Ceturtdiena, 2008. gada <strong>29.</strong> <strong>maijs</strong>saruna 5«Vardarbība pretklasesbiedriem – tas ir stulbi»• Kristīne LangenfeldeSestklasniekiem nupatbeidzies gala pārbaudījumslatviešu valodā– var atviegloti uzelpot,taču viņi spriež, ka tasbijis grūtāks nekā matemātikas.Vēl tikai pārisnedēļu, un pēc sešiemkopā pavadītiem gadiemklasei būs jāšķiras.Viņi paši sevi un arī skolotājatagad raksturo kāļoti draudzīgu klasi, tačupa šiem gadiem gājisvisādi – neiztika nedzbez ietekmes sfēras dalīšanas,nedz šādām tādāmnebūšanām. Vai tovarētu saukt tik skaļiemvārdiem kā vienaudžuemocionāla vai fiziskavardarbība? Laikam jaune, taču pusaudži visaiargumentēti spriež parvardarbību – gan emocionālu,gan fizisku,kas nereti manāma nevienā vien klasē.3. pamatskolas 6.b klases skolēninav tie, kas klusītēm bikstītucits citu un nebūtu gataviizteikties paši. Viņi visi labprātiesaistās diskusijā par to, kāpēcarvien biežāk Latvijas skolās dzirdamfaktus par bērniem, kuriemvienaudžu pārestību dēļ vārds«skola» jau vien ievieš bailes, kasmudina bērnus kļūt agresīviem,cik noderīgi un, galvenais, vērāņemami ir vecāku, pedagogu vaipsihologu padomi, aizrādījumi unpamācības.Grupējumi dalāsJautāti, vai arī viņu klasē irtādas kā neformālās grupas, kurvieni vairāk turas kopā, bet cituspieņem nelabprāt, skolēnu domasatšķiras. Meitenes sauc, ka viņāmesot trīs grupas – klusās, trakulīgāsun tās, kuras mācās, taču tasgan nenozīmējot, ka starp viņāmvalda nesaskaņas: vienkārši tādsizraudzīts drauguloks.Zēni atkalspriež, ka grupuklasē vispārneesot – tagadjau vairs nav kodalīt: pēdējaisgads, esot jāturaskopā.Edīte Zēverte,klases audzinātāja:IenācējasliktenisAgnese klaseipievienojāsšogad, un kāpienācējai viņaisava vieta bija jāizcīna.«Atceros,ka pirmajā dienāvaldīja pilnīgsklusums – ne arvienu nerunāju.Tas tāpēc, ka iepriekšējāklasēmums bija ļotiizteiktas grupas – zēni pret meitenēm:tas bija īsts karš. Varējadzirdēt visnecenzētākos vārdus,regulāri kāds kādu arī iekaustīja,vecākus sauca uz skolu. Man tovisu gribējās aizmirst – viņiem bijavienalga, kā jūtas meitenes. Tā jausen vairs nebija tikai vienkāršameiteņu ķircināšana,» stāstaAgnese.Ienākot jaunā kolektīvā, Agne-sei jau sākumā šķitis, ka viņa irpārāka. «Es tā arī domāju, jutosaugstākā līmenī par citiem.»Alīna atceras, ka tiešām vienāno pirmajām dienām Agnesesavu vietu kolektīvā centusiesizcīnīt visai savdabīgā veidā.«Viņa paskatījās uz mani un tāarī teica: «Blondā smadzene, pavāciesnost.» Kad es nereaģēju,viņa mēģināja vēlreiz: «Nāc unkaujamies.» Bet līdz kautiņam neaizgāja,jo, kā izrādījās, viņai kādsbija sastāstījis, ka es un vēl dažasmanas draudzenes esam baigāslīderes, kuras jau laicīgi jānoliekpie vietas. Kad sākām runāt unnoskaidrot, ka viņai sastāstītasmuļķības, pamazām kļuvām pardraudzenēm. Tā jau ir, ka bieživien kāds kaut ko pasaka, bettu necenties noskaidrot, vai tā irpatiesība, un sākas aizvainojumi,»domā Alīna.Zanes atstumšanaNo skolēniem izdodas izdibināt,ka šo gadu laikā vienīgais cilvēks,kas patiesi no kolektīva atstumts,ir Zane. Tas nonācis tiktāl, kaZane pat kādu laiku nav nākusi uzskolu. «Bet tas jau nebija tāpēc, kamēs visi būtu sarunājuši pret viņuslikti izturēties – vienkārši viņapati radīja šo situāciju. Viņa ne arvienu nerunāja: mēs cenšamiessadraudzēties, bet viņa to uztvernaidīgi, sākas kašķis ne no kā.Viņa vienkārši bija tāds cilvēks– visu uztvēra negatīvi. Un, ja pretmums tā, tad mēs pretī,» cits caurcitu stāsta skolēni.Jautāti, vai kāds no viņiem tobrīdbūtu gribējis atrasties Zanesvietā, iestājas klusums, kam sekoatbilde: «Bet viņa jau pati provocējašīs situācijas. Ir jāsaprot– kā tu izturies pret citiem, tā citiizturēsies pret tevi.»Autoritāte un draudzībaŠķiet, ka vislabākā pieredze«kā tu pret mani, tā es pret tevi»ir Artūram. No skata kārtīgais,godīgais puisis, izrādās, jau no 1.klases bijis vienkārši nevaldāms.