo Čezāre — slavens itāļu kriminālists, psihiatrs.Dezdemona — tēls V. Šekspīra traģēdijā «Otello».No saldenās pudelesLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 38 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemPirmpublicējums: No saldenās pudeles. Joku luga četros cēlienos no RūdolfaBlaumaņa. Rīgā. J. Brigadera apgādībā, 1901. — 84 Ipp.Uz grāmatas vāka atzīme: Cenzēta Pēterburgā preses virsvaldes dramatiskānodaļā 1900. g. 4. decembri Nr. 8989.Uz titullapas norāde: Izrādāma vienīgi ar sacerētāja atļauju, kas dabūjamacaur apgādātāju.Pirmās ziņas par jaunās lugas sacerēšanu sniedz R Blaumaņa dienasgrāmataun vēstule A. Niedram:«Marts, 1898. [..]27. «Bez galvas» 3. cēliens pabeigts. Saulains, vējains.31. Šodien sešos pēcpusdienā pabeigta mana pose «No saldenās pudeles»(Bez galvas). Pēdējais cēliens patiks.»(Blaumanis R Kopoti raksti. R, 1959, 7. sēj., 77. Ipp.)«Beidzamā laikā es — bez dažiem dzejoļiem — esmu sarakstījis ari vienu lugu«No saldenās pudeles», ari vienu noveli un divas skices. [..] «No saldenāspudeles» ir labāka nekā «Trīnes grēki», dabiskāka.»(Vēstule A. Niedram 1898. gada 15. martā. —Blaumanis R Kopoti raksti.R, 1959, 7. sēj, 360. Ipp.)Tomēr 1898. gadā jauno lugu R Blaumanis neiesniedz ne teātrim, ne izdevējiem.1900. gada 10. martā vēstulē V. Eglītim R Blaumanis atkal piemin kādu lugu,acīmredzot komēdiju «No saldenās pudeles»:«Tagad nobeidzu sen sarakstītu lugu. Nav nekas liels šī luga.»(Blaumanis R Kopoti raksti. R, 1959, 7. sēj., 393. Ipp.)A. Blaumanis rakstā «Blaumaņa tēlu dzimtenē» neievieš skaidrību par lugassarakstīšanas laiku, bet nosauc komēdijas rašanās ierosmes avotus:««No saldenās pudeles» cēlās tai laikā, kad uz laukiem saimniecībās sāka pienaseparatorus ieviest. Saime pretojās centrifūgām, un ne vienā vien saimniecībā izcēlāskonflikti. Ari aiziešana uz pilsētu bija pilnā spēkā. Kas ar kaut ko uz zemēm bijaneapmierināts — devās uz pilsētu. Taukšķa runa pakaļdarināta kādam tēva brālim,kas nekad viena stāsta līdz galam neizstāstīja, aizvien noklīda citur. Citādi nekāLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņakopēja nebija.»- 39 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(Piesaule, 1931, 8. nr., 378. Ipp.)Atmiņās par brāli A. Blaumanis piemin vēl kādu paralēli «Braku» un«Ezerlauku» saimniecībās:«Brālis gan par visu varu gribēja būt labs saimnieks, bet visai lāgā gan neiznāca.Viņa domas nebija pastāvīgi pie saimniecības, tās bija ar citu aizņemtas. Viņa lugāsir vietas, kur tēlots, ka saimniekam iet grūti ne aiz paša vainas, piem., lugā«Indrāni», «No saldenās pudeles», nepabeigtajā «Deg».»(Blaumanis A. No atmiņām par brāli Rūdolfu. — Rūdolfi Blaumanis laikabiedru atmiņās. R, 1962,13. Ipp.)Komēdija «No saldenās pudeles» Pēterburgas dramatiskajā cenzūrā iesūtīta1900. gada 29. oktobri. Saglabājušies abi cenzūras eksemplāri Pēterburgas Valststeātra bibliotēkā (726 — laT.) un J. Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzejā(inv. nr. 402376). Cenzūras atļauja saņemta 1900. gada 4. decembri.Komēdijas «No saldenās pudeles» pirmizrāde notika 1901. gada 6. maijā.Galvenajās lomās: Ezerlauku saimniece — B. Rūmniece, Lavīze — O.Ezerlauka, Marija — D. Akmentiņa, Mārtiņš — P. Ozoliņš, Taukšķis — A.Vārna, Krišs — A. Mihelsons, Pičuks — P. Rudzītis, Auce — L. Tērvete.Pēc lugas pirmizrādes, sagatavojot lugu publicēšanai, R Blaumanis nedaudzkoncentrējis dialogus, īpaši Mārtiņa sarunas ar Mariju.Luga un izrāde guva plašu ievērību kritikā:«Blaumanis pazīst latviešu dzīvi. Tas parādās katrā vārdā» kas tiek runāts, katrātipā, kuru viņš zīmē. Jo tipi visi viņa cilvēki. Kāda maza meitene man sacīja: «Espazīstu šos cilvēkus, zinu viņu vārdus: ik vasaras es ar viņiem satiekosKurzemē.» Blaumanis gan Vidzemē a rviņiem saticies, un ta viņus sastaps visās Latvijas malas, un visur, kur šo luguizrādīs, skatītājiem celsies tās pašas jūtas: ka viņi satiekas ar veciem paziņām.Tas ļaudīm patīk. [..] Blaumaņa cilvēki dzīvo — ne vien uz skatuves, bet arīatmiņā. [..]Pārdomādama visu lugas gaitu, es neatradu it neko, kas būtu lieks, bez tiemLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 40 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiempāri teikumiem, kurus Taukšķis par daudz runā, un citiem pāri teikumiem, kuri —varbūt — Aucei un Pičukam būtu jāatņem... Viss, kas notiek, der vai nudarbības turpināšanai, vai cilvēku raksturošanai, vai situāciju attēlošanai, unviss ir ar apziņu un nodomu knapi nomērots un notverts. Interesanti ir, kaBlaumaņa cilvēku psiholoģija ir skaidri dramatiska, ka autors mums tikai tāsviņa cilvēku īpašības rāda, kuras darbības turpināšanai noder.»(L Skujeniek. Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis, 1901,103. nr.)«Tikpat maz kā lugas darbībā meklējams viņas spēks raksturos un psiholoģijā.Redzējām jau, kas Mārtiņš par putnu. Un no tiem citiem Krišs ir gatavs burlaks,melis, zaglis utt., Taukšķis — vecs āksts, Pičuks ne šis, ne tas, un Auce tā, ko«Zagļos» sauc par Ilzi. Vai nu pārspīlētasklauniskas karikatūras, vai glužineiespējami, nedabīgi tipi. [..]Nē, publikas piekrišana liecina, uz ko Blaumanis spekulē! Uz jo- kiem! [..] Neraksturu kontrastu vai to sakaru rezultāts, ne situācijas komiķa vai asprātīgudomu auglis. Tikai tautas mutē lietojami rupji vārdi un rupjas manipulācijas.[..] Viss spekulē uz publikas viszemākiem instinktiem un spekulē ne bezpamata.»(-rs. [AsarsJ.l. Latviešu biedrības teātris. —Latviešu literatūras kritika: Rakstukopojums. R, 1956, 1. sēj., 679. Ipp.)«Bet nelaime nu tā, ka no minētās lugas iegūtie iespaidi nav nekādā ziņāsaskaņojami ar B[altijas] W[ēstneša] kritiķes uzkrautiem akordiem. [..] Esneesmu maza meitiņa, bet esmu liels izaudzis un šo slinko strādnieku vidū, tiemuz soli sekojis un ari viņu rindās atradies, tomēr manim nav vēl laimējies dzīvēsastapties ar tādu turīgu Taukšķi, kurš, lai gan iekrājis naudu un to iemainījisvērtspapīros, tomēr varētu stundām penterēt par «pamberiņiem» uncentrifūgas pagatavoto ģifti.[..] Visa lugas gaita līdzinājās bargam tuvojošamies krusas negaisam, kurš lēnipārvelkas, radīdams kritiskus acumirkļus, tomēr galu galā nevienam ļaunanedarīdams. Kā tas nācis, tā tas ari gājis, un, līdzko tas pāri, tā ari neviens vairspar to nedomā. Līdzīgu iespaidu iegūst ari no tās lugas, kurai citādi daudzLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 41 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemradniecības ar «Trīnes grēkiem».»(Dego [Deksne]. No Jaunjelgavas. —Dienas Lapa, 1901, 229. nr.) 515«Ka redzams, lugas fabula ir ļoti vienkārša, nav še nekādu sevišķu sarežģījumu,bet apstrādājums ir diezgan interesants, un luga, labi izrādīta, atradīs arvienupateicīgus klausītājus. Blaumaņa stiprā puse šai lugā ir smalka raksturošana. Ganto nevaram sacīt par visām personām, jo taisni Mariju un Mārtiņu, lugas galvenāspersonas, viņš atstājis it kā drusku novārtā. [..] Vispārīgi jāsaka, ka autors uzlugas uzbūvi licis mazāk svara nekā uz raksturošanu. [..] Beidzot sevišķi vēl gribampiezīmēt, ka valoda ļoti skaidra.»(rs. Latviešu teātrs. —Austrums, 1901, 9. nr., 858. Ipp.)«Darbība tajā rit viegli un dabīgi, it kā no pašas dzīves ņemta, gan nopietniemun bēdu pilniem, bet visvairāk jautriem acumirkļiem mainoties, arvien tālāk untālāk. [..] Tā vispirms brīnumveikli un rūpīgi izstrādātie raksturi, no kuriem tādus kāTaukšķi un krustmāti Lavīzi (kurus, ja nemaldāmies, redz te pirmoreiz mūsurakstniecībā) gan tik drīz neviens nepārspēs, ja tos maz iespējams pārspēt. Betpar visu ko — šis dzīvais un spirgtais dialogs, kur katrs no tiem it kā celtin izceļzināma rakstura īpašību vai arī jūtu dažādo nokrāsu. Un beidzot šī tīrā, vieglā untomēr spēcīgā latviešu valoda!»(V. Zālītis. No saldenās pudeles. —Jauna Raža, 1901, V, 190.—191. Ipp.)«Viņa [R Blaumaņa — I. K.) stiprā puse pastāv iekš tam, ka viņš labi pārvaldanedramatisko komiskumu. Tas parādās viņa tēlotos komiskos raksturos, situācijāsun vārdu rotaļās. Tik plastiski raksturi kā Taukšķis un krustmāte Lavīze ārpusBlaumaņa sacerējumiem ļoti reti sastopami mūsu literatūrā. Bet, ja mēs meklējamšai Blaumaņa lugā pēc dramatiskā komiskuma, pēc nolūkiem, kurus cenšassasniegt pa nepareiziem ceļiem vai ari — kuri nesaskan ar panākumiem; ja mēsmeklējam pēc galvenās darbības «Saldenā pudelē», tad jāatzīstas, ka autors šaiziņā nav diezgan laimīgs bijis. [..] Mēs visā noskatāmies kā komiskā notikumā, kuršpats par sevi ņemts no mūsu nolūkiem, no mūsu dzīves ir tāļu. Tādēļ šai lugai irvairāk tikai episka daba. Vispārīgi jāpiezīmē, ka Blaumaņa talants ir vairāk episkskā lirisks. Nekad šis autors neaizķer savos sacerējumos sižetus, kuros parādāsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 42 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemstipra, noteikta griba, kas lauž sev ceļu. [..]Otra kļūda pie sižeta izvēles — pēc mūsu domām — ir tā, ka lugā pretinieki tikaiindirekti cīnās ap vienu un to pašu lietu. [..]Ja autors būtu pūlējies savā drāmā rādīt dramatisku darbību, tas ir, cīņu, unnebūtu apmierinājies tikai ar atsevišķu raksturu un situāciju attēlošanu, tad viņš aribūtu nomanījis, ka dažs labs viņa lugā ir lieks.Tā, par piemēru, viens no vislabakiem raksturiem—Taukšķis: ko viņš dara priekšcīņas veicināšanas. It nekā.»(Niedra A. Blaumaņa joku luga: No saldenās pudeles. — Pēterburgas Avīžuliterāriskais pielikums, 1902,11. nr.)«Kas ir komiski?Kā šī pudele uz laukiem smēķē, nav patiesībā vairs jāpravieto, jo to jaupierādījuši fakti. Ziņojumos par «pudeles» izrādēm uz laukiem lasāms, ka publikaimetas nelabi ap dūšu, daudzi skati bijuši vienkārši riebīgi un cēlies pat atklātsnemiers. Visiem tiem un visai faktiskai patiesībai brāž nu A. N. pa galvu ar savufilozofiju.»(No saldenās pudeles. — Dienas Lapa, 1902, 35. nr.)R Blaumani, protams, aizskāra daudzās negatīvās kritikas, un tomēr galvenaissavu darbu vērtētājs palika viņš pats:«Vismazāk koncesijas neizglītotai garšai esmu taisījis «Saldenā pudelē», un tātad nu man ari vislabāk patīk.»(Vēstule Teodoram Zeifertam 1903. gada 5. martā. — Blaumanis RKopoti raksti. R, 1959, 7. sēj., 464. Ipp.)Šajā izdevumā komēdija «No saldenās pudeles» iespiesta pēc lugaspirmpublicējuma, kas ari ir vienīgais publicējums R Blaumaņa dzīves laikā.Nauda uz interesēm — noguldīt naudu uz procentiem.Dagls — baltraibs vai melnraibs.Izgodēt — izsmiet.Delgt — pieprasīt, neatlaidīgi prasīt, ņemt.Pamašas — pēkšņa slimība ar sāpēm,pamaša — veids, raksturs.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 43 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemBudzīties — 1) izlocīties, 2) spiesties, grūsties.Griežņu laiks — kāļu laiks.Ieva KalniņaRūdolfa Blaumaņa Kopotu rakstu 5. sējumā ievietotas lugas, kuras sarakstītaslaika posmā no 1902. gada līdz autora nāvei 1908. gadā, kā ari nepabeigtāslugas, aizsāktās lugas un uzmetumi.Šajā laikā R. Blaumanis dzīvo un strādā Pēterburgā, Rīgā, Ērgļos, bet lugusacerēšanas galvenā vieta ir nemainīga — «Braki». 20. gadsimta sākumā R.Blaumanis visspilgtāk un ražīgāk strādā dramaturģijā, mazāk prozā un lirikā. R.Blaumanis latvieti literatūrā nostiprina reālistiskās drāmas tradīcijas, viņa pēdējā lugā—«Sestdienas vakars» parādās simbolisma iezīmes, bet nepabeigtajās lugāsredzama viņa interese par jaunromantismu («Genoveva», «Dzīvais ūdens»), kāari bērnu lugu specifiku («Pamāte», «Uz Rīgu!»).R. Blaumaņa dramaturģijā pirmoreiz latviešu literatūrā ienāk vairākas jaunastēmas un motīvi Tā drāmā «Indrāni» māja— lauku sēta kļūst par ētisku, nevisimateriālu dzīves vērtību (atšķirībā no brāļiem Kaudzītēm, "Zeiboltu Jēkab"). R.Blaumanis pirmais iedibina, ŗnāju, sakņu izjūtu latviešu drāmā, viņa lugās piesaistepie dzimtās zemes sākas ar attieksmi pret mājām, ar atbildības sajūtu par tārņ unsavu darbu, jo mājas veido darbs. R. Blaumanis brīdina no bezmāju cilvēku likteņa— skumjš liktenis gaida Noliņu pilsētā, sāpes ir Dūdara balsi Varbūt sava ljktensapzināšanās-«Braki» ir rentes mājas, ārpus Erriiem dramaturgs" arvien ir bijistikai dzīvokļa apakšīrnieķs —R. Blaumanim ļauj saskatīt bezsakņu cilvēka dzīyestraģiku. Latviešu kultūrā Indrāni apzīmē noteiktu semantisko lauku —.uzticībudzimta-jai sētai, , lauku sētas harmoniju un tās apdraudētību laikā, cieņu pret cilvēkudabu, darbu,

Ieva Kalniņa- 44 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem20. gadsimta sakuma R Blaumaņa dramaturģija ienāk vairākas tēmas, kasbūs raksturīgas visa gadsimta literatūrai un tipoloģiski sasaucas arRietumeiropas un krievu literatūrā risinātajiem jautājumiem. Tā R Blaumaņadrāmā («Indrāni”) ienāk dzimtu sairšanas tēma, kas citur tiek risināta dzimtasepopejās (T.Manna „Budenbroki”,RožeMartīna di Gara «Tibo dzimta» u. c), parādās jauna laika laika izjūta— vecoIndrānu harmonisko, ciklisko laika izjūtu nomaina 20. gadsimta laiks, kur jaunaisdzīves ritms dzen stundu pēc stundas,darbu nHgg.tlarhu.pēc darba, laiks kļūst parcilvēka izdzinēju (G. Haupt-maņa, A. Cehova lugas u.c.)R.Bļaumaņa drāmā«Indrāni» pirmo-reiz latviešu literatūrā ieskanas brīdinājums, ka jaunais laiks,kasiespježas Latvijas laukos, būs nežēlīgs pret dabu — Noliņš sit zirgu, izdedzinaābeļi, Edvarts nocērt ošus. Tautas apziņā ābele, zirgs, oši (mežs) ir vieni nosvētākajiem jēdzieniem. Pacelt roku pret ābeli ir tas pats, kas pacelt roku pretmāti, aši simbolizē vīru spēku un darbu, attieksme pret zirgu latviešu literatūrāun folklorā raksturo cilvēka ētisko stāju un attieksmi pret dzīvību. R. Blaumanisiezīmējis 20.g|adsimtam raksturīgo visvarenību pret dabu un dzīvību,vienaldzību pret skaistumu harmonijas aijās.zudumu ar apkārtni (līdzīgasdomas skanA. Cehova lugās «Ivanovs», «Ķiršu dārzs»).Zāļu vakara tēlojums komēdijā «Skroderdienas Silmačos» rāda tautas tradīcijunozīmību 20. gadsimta cilvēka dzīvē, kad dabas varenība un tās slavinājumspakļauj cilvēku sāpes, skumjas, vienaldzību, kad ik cilvēks iekļaujas kopējārituālā. Dabas dzīvības spēks atraisa ari cilvēku spēku izšķirt savu likteni.Padomju okupācijas laikā Zāļu vakara skati teātra izrādēs kļuva par nacionālāsidentitātes apliecinātājiem un veidotājiem.R. Blaumaņa drāmās un komēdijās iezīmējas Eiropas literatūrai kopš 18.gadsimta raksturīgā opozīcija: lauki (harmonija)-pilsēta(disharmonija).R.Blaumanis aizstāv harmonijas nepieciešamību dzīvē, latviskāspasaules izjūtas izveidē,Drāmas «Indrāni» un «Ugunī» ir vienas no iemīļotākajām latviešu skatītāju unLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 45 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemlasītāju vidū, tajās ir lomas, kuras par savām ievērojamākajām dēvē vairākupaaudžu latviešu aktieri. Komēdija «Skroderdienas Silmačos» ir uz latviešuskatuvēm visvairāk iestudētā un izrādītā luga. Lugu motīvi, tēli, sižeti izmantotivēlāka laika laiviešu kultūrā drāmai «Indrāni”.Iigotu Jēkabs uzraksta turpinājumustāstu«Jaunie Iņdrāni», (l927), G.Cilinskis. uzņem, mākslas filmu «Indrāni” (1991),Drāma «Ugunī» ir J.Kalniņa operas «Ugunī» (1937) libreta pamatā, bet L.Leimanis ekranizē lugu ar nosaukumu «Purva bridējs» (1966), nepabeigtās lugas«Dzīvais ūdens» motīvi un tēli ir izmantotiM. Zālītes luga «Dzīvais ūdens» (1987), savukārt M. Zālītes luga ir pamatā I.Breģes kameroperai «Dzīvais ūdens» (1988).Taču R. Blaumaņa dzīves laikā skatītāji un recenzenti viņa lugas vērtēja atturīgiun kritiski.. Gadsimta sākumā latviešu literatūrā par valdošo virzienu kļūstmodernisms. R Blaumaņa reālistisko mākslu laikabiedri uzskata par aizgājušāgadsimta sastāvdaļu. Vienprātīgi ir atzīta tikai viņa lugu valoda un kompozicija.R.Blaumaņa lugu centrā ir ētikas problēmas, «mūžīgie konflikti» cilvēku attiecībās,raksturos, dvēselē. Bet gadsimta sākuma ir aktīvs sociālo cīņu, politiskodomstarpību, revolūcijas laiks, laikabiedriem R. Blaumaņa lugas šķiet neaktuālas,tālas viņu dzīves problēmām. Par attieksmi pret R. Blaumaņa lugām liecina arifotogrāfijas. Tajā laikā aktieriem pašiem bija jāiet teātra kostīmos uz darbnīcāmfotografēties, un viņi to darīja īpaši nozīmīgos gadījumos. Saglabājies ir tikai viens(!) fotoattēls — Dace Akmentiņa Kārlēna lomā. Laikabiedriem daudzievērojamākas šķita Aspazijas lugas. Un tā nu mums ir Aspazijas lugu varoņuMirdzas, Asjas, Gunas, Laimas, Laimoņa tēlotāju fotogrāfijas, bet nav pirmoKrustiņa, Kristīnes, Edgara, vecā un jaunā Indrāna u. c. tēlotāju attēlu.Vienīgais, kas konsekventi tic savam talantam, ir pats R Blaumanis. Pamazāmpret kritiku viņš kļūst diezgan nejūtīgs, ne velti vēstulē J. Zei-boltam ir rindas: «Kamvairāk liets pār ādu nekā man? Bet es rakstu mierīgi tālāk.» (R Blaumanis. Kopotiraksti 8 sēj. R, 1960, 8. sēj., 16. Ipp.) Taču nepabeigtās lugas un vēstules ir liecībaviņa šaubām un meklējumiem. Laiks no 1905. līdz 1908. gadam ir ari ļoti grūts RBlaumaņa dzīvē — revolūcija, darbs laikrakstā «Latvija», slimības, tas viss traucējaunu darbu tapšanai. Pēc R Blaumaņa nāves uzzinām, ka šajā laikā sacerētsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 46 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemlabākais viencēliens latviešu literatūrā — «Sestdienas vakars».Šajā Kopotu rakstu sējumā saglabāts rakstu pamatprincips — Kopotu rakstuteksts iespiests pēc pēdējā R Blaumaņa dzīves laikā publicētā teksta. Lugassakārtotas to sarakstīšanas un pirmās publici-tātes kārtībā. R. Blaumaņa rokrakstipublicēti pēc J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja un LatvijasAkadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu fondu materiāliem.Komentāros sniegtas ziņas par lugu sacerēšanas gaitu, pirmizrādi, R Blaumaņa untālaika kritikas atsauksmes par lugām, skaidroti mazāk pazīstami vārdi.Skroderdienas SilmačosPirmpublicējums: Rūdolfs Blaumanis. Skroderdienas Silmačos. Sadzīves skati ardziedāšanu trijos cēlienos (sešās bildēs). Muziķano Aleksandra Būmaņa. Cēsis, apgādājis un rakstos iespiedis P. liepiņš,1902. — 961pp.Titullapās vēl ir norādes:«Notis dabūjamas pie P. Liepiņa grāmatu pārdotavā Cēsis.»«Luga izrādāma vienīgi ar sacerētāja atļauju, kura dabūjama caur J. Brigaderagrāmatu tirgotavu Rīgā.»«JŪ,03B0JieH0 n;eH3ypoio. Pāra, 5 aBrvcta 1902.»Luga sarakstīta 1901. gadā. Par lugas sacerēšanas gaitu liecina R Blaumaņavēstules. Informāciju sniedz ari lugas pirmā cēliena melnraksts, kas glabājasLatvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (K. Eglesfonds, 105). Te atrodamas ar R Blaumaņa paša roku rakstītas ziņas:«Ar Dieva palīgu sākti 6. aprīlī 1901., pabeigti 23. maijā 1901. — Sākti 5. jūnijā,nobeigti [..]. Skroderdienas Silmačos. Joki četros cēlienos. Mūziku [uzrakstīts arzīmuli] sarakstījis Kārlis Būmanis. Pirmais cēliens. Nobeigts 12. aprīlī.»Par intensīvo darbu pie lugas «Skroderdienas Silmačos» stāsta vēstulesAleksandram Būmanim, ko brīžam R Blaumanis sauc iemīļotajā vārdā Kārlis. RBlaumaņa literārie skolnieki, ko viņš atbalsta garīgi un materiāli, dažādos laikaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 47 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemposmos ir bijuši Kārlis Kraujiņš, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls. Ar A. Būmani RBlaumanis iepazīstas 1899. gada 19. augustā, kad Būmanis vēl ir ģimnāzists, viņupazīšanās turpinās Pēterburgā, kur R Blaumanis strādā laikrakstā «PēterburgasAvīzes», bet A. Būmanis studē. Lugu R Blaumanis raksta «Brakos», bet A. BūmanisPēterburgā tajā pašā laikā sacer mūziku daudzajiem dziedājumiem. 1901. gada23. maijā viņš mudina A. Būmani braukt uz «Brāķiem», lai darbs veiktos ātrāk, unziņo par darba gaitu:«Es jau Tev rakstīju, lai Tu man drīzumā ziņo, kad un uz kurieni Tev lai braucupretī! Vēlāk par 27. būtu traki, tad netiksim galā. Ir 22 dzied, numuri, Jāņa dziesmaspar vienu numuru rēķinot un starpspēles līdz skaitot! 5. bilde jau gatava. [...] «Ilgo»bildes beigas darīs iespaidu. «Nelaimīgā mīlestība» ar lielajām gavilēm ļoti vieglilikās savienoties.»(Atklātne Aleksandram Būmanim. — Blaumanis R. Kopoti raksti.R., 1959, 7. sēj., 404. Ipp-hNākamās R Blaumaņa vēstules A. Būmanim saglabājušās no 1901. gadajūlija un augusta:«Silmači revidēti. Divas bildes norakstītas skaidrā.»(190hgada 18. jūlijs- — R- Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 406. ippJ«Es nu tomēr kaut cik esmu strādājis — trīs bildes Silmačiem pilnīgi norakstītas,gaida tikai vēl vispēdējās cenzūras, kuru kopā ar Tevi gribētos izdarīt.»(1901. gada 22. jūlijs. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 407. Ipp.)«Silmači gatavi, gaida tikai kritikas un novīlējuma.»(Bez datuma. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 409. Ipp.)[2. Par Silmačiem. Gatavi iesieti. Atliek mums abiem kopā gabalu vēlreizcaurskatīt. Līgots tiek 10 reiz. Antonijai priekš beidzamā kop-kora vēl viens solo,resp., tercets (Ant., Kārlēns, Rūdis). Ja negribēsi, izlaidīsim. [..] Man jānodod lugateātra komisijai, jo drīzāk, jo labāk.»(1901. gada 1. augusts. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7.sēj, 409. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 48 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemR Blaumanim ierosmi rakstīt lugu deva J. Poruka stāstījums «Dienas Lapas»redakcijā par skroderu dienām Silmačos — Druvienā. J. Poruks gribēja rakstītjautru stāstu par notikumiem dzimtajā Druvienā. Nedaudz viņš šo ieceri raksturostāstā «Krusttēvs Dāvis»:«Gribēju sākt humoristīgu stāstu, zem titula: «Skroderu dienas Silmačos».Tiešām gara acīm redzu, kā Andrievs ar palso iebrauc pagalmā, kā tas pašapzinīgisēž uz skroderu lādes un kā meistars pats, jautrs un lokans, ar olekts mēru rokā,pa vārtiem ienāk svilpodams. Bet abu meistaru mācekļu nevaru un nevaruiedomās sameklēt. Viņu sejas man jau tā kā veidojas, bet viņas pārklājstereotipiski, nepārskatāmi smaidi. Totiesu dzirdu it gaiši abu neliešu zēnu ņirgāšanospar Annu, kura stāv klēts augšā, logā un nosarkuse pukojas par abiemskroderēniem, kuri nocēluši trepes.»(J. Poruks. Raksti 3 sēj. — R., 1972,2. sēj, 246. Ipp.)R Blaumanis lugu saraksta vairākus gadus pēc J. Poruka stāstījuma un stāsta«Krusttēvs Dāvis» publicēšanas («Mājas Viesa Mēnešraksts», 1900, 1. nr.). Viņšizmanto pašu skroderdienu parādīšanu lauku sētā un Silmaču vārdu. R Bļausatceras:«Poruks saļaunojies uz Blaumani tāpēc, ka Blaumanis piesavinājies viņa sižetu,kuru izlietojis darbā «Skroderdienas Silmačos». Šā naida sekas bija abpusējirakstīti pamfletiski stāstiņi, kuru virsrakstu vairs neatceros. Cik šajā lietāpatiesības, to nezinu teikt, un man nav atmiņā, vai par to ar Blaumani pašu kādureizi ko tiku runājis.»(R Bļaus. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfi Blaumanis laika biedru atmiņās.R., 1962, 49. ItbPar vēl dažu teļu ierosinātajiem raksta R. Blaumaņa brālis A. Blaumanis:«Tas bija Rūdolfa krustdēls [Kārlis Šteinbergs. — /. K] [..] Tas bija dzīvsjauneklis. Rūdolfs viņu tēloja kā Kārlēnu «Silmačos», kā Noliņu «Indrānos», beztam viņš vēl ir darbos «Nāves ēnā», «Slepkavas» un «Stulbenis».»(A. Blaumanis. Blaumaņa tēlu dzimtenē. —Piesaule, 1931, 8. nr., 377. Ipp.)«Rūdolfs mēdza izlietot dažus dzirdētus izteicienus, kas likās ievērības cienīgi.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 49 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemReiz viņam stāstīju, ka Cēsis mana principāla puisis zaga labību un mēs viņupieķērām. Puisis apjucis atvainojās: «Es jau esmu pārsteidzies.» Es šo gadījumuRūdolfam pārstāstīju. Viņam šī aizbildināšanās iepatikās, un viņš to izlietoja«Skroderdienās Silmačos», kur Pindacīša atzīstas zagšanā: «Man jau nu pašai aritā kā žēl. Es jau nu esmu pārsteigusies.»»(A. Blaumanis. Blaumaņa tēlu dzimtenē. —Piesaule, 1931, 8. nr., 378. Ipp.)Lugas «Skroderdienās Silmačos» pirmvariantos sastopami dažādi darba žanraapzīmējumi

Ieva Kalniņa- 50 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemLugas pirmizrāde notika Rīgas Latviešu teātri 1902. gada 30. janvāri. RežisorsPēteris Ozoliņš. Lomās: Antonija — O. Muceniece, Aleksis—A Freimanis, Elīna—J. Skaidrīte, Ābrams—A Mihelsons, Dūdars — A. Mierlauks, Rūdis — T.Valdšmits, Kārlēns — D. Akmentiņa, Ieviņa — Ž. Tālberga, Pindacīša — B.Rūmniece, Bebene — A. Iindberga, Tomuļu māte — O. Ezerlauka, Zara — M.Zēberga u. c.Par izrādi un lugu vērtējumus deva kritika:«Ja Blaumanis mums būtu apsolījis skatus iz mūsu zemnieku dzīves, tad viņapatīkamā darbā atrastum diezgan, ko no visas sirds varētum uzslavēt. Bet, parnelaimi, viņš mums apsolījis «lielu dziedāšanas lugu», un no tādas mums jāprasa,lai būtu stingrāks dramatisks mugurkauls un darbība. [..]Šai lugā trūkst ari tas, ko citās Blaumaņa lugās atrod: dramatiskā valoda. [..]Mēs galveno darbību pa vietām pat gluži aizmirstam. [..] Tomēr skatu starpā bijdiezgan, kuri patika un panāca pajautrinošu iespaidu. Mēs sastapām daudzus noBlaumaņa pazīstamiem labumiem, pirmā kārtā to, ka viņa cilvēki ir īsti mūsudzimtenes cilvēki, tik dzīvi uzķerti un attēloti, kā to vienīgi īsts pratējs spēja...»(L. Skujeniek. Latviešu teātris. —Baltijas Vēstnesis, 1902, 26. nr., 3. Ipp.)«.. luga neapmierina pilnīgi ne jautrības, ne nopietnības mīlētāju. Iemesls laikamgan tas, ka te norisinās it kā divas pavisam atsevišķas lugas, viena otrutraucēdama, viena otru kavēdama. Jautrības mīlētāju traucēs dziļi nopietnie skati,kuriem ar jautrības gājienu nav nekāda sakara, traucēs ari pārāk trokšņainieskati, kuriem ierādīta pārāk plaša vieta [..] un kuri ar varu grib skatītāju smīdināt.Daži no tiem pat pretīgi. Tāds, piemēram, ir Pindacīšas mičošanas skats. — Untomēr [..] šinī lugā ir lietas, kurām nenoliedzama vērtība. Tā vispirms te darbojasdzīvi cilvēki.»(V. — Rīgas Latviešu Biedr. teātrī. — Pēterburgas Avīzes, 1902, 11. nr, 4. Ipp.)«Bet vai lugai ir kāda tendence? Ne jausmas. Bet viņa jau ari negrib būt komēdija;viņa negrib graizīt nekādus sadzīves netikumus; viņa ir pieticīga un iztiek bezr a k s t u r u komikas. Tad viņā ir bildes iz tautas dzīves? Esot. Bet vai tiešāmmums ir tādi vīrieši, tādi bezsmadzeņu mīkstčauļi kā šis Aleksis, jeb vai tādiLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 51 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemskroderi —filozofi ka Dūdars, kas runa tīri vai Bjernsona stilā. Un kādu bēdīgu liecību —nemaz jau nerunājot par tām citām — izrakstīja Antonija mūsu sievietēm. Vienāpaņēmienā tā laiž vienu «tīkamu» vīru un nem otru, un pie tam tā vēl raud unsmejas, koķetē ar jūtām, kas tai tik viegli maināmas kā baltais priekšauts. Bet vailugā varbūt ir joki, asprātība sarunās? Būtu velti pēc tiem pameklēt, kaut gan arprieku konstatētu, ja tur kāds būtu paslēpies. Tā tad situācijas komikā? Jā. Teizspēlēta lielā trumpa. Nāk situācijas viena pēc otras raibā mudžeklī, izplatās unizālējas pašas par sevi — jo ar galveno darbību viņām nav nekāda sakara — unatstāj atkal vietu citām. Kas viss «Silmačos» nesacenšas pēc publikas labpatikas!Bišu trops, trīs žīdi pēc vecuveco iestrādāto paraugu tipiem [..], sprāgstošakrāsns, uz kuras paslēpies žīds, v ī rs, kas sit savu sievu, triju bābu kaujaar ūdens vannīti un beigās Jāņu vakars ar mūsu vecajām, mīļajām Jāņudziesmām, kurām panākumi sen jau nodrošināti.»(-r-. Latviešu teātrs. — Vārds, 1902, 26. nr., 3. Ipp.)«.. «Biezu vārdu» un trokšņu ir «Silmaču Skroderdienās» atkal bez gala. Un teviņi vēl riebīgāki, ka ir gluži bez kādas nozīmes, ka visa luga ir tāds konglomerāts,savārstījums no visraibākiem, nekādi kopā nesaderošiem skatiem. [..]Kā jau teikts, pēc programmas «skati» vien bija gaidāmi, taču skati ar iekšķīgusakaru, personas, kurai katrai būtu kaut mazākā nozīme. Bet, kad«Skroderdienās» sāk strīpot liekos skatus un nevajadzīgās personas, tad pazūdvisi trīs žīdi un bitēm ir miers, krāsns nekrīt dinamītam par upuri, laime paliek klusisavā pirtiņā un no 22 personām atliek labi ja 4. Tikai jāšaubās, vai ari tās var darītto, ko Blaumanis no tām prasa.Blaumanis prasa, lai būtu kaut kur tāds idiots kā šis Aleksis, kas, uzrunāts iegātņosno Silmaču saimnieces — atraitnes, neatraida to, lai gan mīlestība jau pastāv starpviņu un meitu Elīnu. Pusdzīvs, pus-nedzīvs viņš slaistās, galvu nodūris, pa visiemskatiem, lai tikai beigās atteiktu saimniecei un saņemtu savu Elīnu. Tādi cilvēki būtulatviešiem par pārāk milzīgu kaunu, ja tie, par laimi, nebūtu tikai Blaumaņafantāzijā! Bet saimniece nav labāka: tā ir tik akla, ka visu laiku neredz ne Elīnas, neLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 52 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemAlekša vaidēšanu un iedomājas, ka Aleksis ir laimīgs! Un, kad tas tomēr atteicbeigās, ka vajaga tik pāra minūšu, un tā sniedz roku prātvēderam klibajamskroderim, ko tā agrāk reiz esot mīlējuse. Tā kā visas labas lietas trīs, tad trešaispāris iznāk no Joskes un Zāras, kuriem vecais Ābrams piepeši dod svētību.Tādas ir Blaumaņa personas! Būtu interesanti rādīt, ka ari personuraksturošanā autors ar katru lugu ir slīdējis zemāk. Arvien vairāk individuēluraksturu vietā viņam nāk t i p i un tie arvien vispārīgāki un bālāki. [..]Viss tas ir sakaltušas un sapelējušas druskas no Blaumaņa agrākā, kaut arīne bagātā, ideju mielasta galda, bēdīgi kankari no tā, kas citkārt gribēja tapt parbagātību, un varbūt pat nāves zvanu balss, ka autors tagad ar labāko gribu vairsnemaz n e v a r radīt nekā nopietna un ir izrakstījies!Jādomā, «Skroderdienās» taču nevarēs turēties, un tas būtu vienīgais, kasautoram vēl varētu spiest apdomāties, ja tas jau nav par vēlu. Par savu premjeruBlaumanim maz iemesla būt lepnam. Aplausi, ievērojot to, kādos apstākļospirmizrādes notiek un kas tur visi piedalās, nav nekāds brīnums. Bet, ka Blaumanisbeigās parādījās uz skatuves, tad tikai tāpēc, ka viņam bij tā laime pārklausīties:kāds pāris bija turējuši par pienākumu izsaukt savu pazīstamo AleksandruBūmani. Uz tā rēķina iznāca ari Blaumanis.»(-rs []. AsarsJ. Blaumaņa jaunā luga. — Dienas Lapa, 1902,26. nr.)Rūdolfu Blaumani kritika par lugu «Skroderdienās Silmačos» aizvaino unsakaitina. Top viena no viņa asākajām vēstulēm par kritiku, bet reizē viņš aricenšas aizstāvēt savu lugu, brīžam ari meklē sev kā komēdijas meistaramattaisnojumu materiālajās interesēs.Vēstulē T. Zeifertam 1903. gada 5. martā viņš raksta:««Skroderdienās» ir ļoti daudz labu skatu, un no viņām viegli vien ar zīmuļapalīdzību varētu iztaisīt gabalu, kurš ari Jūsu acīs atrastu žēlastību. Ka tāducilvēku kā Aleksis nebūtu, kā Asars apgalvo, tas nav tiesa. Šis Aleksis jau es patsesmu. Bez tam ar tādiem raksturiem bieži esmu saticies. Vispār tāda augstprātīgaun ļaunprātīga kritizēšana, kā to Asars pret mani piekopj, mani tikai izaicina uz pretošanos.Ja man pēc «Silmačiem» būtu bijis vaļas, vai ziniet, kas būtu noticis? EsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 53 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiembūtu sarakstījis posi «Trine Trentelberģī». Tā tad būtu direkti Asara vaina. Laitaču tāds vīrs nedomā, ka viņš vien zina, kādām lugām paliekama vērtība,kādām ne. Tagad nāks kāds nopietns teātra gabals un tad atkal tikai jautrs. [..]«Skroderdienās» sarakstīju trijās nedēļās, norakstīju divās un dabūju par tāmno Latv. teātra 95 rubļi un no izdevēja 40. Ar šo naudu es uz zemēm, pieticīgidzīvojot, gadu varētu vilkt caur. Tai laikā es mācītos un rakstītu kaut ko «labu».Redziet, tā jāizpalīdzas, ja nav — bagātas sievas vai jaK. Dombrovski kdzes nepazīst un negozējas viņas labvēlības saulītē. Sodiet mani,bet meklējiet ari pēc mana darba cēloņiem.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 464., 465. Ipp.)Kādas iekšējas šaubas kritika R. Blaumanim sagādā, jo atmiņās vairākkārt (].Akuratera, L Laicena) pieminēts, ka R. Blaumanis nopircis paziņam biļeti uz«Skroderdienām Silmačos», sēdējis blakām, vērojis skatītāju reakciju un pēc tamjautājis:««Nu redzi nu,» teica Blaumanis pēc izrādes. «Saki, vai tad rakstniekam navtiesības rakstīt komēdijas? Nu, kas tad tur ļauns? Bet Asars, piemēram, ņemasun sodās ari ne par ko.»»(J. Akuraten. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfi Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962, 83. Ipp.)Ari vēstulēs Leontīnei Veserei R. Blaumanis vairākkārt taisnojas par lugas«Skroderdienas Silmačos» sarakstīšanu.«Cik nepareizi Jūs spriedāt, nodomādama līdz ar citiem, ka «Sil-mači» liecinapar manu nevarību. Šo lugu es nudien rakstīju tikai laika kavēklim (ar blakusdomu par peļņu). Es biju tik pārliecināts par sevi, ka man likās, es varu atļautiespadzīt jokus.»(1904. gada 9. maijā. — R. Blaumanis. Sijājot, skalojot zeltu.«Jā, viņa neuzdrīkstas dzīvi pārticībā Pret apšaubāmu labklājību mīt, Arnabadzīgu vīru saistīt sevi, Kam barda slavu aprijusi joku luga.»R., 1981, 152. Ipp.)(1905. gada 10. aprīli. R.Blaumanis. Sijājot,skalojot zeltu. R, 1981, 171.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 54 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemIpp)R. Blaumanis konsekventi aizsarga tautas tiesības smieties. Bet Eiropaskultūrā kopš viduslaikiem ir raksturīgs komiskā un smieklu noliegums. Ja vēlpieļauta satīra un groteska, tad humors — nē. R. Blaumanis aizstāv labvēlīgus,gaišus smieklus, smaidu:«Viņš [R. Blaumanis] bija varen pikts, kad Antons Austriņš un šo rindiņurakstītājs, protams, zem revolucionārā spraiguma iespaida ņēmāmies nokritizētBlaumani, kā viņš gan iedrošinājies žīdus kā nāciju izsmiet savās«Skroderdienāas Silmačos». [..] Blaumanis, redzēdams, ka laba gala tomēr nebūsun iekaisums ies plašumā; diplomātiski paskaidroja un čukstošā balsī noteica:«Klusāk, klusāk, Andž, garāmgājēji vēl sāks domāt, ka mēs abiplešamies. Neaizmirstiet, draugi, ka ta ir joku luga. Esmu gribējis rādīt smieklus.Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tiksmagi, ka neprotam smieties un priecāties. [..] Nemeklējiet posē to, kas jāmeklēdrāmā. Ja man prieku sagādā latvieši, kāpēc es nedrīkstu papriecāties parsaviem žīdiem. Tie taču mūsu pašu Ērgļu žīdi.»(A. Bērziņš. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Teātra Vēstnesis,1926./27. g. sezona, 4. nr, 3. Ipp.)Tomēr luga «Skroderdienas Silmačos» ir pēdējā R. Blaumaņa komēdija. Tā ariir visvairāk izrādītā latviešu autora luga latviešu un cittautu teātri.Šajā izdevumā «Skroderdienas Silmačos» iespiesta pēc lugas pirmpublicējumateksta, kas ari ir vienīgais publicējums R Blaumaņa dzīves laikā.Grāfs Plāters — norāde uz grāfu Leonu Plāteru, Latgales poļu muižnieku,poļu sacelšanās dalībnieku, ko 1863. gada maijā nošāva Daugavpilī.Bārainis — bārenis.Telēkis — šķīvis.Meņģeli — latviešu mūziķu dzimtas — Jurjānu — mājas (Pūlgožņa ezera viņākrastā).Vanagi, Dzelzkāji — R Blaumaņa «Braku» kaimiņu mājas.Angļu kuģis, kas brauc uz Āfriku — norāde uz angļu-būru karu DienvidāfrikāLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 55 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(1899-1902), kad Lielbritānija anektēja būru (nīder-landiešu u. c. Eiropas luterāņupēcteču) republikas.Birkavs — svara mērvienība, aptuveni 163,81 kg.Soli dir der Taifel holen (nepareizā vācu valodā) — lai tevi velns parauj!Apikāts — advokāts.Trakā Trine Lielbērzos — norāde uz R. Blaumaņa komēdiju «Trīnes grēki».IndrāniPirmpublicējums: Indrāni. Drāma piecos cēlienos no Rūdolfa Blaumaņa. —Vērotājs, 1904, 4. nr, 389.-414. Ipp., 5. nr, 513.-545. Ipp.Luga sarakstīta 1903. gadā «Brakos», tās sacerēšanas gaita plaši atspoguļota R.Blaumaņa vēstulēs.1903. gada 29. aprīlī pēc atgriešanās no Pēterburgas «Brakos» vēstulē A.Būmanim R. Blaumanis raksta:«Strādājis vēl nekā neesmu. Tikai viena luga ir kontūrās iz- un pārdomāta. Pietās ritu vai šodien sākšu strādāt.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 468. Ipp.)Pēc tam atsevišķi izteikumi seko sistemātiski:«No jaunās lugas jau viens cēliens gatavs, bet nepatīk man.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1903. gada 11. maijā. — R.Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 472. Ipp.)«Rakstu vienu nopietnu lugu, trīs cēlieni jau gatavi. Veselība Pēterburgābeidzamā laikā bij bojājusēs, bet nu atkal esmu atspirdzis.»(Vēstule Kārlim Štrālam 1903. gada 10. jūlijā. — R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 477. Ipp.)«.. tagad strādāju pie savas bēdu lugas un vienas viencēliena komēdijas.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1903. gadā. —R. Blaumanis. Kopoti raksti.R., 1959, 7. sēj., 481. Ipp.)«Gribēju jau sen Jums rakstīt, bet laiks aizgāja šā un tā: rakstu un nupatnobeidzu jaunu, nopietnu lugu, dzēru brāļam kāzas, biju uz Rāvina vēlēšanosLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 56 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemRīgā un beidzamās dienās nomocījos ar «Purva malas» fabricēšanu.»(Vēstule Kārlim Štrālam 1903. gada 5. oktobri. — R. Blaumanis. Kopoti raksti.R., 1959, 7. sēj, 482. Ipp.)Luga pabeigta 1903. gada 18. oktobri, par to liecina vēstule: «Vakar pīkst. 10vakarā nobeidzu savu jauno lugu, pie kuras visu nedēļu ļoti uzcītīgi biju strādājis.Es savu lugu — galīgais nosaukums tai tagad ir «Indrāni», drāma piecos cēlienos— personīgi novedīšu uz Rīgu un tad tur kādas divas nedēļas gribētu palikt.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1903. gada 19. oktobri. — R.Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj, 484. Ipp)Taču darbs pie drāmas «Indrāni» vēl turpinās: «Luga, izņemot 2 vai 3 vietiņas,pilnīgi izvīlēta ari jau un tikai jānoraksta.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1903. gada 28. oktobri. — R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj., 485. IppR Blaumanim rūp, ka lasītājs un skatītājs viņu novērtēs, vai uztvers viņu kānopietnu un dziļu rakstnieku. Aizvainojošas kritikas par komēdiju «SkroderdienasSilmačos», izteikumi par viņa zemo gaumi radījušas dramaturgā rūgtumu. Viņšrūpējas par drāmas «Indrāni» publicēšanu, cenzūras atļauju, izrādēm.1903. gada 9./22. decembri R Blaumanis raksta vēstuli Rūdolfam Jirgenam:«Tagad tak vismaz atkal esmu vienu lugu sacepis — «Indrāni», drāma piecoscēlienos. Na, redzēsim, ko mans Rūda par šito verķi teiks, tajā nu neesmu uz«publiku» ņēmis nekādas «Riicksichtes». Veismanis Jelgavā izdod jaunu žurnālu«Vērotājs», pie tā es strādāju līdz. Būsi viņu varbūt jau redzējis. No ārpuses tasglītākais žurnāls, kas mums ir.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 489. Ipp.)Pēc pāris gadiem viņš domās atgriežas pie drāmas «Indrāni» sarakstīšanasmotīviem. Vēstule ir dziļi personiska, tā veltīta Leontīnei Veserei, ko R Blaumanismīl un ciena, kas viņu atraida, bet ari krasi nenoraida un kas mīl Jāni Asaru,sīvāko R. Blaumaņa darbu kritiķi:«Man ir savs lepnums. To aizskārāt,Tik salta neteicot ne mēma vārda.