«Šī man ir tāda «ašā» klase savāsizdarībās, bet raksturā – ļoti atvērta.Jā, varbūt kādam patiesi šķiet, ka viņisavam vecumam ir ļoti pieauguši, bet,visticamāk, tas tāpēc, ka viņi jau tagadskaidri zina savu mērķi un uz to tiecas. Puišiem ir hokeja treniņi, kas prasa ļotidaudz laika, tāpēc mazāk paliek muļķībām. Piemēram, mums te ir trīs zēnino Dobeles – viņi skolā ierodas no rīta, bet mājās tiek ap pulksten 19.30. Janebūtu mērķa – hokeja – diezin vai viņi šos gadus šādu režīmu būtu izturējuši.Tāpat meitenes – vai katrai paralēli skolai ir kāda papildu nodarbe. Dažas,piemēram, dodas uz modeļu skolu Rīgā, un arī tā ir milzīga slodze.Viņi man ir aktīvi uz visām pusēm! Man tik jāspēj turēt līdzi!Bet, ja par nebūšanām, tad, šķiet, vienīgā tāda nopietnākā, ko tiešām risinājāmvisi kopā, bija Zanes un Evitas nespēja iekļauties kolektīvā. Viņas visuuztvēra negatīvi, uz katru vārdu pretī bija lamuvārdi, kas citus aizskāra, unpārējie to juta – saspurojās gluži kā eži, atbildēja ar to pašu, un sākās konflikts.Nāca mammas, runājāmies, aicinājām psihologu palīgā – mācījāmies sadzīvot,un laikam jau ne bez rezultātiem... Šajā mācību gadā jau 1. septembrī klasepamanīja atšķirību. Bērni vienkārši teica: «Beidzot viņas ir foršas meitenes.»Nezinu, kas pa vasaru bija noticis, bet, iespējams, tas bija laiks, kad viņas pārdomājasavu attieksmi pret klasi, mācībām, vienaudžiem. Tagad mēs tiešāmesam klase, kurā valda mīļums, labestība. Būs patiesi žēl šķirties!»«Skolā ar mani neviens nevarējatikt galā – visi domāja, ka esmunevaldāms trakulis: skolotājusneklausīju, stundās visu laikuārdījos, klases biedrus apsaukāju.Un tad mani vienkārši aizvedapie psihologa. Sākumā, protams,nobijos – domāju, ka tas ir taspats, kas psihene, un tūlīt manisāks ārstēt. Bet izrādījās pavisamcitādāk. Atceros, ka psihologs<strong>Jelgavas</strong> 3. pamatskolas 6.b klases skolēni nav tie, kas klusītēm bikstītu cits citu un nebūtu gataviizteikties paši. Viņi visi labprāt iesaistās diskusijā par to, kāpēc arvien biežāk Latvijas skolās dzirdamfaktus par bērniem, kas cieš no vienaudžu fiziskās vai emocionālās vardarbības. Foto: Ivars Veiliņšman vienkārši pajautāja, kāpēces to daru. Man nebija ko viņamatbildēt. Es vienkārši nezināju,kāpēc es to daru. Sāku padomāt,»nosaka Artūrs.Taču tā padomāšana nenotikauzreiz – Artūrs mainījās pamazām.«Ziniet, kā tas ir, kad tu arsavu uzvedību jau esi kļuvis partādu līderi, no kura visiem ir respekts?Tas nemaz nav tik forši,jo visiem no tevis ir bail, bet īstudraugu vairs nav – saproti, ka navneviena, ar ko normāli parunāt.Un tad es tiešām pārdomāju,ko esmu ieguvis un ko zaudējis.Ieguvu respektu, bet pazaudējudraugus,» gluži kā pieaugušaisspriež Artūrs, piebilstot, ka tad,kad viņš to sapratis, arī mainījies.«Tagad es esmu viens no klases,man ir draugi.»Psihologam saka «jā»Ja arī daudziem varbūt šķiet, kaskolas psihologs ir tikai kārtējaisķeksītis cīņā ar vardarbību skolās,jauniešu teiktais to atspēko. Viņitieši psihologu min kā vienu nopirmajiem, pie kāvērsties, ja skolāradušās problēmas.