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 57 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemLaiks bija vajadzīgs, lai sāpe zustu.Tad uzrakstīju «Indrānus». Pierādīt es centos,Ka protu ne jau tikai jokus plēst.Tur palīgā man bija jānāk dzejniekam,Kur veikt kā cilvēks vien es neiespēju.Pēc uzvaras no jauna aizrakstīju Jums.Bet veltīgi, vēss viss un kluss, un beigts.»(1905. gada Pūpolsvētdienā [10. aprīli]. — R. Blaumanis. Sijājot, skalojot zeltu.R., 1981, 171. Ipp.)Līdzīgi citām R. Blaumaņa lugām ari drāmas «Indrāni» ierosmes avoti ganlugas sižeta, gan atsevišķu tēlu un detaļu izvēlē ir no Ērgļu un «Braku» apkārtnes.A. Blaumanis rakstā «Blaumaņa tēlu dzimtenē» atceras: «Mūsu paps bijamācīts pavārs. Ari vēl tad, kad Brakos bija par saimnieku, viņu aicināja uzvienu otru muižu un ari uz lielākām mājām sarīkot kāzu un bēru mielastus.Pēc vienām bērēm paps pārbraucis stāstīja: «Jā, tur tam vecam tagadplūmes lika pie pakaļas (zīmēdams uz saldo ēdienu), bet, kad bija dzīvs, nezvai tad deva lāgāmaizi, ko ēst.» Šis temats gulēja un gatavojās ilgus gadus, līdz kamēr«Indrānos» parādījās. Noliņš un lize ņemti no dzīves. Notikums ar ābeli irfakts. Bet ābele aug vēl tagad.»(Piesaule, 1931, 8. nr, 378. Ipp.)R Blaus uzskata:«R. Blaumaņa darbiem ir sižeti, ir personas ņemti no vietējās reālāsdzīves. [..] «Indrānos» viņa tēvabrālis un tā konflikts ar tēvu..»(P Bļaus. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962, 49. Ipp.)lizes prototips ir «Braku» kalpone lize Bleikša, kas sastopama vairākosR. Blaumaņa stāstos («Paradīzē», «Bagātība»), bet Noliņš — R. Blaumaņakrustdēls un puisis «Brakos», ari Kārlēns novelē «Nāves ēnā», Jancis stāstā«Stulbenis», Kārlis stāstā «Slepkavas». Noliņa īpašības R. Blaumanissaskata ari savos draugos un literārajos skolniekos; tā A. Būmanim viņšLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 58 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemvaicā:«Ko tu gribi, Noliņ: «dzīvot» un «censties»?»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1904. gada 1. augustā. —R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 535. Ipp.)H. Kreicers, R. Blaumaņa kaimiņu māju «Vanagi» rentnieka dēls,atceras:«Braku kungs pats ari raksta, ka puiši, viņam mājā neesot, laukāstrādājuši — ar plintēm plecos. Noliņa nodarbošanās ar plinti «Indrānos»nav rakstnieka izdomāta, bet radusies īstenībā — kā daudz kas Blaumaņadarbos.»(H. Kreicers. Ceļi un gājēji. Čikāga, 1960, 206. Ipp.)«Braku» māju apkārtne redzama ari Edvarta stāstījumā, kā viņšpārveidos apkārtni, «Brakos», tāpat kā «Indrānos», ir divas akas, R. Blaumanislīdzīgi «Indrānu» tēvam ap savu māju stādījis kokus u. tml.Pēc drāmas «Indrāni» publicējuma žurnālā «Vērotājs» (1903. gada 4.(februāra) nr.) R. Blaumanis dodas uz Pēterburgu, lai veicinātu lugas ātruizskatīšanu Dramatiskajā cenzūrā. Te rodas sarežģījumi, par to liecina R.Blaumaņa vēstule Jānim Ansbergam:»Es pats paliku šeit tik ilgi, tāpēc ka man bija dažas grūtības ardramatisko cenzūru mana jaunā gabala dēļ. Tās tagad ir laimīgi pārvarētas,un es kravāšu šajās dienās manu koferi.»(1904. gada 4. marts. —R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj, 494. Ipp)A. Austriņš atceras:«Kad es otrreiz apmeklēju Blaumani, tad viņam jau bij rokā «Indrānu»cenzētais eksemplārs un viņš sūrojās, ka pat viņam cenzors divās trijās vietāsievilcis sarkanas svītras. Kā tas varot sāpināt. Kad katrs teikums esotvairākkārt apsvērts un pārdomāts un sveša roka tam vienaldzīgi pārvelkkrustu, tad sirds aptekoties. Kā gan neciešot, piem., Rainis, kad tam no dažadzejoļa paliek tikai dažas rindas pāri.»(A. Austriņš. Atmiņu zīmējums par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs BlaumanisLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 59 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemlaika biedru atmiņās. R., 1962, 108. Ipp.)Ne Pēterburgas, ne Rīgas arhīvos pagaidām (?) cenzūras eksemplāri navatrasti, nav ari saglabājies drāmas «Indrāni» melnraksts, tādēļ cenzūrassvītrojumus nav iespējams restaurēt.Drāma nolasīta ari priekšā «Braku» radiem un draugiem, par to R.Blaumanis raksta vēstulē K Štrālam:«Man prieks, ka Jums tie «Indrāni» ari patikuši. Te, Ērgļos, mans draugupulciņš: Skalbe, Bļaus un daži skolotāji ari no beigām bij stipri aizgrābti. Manamāte raudāja, ka nevarēja vairs ir saturēties. Esmu ziņkārīgs, kādu iespaidutas gabals atstās, no skatuves redzēts. 2. maijā būs pirmā izrāde Rīgā.Viktors Eglīts man turpretī raksta, ka šim tā luga izlikusēs garlaicīga un lieka.Beigās tikai esot iedomājies par savu māti un apraudājies. Tātad tomēr jābīstas,vai viņa vispār patiks.»(1904. gada 28. aprīlī. —R. Blaumanis. Kopoti raksti. R.,1959, 7. sēj., 516. Ipp.)V. Eglīša izteikumi R. Blaumani tomēr ir aizkaitinājuši, un viņš ironizē:«Vikt. Eglīts raksta par Indr. man: «Visu zināju jau no pirmām rindām:garlaicīgi man un lieki... Tomēr, iedomājies savu māti, beigās raudāju unuzrakstīju dzejoli vienu.» — Nākamreiz tas izlasīs kādu sprediķi no Rutcuļa,iedomās savu māti un uztaisīs divus dzejoļus.»(Vēstule Aleksandram Būmanim [1904. g. maijā/. — R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj., 521. Ipp.)Šajā laikā R. Blaumanis noklausās Aspazijas drāmu «Sidraba šķidrauts», tāviņu sajūsmina, un top pacilājoša, prieka pilna vēstule: «Es atzīstos, man bijtāds mazs lepnumiņš uz maniem «Indrāniem» (vai ar iemeslu vai bez tā —das lassen wir dahingestellt sein),bet tas izkusa kā krusas graudiņš jūlija saule. Latviešu dramatiķu kronis Jumsšimbrīžam galvā.»(Vēstule Aspazijai 1904. gada 28. martā. — R. Blaumanis. Kopoti raksti.R, 1959, 7. sēj., 507. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 60 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTaču tajā pašā dienā R. Blaumanis raksta vēstuli Madei Svilei-Peņģerotei,kurā viņš par savas lugas panākumiem nešaubās:«2. maijā izrādīs Latv. teātrī manu jauno drāmu, tad jau laikam tiksimies. Ja esJūs neredzu — pamājiet, vislabāk ar lauru zaru, to es visdrīzāk ieraudzīšu.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj, 503. Ipp.)Lugas pirmizrādē viņš grib redzēt sev tuvos cilvēkus, top ari vēstules T.Zeifertam, Aspazijai, Rainim. Savu vēlmi redzēt pirmizrādē draugus R. Blaumanisizskaidro vēstulē Aspazijai:«2. maijā izrādīs Rīgā manus Indrānus. Uz beidzamām divām provēm esnobraukšu turp, un tad man ari atliks laika «aiztvaikot» uz Jelgavu. Es to,saprotams, darīšu ar to kluso nolūku, lai Jūs abi man atkal taisāt pretvizīti—Latviešu teātri. Šādā vakarā pāris draugu nozīmē lo pašu, ko piliens rožu ūdenspriekš veselas muldas sājas mīklas.»(1904. gada 28. martā. —R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7.sēj, 508. Ipp.)Drāmas «Indrāni» pirmizrāde notiek 1904. gada 2. maijā, tā ir ari J. Duburabenefice. Režisors — J. Duburs, dekorators — E. Vīmers. Lomās: Indrānu tēvs —J. Duburs, Indrānu māte — B. Rūmniece, Edvarts — R. Bērziņš, Ieva — 0.Muceniece, Kaukēns — A. Mierlauks, Zelmiņa—J. Skaidrīte, lize — 0.Ezerlauka, Noliņš — Ē. Lauberts, Edžiņš — D. Akmentiņa, Guste — M. Zēberga,Irbe — A. Mihelsons.R. Blaumanis ar izrādi bija apmierināts:«6. maijā. Vēstule palika nenosūtīta. Pa tam esmu izbraukājis Rīgu unpiedzīvojis «Indrānu» izrādi. Bij lieliska piekrišana. No daudz pusēm man tikaizteikti glaimi, ka «Indrāni» esot labākā latv. oriģināl-luga. Lauru daudz nedabūju.Tikai kāda nezināma draudzīga roka man pēc trešā cēliena uzmeta uz skatuvesdivus lauru zarus ar baltu rozi. To rozi nosūtīju «viņai», tos laurus atvedu uzBrāķiem. Aizsekļam arī vienu lapiņu nosūtu Jums, mīļo Kārli. Jūsu talents jau tiekievērots.»(Vēstule Kārlim Štrālam 1904. gada 6. maijā. — R. Blaumanis. Kopoti raksti.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 61 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemR., 1959, 7. sēj., 520. Ipp.)«Mani Indrāni 2. maijā Rīgā tika izradīti un atrada tādu piekrišanu kā vēl nevienano manām lugām.»(Vēstule Rūdolfam Jirgenam 1904. gada 27. maijā/9, jūnijā. — R.Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj, 528. Ipp.)Baltajai rozei, ko R. Blaumanis aizsūta L Veserei, pievienota vēstule:«Vakarvakarā es dabūju divus lauru zariņus un šo balto rozi. Kur lai to citurnolieku, ja ne pie viņas māsas!»(1904. gada 3. maijā. —R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1960, 8. sēj, 148. Ipp.)Drāma «Indrāni» ir plaši vērtēta ari kritikā.«Lugā apstrādāts tas pats temats kā Zeibolta «Mājas naidā». Pēdējais darbībasun raibu raksturu ziņā ir kuplāks, bet Blaumaņa lugas personas psiholoģiskilabāki izstrādātas un notikumi labāki motivēti. Šai pēdējā ziņā «Indrāni», bezšaubām, ir Blaumaņa labākais darbs. Iz vienkāršas vielas, vienkāršāmpersonām, vienkāršiem ikdienišķiem notikumiem tas pataisījis mums kointeresantu un saistošu. Pie gabaliem, kuriem liela nākamība uz skatuves, kuri irtā saucami «kases gabali», kā tas notecējušā sezonā bij ar Niedras «Zemi»,Blaumaņa jaunākais ražojums nepieder. Priekš tam viņa notikumi pārāk vienkārši,tā sakot, pārāk veci. Drāmu var spēlēt ari 40 gadus atpakaļ. Viņai trūkst jaunasidejas, trūkst kas no moderno laiku interesēm, vajadzībām, kustībām, kurastēlotu jaunlaiku dzīvi, atrisinātu jaunlaiku problēmus, dotu izskatu uz nākamību.Lugas morāliskā tendence ir teicama. Tādi gabali var palīdzēt pie tam attīstīt mūsulaucinieku aprindās drusku stingrāku, bargāku uzstāšanos pret bērniem, kuriaizskar savus pienākumus pret vecākiem.»([PoruksJ.J Par Blaumaņa lugu «Indrāni». —Rīgas Avīze,1904,101. nr., 3. Ipp.)«Labi ir, ka autors nav mēģinājis ieņemt noteiktu stāvokli priekš vienas pusesvien, bet centies pēc iespējas aprādīt tiklab veco, kā jauno dibinātās tiesības unpamatus. Dzīvē ir patiesi ikkatrai no tām abām pusēm sava daļa taisnības unuzskatu pamati. Tāpēc ari luga dēvējama par pilnīgi dzīves patiesu.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 62 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(Latviešu teātrī. — Balss, 1904, 18. nr, 3. Ipp.)«Vecajiem Indrāniem jāiet prom no dzīves skatuves — tiem apkārt dzimstjauna dzīve, jauni cilvēki: vecie Indrāni nespēj šo dzīvi ne apturēt, nepievienoties. Še viņu nenovēršamā bojā iešana, še lugas dziļākais traģismsun — man šķiet — ari visa lugas ideja. [..] Indrānu pirts paliek par krustaceļapunktu: tā ir kapsēta veciem Indrāniem: visi, kam vien dzīvības spēks vēlkaulos, no tās bēg projām: Noliņš, Zelmiņa, lize. Daži vēl no tiem atnākatpakaļ: ari kapsētā reizēm apmeklē mīļus miroņus, bet tur nepaliek [..] Bet —ja pirts paliekas par krustu veco Indrānu paaudzei ar viņas ideāliem, tadjāprasa, ko mums šo vietā nes jaunie Indrāni. [..] Viņam [Edvartam] jau irdaudz pozitīvu īpašību: viņi ļoti darbīgi, taupīgi, varbūt ari dievbijīgi un — esmupārliecināts — sestdienās ari nabagi neaizies no Indrāniem tukšā. Bet — tomērman paliek salt no viņiem... viņiem trūkst — sirds siltuma, tā lielākā, kas cilvēkadzīvi tur kopā. Ēkai, kuru jaunie Indrāni ceļ, trūkst cementa, un man bail, kamazais Edžiņš, par Edvartu izaudzis, šo ēku smiedamies sagāzīs kopā. [..]Kur būs tie, kas šo ēku tālāk būvēs, to Blaumanis mums nerāda. [..] Tātad —neviena — neviena — Nakts, nakts, šausmīga nakts. [..] No kuras puses nākspalīgs, varbūt pats Blaumanis to nezin. Bet — par to jau viņam liels nopelns,ka tas rādījis mums, no kuras puses tas nevar nākt. Kas zin, vai no tiemtrūdiem, ko saberž dzirnu ratu zobi, par ko runā vecais Indrānu tēvs, nedzimstjauna dzīvība.»(Līgotņu Jēkabs. Blaumaņa «Indrāni» uz Rīgas Latviešu teātra skatuves. —Latviešu Avīžu Stāstu nodala, 1904, 40. nr, 319.-320. Ipp.)««Indrāni» ir tehniskā ziņā viņa l a b ā k a i s darbs un vispār pieder šaī ziņāpie labākām parādībām mūsu dramatiskā rakstniecībā. Viņa ir izstrādāta aratzīstamu rūpību un ar īsti modernu mākslas garšu. Dialogs ir gluds, smalkiizvērsts, uzbūve viegli pārskatāma, vienkārša, un sevišķi labas visu cēlienubeigas. [..] Tagad, salīdzinot ar agrākām nopietnām drāmām, viņš savu formuir — jādomā, pēc cittautiešu moderno drāmu paraugiem — attīstījis vēl vairāk.[..] Un nu ir jāsaka, ka tik tiešām kā «Indrānos» formai ir jauna veiklība, viņassaturā nav tikpat kā nekā jauna. [..] Un nu lieta tā, ka «Indrānos» vecāsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 63 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemun jaunās paaudzes problems tiešām ir uzķerts un izvests pārāk vienkārši unsekli. [..] Jāprasa, ko reprezentē vecais Indrāns un ko reprezentē jaunais?Cik tiem ir nozīmes: vispirms kā individuāliem cilvēkiem un tad kā tagadējāssabiedrības raksturiem? Tāpat: cik nozīmes ir tādam notikumam kā drāmātēlotais, un — beidzot — cik dabīgi, cik ticami un patiesi tas ir tēlots? [..] Unlugas saturam vispārīgas nozīmes nekad nevar piešķirt: tagadējie raksturiskiekonflikti starp veco un jauno paaudzi ir pavisam c i t ā d i! Ja jaunā saimniekupaaudze būtu tāda, tad mūsu lauku kārtas nākotne izskatītos bēdīga: tad katrsvarētu teikt, ka vecilaiki tiešām bijuši labi laiki, un vāciešiem būtu pilna tiesība pretoties tādu jaunosaimnieku centieniem pēc pārticības, kuri savus vecākus dzen uz pirti. «Indrānu»konflikts var būt tikai atsevišķs gadījums, un ari tas liekas saskrūvēts it kāmākslīgā ceļā.»(Blaumaņa «Indrānu» izrāde R. L. biedrībā. — Mājas Viesis,1904, 19. nr., 5. Ipp.)«Vispirms: viņš mums, ietērptu drāmas veidā, sniedz vecu veco un tomērmūžam jauno stāstu par sliktiem bērniem, kas aizmirst savus morāliskospienākumus pret vecākiem vai pat laupa tiem cilvēka tiesības [..] Tātad drāmasviela, pate par sevi ņemta, nebūtu nekas jauns. Man tomēr šķiet, ka šimjautājumam priekš mums, latviešiem, sevišķa nozīme, tā ka pie mums (un josevišķi Kurzemē) vēl līdz šai dienai pastāv spēkā neģēlīgā paraža — dzimtasīpašumu, vecākiem vēl dzīviem esot, nodot pilnīgi bērnu (-vecākā dēla) varā unrīcībā. Tēvs visu mūžu, sūrus sviedrus liedams, gājis un strādājis un guvis mantu,lai vecuma dienās visu šo pūliņu augļus atdotu par lēcu virumu — žēlastības maiziun piedevām vēl taptu pilnīgi atkarīgs no tā, ko viņš pats laidis pasaulē! [..] Es nuBlaumaņa «Indrānus» uzskatu par vienu vienīgu lielu protestu šim lielajam mūsušķiras ļaunumam un kā cilvēces tiesību dokumentu vērtēju augsti. [..]Blaumaņa roku, šo drāmu rakstot uz papīra, vadījušas divas varas: pozitīvā unnegatīvā. [..] Stipri nedzīvs, bez sevišķa spara un krāsas ir pirmais cēliens... īsisakot, Blaumanis te vietumis strādā ar tīru tehniku, bez iedvesuma. Neinteresantsun garumā stiepts man liekas ari ceturtais cēliens ar kaimiņa — samierinātāja unLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 64 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemgājēju tenkošanu. Pie šiem cēlieniem Blaumaņa roku, sacīt, vadījuse negatīvāvara. Tālāk: ar 3. cēlienu «Indrānu» konflikts sasniedzis savu kulminācijas punktu;drāmas abi pēdējie cēlieni ir jau tīrā epika. [..]Bet tad nāk «Indrānu» labās puses: smalki izstrādāts dialogs, vecie, mīļie,vienkāršie, pēc dabas zīmētie lauku cilvēki, visos sīkumos pareiziem un smalkiemvilcieniem attēlotā lauku dzīve un sabiedriskie apstākļi. Un visu to klāj kā kādssaules vizmu, krāsām un smaržu apdvests burvju auts: dzejiska sajūsma un patedzeja. Trešā cēliena gala skats un viss (īsais) piektais cēliens skaitāms pieskaistākā un diženākā, ko vien savā mūžā esmu kaut kur redzējis vai lasījis.»(L Kr. [Lejas-Krūmiņš T.ļ Rīgas Latviešu teatrs. —Apskats, 1904,21. nr., 335., 336. Ipp.)«Un šī luga tiešām ir cienīga tās jūsmīgās atzinības, ko publikaizrādīja Blaumanim, izsaukdama to pēc trešā un it sevišķi pēc beidzamā cēliena.[..]Lugas ideja nav nekāda «jaunā», ari vai visi raksturi galvenos vilcienos jau piepaša Blaumaņa šur tur manīti, bet šo raksturu apstrā-dājums, nepārspējamidabiskā laucinieku valoda, nemākslotās situācijas un lugas slavējamā tehnika irtās īpašības, kas «Indrānus» paceļ pāri visām citām Blaumaņa lugām. Lasot«Indrānus», iespaidu atstāj tik skaistā slīpētā valoda, turpretim darbības, šīdrāmas nepieciešamākā un galvenākā satura, liekas pavisam trūkstot. Bet«Indrāni» jāredz uz skatuves, lai pārliecinātos, cik daudz darbības, konfliktu untraģisma Blaumanis proti ielikt šajos vienkāršajos raksturos un tiem piemērotāsnemeklētās situācijās.»(UpītsA. Rīgas Latviešu teātri. —Austrums, 1904, 6. nr., 478.-480. Ipp.)«Bet — tas nu noticis, dramatismam ceļi vaļā. Un viņš pieņemas ik ar brīdi, ik arvārdu, ko tie cilvēki tur runā. Tumsas riņķis velkas šaurāks. [..] Ceturtā [cēlienā— /. K] — krīt veco Indrānu darba mūža liecinieki — kuplie koki ap māju.Šausmas laužas dvēselē, domājot par to rupjo mantas un veikala dvēseli, kojaunais Indrāns nes krūtīs. Vai te vairs ir tikai darbs un darba prieks?! Kad pirmajācēlienā viņš priecājas par Indrānu lauku plašumu un ka tur īsti cilvēks varētuLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 65 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemparādīt, ko viņš spēj pastrādāt, viņš it kā modina mūsu simpātijas. Bet ceturtā —?! Tā vairs nava iesākta darba tālāk strādāšana — tā ir nāvēšana, pie kam saminzem kājām to dvēseles, kas savu mūžu priekš zināma darba atdevuši. Tāsfrāzes par ķieģeļu cepļiem un zivju dīķiem paliek tukši vārdi. Un, ja jau reiz spēks,kam tad nelauzt jaunu ceļu, nelīst jaunu līdumu, necelt jaunu namu, bet grautkopā to, kas citiem palicis mīļš un dārgs? .. [..] Un kā tad var saprast vecāIndrāna vārdus: «Sirds vēlas saraut saitu ar nikno pasauli...» Liekas, ka viss, kasbijis tīrs, augsts, ideāls, — nomiris, nomiris! Te jādreb katram nervam, te žēlumsskaudri skrien un sveši griežas sirdī. Dievs! Kāda tumsa, kāda nakts! Ārā no viņas!Atkal pie dzīves, kur ideāli! Vajaga priekš viņiem no jauna dzimt!... Blaumaņa«Indrānos» varens šķīstītājs un audzinātājs spēks.»(S. [Saulietis A.J Rūdolfa Blaumaņa drāma «Indrāni». — Vērotājs,1904, 8. nr., 990.-993. Ipp.)«Ar zināmu interesi varēja gaidīt uz Blaumaņa jauno lugu. Kāda tā būs: vai noTrīnes grēku, Saldeno pudeļu un Skroderdienu dzimtas? Pēc visiem autorapiedzīvojumiem ar šiem «jandāliņiem» gribējās taču šaubīties un cerēt kolabāku. [..]Blaumaņa jaunākā luga ir nopietna drāma. Un, kad jau ir runa par nopietnību,tad jāsaka: šī jaunākā luga ir nopietnāka nekā jebkura cita agrākā. Pat«Pazudušā dēlā» starp traģiskām skaņām skan, kā atpūtu dodot, jautrāki akordi,turpretī «Indrāni» ir visa viena nopietnība no sākuma līdz beigām. [..] Un te —«Indrānos» ne vien nav jautrības, tur nav ari mīlestības! Tā ir Blaumaņa pirmā lugabez dzimumu mīlestības! [..]Un tiešām — labākais «Indrānos» ir r ū p ī g ā izstrā d ā š a n a un sevišķis m a l k i izvestais d i a l o g s . Šais ziņā šis darbs stāv tāļu pāri par viņa pirmāmlugām. Cik labi, piem., uzbūvētas visu cēlienu beigas, ar kādu apzinīguaprobežošanos izlietotas līdzekļos! Kā visur katrs teikums rādās apsvērts, lai tasbūtu zīmīgs un lai nebūtu nekā lieka!Tikai — un par to rets lasītājs un skatītājs tiks pāri — «Indrāni» n e a p m i e r in a... Tā ir pirmā sajūta pēc lugas beigām, ka saņemts ir mazāk, nekā gaidīts. Kautluga nav gara (ap 55 mazas lapp.), taču ari tais apmēros, ari īsajos 5 cēlienos,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 66 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemvispār nopietni svarīgam tematam ir izlietots pārāk maz materiāla un tas pats irapstrādāts par seklu. Luga ir ne vien vienkārša, bet ir pārāk vienkārša un bezārējiem efektiem tai uz lieliem panākumiem ir grūti cerēt. [..]Bet lieta tā, ka blakus vienkāršībai jābūt psiholoģiskam d z i ļ umam, jābūtlielā kam dziļumam tagadējās drāmās iz zemnieku dzīves, nekā bija agrākajās.Mums nepietiek ar to vien, ka mums nostāda priekšā vienu otru jau no agrākiemrakstniekiem pazīstamu tipu, bet mēs gribam redzēt individuālus cilvēkus, gribamieskatīties viņu dvēseles dzīvē, tais dziļumos, kur valda momenti, kuri noteic arimūsu jūtas un gribu un kuri mums tāpēc nevienam nevar būt vienaldzīgi. [..]Kas turpretim attiecas uz i d e j u s a t u r u, tad Blaumanim tas nekad nav bijisstiprā puse. [..] Nekāds brīnums, ka tagadnes saprašanu viņa darbos velti meklēt.Tur dominē jūtas, kādas pieder visiem laikmetiem, un tikai viegli manāms laikakolorīts latviski tipiskajos izteicienos un dažos sīkumos. [..]Un tas ir otrs iemesls, kāpēc «Indrāniem» pamaz intereses, tie grib būt drāmaiz tagadnes, bet nav tanī redzami noteikti autora uzskati par šo dzīvi. Tādaidrāmai ir vajadzīga dzīves garīga, «dziļkul-tūra», un autors uz to nav spējīgs.«Indrāni» ir rakstīti rūpīgi, gludi, bet rakstīti ar v ē s ā m asinīm. Tie pavairo mūsurakstniecību par vienu labi izstrādātu darbu, bet kaut ko jaunu tie tur neienes.(-rs.fAsarsJ.J Blaumaņa «Indrāni». —Mājas Viesa Mēnešraksts,1904, 6. nr., 453., 456. Ipp.)«Dzīvas pārrunas pēdējā laikā sacēlušas divas lugas, pie kurām pakavēsimiesilgāki. Tās ir Niedras «Zeme» un Blaumaņa «Indrāni». Tās nava sabiedriskasdrāmas, galveno lomu te spēlē ģimenes dzīves konflikti, sadursme starp vecākiemun bērniem — kaut gan arī to var zīmēt kā sabiedrisko apstākļu rezultātu. Šīsadursme te tas interesantākais. Niedram tā nāk tikai kā epizode blakusgalvenajai idejai, bet Blaumanis rāda, ka šī epizode nava vis tik vienkāršiizrēķināma, kā Niedra to dara. [..]Vecie Indrāni nomirs, visi viņu tuvie cilvēki izklīdīs kur kurš, bet tumsa neizklīdīs.Tā līdīs naktīm kā spoks uz kalnu pie jaunajiem, tā tīsies ap viņiem melnajāspusnakts stundās, kamēr viņus sažņaugs kā lietuvēns briesmīgā noziegumaapziņa, ka viņi bija vainīgi pie vecāku tumšā dzīves vakara. Un ja viņi mazākaisLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 67 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemcaur savu rīkošanos būtu ko sasnieguši. Vai viņiem maz bija pēc kā dzīties?»(Vēsmiņu Kārlis. [Krūza K.J Literatūras apskats. — Latvijas Zemgaliešukalendārs 1905. gadam. R, 1904, 65., 66. Ipp.)R. Blaumanis, izlasot recenzijas, ir sarūgtināts un nedaudz aizkaitināts — viņš irredzējis skatītāju reakciju, viņš ir sajutis, kā lugu uztver dažādi cilvēki Ērgļos; J.Duburs tieši viņa lugu ir izvēlējies savai beneficei, J.Brigaders ir nopircis«Pazudušo dēlu» un «Indrānus» par 330 rbļ., viņš pats ir labs mākslas kritiķis, kassaprot — luga ir laba, bet recenzijās tā īstu ievērību negūst. Par visobjektīvākoviņš uzskata Līgotņu Jēkaba recenziju:«Par «Indrāniem» neraksti «Pēt. Av.» [«Pēterburgas Avīzēs»], viņas tā tikpatnedabū lasīt. Līgotnis vēl ir viens, kas visprātīgāk rakstījis. Es uz saviem lauriem— bleķis!»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1904. gada 17. jūnijā. —R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj, 525. Ipp.)Pārliecību par savu talantu un savas mākslas izpratnes pareizību R. Blaumanissaglabā:««Indrāni» vēl nav mans pēdējais vārds. Es vēl padziļināšu sevi, augšu garīgi.Tehniski šī luga diezin vai ir pārspējama, bet garīgi es esmu apņēmies augt un vēlaugšu. Pēc 10 gadiem manu vārdu jāpiemin ari ārzemēs.»(Vēstule Leontīnei Veserei 1904. gada 9. maijā. —R. Blaumanis.Sijājot, skalojot zeltu. R., 1981, 152. Ipp.)Drāmu «Indrāni» daudz izrāda Latvijas laukos, bieži vietējās biedrības grib, laiari R. Blaumanis ir skatītāju vidū. Brīžam tas viņuiepriecina, brīžam ari kaitina, jo traucē darbu pie jaunām lugām («Genoveva»,«Ugunī»).Vispirms 1904. gada Otros Vasaras svētkos drāmu «Indrāni» iestudē Ērgļulabdarības biedrībā. R. Blaumanis ir bijis lugas režisors. Pēc izrādes top aizsūtītavēstule ar mirtes zariņu Leontīnei Veserei:«Otros Vasaras svētkos pēc «Indrānu» izrādes Ērgļos man laipna rokapasniedza pušķi no ķiršu ziediem un mirtēm. Kas Jums šķiet no mirtēm? Jūs viņunemīļojiet? Toass.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 68 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1960, 8. sēj., 156. Ipp.)Drāma «Indrāni» laukos ir populāra:««Indrāni» stipri daudz tiek izrādīti. Ka tik, maitas, samaksātu!»(Vēstule Kārlim Štrālam 1904. gada 6. novembrī. — R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj, 554. Ipp.)1904. gada 6. decembri Jumurdas pagasta namā izrādīja «Indrānus», skatītājuvidū bija ari R. Blaumanis. Kārlis Martinsons, toreiz Jumurdas skolotājs un Indrānutēva tēlotājs, atceras:«Izrādei beidzoties, aizkulisēs ierodas ari pats Blaumanis un līksms visiemaktieriem sniedz rokas un pateicas:«Nu nekas, jūs, jumurdieši, pārbaudījumu pa godam izturējāt. Dažam patteicami veicās.» No vecākiem aktieriem viņš piegriežas ari man. — «Jūs, jaunaisIndrānu tēv, visumā tēlojāt labi, gandrīz kā Simsons, tikai... nokritušo sērkociņukastīti jūs pacēlāt — paķērāt kā puika. Tā jūs atklājāt savu nevaldāmo jaunību.»Visu balles laiku Blaumanis bija pie mums. Kopā ar citiem ērglē-niešiem viņš šaisarīkojumā mūs it kā vadīja un uzmundrināja priecāties un būt jautriem. [..] Betlielais dzejnieks, slavenais rakstnieks atrada pat par iespējamu izdancināt režisoriun jauno Indrānieti.»(K. Martinsons. Rūdolfu Blaumani atceroties. — Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962, 193. Ipp.)Par nozīmīgu notikumu R.Blaumaņa dzīvē kļuva drāmas «Indrāni» izrādesValmierā. 1904. gada 23. maijā «Indrānus» izrādīja A. Mier-lauka vadībā, R.Blaumanis to neredzēja, bet, dzirdēdams par izrādes panākumiem, nolēma toiestudēt pats un izrādīt otrreiz Valmierā. Par izrādi viņš raksta L Veserei 1905.gada 23. maijā:«9. janvāri Valmierā par labu trūcīgiem pilsētas skolēniem izrādīja «Indrānus».Es vadīju uzvedumu un — lai pievilinātu skatītājus — tēloju veco Kaukēnu.Pēc izrādes man pasniedza lauru vainagu,pirmo, ko es esmu saņēmis no latviešiem. Paraugam pievienoju dažas lapas.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 69 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(R. Blaumanis. Sijājot, skalojot zeltu. R., 1981, 164. Ipp.)Indrānu tēvu spēlēja Kārlis Dēķens, Edvartu — Jānis Greste, Indrānu māti —Emīlija Dēķena.Pēc izrādes Valmieras aktieri pašdarbnieki uzdāvinājuši R. Blaumanim medaļuar uzrakstu:«Indrānu autoram, Valmieras 9. janv. 1905. g. izrādes viesim, par piemiņu.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 5. sēj, 487. Ipp.)Skatoties dažādus iestudējumus, R. Blaumanis pamazām atzīst: «Ja «Indrānus»labi grib izrādīt, tad par visām lietām vajaga laba tēva un krietna Edvarta. Citādiluga neatstāj iespaidu. Par «Indrāniem» es ņemu 10 rubļu honorāra, atļaujadabūjama caur Brigadera grāmatu bodi Rīgā.»(Vēstule Osvaldam Kraujiņam 1907. gada 23. augustā. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj, 96. Ipp.)R. Blaumanis pats ari iztulko drāmu «Indrāni» vācu valodā, rokraksts glabājas J.Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos (inv. nr. 5181).Lugu «Indrāni» izdod J. Brigaders, 1904. gada septembri R. Blaumanis parpirmo izdevumu (1000 eks.) saņem 200 rbļ. Grāmatā nav būtisku labojumuatšķirībā no drāmas «Indrāni» publicējuma žurnālā «Vērotājs». Atšķirīga ir tikaiviena replika — žurnāla «Vērotājs» variantā 2. cēliena beigās Edvarts uz tēvaprasību iedot zirgu, ko braukt pie daktera, atbild:«Tas dakteris, kas jums abiem vajadzīgs, tepat katra bērza galā. Priekš tā zirganevajag.»(Vērotājs, 1906, 4. nr., 414. Ipp.)Šajā izdevumā drāma «Indrāni» iespiesta pēc lugas publicējuma grāmatā —«Indrāni. Drāma piecos cēlienos no Rūdolfa Blaumaņa. Jelgavā, apgādājis J.Brigaders, 1904. — 63 Ipp.»Tas ari ir vienīgais lugas publicējums grāmatā R.Blaumaņa dzīves laikā. Uzpēdējā vāka ir R. Blaumaņa norāde:«Atļauja uz «Indrānu» un manu pārējo lugu izrādīšanu dabūjama vienīgi caur J.Brigadera grāmatu pārdotavu Rīgā, Berga bazārā.»Kaitavat — kaitināt.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 70 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemKlipa — nelaime, negadījums.Atkravas — kaudze ar vecām, nederīgām mantām, vecas grabažas.Burvis un puķesPirmpublicējums pēc autora nāves: Burvis un puķes. Fantastisks joks. — R.Blaumaņa Kopoti raksti. L. Neimaņa izdevums, 1910, 2. sēj., 181.-200. Ipp.Luga ir Rīgas Latviešu Labdarības biedrības pasūtījuma darbs rudenssarīkojumam, kurā uzstājas Labdarības biedrības biedri. R. Blaumaņa, A.Būmaņa un J. Ansberga, advokāta, «Pēterburgas Avīžu» redakcijas locekļa,rakstnieka laba paziņas, vēstules sniedz plašu ieskatu lugas tapšanā.1904. gada septembri J. Ansbergs biedrības vārdā uzaicina R. Blaumani pārtulkotvai lokalizēt kādu vācu ludziņu. Kādu lugu R. Blaumanis lasījis, nav izdeviesnoskaidrot. 1904. gada 13. septembri viņš raksta J. Ansbergam no Ērgļiem:«Nosūtu Jums to Cukura ludziņu atpakaļ. Lielāka bleķa savā mūžā neesmulasījis. Jau priekš bērniem tas neiet, priekš pieaugušiem jau nu nepavisam ne, javisa zelšapte negrib līdz kauliem izblamēties. Esmu iesācis sarakstīt priekš Jūsuvajadzības mazu burleski pantos, kurā tā puķu ideja tiek piepaturēta. Vērtībasviņai nekādas nebūs, bet dažas vietiņas sacels smieklus, un par visām lietām —dāmas varēs izrādīt savas skaistās tualetes un savus skaistos vaidziņus. Lai pietualetēm jau varētu pie laika sākt strādāt, tad nododu Jums sekošu ludziņaspersonāla sarakstu: Roze, lilija, krese. Roze, saprotams, būs galvenā puķe, kuruviens princis dabūs. Tai vajaga būt visgreznākai un skaistākai. Jārunā nebūs pārākdaudz. Lilija, visu puķu tikuma apsargātāja, unnahbar, stolz. Krese, drusku apaļa,omulīga, dūšīga runātāja. Bez šīm trim puķēm nevar iztikt. Viņām ari visvairākjārunā. Tām citām jaunkundzēm būs jākostīmējas tā: asterei, magonei, maijpuķītei,vijolītei, saulespuķei, neaizmirstulei, rezē-dai, neļķei un rudzu puķei. Tad iznāk 12.Var vēl kāda uzstāties kā bezdelīgu actiņa, peonija etc. Visām viņām būs tikai papantiņam vien jārunā, apmēram tā:Vijolīte:Tas Jāņa tārpiņš ir tāds varen glīts,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 71 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTas naktīs spīd un tomēr nava švīts.Rakstura tam citam puķēm nebūs, tātad pēc patikšanas tos pantus, kas navjārunā rozei, lilijai un kresei, varēs izdalīt uz tām pārējām proporcionāli.Kungi: viens burvis, vecs, raksturu loma, komiska. Jārunā samērā vairāk parcitiem. Dadzis, viņa padevīgais kalps. Princis (tur nav ko piezīmēt). Zirneklis, viņapadevīgais kalps. Šitiem būs visvairāk jārunā.Tad vajaga astoņu kukaiņu, kuri var dubultkvartetā dziedāt. Jāņa tārpiņš,Mārīte (Marienwiirmchen, sarkans ar melniem punktiem), melnā vabule (vajaga, jopar viņu tiek runāts), zaļā ozola vabule, maija vabule (Maikāfer) etc. Var ari novienas zortes 2 kukaiņi būt (varbūt simetrijas dēļ, jo vēlāk tiek dancots). Bet labāktomēr būtu, ja katrs kostimētos savādāk.Tad vajaga četru tauriņu, kungu. Tiem vajaga būt veikliem, jo viņiem taču aptām puķēm «jālido». Runāt tie daudz nerunās. Beigās viss šis lērums dejos,kamēr Roze un Princis sēdēs goda krēslā. — Es no honorāra atsakos, betBumkam [A. Būmanim — /. K. ] tas jādabū. Es ceru, Berg kundze kā priekšniecesapratis, ka labu darīt nabaga apdāvinātam studentam ir vairāk nekā vienainabadzei bez deguna palīdzēt ar 5 mārc. cigoriņu kafejas. Es piedēju priekš moglichstliela honorāra, kurš, saprotams, būtu piespriežams tikai pēc notikušasballes, t. i., ja viss pēc patikšanas norisinājies. Vorlāufig lai paliek tie 30 rubļispēkā.Uz 1. oktobri dabūsiet jau gatavu tekstu, varbūt arī agrāk. Notēs, saprotams,nāks drusku vēlāk.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 536.-537. Ipp.)R. Blaumanis šo darbu uztver kā mazu joku, un 16. septembrī viņš jau ziņoJānim Ansbergam:«Mīļo Ansberg! Tas štuks ir gatavs — fix und fertig. Es viņu tikai tādēļ vien vēlnesūtu Jums, ka negribu norakstīt otra eksemplāra priekš Bm., mūzikas dēļ.Rakstīts iznāk 20 lapp. liels — spēlēts «dūrēs» ar visu deju ap 50 minūtu.Personas paliek tās pašas, kādas jau avizēju. Tikai prinča pavadons ir — vai to jaunerakstīju? — Zirneklis un Burvja — nevis Dadzis, bet Kurmis. Burvja kostīmamLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 72 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemvajaga būt latviski-burvīgam. Tāpat prinča kostīmā būtu jāieliek kaut kas latvisks,kā to pie krievu skatuvēm esmu redzējis, kur uzstājas «tautiski» ķēniņu dēli. Tasvecais latviešu kostīms, tikai no zīda un atlasa. Puķu vajaga nevis 12, bet 14, joRoze un Lilija pie dejas nepiedalās. Kukaiņu ir 8, tauriņu 4. Kā jau minēju,Rozes, Lilijas un Kresesnepieciešami vajaga. Kresai ir visraksturīgākā loma. Vajaga apaļas dāmas arhumoru. Lilija ir lepna, Roze grezna un skaista. Burvja spēlētājam vajadzēshumora. — Tās pārējās puķes var būt tās manis ieteiktās, var ari citas būt. Esieteicu vēl: gaiļbiksi — Schlūsselblume. Latviski tas vārds neskan dzejiski, betpriekš kostīmēšanās šī puķe ir viena no ieteicamākām.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 538. Ipp.)R. Blaumanis steidzina A. Būmani ar mūzikas rakstīšanu, biedrības dāmām tačujāšuj kostīmi un jāmācās dziedāt ari vieglas melodijas:«Kas tad ar Tevi nu atkal ir? Jāerrojas, gribi, negribi, par tādu izturēšanos. Tunosolījies uz ātru roku braukt uz māju un rakstīt. Ka tā braukšana varbūtaizkavējas, tas var notikt, bet tad tak man tas jāzin. Mēs norunājām priekš Latv.Labd. vienu ludziņu sataisīt. Vai tas pa jokam notika no Tavas puses? Man tekstsjau gatavs un norakstīts. Pilnīgi jauns un nevis tas Cukura ārprātīgais bleķispārtaisīts vien. Ansberģis mums sola ap 30 rubļu. Es Tev par labu atsakos nokatra honorāra. Berg kundze un komitejas dāmas varbūt vēl ko pieliktu priekš«nabaga studenta», ja mūzika būtu laba. Bez tam Tev te smalka izdevība redzētun dzirdēt, kā Tava instrumentācija skan. Jo uz izrādi mēs ari varētu aizbraukt uzRīgu. Bet tas viss Tev nekas. Tu apsoli un tad neliecies vairs par to lietu zinot.Man ludziņa drīzumā jāsūta projām, varbūt vēl kas jāpārlabo, dāmām un kungiemjātaisa kostīmi — es nezinu, ko lai daru! Divreiz norakstīt negribas, pietiek jau, kašito šļuru par velti rakstu. [..]Ludziņa ir liels bleķis, bet ar raibiem kostīmiem un mūziku tā špīseriem patiks.Sava vārda, saprotams, nedošu. Ka tik šoreiz nauda — un freilenēm skaisti puķukostīmi.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1904. gada 16. septembrī. —R. Blaumanis.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 73 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemKopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 538.-540. Ipp.)Tomēr ar ludziņu tik viegli neiet, jo Labdarības biedrības kundzēm ir dažādiiebildumi, un R. Blaumanim lugā vairākas vietas jāpārveido:«Dāmas par to kukaini un nakti veltīgi uztraucas — lai lasa pāra .numurus no«Jugend», tad tās izšķirs frivolitāti no liekas pruderijas.Bet lai ari iet — to vietiņuvar strīķēt. Es Jums ar nākamo pastu ceru piesūtīt vajadzīgos pantupārtaisījumus.»(Vēstule Jānim Ansbergam 1904. gada 25. septembri. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj, 544. Ipp.«Man ļoti žēl, ka tā gluži nevainīga Berga un Vesera vārdu pieminēšana tomērnav patikuse. Esiet nu tik laipni un dariet, ko variet, lai tie vārdi netiek dzēsti. Caurto jau, lūk, tas bleķis top kaut cik interesants, ka viņš pārsteidz ar negaidītāmlietām. Jeb vai varbūt Bergi domā, ka tas iznāktu tā, it kā tie atklāti gribētu lielīties?Božemoi — viņi taču tā gabala nav likuši sarakstīt — Kalva jau tas vienīgi atbildīgais.Ja nu tomēr lieta neiet, tad atsūtiet man ar pastkarti kādus pazīstamus vārdus,kurus strīķēto vietā drīkst iepīt.Cenzūras dēļ rakstiet tūliņ Remmiķim, lai viņš ir tik laipns un to gabaliņu ātriizlasa.»(Vēstule Jānim Ansbergam 1904. gada 7. oktobrī. - R. Blaumanis. Kopoti raksti.R, 1959, 7. sēj., 545. Ipp«Es nezinu, par kuru vietu Jus runājiet, pieminēdami nakti un kukaiņus. Tāspirmās vietas nevar pārtaisīt, tad jāstrīpo viss sākums. To otro vietu es pārtaisu,te viņa ir:«Jūs piemirstiet, ka katris zieds ir vīstāmsUn kukains allaž šaubīgs, allaž bīstams.»»(Vēstule Jānim Ansbergam 1904. gada 4. novembrī. — R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj., 552.-553. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 74 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemR. Blaumanis un A. Būmanis lugu un mūziku neparaksta ar īstajiem vārdiem,viņi ir dvīņu brāļi Kalvas — Matīss (Rūdolfs Blaumanis) un Mikus (AleksandrsBūmanis). Informācijā presē ari netiek lietoti istie uzvārdi:«Rīgas Latv. Labdarības biedrība, kā mums ziņo, sagatavojas visai rūpīgi unnopietni uz savu parasto lielo sarīkojumu, kuram šoreiz jānotiek 13. novembriparastajās telpās, Rīgas Latv. biedrības zālē. Parastās balles vietā šoreiz stāsiesmuzikāliski-dramatisks vakars, bet uzvedumu raksturs paliek tas pats: kā jau pērnun aizpēra, tā arī šogad izrādīs gabalu, kurš prasa lielu skaitu dalībnieku, kurainscenēšana prasa lielus izdevumus un kura iestudēšana tādēļ ne katrā vietāiespējama. Uz skatuves rīkosies ap 40 personu. Gabals sarakstīts taisni šimvakaram un saucas «Burvis un puķes», fantastisks joks no Kalvas Matīsa armūziku no Kalvas Mikus. Pazīstams lugu rakstnieks un pazīstams komponistsšoreiz slēpušies aiz pieņemtiem vārdiem. Par lugas saturu ko nebūt izpaust navatļauts, tik to varam ziņot, ka burvju dārzā aug daiļas puķes, sākot no rozes unbeidzot ar kresi, par kurām un kuru rūpīgi iestudētām dejām un dziesmāmvarēs priecāties ne tikai ap viņam lidojošie tauriņi un kukaiņi, bet katris Jautrisskatītājs.»(Rīgas Latv. Labdarības biedrība. — Dienas Lapa, 1904, 44. nr., 3. Ipp.)Ludziņu iestudēja A. Freimanis, dejas — M. Kauliņš.Pēc sarīkojuma, kas izdevies labi, biedrība presē pateicas par darbu R.Blaumanim un A. Būmanim:«Rīgas Latviešu Labdarības biedrības 13. novembra šinī gadā sarīkotaismuzikāliski-dramatiskais vakars ar piedevām un uzvedumu omulības ziņā izdevāsvisai teicami. Par to liela pateicība nākas vispirms tiem kungiem, kuri nebija pūlesun laiku taupījuši, lai ko jauku un cēlu celtu priekšā mūsu biedrības izrīkojumuapmeklētājiem. Dvīņu brāļi Kalvas Matīss un Mika bija pūlējušies, pirmais sarakstīdamsjoku lugu, otrais sacerēdams tai glītu un piemērigu mūziku. [..] RīgasLatviešu Labdarības biedrības Komiteja.»(Pateicības izsacījums. — Dienas Lapa, 1904, 56. nr., 3. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 75 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemNav saglabājušies ne cenzūrai iesniegtais manuskripts, ne rokraksti. Šajāizdevumā fantastiskais joks «Burvis un puķes» iespiests pēc pirmpublicējuma.Lekēt — ēst.Pēc desmit gadiem kaut kur maģistrēt — iespējams, norāde uz P.Zālīti.Ceļu līdzās tam B vai neben dem W— norāde uz Bergu un Veseru dzimtām.Jūs visas ielieku purva malā — norāde uz «Pēterburgas Avīžu» satīriskopielikumu «Purva malā».Augusts Dombrovskis — rūpnieks, mecenāts.Arkādija — 1) apgabals Grieķijā, antīkajā kultūrā un vēlāk (16.