«Noteikti jāietpie psihologa.Viņš liek padomāt– pret tevi varbūtslikti izturas vaitu pret kādu sliktiizturies, bet psihologsliek tev uz topaskatīties no malas,kāpēc tas tānotiek. Tas tiešāmvar ļoti palīdzēt,»pēc pieredzesspriež jaunieši.Viņi arī atzīst,ka tajās reizēs,kad psihologsvadījis stundas,klasē pārrunātasdažādas tēmasgan par sadraudzēšanos,gan otraaizskaršanu, visiklausījušies ļoti uzmanīgi.«Tā jau tikai domā, ka skolēnineko tādu neņem vērā. Ņem gan,»nosaka sestklasnieki.Ar sūdzēšanos skolotājam ganesot mazliet citādi. Jaunieši min,ka arī pie klases audzinātājajāvēršas pēc palīdzības, ja nevarpats tikt galā, taču visbiežāk kolektīvātā tomēr tiek uztverta kāsūdzēšanās. Tad varot iekultiestikai vēl lielākā nežēlastībā. «Tasparāda, ka tu esi gļēvs, ja sūdzies.Tas rada pārējo necieņu. Tad jaulabāk izvēlēties citu veidu, kā tiktgalā,» spriež Arvis, kopā ar klasesbiedriem vēl minot palīdzībaslūgšanu vecākiem.Huligāni nav vainīgi«Mans tētis bieži ar mani runāpar dažādām svarīgām lietām– mēs vienkārši daudz ko pārrunājam,lai es labāk saprastu.Piemēram, tētis man ir stāstījis,ka tie huligāni jau nemaz paši navvainīgi pie tā, ka viņi par tādiemkļuvuši. Visbiežāk tā problēmair ģimenē – vecāki nemīl savusbērnus, nerūpējas par viņiem,neaudzina, tāpēc bērns nezina,kā pievērst sev uzmanību,» sakaArvis, bet citi viņu papildina.«Tāpēc vislabāk,ja tevi aizskar šādscilvēks, ir vienkāršinelikties ne zinis– ja viņš redzēs, katu nereaģē, viņamātri apniks. Viņšjau tikai grib, laiviņu pamana.»Klausoties šķiet,ka vecāku padomine vienmēr pusaudžuvecumā iet garausīm. To apstiprinaarī Kristaps.«Ienāk mammavai tētis istabā unsāk man lasīt morālipar to, ka kaut ko ne tā esmuizdarījis. Protams, ka es saspurojosun izliekos, ka visu laižu gar ausīm,bet tad, kad palieku viens, esto pārdomāju. Kaut kas noteiktiaizķeras. Tāpēc, ja vecākiem bieživien šķiet, ka tā viņu runāšana tāarī paliek tikai runāšana, tad glužitā nav – mēs arī dzirdam, tikai nevienmēr esam gatavi uzreiz atzīt,ka sastrādājām muļķības,» nosakaKristaps.Par vecām biksēmJaunieši spriež, ka visizteiktāknežēlīga izturēšanās skolā ir apmēram5. klasē, jo vēlāk tādām nodarbēmpaliekot mazāk laika – tadpuišiem sāk interesēt meitenes,meitenēm puiši, galva aizņemtaar citām problēmām.Tā pati ierastākā atgrūšanaklasē notiek, pamanot, ka kāds ircitādāks nekā pārējie. Sestklasniekispriež, ka viņiem tādas muļķībasir aiz muguras. «Mēs nevienuneizsmejam un neatgrūžam parto, ka viņam nav tik bagāti vecākivai nav tik modernas drēbes. Tasir stulbi!» saka Olafs un pārējievien piebilst, ka citās klasēs gan irzināmas izteiktas «stilīgo» un «atkritēju»grupas. «Viņi domā: ja reizir stilīgākas drēbes, viņi ir pārākipar citiem. Tas ir tik muļķīgi!»Jautāti, kur gan savā vecumāgūst, šķiet, jau tik pieaugušu cilvēkuviedokļus, jaunieši saka – tasir gan psihologa pārliecinātais,gan skolotāju un vecāku teiktajāizlobītais.Šajā klasē noteikti nevaldabara sindroms un neviens noskolēniem nav gatavs akli sekotkādam tikai tāpēc, ka viņš ir noteiktassituācijas līderis. «Ir jaubijis reizēm tā, ka paliek žēl kāds,ko paši vai kāds cits sācis apcelt.Un tad metamies aizstāvēt,» sakaskolēni. Viņi gatavi aizstāvēt arītad, ja tiešām visi nostājušies pretvienu. «Ja tas būs pamatoti, tadkāpēc ne – ir jau tā, ka vienam tikaivajag nostāties otrā pusē. Tadviņu atbalstīs draugs, tad vēl otrsdraugs, un arī tā daudzas situācijasvar atrisināt,» no pieredzessaka jaunieši.Datorspēles un agresijaŠķiet, vēl pirms pāris gadiemneviens nevarēja iedomāties, kaarī Latvijas skolās jaunieši cits citambez redzama iemesla uzbruksar nažiem vai vēlēsies nežēlīgiizrēķināties. Šodien šādu faktudiemžēl netrūkst. Kā biežākaisiemesls tiek minētas cietsirdīgāsdatorspēles. Arī 3. pamatskolassestklasnieki nenoliedz – datorspēlesrada agresiju.