— .8. gs.) idilliskilaimīga zeme, ganu zeme;2) parks Rīgā, Pārdaugavā.Der Freischūtz — K. M. Vēbera opera «Burvju strēlnieks», 1900. gadā iestudētaRīgas Latviešu teātri.Vilku ala — šeit: norāde uz K. M. Vēbera operu «Burvju strēlnieks».Vēbera mūzika, tas dzīvo Skrīveros — 1) Karls Marija Vēbers vācukomponists;2) Aleksandrs Vēbers — Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijaspriekšsēdētājsPēc pirmā mītiņaPirmpublicējums pēc autora nāves: Rūdolfs Blaumanis. Pēc pirmā mītiņa. Joksvienā cēlienā. Pirmiespiedums pēc autora nāves. — Daugavas kalendārs 1919.gadam. Rīgā, 1918. — 67.-78. lpp.Viencēliens sarakstīts 1905. gada rudenī Valmierā un «Brakos». Tas tapis1905. gada revolūcijas iespaidā, ierosmi devuši notikumi Ērgļos. Revolūcijassakāves dēļ lugu publicēt un izrādīt nebija iespējams.Par viencēliena «Pēc pirmā mītiņa» sarakstīšanu stāsta laikabiedru atmiņas. P.Bļaus atceras:«Mītiņus, kurus visus sarīkoja pie pagastmājas un tepat esošās skolas, arīLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 76 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemBlaumanis apmeklēja, jo visbiežāk tajos runāja mūsu draugs J. Liepiņš un tālīdzatvestie biedri. No šiem mītiņiem radās viņa joks «Pēc pirmā mītiņa».Te aizrādāms arī, cik naivi Blaumanis vērtēja toreizējos apstākļus. Pārisnedēļas pirms Ziemas svētkiem, kad jau skaidri bija nojaušams posts, kādu nesīspār zemi soda ekspedīcijas, viņš vēlējās, lai Ziemas svētkos sarīkotu un izrādītupatlaban sarakstīto «Pēc pirmā mītiņa». Pārrunājot stāvokli, kādā patlabanatrodamies un kas sagaidāms, šis nodoms bij jāatmet.»(P. Bļaus. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās —R., 1962, 50. lpp.)«Blaumanis bij tikko iebraucis no laukiem [1905. gada oktobris — I.K). Bij turpārlaidis pirmās kustības vētru. Tajā bij tik daudz patosa, svaiguma un neprāta kāpirmās mīlestības mulsā. Un tik daudz pretrunu un komikas. Stāstīja, ka sarakstījisviencēlienu, kur šiem iespaidiem liekot darboties savā iemīļotā Taukšķī. Kadpārbraukšot mājās, mēģināšot to uzvest, tā būšot pirmā luga bez cenzūrasiespaida.»64. Brigadere. Atmiņas par Blaumani. —Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. —R., 1962, 213. lpp.)«Viņš man nolasīja ari savu nesen uzrakstīto jautro viencēlienu «Pēc pirmāmītiņa», kur pazobojas par vecām meitām, kuras jauno brīvību iztulko kā brīvībusev bildināt vīrus.»(K. Štrāls. Rūdolfu Blaumani pieminot. —Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. — R., 1962, 144. lpp.)«Tad Blaumani satiku skolotāju kongresā Rīgā. Viņš bij iebraucisno Valmieras, kur bij sarakstījis mazu joku vienā cēlienā — «Pēc pirmā mītiņa»,kurā darbojas ari Taukšķis.»(A. Austriņš. Atmiņu zīmējums par Rūdolfu Blaumani. —Rūdolfs Blaumanislaika biedru atmiņās. —R., 1962, 115. lpp.)Viencēlienā «Pēc pirmā mītiņa» tēlots Taukšķis, kuru lasītāji un skatītāji pazinano R. Blaumaņa komēdijas «No saldenās pudeles». Taukšķa prototips ir viņatēvabrālis Krustiņš Blaumanis. Edes līdziniece ir Trīne komēdijā «Trīnes grēki».Pirmoreiz presē informācija par viencēlienu izskanēja 1909. gadā, kad A.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 77 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemBrigadere un A. Bērziņš kārtoja R Blaumaņa pirmos Kopotos rakstus:«Jaunas lugas. Rūdolfa Blaumaņa atstātos papīros vēl atrastas divas lugas,viena pabeigta, otra nepabeigta: «Pēc pirmā mītiņa», luga vienā cēlienā, un drāma«Dzīvais ūdens», no kuras ir uzrakstīti tikai 2 cēlieni. Bez tam vēl atrasti dažiprozas gabali un dzejoļi, kuri nekur vēl nav iespiesti.»(Jaunas lugas. —Rīgas Avīze, 1909, 285. nr., 3. lpp.)Luga «Pēc pirmā mītiņa» iznākusi arī atsevišķā grāmatā: R. Blaumanis.Pēc pirmā mītiņa. R, Valtera un Rapas apgāds, 1924. — 17 lpp.J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos glabājas lugas «Pēcpirmā mītiņa» uzmetums, rakstīts ar zīmuli (inv. nr. 5170), Latvijas Akadēmiskāsbibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā glabājas lugas «Pēc pirmā mītiņa»tīrraksts (Rūdolfs Blaumanis. VIII. 1.).Šajā izdevumā viencēliens «Pēc pirmā mītiņa» publicēts pēc R. Blaumaņalugas tīrraksta.Zilās pupas — šeit: lodes. Grieznis — kālis.Nagas — šeit: nagi.Sutnes — 1) ēdiens no auzu miltiem un putraimiem,2) pienā vai ūdenī iekulti dažāda veida milti.Kleknēt — nosist laiku, stāvēt dīkā.Centrifūgas nost — atsauce uz R. Blaumaņa komēdiju «No saldenāspudeles».UgunīPirmpublicējums: «Latvijas» literāriskais pielikums, 1906, 22. nr, 169.-173. Ipp.,23. nr., 177.-181. lpp., 24. nr., 185.-189. lpp., 25. nr., 193.-197. lpp., 26. nr., 201.-206. lpp., 27. nr, 209.-212. lpp., 28. nr., 217.-223. lpp., 29. nr., 225.-228. lpp.Drāmu «Ugunī» R. Blaumanis saraksta 1904. gadā, īpaši intensīvi darbs ritrudenī. Tai pašā laikā top ari drāma «Genoveva», pats R. Blaumanis ar lugasrakstīšanas gaitu nav apmierināts:«Es beidzamā laikā esmu sarakstījis vienu niecīgu novelīti un divus cēlienusLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 78 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemno kādas skatu lugas. Pieci būs — bet priekš turpināšanas acumirklī nemaz navsajūsmas. Ap ābolu laiku rudenī es esmu visproduktīvākais, bet, tā kā pie mumsaugļu raža nav izde-vusēs, tad ari ar manu garīgo «ražu» stāv paplāni.»(Vēstule Rūdolfam Jirgenam 1904. gada 20. septembrī. — R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj., 544. lpp.)«Ar lugu mokos kā suns ap zarnām. Un tā nepatīk viss tas bleķis. Es redzu tāskļūdas, bet nav ne mazākās gribas labot. Un jānobeidz ir, naudas vajaga.Vakaros lasu Hebeļa dienasgrāmatas. Šis vīrs mani katru vakaru notiesā. Esesmu teatrāliķis un ne dzejnieks.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1904. gada 4. novembri. —R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 551. lpp.)Drāmas «Ugunī» pamatā ir noveles «Purva bridējs» sižetiskās līnijas, galvenietēli. Gan drāmas, gan noveles ierosmes avoti ir atrodami R. Blaumaņa jaunībasiespaidos no Kokneses (1885-1887). Par to stāsta gan R. Blaumanis pats, ganlaikabiedru atmiņas. Tā j. Aku-raters atceras:«Kad 1904. gada rudenī uzturējos kādu laiciņu «Brakos», Blaumanis rakstījasavu drāmu «Ugunī». «Tas ir mans «Purva bridējs,» viņš teica, «šis Edgars, no tāes netieku vaļā.» [..] Viņš stāstīja tad savas tālās jaunības stāstu, kad viņš kādulaiku bijis Kokneses muižā par rakstvedi. Tur bijis kāds trakulīgs zirgu puisis —viņa Edgars, ugunīgs un bezbēdīgs, bet traģisks. Tur visi citi redzētie un attēlotiecilvēki, tur arī Alders — viņš pats.Viņš rakstīja šo drāmu ar apbrīnojamu piespiešanos, iedomājoties savosvaroņos, strīpoja un pārrakstīja. Saviem varoņiem viņš juta līdzi kā dzīviemcilvēkiem, līdz asarām. «Es nevaru vienaldzīgi izturēties,kad nāk izšķirošais bridis,» viņš teica. Likās, viņš izjuta pats katru jūtu unEdgara lielo traģiku pilnīgi sevī.»(J. Akuraten. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās. R, 1962, 78. lpp.)Edgara prototips ir Pēteris Jirgensons. Kristīnes tēlam ir vismaz divi prototipi— Made Svile-Peņģerote un Made Kapmale, barons Movensterns — L. V.Lēvenšterns (skat. plašāk — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R, 1994, 2. sēj., 420.-Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 79 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem422. lpp.)Frišvagara prototips ir Kokneses muižas pārvaldnieks Krastiņš, kura māceklisbija R. Blaumanis.J. Peņģerots 1923. gadā pēc izrādes «Ugunī» noskatīšanās Nacionālajāteātri raksta:«Visa drāmas darbība norisinājās Koknesē, visas tur darbojošās personasdzīvoja, pat vēl tagad dažas dzīvo. [..] Ļoti labi bija uzķerti: «lielskungsM(L)ēvenstērns, muižas pārvaldnieks Frišvagars (neīsts vārds), sulainis Vīskrels(neīsts vārds), pavārs, vešeriene, ari gruntnieks Akmentiņš (neīsts vārds), kamērSutka Girjens), lai gan patiesībā bija mantkārīgs rausējs, līdz attēlotam uzskatuves smieklīgumamnedrīkstēja nonākt. Horsta madāmai (īsts vārds) vajadzēja būtvismaz par 20 gadiem vecākai. Tā reiz dzīvojošā bija veca, sirma, cienījamaizskata dāma, arvien gracioza savā gaitā, īsta «madāma» [..]. Atliek vēl Alders,skrīvers. Tas ir Blaumanis pats. Bet vai uz skatuves redzējām Blaumani? Nē, tābija tikai Blaumaņa vāja ēna un vietām pat vēl vājāka par to. Toreiz, kad Bl.uzturējās Koknesē, viņam bija ap22-23 gadi. Viņš bija stalta auguma, cēlu gaitu, arvien paceltu galvu,jaunības spēkā dzirkstošām acīm.»(J. Peņģerots. P.ūd. Blaumaņa Kokneses dzīve un viņa «Ugunī». —Latvis, 1923, 401. nr., 3. lpp.)Par savām izjūtām, rakstot lugu, R. Blaumanis norāda Leontīnei Veserei:«Manas jaunās lugas «Ugunī» trešajā cēlienā ir vieta, kas adresēta Jums.Kāds lupata [iespējams, Akmentiņš], tāds pats, kāds esmu es, saka šos vārdus.Ar interesi gaidu, ko un kādā veidā Jūs man atbil-iēsiet Atkal klusēsat? Tādāgadījumā es nospriedīšu, ka esat gar-licīga.»(Vēstule Leontīnei Veserei 1905. gada 23. janvārī. —R. Blaumanis. Sijājot,skalojot zeltu. R., 1981, 104. lpp.)Luga pabeigta 1904. gada novembra sākumā, tad ari ieguvusinosaukumu «Uguni». Plaši par lugu un saviem nodomiem R. Blaumanis raksta1904. gada 6. novembra vēstulē Kārlim Štrālam:Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 80 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem«Ir bez tās Jums šodien būtu rakstījis, jo biju noņēmies; tiklīdz savu jauno lugunobeigšu, rakstīšu saviem mīļajiem. Aizvakar vakarā, pulksten vienos naktī, šis«svarīgais» moments pienāca, un tagad es varu pildīt solījumu, ko pats sev esmudevis. [..]Mana jaunā luga ir «skatu spēle» piecos nepieciešamos cēlienos ar 13vajadzīgām un nevajadzīgām personām. Kristīts vārds: «Ugunī», t i., mīlestībasugunī, jo pa visiem pieciem cēlieniem trīs sirdis deg, ka švirkst vien. Žīda nav, bettai vietā viens barons Mōvensterns, pēc vārda spriežot, pārvācots žīds. Es ar šojauno «ražojumu» (skaists vārds, kas liekams allaž tad «darba» vietā, kadrakstniekam kaut kas nošķiebies) nebūt neesmu mierā, bet ko darīsi, naudasvajaga, un tādēļ pārdosim viņu «Vērotājam» un liksim ražot par Rīg. Latv. teātriun citām ievērojamām skatuvēm. [..]Pirms savu jauno lugu došu no rokām laukā, likšu arī es to vēl pārbaudīšanaskomisijas priekšā un pārtaisīšu, ja prātīgi padomi to ieteiks. Zināms, glužipārstrādāt, tas par daudz prasīts. Bet to gan: ja mani pirmie klausītāji teiks (bet toviņi nedarīs!): ugunī ar «Ugunī»! es tad viņu laikam gan iznīcināšu, jo blamierētieslīdz kauliem tomēr negribu.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 553.-555. Ipp.)R. Blaumanis pirms lugu izrādīšanas un publicēšanas cenšas lasīt jauno darbupriekšā saviem radiem, draugiem un kolēģiem; tādējādi viņš pārbauda tāsdramatismu, dialogu, ietekmi uz lasītājiem. Drāmu «Ugunī» viņš 1905. gada 1.janvāri nolasa priekšā «Brakos» mātei, brāļa ģimenei, vietējiem paziņām. Parradīto iespaidu R. Blaumanis raksta:«Pirmos svētkos lasīju savu jauno lugu šejienes «literatūras draugiem» priekšā.Anna raudāja un teica — «vietām sirds pa muti kāpot laukā». Dzenis — lugupusotrās dienās priekš sevis norakstīja (!), bet Diženajo Bernhards, tasģeniālais bosiks, nopēla to gabalu, es esot izrakstījies un lai lugas tagad vēlklajā nelaižot. Tā kā tam cilvēkam ļoti laba garša, tad viņš bez iemesla tānebūs runājis (bij, saprotams, iedzēries, citādi savu domu klaji nebūtuizteicis), bet es tomēr lugu laidīšu klajā, kāda tā jau nu ir. Tikai pēdējās dienāspārtaisīju 4. cēliena beigas, kuras Dzenam, Blauam un Arvīdiem nelikās esotLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 81 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemdiezgan stipri motivētas. Man traki žēl, ka Tu viņas nedzirdēji. Rītu to vedīšu uzRīgu, jo braucu uz Valmieru, uz «Indrāniem». [..]Lugas novīlešana un norakstīšana aizņēma daudz laika.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1905. gada 3. janvārī. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj, 10-11. Ipp.)1905. gada janvārī Rīgā V. Eglīša dzīvoklī Elizabetes ielā R Blaumanis lasadrāmu priekšā A. Austriņam, V. Eglītim, J. Porukam, K. Skalbēm:«Viņš bij paņēmis līdz augļus, jo, kā pats smējās, citādi nevarēšot savusklausītājus saistīt. Pēc trešā cēliena Poruks gribēja aiziet, jo teātri varot saņemtpilnīgāku iespaidu, bet Blaumanis to lūdza palikt. Poruks paklausīja. Viņš gāja pieklavierēm un improvizēja krievu himnu un marseljēzu.Pie vakariņām Poruks izņēma no kabatas papīru, uzrakstīja kādu jaunākodzejoli — «Trīs rozes» — un pasniedza to Blaumanim.»(A. Austriņš. Atmiņu zīmējums par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs Blaumanislaika biedru atmiņās. R., 1962,114. Ipp.)Lasījumam īpašu panākumu nav, ir 1905. gada revolūcijas laiks, luga šķietneaktuāla, ari modernisma estētikai tā neatbilst.1905. gada 18. februāri drāma saņēmusi Pēterburgā Dramatiskās cenzūrasatļauju izrādīšanai. J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondosatrodas Rīgas Latviešu teātrim atsūtītais cenzūras eksemplārs (inv. nr. 402381).Tā kā R Blaumaņa melnraksti un lugas tīrraksts nav saglabājušies, cenzūraseksemplāru varam uzskatīt par lugas pirmvariantu.Lugu pirms izrādīšanas un publicēšanas R. Blaumanis ir pārveidojis.Koncentrētas un precizētas replikas, svītroti dialogi, remarkas. Kristīne Goba (arīnovelē) pārtop par Kristīni Avotiņu. Būtiskākās izmaiņas ir divas. Pirmkārt, lugaspirmvariantā Edgara un Aldera draudzība ir daudz vairāk izvērsta abu dialogos,abi to apliecina, abi ir iepriecināti par to. Tā Edgars raksturo viņu abu draudzību:«Visu tie cilvēki ticēs, tikai to nē, kas ir patiesībā.Al d e r s. Un lai tās viņi ari nedabū zināt Cūka domā, ka ari baznīcā ir dubļupančka priekš viļāšanās. Bet tādēļ tai neviens never durvju un nerāda, ka tur stāvLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 82 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemaltārs. [Kursīvā cenzūras svītrojums—/. K]»Ari Horsta madāma gari aicina Alderu būt pašaizliedzīgam draugam, aizmirstievainoto lepnumu un zaļumballes laikā glābt Edgaru no kroga. Edgara un Alderaattiecības ir statiskas, bez dramatisma un dzīvības, acīmredzot tādēļ R Blaumanissaīsinājis viņu dialogus.Otrkārt, lugas pirmvariantā daudz plašāk tēlota barona Mōven-sterna unAkmentiņa pirmā satikšanās, kurā Akmentiņš aizstāvlatviešu tautas izaugsmes un attīstības iespējas, barons tas nenoliedz, bet uzsver ari,ka latviešiem ir jābūt pateicīgiem vāciešiem par savu audzināšanu. Tā baronspiedāvā Akmentiņam no turības tikt pie bagātības:«Akmentiņ š. Ne visi ceļi ejami, kas noved pie zelta teļa. [..]Barons. Laulība ar bagātu sievu nav viens no sliktākajiem ceļiem. Ir vēl sliktāki.Akmentiņ š . Baronkungs, jūs taču ar šo piezīmi negribēsat teikt, ka jūs uztiem jau latviešu zemnieku pamanījuši? Ari mūsu rudzu laukā briestmelnplaukas.»Kad barons uztraucas, vai tautā tikumība plaukst reizē ar zināšanām un vai irvadoņi, kas šim procesam seko, Akmentiņš atbild:«Mēs paļaujamies kā uz drošu vadoni uz mūsu tautas ģēniju, baronkungs.»Bet, kad barons runā par tradīciju ievērošanu, Akmentiņš jautā:«Baronkungs, jūs mums novēlat ķīniešu sastingšanu?»Drāmā bez R. Blaumaņa paša labojumiem ir ari cenzūras labojumi, jauminētais izteikums par cūku baznīcā, un saīsinātas ir 3. cēliena beigas:Kristī n e (neredzama). Edgar! Palīgā! (Aizskrien zāles dibina, atvērumamgarām. Edgars viņai pakaļ.)Kristīne. Laid vaļā!Edgars. Vaļā ļaut! Tevi! [Kursīvā cenzūras svītrojums — I. K]Edgars. Nekliedz, neviens mūs nedzird!»Gatavojot drāmu izrādei, R. Blaumanis ari par šīs lugas komponistu izvēlējāsA. Būmani. A. Būmanis piekrita, bet strādāja loti lēni un negribīgi, notis noPēterburgas atnāca pašā pēdējā bridi. Pēc pirmizrādes 1905. gada 5. aprīlī R.Blaumanis raksta vēstuli:Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 83 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem«Publikas ievērības tas neiemantoja, un man ari — izņemot pašu sākumapaņēmienu — gluži salts pagāja garām. [..] Man visa tā mūzika izlikās kā Tavastagadējās dzīves attēlojums — tāds samocīts, neskaidrs, ar īsu, sēru sajūsmu.Dziesmiņa (jaunā redakcijā), kuras motīvs ari orķestri ieskanējās, patika visiem labiun radīja kopā ar dekorāciju stipru štimmungu: skaists, ēnains parks ar izskatu uzskaidru dīķi un pussagruvušu tiltu, kāda tumša dāma sēd, domās nogrimuse, unklausās: «Aiz miglas man dzimtenes celiņš dārgs...» [..]Kā lai Tev saku, kādu iespaidu Tava dāvana uz mani darīja? Kad Duburs manpaziņoja, ka esot pienākušas notis no Tevis, man tā bij, it kā es dzimšanas dienābūtu ticis pārsteigts ar kaut ko no mirušās mātes. Zeme sedz jau šo neizsakāmimīļo roku un sirdi, bet viņa tev vēl sniedz kaut ko.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1960, 8. sēj., 22. Ipp.)Drāmas «Ugunī» pirmizrāde notika 1905. gada 30. martā Rīgas Latviešu teātri.Režisors bija J. Duburs. Tēlotāji: Kristine — D. Akmentiņa, Edgars — R Bērziņš,Vešeriene — L. Iesmiņa, Horsta madāma — B. Rūmniece, Barons — A.Freimanis, Frišvagars — A. Mihelsons, Alders — Ē. Lauberts, Vīskrelis — T.Valdšmits, Sutka — A. Vārna, Akmentiņš — P. Rudzītis, Klenga — A. Mierlauks.R Blaumanis esot rakstījis Kristīnes lomu Dacei Akmentiņai, bet Edgara —Rūdolfam Bērziņam. Katrā ziņā abi tēloja izcili. Kristīni vairāki laikabiedri uzskatījapar Daces Akmentiņas labāko lomu (skat. K Kundziņš. Latviešu teātra vēsture.R., 1972, 2. sēj., 44.— 45. Ipp.). Arī R. Blaumanis visaugstāk lugas pirmizrādēvērtēja D. Akmentiņu un R. Bērziņu, bet ne ar lugu, ne ar skatītāju pieticīgoatzinību viņš apmierināts nebija:«Ko lai par savu lugu saku! Mani neinteresē Tev to stāstīt! Nepatika tā, kā esdomāju. Vaina guļ 5. cēlienā, kurš lasot ir ļoti stiprs, bet izrādot atšļūk. Kriškānsgarlaikojies līdz nāvei — Egliņ-Nāra plūda asarās.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1905. gada 5. aprīlī. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj., 23. Ipp.)«Kas attiecas uz manu jauno gabalu [Ugunī], notika tas, ko es jau bijuparedzējis: tas parādījās nelaikā. Piekrišana bija atturīga. Kritikas visā visumā bijaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 84 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemdiezgan labvēlīgas. Tēlots tika ļoti labi. Bērziņš un Akmentiņas jkdze spēlējalieliski. Bet atgadījās kas tāds, ko es nebiju gaidījis: ceturtais cēliens, kas manāsacīs ir «štrunts», patika vislabāk, un 5. cēliens, no kura gaidīju brīnumus,pavisam atslāba. Vēsajā uzņemšanā visvairāk vainojams 5. cēliens. Tur būs kādatehnikas kļūme — es tikai nezinu, kāda. Tā ari tāds vecs praktiķis kā (es?) vartomēr stipri pārrēķināties.»