«Ja ilgi sēdi pie datora, tad jaupats sāc sajust, ka pamazām uzvelcies,kļūsti arvien agresīvāks.Īsi pirms Starptautiskāsbērnu tiesībuaizsardzības dienas,1. jūnija, «<strong>Jelgavas</strong>Vēstnesis» ieklausās 3.pamatskolas 6.b klasesaudzēkņos – viņispriež par emocionāluun fizisku vardarbībuskolēnu vidū.Tā tas ir. Tad pat vismazākāuzmanības novēršana var izraisītbaigās dusmas. Piemēram, tu jaukuro stundu sēdi pie datora, ienāktētis un pajautā, ko ēdīsi, bet tastā satracina! Un tu uzreiz agresīvisāc strīdēties – it kā bez iemesla,»spriež puiši.Visvairāk uzvelkot spēles, kurāsjāiznīcina pretinieks. Ja jau reiztik ļoti uzvelk, kāpēc viņi tās spēlē?«Tāpēc, ka tās ir populārākās,»bez apdomāšanās saka zēni.Izrādās, ka šāda virtuāla agresijapavisam vienkārši var kļūtarī reāla. Un tad tā vairs navtikai burkšķēšana uz mammu,tēti, brāļiem vai māsām. «Ir tādasspēles, ko spēlē onlainā, un tadvēl apakšā čatā vari sarunātiesar savu pretinieku. Ja tu viņamatņem dzīvības vai iznīcini, tadir bijuši gadījumi, kad šis cilvēks,kuru tu pat nezini, aicina tevisatikties un izkauties,» neslēpjjaunieši.Bet vai tas ir tā vērts? Jauniešivienbalsīgi saka, ka nav. Viņiatzīst, ka saprot atšķirību starprealitāti un virtuālajām spēlēm.«Tu vari uz brīdi atslēgties norealitātes, bet nekad nedrīkstaizmirst, ka tā ir tikai spēle,»saka puiši.Izrādās, ka lielākajai daļai toneaizmirst palīdz vecāki. Jauniešineslēpj, ka gandrīz katram vecākiierobežo laiku, kas tiek pavadīts,sēžot pie datorspēlēm. «Protams,var jau būt, ka sākumā kādsdusmojas, negrib saprast, bet,ja tā labi padomā, tad tas datorsjau nav visa dzīve,» atkal apzinīgispriež jaunieši.Kā vecāki cīnās? Kādam vecākiregulāri maina paroles datoram– tikai tad, kad viņš ir izmācījies,saņem iespējusēdēt piespēlēm; citamnoteikts ilgums,ko var pavadītpie datora, kassarūk attiecīgidēla nepadarītajiemdarbiem.Un viņi visi toir pieņēmuši kānormu. Tagadjau paši spriež,Cīnīties virtuālajā pasaulē un iznīcināt pretinieku ir stilīgi, bettikai retais no jauniešiem atzīst, ka būtu gatavs karavīra gaitasiepazīt armijā – tas jau esot pa īstam un draudi ir reāli.ka šādas datorspēlesvaraizraut varbūtlīdz gadiemseptiņpadsmitastoņpadsmit.«Mēs jau paši jūtam – ja agrākpavadījām pie kompja pat piecasstundas dienā, tad tagad pusstunduvai divas. Tu dabū jaunuspēli, atkod tehniku, un ātri apnīk.Vecāki arī saka, ka esam kļuvušimierīgāki. Tā jau tas tikai šķiet, kašīs spēles neiespaido, bet zemapziņāiespaido gan,» atzīst skolēni.Vēl viņi piebilst: ja nebūtuhokeja (šī ir hokeja klase, kurregulāri treniņi aizņem ļoti daudzbrīvā laika – red.), tad droši viendažādām muļķībām atliktu vairāklaika. Iespējams, ka viss komplekss– vecāku rūpes, skolotājuun psihologa darbs, ārpusklasesnodarbības – šiem bērniem dodtieši tik daudz, lai viņi bez liekuļošanasne tikai varētu teikt, betarī ikdienā pierādīt, ka draudzīgasattiecības klasē ir daudz vairākvērtas par neiecietību, kāda izstumšanuvai savas negatīvāslīderības demonstrēšanu.
Change language