(Vēstule Jānim Akurateram 1905. gada 8. maijā. —R. Blaumanis. Sijājot,skalojot zeltu. R., 1981, 175. Ipp.)Attturigi drāma «Ugunī» vērtēta ari kritikā:«Vismaz es, «Purva bridēju» pēc «Ugunī» izrādes pārlasīdams, dabūju toiespaidu, ka Blaumanis nav šo dramatisko vielu, kas šai spēka pilnajā novelēslēpjas, pilnīgi izsmēlis. Patiesībā jau tā tik vienkārša, tur viss grozās ap divucilvēku mīlestību — staļļa puisi Edgaru un istabas meitu Kristīni. [..] Stipra kāRomeo un Jūlijas mīlestība ir ari Edgara un Kristīnes mīlestība. Pat vēl vairāk:Romeo un Jūlija iet bojā tādēļ, ka starp viņu cilšu piederīgiem valda naids, betEdgars un Kristīne bezmaziet bojā aiz sava paša iekšēja speķa. Viņi jūt, ka tie viens priekš otra radīti, ka tieviens bez otra nevarēs dzīvot — bet tomēr nevar tapt kopā. Te nav galvenaisiemeslis mātes liegšana, ļaunas paļas, kas par Edgaru izpaustas, nedz ari viņatrakā dzīve, bet pašu šo divu cilvēku iekšējā neskaidrība par savu pareizo izvēli:jūtu nesaskaņojums ar prāta balsi. Tiklīdz Kristīne ir par to skaidrībā, ka viņa varēsar Edgaru nest kopā dzīves krustu, viņa noņem savu saderināšanās rotu — savasvieglās dienas un top par Edgara sievu. [..]Kā Blaumanis prot gleznot un tēlot, tai ziņā viņš savu meistara roku jau vairākreizes pierādījis, zīmēdams skatus iz mūsu tautas dzīves. Bet jaunu tautasdzī v ē , ko dzejnieks redz savā fantāzijā un pārdzīvo sevī, Blaumanis mums navatvēris, un to no viņa ari neviens, kas viņu saprot, negaida. [..]Aplūkojot no šī uzskatu stāvokļa jauno lugu, jāatzīst, ka Blaumanis še centiespalikt sev uzticīgs. Varētu teikt tikai kādus vārdus par to, kā viņam tas izdevies. Tenu kā galvenā kļūda jāmin tas, uz ko jau pašā sākumā aizrādīju, ka Blaumanis paLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 85 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemdaļai izlaiž iz acīm galveno ideju un nekoncentrē ap to apstākļus, bet sāk attēlot,nogleznot visu, ko līdzīgos apstākļos novērojis. Tāpēc ari «Ugunī» ir daži tipi, kamvisai maz nozīmes pie galveno personu raksturošanas, kamēr stāstā ir dažas raksturīgasvietas, kas lugā atlaistas nost. Piemēram, stāstā galvenais konflikts, kādēļKristīne apsolās., resp., piedāvājas iet pie Akmentiņa, ir Minna, pie kuras Kristīneatron Edgaru. [..] Bet Blaumanis lugā uzsvēris sevišķi kā Edgara lielāko«netikumu» dzeršanu, kamēr stāstā vairāk — satiksmi ar sievietēm, netiklību(piem., Margitu). Stāstā Edgaram ari ir vairāk aktīvas darbības, kamēr lugā parviņa nedarbiem un netikumiem dabūjam pa lielākai daļai dzirdēt no citiem. [..]Tie būtu lugas trūkumi (no kuriem dažus autors vēl iespēj novērst), betjāaizrāda ari uz lugas labajām pusēm. Te pirmajā vietā jāstāda viss lugasrūpīgais izstrādājums pēc uzmestā plāna.»(Ztm. [Zeltmatis — Kārkliņš EJ Rīgas Latviešu teātri. — Vērotājs,1905, 5. nr., 618.-621. Ipp.)«Tiem, kas uz lauciniekiem un viņu dzīvi vēl vienmēr skatās no pilsētas komijuun istabmeitu stāvokļa, zināms, katrs rakstniecības darbs iz zemnieku dzīvesbūs «nekas sevišķs», «nekas jauns», «nekas dziļāks» [..] Blaumanis ar savulugu ir pierādījis, cik daudz sevišķa, jauna un dziļa var atrast zemnieku dzīvē,jeb, taisnību sakot, jau ar savu noveli «Purva bridējs» viņš to pierādījis, jo luga irpārstrādājums pēc minētās noveles. [..]Lugas «Ugunī» galvenās personas ir muižas staļļa puisis Edgars un veļasmazgātājas meita Kristīne, galvenais pavediens — viņu abu mīlestība, viņas fāzes,konflikti un krīzes, kuras rada viņu nevienādie raksturi. Pavisam nevienādi ir šieraksturi, varētu sacīt, gandrīz pilnīgi pretišķi, bet abi dziļi un patiesi. Kristīne irzemnieku meita, noteikta, skaidra, īsti latvisks sievietes tips, kā lielākais grauds,izcelts no veselas saujas gluži vienādu kristālu. Viņā sakopotas visas tipiskās latviešusievietes īpašības. Viņa ir krietna, tikumīga, strādīga un saprātīga —taču viņassirds viņu ar nepārspējamu varu velk pie Edgara, kuru viņa ar p r ā tu var tik dziļinicināt viņa palaidnības dēļ. [..]It sevišķi jāpiemin, ka šajā lugā gandrīz nepavisam vairs nav lieku skatu un liekupersonu. Un, ja kāds no pirmā acumirkļa varbūt tāds izliekas, tad, dziļāki palūkojot,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 86 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemizrādīsies, ka tomēr ari šis nepieciešami pieder pie tās perspektīvas, pret kurugalvenie raksturi jo redzami attēlojas. [..]Bet viņai [lugai — /. K. ] piemīt ari lielas nepilnības un trūkum.,Viena nogalvenam kļūdām ir Edgara nepilnīgais raksturojums. No šī interesantā, oriģinēlā«purva bridēja» dabūjam redzēt tikai viņa ārpusi,bet viņa iekšiene paliek mīkla,neskatoties uz to, ka viņš pats diezgan daudz par to stāsta. [..] Vēl lielāka kļūdakā šī ir tā, ka nekomplicētā, diezgan vienmuļīgā darbība izstiepta pa veseliempieciem cēlieniem. Tā nostāda «Ugunī» krietni zemāku par «Indrāniem». Ar toizskaidrojams vēsums, ar kādu publika uzņēma lugu.»(Andr. Upīts. Ugunī. —Austrums, 1905, 4. nr., 315. Ipp.)«...lugā ir skati, kuri nevar tikt uzskatīti par nepieciešamiem dramatismaattīstīšanas un tālāk virzīšanas. Tā, piemēram, tur m kādu saimnieku, kasvar pastāstīt tikai par kādu Edgara bēdīgu jājienu — ar pāris vārdiem. Betviņš iemaisās lugas darbībā pēc tam, vezdams līdzi savus bērnus, kurus«briesmīgi» māca savā amatā — līšanā un roku bučošanā. Kā blaktijcilvēkam vajagot ieplakt šķirbā, tad pat cietākais zābaks nevarot nospiest... Šaigudrībā radina bērnus, kuri ne labprāt to pieņem. Tur iznāk ko pasmieties, bet— aiz tiem smiekliem slēpjas nopietnība, un tā nemaz nava priecīga. Kastautas dzīvē ieskatījies, kā Blaumanis to darījis, tas ar skumjām zina, ka kupramešana un roku laizīšana vēl arvien tiek kultas... par nejēdzīgu kaunu cilvēkapašapziņai un cienībai. [..] Par abām galvenajām lugas personām runājot,jāsaka, ka Kristīne mētā labāk nekā Edgars, kaut ari tas savā ziņā ļoti labiuztverts oriģinēls raksturs. Man būtu paticis, ja tas cilvēcīgais un krietnais,kas Edgara mājo, atrastu raksturīgākus atgadījumus, kad uzliesmot uz āru. TadKristīnes pieķeršanās un atdošanās Edgaram skatītāja acīs paliktu mazākatkarīga no tā miesiskā.»64. S. [A. Saulietis.J No Rīgas. Jauns vērtīgs darbs mūsu dramatiskajāliteratūrā. — Latviešu Avīzes, 1905, 27. nr, 2. Ipp.)«Blaumanis nekad nav bijis spilgtu ideju vai progresīvu centienu izteicējs. Viņšnekad nav stādījis mūsu tautas dzīvi zem prizmas, viņš skatās uz dzīvi ar veselāmLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 87 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemacīm un attēlo to tādu, kādu to redz. Iekš tam parādās Blaumaņa māksliniekaīpatnība — viņš ir smalks dabas jeb dzīves skatu gleznotājs. Bet visas gleznas navbez idejas, tikai tā nav iezīmēta darbā spilgtām, košām krāsām, bet tā ietērpta visāviņa darba kopībā — un tur ir viņa darba nozīme. [..] To pašu ikdienišķo muižasdzīvi kādā Vidzemes muižā redzam arī lugā «Ugunī». Reti kādam gan šī dzīve būsnepazīstama, bet daudziem tā jau ir «sveša» — sirdij sveša... Un ko jaunu, kādusevišķu šīs ikdienišķās dzīves parādību Blaumanis arī še nerāda: visu to jauatrodam viņa gleznu galerijā. Bez tam vēl luga «Ugunī» ir pārstrādājums pēc viņastāsta «Purva bridējs», kas daudziem vēl ir atmiņā. Temats vecum vecais. Un tomēršī luga pieskaitāma pie labākā mūsu literatūrā un būs vai labākais Blaumaņadarbs izstrādājuma ziņā.»(-atis [Zeltmatis. — E. Kārkliņš.] Rīgas Latv. teatrs. — DienasLapa, 1905, 71. nr, 3. Ipp.)««Ugunī» no jauna apliecina visas autora spēcīgās novērotāja un dvēselesiztirzātajā dāvanas, viņa spēju — ar vienkāršiem līdzekļiem nostādīt mūsu priekšāgaišu ainu par to cilvēka dzīvi, ko nenoteic plašāki un vispārēji sabiedriskiapstākļi, bet paša cilvēka iekšējās īpašības, viņa dvēseles mistiskās dziņas, kaskā ar neredzamu roku vada un loka cilvēka likteni. Šinī drāmā tāds likteņanoteicējs ir mīlestība 'starp Edgaru un Kristīni. [..] Blaumanis te neparādās kātiesātājs vai ceļa rādītājs: nav viņa nolūks vilkt robežas starp labiem un ļauniemraksturiem, izpētīt viņu vērtību, iztirzāt cēloņus, rādīt ceļus. Viņš vairāk it kārotājas ar cilvēku sāpēm un priekiem, viņš skatās, jūt, novēro un tad tēlo, un taisnišis t ē lošanas process ir Blaumaņa galvenais vērības priekšmets. [..] tās[sabiedriskās aprindas — /. K. ] no katra jauna literāriska ražojuma vispirmā kārtāprasa, ka tanī būtu tēloti kādi sabiedriski konflikti, izvesti kādi sabiedriski uzskati.Un pilnīgi saprotams, ka mūsu publika jūtas neapmierināta ar lugu, kur visikonflikti ir tīri iekšējas dabas, no cilvēkadvēseles dziņām atkarīgi, — un tā šīs lugas liktens uz mūsu skatuves irparedzams. [..] Blaumaņa luga prasa mierīgākus laikus.»(-uis [J. JankavsJ. Latviešu teātrī. — Dienas Lapa, 1905, 75. nr., 3. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 88 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem«Pirmā un galvenā kārtā divi galvenie tipi — Kristīne un Edgarsir raksturi, kas, neskatoties uz spaidiem, ko tiem uzliek viņu apkārtne, paliek savamiekšējam «es» uzticīgi. Šos divus tipus ir autors diezgan[ vispusīgi apgaismojis, betžēl, ka pret varu jeb, kā Kristīne to dēvē, «manas vieglas dienas», jaunosaimnieku Akmentiņu, tik maz dabū redzēt un just tā bagātības iespaidu, laiskatītāji labāki varētu saprast Kristīnes cīņu starp šīm «divām ugunīm». Šinī lugāari autors mūs ieved literatūrā diezgan maz apgaismotā muižas ļaužu dzīvē.»(L K. [T. Lejas-Krūminš.] Rīgas Latviešu teātris. —Balss, 1905,14. nr., 4. Ipp.)«[..] darbības turpmākā gaitā ir daudz kas tikai it kā pildījuma dēļ. Nerunāšunemaz par Sutku un Klengu, kuri dažās situācijās tik pa- ( jautrināšanas dēļ: viņi irīsti, zīmēti pēc dabas, sevišķi Henga.Bet barons, ņemts dekoratīvi, kā tas ir domāts, ir bāls, gar skrīvera Alderaproblemātisko dabu lugas notikumiem maz daļas, un «pats par sevi» viņš tais pāraīsajos skatos arī nevar pārliecināt. Arī Akmen-tiņam trūkst īstas dzīvības.«Ugunī» Blaumanis savos abos galvenos tipos, Edgarā un Kris-tīnē, ir radījiscilvēkus, kas paceļas pāri par apstākļiem. Nevis istabas meita un staļļa puisis tievairs, bet tikai cilvēki, kuri ārpus visiem priekšrakstiem nostājas zem savas īstās,visdziļās būtības likumiem, k as tiem noteic: tā un ne citādi! Šiem abiem cilvēkiemir karstas, dzīvas asinis un — sevišķi Kristīnei — varonīgā drosme skatīties bezbailēm dzīvei acīs un ņemt uz sevi «to krustu, ko Dievs uzlicis», t. i., |ko viņai pēcsavas, tikai mīlestībā elpojošās būtības, vajaga nest.»(Rīgas Latviešu teātris. — Baltijas Vēstnesis, 1905, 71. nr.,2. Ipp., 72. nr.,6. Ipp.)«Ari šinī lugā neatrodam neko, kas būtu attiecināms tikai uz zināmu laikmetu;un autors, man šķiet, velti piezīmējis «Laiks: pirms revolūcijas ». Tasīpatnējais, kas šinī lugā atronams un kas tai piedod dziļāku vērtību, navatkarīgs ne no kādas sabiedriskas revolūcijas: tāda m ī lestī ba bijapirms un būs vēl gadu simteņus p ē c revolūcijas. Un Blaumanis še tačunav gribējis dot kādu «apstākļu vai sabiedriskās dzīves laikmeta ainu»; jotēlotie muižas dzīves apstākļi (milieu) ir tikai fons atrisināmām iekšējāmLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņaproblēmām. [..]- 89 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemMākslas jeb izstrādājuma ziņā «Ugunī» nav tik noapaļināta kā «Indrāni», šedažs labs skats lieks, kam ar iekšējo atrisināmo pavedienu nav cieša sakara,vietām pavīd ari cauri «vecais» Blaumanis, kāds viņš ir savās joku lugās. Betskati vispār noapaļoti un dialogi tekoši, zīmīgi. Vienu vārdu sakot, Blaumanisdevis gaišu liecību, ka viņš vēl nav izrakstījies, kā jau sāka spriest par viņu pēc«Skroder-dienām Silmačos».»(Zeltmatis [Kārkliņš EJ Dramatiskā rakstniecība. — Jauna Raža,1906, VIII, 131.-132. Ipp.)A. Brigadere «Atmiņās par Blaumani» raksturo R. Blaumaņa izjūtas izrādē, pēctās un arī pēc recenziju izlasīšanas:«Kā parasts, lugu pirmizrādēs Blaumanis bij kā no sliedēm izsists, pietvīcis,nemierīgs, drīz pie viena pazīstama, drīz pie otra. Draugu tuvums pirmizrādēsviņam bija sevišķi tīkams.Publikai patika izrāde, bet autoram tikai pa daļai, jo attēlotāji tak nevarējasniegt pilnīgi viņa iedomātos prototipus. Par panākumiem varēja apmierināties,bet šaubas dzina autoru nemitīgi tirzāt pēc kritikas. Vēl ilgāku laiku pēc tādassavu lugu pirmizrādes Blaumanis bija nervozs. Daži kolēģi zobojās, Blaumanisstaigājot ar žūksni kritikas padusē un katram uz sirdsapziņu noprasot, vai viņš tāslasījis un vai tās atzīstot. Un vai dzejniekam nebij iemesla tā jautāt?»(A. Brigadere. Atmiņas par Blaumani. —Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 209. Ipp.)Lielāko iepriecinājumu par drāmu «Ugunī» viņam sagādāja Valmieras Latviešubiedrība. 9. oktobrī Valmierā R Blaumanis ar vietējiem pašdarbības aktieriemiestudēja lugu, dekorators bija A. Strāls, bet Kristīnes lomā speciāli no Rīgas bijaielūgta Dace Akmentiņa. R. Blaumanis ar lugas panākumiem bija apmierināts. K.Dēķens atceras:«Bl. pats bij tīri vai septītajās debesīs. Viņš saviem «uguņotajiem» sarīkojavakariņas ar lugā aprakstīto Mēvensterna pusdienu galda karti. Vakars pagājareti sirsnīgā omulībā. No šī laika bieži dzirdēju Blaumani runājam, ka viņam pirmsLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 90 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemmiršanas vēl jātiekot Rīgas Latviešu teātri par direktoru vai vismaz dramaturgu.»(K. Dēkens. Atmiņas parR. Blaumani no Valmieras laikiem. — TeātraVēstnesis, 1926./27. gada sezona, 4. nr., 2. Ipp.)R. Blaumanis bija pagatavojis ēdienu kartes un parakstījis tās kā barons. Kartēbija rakstīts:«Uguņotāju» Ēdienu kārtībaAlainēotrdien, 11. oktobri, 1905.Buljons a la jardiniereLasis ar vēžu mērciCāļu cepetis ar salātiemZemeņu saldējumsApstiprinājis: Barons Mēvensterns (paraksts)64. Grēviņa. Atmiņu piezīmes par Blaumani. —Rūdolfi Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962,176. Ipp.)1906. gada beigās R. Blaumanis bija drāmas «Ugunī» režisors Ērgļos.Iestudējumā Kristīni spēlēja rakstnieka brāļasieva Anna, Edgaru — Braku puisisPēteris Līcītis, Frišvagaru — Arvīds Blaumanis, Ktengu — Juris Bļaus. Izrādesbeigās noticis starpgadījums — Arvīda Blaumaņa mazais dēlēns atpazinis Kristīnēmāti un iesaucies: «Mammīt!» J. Bļaus atceras:«Tas priekš Rūdolfa Blaumaņa bija vairāk kā pērkona spēriens no skaidrāmdebesīm. Viņš bija tik satraukts un nelaimīgs, ka pats nezināja, ko dara. Pirmaisviņam ceļā gadījās brālis Arvīds. Rūdolfs viņam uzkliedza: «Ko tu te dari ar savupuiku! Tu manu lugu izķēmo. Tu neesi vairs mans brālis!»»(J. Bļaus. Rūdolfa Blaumaņa tuvumā. — Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 235. Ipp.)R. Blaumani raksturo nervoza attieksme pret izrādēm, to neprecīzu izpildi, betreizē ari prieks par tām.Pēc lugas pirmpublicējuma tā iznāk ari grāmatā: Ugunī. Skatu luga piecoscēlienos no Rūdolfa Blaumaņa. R., J. Brigadera komisijā, 1906. —117 Ipp.Šajā Kopotu rakstu izdevumā drāma «Ugunī» iespiesta pēc lugas pirmāLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 91 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiempublicējuma grāmatā, kas ari ir vienīgais lugas atsevišķais izdevums grāmatā R.Blaumaņa dzīves laikā.Kubuls — liels konusveida koka trauks ar vāku. Dančka — peļķe.Lā&t man ihn die Strāucher hauken (vācu vai.) — atļaut viņam cirst krūmus.Ich wei& noch nich. Muss besehn (nepareizā vācu vai.) — Es vēl nezinu.Jāapskatās.Ich hab' an Sie schon uriederhol gesagt, Herr Baron, der Kerl wird Ihnen nochFerde rujenieren (nepareizā vācu vai.) — Es esmu Jums, baronkungs, atkārtotiteicis, puisis Jums vēl sabeigs zirgus.Ein toller Christ — traks kristietis.Der Kerl tvird besoffen gevoesen sein — puisis būs bijis piedzēries.Chaiselongue — polsterēta kušete ar galvas atzveltni.Humeri — omāri, jūras vēži.Renitenti — stūrgalvīgi, tiepīgi, spītīgi.Kudzulms — mezgli, nelīdzenumi u. tml.Glunda — gļēvs cilvēks.Sestdienas vakarsPirmpublicējums pēc autora nāves: Sestdienas vakars. Drāma vienā cēlienāno Rūdolfa Blaumaņa. — «Latvijas» Literāriskais pielikums, 1909, 5. nr. — 33.-39.Ipp.Aiz virsraksta seko piezīme: «Šī luga izrādāma vienīgi ar autora mantiniekuatļauju, kura dabonama caur J. Brigadera grāmatu tirgotavu Rīgā.»Drāma «Sestdienas vakars» sarakstīta 1908. gada ziemā un pavasari,kad R Blaumanis guļ slims «Brakos» un viņa veselība kļūst arviensliktāka. R Blaumaņa darbabiedriem un draugiem nav īstas skaidrības par viņaveselības stāvokli, neviens viņu neapmeklē. Mājās savukārt ar R.Blaumaņaslimību ir apraduši un pieņem to kā neizbēgamu nolemtību. Lugu R BlaumanisLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 92 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemnav piedāvājis publicēt, tā atrasta pēc viņa nāves atstātajos manuskriptos.Drāma «Sestdienas vakars» ir pats personiskākais R Blaumaņa dramatiskaisdarbs.J. Greste atmiņās dod ieskatu lugas sākotnējās iecerēs. 1906. gadā viņi ar RBlaumani apmetušies vienā dzīvoklī:«Vasarsvētku sestdienas vakars. [..] Nāca prātā māte, kas pašlaik velk karstuplāceni no krāsns, uzliek uz ceļgala, atdur ar īkšķi do-niņu, nolauž un iedodpuikam. Uz pagalma balss sauc: «Meitieši, uz pirti!» Vai redzi, no pirts pārpagalmu nāk vecītis pliku galvu, apakš-drēbēs, ķipīti rokā, slotiņu padusē...Nogrimām atmiņās. Blaumanis apklusa. Pēc brīža viņš piepeši uztrūkstas gultāuz ceļiem. Pabrīnējosun ieprasījos: «Kas nu? Roka sāp?» Blaumanis iesit sev pa pieri un noslēpumainābalsī čukst: «Vai zi' ko, Janci, es rakstu vienu stim-munga lugu, tā i nosaukšu«Sestdienas vakars».» Tad viņš piecēlās, lēniem soļiem pastaigāja pa istabu kāduceturtdaļstundu, apstājās pie loga, labu brīdi nekustēdamies stīvi raudzījās gaisā,tad likās atkal gultā, un varēja just — ka neguļ.»(J. Greste. Atmiņu drumslas. —Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 159. Ipp.)Par R Blaumaņa meklējumiem modernās mākslas virzienā stāsta J. Akuraters:«Kā mazs, bet sirsnīgs darbs būtu minams «Sestdienas vakars». Kādreiz viņšstāstīja par kādu savu viencēliena drāmu — kur visam vajadzētu notikt tikaigandrīz no sajūtām un nojautām vien un nedaudzos vārdos. Būtu it kā vakarakrēsla un kādā mājā māte un dēli gaidītu tēvu.»(J. Akuraters. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962, 81. Ipp.)Drāmas «Sestdienas vakars» personām ir ari prototipi. «Pupiņas prototips—Valmieras pilsētas skolas apkalpotāja Pupa— bijusi tik labsirdīga un sirsnīgavečiņa, ka visi to saukuši par Pupiņu.»Q. Madarājs. Rūdolfs Blaumanis Valmierā — Liesma, 1958,2. nr.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 93 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemPietera prototips ir Pēteris Līcītis, «Braku» puisis, ko R Blaumanis centāsizveidot par dzejnieku.«Rūdolfs izteicās, ka tagad viņam esot radies jauns puiša tips, stiprs, diezganbrutāls, savādāks kā «Purva bridējs».»(A. Blaumanis. Blaumaņa tēlu dzimtenē. — Piesaule, 1931, 8. nr, 377. Ipp.)A Bērziņš pavada R Blaumani uz vilcienu, kad J. Greste rakstnieku ved uzSomijas sanatoriju, un stacijā no R Blaumaņa uzzina par jauno lugu:«Dzejnieks runā savā jautrā izteiksmē. Pabeidzis esot «Sestdienas vakaru» unnu sākšot rakstīt joku «Kā Puliers brauc uz debesīm». [..] Arvienu gurdenākapaliek runātāja balss. [..] Tad atkal Idusa sāpju nopūta, uznāk ass kāss, unizdēdējusē roka atkal stiepjas pēc spļaujamā trauciņa.»64. Bērziņš. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Teātra Vēstnesis, 1926./27. gadasezona, 7. nr., 2. Ipp.)Lugas pirmizrāde notika Rīgas Latviešu teātri (īnterimteātri) 1908. gada 21.decembri. Bungatiņš — T, Valdšmits.Pēc lugas publicējuma laikraksta «Latvija» pielikumā un lugas pirmizrādesdrāmu «Sestdienas vakars» vērtē kritika, atšķirībā no iepriekšējām lugāmvienprātīgi atzinīgi:««Sestdienas vakars» ir Blaumaņa pēdējais darbs, kuru viņš rakstīja pagājušopavasari, kad gulēja slims un bij zaudējis visas cerības uz izveseļošanos.Bungatiņš—vai tas nav pats rakstnieks? Visu dzīvi viņš strādājis, citiem palīdzējisskoloties, glābis radinieku no cietuma soda — un kāda tā atmaksa? Bungatiņš irpagasta nabags, kuru vadā no vienas mājas uz otru. [..]«Sestdienas vakars» var kronēt visu Blaumaņa darbību. Tas ir izjusta,pārdzīvota rezignācija, iekalta cieta tērauda formā, kur nav nekā lieka, nav nekāpar maz un par daudz. Ar stingru roku sākumā kontrastā nostādītas dzīvasdzīves: klusa rezignācija un skarbums, nespēks un spēks. Dramatiskampacēlumam pieaugot, šīs divējādās dzīves veidojas un kļūst krāsu bagātas unatšķiras viena no otras, Bungatiņš un Pupiņa paceļas līdz apskaidrotamstāvoklim un no sevis izstaro augstāku atziņu, kas pārāka par dzīvi un ēnā atstājLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 94 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemmantkārīgo saimnieci, viņas meitu un abus dzīves priecīgos lauku puišus.Baznīcas zvani iezvanīja svētvakaru un atnesa augstāku mieru nemierīgā laukusētā.»(A. Bērziņš. Latviešu teātrs. — Latvija, 1908, 297. nr., 2. Ipp.)«Ka viencēliena ludziņās var dot ko pilnīgi noslēgtu, to pierādījis Zūdermanis arsaviem «Morituri». Bet, kaut ari šī Blaumaņa ludziņa mums dod tik kādu skici, viņaitomēr ir sava oriģinalitāte, kas smelta iz dzīves. Piemēram, visa šī Bungatiņailgošanās pēc pirts, kaut gan tā lugas traģismu pataisa drusku sīciņu, irraksturīgs zīmējums iz mūsu laucinieku dzīves, kas visai ludziņai tūlīt dod vietējonokrāsu. Tāpat iz mūsu laucinieku ideju dzīves ņemts tas moments, kur nāves a u c Bungatiņu pie vārda.»(Latviešu teatrs. — Rīgas Avīze, 1908, 295. nr., 3. Ipp.)««Sestdienas vakars» ir glīta un labi izdevusies sajūsmas glezna, kurā autorssimbolizējis dzīves nogurumu pēc darba mūža. Līgavas tēla simbolizētā nāve irlabākā alga dzīves pievakarē — sestdienas vakarā. Ludziņas forma varēja būtlabāk izturēta, caur ko tā atstātu lielāku iespaidu. Savā tagadējā veidā tā irmaisījums no ainas iz laucinieku dzīves sestdienas vakarā un Bungatiņapārdzīvojumiem.»(tb. Rīgas Latviešu biedrības teatrs. —Jaunā Dienas Lapa, 1909, 3. nr., 3. Ipp.)««Sestdienas vakarā» droši būs vislabā k ā viencē lienu oriģināllugalatviešu teātri. Viencēliena lugas, protams, labas, no laika gala visgrūtākrakstāmas, un taisni šis Blaumaņa darbs no jauna liecina, kas par meistaru tas bijadramatiķa. [..]Raksturi še zīmēti ļoti īsos vilcienos, tā sakot, skicēti. Bungatiņa figūra stāvcentrā, citas tikai, lai labāki viņas raksturotu. Skaists lugas simbols — cilvēka ilgaspēc garīgas skaidrības, pēc tīras dvēseles, un pareizs nāves simbols, kad tā nenākkā biedēklis, bet atpestītāja.»(Lt. [Līgotņu Jēkabs —RozeJ.J Blaumaņa pēdējās lugas: «Pamāte» un«Sestdienas vakars». —Izglītība, 1909, 2. nr., 148.-149. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 95 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemDrāmas «Sestdienas vakars» pirmais publicējums grāmatā: Sestdienasvakars. Drāma vienā cēlienā no Rūdolfa Blaumaņa. R., J. Bŗigadera apgādībā,1909. — 24 Ipp.Šajā izdevumā viencēliens «Sestdienas vakars» iespiests pēcpirmpublicējuma.Cirkuliers — pavēste, apkārtraksts. Panaras — paniņas.Nepabeigtās lugasPamātePirmpublicējums pēc autora nāves: Pamāte. Bērnu luga trijos cēlienos no R.Blaumaņa. — «Latvijas» Literāriskais pielikums, 1908, 41. nr., 322.-326. Ipp., 42. nr.,330.-336. Ipp.Lugas «Pamāte» rokraksts bez virsraksta atrasts pēc R. Blaumaņa nāves viņarakstāmgaldā. Lugas sarakstīšanas laiks nav zināms. Lugai virsrakstu «Pamāte»devusi Anna Brigadere, sagatavodama šo darbu publicēšanai. Kādu konkrētuiemeslu dēļ R. Blaumanis par šo lugu neko nav stāstījis un nav centies to publicēt,nav zināms. Viņš bija paškritisks, un latviešu bērnu dramaturģijā jau bija konkrētavirsotne, ar ko savu darbu salīdzināt, A Brigaderes pasaku luga «Sprīdītis»(1903). Acīmredzot R. Blaumanis nav lugu «Pamāte» uzskatījis par pabeigtu.J. Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja arhīvā ir arR. Blaumaņa roku veikts lugas pārrakstījums — 44 lpp. — ar nedaudzlabojumiem (inv. nr. 5182). Lugas pirmo cēlienu R. Blaumanis tulkojis vācuvalodā: muzejā glabājas darba melnraksts (inv. nr. 133812). Te redzams, katulkojot R. Blaumanis centies atrast piemērotākus personvārdus vāciešu uztverei.Lugas «Pamāte» pirmizrāde notika Rīgas Latviešu teātri (Interim-teātrī) 1908.gada 21. decembri.Pēc lugas «Pamāte» publicēšanas un pirmizrādes tā vērtēta kritikā.«Mūsu tautas dziesmās un teikās pamāte arvienu tiek tēlota nikna unnežēlīga, kas visādi spīdzina un vajā savus pabērnus. Aiz to ari skolotāja Grestesbērni izturas naidīgi pret Dzenīša jaunkundzi, kas grib uzņemties mātes unaudzinātājas pienākumus. Bet pamazām zūd naids un bērni viens pakaļ otramLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 96 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiempieķeras jaunai mātei, jo nejauks gadījums (mazā brālīša sašaušana) atverDzenīša jaunkundzes labo sirdi, un viņa mīlestību bāra bērniem dāvā bagātāmērā, un tā satuvinājās naidnieki.»(A. Bērziņš. Rīgas Latviešu teatrs. — Latvija, 1907,297. nr, 2. lpp.)«Viņš te apstrādājis bērnu lugās un pasakās stipri nodrāzto sižetu par pamāti.Viņš sižetam gan piegājis no gluži interesantas puses, bet visu darbību uzbūvējisstipri rupjos un lielos vilcienos, lielu lomu piešķirot nejaušības elementam. Ludziņāir dažas glītas un labi novērotas scēnas no bērnu dzīves.»(tb. Rīgas Latviešu biedrības teatrs. —Jaunā Dienas Lapa, 1909, 3. nr, 3. lpp.)««Pamāte» pieder pie Blaumaņa parastajām reālistiskajām lugām, tikai viņa«Pamāte» dabūjuse modernās dzīves tērpu, paturēdama senākās «pamātes»vārdu. [..] Lugas darbība norisinās dzīvi, notikums un raksturi dabīgi, tehniskāuzbūve veikla. Kā «bērnu luga» tā zināmās reizēs arvien iegūs paliekamu vietutamlīdzīgu lugu repertuārā.»(li. [Līgotņu Jēkabs — RozeJ.J Blaumaņa pēdējās lugas: «Pamāte" un«Sestdienas vakars». —Izglītība, 1909, 2. nr, 148. lpp.)«Otra luga «Pamāte» ir vienīgā bērnu luga, kuru Blaumanis sarakstījis. Ludziņaari rāda, ka Blaumanis nav bērnu lugu rakstnieks, jo bērnu pasaule stāv viņamtāļu un viņš to nava pat labi novērojis. [..] Blaumanis impulsīvo bērnu dzīvi tikaipa acu galam redzējis un, liekas, pazīst vienīgi bērnu nerātnības un pie tam vēlne pašas nerātnības, bet viņu nerātnos vārdus. Ar atsevišķiem unsameklētiem vārdiemautors cenšas raksturot bērnu dzīvi un viņu izlaidību, bet tas viņam iznāk nedzīviun par daudz kokaini. Sirsnība nav uzburama ar vārdiem, ja trūkst īstu jūtu.Tiesa, pirmā cēlienā gan daudz efektainas darbības, bet satura nav nekāda.Tāpat straujā pāreja un nejaušais gadījums — mazā brālīša sašaušana —nepārliecina un uzskatāms vienīgi kā tehnisks līdzeklis. Jau vairāk mīlestības unrūpības ir pēdējā cēlienā, kur bērnu sirdīs pamostas mīlestība uz pamāti.»(A. Bērziņš. Dramatiskā rakstniecība. —Latvija, 1909, 140. nr, 5. lpp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 97 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemLugas «Pamāte» pirmais publicējums grāmatā: R. Blaumanis. Pamāte. Bērnuluga trijos cēlienos. R., J. Brigadera apgādībā, 1908. — 40 lpp.Šajā izdevumā luga «Pamāte» iespiesta pēc pirmpublicējuma.Etažers — plaukts.Grifele — tāfele.Kušīt — ēst.Drīksna — tieva līnija, skramba, sloksne.Vekēt — vākt, uzmanīt.Banda — šeit: laupītāji.GenovevaPirmpublicējums pēc autora nāves: Rūdolfa Blaumaņa Genoveva. (Iz Blaumaņaatstātiem manuskriptiem.) — Zalktis, 1908, 5. nr., 1.-56. lpp.Nepabeigtās drāmas «Genoveva» pamatā ir tautā pazīstamais stāsts par grāfalielmāti Genovevu. 19. gadsimtā ļoti populārs un iemīļots bija A. Leitāna tulkotais K.Šmīda darbs «Grāfa lielmāte Genoveva» (1845). R. Blaumanis par pamatu savailugai izvēlas vācu dramaturga Fridriha Hebela traģēdiju «Genoveva», turklāt lugābūtu jāapvieno viņa teksti ar atsevišķiem F. Hebela lugas citējumiem:«Bet es netaisos rakstīt viscaur oriģināldarbu, vietumis es turēšos pieHebela.»(Vēstule Jānim Akurateram 1905. gada 8. maijā. —R. Blaumanis.Sijājot, skalojot zeltu. R., 1981, 175. lpp.)F. Hebels (1813-1863) ir viens no ievērojamākajiem vācudramaturgiem 19. gadsimta vidū, viņa darbiem raksturīga loģiska konstrukcija unmilzīga, liesmaina jūtu spēka apvaldījums stingrā formā, lugās viņš apvienoleģendu, mītu, teiku sižetus un varoņus ar 19. gadsimta cilvēka izjūtām. Vāculiteratūrvēsturē F. Hebela traģēdiju «Genoveva» uzskata par problemātiskumēģinājumu traģēdijas žanrā, par interesantu ir atzīts tikai Golo, viņa dēmoniskaisraksturs.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 98 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemKas īsti F. Hebela lugā ieinteresējis R. Blaumani, nav skaidrs. F. Hebeladaiļradē viņam patīk tā domu spēks, dzejiskums. Iespējams, ka ar šointernacionālo sižetu R. Blaumanis cerējis kļūt pazīstams Rietumeiropā, par tostāsta vairāki laikabiedri:«Pašreiz viņš [R. Blaumanis] strādāja pie pantmērā rakstītas liela stila drāmas«Genoveva», ar kuru cerēja izlauzt sev ceļu ari uz ārzemju skatuvēm.»(K. Strāls. Rūdolfu Blaumani pieminot. — Rūdolfi Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 142. Ipp.)«Blaumanis toreiz domāja, ka, tikai akreditēts no sveštautu kritikas, viņš īstiieņemtu to stāvokli, kāds viņam pēc sava lielā talanta pienācās. Tādēļ viņš gandrīzvisus savus lielos darbus tulkoja vāciski un sevišķi ar drāmu «Genoveva» cerējaiekarot Vakareiropas skatuvi.»(A. Brigadere. Atmiņas par Blaumani. —Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 210. Ipp.)Pirmoreiz par ieceri rakstīt traģēdiju «Genoveva» R. Blaumanis raksta vēstulēA. Būmanim 1904. gada 25. martā:«Nekas sevišķs nav noticis. Es taisos uz «Genovevas» rakstīšanu, bet vēlštudierēju, kā to darīt. Mūzikas daudz nebūs. Ievada koris paliek (baznīcā). Ļaužuapsveicināšana izkrīt. Tad vēl būs viens liels gaviļu koris, beidzamā bildē, kad G.pārnāk mājā. Bez tam vēl kādi 2 numuri.»(R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 7. sēj., 499. Ipp.)1904. gada martā darbs veicas sekmīgi:«Es «študierēju» ap savu Genovevu un nevaru ar Golo karakteri tikt galā.Teikas ļaundari es nevaru tēlot, tas ir neinteresanti. Es zīmēšu dedzīgu, kaislīgujaunekli, līdzīgi, kā to darīja Hebels, ļoti dižciltīgu utt, bet kā tad viņš nonāk pie tā, kaGenovevu iemet tornī? Vai šo darbību var izskaidrot ar viņa kaislību? Un to, kaviņš nabaga sievieti ļauj novākt?» (Tulkojums mans. — /. K.)(Vēstule Aspazijai 1904. gada 28. martā. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959,7. sēj, 508. Ipp.)«Es tagad rakstu — un atmini ko? — Genovevu! Romantiska teika (laikam) 9bildēs. Knoke Pēterburgā mani iekustinājis.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 99 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(Vēstule Teodoram Zeifertam 1904. gada 29. martā. — R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1959, 7. sēj., 510. Ipp.)Kamēr darbs pie drāmas «Genoveva» kavējas, R. Blaumanis uzraksta drāmu«Ugunī». 1905. gada 26. martā viņš publicē lugas pirmo cēlienu (agrāk RBlaumanis nekad tā nav darījis): «Golo un Genoveva. No Rūdolfa Blaumaņa.(Fragments iz dzejnieka jaunākā dramatiskā darba.) — «Dienas Lapas» feļetonapielikums, 1905, 67. nn, 1.-3. Ipp.Atsauksmes par iespiesto fragmentu ir labas:«Tagad es strādāju, tiesa, pašlaik nedaru neko, t. i., darbojos dārzā, — tagades ķeršos pie Genovevas. Pirmā aina jau gatava — jambos — un tiek ļotislavēta.»(Vēstule Jānim Akurateram 1905. gada 8. maijā. —R. Blaumanis. Sijājot,skalojot zeltu. R., 1981,175. Ipp.)1905.-1907. gadā R. Blaumanis vairākkārt atgriežas pie lugas rakstīšanas.Darbu traucē arī 1905. gada revolūcijas notikumi.«Pēdējā laikā Ērgļu pagastā apcietināti deviņpadsmit revolucionāri. AriArvīdam bijis piespriests mēnesis cietumā, bet vēlāk viņš tomēr ticis attaisnots.Vislielākās bažas pašreiz esot par Pēteri Blauu, kurš bija revolūcijā ļoti darbīgs.Kaut gan viņš nesacīja, bet varēja manīt, ka ari Blaumani pašu nospiež nemierspar savu turpmāko likteni. «Genoveva» stāvot nepabeigta, metīšot kādu laiku taimieru.»(K. Štrāls. Rūdolfu Blaumani pieminot. —Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 144. Ipp.)««Ko jūs pa visu revolūcijas laiku darījāt?» —> «Es paliku dzīvs!» — to līdz šim parsevi arī varu teikt. Citādi iet tā, tā... Ērgļi nodeguši, dragūni draud uznākt. Strādātpie lugas var maz.»(Vēstule Aleksandram Būmanim 1906. gada 3. janvārī. —R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1960, 8. sēj., 58. Ipp.)Ierosmei Blaumanis meklē ari citus «Genovevas» tēmas apstrā-dājumus:«Kā stāv ar Millera «Genovevu»?»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 100 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(Vēstule Rūdolfam Jirgenam 1906. gada 6. martā. —R. Blaumanis. Kopoti raksti.R., 1960, 8. sēj, 64. Ipp.)«Esmu tagad darba ai kādu lugu. Bet metīšu to pie malas un «vidmēšos»vienīgi feļetonam. Avīzei jābūt interesantai!»(Vēstule tēkabam Stumbergam 1907. gada 17. jūlijā. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj., 88. Ipp.)«Genoveva, kuru i. septembri teātra komisijai domāju iesniegt, guļ pusgatava.Pvian gāja tik jauki uz priekšu, un nu ir stop.»(Vēstule Jānim Brigaderam 1907. gada 9. augustā. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj., 91. Ipp.)«Es jūnijā atbraucu uz zemēm pilnīgi spirgts, saku ar lielu uzcītību strādāt piesavas «Genovevas», tā ka pat parasto norīvēšanos ar saltu ūdeni atmetu. Tasman laikam būs atriebies.»(Vēstule Rūdolfam Jirgenam 1907. gada 20. augustā. —R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj, 93. Ipp.)«Man šovasar bij tik daudz lielu plānu: apmeklēt Smilteni, sarakstīt, reizinobeigt Genovevu un varbūt vēl ko padarīt. Viss tas nu iekrita ūdenī. PieGenovevas gan tiku strādājis pirms saslimšanas, bet pāri pusei vēl neesmuticis.»(Vēstule Ādolfam Grestem 1907. gada 3./16. septembrī. —R. Blaumanis.Kopoti raksti. R., 1960, 8. sēj, 102. Ipp.)1907. gada 15. novembri literatūras fonda pārvalde rīko latviešu jaunākāsdzejas vakaru, kurā ar saviem un citu rakstnieku darbiem uzstājas latviešudzejnieki.. R. Blaumanis te deklamē savas jaunās lugas «Genoveva» fragmentus;par to saglabājušās liecības presē un atmiņās:«Katrā ziņā — tā ir interesants dokuments, kā Blaumanis meklē jaunusceļus un izteiksmi savam talantam. Cik viņš spēcīgs un drošs top, kad viņamjāattēlo dziļas dvēseles kaislības. Te gaiši redzams top Blaumaņa elements. Teviņš dzīvo kā pa savu valsti, liek raudāt un gavilēt, ienīst un mīlēt, ciest unpriecāties — un nolasīdams dzīvo visu līdz, kā viņa varoņi. Katrā ziņā jaunā lugasolās būt saistoša. Man liekas — Blaumanis tīri instinktīvi ir meklējis straujākos,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 101 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemugunīgākos, nevaldāmākos tautības tipus nekā mūsu mēreno, arvienflegmātisko latviešu. [..] Kaut kas dienvidniecisks (atcerēsimies viņa skaisto«Raudupieti») arvien bijis Blaumaņa talantā. Ļoti skaisti Blaumanis deklamēja ariAspazijas skaistos dzejoļus.»(Līgotņu Jēkabs. Jaunākās latviešu dzejas pirmais vakars. — Dzimtenes Vēstnesis,1907,15. nr., 6. Ipp)«Blaumans lasīja savas drāmas «Genovevas» otro cēlienu. Golo asinīs rit divutautu kvēles — mauru un vāciešu. Viņš versmains kā liesma jau pēc savas dabasun turklāt patstāvīgs un neatlaidīgs. [..] jāaizrāda uz darbības bagātību, stilakoncentrāciju un spēcīgām jūtām, kas reljefi parādās Goloa un Amru runās.»64. B. [A. Bērziņš.] Jaunākās latviešu dzejas pirmais vakars. —Latvija, 1907, 269. nr., 3. Ipp.)«Kad Blaumanis deklamēja savu «Genovevu» Rīgas Latviešu biedrībā, tad tasbija īsts vakareiropietis, tikpat vēlīgs sadzīves formās, cik izsmalcināts dzejasveidos.»64. Bērziņš. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Teātra Vēstnesis, 1926./27.gada sezona, 4. nr, 5. Ipp.)R. Blaumanis drāmu «Genoveva» nepabeidz, paralēli ir sarakstītas drāmas«Ugunī», «Sestdienas vakars», komēdija «Pēc pirmā mītiņa», aizsākta drāma«Dzīvais ūdens». Šī ir vienīgā luga, kuras fragmentus R. Blaumanis darījazināmus plašākai publikai, te ari vērojams mēģinājums apvienot modernā cilvēkajūtas ar tautas stāstu notikumiem, tuvoties romantismam tēlojuma ziņā.Pēc nepabeigtās drāmas publicējuma žurnālā «Zalktis» presē parādāsrecenzijas par lugu:«Atstādams savu iemīļoto tautas dzīvi uz laukiem, mājā un muižā, Blaumanisizraudzījies vietu no pagājušiem laikiem, paceldams līdz traģēdijas augstumampazīstamo stāstu par grāfieni Genovevu. Seko-šos cēlienos tiek apgaismots Goloun Genovevas traģiskais liktenis, kas Blaumaņa darbā dabū vispārīgu unnenovērtējamu nozīmi.»(ParBlaumaņa «Genovevu». —Latvija, 1908, 272. nr, 7. Ipp.)Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 102 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem««Genovevā» dzejnieks atgriežas atpakaļ pie sava dēmoniskā tipa, pārceļdarbību uz pagātni, nojauc nacionālās robežas un cilvēkus ņem tādus, kādi viņi irsavā iekšējā dzīvē.«Genoveva» vairs nav aina no lauku dzīves, kā, piem, «Indrāni» un «Ugunī»,viņas dramatiskā gaita nav atkarīga no tautas apstākļiem un ļaužu paražām.Tēlam mūsu sašaurinātā dzīvē nav vairs objekta. Dramatiķim atliek realizētsavu paša dvēseli kā vienīgo iedvesmas avotu. Sliktās un labās īpašībasjāattīsta redzamos tēlos — dzīvos cilvēkos, dodot tiem pareizu psiholoģiju unrakstura attīstību [..] Protams, te jāpieliek daudz spēka, jānodarbina visasgarīgās spējas un jāpārvar tādas grūtības, ar kādām nesastopas, rakstotsadzīvesdrāmas. Varbūt ar to ari izskaidrojas, kāpēc šo darbu Blaumanis, aizņemts nosīkiem dienas darbiem, nespēja pabeigt, kaut gan pie viņa strādāja ilgāku laiku.[..]Krustiņš un Edgars ir priekšteči nemierīgam Golo. Ar stingru roku Blaumanispamazām izaudzē Golo raksturu.»64. Bērziņš. Dramatiskā rakstniecība. —Latvija, 1909, 139. nr., 3. Ipp.)«Tā dēmoniskā vara, kas guļ Golo asinīs, pie abiem pirmējiem [Krustiņš unEdgars — /. K. ] parādījās vairāk kā tāda, kas nāk no ārpuses: vienam caur sliktuaudzināšanu, otram kā sekas no izlaidīgas dzīves. «Genovevā» traģiskie elementiizrit iz paša cilvēka dabas, tie nenāk no apstākļu sarežģījumiem. Apstākļi, protams,spēlē lomu drāmas gaitā, bet ne kā galvenais faktors (kā sadzīves drāmā). [..]Amru, Trūde un pēdīgi Drago ar saviem vārdiem un darbiem atmodina vēlneapziņas auklēto varoni, tieši norādīdami uz to, ko varonis neapzinīgi meklē. UnGolo redz, ko viņš citkārt neredzēja; ko šaubās nedrīkstēja viņš darīt no sākuma,to uzdrošinājās tagad. [..] Golo kā apmulsis neredz nekā sev apkārt: pazūdpienākums, dabas dziņu nomākts, izgaist svētums. Savām kaislību dziņām pilnīgipadevies, Golo varbūt uz bridi iegūs svēto laimi, varbūt ari neiegūs, bet darbība būsjāizpērk ar ciešanām un asinīm. Blaumaņa meistara roka parādās varoņa izaudzināšanāun virzīšanā pretim likteņa nenovēršamībai.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 103 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem64. Bērziņš. Mūsu dramatiskā rakstniecība. —Jauna Raža,1909, XI, 164.-165. Ipp.)Drāmas «Genoveva» pirmizrāde notika Liepājas Latviešu teātri 1910. gada 6.februāri. Režisors R. Tautmīlis-Bērziņš, tā bija viņa benefice.Drāmais pirmais publicējums grāmatā: R. Blaumanis. Genoveva. Nepabeigtadrāma. R., žurnāla «Zalktis» apgādā, 1910. — 56 Ipp.Šajos Kopotos rakstos drāma «Genoveva» iespiesta pēc pirmpublicējumateksta.Genoveva — Brabantes hercogiene, dzīvojusi ap 750. gadu, kļuvusi savanetaisnā likteņa, nevainības un ticības dēļ par leģendu un literāru darbu tēlu.Brabante — vēsturisks apvidus starp Māsu un Šeldu mūsdienu Beļģijas teritorijā.Mauri — viduslaikos tā sauca musulmaņus, kas iekaroja Ziemeļ-āfriku unPireneju pussalu.Franki — rietumģermāņu cilšu grupa, dzīvo Reiņas vidustecesun lejteces apvidū, 5. gs. b. — 6. gs. iekaro Galliju un nodibina Franku valsti (5. gs.-6. gs.), 843. gadā tā sadalās, tās vietā rodas Francija, Vācija, Itālija.Svētais Sebastiāns — svētais moceklis (3. gs.) Milānā, mākslā parasti attēlocaurdurtu ar bultām.Poss — sausa, smalki saberzta piepe, kurā ar šķiltavu kramu iešķiļ dzirksteli.Zaraceņi — senatnē Ziemeļrietumarābijas un Sinajas pussalas iedzīvotājuapzīmējums, viduslaikos tā apzīmē visus musulmaņus.Skotele — priekšauts.Kā Dāvids Zaulu — Dāvids, nonācis Zaula namā, iegūst tā labvēlību un izcilustāvokli.Dzīvais ūdensPirmpublicējums pēc autora nāves: Rūdolfa Blaumaņa. Dzīvais ūdens. Drāma.— Druva, 1914,1. nr., 29.-39. Ipp, 2. nr, 147.-160. Ipp, 3. nr, 231.-237. Ipp.Anna Brigadere un citi lugas iespiešanas sagatavotāji pievienoja lugas tekstamLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 104 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiempiezīmes, kurās atklājas R. Blaumaņa darbs pie drāmas. Piezīmes pievienotaskatrā žurnāla numurā aiz lugas fragmenta publicējuma.PiezīmesApzīmējums «Drāma» pielikts no redakcijas. Blaumanis savam darbam navdevis sevišķa apzīmējuma. Noteikta personu saraksta Blaumanis savailugai nav pielicis. Ir tikai kādi uzmeti-nājumi, bet īstenībā personu saraksts bijasastādāms no lugas pašas. Spilva iesākumā dēvēta par Ilgu; vēlāk pēdējais vārdsatmests. Ari personu saraksta uzmetinājumā vārds Ilga pārstrīpots un vietā liktsSpilva.Vieta pirmajā cēlienā nav apzīmēta. Pie otrā cēliena iesākumā piezīmēts:«Skatuve kā pirmā cēlienā.» Trešajā cēlienā skatuves apstākļi apzīmēti tuvāk.Bet no visas iztēlotās darbības redzams, ka tā notiek svētnīcā.Rokrakstā strīpojumi un iemetinājumi. Daži no pēdējiem nav izstrādāti.Redzam še dzejnieku pašā radīšanas darbā. Atzīmējam turpmāk dažas tādasvietas.1) Papriekš uzrakstīts: «Mans vārds ir Ilga,» — tad pēdējais vārdsar zīmuli pārsvītrots un tā vietā ierakstīts «Spilva». Šai skatā stāv personuapzīmējumā visur Ilga.2) Šai vietai pretim uz kreisās tukšās lapas puses atzīmēts: «Ilga. Vai esiredzējis, kā ūdens dzimst? Kalvis. Bei Todesstrafe verboten Mitternacht zubetreten das Heiligtum.»3) Kreisajā pusē piezīmēts: «Šie ziedokļa pakāpieni bieži ar dubļiem.»4) Kreisajā pusē vēl: «Vītu s. Tu nezini, ko tu lūdz. Tu nezini, cik smaga nastašis noslēpums.»1) Pretējā lapas pusē: «Jaunais k r ī v s. Der alte war mild, dieser soli wildsein.»2) Izstrīpotas dažas rindas, kurās Skarbalts izsaka savu īgnumu par to, kaļaudis atnes pie ziedokļa savu nabadzību, ar kuru var nopirkt dievu labvēlību, uzvisiem guļ varmācība kā dzirnu akmens, un tomēr viņi nāk. Izstrīpotajai vietai pretī— tukšajā lapas pusē:«Skarbalts.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 105 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemTu nupat pieminēji Rāmavu, Es zinu, tur vēl ļaunāk ietetc. Mūsu svētnīca izņēmums.»3) Pēc šīs rindas starpā iemetināts:«Arvienu uguns degs un —»4) Izstrīpoti Kalvja vārdi, kuros izsakās viņa sašaubītā, bet nesadragātā ticība.5) Pretējā lapas pusē: «Kalvis. Es jau tās vietas negribu augst-prātības dēļ, kāsējējs vēlas ar krietnu sēklu lielu gabalu apsēt etc.»6) Šis Skarbalta runas gabals stipri sastrīpots un tad uz kreisās lapas pusestīri pārrakstīts. Daudz strīpots arī turpmākajā runas daļā.7) Pretējā lapas pusē piemetināts:«Ar varmācību šurp mēs atrauti, Ar varmācību mūs šecieši tur.»1) Kreisajā lapas pusē piezīmēts: «Kalvja lūgšana.» Dzejniekam tātad bijisnodoms blakām kora izteiktajai kolektīvajai reliģiskai sajūsmai nostādīt Kalvjaindividuēlo.Noslēdzam fragmentu ar šo zīmīgo teikumu. Manuskriptā vēl šādi teikumi:«Vītu s. Vai tev viņa ir? — K a l v i s . Vai tu to glabāšitaī galvaskausā? — Vītus. Vai tas mans māceklis, kas šitā vaicā?»Bez tam uz kreisas lapas puses uzmetinātas šādas piezīmes: «Patiesība irviss, kas sirdij pretī nerunā. — Patiesība: mūsu ilgu piepildīšanās. — K a 1 v[i s].Patiesība: tikai mūsu ilgošanās pate. Wahrheit: Notwendigkeit. — Vītus. Visapatiesība wurde wie Meer uns ersāufen, das Gehirn sprengen; ein Teil birgt sichim Schādel — die Kraft. — K a 1 v[i s]. Tikko pats tici, drīksti citiem mācīt.»Blaumanis savu darbu pārtraucis, kur patlaban darbība sametušies mezglā.Vadošā doma ir skaidri redzama: patiesa reliģiozitāte, īsta sirds ticība stājas pretīārējām dogmām un īpaši reliģisku ceremoniju izdarītāju viltībai un tīšai ļaužumānīšanai. Sakarā ar šo domu paredzama ari turpmākā darbības gaita. Kalvis artikumiska cilvēka neatturamu, uzupurējošos drosmi stājies pretī visiemviltniekiem. Viņam kā biedri stāvēs blakām viņa draugs Skarbalts un kā garīgsatbalsts un augstākā alga bērnišķā, nevainīgā Spilva. Vai cīņa beigsies,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 106 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemienaidniekus sadragājot jeb vai censonim traģiski bojā ejot, viena alga: tikumiskāideja būs uzvarējuse.Drāma «Dzīvais ūdens» iesākta 1905. gadā, rakstīta Valmierā un «Brakos».Par to liecina laikabiedru atmiņas. K. Štrāls atceras viesošanos «Brakos» 1905.gadā:««Genoveva» stāvot nepabeigta, metīšot kādu laiku tai mieru. Vai es zinot, košis tagad rakstot? «Vienu šausmīgu dramatisku triecienu visiem mācītājiem papauri... Bet tagad nu liecies atpūsties pēc nāciena,» viņš nobeidza.Otrā dienā viņš man nolasīja priekšā dažus skatus no šīs savas otrās tāpatritmā rakstītās un tāpat nekad nepabeigtās lielā stila lugas «Dzīvais ūdens». [..]R. Blaumanis bija lielisks rečitētājs, un šoreiz viņa lasījumā sevišķi spēcīguiespaidu uz mani atstāja dziļa traģisma piesātinātā 2. cēliena aina, kur māte atvedar «muldēšanu» saslimušu jaunekli pie krīva, lai tas dziedinātu viņu ar dzīvoūdeni. Krīvs nepaklausa mātes lūgumu, turpretī, nojauzdams jaunekļa«muldēšanā» sev bīstamu brīvdomību, uzsauc kalpiem: «Tam mēli izgriežat!» —un skandē vārsmas, kurās Blaumanis ar Skarbalta muti izteic savu paša ideālouzskatu. Vēlāk šie Skarbalta vārdi kā atsevišķs dzejolis tika iespiests «Dzelmē» arvirsrakstu «Mana ticība».»(K. Štrāls. Rūdolfu Blaumani pieminot. — Rūdolfi Blaumanis laika biedruatmiņās. R., 1962, 144. Ipp.)J. Greste rakstā «Atmiņu drumslas» stāsta:«Tas nu bij labi, ka 1905. g. rudenī un pašu revolūcijas laikuBlaumanis pavadīja Valmierā. [••] Tepat pa revolūcijas laiku viņš uzrakstīja lugu«Dzīvais ūdens». [..] Blaumanis lasīja lugas sākumupriekšā. Tur bij runa par vecu vīru, kurš audzina sev vietniekuKuno. Pēdējā loma tika mērķēta Ādolfam Grestem. Ari citas lomas viņš bija jausadalījis. Lugai vajadzēja attēlot konfliktu starp diviem pasaules uzskatiem — vecākrīva un viņa mīluļa — nākošā, jaunā kriva. Katrs no tiem grib tautu vest saulīteipretim pa savu ceļu. Atceros pat kādu atsevišķu frāzi: «Jo svētulība liekuļiemvismīļā sega, tādēļ ka tā visbiezā.» Ja nemaldos, tad uzrakstīts bij pusotra cēliena.»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 107 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiem(Rūdolfs Blaumanis laika biedru atmiņās. R, 1962, 158. Ipp.)Iespējams, ka par lugu «Dzīvais ūdens» raksta R. Blaumanis K. Štrālam:«Mums nākamībā nodomāts kāds lielāks darbs. Es rakstu jaunu lugu, to espats uz savu rēķinu izrādīšu, pats iestudēšu un pats rakstīšu dekorācijas priekšā.Saša [Aleksandrs Štrāls] viņas gleznos.»(Vēstule Kārlim Štrālam 1905. gada 29. oktobri. — R. Blaumanis. Kopotiraksti. R., 1960, 8. sēj., 54. Ipp.)R. Blaumaņa dzīves laikā publicēts tikai viens Skarbalta monologs kā dzejolis«Mana ticība»: R. Blaumanis. Mana ticība. Fragments no lugas «Dzīvais ūdens». —Dzelme, 1906, 2. nr., 49.-50. Ipp.Informācija par nepabeigto lugu «Dzīvais ūdens» pirmoreiz presē parādās 1909.gadā:«Jaunas lugas. [..] Rūdolfa Blaumaņa atstātos papīros vēl divas lugas, vienapabeigta, otra nepabeigta: «Pēc pirmā mītiņa», luga vienā cēlienā, un drāma«Dzīvais ūdens», no kuras ir uzrakstīti tikai 2 cēlieni.»(Jaunas lugas. —Rīgas Avīze, 1909, 285. nr., 3. Ipp.)Pēc lugas pirmpublicējuma parādās ari lugas vērtējumi: «Fragmenta mākslasvērtību rada: 1) gaiši un izcilus zīmēti drāmas raksturi; 2) iekšējā dramatismapakāpeniska pieaugšana un 3) drāmas daiļā un domu bagātā valoda. [..]Krīvs — brutālas varas, apzinīgas aprēķinātības un mantkārībaspersonifikācija. [..] Kalvja raksturā ir visi ātras degšanas elementi: drosme, ātradarbība, jūsma, elementāra taisnības mīlestība, personīgi motīvi (mīlestība uzSpilvu). Kalvis ir ari viens no dziļākiem raksturiem drāmā: reliģiskā apkārtne viņāattīstījuse dzīvu fantāziju, posta un ciešanu skati starp dzīvā ūdens meklētājiemradījuši viņā mīlestībuun līdzcietību uz cietējiem, vientulības un ilgas nomoda stundas izdiedzējušasvārdiem jūsmu tērpu un domām filozofisku kodolu. [..] Fragmenta iekšējādramatisma pakāpeniska pieaugšana rāda, ka Blaumanim pašam drāmas satursbijis pilnīgi izstrādājies. [..] Kalvis aiz savas iekšējās tikumiskās pārliecības spēkaun temperammeta dzinekļiem nevar sevi izteikt, iekams nav lauzta Krīva autoritāteun pagāniskā dogmatisma vara, bet šī vara aiz pašeksistences vajadzības spiestaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 108 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemiznīcināt Kalvi. Spēja nostādīt dramatismu tā, kā Blaumanis to darījis «Dzīvāūdenī», tikai no jauna pastiprina to rakstnieka goda vietu, ko Blaumanis pie mumscienīgi pieņem.»(Līgotņu Jēkabs. Rūdolfa Blaumaņa ievērojams drāmas fragments. —Dzimtenes Vēstnesis, 1914,137. nr., 8. Ipp.)1987. gadā M. Zālīte pēc R. Blaumaņa nepabeigtās lugas motīviem uzrakstadrāmu «Dzīvais ūdens».Šajā izdevumā nepabeigtā luga «Dzīvais ūdens» iespiesta pēcpirmpublicējuma teksta.Vaļinieks — bezzemnieks, kas par mītni atlīdzina ar darbu. Rāmava —senprūšu mitoloģijā galvenā svētnīca. Gāle — gluda, plāna ledus kārta uzzemes.Aizsāktās lugas, uzmetumiPēc R. Blaumaņa nāves viņa manuskriptos atrada vēl vairāku luguaizsākumus, kuri nekādu izvērsumu nav guvuši. Uz lapiņām ari citu lugu tekstuvidū atrodami atsevišķi ieceru uzmetumi latviešu, ari kādas rindas vācu valodā.Taču šādu aizsāktu lugu ir samērā maz, tikai par dažām no šīm iecerēm R.Blaumanis domājis vairākkārt un ilgāku dzīves posmu. Par pāris savām iecerēmR. Blaumanis stāstījis ari saviem kolēģiem un paziņām. R. Blaumaņa rokrakstiglabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā un J.Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja fondos.Deg!Pirmpublicējums: Rūdolfa Blaumaņa. Deg! Skatu luga četros cēlienos. —Teātra Vēstnesis, 1922./23. gada sezona, 6. nr., 81.-82. Ipp.Parindē ir Kārļa Freinberga piezīme:«No šī vēl nekur nedrukātā fragmenta redzams, ka Blaumanim bijis nodomssavu noveli «Andriksons» pārstrādāt drāmā, līdzīgi tam, kā viņš noveli «PurvaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 109 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiembridējs» pārstrādāja drāmā «Ugunī». Fragments, tāpat kā sekojošās Blaumaņavēstules (kartes), nāca manās rokās iespiešanai «Teātra Vēstnesī» caurdzejnieces Annas Brigader laipnību. E [K. Freinbergs.]»Fragmenta uzrakstīšanas laiks nav zināms. Literatūrzinātnieki A. Birkerts, K.Egle, V. Hausmanis uzskata, ka tas ir viens no neuzrakstītās traģēdijas «Sausāvasara» sākuma variantiem.Fragmentā redzamas diezgan tiešas R. Blaumaņa pārdomas par rentes mājugrūtumu un prieku.1904. gada 28. aprīlī vēstulē Kārlim Strālam viņš raksturo līdzīgu situāciju, kādair tēlota aizsāktajā lugā «Deg!»:«Trīs gadus atpakaļ bij traki sausa vasara, audzis bij maz, bez tam man vēlšķūnis ar sienu nodega.Tad nāca 2 varen slapjas vasaras. Es dzīvoju Pēterburgā — «Noliņš» armammu saimniekoja pa māju, ko Dievs nepostīja, to postīja tas krustdēls ar savujaunību un vieglprātību.»(Vēstule Kārlim Štrālam 1904. gada 28. aprīli. — R. Blaumanis. Kopoti raksti.R., 1959, 7. sēj., 515.lpp.)Par iecerēto traģēdiju «Sausā vasara» stāsta J. Akuraters savās atmiņās;jāatzīst, ka fragmentā J. Akuratera tēlotā aina grūti saskatāma:«Par šo «Sauso vasaru» viņš tika man stāstījis vairākas reizes. «Es nezinu,kā es to uzrakstīšu,» viņš teica, «tā ir man tik satricinoša un šausmu pilna! Turvajadzēs daudz strādāt un slīpēt; viņai jābūt pilnīgākai par «Pazudušo dēlu» vai«Indrāniem».» Pēc satura spriežot, «Sausā vasara» būtu no laucinieku dzīves.Tā ir posta vasara, likteņa nenovēršams lēmums. Dieva dusmība un postošsspēks. Tur zemnieks, kam lauks izdedzis no sausuma viss kā sarkanasvelmes ķerta zāle. Visi mājās nāk un iet kā nāves apdvesti. Pat dvaša liekasmirusi. Velti paceļ rokas visi lūgšanās — debess ir zili melna un spiedoša. Turir ari kāda baroniete ar savu dēlu, kuriem gan nekā netrūktu pat sausajāvasarā. Beigu cēlienā notiek likteņa trieciens. Savelkas lietus, dzirdamspērkons. Visu acis iemirdzas — posts būs garām! Te — briesmīgs krusasLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 110 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiembrāziens nāk lietus vietā, rūtis logiem izbirst — pēdīgais tiek nomaitāts, kasuz laukiem atradās. Un tad pērkonaspēriens — vienīgais baronietes dēls, kurš kopa ar mati meklējis patvērumuzemnieka mājā, tiek nosperts.»(J. Akuraters. Atmiņas par Rūdolfu Blaumani. — Rūdolfs Blaumanis laikabiedru atmiņās. R., 1962, 80., 81. Ipp.)Arī A. Austriņš atceras, ka R. Blaumanis pieminējis lugu «Sausā vasara»:«Kad vēlāk pavadījām Rūdolfu uz mājām, viņš man ceļmalā, kādu versti nopagasta mājas, rādīja vecu, pār grāvmalu pārlikušu baltu vītolu, teikdams, ka tenorisināšoties viens cēliens iz «Sausās vasaras».»64. Austriņš. Atmiņu zīmējums par Rūdolfu Blaumani. —Rūdolfs Blaumanislaika biedru atmiņās. R., 1962, 111. Ipp.)Iespējams, ka lugas «Sausā vasara», «Deg!» vēl viens nosaukums ir «Badakalnā». Šādu ieceri atmiņās piemin J. Greste:«Blaumanis Brakos skaitījās saimnieks, bet saimniecībā gan īstas saimniekarokas nevarēja manīt, un, kā nu kuram tur labpatikās strādāt, tā bij labi. [..]Blaumanis reiz taisījās rakstīt lugu «Bada kalnā» — te bij domāti Braki.»(J. Greste. Atmiņu drumslas. — Rūdolfs Blaumanis laika biedruatmiņās. R, 1962, 157. Ipp.)Šajā Kopoto rakstu izdevumā fragments «Deg!» publicēts pēc pirmpublicējuma.Stara — apvidus lietus, neliels lietus.Uz tumšo lejuPirmpublicējums: Uz tumšo leju. Liriski skati ar dziedāšanu no R. Bl[aumaņa]un A. B[ūmaņa]. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 5. sēj., 455.-462. Ipp.Aizsāktās lugas «Uz tumšo leju» rokraksts glabājas Latvijas Akadēmiskāsbibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (R. Blaumaņa fonds. VIII.3.).R.Blaumanis pirmuzmetumā izdarījis dažus labojumus, ir ari otrs personusaraksts:JānisViņa māteLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva KalniņaNagliņš, vecs muzikantsMāreViktorsMade- 111 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemŠajā izdevumā aizsāktā luga «Uz tumšo leju» iespiesta pēc pirmpublicējuma.Fragments bez virsraksta IPirmpublicējums: Fragments bez virsraksta. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R,1959, 5. sēj., 463.^82. lpp.Aizsāktās lugas fragments glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Retogrāmatu un rokrakstu nodaļā (K. Egles fonds. 105).Fragments rakstīts ar zīmuli uz lugas «Skroderdienas Silmačos» 1. cēlienamelnraksta lapu otrās puses, tātad ne agrāk par 1901. gada aprīli. Aizsāktās lugasvirsraksts nav zināms.Šajā izdevumā aizsāktās lugas fragments (I) iespiests pēc pirmpublicējuma.Uz Rīgu!Pirmpublicējums.Aizsāktās lugas «Uz Rīgu!» fragmenti atrodas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkasReto grāmatu un rokrakstu nodaļā (K- Egles fonds. 104).Lugas nosaukums nav zināms. «Uz Rīgu!» — tā nosaukta pirmā aina.R.Blaumaņa rokrakstā aprakstītas 20 lappuses, izmantots R. Blaumaņaiemīļotais zilais papīrs. Lapas sakārtotas burtnīciņā. R. Blaumaņa rokrakstsatšifrēts un pārrakstīts. Kāpēc K Egle to nav publicējis, nav zināms. Iespējams, kaviņš uzskatīja fragmentus par kādas vācu lugas lokalizējumu vai tulkojumu.Manuskriptā gan nav nevienas R. Blaumaņa tulkojumiem un lokalizējumiemraksturīgās iezīmes — vārdu meklējumi, paralēli abu valodi vārdi, atsevišķasfrāzes vācu valodā u. tml. Nelatviski ir otrās ainas personu vārdi: Fidrats, Pinorsu. c.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 112 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemGrūti ir spriest par lugas fragmenta sacerēšanas laiku. Vienīgās norādes ir —lapiņa ar lugas «Skroderdienas Silmačos» cēlienu kārtojumu (luga sarakstīta1901. gadā) un otra lapiņa ar almanaha «JaunaRaža» (1. nr. 1898. g.) vāka zīmējumu. Tātad ne agrāk par 1898.-1901.gadu.Fragments «Uz Rīgu!» ir vēl viens R. Blaumaņa mēģinājums bērnu lugužanrā. Pēc R. Blaumaņa nāves viņa rokrakstos atklāja lugu «Pamāte», kā ariFragmentu bez virsraksta I (par Sārtu un Vizbu). Neviens mēģinājums šajā virzienānav pilnībā pabeigts.Fragments bez virsraksta IIPirmpublicējums: [1. uzmetums] — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 5. sēj.,498.-500. lpp.Aizsāktās lugas virsraksts, kā ari sarakstīšanas laiks nav zināms.R. Blaumaņa rokraksts glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatuun rokrakstu nodaļā (R. Blaumaņa fonds. III.l.).Šajā izdevumā aizsāktās lugas fragments iespiests pēc pirmpublicējuma.Fragments bez virsraksta IIIPirmpublicējums: Pirmais cēliens. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1936,11.sēj., 1. puse, 300. lpp.Uzmetumam nav virsraksta, rokrakstā nav norādes ne par uzmetumasarakstīšanas laiku, ne par tālākām iecerēm. Iekavās liktie vārdi manuskriptā irsvītroti.R. Blaumaņa rokraksts glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Retogrāmatu un rokrakstu nodaļā (R. Blaumaņa fonds. III.l.).Šajā izdevumā Fragments bez virsraksta III iespiests pēc pirmpublicējuma.BlēdisLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Ieva Kalniņa- 113 -Komentāri par R. Blaumaņa darbiemPirmpublicējums: Blēdis. Fragments. — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R.,1936,11. sēj., 1. puse, 299. lpp.Aizsāktās lugas «Blēdis» uzmetumi rakstīti uz drāmas «Indrāni» atsevišķāmmelnraksta lapiņām, tātad 1903. gadā vai vēlāk. Par to norāda ari gadskaitļu un laikaapstākļu norādes: 1901. gada vasara bija ārkārtīgi sausa, 1902. un 1903. gada —slapjas. Iespējams, ka tas ir viens no lugas «Sausā vasara» variantiem, tieši teparādās J. Akuratera atminās minētie tēli: sausā vasara, baroniete ar dēlu, rentesmājas parādi,negaiss (skat šī sējuma 565. lpp.)- Uzmetuma arī redzams viens no R Blaumaņadarbu sacerēšanas paņēmieniem — pirmvariantā viņš katru personu apveltī arvienu vai dažām dominējošām rakstura īpašībām, piemēram, Sildters, Vec-Dangusaimnieks (Iist, Gemeinheit [viltus, zemiskums]), Dorite, viņa meita (Siinde [grēks])uttR. Blaumaņa rokraksts glabājas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Retogrāmatu un rokrakstu nodaļā (R. Blaumaņa fonds. III.l).Šajā Kopoto rakstu izdevumā aizsāktā luga «Blēdis» iespiesta pēcpirmpublicējuma teksta.Uzmetums bez virsrakstaPirmpublicējums: [4. uzmetums] — R. Blaumanis. Kopoti raksti. R., 1959, 5. sēj,502. lpp.Nav zināma neviena R. Blaumaņa iecere, kam atbilstu personu saraksts.Pirmajām divām — Krusttētiņam un Pupiņai — ir līdzība ar viencēliena«Sestdienas vakars» galvenajām personām.R. Blaumaņa rokraksts atrodas Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatuun rokrakstu nodaļā (R. Blaumaņa fonds. III.l).Šajā izdevumā Uzmetums bez virsraksta iespiests pēc pirmpublicējuma.Ieva KalniņaLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte