You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Jenotsuņu Džuljeta<br />
AIVARA PETRIŅA<br />
kadrā<br />
ziedu vasara/03/2016<br />
SAKĀRTOTAS<br />
<strong>DABAS</strong> POSTS<br />
<strong>ZILAĻĢU</strong> <strong>DZĪRES</strong><br />
<strong>SAPNIS</strong> <strong>PAR</strong><br />
<strong>DABAS</strong> <strong>KONCERTZĀLI</strong><br />
<strong>POLIGONĀ</strong><br />
Divi vācbaltu mācītāji<br />
<strong>BITNERS</strong> <strong>UN</strong> <strong>KAVALS</strong><br />
atklāj Moricsalu
VĀKA BILŽU AUTORS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
AIVARS PETRIŅŠ<br />
BILDĒJA JAU FOTOFILMIŅU LAIKĀ<br />
Uz pirmā vāka: jenotsuns Nyctereutes procyonoides.<br />
Uz pēdējā vāka: dzērvju Grus grus mazulis jūnijā.<br />
Rīki: Canon 650D biotopu bildēšanai; Canon 7D putnu bildēšanai;<br />
Canon objektīvi – 300 mm ar starpgredzeniem, 500 mm, 100 mm makrofotogrāfijām,<br />
zoom objektīvi 17–55 mm ainavām un nelieliem objektiem, 100–400 mm putniem;<br />
divas Canon zibspuldzes 220EX; tripods Manfronto ar galvu 501HDV slēpnim; jetija<br />
maskēšanās tērps.<br />
Foto: Laura Petriņa.<br />
«Kad pamatskolas laikā man pirmo reizi<br />
rokās nonāca tēva fotoaparāts «FED»<br />
ar skatu meklētāju, es mēģināju uztaisīt<br />
sava kaķa portretu, bet tik tuvu nebija<br />
iespējams ieregulēt asumu. Tā es uzzināju<br />
par spoguļkamerām un teleobjektīviem,»<br />
Aivars Petriņš uzsāk stāstu par<br />
to, kā sācis bildēt. Pirmo «Zenit» nopircis<br />
par paša sakrāto naudu, un puikam<br />
jau tad bijis skaidrs, ka viņš vēlas<br />
fotografēt putnus un sīkus objektus.<br />
Vidusskolas laikā Aivars iegādājās 135<br />
milimetru teleobjektīvu un ne tikai lavījās<br />
pie putniem, bet izklaidējās, bildējot<br />
klasesbiedrus no telpas otras malas tā,<br />
ka viņi pat nemana. Jau vidusskolas laikā<br />
viņš sapratis, ka vēlas apgūt ar dabu<br />
saistītu profesiju. Tā kā Latvijas Lauksaimniecības<br />
universitātes Mežsaimniecības<br />
fakultātē priekšrocības tolaik bija<br />
tiem, kuru vecāki jau strādā nozarē, bet<br />
Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē<br />
Aivars neizturēja konkursu, nācās<br />
doties dienēt, un, dienot Vidusāzijā,<br />
Tjanšana priekškalnēs, viņš fotografēja<br />
savus armijas biedrus un mācījās noteikt<br />
vietējās putnu sugas ar vecāku atsūtītā<br />
putnu noteicēja palīdzību.<br />
Nav liels brīnums, ka pēc dienesta armijā<br />
Aivars sāka strādāt Zinātņu akadēmijas<br />
Bioloģijas institūta Ornitoloģijas<br />
laboratorijā. Engures bāzē tolaik bija<br />
ziedu laiki, apgrozījās visi vadošie putnu<br />
pētnieki, un tā bija lieliska vide, lai<br />
jaunietī nostiprinātos pārliecība, ka dabas<br />
pētniecība ir joma, kurai viņš grib<br />
pievērsties pavisam nopietni. Aivars atkal<br />
stājās Bioloģijas fakultātē... Mācīties<br />
nācās pamatīgi, tāpēc Engures bāzē viņš<br />
atsāka strādāt tikai 3. kursā. Un satika<br />
Viesturu Klimpiņu – erudītu inženieri ar<br />
zelta rokām, arī tā laika labāko putnu fotogrāfu.<br />
Viņš ezerā bija salicis peldošos<br />
slēpņus pie ligzdām, un Aivars lūdza atļauju<br />
no tiem pafotografēt. Viesturs savos<br />
slēpņos tika vien brīvdienās, tāpēc<br />
neiebilda. Tikai pieteica, lai par redzēto<br />
pastāsta arī viņam. Reiz Aivars aizņēmās<br />
no meistara «garo» objektīvu, un vēlāk,<br />
pavedis puisi nostāk no citiem, Viesturs<br />
teica: «Tev labi sanāk. Tev vajadzētu bildēt<br />
putnus.» Tas vakars Engurē un šie<br />
vārdi Aivaram palikuši prātā vēl tagad.<br />
Tolaik fotogrāfu bija maz, un krāsaino<br />
filmiņu 80. gadu beigās Latvijas veikalos<br />
nebija vispār – deficīts! Tās varēja<br />
nopirkt ārzemēs vai Maskavā, īsts dārgums,<br />
bet ne vienmēr šajos 36 kadros<br />
atklājās kāda laba fotogrāfija. Nav brīnums,<br />
ka padomju laika zooloģijas grāmatās<br />
ievietotas fotogrāfijas, kur dzīvus<br />
putnus un zvērus dabā aizvieto izbāžņi.<br />
Viss mainījās, kad sāka ražot digitālos<br />
fotoaparātus – tā bija revolūcija fotopasaulē.<br />
Aivars uzskata, ka labai putnu<br />
fotogrāfa kamerai jābūt ar ātru autofokusu,<br />
nepilno matricu, jo tā dod garajam<br />
objektīvam papildu palielinājumu,<br />
un jāspēj uzņemt daudz kadru sekundē.<br />
Man patīk klausīties, kā Aivars ar kolēģiem<br />
apspriež objektīvus. Uzslava ir, ja<br />
par kādu no tiem saka: «Tas labi zīmē!»<br />
Vaicāju, ko Aivars vēl gribētu nofotografēt,<br />
jo, ja dabā iets visu mūžu, varbūt<br />
pienāk brīdis, kad šķiet: kas gan mani<br />
vēl var pārsteigt? – «Pārsteigumi var būt<br />
jebkuru brīdi. Bet esmu arī pārliecinājies<br />
par to, ka pēc laba kadra ir jānoiet<br />
noteikts kilometru skaits vai jāpavada<br />
noteikts laiks konkrētā vidē, lai šo pārsteigumu<br />
piedzīvotu. Līdz tam vienīgais<br />
mierinājums ir pacietība vai nejaušība.<br />
Kā saka viens kolēģis: «Fotoaparāts pats<br />
uz mežu neies un nebildēs.» Nereti aizdomājos<br />
par paradoksu: foto un videotehnoloģijas<br />
attīstās ļoti ātri, bet daba<br />
teju tikpat ātri tiek noplicināta, tāpēc<br />
rīki jau mums ir labi, bet aizvien mazāk<br />
ir ko bildēt. Esmu iecerējis palūkot, kuras<br />
putnu sugas vispār ir retāk bildētas,<br />
jo tādā gadījumā tās ir vai nu retas, vai<br />
arī grūti bildējamas. Un vēl es fotografēju<br />
mežu biotopus kā pārmaiņu lieciniekus,<br />
jo redzu, cik ļoti daba mainās. Man<br />
patīk kukaiņi – tiem ir tik lieliskas krāsas<br />
un formas! Sūnas un ķērpjus vislabāk<br />
bildēt miklās dienās – tad tie ir spilgti<br />
un sulīgi. Zvērus fotografēt ir vissarežģītāk,<br />
jo tiem ir laba oža. Var izmantot dažādas<br />
viltības, piemēram, ir mednieki,<br />
kas meža drēbes glabā lopu kūtī.» Aivars<br />
sevi sauc par slēpņu cilvēku un domā,<br />
ka varētu būt viens no tiem, kas, sēžot<br />
tajos, pavadījis visvairāk laika. Ne velti<br />
dabas filmu operators Māris Maskalāns<br />
lūdz Aivaru Petriņu talkā, kad jāizvēlas<br />
vieta un konstrukcija slēpņiem.<br />
Anitra Tooma<br />
Turpinājums pēdējā lappusē
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
1<br />
ŽURNĀLĀ LASIET...<br />
Daba<br />
6 2016. gada labākās putnu fotogrāfijas<br />
16 Sakārtota daba – labi vai slikti?<br />
18 Latvijas dižie kadiķi. Kādi tie ir?<br />
26 Tauriņu vērošana 2016<br />
VĀRDS<br />
10 Dabas koncertzāle atkritumu poligonā<br />
Saruna ar ZAAO valdes priekšsēdētāju<br />
Aivaru Sirmo<br />
40 Vācbaltu pētnieki atklāj<br />
Moricsalas dabas vērtības<br />
VIDRŪPE<br />
28 Nav laika atlikt!<br />
30 Toksīnu klimats<br />
Darbi<br />
24 Dabaszinātņu gaismas pils Torņakalnā<br />
34 Meklējot zaļumu Lauku attīstības<br />
programmā<br />
37 Kurš lauksaimniecības veids labāks<br />
mums un videi?<br />
48 Traģiskā mode<br />
Rubrikas<br />
Vāku autors – Aivars Petriņš<br />
3 Redaktores sleja<br />
4 Vides ziņas<br />
46 Ziņo Latvijas Zaļais punkts<br />
51 Grāmatu apskats
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
3<br />
REDAKCIJAS SLEJA<br />
Foto: Andris Arhomkin.<br />
Daudzus gadus cilvēkiem esmu stāstījusi, ka viszaļākais pirkums ir tas, ko nenopērkam<br />
un ka ikviena lieta ir nākamais atkritums. Visskaistākajā pavasara ziedonī ciemojos<br />
Litenes pagastā, un Gunārs Ciglis man rādīja savas seno lietu kolekcijas. Tad<br />
attapu, ka es taču priecājos par lietām, kas kādam ir bijuši atkritumi! Divsimt gadu<br />
veca lāde, cepurnieka šujmašīna, VEF radioaparāti – vecākajam skala, lai dzirdētu Rietumu<br />
radiostacijas, jaunākajam – tikai Austrumu puses radio sadzirdēšanai... Te daudz<br />
kas izrauts no ugunskura vai metāllūžņu kaudzes. Pārcilājot vecu grāmatu kaudzītes,<br />
Gunārs stāsta, ka padomju laikos pionierus rosināja vākt makulatūru, lai izmēztu no<br />
bēniņiem buržuāzisko literatūru, un ar otrreizējo izejvielu pārstrādi šai garamantu<br />
iznīcināšanas kampaņai bijis attāls sakars. Hmm, vai tiešām viss, pilnīgi viss, kas savu<br />
mūžu nokalpojis, tiešām ir atkritumi? Kam jānotiek, lai manta kļūtu vēsturiska? Varbūt<br />
mums ciešāk jāseko līdzi tam, lai savu sūri grūti pelnīto naudu neizšķiestu par<br />
nākamajā rītā, nedēļā vai gadā izmetamām lietām? Tad tās vairāk atliktu pirkumiem ar<br />
ilgvērtību. Mantām, kas tev kalpos ilgi un ko pēc pusgadsimta kāds labu lietu mīļotājs<br />
izrādīs savā kolekcijā.<br />
Man par mantām maza bēda: cik nu vajag, tik esmu sagādājusi. Tagad lielākās pūles man<br />
sagādā neļauties kārdinājumam aizkrāmēt dzīves telpu. Es jau gadus piecus krāju to, par<br />
ko neviens naudu neprasa, – sugas. Vēlos palielīties, ka šogad nobildēju vēl vienu nekad<br />
neredzētu tauriņu sugu – augļkoku raibeni. Tas izskatās teju kā parastais nātru raibenis,<br />
toties ir krietni retāks. Būšu ļoti priecīga, ja arī tu, izlasot rakstu 26. lappusē par tauriņu<br />
vērošanas akciju, tajā iesaistīsies: piedzīvojumu un prieka pilnu vasaru garantēju! Mūsu<br />
mērķis arī ir gana cēls, proti, līdz valsts simtgadei katrā novadā konstatēt vismaz<br />
50 dienas tauriņu sugu. Pašlaik šķiet, ka šādu mērķi ir iespējams īstenot. Kad sāksi<br />
izsekot tauriņus, pamanīsi, ka daudzviet ir kukaiņu tuksneši, tur lidinās labi ja kāds<br />
kāpostu baltenis. Intensīvā lauksaimniecība nav nekāds dabas draugs, un britu tauriņvērotāji<br />
jau ceļ trauksmi, ka strauji samazinās kukaiņu daudzveidība. Es dzīvoju<br />
vietā, kur dabu sargā jau sen, – Mazirbē, un ap māju esmu nobildējusi 43 dienas tauriņu<br />
sugas, zinu vēl pāris tikpat bagātīgu mājvietu, bet – vai tā būs ilgi?<br />
Šajā «Vides Vēstu» numurā esam sarūpējuši ļoti daudzveidīgu rakstu klāstu: skaistas<br />
bildes mijas ar rakstiem, kas rosina domāt gan par klimata pārmaiņām, gan par zilaļģu<br />
dabu, gan to, vai vienmēr visskaistākās dabas vietas jāatdod tautai nobradāšanai, vai<br />
zaļi iecerētie lauku atbalsta maksājumi tik tiešām palīdz saglabāt dabas vērtības. Turpinot<br />
ceļot vēsturē, esam sarūpējuši rakstu par diviem progresīviem un dabu mīlošiem<br />
Ziemeļkurzemes mācītājiem – Johanu Georgu Bitneru no Zlēkām un Johanu Heinrihu<br />
Karlu Kavalu jeb Jāni Indriķi Kārli Kavalu, kā viņu dēvēja latvju presē, no Puzes. Viņi<br />
pirmie jau tālajā 1846. gadā pamanīja Moricsalas dabas bagātības. Ceru, ka vēsturē<br />
ieies arī Aivars Sirmais – vīrs, kurš jau 18 gadus vada Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas<br />
organizāciju. Pēcāk pēc šī modeļa tika modernizēta atkritumu apsaimniekošana<br />
visā valstī.<br />
Pateicos visiem, kuri ieklausījās manā lūgumā paust savu viedokli par «Vides Vēstu» saturu!<br />
Šoreiz sociālajos tīklos un e-pastā saņēmu vismaz desmit vēstuļu ar mūsu darba<br />
vērtējumu. Kad izlasi šo žurnālu, lūdzu, padalies ar mums, kas patika, kas garlaikoja,<br />
par ko gribētu lasīt turpmāk.<br />
Tauriņiem bagātu vasaru vēlot –<br />
Anitra<br />
Žurnāls tapis ar<br />
Vides aizsardzības un<br />
reģionālās attīstības ministrijas<br />
pārraudzītās institūcijas<br />
Latvijas vides aizsardzības fonda<br />
finansiālu atbalstu<br />
Vides aizsardzības kluba žurnāls<br />
ISSN 1407-2939<br />
Reģ. nr. 000702134<br />
Iznāk reizi divos mēnešos<br />
© Pārpublicēšanas<br />
gadījumā atsaukties uz<br />
žurnālu «Vides Vēstis»<br />
Iespiests tipogrāfijā<br />
«Gandrs Poligrāfija»<br />
ZAĻĀ DZĪVESSTILA ŽURNĀLS<br />
ziedu vasara 2016 Nr. 3 (160)<br />
Redakcijas adrese:<br />
«Vides Vēstis»<br />
K. Valdemāra iela 45-2<br />
Rīga, LV-1010<br />
www.videsvestis.lv<br />
@VidesVestis<br />
Galvenā redaktore:<br />
Anitra Tooma<br />
e-pasts: anitra@vak.lv<br />
Direktore:<br />
Anete Ķuze<br />
e-pasts: anete@vak.lv<br />
Makets:<br />
Ilze Ramane<br />
e-pasts: ilzer@vak.lv<br />
Abonēšanas jautājumos:<br />
abonesana@vak.lv<br />
«Vides Vēstis» varat iegādāties<br />
ne tikai preses kioskos, bet arī<br />
veikalos Rīgā:<br />
karšu veikalā «Jāņa sēta» –<br />
Elizabetes ielā 83/85,<br />
«Gandrā» – Kalnciema ielā 28,<br />
veikalā «Muki.lv» –<br />
Rīgā, Baznīcas ielā 31,<br />
«Biotēkas» veikalu tīklā
4<br />
VIDES ZIŅAS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Valdības rīcības plānā iekļautas divas vides problēmas<br />
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības<br />
ministrs Kaspars Gerhards par prioritāriem<br />
uzdevumiem Māra Kučinska<br />
Valdības rīcības plānā izvirzījis klimata<br />
politiku un atkritumu apsaimniekošanas<br />
sistēmas pilnveidošanu, kā arī Latgales<br />
reģiona izaugsmi un pašvaldību<br />
sadarbības teritoriju veidošanu. Klimata<br />
politikas jomā svarīgi nodrošināt, lai<br />
tiktu izpildīti Latvijai izvirzītie mērķi<br />
siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanā<br />
un oglekļa dioksīda (CO2)<br />
piesaistē. Tāpēc tiks izstrādāta Latvijas<br />
Trojas zirgs pie valdības mājas<br />
Biedrība «Zemes draugi» maija vidū pie<br />
Ministru kabineta un Doma laukumā nolika<br />
astoņus metrus augstu piepūšamu<br />
Trojas zirgu, lai protestētu pret slepenās<br />
sarunās topošo Eiropas Savienības<br />
un ASV brīvās tirdzniecības nolīgumu<br />
(pazīstams kā TTIP – Transatlantijas<br />
tirdzniecības un investīciju partnerība).<br />
Eiropas valstis apceļojošais Trojas zirgs<br />
simbolizē slēptās briesmas, kas maskētas<br />
šajā tirdzniecības līgumā: nekontrolētas<br />
varas sniegšana korporācijām, tajā<br />
skaitā iespējas vērsties pret valstu vides,<br />
patērētāju tiesību un sociālo likumdooglekļa<br />
mazietilpīgas attīstības stratēģija<br />
līdz 2050. gadam un Latvijas pielāgošanās<br />
klimata pārmaiņām stratēģija<br />
(plašāk lasi 28. lpp.). Vēl plānots sagatavot<br />
alternatīvo degvielu infrastruktūras<br />
plānu. Atkritumu apsaimniekošanas<br />
jomā plānots ieguldīt vairāk nekā 41<br />
miljonu eiro Kohēzijas fonda līdzfinansējuma,<br />
lai uzlabotu atkritumu dalītās<br />
savākšanas pieejamību un samazinātu<br />
apglabājamo atkritumu daudzumu valstī.<br />
Likumdošanā nostiprinās principu<br />
«piesārņotājs maksā».<br />
Biotopu kartēšana satrauc<br />
lauksaimnieku lobijus<br />
Iecerēts, ka beidzot nākamgad dabas<br />
eksperti varēs ķerties pie pilnvērtīgas<br />
Latvijas biotopu kartēšanas. Tas satrauc<br />
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības<br />
padomi (LOSP), kura uzskata, ka notiek<br />
pārāk strauja dažādu dabas aizsardzības<br />
teritoriju paplašināšana lauksaimniecības<br />
un mežu zemēs, un bīstas, ka biotopu<br />
kartēšana būs iemesls jaunu aizsargājamu<br />
teritoriju veidošanai. Tāpēc<br />
LOSP pieprasa steidzamības kārtā veikt<br />
dabai nedraudzīgus labojumus un papildinājumus<br />
dabas un vides aizsardzības<br />
likumos un biotopu noteikumos.<br />
šanu, ja tā ierobežo uzņēmumu peļņu;<br />
centieni atcelt vai vismaz nopietni degradēt<br />
pārtikas drošības standartus;<br />
mēģinājumi piespiest atteikties no piesardzības<br />
principa izmantošanas vides<br />
aizsardzībā utt.<br />
Akcijas rīkotāji stāsta, ka Trojas zirgs<br />
simbolizē līguma patieso ietekmi, un<br />
laikā, kad Latvijas parlaments bez konsultācijām<br />
ar sabiedrību aiz slēgtām<br />
durvīm lēma par Latvijas nostāju pret<br />
TTIP, viņi vēlējušies parādīt, ka arī Latvijas<br />
sabiedrība nav vienaldzīga.<br />
LOSP uzskata, ka veidot jaunas īpaši<br />
aizsargājamās dabas teritorijas var<br />
tikai tad, ja tiek nodrošināts finansējums<br />
ne tikai teritoriju administrēšanai<br />
un pārvaldīšanai, bet arī apsaimniekošanai<br />
un atbilstošām kompensāciju<br />
izmaksām lauksaimniecības un meža<br />
zemju īpašniekiem. Lai neapgrūtinātu<br />
laucinieku dzīvi, jānosaka neitrālā<br />
zona ap lauku viensētām ne mazāk kā<br />
200 metru rādiusā ap tām. Par veicamajām<br />
darbībām lieguma noteikšanā<br />
un izvērtēšanā īpašnieks būtu rakstiski<br />
jāinformē un jāizskaidro dabas<br />
aizsardzības apgrūtinājumi – neiegūto<br />
ienākumu apjoms, saimnieciskās darbības<br />
ierobežojumi un aizliegumi –, kā<br />
arī kompensāciju saņemšanas iespējas<br />
un apmēri. (Cik aizkustinoši: par dabas<br />
aizstāvju plāniem lauksaimnieki<br />
prasa personīgu informēšanu, bet, kad<br />
vides nevalstiskās organizācijas rosina<br />
ieviest prasību brīdināt kaimiņus par<br />
miglošanu, tie paši lauksaimnieki paziņo,<br />
ka tas nav iespējams! – Red.) Vēl<br />
intensīvās lauksaimniecības nozaru<br />
lobiji uzskata, ka biotopu kartēšanas<br />
rezultātā lauksaimniecības produkcijas<br />
audzēšanai pieejamās platības<br />
nedrīkst samazināties. Tas nekas, ka<br />
daudzās platībās saimnieciskā darbība<br />
nenotiek jau pārdesmit gadu.<br />
Pateicoties «Vides SOS», atrod senu ķimikāliju novietni<br />
Lielās talkas laikā ar aplikācijas «Vides<br />
SOS» starpniecību Valsts vides dienests<br />
uzzināja, ka Skrundas novada Rudbāržu<br />
pagastā, vecā padomjlaiku šķūni ar cauru<br />
jumtu, mētājas maisi, kuros glabājas<br />
četras tonnas skābeņskābes. Bīstamo<br />
atkritumu aizvākšanu uzticēja uzņēmumam<br />
«Eko osta», kas, izmantojot īpašu<br />
tehnoloģiju, skābeņskābi pārveidoja par<br />
slāpekļa mēslojumu un izmantos naftu<br />
saturošās grunts attīrīšanai ar mikrobioloģisko<br />
metodi. Uzņēmums «Eko osta»<br />
ne tikai attīra ar naftu piesārņotu augsni,<br />
bet savāc un pārstrādā arī dažādu<br />
veidu rūpnieciskos, autoservisu un eļļas<br />
maiņas punktu atkritumus, kā arī nolietotas<br />
riepas.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
5<br />
VIDES ZIŅAS<br />
Grīņu dabas rezervātam – 80!<br />
Pirms 80 gadiem, 1936. gadā, tika dibināts<br />
Grīņu dabas rezervāts. Tas ir viens<br />
no četriem mūsu valsts rezervātiem un<br />
otrais vecākais Latvijā aiz Moricsalas<br />
rezervāta. Pasargāt unikālo, neparasti<br />
askētisko dabu Piejūras zemienē starp<br />
Saku un Vērgali ar virsājiem un Eiropas<br />
mērogā reto grīņa sārteni ierosināja tā<br />
laika dabas pētnieki ar Nikolaju Maltu<br />
priekšgalā. Latvijas pirmās brīvvalsts<br />
laikā Sakā notika aktīva saimnieciskā<br />
darbība, jo uz mazapdzīvoto pagastu<br />
pārcēlās ģimenes no Latgales, kurām<br />
šeit iedalīja jaunsaimniecības. Virsājus<br />
nodedzināja, saraka grāvjus, cēla ēkas,<br />
sēja labību. Ierosinājums vēl nepārvei-<br />
doto grīni, kur sastopami unikāli, reti<br />
augi, ņemt valsts aizsardzībā kā dabas<br />
rezervātu, nāca pēdējā brīdī. Toreiz<br />
rezervāta platība bija 700 hektāru. Padomju<br />
laikos teritoriju iekļāva 1. grupas<br />
mežos, mēģināja audzēt kokus un sargāt<br />
teritoriju no uguns, bet, kad botāniķi<br />
sāka celt trauksmi, 1957. gadā no<br />
jauna izveidoja rezervātu. Pašlaik tā platība<br />
ir 1454,9 hektāri. 2005. gadā Grīņu<br />
dabas rezervātam piešķirts «Natura<br />
2000» vietas statuss. To uzrauga Dabas<br />
aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālā<br />
administrācija.<br />
Dabas aizsardzības pārvalde plānojusi<br />
vairākus pasākumus, lai atzīmētu Grīņu<br />
dabas rezervāta jubileju. Maijā Latvijas<br />
Dabas muzejā varēja aplūkot fotoizstādi<br />
par Grīņu dabu, personībām un vēsturi,<br />
tagad tā aizceļojusi uz Pāvilostas muzeju.<br />
Jūlija sākumā notiks jubilejas pasākums<br />
Grīņu rezervātā, kad pieredzējuša<br />
dabas eksperta vadībā varēs tikt citkārt<br />
nepieejamajā stingrā režīma zonā un<br />
sajust nepieradināto dabu (sīkāka informācija<br />
vietnē www.daba.gov.lv).<br />
Plašu rakstu par Grīņu rezervāta vēsturi<br />
un augu bagātībām pērn uzrakstīja Julita<br />
Kluša, un to vari izlasīt 2015. gada<br />
«Vides Vēstīs» Nr. 5; 20.–25. lpp.)<br />
Ekspedīcija «Mana jūra»<br />
Zilais karogs šogad plīvos 17 Latvijas peldvietās un divās jahtu ostās<br />
Sagatavoja: Anitra Tooma.<br />
Jau piekto gadu notiek Vides izglītības<br />
fonda kampaņa «Mana jūra». Tās atpazīstamākā<br />
iniciatīva, par kuru cilvēki ir<br />
dzirdējuši visvairāk vai arī piedalījušies<br />
paši, ir Zaļā ekspedīcija, kuras dalībnieki<br />
mēneša laikā noiet 500 kilometru garo<br />
ceļu gar Latvijas piekrasti, katru dienu<br />
veicot atkritumu monitoringu, vakaros<br />
klausoties stāstus par zaļo dzīvošanu,<br />
nakšņojot teltīs un iemīlot jūru uz mūžu.<br />
Kampaņas mērķis ir pievērst sabiedrības<br />
uzmanību jūru piesārņojošo atkritumu<br />
problemātikai un nodrošināt aktīvu sadarbību<br />
risinājumu meklēšanā, kā arī iesaistīt<br />
sabiedrību, pašvaldības un valsts<br />
institūcijas Latvijas piekrastes un Baltijas<br />
jūras vides unikalitātes un vērtības<br />
apzināšanā. Šogad ekspedīcija sāksies<br />
14. jūlijā Nidā un noslēgsies 14. augustā<br />
Ainažos.<br />
Plašāk par pieteikšanos ekspedīcijai interneta<br />
vietnē www.manajura.lv, kā arī ekspedīcijas<br />
sociālajā kontā «Facebook.com»<br />
(www.facebook.com/tirajuravieno).<br />
Zilais karogs ir pasaulē populārākais<br />
tūrisma ekosertifikāts, ko piešķir trīs<br />
kategorijās – peldvietām, jahtu ostām<br />
un individuālajām jahtām, izvērtējot<br />
tās pēc 29 kritērijiem, tostarp ūdens<br />
kvalitātes, drošības, vides informācijas,<br />
labiekārtojuma un servisa jomās. Ar Zilo<br />
karogu Latvijā 2016. gadā apbalvota<br />
Abragciema peldvieta Engurē, Stropu<br />
ezera peldvieta un peldvieta «Stropu<br />
vilnis» Daugavpilī, Radžu peldvieta Jēkabpilī,<br />
Bulduru, Dzintaru, Majoru, Dubultu<br />
un Jaunķemeru peldvieta Jūrmalā,<br />
Mārtiņsalas peldvieta Kuldīgā, Beberliņu<br />
ūdenskrātuve, pludmale pie stadiona<br />
un Dienvidrietumu pludmale Liepājā,<br />
Lielezera peldvieta Limbažos, Vakarbuļļu<br />
peldvieta Rīgā, Centra peldvieta<br />
Saulkrastos un Ventspils pilsētas peldvieta.<br />
Zilais karogs plīvo arī divās jahtu<br />
ostās: Liepājas jahtu centrā un Pāvilostas<br />
«Marinā». Šajās pludmalēs un jahtu<br />
ostās šogad notiks 62 dažādi pasākumi,<br />
tostarp apkārtnes sakopšana, dabas izzināšana,<br />
kā arī sabiedrības informēšana<br />
par vides saglabāšanu.
6<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
2016. GADA LABĀKĀS<br />
Latvijas Dabas muzejs jau piecpadsmito reizi sumināja labākos<br />
putnu fotogrāfus. Fotokonkursā 15. jubilejas gadā piedalījās<br />
118 dalībnieki ar 270 fotogrāfijām. Šo tradīciju aizsāka<br />
Rolands Lebuss, kurš tolaik bija Dabas muzeja ornitologs, bet<br />
jau nākamajā gadā šis darbs tika Dmitrijam Boiko. Visus šos<br />
gadus žūriju vadījis Māris Kundziņš, un daudzus gadus iesūtītos<br />
darbus vērtē Aivars Petriņš, Ingmārs Līdaka un Anitra Tooma.<br />
Šogad pirmo reizi konkursu atbalstīja «Canon» biznesa<br />
centrs – SIA «IB serviss», droši vien tāpēc vismaz pieaugušo<br />
konkurencē notika 57 dalībnieku sīva cīņa par pirmajām trim<br />
vietām. Bērnu grupā ar aizvien labākām bildēm piedalās talantīgais<br />
Edgars Smislovs, un patiesībā viņš būtu pelnījis visas<br />
pirmās trīs vietas. Tā kā vairāki talantīgi fotogrāfi no jauniešu<br />
grupas jau izauguši, šogad laurus plūca putnotāju aprindās<br />
pagaidām ne tik pazīstamas meitenes. Senioru grupā pārsteigumu<br />
bija maz, drīzāk žēlums, ka konkursā vairs nepiedalās<br />
vairāki izcili fotogrāfi un konkurence vairs nav gana sīva. Gribu<br />
novēlēt dabas fotogrāfiem būt kritiskākiem pret saviem<br />
darbiem, meklēt neparastus rakursus, veiksmīgāk notvert<br />
mirkļus, jo ir bijuši gadi, kad bildes bija labākas un diskusijas<br />
par to, kurš pelnījis uzvaru, sīvākas. Tiesa, šogad nebija vienkāršo<br />
un miglaino telefonkadru no kanālmalas vai zoodārza.<br />
Tas labi, jo mūsdienās fototehnika ir gana laba, lai neasās bildes<br />
citiem nerādītu. Fotoizstāde beidzās 8. maijā, un tagad<br />
jums ir iespēja papriecāties par godalgotajām fotogrāfijām<br />
«Vides Vēstu» lappusēs.<br />
Anitra Tooma<br />
Konkursa «Mans putns 2016» laureāti<br />
Bērnu grupa (līdz 14 gadus vecie):<br />
1. vieta. Edgars Smislovs «Atpūtas brīdis».<br />
Parastais šņibītis Calidris alpina.<br />
2. vieta. Emīls Gudrīts «Ieskaties».<br />
Ūpis Bubo bubo.<br />
3. vieta. Ieva Krasnova «Mazais princis».<br />
Mājas zvirbulis Passer domesticus.<br />
1. 2.<br />
3.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
7<br />
DABA<br />
PUTNU FOTOGRĀFIJAS<br />
1.<br />
Jauniešu grupa (15–25 gadus vecie):<br />
3.<br />
1. vieta. Agnese Ančupāne «Spogulīt, spogulīt…».<br />
Paugurknābja gulbis Cygnus olor.<br />
2. vieta. Viktorija Joņina «Visi vienā rindiņā».<br />
Bezdelīga Hirundo rustica.<br />
3. vieta. Katrīna Lovcova «Krāsu unikalitāte».<br />
Kanārijputniņš Serinus canaria domestica.<br />
2.
8<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
2016. GADA LABĀKĀS<br />
1.<br />
Pieaugušo grupa (26–50 gadus vecie):<br />
1. vieta. Agris Krusts «Ērgļu cīņa».<br />
Jūras ērglis Haliaeetus albicilla.<br />
2. vieta. Viktors Ivanovs<br />
«J. S. Bahs: Sonata La major – Canon perpetuus».<br />
Iedzeltenais ķauķis Hippolais icterina.<br />
3. vieta. Zanita Kupre «Čiepiņš skuju raksta uzvalciņā».<br />
Melnais erickiņš Phoenicurus ochruros.<br />
2. 3.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
9<br />
DABA<br />
PUTNU FOTOGRĀFIJAS<br />
1.<br />
Senioru grupa (no 51 gada vecuma):<br />
1. vieta. Visvaldis Šteinbergs «Nēģa īsais lidojums».<br />
Jūras zīriņš Sterna paradisaea.<br />
2. vieta. Sandra Eglīte «XXX».<br />
Bezdelīga Hirundo rustica.<br />
3. vieta. Igors Deņisovs «Meža valdnieks».<br />
Vistu vanags Accipiter gentilis.<br />
2. 3.
10<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Aivars Sirmais ir Ziemeļvidzemes<br />
atkritumu apsaimniekošanas organizācijas<br />
jeb ZAAO valdes priekšsēdētājs,<br />
izcilās literatūras skolotājas<br />
un dzejnieces Dainas Sirmās vīrs un<br />
slavenā pavāra Mārtiņa Sirmā tēvs.<br />
Valsts vides dienests 2015. gada<br />
nogalē pasniedza Zaļās izcilības<br />
balvas, un pašu pirmo saņēma tieši<br />
ZAAO. Pieteicos uz šo interviju brīvdienā,<br />
lai satiktu Aivaru viņa paša<br />
veidotā vidē. Daudzi atkritumu<br />
apsaimniekošanas jomas flagmaņi<br />
ir miljonāri, bet te – labi uzturēta<br />
sēnīštipa mājiņa Dikļu parka malā,<br />
kas vairāk liecina par to, ka te dzīvo<br />
vidusslāņa inteliģence: kabinets ar<br />
izcilu bibliotēku, mēbeles ar stāstu,<br />
pagalmā spriņģo mazbērni, perfekti<br />
sakrautas bērza malkas apaļgrēdiņas...<br />
Vismaz zālienu kā čakla<br />
aitiņa pļauj robots! Par atkritumu<br />
apsaimniekošanu ar Aivaru esmu<br />
runājusi neskaitāmas reizes jau<br />
kopš tiem laikiem, kad, izdzirdējuši:<br />
«Atkritumu poligons pie Zilākalna!»,<br />
cilvēki vienojās protestos un<br />
neklausījās vairs ne vārda par to,<br />
ka modernā atkritumu saimniecība<br />
nav smirdīga gružu čupa nomaļā<br />
mežā, bet modernas tehnoloģijas.<br />
Viss, ko Sirmais toreiz stāstīja, ir<br />
piepildīts. Ik gadu iebraucu Daibes<br />
poligonā, jo zinu, ka šeit man<br />
nekārs makaronus uz ausīm: paleposies<br />
ar izdarīto, neslēps neveiksmes.<br />
Un tagad Sirmajam atkal pilna<br />
galva idejām – ZAAO Daibē veidos<br />
dabas izziņas takas un pat dabas<br />
koncertzāli! Neticīgi smejos, sak,<br />
tas nu gan nekur nav redzēts!<br />
Anitra Tooma<br />
<strong>DABAS</strong> KONCERTZĀLE<br />
ATKRITUMU <strong>POLIGONĀ</strong><br />
Foto: Artūrs Kaurovs.<br />
– Jā, jā! Tā būs, un pavisam drīz! Daibē ZAAO pieder 90 hektāru<br />
zemes, un tur ir ne tikai vairāki lielie atkritumu kalni, šķirošanas<br />
līnijas, infiltrāta attīrīšanas iekārtas un biogāzes ražotne,<br />
bet arī mežs, purvs, ezers, dīķis. Vēl jāuzbūvē ēka ar laboratorijām<br />
un mācību telpām, jāizveido dabas takas. Uzbūvēsim divus<br />
putnu torņus un skaidrosim dabas un cilvēku sadarbības sekas,<br />
rādīsim labos piemērus. Es vēlos, lai ikviens cilvēks var šurp<br />
atbraukt un iepazīties ar tehnoloģijām, lai viņi beidz pļāpāt par<br />
to, ka atkritumus nav jēgas šķirot, jo visu tāpat sagāž lielajā<br />
kalnā. Mācību daļas vadītājs mums jau ir – bijušais Valmieras<br />
ģimnāzijas direktors, aizrautīgais Jānis Zemļickis. Vēl jāatrod direktors,<br />
nodarbību vadītāji. Jums nemaz nebūs jābrauc uz Tartu<br />
AHHAA centru, drīzāk igauņi brauks pie mums brīnīties! Cik civilizācijas<br />
nav gājušas bojā, jo nav bijis skaidra mērķa, ko darīt.<br />
Mums ir skaidrs, ko gribam, un zinām, kā to panākt.<br />
– Vienmēr vaicāju cilvēkiem par viņu saknēm...<br />
– O, es esmu dzimtas radu rakstu vācējs! No mātes puses<br />
esmu cēlies no Īvandes Zahniem, vēlāk šis uzvārds pārtapa
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
11<br />
VĀRDS<br />
par Cānu, bet tēvs ir no Vīksnas Balvu pusē. Mani vecāki satikās,<br />
kad mācījās Stāmerienas tehnikumā, tad viņus nosūtīja<br />
strādāt uz Viļķeni, uz Vorošilova vārdā nosaukto kolhozu.<br />
Tēvs Roberts, kaut kliboja un tāpēc bija invalīds, visu mūžu<br />
bija cienījams agronoms un lielisks organizators, savukārt<br />
māmiņa Marta audzināja bērnus un bija lieliska pavāre. Kad<br />
vecāki aizgāja pensijā, atvedu viņus šurp – nespēju skatīties<br />
kā viņi karas govij astē. Abi te laimīgi ilgus gadus vēl dzīvoja<br />
un šajā Dikļu mājā arī nomira.<br />
Es pabeidzu Viļķenes pamatskolu un aizmuku uz Kandavas<br />
tehnikumu, kur apguvu lauksaimniecības elektrifikāciju.<br />
Augstās skolās neesmu gājis, bet visādus labus kursus gan<br />
esmu apguvis. Dzīvē man ir bijuši daudzi izcili skolotāji. Es<br />
nekad neesmu bijis karjerists, drīzāk praktiķis, un vēl apzinos,<br />
ka labi izprotu cilvēku dabu un spēju saprasties ar ļoti<br />
dažādiem ļaudīm.<br />
Pēc armijas mana pirmā darbavieta bija Jelgavā, uzreiz sāku<br />
kā elektromontāžas meistars un jau tad biju atbildīgs par 60<br />
cilvēkiem. Piedzima Mārtiņš, bet mums bija ierādīts mazs dzīvoklītis<br />
RAF rajonā, devītajā stāvā mājā bez lifta. Tas bija par<br />
traku! Mani gan aicināja strādāt Olainē, remontējamu dzīvokli<br />
piedāvāja, bet es esmu lauku puika, tāpēc atnācām uz Dikļiem,<br />
kur dzīvoja Dainas vecāki. Dainai bija darbs skolā, es<br />
strādāju Dikļu slimnīcā par elektriķi. Amatu gan sauca smalkāk:<br />
direktora vietnieks saimnieciskajos darbos. Tā ka esmu<br />
arī mediķis! (Smejas) Jā, tepat Dikļu pilī bija Traumatoloģijas<br />
slimnīcas filiāle, visus, kam lika tās sauktos Kalnbērza aparātus<br />
uz kājām un rokām, pēc tam sūtīja šurp rehabilitēties.<br />
Vēlāk mani uzrunāja, vai es nepiekristu kļūt par Dikļu pagasta<br />
izpildkomitejas priekšsēdētāju. Tēvs man iemācījis: ja dzīve<br />
ko interesantu piedāvā, tas jāpieņem un jāmēģina izdarīt tik<br />
labi, cik vien iespējams. Un es piekritu gādāt par Dikļiem.<br />
– Tu biji partijā?<br />
– Nē! Biju jau trīs gadus nostrādājis Dikļu izpildkomitejā, kad<br />
viens atcerējās, ka neesmu partijā. Dabūju iestāties. Kad biju<br />
te četrus vai piecus gadus jau nostrādājis, mani negaidīti aicināja<br />
vadīt kolhozu Sēļu pusē, starp Mazsalacu un Rūjienu.<br />
Konsultējos ar tēvu, intensīvi domāju, jo trīs dienu laikā bija<br />
jāizlemj. Smagu sirdi piekritu, un bija jau arī interesanti. Sēļos<br />
daudz ko sapratu par cilvēku raksturiem: kolhozs mazs, ģimenes<br />
savstarpēji saistītas, visu nosaka iekšējās intereses. Bet<br />
man patika, jo ar politiku tur nekāda sakara. Arī Dikļos es tikai<br />
svētkos izkāru sarkanos karogus, visa politika notika Valmierā.<br />
Kolhozu vadīju Gorbačova laikā, kad vairs nebija jāklausa<br />
stulbām pavēlēm no augšas. Mēs pat neņēmām talciniekus.<br />
Ar sadarbības partneriem no Ugunsdzēsības iekārtu rūpnīcas<br />
sarunājām, lai labāk palīdz ar tehniku un transportu – ko lieki<br />
cilvēkus tramdīs. Bet, tiklīdz Kinna visus kolhozu priekšsēdētājus<br />
nosauca par sarkanajiem baroniem un uzsāka lielās pārmaiņas,<br />
es iesniedzu atlūgumu. Mēs Sēļos jau bijām izdomājuši,<br />
kā īstenot privatizāciju: tiem, kuriem agrāk piederējusi<br />
zeme, tā jādod atpakaļ, un tie, kuri spēj strādāt, šiem zemju<br />
īpašniekiem palīdz. Bet valstiskais uzstādījums bija cits, un es<br />
sapratu, ka Sēļos man vairs nav, ko darīt. Jā, dažas jaunsaimniecības<br />
tur nodibinājās, bet nezinu, vai kāda vairs strādā.<br />
Vecā Staiceles atkritumu izgāztuve.<br />
Pirmais ZAAO izdevums (eksponēts Valmieras muzejā).<br />
– Kļuvi par bezdarbnieku?<br />
– Bezdarbnieks nekad mūžā neesmu bijis! Valmieras ugunsdzēsības<br />
iekārtu rūpnīcas direktora vietnieks Edgars Čapuss<br />
mani uzaicināja par transportdaļas vadītāju. Tā es tur nostrādāju<br />
pusotru gadu. Tad viņi nodibināja «VALPRO», un es kļuvu<br />
par viceprezidentu. Sākām meklēt tirdzniecības iespējas<br />
ārzemēs.<br />
– Kurā brīdī tavā dzīvē ienāca atkritumi?<br />
– Toreiz, kad 90. gadu sākumā Māris Kučinskis pirmo reizi kļuva<br />
par Valmieras domes priekšsēdētāju, viņš uzaicināja mani par<br />
izpilddirektora vietnieku komunālajos jautājumos – es pārzināju<br />
pilsētas atkritumu saimniecību, ceļus, ūdens apgādi. Bija<br />
daudz darba. Nostrādāju gadus trīs četrus, un tad 1998. gadā<br />
sākās Vides ministrijas virzīts pilotprojekts par Ziemeļvidzemes<br />
piecu rajonu atkritumu mūsdienīgu apsaimniekošanu.<br />
Bija konkursi, vajadzēja trīs cilvēkus no četriem rajoniem,<br />
kas dāņiem palīdzētu. Tā kā es dzīvoju Valmieras rajonā, bet<br />
biju dzimis Limbažu pusē, man piešķīra divus rajonus, Pēteris<br />
Gudrinieks bija no Valkas, Iveta Lazdiņa – no Cēsu rajona.
12<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Daibes atkritumu poligons no putna lidojuma.<br />
Mēs palīdzējām Dānijas Vides aizsardzības aģentūras pārstāvim<br />
Latvijā «Carl Bro International» uztaisīt tādu atkritumu apsaimniekošanas<br />
sistēmu, kāda darbojas līdz šim laikam.<br />
Citāts no 2009. gada «Vides Vēstīm» (Nr. 1):<br />
«Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras pašvaldības 1999. gadā<br />
pieņēma lēmumu par reģionālas atkritumu apsaimniekošanas<br />
organizācijas dibināšanu un jauna, mūsdienu prasībām<br />
atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošanu<br />
Ziemeļvidzemes reģionā. Atkritumu apsaimniekošanas organizāciju<br />
izveidoja 81 Ziemeļvidzemes reģiona pašvaldība.<br />
1999. gadā atkritumu apsaimniekošanas sistēma valstī, arī<br />
Ziemeļvidzemē, bija bēdīgā stāvoklī, šis pakalpojums nebija<br />
pieejams laukos, arī pilsētās bija nodrošināts vien daļēji. Pilsētās<br />
bija izvietoti netīkama izskata konteineri, to savākšanu<br />
veica savu laiku nokalpojusi tehnika. 85 Ziemeļvidzemes<br />
pašvaldībās atradās 104 izgāztuves, kur nenotika nekāda vai<br />
tika veikta tīri simboliska ievesto atkritumu apjoma uzskaite.<br />
1998. gada sākumā Latvijas atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas<br />
ieviešanas ietvaros darbu uzsāka projekts, kas paredzēja<br />
būtiskas pārmaiņas atkritumu apsaimniekošanas jomā.<br />
Par pilotprojekta teritoriju tika izvēlēts tieši Ziemeļvidzemes<br />
reģions, izvirzot vairākus mērķus: jaunas atkritumu apsaimniekošanas<br />
sistēmas izveidošana, mūsdienu sanitārajām prasībām<br />
atbilstoša atkritumu noglabāšanas poligona ierīkošana<br />
un veco izgāztuvju rekultivācija.»<br />
– Tolaik Latvijā nebija neviena piemēra, kur smelties pieredzi.<br />
Kā izdevās neuzkāpt uz grābekļiem?<br />
– Droši vien palīdzēja mana lielā pieredze, strādājot pašvaldību<br />
saimnieciskajās iestādēs. Tāpēc es saprotu, kā domā pašvaldību<br />
vadītāji, kā apmēram veidojas sabiedrības doma un ko<br />
ar to var un ko nevar izdarīt. Neticēsi, bet par efektīvu atkritumu<br />
saimniecību esmu domājis jau no tā laika, kad mācījos<br />
Kandavas tehnikumā. Man prieks, ka visu, ko mūžā gribēju,<br />
esmu dabūjis un paveicis.<br />
– Ko tu 70. gados Kandavā varēji domāt par atkritumu sistēmu?<br />
Tolaik taču visu bēra kaudzē nomaļā vietā!<br />
– Vismaz pilsētās kaut kāda atkritumu apsaimniekošanas sistēma<br />
jau bija. Pirmo reizi ārzemēs biju tikai 1998. gadā Ungārijā<br />
un jau tad uzmanīgi vēroju, kas tur notiek. Mani šis<br />
bizness vienmēr ir interesējis, jo atkritumi, apbedīšana, māju<br />
uzturēšana – tie ir biznesi, kas būs nepieciešami vienmēr, lai<br />
kā klātos.<br />
– Kā tu nonāci ZAAO priekšgalā?<br />
– Pēc tam, kad bijām apbraukuši visas 85 pašvaldības un pielabojuši<br />
dāņu izstrādāto projektu, tika apstiprināts Ziemeļvidzemes<br />
projekts. Jans Tessings nesen atzina, ka mēs toreiz<br />
visu pareizi izdarījām, kaut tolaik viņš tā nedomāja. Tika nodibināta<br />
SIA, uz konkursu pieteicāmies mēs visi trīs un vēl padsmit<br />
cilvēku. Es par direktoru tiku iebalsots vienbalsīgi, kaut<br />
diskusijas bija karstas. No projekta ieviešanas grupas Pēteris<br />
kļuva par ražošanas vadītāju, Iveta – par attīstības nodaļas vadītāju.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
13<br />
VĀRDS<br />
neturēja to slodzi. Mēs varētu par lētu naudu atdot pašvaldībai<br />
gāzi, un nebūtu jābūvē šķeldas katlumāja. Mēs tik un<br />
tā to gāzi sadedzinām, lai ražotu elektrību, bet no poligona,<br />
kas atrodas nekurienē, siltumu bez zudumiem uz kādu ciemu<br />
aizvadīt nevar. Neviens netaisīs blakus poligonam koksnes žāvētavu<br />
vai siltumnīcu kompleksu. Atkārtoju: pareizi izvēlēta<br />
poligona vieta ir puse no veiksmīgas saimniekošanas.<br />
– Arī man bieži vien ir sāpīgi redzēt, kā cilvēki, vicinot zaļo karogu,<br />
iet pret progresu. Vai kāds ir atvainojies šo gadu laikā?<br />
– Jā, bija daži, kas atzina, ka protesti pret poligonu Vārnās<br />
bija kļūda. Bet es nezinu, vai nākamreiz līdzīgā gadījumā viņi<br />
izmantotu iespēju paklusēt.<br />
– Ja man vaicā, kur Latvijā vislabāk apsaimnieko atkritumus,<br />
saku, ka šeit, ZAAO. Kad 90. gados vaicāju tev, cik ilgi man<br />
vēl klētī jākrāj stikla un PET tara, tu teici: «Pagaidi pāris<br />
gadu.» Un tā arī bija! Tagad visu šķirojamo vedu uz konteineriem<br />
Cēsīs vai Stalbē. Bet visvairāk sajūsminos par perfekto<br />
vides izglītības programmu, kāda visus šos gadus īstenota<br />
vietējās skolās.<br />
Vides izglītības pasākumā «Aicinājums uz 100 labiem vides darbiem<br />
Latvijai».<br />
– Tu piedzīvoji īstu zaļo protestu revolūciju pret Zilākalna<br />
zaimošanu. Avīzes bija pilnas ar nosodošiem rakstiem, televīzija<br />
filmēja... Likās, Latvija ies bojā, ja kaut ko tādu īstenos.<br />
– Tas man bija ļoti sāpīgi. Valdīja tāda demagoģija! Joprojām<br />
brīnos, cik mierīgi oponenti meloja un musināja cilvēkus. Poligons<br />
nebija plānots Zilākalna pakājē! Tas bija iecerēts netālu<br />
no Vārnu krusta uz Limbažu ceļa, vietā, kur jau bija izcirtums,<br />
turklāt līdz Kocēniem un Rubenei – netālu. Līdz Zilajamkalnam<br />
– vairāk nekā septiņi kilometri. Paskaties kartē! Tas taču<br />
ir loģiski, un arī ārzemju eksperti zināja, ka poligonam jābūt<br />
piecu kilometru attālumā no lielas apdzīvotas vietas: no pūstošajiem<br />
atkritumiem radīsies gāze, tā būs jāsavāc, un, ja tuvumā<br />
būtu ciema vai pilsētas katlumāja, varētu šo gāzi bez pārsūknēšanas<br />
par pusvelti dedzināt. Vēl mums mācīja, ka poligonam<br />
jāatrodas tuvu dzelzceļa atzaram, jo pāršķirotās otrreizējās izejvielas<br />
vest uz pārstrādes rūpnīcām ar automašīnām ir pārāk<br />
dārgi. Būtu Daibei tuvumā dzelzceļš, mēs varētu bez problēmām<br />
riepas un šīferi vest uz Brocēniem, stiklu – pārkausēt uz<br />
Lietuvu vai Igauniju. Bet tautas spiediena rezultātā bijām spiesti<br />
būvēt poligonu vissliktākajā un visdārgākajā no visām iespējamajām<br />
vietām. Tas visiem reģiona iedzīvotājiem tagad sāpīgi<br />
nāk atpakaļ. Tomēr mēs diezgan veiksmīgi izgājām no tiem sarežģījumiem.<br />
Bet daļa manas veselības gan tur palika – ciešu no<br />
cukura diabēta, ko droši vien izraisīja nemitīgais stress.<br />
– Ja viss būtu uzbūvēts, kā iecerēts, vai tagad cilvēkiem atkritumu<br />
tarifi būtu mazāki?<br />
– Nu, poligona izmaksas jau samazināt nevar, bet transporta<br />
izdevumi būtu daudz lētāki. Nācās pievadceļu uzbūvēt pilnīgi<br />
no jauna, ieguldījām 800 tūkstošus, jo Daibes vecais ceļš<br />
– Ideāla atkritumu saimniecība nav iespējama, jo atkritumi<br />
tomēr ir netīrs produkts un katrā reģionā ir sava specifika. Tu<br />
varbūt pat neesi par to nekad iedomājusies, bet mūs ietekmē<br />
gan tas, kādi ir deputāti, cik gara ir ziema, cik blīvi dzīvo cilvēki.<br />
Pasaulē nav divu vienādu pašvaldību. Bet mēs savējos labi<br />
pazīstam un zinām, ko var un ko pagaidām vēl ne. Kad Latvija<br />
svinēs simt gadu jubileju, ZAAO būs jau 20 gadu. Pieredze<br />
un zināšanas ir uzkrātas, lielas kļūdas vairs izdarīt nevaram.<br />
Holandieši, dāņi un zviedri joprojām monitorē šo projektu un<br />
saka, ka ir pietiekami labi.<br />
Kāpēc es saku «pietiekami»? Vai zini, cik cilvēks maksā par<br />
viena mazā 240 litru zaļā konteinera izvešanu? Tikpat, cik<br />
par litru benzīna! Tikpat, cik par krūzīti kafijas «Statoilā»! Bet<br />
mums par to naudu ne tikai jānoliek konteiners, jāaizbrauc<br />
tam pakaļ, jāveic norēķini, turklāt nodokļi ir puse no šīs naudas.<br />
ZAAO sistēma ir uztaisīta pareizi, un mēs domājam, ka<br />
pēc gadiem trim mēs būsim ne tikai lētākie, bet arī ar modernāko<br />
saimniecību. To tu atceries! Nu labi, ar Rīgu mēs nevaram<br />
konkurēt, jo tur miljons cilvēku dzīvo nelielā teritorijā,<br />
tur vienmēr izvešana būs lētāka.<br />
– Vai tas, ka mazpilsētas ir tukšas, laukos ir maz cilvēku,<br />
netraucē?<br />
– Tas ļoti traucē, turklāt ne tikai mazie ceļi uz mājām, bet arī<br />
pašvaldību ceļi ir sliktā stāvoklī, taču mums iesaka pirkt mazākas<br />
mašīnas! Labi, ka atkritumi nav ne piens, ne maizīte. Ja<br />
pilns konteiners pastāvēs pāris nedēļu ilgāk, kamēr šķīdonis<br />
beidzas, nekas ļauns nenotiks. Mēs visus klientus apzvanām<br />
un vienojamies, ka ceļus nebendēsim, pagaidīsim ar izvešanu.<br />
Un ne jau visur jābrauc klāt katrai mājai, cilvēki var nopirkt<br />
īpašus dzeltenos maisus, un to cenā ir iekļauti atkritumu apsaimniekošanas<br />
izdevumi. Cilvēks šo maisu izved pats līdz<br />
norunātai vietai. Varbūt Pierīgā tas kādam nepatīk, toties šī<br />
sistēma ļauj saudzēt ceļus un samazināt izvešanas izdevumus.
14<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
– Ja cilvēks mājās kompostē un šķiro, tad jau parasto atkritumu<br />
nav daudz.<br />
– Mēs esam lepni, ka jau tagad esam izveidojuši Ziemeļvidzemē<br />
tādu šķiroto atkritumu sistēmu, kādai jābūt visā Latvijā<br />
līdz 2020. gadam. Un nu mums vairs nav jāinvestē, tikai jāuztur<br />
šī sistēma. Cilvēkam ir līgums, un parastos atkritumus viņš<br />
liek vai nu zaļajā konteinerā, vai maisā. Klienti zina, kā jānorēķinās<br />
un kad visu izvedīs. Uz četriem simtiem iedzīvotāju<br />
ir ekopunkts, kur stiklu šķiro vienā un pārējo pārstrādājamo<br />
otrā konteinerā. Šķiroto atkritumu apjoms Ziemeļvidzemē<br />
strauji aug.<br />
– Es vienmēr mēdzu palūrēt šķiroto atkritumu konteineros,<br />
lai redzētu, vai cilvēki pareizi šķiro. Rīgā ir aizvien labāk. Un<br />
šeit?<br />
– Ja neskaita atsevišķas cūcības, visur Latvijā atkritumus šķiro<br />
ļoti labi. Nezinu kāpēc, bet pagaidām slikti šķiro Balvos. Loģiski,<br />
ka tur, kur atkritumu saimniecība vecāka, šķiro labāk.<br />
– Nu jau tie bērni, kurus audzinājāt ZAAO pirmsākumos, ir<br />
pieauguši!<br />
– Jā! Un daudzi ir kļuvuši par deputātiem pašvaldībās, un es<br />
esmu sajūsmā, cik inteliģenti viņi skatās uz šo lietu. Ir jāpaiet<br />
divām paaudzēm, un viss būs ideāli! Mēs ar tevi gan to nepieredzēsim,<br />
bet tā būs. Tomēr, neskatoties uz visu labo, esam<br />
nokļuvuši lielā bezizejā, un teikt, ka esam visu sasnieguši, ir<br />
galīgi nepareizi. Kā man teica Nobela prēmijas laureāts, mans<br />
skolotājs no Zviedrijas Bengts Persons: «Tu vari pie katras mājas<br />
nolikt krāsainus konteinerus ar lampiņām, bet, ja neiemācīsi<br />
cilvēkiem ar tiem rīkoties, nekas nenotiks.» Tāpēc jau mēs<br />
izstrādājam skolu programmas, bet tas ir nepietiekami! Tādai<br />
ir jābūt arī valsts vides izglītības programmā kopā ar pamatskolas<br />
izglītību. Pagaidām Latvijā nav vienotas sistēmas: kaut<br />
ko darām mēs, kaut ko dara «Zaļais punkts» un «Zaļā josta»,<br />
ekoskolas, Dabas aizsardzības pārvalde, bet nevar būt tā, ka<br />
atkritumi ir tikai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības<br />
ministrijas joma, pārējie neliekas ne zinis. Kurš nevēlas, nedara<br />
neko, un viss. Daudzās lauku skolās situācija šajā jomā<br />
ir ļoti slikta. Tāpēc mēs runājam par šīm problēmām ne tikai<br />
ar vides ministru, bet arī ar izglītības ministru Kārli Šadurski.<br />
Patiesībā tas nav atkritumu organizācijas darbs, bet mēs saprotam,<br />
ka neviens cits jau to nedarīs.<br />
Neviens nestrādā ar tiem, kuri sākuši dzert un pīpēt. Autobraucēji,<br />
kas visu pa logu met laukā, – viņi nav mācīti! Tāpēc<br />
jau mēs Daibē gribam to dabas un tehnoloģiju centru.<br />
Sadarbojamies ar reģionālo Vidzemes plānošanas reģionu.<br />
Atkritumu savākšanas sistēma strādā perfekti, bet vēl daudz<br />
jāstrādā ar cilvēku apziņu, lai viņi jau mājās godprātīgi atšķiro<br />
pārstrādājamo materiālu.<br />
– Ko tu domā par depozīta sistēmas neieviešanu Latvijā?<br />
– Es nekad neteikšu, ka depozīts nav vajadzīgs, bet nekad neteikšu<br />
arī, ka tas atrisinātu visas problēmas. Daudz vairāk var<br />
atrisināt ar izglītošanu un ērti pieejamiem bezmaksas atkritumu<br />
šķirošanas laukumiem. Es labi zinu aizkulises Igaunijā un<br />
Vācijā. Vismaz Igaunijā neviens pat saviesīgā sarunā nevēlas<br />
atbildēt, cik tas īsti izmaksā. Jā, cilvēkiem ir labi – viņi nopērk<br />
dzērienu depozīta iepakojumā par desmit centiem un pēcāk<br />
saņem tos pašus desmit centus atpakaļ. Bet kādam taču tas<br />
iepakojums ir jāsavāc, jāaizved. Man izskatās, ka tā ir valsts<br />
subsidēta sistēma. Ja būtu tā kā Vācijā, kur par pudeli maksā<br />
desmit centus, bet atpakaļ saņem astoņus, tur divi centi paliek<br />
sistēmas uzturēšanai.<br />
ZAAO ir izveidojusi samērā perfektu pārstrādājamo atkritumu<br />
savākšanas sistēmu, kur šķiroto atkritumu nodošana jau 18<br />
gadus ir bez maksas. Ja tagad ieviestu depozītu, cilvēki būtu<br />
motivēti nodot tikai stiklu un PET, bet kur paliktu viss pārējais?<br />
Atkritumu kalnā! Ja būs laba vides izglītība, nebūs daži<br />
iepakojuma veidi īpaši jāsubsidē no kopējās naudas. Domā,<br />
ātri gāja, kamēr cilvēki iemācījās lietot tualetes papīru un<br />
ūdens klozetpodus? Līdzīgi ir ar šķirošanu.<br />
– Patiesībā jau atkritumu apsaimniekotājam daudz atkritumu<br />
nodrošina peļņu. Bet planēta tikai iegūtu, ja atkritumu<br />
būtu mazāk.<br />
– Jebkura lieta ir nākamais atkritums. Jo attīstītāka sabiedrība,<br />
jo vairāk atkritumu. Viss ir jāiepako skaisti, koši un ērti.<br />
Atceros jaunību: bija viena veida maize, no siera kluča ar nazi<br />
nogrieza gabalu un ietina papīrā. Es domāju, ka tādi laiki vairs<br />
neatgriezīsies. Dzīve kļūs aizvien labāka, un atkritumu būs<br />
aizvien vairāk. Vienīgais, ko varētu vēlēties, – lai iepakojums<br />
būtu pārstrādājams, nevis noglabājams poligonā.<br />
– Man šķiet, ka atkritumu apsaimniekotāji un iepakojuma<br />
ražotāji dzīvo uz dažādām planētām un nekad nav satikušies.<br />
Iepakojums tiek ražots aizvien komplicētāks, grūtāk<br />
pārstrādājams.<br />
– Iepakojuma ražotāji nekad nerēķināsies ar atkritumu apsaimniekotājiem,<br />
ja vien tos nepiespiedīs valsts vai Eiropas<br />
Savienība. Tas, ka iepakojumam jākļūst vienkāršākam, drīzāk<br />
ir filozofisks jautājums, un tam diez vai piekritīs tirgus cīņu<br />
dalībnieki. Intuitīvi jūtu, ka tā nebūs. Mēs esam raduši pirkt<br />
sieru šķēlītēs vai četras baterijas iepakojumā, ūdeni no krāna<br />
nedzeram, bet vienmēr nopērkam nākamo plastmasas pudeli<br />
ar dažiem malkiem ūdens. Vajadzētu biežāk aizdomāties,<br />
ka nevajag iet uz veikalu pēc atkritumiem. Pērciet mantas un<br />
ēdamo lakoniskā iepakojumā, nevis maksājiet vēl trešdaļu cenas<br />
par daiļu kastīti.<br />
– Tagad modē ir atkritumu šķirošanas rūpnīcas. Daibē arī<br />
kāda ir?<br />
– Mums ir divas iekārtas. Vienā strādnieki uz līnijas pāršķiro<br />
iedzīvotāju šķiroto un no veikaliem savākto iepakojumu.<br />
Beidzot izveidojusies situācija, par kādu es neuzdrošinājos<br />
sapņot pirms pāris gadiem. Visu materiālu, ko savācam no šķiroto<br />
atkritumu konteineriem, mēs varam pārdot! Protams, ir<br />
vajadzīgi lieli apjomi un kvalitāte, tāpēc visu vajag pāršķirot,<br />
lai materiāls ir bez piemaisījumiem. PET pudeles pārdodam<br />
«PET Baltija» Jelgavā, polietilēnu – Olaines rūpnīcai, makula-
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
15<br />
VĀRDS<br />
Kopā ar ģimeni Bulgārijā. 2015. gada jūnijs. No kreisās: Sandra, Mārtiņš, Austra, Daina, Vestards, Jaroslava, Dāvis, Anna, Māra, Mikuss, Pauls un<br />
Aivars Sirmais.<br />
tūru vedam uz Valmieras «V.L.T», daudz nododam «Eko Reversam».<br />
Cenas vienmēr var gribēt labākas, bet visu ir, kur likt.<br />
Otra iekārta atkritumus sagatavo noglabāšanai, tur nonāk<br />
parasto sadzīves atkritumu konteineru saturs. Ar Norvēģijas<br />
fondu līdzfinansējumu esam modernizējuši šo rūpnīcu un<br />
palielinājuši tempu. Tur ņemam ārā pēc svara 10% materiālu,<br />
kas derīgi pārstrādei: PET, polietilēnu, polistirolu. Vispirms<br />
sastāvdaļas mehāniski atdala, un tad četri cilvēki ar rokām atlasa.<br />
Mums nav tik modernu rūpnīcu kā Lietuvā, viņi mūs divu<br />
gadu laikā apsteidza par desmit gadiem. Daibē ir vajadzīga vēl<br />
viena iekārta, kas no sadzīves atkritumiem atdalītu bioloģiskos<br />
atkritumus – to šajā masā ir puse. Tāpēc plānojam iegādāties<br />
sijātāju un tuneļkompostēšanas iekārtu, lai no komposta<br />
iegūtu gāzi un no gāzes – elektrību. Žēl tikai, ka nav, kur lietderīgi<br />
izmantot siltumu.<br />
– Vai ar atkritumu gāzi nevar darbināt automašīnas?<br />
– Var, bet tad ir vajadzīgas uzglabāšanas tvertnes un dārgas attīrīšanas<br />
iekārtas. Eiropas prasības liedz pūstošos atkritumus<br />
atstāt atkritumu kalnā, un ar šo problēmu nāksies tikt galā.<br />
Tāda rūpnīca maksā apmēram četrus miljonus eiro, šo slogu<br />
mēs nevaram pievienot tarifam. Ceru, ka valsts parūpēsies,<br />
lai šiem nolūkiem varētu dabūt 85% ES naudas, ar 15% būtu<br />
jātiek galā pašiem, bet daļu naudas varētu atgūt ar elektrību,<br />
ko iegūtu no komposta. Mans sapnis ir necelt tarifu un izpildīt<br />
visas Eiropas Savienības vides prasības. Tad 2018. gadā atkritumu<br />
apsaimniekošanas sistēma Ziemeļvidzemē būtu izveidota.<br />
Viss! Es varētu iet pensijā!<br />
– Un kas ir akcija «100 labi darbi Latvijai»?<br />
– Mēs bez īpaša nodoma uz to esam gājuši visus šos gadus.<br />
Klusi darījām daudz labu darbu, katru gadu stādām kociņus,<br />
palīdzam Raiskuma internātskolai, darām daudz ko citu, bet<br />
gribējās uzaicināt arī citus pievienoties. Vēlamies, lai dzīve<br />
nav tikai materializēta, bet arī laimīgi priecīga. Mēs taču dzīvojam<br />
aizvien labāk – par to liecina pat atkritumu sastāvs. Nu<br />
jau teju katrs cilvēks var ziedot savai valstij savu laiku un palīdzēt<br />
skolai, iztīrīt upīti, sakopt kādu skaistu vietu. Šobrīd jau<br />
top jauna mājaslapa «100darbilatvijai.lv», bet pašlaik aicinu<br />
pievienoties un pieteikt savus darbus mūsu mājaslapā «ZAAO.<br />
lv», sadaļā «100 darbi Latvijai».<br />
– Ziemeļvidzeme ir tikai piektā daļa Latvijas teritorijas, bet<br />
cilvēku skaita ziņā – kādas dižpilsētas kvartāls. Ja tu būtu<br />
pats galvenais planētas atkritumu pārvaldītājs, kādu sistēmu<br />
šajā jomā uz Zemes izveidotu?<br />
– Tik plašos mērogos es nekad neesmu domājis. Droši vien<br />
taisītu kā Latvijā, kur atkritumu biznesā puse ir pašvaldību<br />
uzņēmumi, puse – privātie. Tas ir samērīgi. Es gribētu, lai<br />
katram cilvēkam atkritumu izvešanas pakalpojumi ir pieejami,<br />
lai nav tā, ka operators var pateikt: «Mēs pie jums nebrauksim!»<br />
Lai cena ir saprotama un zema, bet to nosaka<br />
likumi un nodokļi. Gribētu, lai nozarē strādā laipni un godīgi<br />
cilvēki un lai ministrijā būtu lielāka atkritumu apsaimniekošanas<br />
nodaļa, kurā strādā cilvēki ar pieredzi.
16<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
SAKĀRTOTA DABA – LABI VAI SLIKTI?<br />
Julita Kluša; autores foto<br />
Līču aiza 2009. un 2016. gadā.<br />
2014. gada 26. aprīlis. Kopā ar vīru dodamies pastaigā no<br />
Ieriķiem. Gar Grūbu, gar Kumadu. Nav šaubu, ka pavasarī mežos<br />
ar lapukoku piejaukumu ir visjaukāk – pamežā krāšņi zied dažādi<br />
pavasara augi. Skaisti. Gar Kumadu ejot, krastā ievērojam<br />
dīvainus smilšainus izskalojumus. Pa smilšu ceļu kāpjot nogāzē<br />
augšup, nonāku pie gravas, pa kuru tecējis nu izsusējis strautiņš.<br />
Kāpju augstāk un ieraugu atsegumu, kurā avotiņš izskalojis<br />
man nezināmu alu! Ala nav liela, drīzāk plaisa ar sakņu griestiem,<br />
taču liels ir pārsteigums, negaidītā atklājuma prieks!<br />
Ejot tālāk gar Kumadu, nonākam pie Dančupītes ietekas, kur<br />
mūs gaida vēl lielāks pārsteigums. Es nezināju, ka Latvijā ir<br />
TĀDA vieta! Šaura upīte ar stāvām atsegtām nogāzēm, priekšā<br />
liels akmens, kam pāri nogāzusies egle. Kā tikt tam garām?<br />
Kā, pa upīti brienot, pēc tam tikt augšā? No iekšas skats ir<br />
pavisam citāds nekā no augšas! Brīdi eju pa upīti, tad kaut kā<br />
uzrāpjos krastā, vēroju no augšas. Tāda maza upīte, bet tik<br />
spēcīgas sajūtas! No iekšas un no augšas. Pamīšus.<br />
2015. gada 11. aprīlis. Dodamies pa Dančupīti tās ietekas<br />
virzienā. Te jābūt arī Dančupītes alai. Meklējam, brīžiem domājam,<br />
ka esam jau garām. Meklēdami tālāk no upes, atrodam<br />
pavisam pārsteidzošus šūnakmens atsegumus, taču alas<br />
te nav. Ejam atpakaļ pie upes, un ir! Knapi samanāma, apsūnojusi,<br />
koku saknēm apvīta. Prieks, ka atradām! Lai arī mati un<br />
apģērbs nu būs ar smiltīm, tomēr ielienu alā.<br />
Foto: Atis Klušs.<br />
Dančupītes ala 2015. gadā un ...<br />
... 2016. gadā.<br />
Dančupīte, 2014. gads.<br />
2016. gada 9. aprīlis. Esam atkal pie Dančupītes ietekas<br />
Kumadā. To nevar pazīt! Jau pa gabalu pāri upei redzams tiltiņš.<br />
Pieejot tuvāk, redzam, ka tas nav vienīgais. Iešana pa taku un<br />
tiltiņiem ir ērta. No tilta pat ērtāk nobildēt Dančupītes ūdenskritumu.<br />
Kāpt lejā upē, pēc tam apgrūtinot sevi ar rāpšanos
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
17<br />
DABA<br />
laukā, vairs nevajag. Arī alu atrast viegli. Uz to ir norāde. Ala<br />
rūpīgi atrakta un attīrīta. Var ērti pieiet un apskatīt iekšpusi,<br />
neaplīpot ar smiltīm. Tikai – kur pazudušas sajūtas? Kāpēc<br />
nav tā «uh!» un «ah!», kas pirmajās divās reizēs? Šī ir parasta<br />
pastaiga svaigā gaisā, informācija prātam, sak, jā, ir arī šāda<br />
vieta Latvijā. Trūkst piedzīvojuma! Meklējuma un atraduma<br />
prieka. Trūkst grūtību pārvarēšanas baudījuma!<br />
2009. gada 27. jūlijs. Kopā ar bērniem skatām Līču klintis<br />
ar alām. Tās augstās klintis! Krāsainās alas! Uzrāpjamies arī<br />
stāvajā nogāzē un atrodam atsegumā negaidītu eju, pa kuru<br />
izbāzt roku. Šaurā taciņa gar klinti tikai pastiprina sajūtas un<br />
piedzīvojumu. Vietumis zeme ir dūksnaina, grimst kājas, bet<br />
tam mums ir gumijnieki! Un prieks pāri tikt!<br />
2015. gads. Guntis Eniņš grāmatā «Nezināmā Latvija» raksta:<br />
«Brīžam te izlīšanas iespēja starp klinšu krauju un pārpurvoto<br />
bezdibeni ir tikai pāris sprīžu plata zemes sūkalām notecējusi<br />
josla vai klinšu slīpuma nogāze. Nepaslīdēt, nepaklupt un neievelties<br />
dzelzs baktēriju sarkano recekļu avotos. Nu jau ir vieglāk.<br />
Vietās, kur klintis sulo vai staignājs par tuvu, nezināmie<br />
priekšgājēji ir iesvieduši sprunguļus vai koku atlūzas, lai sausāk<br />
un vieglāk būtu izlaipot.» Raksta noslēgumā Gunta dvēseles<br />
kliedziens: «Līču-Laņģu klinšu kraujā nekādā gadījumā nevajag<br />
iekārtot tūristu takas, laipas, kāpnes, margas. Lūdzu, atstājiet<br />
kaut ko dabisku! Dabiskus dubļus, dabiskus sakārņus, ar dabiskiem<br />
sprunguļiem, ar zaru žagariem, ar dabiski iemītu taku.»<br />
2016. gada 23. aprīlis. Apmeklējam svaigi ierīkoto Līču-Laņģu<br />
tūristu taku. Gandrīz visu ceļu klāj koka laipas, tiltiņi ar<br />
margām, kāpnes. Ar bērnu ratiņiem gan neizbrauksi, bet tūristam<br />
ceļš ļoti ērts un glīts. Jā, klintis ir tās pašas – lielās un<br />
skaistās. Cilvēku netrūkst, tie dodas abos virzienos, arī ar bērniem.<br />
Mēs ar savu vēlmi katru vietu lēnām un kārtīgi izbaudīt<br />
jūtamies kā riteņbraucēji uz ātrumtrases. Visā maršrutā, par<br />
spīti daudzajiem cilvēkiem, es neredzēju nevienu, kas būtu<br />
ielīdis kādā alā. Tās gan es varēju baudīt lēni un nesteidzīgi.<br />
Tās joprojām bija pārsteidzošas. Taču vispārējā jūsma izpalika.<br />
Garais ievads par divām skaistām vietām, kas pārvērstas labiekārtotos<br />
tūrisma objektos, ir skaidrībai, kāpēc es nespiedzu<br />
aiz sajūsmas, ka skaistās vietas tiek padarītas «pieejamākas».<br />
Atšķirību labi atspoguļojis indiešu garīgais skolotājs un rakstnieks<br />
Osho: «Tā ir cīņa, tas ir smagi, tā ir rāpšanās kalnā, bet<br />
tieši tā cilvēks sasniedz virsotni. [..] Tad iedomājies – tevi uz<br />
virsotni varēja uzvest ar helikopteru. Pēc piecām minūtēm<br />
viss būs beidzies, tu teiksi: «Es visu redzēju! Te nekā nav!»»<br />
Varbūt tu iebildīsi, sak, baudījumu var gūt, arī ejot pa laipiņu...<br />
Bet vai to var salīdzināt ar to otro, grūtību pārvarēšanas<br />
un atklāšanas prieku un baudījumu?<br />
Līču klintis 2009. gadā...<br />
... un 2016. gadā.<br />
Dziļāka baudījuma laupīšana ir tikai viens no labiekārtoto taku<br />
mīnusiem. Jo vieglāk pieejama vieta, jo kuplāk to apmeklē arī<br />
dabas postītāji. Daļa te atnāk vien tādēļ, lai atzīmētos: es arī<br />
te biju! Vai šiem cilvēkiem ir izpratne, ko viņi ar saviem skrāpjiem<br />
noposta? Cik bieži pie labiekārtotajām klintīm, alām un<br />
akmeņiem esat lasījuši informāciju par tur augošām retām un<br />
aizsargājamām sūnām, ķērpjiem un sēnēm, par to, cik tās ir<br />
lielas (mazas), kā tās var (vai nevar) ieraudzīt un kāds postījums<br />
līdz ar autogrāfa uzlikšanu vai augāja noplēšanu tiek<br />
nodarīts? Man ir aizdomas, ka šī joma dabas aizsardzībā ir<br />
vēl neapgūta. Cilvēki nav radināti saudzēt sīkizmēra retumus.<br />
Arī senās zīmes uz klintīm ievēros un novērtēs vien retais. Aiz<br />
nezināšanas postījumus var nodarīt pat dabas mīļotājs.<br />
Vai pašreizējais dabas labiekārtošanas stils vairāk palīdz izglītot<br />
vai postīt dabu? Nepārprotiet, es neesmu pret laipiņām un<br />
tiltiņiem! Pati zinu, ka pilsētniekiem šie labiekārtojumi patīk,<br />
ka tie sniedz lielisku iespēju pastaigāties visai ģimenei kopā,<br />
lai arī bērniem, kuri ievērojamus dabas objektus vēl nespēj<br />
novērtēt, ir interesanti. Neizpratni rada vienīgi tas, kādēļ infrastruktūra<br />
jāiekārto īpaši vērtīgās teritorijās ar sevišķiem retumiem.<br />
Cik daudzi to spēs novērtēt? Jo vairāk, ja tiem, kuri<br />
spēs, tās laipas nemaz nav vajadzīgas. Smīnu raisa plāksne pie<br />
Līču-Laņģu takas: «Antropogēno slodzi samazinošās un informatīvās<br />
infrastruktūras izveide.» Ja līdz šim te staigāja maz<br />
cilvēku, jo vieta nebija tik ērti pieejama, tad tās padarīšana<br />
par pieejamāku samazina slodzi? Tiešām???<br />
Kāds aizvainoti teiks: «Vai tie dabas pazinēji iedomājas, ka ir<br />
pārāki par citiem, liedzot vienkāršajiem cilvēkiem skatīt dabas<br />
retumus?» Tas nekas, ka tie cilvēki pat nenojauš, ko redz.<br />
Un viņi nenojauš, kādi dabas dārgumi ir iznīcināti, šīs laipas<br />
būvējot. Tas ir tāpat kā mazam bērnam ļaut spēlēties ar kādu<br />
smalku, dārgu un vēsturisku lietu, sak, lai jau bērns arī izbauda<br />
mākslu! Neliegsim?!<br />
Nē, es neesmu par informācijas ierobežošanu šaurā ļaužu<br />
lokā. Tieši otrādi, informācijai jābūt daudz un daudzpusīgai.<br />
Latvija ir ļoti bagāta! Nav tiesa, ka te ir tikai daži izcili atsegumi,<br />
pāris skaistu alu un uz abu roku pirkstiem saskaitāmi<br />
dižakmeņi. Ja būtu tāda pilnīga atsegumu vai interesanto akmeņu<br />
karte, daudziem būtu pārsteigums, cik to daudz. Bet<br />
tas nenozīmē, ka visur vajag labiekārtot. Lai izcilākās vietas<br />
paliek ar zvēru iemītām taciņām! Un takas, soliņus un laipiņas<br />
ierīkojiet skaistās vietās, kur acis priecēt un dabas daudzveidību<br />
baudīt arī bez speciālām zināšanām! Ja informācija būs<br />
plaša, cilvēki nekoncentrēsies vienīgajā izreklamētajā dabas<br />
takā, bet atradīs katrs sev piemērotāko vietu. Un tad lielu<br />
postu, visticamāk, neradīs arī tie daži, kuri būs izvēlējušies<br />
apmeklēt vietas ar īpašajiem retumiem.<br />
Dabas takas nav tikai labi vai slikti. Kaut ko iegūstot, kaut ko<br />
zaudējam. Svarīgi ir to apzināties un katrā konkrētajā gadījumā<br />
rūpīgi izvērtēt, vai zaudējums nebūs lielāks par ieguvumu.
18<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
LATVIJAS DIŽIE KADIĶI.<br />
KĀDI TIE IR?<br />
Julita Kluša<br />
Foto: Ansis Opmanis, Julita Kluša, Māris Zeltiņš.<br />
Kranciema, Rietekļa un Mazbrizules kadiķi – visi diži, bet ar atšķirīgu<br />
vainaga formu.<br />
Kad 2015. gada pavasara «Vides Vēstīs» aicināju iesūtīt kadiķu<br />
fotogrāfijas, nevarēju iedomāties, ka pēc gada būšu saņēmusi<br />
vairāk nekā trīs simtus foto no 30 autoriem ar vairāk nekā<br />
150 kadiķiem un aptuveni 30 kadiķu ainavām. Senākās fotogrāfijas<br />
– no pagājušā gadsimta vidus. «Dziedava.lv» dižkoku<br />
datubāzē apkopotas arī ziņas par kadiķu izmēriem.<br />
Lai noskaidrotu mūsdienu dižākos Latvijas kadiķus, nepietiek<br />
apskatīties atklātā sabiedriskā fonda «Dabas retumu krātuve»<br />
gadus divdesmit vāktajā dižkoku datubāzē un izdrukāt sarakstu.<br />
Datiem jābūt svaigiem, jo kadiķu mūžs nav tik ilgs cik<br />
ozoliem, tie iet bojā arī cilvēku darbības vai bezdarbības dēļ,<br />
ir ļoti jutīgi pret vides pārmaiņām. Ja zālāju pārstāj pļaut vai<br />
ganīt un kadiķi pāraug citi koki, tas var iet bojā līdzīgi kā tad,<br />
ja mežā augušo strauji atbrīvo, izcērtot kokus tam apkārt.<br />
«Dabas retumu krātuves» datubāzē ir ziņas par divarpus simtiem<br />
kadiķu. Dzīvi no tiem tagad ir ne vairāk kā 170, tomēr<br />
tāpat nav ātri apskrienami. Ideju par kadiķu apzināšanu un fotokolekciju<br />
atbalstīja arī citi «Dabas retumu krātuves» entuziasti<br />
– Ansis Opmanis, Māris Zeltiņš, Jānis Cepītis un Guntis Eniņš.<br />
Foto: Māris Zeltiņš, 2006.<br />
Dižajam Cīruļu kadiķim dzīvs tikai viens zars, daļu meliorācijas laikā norāva<br />
traktors.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
19<br />
DABA<br />
Katru gadu «Dabas retumu krātuves» aktīvisti veic vairākas<br />
dižkoku apsekošanas ekspedīcijas. 2015. gadā tajās pavadīts<br />
vairāk nekā 30 dienu un apsekoti vairāk nekā 70 kadiķi, no<br />
kuriem aptuveni 20 jau bija nokaltuši, bet atklāti arī vairāki<br />
jauni dižkoku kandidāti 0,5–0,8 metru apkārtmērā. Lielākais<br />
atklājums kadiķu akcijas laikā – Pūkaļu kadiķis Ances pagastā<br />
ar 0,88 metru apkārtmēru.<br />
Attēlā kadiķu virtuālās kolekcijas aizsācēja Ata Baižas 19. gadsimta<br />
80. gados tapusī fotokolekcija. Par slaido Aizpurvu kadiķi (centrā),<br />
kas tikko sasniedzis dižkoka (0,8 metri) apkārtmēru, grāmatā «Dižkoku<br />
meklētāja gaitās» (1989.) autors raksta: «Melioratori gribējuši izraut. Aizpurvu<br />
māju saimnieks ar cirvi rokās aizgājis, nostājies zem tā un teicis:<br />
«Kamēr es dzīvošu, tas nenotiks.»» Taču līdz mūsdienām kadiķis nav<br />
izdzīvojis.<br />
Latvijā apzināti un vēl dzīvi ir vien kādi 30 kadiķi, kuru apkārtmērs ir<br />
vismaz viens metrs. Starp šā gadsimta atklājumiem ievērojamākie ir<br />
1,3 metru apkārtmēru sasniegušie Ieviņu un Sprīdīšu (attēlā) kadiķi, kas<br />
noslēdz šobrīd dzīvo dižkadiķu pirmo desmitu.<br />
Stāsta Jānis Cepītis: «Par Sprīdīšu kadiķi 2007. gadā pastāstīja autobusa<br />
šoferis Jānis Šķepasts no Aizkraukles pagasta. Savukārt viņam par kadiķi<br />
stāstījis paziņa, kurš, pārvadājot kravas, nejauši iegriezies «Sprīdīšos».<br />
Pirmajā reizē man kadiķi neizdevās atrast, tikai nākamajā reizē.»<br />
Izstiepts piramidāls vainags ir arī mūsdienu otrajam lielākajam jeb<br />
Neteiču kadiķim. To melioratori saudzēja, ziņoja dižkoku apzinātājam<br />
S. Saliņam, starp citu, kadiķa vienaudzim, jo šogad pētniekam apritētu<br />
110 gadi. A. Baiža publicējis Neteiču māju saimnieka atmiņas: «Man<br />
1922. gadā piešķīra jaunsaimniecību. Te visapkārt bija koki un krūmi.<br />
Gāzu kokus. Lauzu celmus. Paeglītis bija rokas resnumā, cilvēka augumā.<br />
Jau tad bija smuks. Nenocirtu. Un tā viņš tur aug.»<br />
Foto: Māris Zeltiņš, 2014.<br />
Mūsdienās aizsargājams ir katrs koks ar likumā noteiktajiem izmēriem<br />
(kadiķim: apkārtmērs 0,8 metri 1,3 metru augstumā vai garums 11 metri).<br />
Bet A. Baiža izvērtēja arī ainavisko vērtību un veselību. Izdevumā<br />
«Mežsaimniecība un Mežrūpniecība» (1980.) viņš no aizsargājamo<br />
koku saraksta rosināja izņemt Ļimanu (apkārtmērs 1,5 metri) un Dārznieku<br />
(1 metrs) kadiķus, kuriem bojāti vainagi (attēlā – uzraksts foto<br />
aizmugurē).<br />
Vasaras vidū internetā un radio izskanēja bažas, ka visi kadiķi<br />
kalstot nost. Iespējams, tā bija tikai sagadīšanās, ka pēc kārtas<br />
apsekojām vairākus kadiķus, kam zaļoja vairs tikai galotne. Jutīgajiem<br />
klajā laukā augošiem kadiķiem apakšējie zari var nokalst<br />
dažādu iemeslu dēļ, tostarp, ja vēlu pavasarī ir sniegs, – spožās<br />
saules stari, atstarojoties no sniega, kadiķu apakšējos zarus<br />
var apdedzināt. Novērots arī pretējais – kadiķim, kam nokaltuši<br />
apakšējie zari, jo tos apgrauzuši lopi, ganības pārtraucot,<br />
tie atauguši un nu zaļo.
20<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Foto: Atis Baiža, 1980. gadi.<br />
Foto: Guntis Eniņš, 1994. gads.<br />
Foto: Romualds Beļavskis, 2005. gads.<br />
Foto: Māris Zeltiņš, 2012. gads.<br />
Pateicoties bagātajai fotokolekcijai, iespējams vērot dižā Upstu (Auziņu) kadiķa izmaiņas – tas kopš šā gadsimta sākuma sašķēlies divās daļās, no<br />
kurām viena nokaltusi, bet otra atstutēta un zaļo.<br />
Foto: Guntis Eniņš, 1997.<br />
Par kadiķu kalšanu G. Eniņš uztraucās jau 1997. gadā. Uzraksts Ķeļļu kadiķa<br />
(attēlā) fotogrāfijas aizmugurē: «Lūk, kā iet bojā izcilākie dižkoki, ja<br />
zemi pamet tās saimnieki. Alkšņi un citi strauji augoši koki jau gandrīz<br />
nobeiguši Ķeļļu dižo kadiķi, kas ir garākais Latvijā. Vainaga smaili pacēlis<br />
12,3 m augstumā.» Šis kadiķis nokalta šā gadsimta sākumā. Nu garākais<br />
ir Sīļu kadiķis (12,8 metri), taču tam 2005. gadā zaļoja vien pieci procenti<br />
zaru... Vai nav jau nokaltis? Tiesa, piemēram, Sleinovas kadiķis, kas<br />
2007. gadā bija stipri apkaltis, arī 2015. gada apsekojumā vēl bija dzīvs.<br />
Lielākais akcijas laikā apzinātais zaudējums ir 2010. gada vētrā<br />
bojā gājušais Blomes pagasta Kreiļu kadiķis, kura 1,45 metrus<br />
lielais apkārtmērs to ierindo starp 15 visu laiku dižākajiem kadiķiem<br />
Latvijā. Savukārt Dūjēnu kadiķis (1 metrs) Inešu pagastā<br />
nozāģēts, tīrot elektrolīniju. Par pārlieku centīgiem elektrolīnijas<br />
tīrīšanas darbiem satraucies arī ziņotājs Aldis Pīlēns, kurš<br />
baidās par iemīļoto kadiķi Garkalnē.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
21<br />
DABA<br />
Latvijas kadiķi, kuru apkārtmērs pārsniedzis 1,2 metrus<br />
(iekavās mērīšanas gads):<br />
Karti veidojis Ansis Opmanis.<br />
1. Rietekļa (Baložu) kadiķis – 3,12 metri (2015.),<br />
Valmieras pag.;<br />
2. Neteiču (Rūķeru) kadiķis – 1,6 metri (2015.),<br />
Ogresgala pag.;<br />
3. Oženieku (Ošinieku) kadiķis – 1,54 metri (2014.),<br />
Dekšāres pag.;<br />
4. Līmeņu (Ļimanu) kadiķis – 1,5 metri (1977.),<br />
Mētrienas pag.;<br />
5. Pērkonu (Bērzmaļu) kadiķis – 1,5 metri (2015.),<br />
Rucavas pag.;<br />
6. Mazbrizules (Rēzu) kadiķis – 1,45 metri (2013.),<br />
Sēmes pag.;<br />
7. Kranciema kadiķis – 1,41 metrs (2016.), Tīnūžu pag.;<br />
Šobrīd dižākie kadiķi ir dažādi gan izskata, gan veselības ziņā:<br />
šauri un plati piramidāli, arī ar apaļīgu vainagu; no veselīga un<br />
kupli zaļojoša līdz knapi dzīvam. Rietekļa kadiķis ir dižākais<br />
Juniperus communis ne vien Latvijā, bet visā Eiropā; tā vecums<br />
ir aptuveni 250 gadu. Pārējie kadiķi ne vien izmēros, bet arī<br />
vecumā ir vismaz uz pusi mazāki.<br />
Par Līmeņu kadiķi nav datu kopš 1977. gada. Kadiķiem normāls<br />
apkārtmēra pieaugums ir 1–2 centimetri gadā. Tā, piemēram,<br />
pēdējo 35 gadu laikā Neteiču kadiķis pieņēmies par<br />
70 centimetriem, bet Oženieku kadiķis – par 34. Ja Līmeņu<br />
8. Rušenieku (Muktupāvelu) kadiķis – 1,4 metri (2008.),<br />
Rožupes pag.;<br />
9. Sleinovas (Kukuļu) kadiķis – 1,38 metri (2015.),<br />
Ņukšas pag.;<br />
10. Ieviņu kadiķis – 1,31 metrs (2015.), Kandavas pag.;<br />
11. Sprīdīšu kadiķis – 1,3 metri (2014.), Vijciema pag.;<br />
12. Lupatu kadiķis – 1,26 metri (2015.), Annas pag.;<br />
13. Cīruļu kadiķis – 1,25 metri (2006.), Sēmes pag.;<br />
14. Sīļu kadiķis – 1,25 metri (2005.), Gaiķu pag.;<br />
15. Ozoliņu kadiķis – 1,24 metri (2015.), Ainažu pag.;<br />
16. Muižgaļu kadiķis – 1,21 metrs (2015.), Rendas pag.<br />
kadiķis būtu vēl dzīvs un labi audzis, būtu otrais lielākais Latvijā!<br />
A. Baiža grāmatā stāsta par tā meklēšanu: «Tad meža<br />
ceļš pa labi. Ceļi dalīsies. Atkal pa labi. Pa kreisi, pa labi...<br />
Es vairs neklausos. Pārāk daudz to «pa kreisi, pa labi».» Beigās<br />
viņš kadiķi atrod, jo to «paegli man vajag kā ēst. Visu<br />
dienu braukts! Visu dienu meklēts!» J. Cepītis, šā stāsta iedvesmots,<br />
kadiķi meklējis vairākkārt, bet nav atradis. Vēl ir<br />
cerība, ka nemeklēja īstajā vietā. Varbūt kādam ir ziņas vai<br />
pat šī kadiķa foto? Iespējamā atrašanās vieta – 3,5 kilometrus<br />
uz dienvidrietumiem no Odzienas, pie bijušajiem Līmeņiem.<br />
Apkārtmērs Visi apzinātie Dzīvie: visi Kurzeme Vidzeme Latgale Zemgale Sēlija<br />
≥ 1,5 m 12 (8) 5 (4) 1 3 1 0 0<br />
≥ 1,2 m 38 (28) 16 (15) 4 7 3 2 0<br />
≥ 1 m 72 (47) 31 (25) 12 12 4 2 1<br />
≥ 0,8 m 156 (96) 76 (62) 35 (26) 23 (18) 12 (12) 4 (4) 2 (2)<br />
≥ 0,6 m 130 (101) 59 39 15 8 9<br />
Tabulā akcijas rezultāti līdz 2016. gada 1. maijam. Pie dzīvajiem pieskaitīti visi, par kuriem nav citu ziņu. Nesen, 2013.–2016. gadā, apsekoti aptuveni<br />
80 (45 dižkoki), bet par 12 dižkokiem nav ziņu kopš pagājušā gadsimta. Iekavās skaits kadiķiem ar foto.
22<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Senākās ziņas par dižkadiķiem Latvijā ir Rīgas Dabaspētnieku biedrības<br />
žurnālā, 1863. gada rakstā, kur minēts «pasaules brīnums» pie Brentu Saleniekiem<br />
– kadiķis ar vairākiem stumbriem, kam apkārtmērs pie zemes<br />
3,25 metri, bet resnākajam stumbram – 1,87 metri. Savukārt 1936. gada<br />
žurnālā «Atpūta» minēts Plāņu pagasta Dambīšu kadiķis (attēlā) ar<br />
2,5 metru apkārtmēru. Ja izmēri nav pārāk uzpūsti, tie Latvijā aiz Rietekļa<br />
kadiķa ir lielākie apzinātie. Par šo koku turpmāko likteni ziņu nav. Aktīvāka<br />
dižkoku meklēšana sākās līdz ar S. Saliņa grāmatu «Latvijas dižkoki un<br />
retie koki» (1974., arī 16 kadiķi).<br />
Foto: Māris Zeltiņš, 2008.<br />
12 metru garumu pārsnieguši arī Zvaguļpurva kadiķis Valdgales pagastā<br />
(12,7 metri) un Kapusila kadiķis Launkalnes pagastā (12,3 metri).<br />
Attēlā – Kapusila kadiķis ciešā draudzībā ar priedi.<br />
Foto: Guntis Eniņš, 1985.<br />
Kadiķiem bagātu ainavu ir pavisam maz;<br />
tādas atklāt ir vēl grūtāk nekā atrast nezināmus<br />
dižkadiķus. Tomēr šogad «Dabas<br />
retumu krātuves» ekspedīcijā, apsekojot<br />
varenos, G. Eniņa jau senāk apjūsmotos<br />
Raķupes dižozolus, starp tiem ainavā tika<br />
saskaitīti arī aptuveni 100 kadiķi! Savukārt<br />
ar dižiem kadiķiem bagātākā ainava<br />
ir Abavas senkrastā Kandavas pagastā<br />
starp Ieviņām un Avotiņiem, kur puskilometru<br />
garajā nogāzē 2015. gada rudenī<br />
bija 12 dižkadiķi un deviņi dižkoku kandidāti<br />
(sākot no 0,5 m), vēl seši gājuši bojā<br />
pēdējo 10 gadu laikā.<br />
Ne mazāk interesanti kadiķāju kolekcijā iegūt<br />
arī vēsturiskas fotogrāfijas. Attēlā – dabas<br />
pētnieki Staņislavs Saliņš, Atis Bērtiņš<br />
un Juris Ošlejs Gudenieku kadiķu audzē.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
23<br />
DABA<br />
Foto: Edgars Avotiņš.<br />
Foto: Jānis Kažotnieks.<br />
Akcijas laikā ziņotie kadiķi: pa kreisi – Jaunandrānu kadiķis, dižkoks pēc apkārtmēra, pa labi – garš kadiķis Danču purva izcirtumā.<br />
Par atrašanas prieku Kristaps Vilks dalījās vietnē «Facebook.com»:<br />
«Ir pilnīgi pelēka decembra diena kaut kur Stiklu purvu Nekurienē.<br />
Tas ir Ziemeļkurzemē. Pats dienas vidus, bet apkārt<br />
ir tāda pievakares krēsla, jo krīt smalkas pelēkas lietuslāses.<br />
Tā nu brienu no Medņu dambja pa pielijušu, purvainu mežu<br />
Zvaguļpūra virzienā, līdz priekšā gadās kaut kas patiešām<br />
spilgts un pārsteidzošs. Kadiķis un vesels 81 cm apkārt tam.<br />
Dižkoks. Iestiepies gandrīz taisni priežu vainagos. Resns un<br />
garš. Stumbrs izgriezies daudzšķautņains (kas varbūt padara<br />
centimetrus nedaudz aptuvenus). Interesanti, cik gan laika<br />
šajās šķautnēs ir ierakstīts (kolēģi saka, ka grūti kadiķiem gadus<br />
saskaitīt). Līdz šim man ir sanācis Ancē sameklēt ozolus<br />
dižkokus, Slīterē – melnalkšņus dižkokus, un tagad ir atnācis<br />
Kadiķis. Tas ir atrašanas prieks. Kā viņiem vārdus dod? Varbūt<br />
viņu kāds mednieks vai vietējais purvu pazinējs ir saucis vārdā.<br />
Varbūt tas ir Zvaguļpūra vecais kadiķis?»<br />
Jaunatrastos dižkokus, ja vien tiem jau nav zināms vārds, sauc<br />
tuvāko māju vārdā. Ne velti G. Eniņš nesenajā aicinājumā atbrīvot<br />
dižkokus teic: «Latvija ir arī daudzo vietvārdu zeme, jo latviešu<br />
zemnieki dzīvoja viensētās un katru birzi, avotu, tīrumu, pļavu,<br />
kļavu un ozolu savu nosauca vārdā. Saglabāt šos toponīmus (mazos<br />
vietvārdus) no tāliem senlaikiem ir mūsu pienākums.»<br />
«Dziedava.lv» kolekcijā ir nepilna simta dižkadiķu fotogrāfijas,<br />
no kuriem 62 varētu būt vēl dzīvi; trūkst 14 dzīvo dižkadiķu<br />
foto. Visblīvāk dižie kadiķi aug Kurzemē (pamatā Ziemeļkurzemē)<br />
– trīsreiz blīvāk nekā Vidzemē un Latgalē un septiņreiz<br />
blīvāk nekā Zemgalē un Sēlijā.<br />
Paldies visiem, kuri dalījās ar kadiķu fotogrāfijām un mērījumiem:<br />
Edmundam Račinskim, Astrai Bindei, Ivo Dinsbergam,<br />
Jolantai Bārai, Regitai Zeiļai, Diānai Šalgūnai, Anitai Pīpkalējai,<br />
Bruno Gruntmanim, Edgaram Bērziņam, Annai Ginterei u.c.<br />
Īpašs paldies par mums iepriekš nezināmu ievērojamu kadiķu<br />
ziņojumiem, ko iesniedza Edgars Avotiņš (Jaunandrānu kadiķis,<br />
0,87 metri, Aronas pag.), Kristaps Vilks (Medņu kadiķis, 0,81<br />
metrs, Valdgales pag.), Emīls Rusovs (Mežabierņu kadiķis,<br />
0,69 metri, Rankas pag.), Jānis Kažotnieks (Danču purva kadiķis,<br />
0,57 metri, 10–11 metrus garš, Cenu pag.).<br />
Paldies «Dabas retumu krātuves» kolēģiem par atsaucību!<br />
Kadiķu foto kolekcijas var skatīt:<br />
dziedava.lv/kadiki/ un dziedava.lv/kadikaji/
24<br />
DARBI<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Foto: Ģederts Ieviņš.<br />
<strong>DABAS</strong>ZINĀTŅU GAISMAS PILS<br />
TORŅAKALNĀ<br />
Dana Zālīte<br />
Gadu no gada, sākot no pirmās matemātikas stundas līdz pat<br />
valsts centralizētajiem eksāmeniem 12. klasē, kaut kas noiet<br />
greizi, un lielākā daļa jauniešu nolemj turpināt izglītoties jau<br />
tā pārpildītajās sociālo un humanitāro zinātņu programmu auditorijās.<br />
Arī aizvadītajā mācību gadā vien 26,9 procenti jauno<br />
pirmkursnieku par savējo izvēlējās eksakto zinātņu virzienu.<br />
Šādu studentu, iespējams, būtu vairāk, ja arī tos jauniešus, kam<br />
eksakto zinātņu pieraksti ir kā Morzes ābece, tomēr sirdī snauž<br />
klusa mīlestība pret šo jomu, izdotos uzķert ar kādu motivācijas<br />
ēsmu, kas liktu mācību stundās nolikt malā viedtālruni un<br />
sasprindzināt uzmanību. Dārgie vecāki un skolotāji! Aizvediet<br />
jauniešus uz pērn atklāto Latvijas Universitātes Dabaszinātņu<br />
akadēmisko centru Torņkalnā! Pavisam droši varu apgalvot, ka<br />
šī ir iedvesmojošākā izglītības iestāde, kādā man līdz šim izdevies<br />
pabūt. Un es nedomāju, ka vienkārši uzķēros uz faktu,<br />
ka šeit studēt iesaka Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LU<br />
Bioloģijas fakultātes absolvents. Viņa reiz augstu novērtētais<br />
diplomdarbs nu svinīgi novietots ēkas pirmā stāva foajē.<br />
Ja lūkosiet sameklēt šo centru «Google.lv» kartē, ierakstot<br />
adresi Rīga, Jelgavas iela 1, ieraudzīsit vien aizaugušu pļavu<br />
un būvlaukumu. Tā šī teritorija Torņakalnā izskatījās vēl pirms<br />
nepilniem diviem gadiem, bet vēl senāk te bija mazdārziņi.<br />
Rekordātri – 18 mēnešu laikā – šeit uzbūvēts un 2015. gada<br />
7. septembrī atklāts viens no modernākajiem dabaszinātņu<br />
centriem Eiropā. Septiņos stāvos zem viena jumta kompakti<br />
apvienotas Bioloģijas, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu, Ķīmijas,<br />
Medicīnas, Fizikas un matemātikas fakultātes, kā arī Optometrijas<br />
un redzes zinātņu nodaļa.<br />
Gaišās un plašās Dabaszinātņu akadēmiskā centra telpas piemērotas<br />
mūsdienīgām studijām. Un tas nenozīmē, ka auditorijās<br />
pie sienas pieskrūvētas interaktīvās tāfeles un, pašu studentu<br />
vārdiem sakot, nolikti «daži beņķi gaitenī», bet gan augstas<br />
klases aprīkojumu, skaistu, ērtu un pārdomātu vidi, kas palīdz<br />
studentam sasniegt vislabākos rezultātus. Akadēmiskā centra<br />
ēkas arhitekte Vita Polkovņikova stāsta, ka «projektam izdevies
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
25<br />
DARBI<br />
mainīt fokusu, kam ēka ir primāri domāta. Pirmo reizi izveidota<br />
vide, kas piemērota studentam.» Studentiem tik pazīstamo grupu<br />
darba procesu atvieglo darba kabīnes, kādu nav nekur citur<br />
Latvijā, kā arī daudzie atpūtas stūrīši un krāsainie zvilņi. Sagurušo<br />
augumu un prātu var atpūtināt, šūpojoties kādā no idilliskajiem<br />
šūpuļkrēsliem, kas darināti no vulkāniskā ieža bazalta<br />
šķiedrām, vai baudot pieczvaigžņu viesnīcas numuriņa vērto<br />
skatu uz Rīgas vecpilsētu, kas paveras no vairākām auditorijām<br />
un apzaļumotās jumta terases.<br />
Šūpuļgrozi – vislabākā vieta zinību gūšanai vai laiskai atpūtai.<br />
Noteikti jāpiemin akadēmiskā centra atvērtības princips. Universitātes<br />
pirmie divi stāvi, tostarp bibliotēka, studentiem<br />
pieejami visu diennakti septiņas dienas nedēļā. Jautāsit, kurš<br />
gan klīst pa bibliotēku, teiksim, vienos naktī? Cīruļiem to<br />
nesaprast, bet naktsputniem, kas, kafijas uzmundrināti, mācību<br />
iedvesmas mūzu spēj noķert tikai pēc pusnakts, tā ir īsta<br />
medusmaize! Ēkas atvērtā arhitektūra īpaši uzteicama arī par<br />
universālo dizainu, kas nodrošina Dabaszinātņu akadēmiskā<br />
centra pieejamību ikvienam studēt gribētājam. Centrs saņēmis<br />
invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» balvu «Zelta<br />
kruķis» kā gada humānākā, invalīdiem draudzīgākā ēka.<br />
Foto: Andris Arhomkin.<br />
Lielākā daļa jeb 70% centra telpu ir augstas intensitātes laboratorijas,<br />
kam nepieciešama mākslīgā ventilācija, tādēļ<br />
būve nav ieskaitāma pasīvo ēku kategorijā. Tomēr dabas un<br />
dzīvības zinātņu ēkai ļoti piemēroti, ka tajā iedzīvināti vairāki<br />
zaļi risinājumi, sākot no energoefektīva aprīkojuma līdz<br />
ēkas novietojumam vidē. Būves dienvidrietumu fasādi, kas<br />
mūsu klimatā ierasti sakarst visvairāk, no tiešiem saules stariem<br />
pasargā betona žalūzijas, savukārt dienvidu pusi sargā<br />
dubultfasāde ar dekoratīvu vīteņaugu – pieclapu mežvīnu.<br />
Akadēmiskā centra projekta infrastruktūra piemērota zemes<br />
siltumsūkņa pieslēgšanai, savukārt uz centra jumta plānots<br />
izvietot saules baterijas un vēja ģeneratorus. Ēkas vadības un<br />
automatizācijas sistēma ļauj centralizēti vadīt ēkas klimata<br />
un apgaismojuma sistēmas. Piemēram, mākslīgā apgaismojuma<br />
intensitāte piemērojas dabīgajai gaismai – jo spilgtāka<br />
gaisma ārpusē, jo mazāk apgaismota darba vieta. Savukārt, ja<br />
telpā nenotiek kustība ilgāk par 20 minūtēm, apgaismojums<br />
izslēdzas, lai lieki netērējas elektroenerģija. Kad vien nepieciešams,<br />
telpās iespējams nodrošināt arī dabīgo vēdināšanu.<br />
Sīkums, bet patīkami – studentiem, personālam un apmeklētājiem<br />
nodrošināta iespēja šķirot atkritumus, kā arī izvairīties<br />
no lieka plastmasas pudelēs fasētā ūdens patēriņa, jo<br />
ūdeni šeit ērti var uzpildīt no gaiteņos novietotajiem dzeramā<br />
ūdens krāniem.<br />
Dabaszinātņu akadēmiskais centrs ir tikai sākums studiju vides<br />
attīstībai Latvijā. Līdz 2025. gadam Torņakalnā plānots izveidot<br />
Latvijā pirmo no jauna veidoto kampusu jeb studentu<br />
pilsētiņu. Uz 4,5 hektārus plašo teritoriju, kas, raugoties no<br />
putna lidojuma, atgādina ozollapu, līdzās jau esošajam Dabaszinātņu<br />
akadēmiskajam centram pārcelsies arī citas Latvijas<br />
Universitātes fakultātes, kopmītnes, un viena no pirmajām<br />
tiks celta baznīca. Studēt Torņakalnā jau tagad ir skaisti. Un<br />
būs vēl skaistāk!<br />
Foto: Andris Arhomkin.<br />
Teju 700 kvadrātmetru dabas iedvesmotas mākslas – Luīzes Avotiņas gleznojumi izdaiļo Dabaszinātņu centra kafejnīcas sienas.
26<br />
DABA<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
TAURIŅU VĒROŠANA 2016<br />
Foto: Anitra Tooma.<br />
Attēla centrālajā daļā – trīs vīķu zilenīši (Polyommatus amandus) un viens meža zilenītis (Cyaniris semiargus).<br />
Pienāk vecums, kad šķiet – nekas uz šīs Zemes vairs nevar pārsteigt.<br />
Un tas ir īstais brīdis palūkoties uz savvaļas dabu caur<br />
makroobjektīvu. Paveras pilnīgi cita pasaule! Ja agrāk likās, ka<br />
tauriņi ir tikai balti, citrondzelteni un brūni, mēģinot uzzināt,<br />
kādas sugas kukainītis nobildēts, atklājas, ka Latvijā lidinās<br />
vairāk nekā simt dienas tauriņu sugu. Par nakts tauriņiem neizteikšos<br />
– tur sugu ir divarpus tūkstoši!<br />
Līdz šim aktīvāk par saviem vērojumiem priecājās putnu pazinēji,<br />
bet nu ne tikai visā plašajā pasaulē, bet arī tepat pie<br />
mums Latvijā plašumā iet tauriņu vērošana. Protams, ir samērā<br />
garlaicīgi vienatnē krāt sugas, bet, pateicoties Latvijas Entomoloģijas<br />
biedrībai un pasākuma «garainim» Uģim Piterānam,<br />
nu tauriņu vērošanā jau iesaistījušies vairāk nekā simt cilvēku.<br />
Ja šī vasara būs gana silta un dažādu sugu tauriņi jutīsies labi,<br />
arī to vērotāju skaits vairosies, jo vismaz es nezinu burvīgākus<br />
kukaiņus, kam skriet pakaļ: tie ir rosīgi jaukā, saulainā laikā,<br />
kad arī cilvēkiem negribas sēdēt mājās, tie ir viegli pamanāmi<br />
un tik skaisti! Turklāt portālā «Dabasdati.lv» katrs var ziņot par<br />
savu novērojumu, un reti kad būs jāgaida ilgāk par dienu, līdz<br />
kāds palīdzēs noteikt sugu. Galvenais tauriņu vērošanas akcijas<br />
dalībnieku uzdevums ir fotografēt dienas gaitās redzētos<br />
tauriņus un ievietot novērojumus portālā «Dabasdati.lv». Arī<br />
šogad akcija aizritēs sportiskā gaisotnē un gala rezultāti tiks<br />
apkopoti divās galvenajās nominācijās.<br />
Gada garākais dienastauriņu sugu saraksts. Šīs kategorijas<br />
ieskaitē tiks iekļauts jebkurš Latvijas teritorijā veikts ziņojums,<br />
tāpēc būtu izcili, ja, braucot pa Latviju, jūs ik pa brīdim<br />
piestātu un bildētu tauriņus, lai gada laikā ieraudzītu maksimāli<br />
daudz sugu. Līdz šim labākais viena gada rezultāts – 91<br />
suga – ir Sintijai Elfertei, kas sasniegts 2013. gadā. Vai kāds to<br />
jelkad pārspēs?<br />
Novada garākais dienastauriņu sugu saraksts. Šī kategorija,<br />
ejot uz mērķi – vismaz 50 sugu katrā novadā –, ir svarīgākā,<br />
tāpēc tiek gaidīta vislielākā aktivitāte, jo tieši novadu sarakstu<br />
veidošanā slēpjas vislielākā pievienotā vērtība – atklāt jaunas<br />
sugu atradnes, un tas dos ieguldījumu dienastauriņu sugu izplatības<br />
skaidrošanā!<br />
Bez šīm galvenajām kategorijām labākie tiks sumināti arī vairākās<br />
citās kategorijās: dalībnieks ar visvairāk atrastām jaunām<br />
sugām novadu sarakstiem, aktīvākais ziņotājs, čaklākais<br />
novadu apceļotājs, labākā debija. Īpašs prieks būs par<br />
tiem ziņojumiem, kuri nāks no līdz šim mazāk apzinātajiem<br />
novadiem. Pieredzējušos tauriņu vērotājus pārspēt nav viegli,<br />
bet baidīties nevajag, jo, lai sāktu, plašas zināšanas par tauriņiem<br />
nav nepieciešamas – pārējie ar sugu noteikšanu palīdzēs!<br />
Galvenais ir interese, entuziasms un kāds rīks, ar ko<br />
bildēt tauriņus, – nu jau labus kadrus visai veiksmīgi var iegūt<br />
arī ar mobilo tālruni. Lai ziņošana būtu vēl parocīgāka un precīzāka,<br />
iesaku viedierīcē lejupielādēt aplikāciju «Dabas dati»,<br />
kas ļaus viegli fiksēt precīzu atrašanās vietu un pēcāk mājās<br />
pievienot izkadrētas fotogrāfijas, lai tauriņu var aplūkot pavisam<br />
tuvu un precīzi noteikt sugu.<br />
Tukšie novadi<br />
Tauriņu vērotāji ir apņēmušies līdz Latvijas simtgadei katrā<br />
novadā konstatēt vismaz 50 sugu. Un tas nav neiespējami pat<br />
tādos novados, kur plaši lieto insekticīdus, jo vienmēr atradīsies<br />
kāds upes ielociņš, kur tauriņi būs spējuši izdzīvot. Bet<br />
nav arī brīnums, ka pašlaik vislielākā tauriņu sugu bagātība<br />
konstatēta aizsargājamajās teritorijās, kur pie reizes dzīvo<br />
kāds acīgs tauriņu vērotājs: Engures novadu (71 suga) uzmana<br />
Julita Kluša, Ropažu (70), Ādažu (73), Garkalnes (73) un Inču-
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
27<br />
DABA<br />
kalna novadu (72) – Sintija Elferte un Viesturs Vintulis, Amatas<br />
novadu (75) – Ainārs Valdovskis, bet Dundagu (75) – Mareks<br />
Ieviņš un Anitra Tooma. Kartē labi redzams, ka mazāk tauriņu<br />
pazinēju dzīvo Latgalē un Sēlijā, bet maz ticams, ka šeit nebūtu<br />
dažādu tauriņu.<br />
Baltie plankumi<br />
Aglonas un Vārkavas novads – neviena ziņojuma par tauriņiem!<br />
Šeit ikviens ieies 2016. gada tauriņu vērošanas akcijas<br />
vēsturē, ja vien pamanīsies nobildēt visur esošās sugas: krūkļu<br />
balteni, dažādu sugu nātru raibeņus, acaino raibeni, kāpostu,<br />
kāļu un rāceņu balteni. Kad būsit tikuši galā ar šo vienkārši<br />
veicamo uzdevumu, gan jau kadrā pagadīsies arī kāda resngalvīšu,<br />
zilenīšu vai samteņu suga, un tad jau āķis būs lūpā!<br />
Ne vairāk kā 20 sugu tauriņi novēroti šādos novados: Kurzemē<br />
– Aizputes (9) un Priekules (17) novadā; Zemgalē – Jelgavā<br />
(15), kā arī Ozolnieku (20), Iecavas (14) un Baldones (17) novadā;<br />
Sēlijā – Neretas (12), Jaunjelgavas (18), Jēkabpils (13) un<br />
Aknīstes (19) novadā; Vidzemē – Aizkraukles (7), Cesvaines<br />
(3), Lielvārdes (14), Kokneses (13), Ērgļu (19), Jaunpiebalgas<br />
(12) un Naukšēnu (11) novadā; Latgalē – Daugavpilī (12), Jēkabpilī<br />
(1) un Rēzeknē (1), kā arī Dagdas (19), Ciblas (12), Viļānu<br />
(12), Salas (9), Līvānu (10), Ludzas (17), Preiļu (2), Rugāju<br />
(7), Varakļānu (8), Kāslavas (7), Salas (9) un Zilupes (5) novadā.<br />
Šie ir novadi, kur tev ir lielas iespējas kļūt par vadošo tauriņpētnieku.<br />
Pērn jūlijā es ciemojos Iecavas novadā un pēcpusdienā<br />
upītes ielokā stundas laikā nobildēju 10 sugu tauriņus,<br />
tā izvirzoties priekšgalā. 2014. gadā biju vadošā Dundagas<br />
novada tauriņu bildētāja ar nieka 30 sugām, bet pērn pie lietas<br />
ķērās Mareks Ieviņš – viņš mani ne tikai apdzina, bet ar<br />
74 sugām kļuva par otro acīgāko tauriņvērotāju visā Latvijā!<br />
Turklāt ne Mareks, ne Alberts Kūms, kurš 2015. gadā novēroja<br />
visvairāk – 78! – tauriņu sugas, nav studējuši bioloģiju.<br />
Protams, novadi nereti ir ļoti lieli, tāpēc neatspoguļo tauriņu<br />
daudzveidības reālo situāciju, tādēļ papildus novadu kartēm<br />
ziņojumi tiek fiksēti 5x5 kilometrus lielos kvadrātos, pēc kādiem<br />
tiek veidots Latvijas ligzdojošo putnu atlants. Lai atvieglotu<br />
datu apstrādātāju darbu, ieteicams novērojumu iezīmēt<br />
kartē kā punktu. Ja esat nopietni ķērušies pie novada tauriņu<br />
daudzveidības fiksēšanas, būtu labi, ja sugas ieziņotu katrā<br />
kvadrātā no jauna.<br />
Iesaistoties tauriņu vērošanā, mums atklājas burvīgā dzimtenes<br />
daba, turklāt šie novērojumi noderēs entomologiem ne<br />
tikai tad, kad atklāsies kas satraucoši rets, bet arī tad, kad<br />
zinātniekiem ar reāliem pierādījumiem nāksies apliecināt, ka<br />
intensīvā lauksaimniecība noplicina dabu. Tāpēc es šogad ne<br />
tikai tiekšos pēc aizvien jaunām sugām, bet piefiksēšu, kur<br />
tauriņus velti meklēt.<br />
Sugu noteikšana<br />
Vispirms vajadzētu iemācīties saprast, kurai grupai tauriņš<br />
pieder. Ja kukainītim taustekļu galos ir vālītes, tā ir droša pazīme,<br />
ka tas ir dienas tauriņš. Tad jāsaprot, kuri ir balteņi,<br />
kuri – raibeņi, samteņi, zilenīši vai dižtauriņi. Iesaku portāla<br />
«Dabasdati.lv» noteicēju sadaļā atrast Uģa Piterāna sagatavotos<br />
zeltainīšu, sīksamteņu un īsto raibeņu noteicējus, forumu<br />
sadaļā pie tauriņiem ļoti noderīgu informāciju var atrast tēmā<br />
«Zilenīšu noteikšana».<br />
Sintija Elferte izveidojusi mājaslapu «Dabasfoto.wordpress.com»,<br />
kur tauriņus var atpazīt pēc bildēm, un Didzis Elferts katrai<br />
sugai pievienojis Latvijas 5x5 km kvadrātu karti, lai varētu gūt<br />
ieskatu, kur suga līdz šim novērota.<br />
Ļoti laba ir Eiropas tauriņu lapa «Lepidoptera.eu», kuru izveidojuši<br />
poļi.<br />
Anitra Tooma
28<br />
VIDRŪPE<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Ilze Prūse,<br />
Vides aizsardzības un reģionālās<br />
attīstības ministrijas<br />
Klimata departamenta direktore<br />
NAV LAIKA ATLIKT<br />
Kopš jūra vairs neaizsalst, Kolkas ragu rudens vētrās noskalo aizvien ātrāk.<br />
Foto: Vilnis Skuja.<br />
Jo aktīvāk pasaule runā par klimata pārmaiņu ierobežošanu,<br />
jo vairāk jūtams, cik Latvijas sabiedrība maz interesējas un<br />
zina par šo jautājumu. Daudzi nevēlas vainot cilvēkus jeb<br />
sevi par ietekmi uz klimata pārmaiņām, daļa pat netic, ka<br />
kaut kas tāds notiek. Šoreiz es nemēģināšu pierādīt klimata<br />
pārmaiņu esamību un saikni ar cilvēkiem, – ticiet vai ne,<br />
bet tas jau ir izdarīts, un visas pasaules zinātnieki ir vienisprātis*.<br />
Vēlos dalīties pārdomās, kāpēc zaļā domāšana bez<br />
klimata pārmaiņu izpratnes tomēr nav īsti zaļa, un izstāstīt,<br />
kas īsti ir klimata politika.<br />
* Klimata pārmaiņu starpvaldību komisija (Intergovernmental Panel on<br />
Climate Change, IPCC), kurā piedalās vairāki tūkstoši zinātnieku no 195<br />
valstīm, 2014. gadā savā piektajā ziņojumā apliecināja, ka šobrīd novērojamas<br />
nepieredzēti straujas klimata pārmaiņas un tās saistītas ar antropogēno<br />
siltumnīcefekta gāzu emisiju koncentrācijas palielināšanos atmosfērā.<br />
Sīkāka informācija: www.ipcc.ch/report/ar5/<br />
Viena no īpašībām, kas raksturo Latvijas iedzīvotājus, ir to ciešā<br />
saikne ar dabu. Mums ir svarīgi regulāri būt dabā. Mēs priecājamies<br />
par dabas krāšņumu un neatkārtojamību, mēs sajūtam<br />
tās daudzveidību, mēs izbaudām tās smaržas un garšas.<br />
Diemžēl fakti liecina, ka Latvija jau šobrīd piedzīvo klimata<br />
pārmaiņas. Un tās pārveido Latvijas dabu. Vidējās temperatūras<br />
palielināšanos un jūras līmeņa paaugstināšanos pavada<br />
intensīvāka jūras krasta erozija, biežākas un stiprākas vētras,<br />
spēcīgākas lietusgāzes, izteiktāki sausuma periodi, izmaiņas<br />
augu un dzīvnieku valstī. Zinātnieki brīdina, ka, ja vien klimata<br />
pārmaiņas netiks ierobežotas, tās turpināsies un pastiprināsies<br />
līdz prātam neaptveramam mērogam un virzieniem.<br />
Taču, vai mēs apzināmies klimata pārmaiņu realitāti? Vai mēs<br />
Latvijā apzināmies, ka dabā vērojamās šķietami nelielās pārmaiņas<br />
un neparastie mirkļi ir daļa no kā plašāka? Un vai apzināmies,<br />
ka, pat ja mēs, cilvēki, pārmaiņām pielāgosimies, daudzas<br />
Latvijas augu un dzīvnieku sugas tām nespēs pielāgoties<br />
un izzudīs? Domāju, diez vai mēs vēlamies, lai Latvijas daba<br />
neatgriezeniski mainās. Diez vai gribam dzīvot citādākā, līdz<br />
šim neiepazītā, dabā. Taču, lai apturētu šīs pārmaiņas, pirmkārt,<br />
tām ir jānotic. Otrkārt, protams, jāzina, kas darāms, un<br />
atbilstoši jārīkojas.<br />
Klimata politikas būtība<br />
Dzirdot vārdus «klimata politika», daudzi novēršas, aizbildinoties,<br />
ka tas ir pārāk sarežģīti vai ka tas jau uz viņiem<br />
neattiecas. Jā, klimata politika ir ļoti specifiska un ne uzreiz<br />
izprotama. Lai gan tā ir saistīta ar vides aizsardzību, atslēga<br />
tās izpratnei ir ekonomikas attīstības jautājums. Klimata<br />
politikas mērķu sasniegšana iespējama tikai ar citu nozaru<br />
politiku palīdzību, turklāt, īstenojot iecerētos pasākumus,<br />
svarīgi ņemt vērā iedzīvotāju labklājību ne vien savā valstī,<br />
bet visā pasaulē. Tāpēc ir aplam domāt, ka klimata politika<br />
uz kādu neattiecas – tā skar pilnīgi visus! Mūsu ikdienas lēmumi<br />
ir iemesls klimata politikas nepieciešamībai, un turpmāk<br />
aizvien vairāk mūsu lēmumus tiešā vai netiešā veidā<br />
noteiks klimata politika.<br />
Līdzīgi kā vides aizsardzības politika, klimata politika tiecas<br />
saglabāt pasauli drošu, daudzveidīgu un skaistu. Klimata politika<br />
ir vērsta uz klimata pārmaiņu novēršanu un, tā kā klimata<br />
pārmaiņas jau ir sākušās, arī pielāgošanos nenovēršamajam.<br />
Klimata politikas mērķis ir virzība uz oglekļa mazietilpīgu attīstību<br />
(low carbon development, LCD) un pret klimata pārmaiņām<br />
noturīgu sabiedrību.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
29<br />
VIDRŪPE<br />
Klimata pārmaiņu novēršana saistīta ar siltumnīcefekta gāzu<br />
(SEG), sevišķi oglekļa dioksīda, metāna un slāpekļa (I) oksīda,<br />
emisiju ierobežošanu jo, uzkrājoties atmosfērā, šīs gāzes Zemes<br />
tuvumā iesprosto siltumu, un mūsu planēta uzkarst līdzīgi<br />
kā siltumnīca. SEG ierobežošanu iespējams panākt, samazinot<br />
šo gāzu emisijas, saglabājot un palielinot oglekļa dioksīda<br />
piesaisti, kā arī uztverot un noglabājot oglekļa dioksīdu zemes<br />
struktūrās vai izmantojot atkārtoti. Oglekļa mazietilpīga<br />
attīstība nozīmē pakāpenisku pāreju uz oglekļa mazietilpīgu<br />
ekonomiku – tādu, kas rada minimālas SEG, sevišķi oglekļa<br />
dioksīda, emisijas. Pārdomāti īstenotai oglekļa mazietilpīgai<br />
attīstībai var būt ne vien pozitīva ietekme uz klimatu un vidi,<br />
bet arī uz ekonomiku un sociālo sfēru. Gribētu uzsvērt, ka<br />
oglekļa mazietilpīgai ekonomikai esošajos apstākļos (un jo<br />
sevišķi Latvijā) ir ievērojami lielākas priekšrocības, nekā līdzšinējai<br />
uz fosilajiem energoresursiem balstītajai, jo pateicoties<br />
zinātnes attīstībai, šobrīd mums visiem ir plašas iespējas<br />
ilgtspējīgi dzīvot ar saviem resursiem.<br />
Pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumi ir vērsti uz cilvēku,<br />
ēku, infrastruktūras, komercdarbības un ekosistēmu aizsardzību<br />
pret klimata pārmaiņu negatīvajām ietekmēm, kā arī<br />
klimata pārmaiņu radīto iespēju izmantošanu. Nepieciešamība<br />
pielāgoties klimata pārmaiņām tiešā veidā saistīta ar klimata<br />
pārmaiņu novēršanu – jo ātrāk novērš klimata pārmaiņas,<br />
jo mazāka ir vajadzība tām pielāgoties.<br />
Klimata politikas īstenošana skar pilnīgi visas tautsaimniecības<br />
nozares un, protams, arī mūsu ikdienu. Jāsaprot, ka nevajag<br />
būvēt mājas palienēs un citās applūstošās teritorijās, lietus<br />
kanalizācija jāprojektē ietilpīgāka, jāaizsargā apdraudētās<br />
dzīvnieku un augu sugas u.tml. Pielāgošanās pasākumi, jāsaka,<br />
Latvijā gan nav nepieciešami tik apjomīgi kā, piemēram,<br />
klimata pārmaiņu dēļ applūstošajās mazo salu valstīs, tādēļ<br />
visvairāk uzmanības jāvelta klimata pārmaiņu novēršanai. SEG<br />
emisijas rada mūsu dzīvesveids – elektroenerģijas un siltumenerģijas,<br />
kā arī visu veidu preču, tostarp pārtikas, un pakalpojumu<br />
ražošana, transportēšana un patēriņš. Vienkāršiem<br />
vārdiem sakot, jo vairāk mēs patērējam (un arī pieprasām<br />
patēriņam, bet tomēr nepatērējam), jo vairāk emisiju radām.<br />
Lai samazinātu SEG emisijas, jāoptimizē patēriņš un jāuzlabo<br />
ražošanas efektivitāte, kā arī pēc iespējas vairāk fosilo energoresursu<br />
vietā jāizmanto atjaunojamie energoresursi.<br />
Klimata politika šobrīd ir kļuvusi par vienu no starptautiskajām<br />
un Eiropas Savienības prioritātēm. Latvijas Republikas Vides<br />
aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija klimata politiku<br />
ir nosaukusi par vienu no saviem prioritārajiem uzdevumiem<br />
Ministru prezidenta Māra Kučinska Valdības rīcības plāna īstenošanai.<br />
Šogad ministrija nāks klajā ar Latvijas oglekļa mazietilpīgas<br />
attīstības stratēģiju 2050. gadam un Latvijas pielāgošanās<br />
klimata pārmaiņām stratēģiju. Taču šo dokumentu<br />
patiesās iespējas kaut ko mainīt, protams, būs atkarīgas no<br />
Latvijas sabiedrības izpratnes un gatavības mainīties.<br />
Atbildība par klimata pārmaiņām<br />
Tagadējo klimata pārmaiņu katalizators bija pagājušā gadsimta<br />
industriālā revolūcija un fosilās degvielas intensīvā izmantošana.<br />
Taču tā pa īstam šīs klimata pārmaiņas uzņēma apgriezienus<br />
tikai pirms pārdesmit gadu. Un šo problēmu risinājumi ir<br />
jāievieš dzīvē divdesmit gadu laikā. Pēcāk jau būs par vēlu. Būs<br />
iestājušās neatgriezeniskas un potenciāli ļoti bīstamas pārmaiņas.<br />
Jā, tieši mēs esam atbildīgi par klimata pārmaiņām, nevis<br />
mūsu senči vai pēcteči. Klimata pārmaiņu novēršana un pielāgošanās<br />
klimata pārmaiņām ir mūsu paaudzes atbildība. Un<br />
pietiks reiz domāt, ka «Latvija ir pārāk maza, lai ko ietekmētu»<br />
vai ka «es jau neko nevaru, manai rīcībai nav jēgas». Katrai rīcībai<br />
ir nozīme! Klimata politika uzskaita katra cilvēka radītās<br />
emisijas, un, starp citu, Latvijā šobrīd viens iedzīvotājs ik gadu<br />
rada aptuveni sešas tonnas emisiju.<br />
No sirds aicinu ikvienu, jo sevišķi visus zaļi domājošos, iesaistīties<br />
Latvijā diskusijās par klimata pārmaiņām, to novēršanu<br />
un pielāgošanos, kā arī palīdzēt rast un īstenot nepieciešamos<br />
risinājumus! Klimata politika ir mūsu visu kopīga atbildība un<br />
vajadzība.
30<br />
VIDRŪPE<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
TOKSĪNU KLIMATS<br />
Elīna Kolāte<br />
Foto: M. Balode.<br />
Zilaļģu ziedēšana Burtnieka piekrastē.<br />
Par klimata pārmaiņām žurnālos, dziesmās un prominenču<br />
rautos dzirdēts tik daudz, ka palēnām šī vārdu savienojuma<br />
kūļāšana pa muti iegūst nepieklājīgu noskaņu. Taču «Vides<br />
Vēstis» nebaidās kļūt par vienu no rupjākajiem žurnāliem Latvijā.<br />
Jā, atkal klimata pārmaiņas!<br />
Klimata pārmaiņu ietekmes var dalīt divās grupās: tajās, ko<br />
mēs redzam, un tajās, ko neredzam. Redzam gaisa temperatūras<br />
paaugstināšanos, redzam, ka novembrī ir tādi paši laikapstākļi<br />
kā Jāņos, redzam, ka intensīvas lietusgāzes biežāk<br />
applūdina Rīgas centru. Tas, ko mēs neredzam, notiek ūdenī<br />
un zem ūdens. Un, tā kā lielāko daļu šīs planētas klāj ūdens,<br />
nevis sauszeme, loģiski, ka arī šo ietekmju nozīme ir milzīga.<br />
Bet mēs to savām acīm neredzam, jo cilvēkiem tomēr piemīt<br />
tendence dzīvot uz zemes, nevis ūdenī. Izņēmums ir Latvijas<br />
Hidroekoloģijas institūta pētnieki, kas tik tiešām nozīmīgu<br />
daļu savas dzīves un darba pavada ūdenī.<br />
Zilaļģes slāpekli ņem no gaisa<br />
Ir daudz dzirdēts par eitrofikāciju jeb pastiprinātu aļģu<br />
augšanu. Pašas par sevi aļģes nav nekas slikts – tās ūdenī<br />
ir nepieciešamas, jo ir barības tīklu pamats. Ja nebūtu aļģu,<br />
planktonam nebūtu ko ēst, līdz ar to badu ciestu arī visi citi<br />
organismi ezerā. Ezers bez aļģēm drīzāk atgādinātu Olimpiskā<br />
sporta centra peldbaseinu. Svarīgi ir divi jautājumi: cik<br />
daudz aļģu ir ūdenstilpē un kādas tieši sugas ir pārstāvētas.<br />
Ja aļģu ir par daudz, tas ir slikti. Tieši tikpat slikti kā apēst<br />
par daudz hamburgeru vai izdzert par daudz alus. Un, ja aļģu<br />
buķetē ir arī zilaļģes, tas nerada lielu prieku, jo tās mēdz būt<br />
toksiskas.<br />
Kas nosaka to, vai ūdenī attīstīsies tieši zilaļģes vai, piemēram,<br />
kramaļģes? Katrai aļģei, tāpat kā katram cilvēkam, ir kaut kādi<br />
tīkamāki apstākļi. Ļoti svarīgs faktors ir ēdienkarte. Visbiežāk<br />
aļģēm nepieciešams fosfors un slāpeklis – tas viņām garšo. Bet<br />
tieši zilaļģēm slāpeklis ūdenī var arī nemaz nebūt – tās pašas<br />
prot to paņemt no atmosfēras, un gaisā tā tiešām netrūkst –<br />
78% atmosfēras aizņem slāpeklis. Tātad citas aļģes varēs augt<br />
tikai tad, ja atbilstošā daudzumā būs gan fosfors, gan slāpeklis,<br />
bet zilaļģu dzīres sāksies ar pirmo fosfora pili. Tas zilaļģu<br />
dzīvi padara daudz vieglāku – tās var augt griezdamās gan<br />
tad, ja barības vielu ir daudz, gan tad, ja to ir maz. Tās tiks<br />
galā! Zilaļģes ir kā tāds praktiskais latvietis, kas prot izdzīvot<br />
jebkādos apstākļos. Un, ja neizvēlīgās zilaļģes jau ir apēdušas<br />
visu fosforu, citām aļģēm vairs nepietiek.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
31<br />
VIDRŪPE<br />
pamazām aizņem lietus, no augsnes intensīvāk tiek izskalots<br />
itin viss. Arī vasarās aizvien biežāk novērojamās intensīvās<br />
lietusgāzes pastiprina izskalošanās procesus. Tas ir slikti pirmām<br />
kārtām augsnei – tā pazaudē daļu auglības, kas vai nu<br />
jāatjauno ar mēslošanu, vai arī jārēķinās ar sliktāku ražu. Un<br />
arī ūdenstilpēm tas ir slikti, jo tas ir sākums to aizaugšanai.<br />
Foto: L. Briede.<br />
Šobrīd Latvijas ūdenstilpēs no maija līdz oktobrim ir gana<br />
silts, lai zilaļģes varētu augt, cepuri kuldamas. Tāpat kā cilvēkiem,<br />
arī dažādām aļģēm ir dažādas iemīļotākās temperatūras.<br />
Piemēram, kramaļģēm un dinoflagellātiem («labās» aļģes)<br />
ūdenī, kas siltāks par 20 grādiem, prāts vairs nenesas uz aktīvu<br />
vairošanos. Savukārt zilaļģes un šā raksta autore neizprot<br />
vārdu savienojumu «pārāk karsts». Jo siltāk, jo labāk! Un, kamēr<br />
«labās» aļģes siltā vasarā stabilizē savu skaitu un pārtrauc<br />
vairoties, tikmēr zilaļģu kļūst aizvien vairāk un vairāk.<br />
Ko kurš ēd/ēdīs?<br />
Vai barības vielu noplūdēm ir saistība ar klimata pārmaiņām?<br />
Jā, šīs lietas var būt saistītas. Piemēram, ja ziemā sniega vietu<br />
Otrs iemesls, kāpēc zilaļges var svinēt globālo sasilšanu, ir<br />
tas, ka ar katru Celsija grādu samazinās ūdens blīvums. Tas<br />
nozīmē, ka smagāki organismi grimst zemē, bet vieglākie var<br />
turpināt bezrūpīgi plunčāties pa ūdens augšējiem slāņiem.<br />
Un, protams, zilaļģes pieder pie vieglajiem organismiem, bet<br />
tās pašas kramaļģes ar savu krama smagumu sāk grimt dziļāk,<br />
līdz sasniedz tādu dziļumu, kur saule neiespīd, līdz ar to arī<br />
fotosintēze – kramaļģu dzīves jēga – apstājas.<br />
Foto: L. Briede.<br />
Alūksnes skolēni aktīvi iesaistās zivju izpētē.<br />
Treškārt, augsta ūdens temperatūra pastiprina noslāņošanos.<br />
Tā notiek vienkārša iemesla dēļ – augšējais slānis uzsilst,<br />
līdz ar to kļūst mazāk blīvs, un šīs «vieglās» ūdens molekulas<br />
nespēj nogrimt un iespiesties blīvajā slānī zem tām. Un, jo<br />
siltāks kļūst, jo mazāka iespēja, ka kāda molekula izlauzīsies<br />
līdz ūdenstilpes dibenam. Kur problēma? «Labajām» aļģēm ir<br />
nepieciešams slāpeklis. Bet, ja tas ir nogrimis dziļākos slāņos<br />
un nenotiek ūdens sajaukšanās, savu devu tās nedabūs un<br />
mirs bada nāvē. Pa to laiku zilaļģēm pilnīgi vienalga, vai slāpeklis<br />
ir augšā, apakšā, vai arī tā nav vispār, – tās tik un tā to<br />
var paņemt no atmosfēras. Kārtējais iemesls, kas palīdz zilaļģēm<br />
pārspēt citas aļģes. Un, jo siltāks kļūst, jo mazāk piepūles<br />
prasa šāda uzvara. Turklāt samazinātā ūdens apmaiņa nozīmē<br />
ne tikai to, ka slāpeklis nekustas ne no vietas. Tas attiecas arī<br />
uz visiem pārējiem elementiem – piemēram, ūdens augšējos<br />
slāņos izšķīdušais skābeklis nespēj iekļūt dziļākajos stāvos, lai<br />
paelpinātu tur dzīvojošos organismus.<br />
Toksīni uzkrājas aknās<br />
Vairākkārt zilaļģes esmu apsaukājusi par sliktajām aļģēm. Ko<br />
tieši tās ir noziegušās? Sensenos laikos tās arī bijušas vieni no<br />
pirmajiem daudzšūnu organismiem, kas spējuši fotosintezēt,<br />
līdz ar to piedalījušās zemes skābekļa krājumu veidošanā. Paldies,<br />
mīļās aļģes, paldies, tomēr tagad to vizītkarte ir nevis<br />
skābeklis un inovācijas, bet gan toksīni. Tām piedien divu veidu<br />
toksīni: neirotoksīni un hepatotoksīni. Pirmie kaitē nervu<br />
sistēmai, izraisot krampjus, paralīzi vai pat nāvi, otrie bojā<br />
aknas. Un cilvēka aknām jau tā dzīvē daudz jāpārcieš, lai to varētu<br />
uzskatīt par vienkārši lieku ietekmi. Turklāt citas negatīvās<br />
ietekmes uz aknām līdz ar sevi nes kaut kādus ieguvumus.<br />
Piemēram, īslaicīgu prieku, kas rodas, ēdot kūpinātu gaļu vai<br />
izdzerot četrus litrus alus, vai izjūtot kāda medikamenta at-
32<br />
VIDRŪPE<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Foto: L. Briede.<br />
Brideņa vilkšana Alūksnes ezerā.<br />
vieglojošo iedarbību. Bet kāds labums vai bauda no zilaļģu<br />
toksīniem? Nekāds! Tas ir ļoti negodīgi.<br />
Jaunākie pētījumi liecina, ka pilnīgi visas zilaļģu ģintis satur<br />
jaunatklāto neirotoksīnu BMAA. Uzskata, ka šis toksīns cilvēkiem<br />
izraisa neirodeģeneratīvu saslimšanu, kas pazīstama<br />
kā amiotrofās laterālās sklerozes – parkinsonisma demences<br />
komplekss. Ir atļauts nesaprast visus tikko minētos vārdus,<br />
taču neko, kas sevī iekļauj vārdus «parkinsonisms» un «demence»,<br />
parasti neuzskata par kaut kādu Dieva dāvanu. Šis toksīns<br />
ievērojamos daudzumos konstatēts arī Baltijas jūras zivīs un<br />
gliemenēs.<br />
Protams, jo vairāk aļģu, jo lielāks toksīnu apjoms. Un izdalītie<br />
toksīni ietekmē visu, kas notiek, piemēram, ezerā. Zilaļģu toksīni<br />
traucē augt citām aļģēm, kuras labprāt apēstu zooplanktona<br />
vēzīši. Protams, neēduši vēzīši ne tikai zaudē dzīvesprieku,<br />
tie arī atmet vairošanos un augšanu. Zilaļģu toksīni nomāc<br />
tieši lielo zooplanktona organismu, piemēram, ūdens blusu<br />
jeb dafniju, attīstību, kas ir ļoti efektīvi aļģu ēdāji. Daba nemīl<br />
tukšumu, tāpēc to vietā savairojas mazāk jutīgie, sīkie zooplanktona<br />
organismi – Bosmina un virpotāji. Tajā pašā laikā<br />
aļģu izmērs pieaug. Un, ja aļģes kļūst lielākas, bet dzīvnieciņi<br />
mazāki, pienāk mirklis, kad mazie dzīvnieciņi nevar aļģi iedabū<br />
mutē. Līdzīgu efektu var novērot, ja cilvēks ar normālu<br />
muti mēģina nokost Makdonalda bigmaku. Un, ja zilaļģe tiek<br />
notiesāta, tās toksīni akumulējas ēdājos – planktona vēzīšos,<br />
gliemenēs un tārpos. Tā kā mēs paši sevišķi neēdam mazos<br />
vēzīšus un gliemezīšus, mūs, protams, to saindēšana ne sevišķi<br />
uztrauc. Tomēr, palēnām kāpjot augšup pa barības ķēdi,<br />
toksīni nokļūst arī zivīs, kuras gan labprāt liekam uz šķīvja.<br />
Līdz šim Latvijā zilaļģu toksīnu pētījumi ir bijuši fragmentāri<br />
(2002.–2006. gads) un galvenokārt saistīti tieši ar hepatotoksīnu<br />
jeb aknu toksīnu klātbūtni ūdens vidē. Ar šiem pētījumiem<br />
pietika, lai konstatētu augstas hepatotoksīnu koncentrācijas<br />
gan aļģēs, gan arī citos ūdens organismos. Vislielākās<br />
koncentrācijas konstatētas lielajās divvāku gliemenēs – perlamutrenēs<br />
un bezzobēs (Unio spp., Anodonta spp.). Tā tas ir tāpēc,<br />
ka tās barojas, filtrējot ūdenī esošo fitoplanktonu. Filtrēšana<br />
nozīmē, ka tās sev cauri izlaiž visu ūdeni, kas ir apkārt,<br />
paturot gan vērtīgo (barību), gan kaitīgo (toksīnus). Mums,<br />
protams, ļoti labi, jo tā tiek attīrīts ūdens, bet, ja gliemenes<br />
aizietu pie ģimenes ārsta, tas steidzami liktu mainīt ēdienkarti.<br />
Hepatotoksīni konstatēti arī dažādu sugu ūdens gliemežos,<br />
kā arī zivju aknās. Turklāt ne tikai raudām un plaužiem, bet arī<br />
plēsīgajām zivīm – asariem un līdakām, kur toksīnu pārneses<br />
ceļš ir daudz garāks.<br />
Pēta Burtnieku un Alūksnes ezeru<br />
Skaidrs, ka zilaļģu toksīni ir vidē. Bet kāds risks pastāv cilvēkam?<br />
Kas jādara, lai kļūtu par eitrofikācijas upuri? Pērn Latvijā<br />
notika EEZ grantu finansēts projekts «Sabiedrības informēšana<br />
par klimata pārmaiņu izraisītajām sekām Latvijas ezeros»,<br />
lai to noskaidrotu. Alūksnes ezerā un Burtniekā tika pārbaudīts,<br />
cik daudz toksīnu ir dažādās zivīs, ko cilvēks potenciāli<br />
varētu apēst, un – pats galvenais – aprēķināts, cik daudz šo
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
33<br />
VIDRŪPE<br />
zivju jāapēd, lai to varētu uzskatīt par risku, nevis vienkāršām<br />
pusdienām. Turklāt šā projekta laikā zinātnieki ne tikai ņēma<br />
paraugus, tos analizēja, lai rezultātus pēc tam paslēptu tikai<br />
pašiem vien zināmā vietā, bet arī aicināja vietējos iedzīvotājus<br />
piedalīties kontrolzvejās, paskatīties, kāds loms ir tīklā,<br />
tādējādi dodot iespēju uzzināt, kas un ko ezerā ēd un kā viena<br />
organisma savairošanās var ietekmēt visu pārējo barības tīklu.<br />
Abi pētījumā iesaistītie ezeri ir ļoti atšķirīgi. Burtniekā novērojama<br />
intensīva zilaļģu ziedēšana apmēram no jūlija līdz<br />
septembra beigām, un šeit norisinās arī rūpnieciskā zveja. Savukārt<br />
Alūksnes ezerā eitrofikācija ne tuvu nav tādā līmenī,<br />
tomēr pēdējos piecos gados novērota īpatnējas zilaļģu sugas<br />
Gloeotrichia echinulata masveida attīstība, kas satraukusi vietējos<br />
iedzīvotājus.<br />
Pētījuma laikā zivis tika ievāktas trīs mēnešos – maijā, augustā<br />
un oktobrī. Maijā jāvāc paraugi, jo tad zilaļģes vēl īsti nav sākušas<br />
ziedēt, un tas ļauj saprast, vai ziemas laikā zivis ir atbrīvojušās<br />
no iepriekšējā gadā uzkrātajiem toksīniem. Augustā<br />
ir visņiprākā ziedēšana, līdz ar to svarīgi redzēt, kādu toksīnu<br />
uzkrāšanos rada maksimālā ziedēšana. Un varam pieļaut, ka<br />
toksīni uzkrājas zivīs līdz oktobrim, tādēļ interesanti redzēt,<br />
kas notiek toksīnu sezonas noslēgumā.<br />
Loģiski, tika pārbaudītas makšķernieku iecienītākās zivju sugas:<br />
raudas, plauži, līņi, asari, zandarti, līdakas. Tā kā rezultāti<br />
atkarīgi arī no zivs vecuma un lieluma, speciāli tika izvēlētas<br />
gan vecas, gan jaunas, gan lielas, gan mazas zivteles. Toksīni<br />
bija visās zivīs. Kas par vienlīdzību! Visaugstākās zilaļģu toksīnu<br />
koncentrācijas konstatētas zivju aknās, jo tur klasiski<br />
uzkrājas viss sliktais, kam nevajadzētu nokļūt tālāk. Tomēr<br />
daļa tiek pārnesta arī uz citiem orgāniem – gonādām, nierēm<br />
un visbeidzot arī uz muskuļaudiem. Tomēr muskuļos zilaļģu<br />
koncentrācijas ir vismaz 20 reižu zemākas nekā aknās, jo, kā<br />
jau minēts iepriekš, aknas mēģina notvert visu slikto. Aknas<br />
būtībā ir tāda kā organisma Aizsardzības ministrija.<br />
Kā jau minēju, toksīni bija visās zivīs, taču bija vērojamas būtiskas<br />
atšķirības. Piemēram – jo lielāka zivs, jo mazāk toksīnu.<br />
Alūksnes ezerā planktonēdājzivīs (raudas un plauži) konstatētas<br />
augstākas toksīnu koncentrācijas, turpretī Burtniekā – tieši<br />
otrādi – augstākas toksīnu koncentrācijas atrastas plēsīgajās<br />
zivīs. Iespējams, tas nozīmē, ka Alūksnes raudas un plauži<br />
vairāk uzturas piekrastē, augāju joslā, kur uzkrājas augstāka<br />
zilaļģu masa un toksīnu koncentrācijas varētu būt augstākas.<br />
Turpretī Burtnieks ir sekls, un, kad uzpūš vējš, ūdens vairāk<br />
sajaucas, tāpēc toksīni tiek gan zivīm, kas dzīvo seklumā, gan<br />
dziļāko ūdeņu baudītājām.<br />
Kilograms asaru vai gabaliņš līņa<br />
Pasaules Veselības organizācija izstrādājusi pieļaujamās normas<br />
mikrocistīnam-LR –saldūdeņos visbiežāk sastopamajam<br />
zilaļģu toksīnam. Tā, 70 kilogramus smags cilvēks bez bēdīgām<br />
sekām katru dienu drīkst apēst 2,8 µg mikrocistīna-LR.<br />
Cilvēku valodā tas nozīmē, ka katru dienu drīkst apēst aptuveni<br />
1,1 kilogramu 25–45 centimetrus lielu Alūksnes ezerā<br />
ķertu raudu filejas. Tāda ēstgriba var būt tikai cilvēkiem, kas<br />
sirgst no raudu atkarības. Savukārt no tajā pašā ezerā noķerta<br />
25–35 centimetrus gara līņa drīkst apēst vien 0,24 kilogramus<br />
filejas. Tas jau vairāk līdzinās normālai, reāli apēdamai<br />
porcijai. Tomēr es ieteiktu nekrist panikā: «Ak, Kungs, vakar<br />
Alūksnē ēdu līni! Gals klāt!» Nav vajadzības arī izraisīt vemšanu<br />
vai braukt uz atkačalku. Lai sasniegtu kādu negatīvu rezultātu,<br />
tādi līņi jāēd bieži. Tomēr, tā kā klimata pārmaiņas turpinās<br />
un iepriekš aprakstīts, kā tas stimulē tieši zilaļģu augšanu,<br />
ļoti iespējams, ka nākotnē toksīnu koncentrācija būs lielāka,<br />
tādējādi daudz mazāki zivs gabaliņi spēs sabojāt garastāvokli<br />
un veselību.<br />
Foto: M. Balode.<br />
Taču īpaši jāuzmanās ar to zivteļu devu, ko dodam savam kaķim.<br />
Nav svarīgi, vai kaķim ir viena vai deviņas dzīvības. Svarīgi<br />
ir tas, ka tā svars ir apmēram četri kilogrami, līdz ar to pietiek<br />
ar nelielu daudzumu raudu, lai kaķis saslimtu. Un, tā kā bērni<br />
svara ziņā ir kaut kas starp pieaugušo un kaķi, protams, arī<br />
viņi toksīnu klātbūtni varētu izjust vairāk. Tādā ziņā kaķi un<br />
bērni varētu būt pirmie, kam būtu jācīnās pret eitrofikāciju.<br />
Pētījumi veikti tikai divos ezeros, taču zinātniekiem, kā parasti,<br />
ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Turklāt, redzot, cik daudzveidīga<br />
situācija ir divos ezeros, atliek vien minēt, kāda tā varētu<br />
būt pārējos gandrīz divos tūkstošos Latvijas ezeru. Tomēr viens<br />
ir skaidrs: ja ezerā ar neapbruņotu aci redzama zilaļģu ziedēšana,<br />
arī zivis satur daļu to izdalīto toksīnu. Kaislīgiem makšķerniekiem,<br />
kas savas dienas pavada pie zaļi ziedoša ezera, ar<br />
saviem lomiem vajadzētu uzmanīties. Panikā gluži nav jākrīt,<br />
bet katru dienu mieloties ar līņiem arī nevajadzētu.<br />
Nereti karstās vasaras dienās piekrastē saskalotā zilaļģu masa ir tik<br />
koncentrēta, ka atgādina ūdenī izlietu krāsu.<br />
Pētījums veikts EEZ projekta «Sabiedrības<br />
informēšana par klimata pārmaiņu izraisītajām<br />
sekām Latvijas ezeros» (CyCLE) Nr. 2/<br />
EEZLV02/14/GS/006 ietvaros. Pētījums veikts,<br />
Latvijas Hidroekoloģijas institūtam sadarbojoties<br />
ar Vides risinājumu institūtu.
34<br />
DARBI<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Andrejs Briedis, Latvijas Dabas fonds<br />
MEKLĒJOT ZAĻUMU<br />
LAUKU ATTĪSTĪBAS PROGRAMMĀ<br />
Iepriekšējā «Vides Vēstu» numurā rosināju aizdomāties par<br />
Eiropas Savienības (ES) Kopējās lauksaimniecības politikas<br />
(KLP) reformas gaitu, solījumiem un skarbo realitāti saistībā<br />
ar tiešmaksājumiem. Šoreiz lūkosim, cik zaļi ir ar vidi saistītie<br />
solījumi un īstenība Lauku attīstības programmā (LAP).<br />
Visu šo lasot, paturiet prātā, ka mūsu maksātie nodokļi tiek<br />
gan tiem, kuri godprātīgi vairo bioloģisko daudzveidību laukos,<br />
gan tiem, kuri izmanto pesticīdus, kuru nekaitīgumu<br />
apšauba pat zinātnieki un mierīgi saņem zaļos maksājumus<br />
par rugainēm un monokultūrām aramzemēs.<br />
Līdz 2014. gadam daļā Eiropas valstu LAP finansētie pasākumi<br />
spēja kaut nedaudz mazināt lauksaimniecības intensifikācijas<br />
postu, taču KLP reformas rezultātā lielai daļai valstu LAP atvēlētais<br />
finansējums tika samazināts. Latvija bija viena no retajām,<br />
kur tiešmaksājumiem atvēlētais ES finansējums pieauga, un<br />
Zemkopības ministrija izlēma daļu no tiešmaksājumu budžeta<br />
novirzīt LAP, kur ES finansējuma daļa bija par 20% mazāka, ja<br />
salīdzina ar laika periodu no 2007. līdz 2013. gadam. Tā kā LAP<br />
finansējumu ir iespējams mērķtiecīgāk virzīt noteiktu mērķu<br />
sasniegšanai, šis Latvijas valdības lēmums jāvērtē atzinīgi.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Kā saimniekos līdz 2020. gadam<br />
No 2014. līdz 2020. gadam LAP īstenošanai plānots tērēt 1,53<br />
miljardus eiro, un lielu daļu, proti, 37,5%, šīs naudas plānots<br />
izmantot, lai «atjaunotu, saglabātu un uzlabotu ekosistēmas,<br />
kas saistītas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību» (oficiālajos<br />
tekstos šis mērķis tiek apzīmēts ar P4). Ja viss būtu tik<br />
zaļi, kā rakstīts, mēs varētu priecāties, ka Lauku attīstības<br />
programmas atbalsts zaļai saimniekošanai ir pat lielāks nekā<br />
tiešmaksājumu zaļināšanai atvēlētie 30%, un mierīgi gulēt līdz<br />
2020. gadam. Taču, līdzīgi, kā tas bija stāstā par tiešmaksājumu<br />
zaļināšanu, lūkojot tuvāk, zaļums nemaz tik zaļš nav, jo<br />
daļa finansējuma diemžēl ir piešķirta pasākumiem ar zemu vai<br />
pat apšaubāmu vides vērtību.<br />
Liela daļa finansējuma, kas paslēpta zem mērķa «atjaunot,<br />
saglabāt un uzlabot ekosistēmas, kas saistītas ar lauksaimniecību<br />
un mežsaimniecību» paredzēta kā maksājumi apgabaliem,<br />
kuros ir dabas vai citi specifiski ierobežojumi (ADSI).<br />
Līdz 2014. gadam bija līdzīgs maksājums mazāk labvēlīgajiem<br />
apvidiem (MLA). Tam atvēlēti gandrīz 267,5 miljoni eiro, kas<br />
ir 47% no ekosistēmām paredzētā finansējuma. Kaut gan šis<br />
atbalsts iecerēts, lai aizkavētu lauksaimniecības zemju pamešanu,<br />
kas ir viens no draudiem bioloģiskajai daudzveidībai<br />
lauku ainavā, naudas saņemšanas nosacījumi drīzāk bija<br />
spēcīgs lauksaimniecības intensifikācijas dzinējspēks. Latvijas<br />
Valsts agrārās ekonomikas institūts, vērtējot MLA atbalstu secina,<br />
ka tas lielākoties deva ekonomiska un sociāla rakstura<br />
ieguvumus, bet vides un bioloģiskās daudzveidības mērķu<br />
35<br />
DARBI<br />
sasniegšanu nodrošināja tikai daļēji. Vēl sliktāk – tā iedarbība<br />
bija videi kaitējoša. Šie it kā zaļie nosacījumi radīja ainavas<br />
homogenizāciju, kur lielākie ieguvēji bija intensīvi saimniekojošie<br />
lielzemnieki, kas palielināja aramzemju platības un<br />
samazināja ilggadīgo zālāju platības, – tas radījis lielus draudus<br />
bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai lauksaimniecības<br />
zemēs, lauku putnu indekss ilgtermiņā ir visnotaļ stabils, līdz<br />
ar to nav zinātnisku argumentu, ko varētu izmantot šī argumenta<br />
pamatošanai.<br />
Līdz 2020. gadam ADSI atbalstu par aizsargājamo zālāju biotopu<br />
apsaimniekošanu varēs saņemt tikai tās saimniecības,<br />
kurās ir lopi, turpretī atbalsttiesīga ir visa aramzeme neatkarīgi<br />
no tā, cik intensīvi tā tiek apsaimniekota. Būtībā šis atbalsts<br />
ir tikai un vienīgi «piešprice» tiešmaksājumiem un nevienu no<br />
vides problēmām nerisina, tikai saasina.<br />
Bioloģiski sertificētiem zemniekiem<br />
klāsies zaļi<br />
Bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam plānots tērēt 26% no<br />
«ekosistēmu» mērķa finansējuma jeb 151,9 miljonus eiro. Lauku<br />
attīstības programmā nav paredzēti papildu nosacījumi,<br />
kas būtu jāizpilda bioloģiskajām saimniecībām, lai saņemtu<br />
šo maksājumu, proti, ja saimniecība ir saņēmusi bioloģiskās<br />
lauksaimniecības sertifikātu, tā var saņemt arī bioloģiskās<br />
lauksaimniecības atbalstu. Lai arī bioloģiski sertificētās platības<br />
ir pasargātas no ķīmiskajiem augu aizsardzības līdzekļiem<br />
un sintētiskajiem minerālmēsliem, ar to vien var nepietikt, lai<br />
pasargātu lauku putnus un retos augus. Tā kā maksāts tiek<br />
tikai par tā sauktajām apsaimniekotajām platībām, bioloģiskie<br />
saimnieki, lai palielinātu aramzemes, pļavas un ganības,<br />
nereti «izravē» dažādus ainavu elementus, par kuriem atbalstu<br />
nemaksā, piemēram, lauka vidū augošus kokus, koku un<br />
krūmu pudurus, uzar zālāju buferjoslas gar grāvjiem u.tml.<br />
Arī pārāk intensīva zālāju noganīšana var nelabvēlīgi ietekmēt<br />
bioloģisko daudzveidību.<br />
Agrovides un klimata maksājumu absurdi<br />
19% jeb gandrīz 111,6 miljoni eiro «ekosistēmu» mērķa finansējuma<br />
paredzēti agrovides un klimata maksājumiem. Salīdzinot<br />
ar iepriekšējo Lauku attīstības programmu, agrovidei atvēlētais<br />
finansējums pieaudzis vairāk nekā divas reizes – šī būtu labā<br />
ziņa. Sliktā ziņa ir tā, ka arī šeit neiztikt bez dažādām dīvainībām<br />
(jeb «slēpta atbalsta lauksaimniecības produkcijas ražošanai»).<br />
Latvijā agrovides atbalstu maksā par četrām aktivitātēm:<br />
bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos (BDUZ);<br />
vidi saudzējošu metožu pielietošana dārzkopībā (VSMD); saudzējošas<br />
vides izveide, audzējot nektāra augus (SVIN); rugāju<br />
lauks ziemas periodā (RLZP).<br />
Agrovides aktivitātes var vērtēt atkarībā no tā, kādas vides<br />
problēmas tās risina, – nereti aktivitātes, kuras tieši vērstas uz<br />
konkrētu sugu, biotopu vai bioloģiskās daudzveidības problēmu<br />
risināšanu, tiek dēvētas par «tumši zaļām». Pie šīm var pieskaitīt<br />
gan maksājumu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanai<br />
zālājos, gan maksājumu saudzējošas vides izveidei, audzējot<br />
nektāra augus.
36<br />
DARBI<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Diemžēl no agrovides atbalsta finansējuma pieauguma nav ieguvusi<br />
būtiskākā aktivitāte dabas daudzveidības saglabāšanai –<br />
bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos. Kopējais atbalsta<br />
apjoms saglabājies līdzīgs, kā tas bija iepriekšējā LAP – 31 miljons<br />
eiro, taču 2015. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, maksājumu<br />
līmenis 90% platību samazinājās no 123 EUR/ha līdz<br />
55 EUR/ha. Par pozitīvu gan būtu uzskatāma atbalsta likmes<br />
diferenciācija ES nozīmes zālāju biotopiem. Taču, izrādās, tā<br />
tiks vien salīdzinoši nelielai bioloģiski vērtīgo zālāju daļai<br />
– 7,5 tūkstošiem hektāru. Pārējiem bioloģiskajiem zālājiem<br />
kartēšanu plānots veikt līdz 2019. gadam, kad Latvijā notiks<br />
ES nozīmes aizsargājamo biotopu kartēšana. Atbalsta maksājums<br />
ES nozīmes zālāju biotopiem noteikts atkarībā no zālāju<br />
ražības un ir sadalīts četrās klasēs (83, 155, 206 un 330 EUR/<br />
ha).<br />
«Nektāraugu atbalsts» ir vienīgā jaunā agrovides aktivitāte<br />
LAP. Tā kā pieteikšanās atbalstam šajā aktivitātē sākas vien šogad,<br />
par tās sekmēm runāt ir pāragri. Nektāraugu audzēšana<br />
ir visnotaļ atbalstāma, jo tā veicinātu bioloģiskās daudzveidības<br />
saglabāšanos un izveidotu dabiskajiem apputeksnētājiem<br />
un medus bitēm labus dzīves apstākļus. Lai arī maksājumu<br />
(89 EUR/ha) saņems tas zemnieks, kurš iesējis savā tīrumā<br />
nektāraugus, ieguvēji būs arī apkārtnes biškopji, kuriem palielināsies<br />
bišu barības bāze, – atbalsta nosacījumi paredz, ka<br />
naudu varēs saņemt tikai tie nektāraugu lauki, kuru tiešā tuvumā<br />
(ne tālāk par 200 metriem) atradīsies bišu saimes.<br />
Par «rugāju maksājuma» lietderību (87 EUR/ha), kam paredzēts<br />
tērēt 60% no agrovides budžeta, dzēlīgi jautājumi izskanējuši<br />
ne tikai no Latvijas vides nevalstiskajām organizācijām, bet<br />
arī no Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta, kas veic<br />
LAP ieviešanas vērtēšanu. Lai gan iecerēts, ka «rugāju maksājums»<br />
samazinās barības vielu noteci un eroziju aramzemēs,<br />
tomēr atbalsta nosacījumi parāda, ka šis patiesībā ir slēptais<br />
atbalsta maksājums graudkopības saimniecībām ar apšaubāmiem<br />
vides ieguvumiem, proti, atbalstu var saņemt tikai tās<br />
saimniecības, kurās rugāju lauku platība pārsniedz 10 hektārus<br />
neatkarīgi no tā, vai lauks atrodas tiešā ūdeņu tuvumā<br />
un var negatīvi ietekmēt ūdeņu kvalitāti vai arī tas atrodas<br />
stāvā nogāzē, kur ir paaugstināts ūdens erozijas risks. Lai gan<br />
vides nevalstiskās organizācijas vairākas reizes ir aicinājušas<br />
Zemkopības ministriju «rugāju maksājuma» platībās noteikt<br />
glifosātu saturošu herbicīdu aizliegumu (Pasaules Veselības<br />
organizācija 2015. gada sākumā klasificēja glifosātu saturošos<br />
preparātus kā «iespējami kancerogēnus»), līdz šim šis aicinājums<br />
tiek ignorēts…<br />
Interesanti ir tas, ka slēptie atbalsta maksājumi ražotājiem –<br />
gan «rugāju maksājums», gan «integrētais maksājums» – tiek<br />
izmaksāti pilnā apmērā, savukārt maksājumi «tumši zaļajām»<br />
aktivitātēm, kur ir tieša pozitīva ietekme uz bioloģisko<br />
daudzveidību (BDUZ un SVIN), tiek maksāti nepilnā apjomā,<br />
aizbildinoties ar bažām par «iespējamu pārkompensāciju»...<br />
Par kādu pārmaksu var būt runa, ja iepriekšējā LAP «rugāju<br />
maksājuma» teritoriju faktiskās platības divas reizes pārsniedza<br />
plānoto, savukārt «bioloģiski vērtīgo zālāju» platībām<br />
šobrīd no plānotajiem 47 tūkstošiem hektāru pieteikti vien<br />
33 tūkstoši?<br />
Nauda mežu sargāšanai<br />
24 miljoni eiro paredzēti kompensācijām par saimnieciskās<br />
darbības aprobežojumiem aizsargājamajos mežos («Natura<br />
2000» maksājums mežiem). Salīdzinot ar iepriekšējo LAP,<br />
maksājums ir pilnveidots, jo tā apjoms noteikts atkarībā no<br />
aprobežojuma «smaguma»: ja aizliegta kailcirte – 45 EUR/ha,<br />
ja aizliegta galvenā cirte – 120 EUR/ha, ja aizliegta mežsaimnieciskā<br />
darbība – 160 EUR/ha. Gadījumos, kad vienā zemes<br />
nogabalā noteikti vairāki aprobežojumi, tiek maksāti<br />
112 EUR/ha. Bet mežu īpašnieki gaužas, ka šīs kompensācijas<br />
ir nepietiekamas, un nesaudzīgi izcērt mežus, redzot dabas<br />
ekspertu parādīšanos.<br />
«Ekosistēmu mērķu» sasniegšanai paredzēts finansējums arī<br />
izglītībai (6,7 miljoni eiro) un konsultācijām (7,3 miljoni eiro).<br />
Finansējums paredzēts arī divu dienu mācībām ES nozīmes<br />
zālāju biotopu apsaimniekotājiem.<br />
Diemžēl arī LAP gadījumā īsti nav attaisnojies Laimdotas<br />
Straujumas, tā brīža zemkopības ministres, 2013. gadā dotais<br />
solījums par «zaļāku kopējo lauksaimniecības politiku». Lai<br />
gan ir daži uzlabojumi, zaļums tomēr bieži vien tiek izmantots<br />
kā aizsegs piemaksām, kas veicina ražošanas intensifikāciju.<br />
No 2007. līdz 2013. gadam katra Eiropas mājsaimniecība<br />
KLP ieviešanai ik gadu samaksāja 277 eiro... Ir skaidrs, ka<br />
līdz 2020. gadam būtiskas izmaiņas maksājumu saņemšanas<br />
kārtībā lauksaimniekiem nav gaidāmas. Taču atklāts ir jautājums,<br />
vai pēc 2020. gada sabiedrība būs gatava atvēlēt daļu<br />
no samaksātās nodokļu naudas lauksaimniekiem, kas nodara<br />
kaitējumu videi.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
37<br />
DARBI<br />
Jana Simanovska<br />
KURŠ<br />
LAUKSAIMNIECĪBAS VEIDS<br />
LABĀKS MUMS <strong>UN</strong> VIDEI?<br />
Nereti cilvēki diskusijās par veselīgu pārtiku var apjukt: organiski<br />
un ekoloģiski, bioloģiski un biodinamiski produkti,<br />
«Zaļā karotīte» un vēl kaut kāda permakultūra... Kā lai saprot,<br />
kas ir kas? Ar ko atšķiras konvencionālā, integrētā, bioloģiskā<br />
un biodinamiskā lauksaimniecība? Uzreiz pateikšu, ka Latvijā<br />
ekoloģiskā, bioloģiskā un organiskā (organic) pārtika ir viens<br />
un tas pats un šādu nosaukumu drīkst izmantot tikai tiem<br />
produktiem, kurus ražojis sertificēts bioloģisko produktu ražotājs.<br />
Šos produktus var pazīt pēc logo ar zvaigžņu lapiņu,<br />
un tas drīkst būt arī melnbalts.<br />
Cilvēku ēstgriba iznīcina dabu<br />
Lauksaimniecība mūs nodrošina ar pārtiku, bet vienlaikus ir<br />
ļoti bīstama vides piesārņotāja. Lai gan zemkopji Eiropā un<br />
pasaulē saražo vien pāris procentu kopprodukta, pārtikas izaudzēšana<br />
un piegāde rada 20–30% no kopējās nelabvēlīgās<br />
ietekmes uz vidi un izraisa pusi no eitroficējošo vielu izplūdes<br />
ūdeņos. Lauksaimniecības pesticīdi kaitē gan videi, gan<br />
dzīvniekiem, gan cilvēkiem, bet visvairāk tieši tiem, kuri ar<br />
šīm ķimikālijām strādā, – pašiem lauksaimniekiem. Intensīvā<br />
ražošana noplicina augsni, tādēļ nākas lietot aizvien vairāk<br />
minerālmēslu un pesticīdu, kā arī apgūt jaunas zemes, samazinot<br />
bioloģiski vērtīgās un klimatam labvēlīgās mežu platības.<br />
Tāpēc mums ar savu pārtikas izvēli būtu jāstiprina tie<br />
lauksaimniecības virzieni, kam ir mazāka ietekme uz vidi. Jo<br />
vairāk mēs pirksim pārtikas produktus, kas ražoti, saudzējot<br />
vidi, jo vairāk zemnieku mainīs saimniekošanas ieradumus.
38<br />
DARBI<br />
Biodinamiskā saimniecība<br />
www.demeter.net<br />
Biodinamiskajai lauksaimniecībai ir senas saknes – pie tās šūpuļa<br />
stāvējis antropozofs, Valdorfskolu tēvs Rūdolfs Šteiners.<br />
Jau 1924. gadā viņš aizdomājās, ka modernā lauksaimniecība<br />
ir potenciāli bīstama un Silēzijā lekcijās «Lauksaimniecības<br />
atjaunotnes garīgie pamati» iedvesmoja jaunu zemnieku kustību.<br />
1928. gadā izveidojās apvienība «Demeter», kas sertificē<br />
saimniecības, kuras atbilst biodinamiskajiem principiem. Nosaukums<br />
«Demeter» radies no senās grieķu auglības dievietes<br />
Dēmetras vārda. Biodinamiskie zemnieki ieviesa arī jēdzienu<br />
«organiskā lauksaimniecība», ar to domājot lauku saimniecību<br />
kā dzīvu, vienotu organismu. Biodinamiskais zemnieks nemēģina<br />
uzvarēt dabu, bet dzīvo ar to saskaņā, rūpējoties gan<br />
par tās auglību, gan saudzējot savvaļas augus un dzīvniekus.<br />
«Demeter» sertificētas biodinamiskās saimniecības ir visā pasaulē,<br />
Latvijā gan vairs nav, taču joprojām ir tādas, kas ievēro<br />
biodinamiskās lauksaimniecības principus, piemēram, «Kūdrāji»<br />
Aizputes novadā. Pasaulē ir gandrīz pieci tūkstoši sertificētu<br />
saimniecību, kas apsaimnieko vairāk nekā 160 tūkstošus hektārus<br />
zemes. Biodinamiskajās saimniecībās lielu vērību pievērš<br />
augsnes auglības saglabāšanai, un arī dzīvniekiem ir svarīga<br />
nozīme, tāpēc visās saimniecībās jābūt arī lopiem (ar retiem<br />
izņēmumiem, ja lopi ir kaimiņu biodinamiskajā saimniecībā).<br />
Augsnes auglību stimulē ar dažādiem dabiskiem līdzekļiem,<br />
augu sekas ievērošanu, kā arī izmanto kosmisko spēku labvēlīgo<br />
ietekmi saskaņā ar Marijas Tūnas kalendāru (tiek izdots arī<br />
latviešu valodā). Zemnieki ievēro ne tikai Mēness fāzes, bet arī<br />
īpašās lapu, ziedu, augļu un sakņu dienas, gatavo augu uzlējumus<br />
un ragu mēslu preparātus. Biodinamiskajā saimniecībā<br />
augu pavairošanai drīkst izmantot tikai sēklas no biodinamiskām<br />
saimniecībām, ja tādu nav, tad no bioloģiskajām saimniecībām.<br />
Sertificēta biodinamiskā saimniecība strādā pēc daudz<br />
stingrākām prasībām nekā bioloģiski sertificētās.<br />
Bioloģiskā lauksaimniecība<br />
Biologiski.lv<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
lopi jābaro ar bioloģiskās saimniecībās audzētu barību un jāatsakās<br />
no antibiotiku profilaktiskas izmantošanas.<br />
Bioloģiskā lauksaimniecība (tāpat kā biodinamiskā saimniecība)<br />
ir zināšanu lauksaimniecība – lai atteiktos no konvencionālās<br />
lauksaimniecības metodēm, ir jāizmanto dažādi dabiski<br />
līdzekļi auglības stimulēšanai un kaitēkļu apkarošanai. Piemēram,<br />
bioloģiskajā saimniecībā izmanto augu seku, augsni bagātina<br />
ar kompostu un sēj tauriņziežus. Daudziem kaitēkļiem<br />
ir dabiskie ienaidnieki, piemēram, mārītes, trihogrammas un<br />
zeltactiņas. Bioloģiskajās lauksaimniecībā ir augstākas dzīvnieku<br />
labturības prasības, piemēram, lopiem un putniem vasarās<br />
ir jāganās laukā.<br />
To, cik pareizi zemnieki ievēro regulas prasības, vērtē neatkarīgs<br />
auditors, kurš apciemo zemnieku gan plānotās, gan<br />
negaidītās pārbaudēs. Kontrolētāji regulāri ņem paraugus<br />
no zemnieka laukiem, lai pārbaudītu, vai nav izmantoti neatļauti<br />
preparāti. Nereti uzvirmo diskusijas, ka arī bioloģiskie<br />
zemnieki izmantojot pesticīdus. Bioloģiskajā lauksaimniecībā<br />
drīkst izmantot vien bioloģiskās lauksaimniecības<br />
regulas Nr. 889/2008 pielikumā uzskaitītos pesticīdus, kuru<br />
izmantošana pieļaujama ar retiem izņēmumiem. Pārsvarā tie<br />
ir augu izcelsmes preparāti vai minerālvielas, vienīgais sintētiskais<br />
insekticīds pieļaujams slazdā – tā, lai nenonāktu vidē,–<br />
pret kaitēkļiem, kas Latvijā nav sastopami. Latvijā bioloģisko<br />
saimniecību skaits strauji aug – 2015. gadā 3800 saimniecību<br />
apsaimniekoja 230 tūkstošus hektāru zemes.<br />
Integrētā lauksaimniecība<br />
Integrētā lauksamniecība ir mēģinājums atrast vidusceļu starp<br />
konvencionālo un bioloģisko saimniekošanu, un zemnieki cenšas<br />
kaitēkļus ierobežot dabiskiem līdzekļiem – izmantojot augu<br />
seku, dabiskos kaitēkļu ienaidniekus, bet pesticīdus var lietot<br />
vien tad, ja dabiskās metodes nedod vēlamo rezultātu. Tomēr,<br />
atšķirībā no bioloģiskās, integrētajai lauksaimniecībai nav tik<br />
striktu noteikumu attiecībā uz pesticīdiem (nepieciešamības<br />
gadījumā lietojamo pesticīdu saraksts ir gana garš, tostarp,<br />
atļauts arī raundaps), tāpēc grūti novērtēt, cik ievērojami integrētās<br />
saimniecības ir samazinājušas pesticīdu izmantošanu.<br />
Integrētajām saimniecībām ir īpašs reģistrs, un pirms iekļaušanas<br />
tajā saimniecību pārbauda. Tomēr gan prasības, gan arī<br />
kontroles mehānisms ir ievērojami vājāks nekā bioloģiskajām<br />
samniecībām.<br />
«Zaļā karotīte»<br />
Paralēli biodinamiskajai lauksaimniecībai Eiropā un pasaulē<br />
attīstījās arī citi saudzīgas lauksaimniecības modeļi, kas neveicina<br />
augšņu noplicināšanu un pārtrauc vai samazina sintētisko<br />
pesticīdu un minerālmēslu izmantošanu. Strauja bioloģiskās<br />
lauksaimniecības izaugsme sākās pagājušā gadsimta 80. gadu<br />
nogalē. 1991. gadā Eiropas Komisija pieņēma regulu, kas<br />
noteica vienotas prasības bioloģiskās lauksaimniecības sertificēšanai.<br />
Ja zemnieku saimniecība vēlas kļūt par bioloģisko<br />
saimniecību, jāievēro pārejas laiks, kad raža netiek atzīta par<br />
bioloģisku, bet nedrīkst lietot pesticīdus un minerālmēslus,<br />
Karotite.lv<br />
Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas zīmola «Zaļā karotīte»<br />
nosaukums ir maldinošs – pirmajā brīdī gribas noticēt, ka tas<br />
ir īpašāks, «zaļāks» produkts, tomēr tā diemžēl nav. Šo logo<br />
piešķir produktiem, kam vismaz trīs ceturtdaļas izejvielu ra-
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
39<br />
DARBI<br />
žotas Latvijā. Dārzeņiem un augļiem jābūt audzētiem integrētajās<br />
saimniecībās, bet graudu, gaļas un piena produktiem<br />
šādu prasību nav. Man šķiet, labākais, ko sniedz sertifikāts<br />
«Zaļā karotīte», ir garantija, ka daļa produkta izejvielu audzētas<br />
Latvijā. Un tas arī viss.<br />
Tagad parādījusies arī «Bordo karotīte», kuru piešķir tad, ja produkts<br />
ražots Latvijā, bet visas izejvielas ir no ārzemēm. Lai gan<br />
arī šajā gadījumā izejvielām ir paaugstinātas kvalitātes prasības,<br />
nekādu īpašu labumu Latvijas dabai vai cilvēkiem tā nenodrošina.<br />
Permakultūra<br />
Permakultura.lv<br />
Permakultūra (permanent + culture jeb iltgspējīga kultūra) būtu<br />
pelnījusi atsevišķu rakstu, un «Vides Vēstis» par to plaši rakstīja<br />
jau 2010. un 2011. gadā (lasi arhīvā www.videsvestis.lv).<br />
Tā ir īpaša pieeja dzīvei un saimniecībai, kas garantē ilgtspējīgu<br />
attīstību, un attiecas ne tikai uz lauksaimniecību. Latvijā ir<br />
vairākas kopienas, kas izmanto permakultūras principus: būvē<br />
mājokļus no apkārtnē pieejamiem materiāliem, audzē salmu<br />
klājienā kartupeļus, augsnes apstrādē palīgos ņem vistas un<br />
sivēnus, izbaro mājputniem lietusūdeņu toveros izaugušos<br />
odu kāpurus utt.<br />
Ja bioloģiskā saimniekošana ir labāka, kāpēc tā<br />
nedara visi?<br />
Bioloģiski saimniekojot, jārēķinās ar aptuveni 20% mazākām<br />
ražām. Tāpēc uzskats, ka tikai ar konvencionālās lauksaimniecības<br />
agresīvajām metodēm iespējams pabarot planētas<br />
Zeme iedzīvotājus, nav diez ko pārliecinošs. Turklāt cilvēki<br />
ēd pārāk daudz gaļas un izmet ārā pārāk daudz ēdiena (pat<br />
30–40%), un varbūt jāsāk ar to, ka jākļūst pieticīgākiem? Nereti<br />
saka, ka konvencionālā pārtika ir labāka klimatam, jo<br />
ir lielākas ražas, tas ir, mazākas SEG emisiju uz vienu produkcijas<br />
vienību. Tomēr, izrādās, tā salīdzināt nevar – bioloģiski<br />
aprūpētās augsnēs ir vairāk mikroorganismu un lielāks<br />
organisko vielu daudzums un tās labāk piesaista oglekli no<br />
atmosfēras.<br />
Cilvēki ieraduši sūroties, ka ekopārtika ir dārga, bet kampaņas<br />
«Bioloģiski.lv» ietvaros aprēķināts, ka Latvijā tā ir par 14–52%<br />
dārgāka nekā nebioloģiskā jeb konvencionālā, lai gan dažādās<br />
produktu grupās un sezonās cenas atšķiras. Bet varbūt<br />
ir otrādi – konvencionālā pārtika ir pārāk lēta, jo ar subsīdijām<br />
mākslīgi samazinātajā cenā nav iekļautas tās izmaksas,<br />
ko šāda saimniekošana nodara videi, kā arī strādnieku un<br />
ēdāju veselībai. Eiropas un ASV zinātnieki lēš, ka kaitējums,<br />
ko rada endokrīno sistēmu ārdošās vielas pesticīdos, Eiropas<br />
veselības aprūpes sistēmai izmaksā aptuveni 120 miljardus<br />
eiro gadā. Bet kā ar kaitējumu ūdeņiem, abiniekiem, zivīm<br />
un kukaiņiem? Par bišu saimju izmiršanas epidēmiju ziņo jau<br />
vairākus gadus, un zinātnieki uzskata, ka tieši konvencionālā<br />
lauksaimniecība ar pesticīdu lietošanu milzīgos monokultūru<br />
laukos veicina bišu bojāeju. Ķīnā nu jau paši zemnieki spiesti<br />
kāpt kokos un tēlot bites – apputeksnēt augļu kokus ar otiņu.<br />
To, kas notiek ar tauriņiem un citu dzīvo radību, vispār bail<br />
iedomāties.<br />
Dažādas lauksaimniecību sistēmas<br />
Konvencionālā Integrētā «Zaļā karotīte» Bioloģiskā Biodinamiskā<br />
Izmanto minerālmēslus un<br />
pesticīdus<br />
Izmanto augu seku un<br />
dabiskos kaitēkļus<br />
Audzēts Latvijā<br />
Augstas dzīvnieku<br />
labturības prasības<br />
Kosmisko spēku<br />
izmantošana<br />
Daļēji<br />
izmanto
40<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Inguna Bauere, Anitra Tooma<br />
VĀCBALTU PĒTNIEKI<br />
ATKLĀJ MORICSALAS<br />
<strong>DABAS</strong> VĒRTĪBAS<br />
Foto: Vilnis Skuja.<br />
Kurš zina, kur atrodas Moricsala? Pareizi, Usmas ezerā! Pirms<br />
simt un nedaudz vairāk gadu tā ierakstīta vēsturē kā pirmā<br />
īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā (no cariskās Krievijas<br />
kroņa mežu saraksta Moricsala izsvītrota un par dabas<br />
pieminekli izsludināta 1912. gada 6. jūnijā). Unikāli, ka veselu<br />
gadsimtu cilvēks te nav jaucies dabas procesos, nav darījis<br />
gandrīz neko.<br />
Pašlaik Morcsalas dabas rezervāta teritorijā ietilpst Moricsala<br />
(83 ha), Lielā Alkšņu sala (33 ha) un Usmas ezera Luziķērtes līcis<br />
(702 ha). Moricsalā konstatēta izcili bagātīga augu un dzīvnieku<br />
valsts: 409 vaskulāro augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas,<br />
82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugu, 320 dienas un<br />
nakts tauriņu sugu. Vairāk nekā 100 sugu, kuras tiek uzskatītas<br />
par retām un aizsargājamām ne vien Latvijā, bet daudzās Eiropas<br />
valstīs. Savdabīga, reti sastopama pirmatnējā meža ainava.<br />
Tomēr nevar noliegt, ka rezervāta dibināšanas laikā sala bija<br />
krietni noganīta, tikai 66% bija meži – divi izolēti gabali augstākajās<br />
vietās –, bet arī tur ganījās lopi, pārējos 34% aizņēma<br />
mitras pļavas, sausas mežapļavas, kā arī aramzeme. Kur<br />
tagad krastā biezi saaugušas niedres un krūmi, 1909. gadā<br />
salu apjoza 10–20 metrus plata smilšaina josla bez augiem.<br />
Pēc rezervāta izveidošanas pļavu un tīrumu platības pamazām<br />
aizauga, taču daļu pļāva vēl līdz 1975. gadam. Arī tagad ap<br />
bijušo mežsargmāju «Kalviņi» pļauj zāli 1,15 hektāru platībā,<br />
lai saglabātu pļavas augus un dzīvniekus. Gan Ulmaņlaikos,<br />
gan padomju gados Moricsala bija populārs tūrisma objekts.<br />
Kurš mūsdienās ir paciemojies Moricsalā? Tikai retais, lielākoties<br />
dabas eksperti. Sala ir rezervāts, kur svešie drīkst ierasties<br />
tikai Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka uzraudzībā,<br />
ja saņemta direktores Daces Sāmītes atļauja, bet pārvaldes<br />
Kurzemes reģionālās administrācijas direktore ļoti stingri izvērtē,<br />
kurš dosies uz salu un kuram pietiks paskatīties uz to<br />
no Ūdru kalna skatu torņa. Normāli. Rezervāts ir teritorija, pa<br />
kuru nedrīkst bradāt kurš katrs pirmatnīgas romantikas cienītājs,<br />
turklāt, ja neesi speciālists, tās retās sugas nemaz nepratīsi<br />
ieraudzīt, vien nobrīnīsies, kāpēc tāda uzmanība tiek<br />
pievērsta brikšņiem ar resnām kritalām. Nobildēsies pie kāda<br />
diži resna ozola un dosies atceļā, pat nenojaušot, cik daudzus<br />
salas iemītniekus esi lieki traucējis. Bet kā tur bija pirms simt<br />
un vairāk gadu? Vai toreiz arī kāds interesējās par šo Usmas<br />
ezera salu – dabas noslēpumu glabātāju? Kuri uzskatāmi par<br />
pirmajiem pētniekiem, kas atklāja, ka Moricsalā sastopami<br />
sargājami brīnumi?<br />
Divi draugi mācītāji<br />
Deviņpadsmitā gadu simteņa viducī, kad valsts īpašumā esošā<br />
Moricsala tika iznomāta Usmas muižai un pļavās šeit ganījās
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
41<br />
VĀRDS<br />
Moricsalas dabas rezervāts.<br />
lopi, dzīvoja divi vācbaltu mācītāji, kuri mitinājās krievu ķeizaristei<br />
piederošajā Kurzemē ne pārāk tālos kaimiņos – viens<br />
Zlēkās, otrs Puzē, abi Usmas ezera tuvumā, un abus ļoti interesēja<br />
daba... Labs pasakas iesākums. Oriģināls, vai ne?<br />
Vienalga, kur un kādos laikos cilvēks dzīvo, viņš ir dabas daļa.<br />
Lielākā daļa ļaužu to pieņem kā pašu par sevi saprotamu un,<br />
lai arī skaidro pasaules izcelšanos, kā nu kuram tīk, sirdī tomēr<br />
jūtas pateicīgi Dievam par neaptveramo skaistumu un<br />
naudā neizsakāmo brīnumaino bagātību, ko Tas Kungs dāvājis<br />
cilvēkiem, – iespēju dzīvot dabas pasaulē. Šie mācītāji – Zlēku<br />
Johans Georgs Bitners (1779–1862) un Puzes Johans Heinrihs<br />
Karls Kavals (1799–1881), latvju presē saukts par Jāni Indriķi<br />
Kārli Kavalu – dzīvi vadīja stingros Bībeles priekšstatos. Abi bija<br />
ieguvuši labu izglītību – Bitners studējis teoloģiju Kēnigsbergā,<br />
Jelgavā un Hallē, Kavals beidzis Jelgavas ģimnāziju, studējis<br />
Tērbatā, strādājis par pasniedzēju un daudz ceļojis pa Eiropu,<br />
papildinādams zināšanas gan teoloģijā, gan dabas zinātnēs, to<br />
skaitā fizikā un ķīmijā. Abi uzskatīja, ka Dievs radījis pasauli<br />
skaistu un nevainojamu. Bībele saka: «Dievs uzlūkoja visu, ko<br />
Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.» (1. Mozus 1:31)<br />
Radītājs uzticējis cilvēcei rūpēties, lai zeme tāda arī saglabātos:<br />
«Un Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes<br />
dārzā, lai viņš to koptu un sargātu.» (1. Mozus 2:15) Dievs vēlas,<br />
lai ļaudis uzticīgi un atbildīgi pārvaldītu dabas resursus, jo<br />
«no namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami»<br />
(1. Korintiešiem 4:2). Tie, kuri posta un piesārņo zemi, tiks sodīti,<br />
jo Bībele saka: «Tautas iedegās dusmās; tad nāca Tava dusmība<br />
un tā stunda, kur tiesās mirušos un kur algu saņems Tavi<br />
kalpi pravieši un svētie un visi, kas Tavu Vārdu bīstas, mazie un<br />
lielie, un samaitāšanu tie, kas zemi samaitā.» (Atklāsmes 11:18)<br />
Iespējams, tieši abi Kurzemes mācītāji bija pirmie, kas pateica:<br />
Moricsala ir dabas brīnums, ko pienākas aizsargāt!<br />
Nav zināms, kad un kā iepazinās kaimiņdraudžu dvēseļu gani,<br />
jo abus šķīra 20 gadu vecuma starpība, kas laicīgai sadraudzībai<br />
varētu būt ievērojams šķērslis, – Bitners Moricsalas pirmās<br />
ekspedīcijas laikā bija jau 67 gadus vecs, Kavalam bija tikai 47<br />
gadi. Visdrīzāk, viņus satuvināja kalpošana Tam Kungam, taču<br />
arī otrs aspekts noteikti nebija mazsvarīgs, proti, abu plašās<br />
sirdis un lielā mīlestība uz visu dzīvo, ko katrs apliecināja savā<br />
veidā, tomēr veicot kopīgu darbu – tautas izglītošanu dabas<br />
jautājumos.<br />
Zlēku pagasta revolucionārs Georgs Bitners<br />
Pateicoties tam, ka<br />
meita Lizete pierakstījusi<br />
atmiņas par savu<br />
unikālo tēvu, mums<br />
šodien pieejams bagāts<br />
un ārkārtīgi interesants<br />
materiāls par<br />
mācītāju Georgu Johanu<br />
Bitneru, kurš Zlēkās<br />
nokalpoja turpat 60<br />
gadu – sākot no 1803.<br />
gada līdz pat savai nāves<br />
stundai 1862. gada<br />
sākumā (turpmāk citāti<br />
no Laimdotas Sēles<br />
Georgs Johans Bitners.<br />
grāmatas «Zlēkas. Laiki<br />
un likteņi», kur autore izmantojusi šīs atmiņas). «Mācītāja kabinets<br />
atradās rietumu pusē, divas tā sienas aizņēma grāmatu<br />
plaukti un liels skapis ar karšu kolekciju [..], pa starpām izvietotas<br />
pašsavākto tauriņu un vaboļu kolekcijas.»
42<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
papildus visām dārznieka un zemes kopēja gudrībām, ko Bitners<br />
pūlējās iedēstīt savu audzēkņu prātos, viņi dabūja arī pa<br />
drēbju kārtai un katru dienu trīs maltītes pie saimes galda.»<br />
Ventspils muzeja vadošā speciāliste Ingrīda Štrumpfa uzskata,<br />
ka tie latviešu puisēni, pie kuru izglītošnas ķērās Bitners, bija<br />
īsti laimes lutekļi. Tas nekas, ka mācītājs visas gudrības mācīja<br />
vācu valodā, kaut perfekti zināja latviešu valodu. Kur tad tajos<br />
laikos jaunie censoņi ar laviešu valodu ietu? Un to jau viņi<br />
tāpat mācēja. Viens zēns pat latīņu valodu apguvis, ravēdams<br />
zem mācītājmuižas logiem, kad mājskolotājs to mācījis mācītāja<br />
dēlam. Pēcāk šis puisis nonāca Itālijā, kur ātri apguva arī<br />
šo, latīņu valodai tik līdzīgo valodu.<br />
Johana Georga Bitnera atdusas vieta Zlēkās.<br />
Bitners bijis sešpadsmit ar dabaszinātnēm saistītu biedrību<br />
biedrs. Divas viņa publikācijas – «Kartupeļu audzēšana» un<br />
«Koku stādījumi» – izpelnījušās balvas, bet publicēti arī daudzi<br />
citi izglītojoši raksti, to skaitā par meža biškopības pozitīvo<br />
nozīmi un augļu koku kopšanu. Lasot par mācītāja ikdienu,<br />
šķiet, ka šis vīrs bijis apveltīts ar tik milzīgu zinātkāri un neizsmeļamu<br />
enerģiju, ka tās viņu uzturējušas možu arī tad, kad<br />
citi viņa vecuma onkulīši jau kluknīja aizkrāsnē. «Diena sākās<br />
ļoti agri, apmēram ceturksni pēc pieciem. Paturēdams naktsmici<br />
galvā, viņš ietērpās melnā vadmalas jakā, ieāvās vilnas<br />
zeķēs un filca čībās un ķērās pie rakstu darbiem – sprediķu<br />
uzmetumiem, vēstuļu rakstīšanas vai kāda no saviem zinātniskajiem<br />
darbiem, kamēr pastorāta saimniecības vadītāja aicināja<br />
uz brokastīm – tikpat vienkāršām kā apģērbs. Ļoti daudz<br />
laika Bitners pavadīja dārzā kopā ar saviem audzēkņiem –<br />
vācu un latviešu zēniem un pusaudžiem, kuru kopskaits Bitnera<br />
laikā sasniedzis 50. Šos zēnus, sauktus par dārza puikām,<br />
mācītājs izvēlējās, vērtējot viņu apķērību, uzņēmību, zinātkāri<br />
un paklausību. Ja mācītāja izvēle bija kritusi uz kādu kalpa<br />
zēnu, tas varēja uzskatīt, ka izvilcis gaužām laimīgu lozi, jo<br />
Foto: Ruslans Matrozis.<br />
Daudzi Laimdotas Sēles grāmatā izlasāmi fakti liecina, ka Zlēku<br />
draudzes gans bijis savam laikam neparasts tipāžs, tomēr mūs<br />
visvairāk interesē viņa aizraušanās ar dabas pētniecību un galu<br />
galā iepriekš pieminētais Moricsalas apmeklējums (izrādās, ne<br />
viens vien, turklāt jau patiesi cienījamā vecumā). Izteikšu minējumu,<br />
ka līdz Moricsalai Bitneru aizveda ziņkārība, bet tas<br />
ir tikai mans minējums. Iespējams, viņš ieinteresējās par kādu<br />
augu sugu, kuru cerēja piemērot ieaudzēšanai sakņu dārzos.<br />
Iespējams, uz tādu avantūru pierunāja draugs un domubiedrs<br />
Kavals, par kuru mazliet vēlāk. Šodien neviens vairs skaidri nepateiks,<br />
kas azartiskajam vīram bija prātā, pirms viņš sakravāja<br />
ceļa somu, sēdās ratos, pēc tam laivā un devās ekspedīcijā<br />
uz savdabīgajiem Kurzemes džungļiem, kur arī 19. gadsimta<br />
sākumā, tāpat kā šodien, kad Moricsala ir rezervāts, nekāda<br />
ievērojamā saimnieciskā darbība nenotika. Sala bija iznomāta<br />
muižai, pļavas tajā leknas, bet piekļūšana gauži čābīga. Tomēr<br />
katru pavasari uz turieni aizveda ganīties jērus un teļus, bet<br />
rudenī tos nokāva un tad gluži rāmus veda atpakaļ. Tā kā sala<br />
piederēja ķeizaristei, muižkungs nedrīkstēja tur darīt, ko vien<br />
vēlas, piemēram, cirst skaistos ozolus. Tikai pateicoties tam,<br />
ka šī vieta nebija nevienam privātīpašumā, tur saglabājās ozolu<br />
un priežu mežs, kas deva ēnu ne tikai lopiem, bet pajumti sugām,<br />
kas citur nespēja izdzīvot. Līdzīgi kā mūsdienās – kaut cik<br />
jēdzīgi pasargāt kādu dabas teritoriju iespējams vien tur, kur<br />
zeme pieder valstij un, vēl labāk, nodota par vides aizsardzību<br />
atbildīgas ministrijas pārraudzībā. Visur citur dominē intereses,<br />
kuras mēra vien naudā.<br />
Kartupeļu un tomātu ieviesējs<br />
Vēl mazliet par Bitnera eksperimentiem paša mājās. Kartupeļi.<br />
Šodien grūti iedomāties, ka aptuveni līdz 19. gadsimta sākumam<br />
šos lieliskos bumbuļus ar aizdomām uzlūkoja un pārtikā<br />
necentās lietot nedz zemnieki, nedz arī lielo zemju īpašnieki<br />
muižnieki, dodot priekšroku, tā sacīt, pārbaudītām vērtībām<br />
– graudaugiem un labi iepazītiem sakņaugiem. «Johans<br />
Georgs Bitners, mūsdienu valodā runājot, saskatīja kartupeļu<br />
perspektīvu. Kartupeļu ieviešana laukkopības apritē un stādīšana<br />
lielās platībās izvērtās par vienu no mācītāja kaislībām.»<br />
«Prāting, prāting, nāc mājās!» – tā, pirkstu pie deniņiem grozīdams,<br />
par Zlēku mācītāja eksperimentiem esot izteicies grāfs<br />
Lambsdorfs, starp citu, arī liels eksperimentu cienītājs, jo<br />
viens no pirmajiem savā muižā Zūrās sāka ražot cukuru no cukurbietēm.<br />
Nu, ja jau pat tādi ļaudis nesaprata... Tomēr neatlaidība<br />
panāca savu. Kartupeļi «ieaugās» ne vien plašos laukos,<br />
bet arī ļaužu apziņā, un ne tikai kartupeļi vien. «Īstu revolūciju
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
43<br />
VĀRDS<br />
Bitners izvērsa pastorāta sakņu dārzos, kur līdz tam auga tikai<br />
skābējamie kāposti, bietes, rutki un pupas. Rūpīgi veidotās<br />
un irdinātās dobēs sazēla sarkanie un baltie redīsi, lapu salāti,<br />
spināti, burkāni, cukurzirņi, ziedkāposti. Uzņēmīgais mācītājs<br />
ieviesa agrāk neredzētos ķirbjus, gurķus un – gandrīz neticami<br />
– pat siltumnīcas tomātus! Lepodamies ar izaudzēto ražu,<br />
Bitners mazliet aizvainoti izteicies, ka šo brīnišķīgo augļu vērtību<br />
bez viņa paša neviens cits nespējot novērtēt...<br />
Sēklas mācītājs pasūtīja gan Rīgā, gan Jelgavā, gan izrakstīja<br />
no Vācijas, vēlāk ievāca pats. Uzglabāja īpašā skapī priekšnamā,<br />
tad sabēra mazās auduma kulītēs ar biedējošiem uzrakstiem<br />
«Gestohren von J. G. Buttner» (nozagts Bitneram),<br />
lai zemnieku sievas, kurām viņš dāsni dalīja burkānu, rāceņu,<br />
gurķu, ķirbju, redīsu un salātu sēklas, sīki izskaidrojot, kā dārzeņi<br />
audzējami un ēdami, neaizmirstu tukšos maisiņus atdot<br />
atpakaļ. Tā ar mācītāja svētību pagastā pamazām pletās mūsdienīgi<br />
sakņudārzi, bagātinot vienveidīgo uzturu.» O, šķiet<br />
esam atraduši Doras Švīkules gara radinieku!<br />
Kukaiņu mācītājs Johans Heinrihs Kavals<br />
no Puzes<br />
Foto: Ruslans Matrozis.<br />
Johans Heinrihs Kavals.<br />
Johana Heinriha Kavala atdusas vieta.<br />
Bitners neturēja sveci<br />
zem pūra, daudz sarakstījās<br />
ar domubiedriem,<br />
no kuriem viens<br />
izrādījās pašam ļoti līdzīgs<br />
– Puzes mācītājs<br />
Johans Heinrihs Kavals.<br />
«Viņš jau kukaiņus mīl<br />
vairāk nekā cilvēkus,»<br />
esot teikusi kāda sieva,<br />
uzreiz gan piebilstot,<br />
ka tas tikai joks, jo<br />
galvenais Kavala darbs<br />
visu mūžu tomēr bija<br />
un palika Puzes draudzes<br />
dvēseļu apkopšana (par mācītāju Kavals nokalpoja no<br />
1835. gada līdz savai pēdējai stundai 1881. gadā). Tomēr arī<br />
par kukaiņiem taisnība! Baznīckunga paša rokām savāktajā insektu<br />
kolekcijā esot bijuši aptuveni 10 tūkstoši eksemplāru,<br />
viņš darbojies 31 ar dabas izpēti saistītā biedrībā, latviešu,<br />
vācu un franču valodā rakstījis zinātniskus apcerējumus par<br />
vietējiem augiem, dzīvniekiem un minerāliem, no kuriem liela<br />
daļa apkopota vairākās grāmatās. 1860. gadā izdota slavenākā<br />
Kavala sarakstītā dabaszinību grāmata latviešu valodā<br />
«Dieva radījumi pasaulē. Izstāstīšanas latviešiem saprotamas<br />
sataisītas caur H. Kavall, Pužu mācītāja» – 210 lappušu biezs<br />
sējums ar krāsainu bilžu pielikumu, kas tiem laikiem bija patiešām<br />
ievērojams notikums. Ar šo grāmatu Heinrihs Kavals,<br />
tautā iesaukts arī par Veco Indriķi, esot vēlējies nevis «lepnu<br />
gudrību vairot, bet gan pievest lasītāju jo tuvāk pie Dieva<br />
darbiem, kuru vidū viņam pašam arī sava vieta».<br />
Pirmie Moricsalas pētnieki<br />
Foto: Ruslans Matrozis.<br />
Mācītājmuiža, kurā dzīvojis Johans Heinrihs Kavals.<br />
Par abu mācītāju personīgo dzīvi zināms maz, taču arī no skopajām<br />
ziņām skaidrs – šie vīri nebija tipiski ģimenes cilvēki,<br />
viņu virsuzdevums bija cits. Bitners (savam laikam un amatam<br />
netipiski), būdams jau pāri par piecdesmit gadus vecs, izšķīrās<br />
no sievas Amālijas, lai pēc gada apprecētu par sevi krietni<br />
jaunāko Piltenes superintendanta Macevska meitu Elizabeti.<br />
Diemžēl jaunā sieviņa nomira dzemdībās, atstājot pēc sevis
44<br />
VĀRDS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
vienīgi meitu Lizeti – to pašu, kura uzrakstīja atmiņas. Vēl<br />
Georgam Johanam Bitneram bija dēls Georgs Ludvigs Frīdrihs<br />
Bitners (1805–1883). Tā kā abi ir Georgi, viņus bieži jauc, un<br />
vecajam mācītājam piedēvē jaunā veikumu un sauc viņu par<br />
pirmo vācu tautības latviešu folkloristu. Tas ir aplami! Dēls<br />
visu mūžu bija mācītājs Kabilē un savu vākumu 1844. gadā<br />
apkopoja grāmatā «Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes», kur<br />
iekļautas 2854 tautasdziesmas, bet mūža laikā viņš savāca aptuveni<br />
piecus tūkstošus. Toties vecais Bitners latviešu valodā,<br />
paša izstrādātā ortogrāfijā 1834. gadā izdeva «ABC priekš Zlēkas<br />
skolas», kas ir viena no pirmajām ābecēm latviešu valodā.<br />
Pirmo sarakstīja Vecais Stenders 1782. gadā.<br />
Savukārt Kavala pirmā kundze esot bijusi gandrīz uz pusi<br />
jaunāka par vīru un nomirusi pavisam jauniņa – tikai 22 vasaras<br />
veca. Otra, jaukās Elīzes māsa Doroteja, nodzīvoja līdz<br />
1860. gadam, kad iznāca grāmata par Dieva radījumiem pasaulē.<br />
Vai viņa lepojās ar savu gudro Heinrihu, atliek vien minēt.<br />
To, ka salīdzinoši netālajā Moricsalā sastopamas neparastas dabas<br />
bagātības, kā arī, iespējams, unikāli kukaiņi, abi mācītāji,<br />
visticamāk, izlasīja dabas pētnieka Posarta grāmatā «Kurzemes<br />
guberņas statistika un ģeogrāfija» un nolēma apmeklēt vilinošo<br />
dabas nostūri. Līdz šim neviens ko tādu nebija darījis – devies<br />
apsekot Moricsalu pētnieciskos nolūkos. Ekspedīcijas notika<br />
vairākkārt, skaidri zināms par divām – 1846. un 1848. gadā.<br />
Kā arī fakts, ka brīnumainajā salā ticis notverts arī tolaik retais<br />
cīrulīšu dižtauriņš jeb melnais apolons. Kāpēc nedz Bitnera,<br />
nedz Kavala darbos neparādījās apraksti par ceļojumiem?<br />
Dievs vien to zina. Varbūt palika piezīmes, kuras nav atšifrētas,<br />
bet varbūt tāds nemaz nebija abu pētnieku mērķis. Katrā<br />
ziņā – vecākais apraksts, kur latviešu valodā pieminēta Moricsala,<br />
atrodams «Latviešu Avīžu» 1855. gada 26. maija numurā:<br />
«Otra lielākā kalva ir Moritzkalva, mala apkārt puspiektu<br />
verstu, tur brangs mežs ar lieliem kokiem, arī labas pļavas,<br />
kas Usmas muižai pieder.» Raksta beigās ir iniciāļi H. K., kas<br />
nozīmē, ka šo rakstījis Kavals.<br />
Brangs mežs ar lieliem kokiem<br />
1893. gadā, tikko beidzis Tērbatas universitāti, Moricsalā ieradās<br />
kāds enerģisks jauneklis, kurš studiju laikā bija apguvis<br />
tiem laikiem neparastu zinību komplektu – botāniku un matemātiku.<br />
Divdesmit viens gads – kurš gan ticētu, ka tik jauns<br />
cilvēks nopietni interesējas par vientuļas salas floru un faunu?<br />
Taču Kārlis Reinholds Kupfers (1872–1935) to darīja. Viņš arī<br />
vēlāk intensīvi pētīja Baltijas augu valsti, atrazdams šajā apgabalā<br />
aptuveni 120 jaunu sugu, ievākdams neskaitāmus herbārijus<br />
un milzīga apjoma faktu materiālu par Baltijas, galvenokārt<br />
Latvijas, augiem. Ar laiku Kupfers kļuva par ievērojamu<br />
zinātnieku, bija Rīgas Politehniskā institūta profesors, Rīgas<br />
Dabaspētnieku biedrības viceprezidents un arī prezidents,<br />
biedrības muzeja vadītājs. No 1921. gada Kupfers pasniedza<br />
botāniku, ģeoloģiju, Baltijas novadpētniecību un matemātiku<br />
Herdera institūtā, 1922. gadā ieguva filozofijas doktora grādu<br />
Jēnas universitātē un, sākot no 1927. gada, bija tur profesors.<br />
Patiešām ievērojams cilvēks!<br />
Kāda ir Kārļa Reinholda Kupfera īpašā nozīme Moricsalas<br />
vēsturē? Kāpēc viņš tika dēvēts par salas sargeņģeli? Atbildi<br />
atradu, interesējoties par Rīgas Dabas pētnieku biedrības vēsturi,<br />
– tieši Karls Reinholds Kupfers bija tas, kurš 1910. gadā<br />
kārtējā biedrības sēdē ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu,<br />
toreizējā valodā izsakoties, «dabas jaukumu apvidu».<br />
Savā rakstā «Plan zur Einrichtung emes Naturschutzgebietes<br />
auf der Insel Moritzholm in Kurland» viņš rakstīja: «Rīgas vācu<br />
Dabas pētnieku biedrība nolēma Domēnu valdei likt priekšā<br />
sekošus priekšlikumus: ja Moricsalu līdz ar apm. 100 metru<br />
platu joslu ezerā izsludinātu par saudzējamu vietu, tad uz<br />
salas uzceltā mežsarga mājiņa un pie tās piederīgais aramās<br />
zemes gabals nododami Dabas pētnieku biedrībai, lai tur ievietotu<br />
un algotu salas sargu, kā arī lai būtu telpas un zeme zinātnisko<br />
darbu veikšanai un mēģinājumu izvešanai. Turpmāk<br />
Moricsala izslēdzama no parastā valsts zemju izmantošanas<br />
veida un apstiprināmi sekošie noteikumi:<br />
1) salu apmeklēt atļauts personām, kurām uzticēta salas<br />
uzraudzība, Domēnu valdes ierēdņiem, personām, kuras<br />
uzrāda attiecīgu atļauju;<br />
2) visāda veida vākšana (augu un dzīvnieku), kā arī tādu<br />
ievešana uz salas atļauta tikai zinātniskiem nolūkiem ar Rīgas<br />
Dabas pētnieku biedrības atļauju;<br />
3) saudzējamā vietā liellopus un citus mājas kustoņus ganīt<br />
un ļaut tiem apkārt klejot – aizliegts. Tāpat aizliegts (izņemot<br />
2. p. minētos gadījumos) medīt, gūstīt dzīvniekus,<br />
cirst kokus un krūmus, pļaut, lasīt ogas un sēnes utt.;<br />
4) personas, kuras pārkāpj 1.–3. p. minētos aizliegumus,<br />
vietējā meža valde sauc pie atbildības.»<br />
Kārlis<br />
Reinholds Kupfers.<br />
1911. gadā parādījās ziņa: «Dabas pētnieku biedrības pūles,<br />
lai Usmas ezerā Moricsalu izveidotu par rezervātu, vainagoju-
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
45<br />
VĀRDS<br />
Foto: Vilnis Skuja.<br />
Putnu pētnieks Ernsts fon Midendorfs –<br />
barons no Igaunijas<br />
Stāstā par Moricsalu noteikti jāpiemin vēl kāds vīrs, kura vārds<br />
ierakstīts Latvijas dabas pētniecības vēsturē, – Ernsts fon Midendorfs<br />
(1851–1916), kurš lielāko daļu mūža nodzīvoja tagadējās<br />
Igaunijas teritorijā. Agronoms un ornitologs, vārdu sakot,<br />
kārtējais kaislīgais zinātnieks, kurš mazāku nozīmi piešķīra savam<br />
uzvārdam piekabinātajam «fon» (Midendorfs bija vācbaltu<br />
izcelsmes barons), bet vairāk Baltijas florai un faunai, kuras izzināšanā<br />
ieguldīja visu savu azartu un degsmi.<br />
Foto: Vilnis Skuja.<br />
šās panākumiem. Domēnu valde pavēlējusi izbeigt cirst kokus<br />
un citādā veidā izmantot salu un tai piegulošo 50 asis plato<br />
joslu. Tikai atļaut pļavu pļaušanu līdz nomas laika notecēšanai.»<br />
1912. gadā Moricsala tika nodota Rīgas Dabas pētnieku<br />
biedrības pārziņā un kļuva par Latvijā pirmo un tā laika<br />
Krievijas teritorijā vienu no vecākajiem dabas rezervātiem. Ko<br />
te piebilst? Ar godu pieminēsim zinātnieku Kārli Reinholdu<br />
Kupferu, kura piemiņas vieta ierīkota Rīgas Lielajos kapos, jo<br />
īstajai atdusas vietai Pokrova kapos padomju laikos pāri tika<br />
uzbūvēta iela…<br />
Ernsts fon Midendorfs.<br />
1898. gadā Krievijas Ķeizariskās zinību akadēmijas Ģeogrāfu<br />
biedrības uzdevumā Midendorfs no Pēterburgas ieradās Baltijā<br />
un apmeklēja Moricsalu. «Ak, Dievs, kāda putnu bagātība!» viņš,<br />
iespējams, nodomāja, pirms ieteica šīs teritorijas unikālo faunu<br />
un floru ne tikai pētīt, bet arī sargāt, jo radības kronis cilvēks,<br />
iededzies savā alkatībā, spēja iznīcināt visu, kas pagadījās ceļā.<br />
«Es baidos, ka salas pirmatnējam stāvoklim itin drīzi var pienākt<br />
gals,» Midendorfs atklāja līdzgaitniekiem. Citu akadēmijas<br />
locekļu atbalstīts, viņš griezās pie toreizējās Zemkopības<br />
ministrijas vadības ar lūgumu arī turpmāk Moricsalu saglabāt<br />
neskartu. Vai tas nebija jauki no barona puses? Pieminot viņa<br />
nopelnus, jāatzīmē, ka Midendorfs savāca lielāko putnu izbāžņu<br />
kolekciju Igaunijas vēsturē – vairākus tūkstošus (lēš, ka<br />
no diviem līdz četriem tūkstošiem) eksemplāru, viņš arī organizēja<br />
pirmos putnu vērošanas tīklus gan tagadējās Igaunijas, gan<br />
Latvijas teritorijā, bija dažādu ar ornitoloģiju saistītu biedrību,<br />
to skaitā kopš 1888. gada arī Rīgas Dabas pētnieku biedrības,<br />
biedrs, kurš salīdzinoši maz publicējies, bet vairāk strādājis sabiedriskā<br />
kārtā.<br />
Dabas mīlestības ķerto Baltijā nekad nav trūcis. Par laimi, netrūkst<br />
arī šodien. Un Moricsala – šis Usmas ezera brīnums –<br />
elpo mierīgi, glabājot nākamajām paaudzēm stāstus par saviem<br />
sargātājiem.<br />
Šā raksta tapšanā izmantoti Ingrīdas Štrumpfas, Ruslana Matroža<br />
un LNB arhīvos vāktie materiāli.
46<br />
ZIŅO LATVIJAS ZAĻAIS P<strong>UN</strong>KTS<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
LIELĀ ŠĶIROŠANAS STAFETE<br />
Latvijas Zaļais punkts šopavasar pie Latvijas skolēniem devās ar<br />
aktīvu un izglītojošu spēli «Lielā šķirošanas stafete», ko vadīja<br />
sporta žurnālists Armands Tripāns un sporta deju dejotāja Marta<br />
Kalēja ar palīgiem no Latvijas Zaļā punkta. «Lielā šķirošanas<br />
stafete» viesojās Ludzas pilsētas ģimnāzijā, Priekuļu vidusskolā,<br />
Laurenču sākumskolā, Ogres sākumskolā, Jaunjelgavas un<br />
Alūksnes novada vidusskolā, Puzes pamatskolā, Liepājas Centra<br />
sākumskolā, Ozolnieku un Ilūkstes 1. vidusskolā – skolās,<br />
kuru skolēni piedalījās radošo darbu konkursā «Mēs šķirojam.<br />
Pievienojies mums!».<br />
AICINĀM PIEDALĪTIES LATVIJAS ZAĻĀ P<strong>UN</strong>KTA FOTOORIENTĒŠANĀS SACENSĪBĀS VISĀ LATVIJĀ<br />
Šogad vairākās Latvijas pilsētās notiks fotoorientēšanās sacensības<br />
«Stikla skrējiens 2016» un «Šķirošanas skrējiens<br />
2016», ko organizē AS «Latvijas Zaļais punkts» sadarbībā ar<br />
pasākuma atbalstītājiem – veikaliem «Rimi» un sulu ražotāju<br />
«Cido». Fotoorientēšanās sacensībās var piedalīties ikviens –<br />
ģimenes, bērni, jaunieši, darba kolēģi un arī pilsētu viesi. Šīs<br />
sacensības ir lieliska iespēja apvienot lietderīgo ar veselīgo<br />
un patīkamo – sportiskā noskaņojumā, svaigā gaisā praktiski<br />
uzzināt šķirošanas konteineru atrašanās vietas pilsētā. Fotoorientēšanās<br />
sacensībās noteiktā laikā jāatrod desmit kontrolpunkti<br />
un jānofotografējas pie tiem. Galvenā balva – dāvanu<br />
karte 100 eiro vērtībā no veikala «Rimi» – tiks izlozēta starp<br />
tām komandām, kuras būs izpildījušas sacensību noteikumus.<br />
Savukārt komanda, kura būs atnesusi vislielāko «dalības<br />
maksu» jeb visvairāk stikla pudeļu un burku, saņems dāvanu<br />
grozu no veikala «Rimi» 50 eiro vērtībā. Atraktīvākā komanda<br />
saņems speciālbalvu.<br />
Skrējiena «dalības maksa» ir stikla pudele vai burka no katra<br />
komandas dalībnieka, un tā būs jāiemet šķirošanas konteinerā<br />
pie reģistrēšanās punkta.<br />
Informācija par fotoorientēšanās sacensību norises laiku un<br />
vietu pieejama Latvijas Zaļā punkta mājaslapā www.zalais.lv.
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
47<br />
ZIŅO LATVIJAS ZAĻAIS P<strong>UN</strong>KTS<br />
LAUKSAIMNIECĪBAS PLASTMASU AIZVED BEZ MAKSAS<br />
Vides apsaimniekošanas uzņēmums «Eco Baltia vide» aicina<br />
zemnieku saimniecības visā Latvijā pieteikties nolietoto agroplēvju,<br />
polipropilēna maisu jeb tā saukto Big-bag un plastmasas<br />
kanniņu savākšanai bez maksas. «Ik gadu interese par<br />
nevajadzīgās agroplēves, polipropilēna maisu un plastmasas<br />
kanniņu savākšanu no zemnieku saimniecībām pieaug. Taču<br />
joprojām ļoti daudz šo materiālu tiek sadedzināts vai aprakts<br />
zemē. Aicinām cilvēkus būt atbildīgiem un izmantot iespēju<br />
bez maksas nodot šos materiālus otrreizējai pārstrādei. Šo<br />
iespēju nodrošinām visā Latvijā. Un lieku reizi atgādinām,<br />
ka, dedzinot jebkuru plastmasas izstrādājumu, tiek nodarīts<br />
milzīgs kaitējums gan cilvēka veselībai, gan dabai,» stāsta SIA<br />
«Eco Baltia vide» direktors Jānis Aizbalts. No plēvēm un polipropilēna<br />
maisiem jāatdala tīkli un auklas, kā arī savācamais<br />
materiāls ir jānovieto vienkopus vietā, kur var brīvi piebraukt<br />
specializētā tehnika.<br />
Zemnieku saimniecības pēc materiālu nodošanas saņems<br />
apliecinājumu par iepakojuma nodošanu otrreizējai pārstrādei,<br />
kas kalpos par apstiprinājumu Valsts vides dienestam,<br />
ka iepakojums ir apsaimniekots atbilstoši vides aizsardzības<br />
un atkritumu apsaimniekošanas prasībām. No zemnieku<br />
saimniecībām savākto materiālu pāršķiro un pēc tam aizved<br />
pārstrādei uz vides apsaimniekošanas uzņēmuma «Eco Baltia<br />
grupa» polimēru materiālu pārstrādes uzņēmumu SIA «Nordic<br />
Plast» Olainē. No polipropilēna maisiem iegūst augstas kvalitātes<br />
PP granulas, bet, pārstrādājot cieto plastmasu (kannas<br />
un pudeles), iegūst HDPE ekstrūzijas granulas. No tām tiek<br />
ražoti dažādi rūpnieciskie izstrādājumi, piemēram, caurules,<br />
rūpnieciskā tara, atkritumu konteineri, tvertnes, plēves, atkritumu<br />
maisi. Gandrīz visu saražoto produkciju SIA «Nordic<br />
Plast» eksportē, pārsvarā uz Eiropas Savienības valstīm.
48<br />
DARBI<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
Dana Zālīte<br />
TRAĢISKĀ MODE<br />
Viens no atbildīga dzīvesveida pamatprincipiem ir izvēlēties<br />
bioloģiski audzētu, vislabāk – vietējas izcelsmes, pārtiku. Ir<br />
patīkami zināt, kur auguši kartupeļi, ko ēd pusdienās, un kurš<br />
cepis brokastu maizes šķēli. Taču, kopš iesaistījos Tiešās pirkšanas<br />
kustībā, radās vēlme interesēties ne tikai par pārtikas<br />
produktu izcelsmi un sastāvu. Aizdomājos: ko zinu par savu<br />
apģērbu? Atrodu apģērba vīlē iešūto birku, un tur rakstīts:<br />
«100% Cotton. Made in Bangladesh.» Neko neizsakoša informācija<br />
pat tādam rūdītam E ciparu meklētājam kā man. Taču<br />
patiesībā šie mazie burtiņi ir skarbs stāsts par milzīgo ietekmi<br />
uz vidi un cilvēku likteņiem, ko apģērbs radījis vēl pirms nonākšanas<br />
tavā skapī.<br />
Kokvilna ir pasaulē visvairāk izmantotā dabīgā šķiedra. Balti<br />
pūkainie lauki aizņem 2,5% lauksaimniecībā izmantotās zemes<br />
visā pasaulē un tiek dāsni apkaisīti ar 8–10% no gadā izmantotā<br />
pesticīdu kopapjoma, kā arī ik gadu padzirdīti ar 378<br />
miljardiem litru ūdens. Drīzāk vietā būtu minēt, ka lauksaimniecības<br />
zemes jau šobrīd «izdzer» nepiedodami daudz Zemes<br />
dzīļu rezervju, tāpēc iet bojā daudzas augu un dzīvnieku<br />
sugas. Ikvienam, kurš ieradis aizgriezt ūdens krānu, mazgājot<br />
zobus vai ziepējoties dušā, liksies absurdi izšķiest līdz pat 20<br />
tūkstošiem litru ūdens par katru kilogramu kokvilnas džinsu<br />
pāra un T-krekla izgatavošanai. Valstis, kur audzē kokvilnu,<br />
ar Ķīnu, Indiju un ASV priekšgalā, ievāc 25 miljonus tonnu<br />
kokvilnas gadā, un 30% šīs ražas ir ģenētiski modificēta. Vien<br />
nieka 0,2% ir ekoloģiski sertificēta, tātad – bez pesticīdu un<br />
ģenētiski modificētu organismu klātbūtnes, audzēta, ievērojot<br />
«Fair Trade» jeb Godīgās tirdzniecības standartus. Parasti<br />
pat elementārākās cilvēktiesības teju visās kokvilnas audzēšanas<br />
valstīs tiek ignorētas. Visvairāk izceļas Uzbekistāna, kas ir<br />
bēdīgi slavena ar bērnu un pieaugušo paverdzināšanu kokvilnas<br />
plantācijās.<br />
Kurš izgatavojis manu apģērbu?<br />
Aizdomāties par šo jautājumu jau trešo gadu aicina starptautiska<br />
kustība «Fashion Revolution», pieprasot pārmaiņas apģērbu<br />
ražošanas industrijā, kas līdz šim raiti darbojās, pelnot
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
49<br />
DARBI<br />
uz darba drošības un cilvēktiesību pārkāpumu rēķina. Industrijas<br />
problēmas vistraģiskāk atspoguļo 2013. gada 24. aprīļa<br />
traģēdija Bangladešas galvaspilsētā Dakā, kur, sagrūstot rūpnīcai<br />
«Rana Plaza», zem gruvešiem palika vairāk nekā 1100<br />
dzīvību. Tie nebija ne pirmie, ne pēdējie modes upuri. Vairāk<br />
nekā puse no aptuveni septiņiem tūkstošiem apģērba ražotņu<br />
Bangladešā ierīkotas tam nepiemērotās, bīstamās telpās,<br />
kur strādnieki ar baisu regularitāti gūst traumas vai pat iet<br />
bojā. «Rana Plaza» traģēdija spilgti izgaismoja arī apģērbu<br />
piegādes ķēdes necaurskatāmību. Lielajām kompānijām bieži<br />
vien nav ne jausmas, caur cik rokām pasūtījums izgājis – kur<br />
krāsoti auduma blāķi, kur piegriezti tērpi, kur piešūtas pogas<br />
un krāsainie fliteri. Ierasts, ka uzņēmums noslēdz līgumu ar<br />
vienu ražotni, kas, nespējot veikt apjomīgo pasūtījumu, daļu<br />
darba deleģē citai, mazākai ražotnei.<br />
Atzīmējot «Rana Plaza» traģēdijas trešo gadskārtu, «Fashion<br />
Revolution» kampaņas ietvaros no 18. līdz 24. aprīlim sociālos<br />
medijus pārpildīja neskaitāmas fotogrāfijas un ieraksti ar pievienotu<br />
mirkļbirku #whomademyclothes, šādi neļaujot aizmirst<br />
baiso notikumu un turpinot atkal un atkal pieprasīt atbildību<br />
no ražotājiem, jo īpaši vadošajām apģērbu kompānijām, kuru<br />
spēkos ir situāciju uzlabot. Tomēr izmaiņas nozarē nenotiek<br />
tik raiti kā saukļu skandēšana un «zaļu» birku piekāršana pāris<br />
jaunās sezonas kolekcijas apģērbiem. Pagājušā gada dati liecina,<br />
ka 91% apģērbu kompāniju aizvien nespēj sniegt informāciju<br />
par kokvilnas izcelsmi, 48% nespēj izsekot līdzi apģērbu<br />
piegādes ķēdei. Niecīgi uzlabojumi panākti ēku drošības<br />
uzlabošanā. Taču līdz šim gadam drošības standarti ieviesti<br />
tikai 31 apģērbu rūpnīcā, līdz ar to jaunu nelaimes gadījumu<br />
risks saglabājas augsts, savukārt algas – zemas. Bangladešas<br />
tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanas sektorā nodarbinātie<br />
joprojām saņem zemāko atalgojumu pasaulē – 68 dolārus<br />
mēnesī. Ja nu tev prātā iezogas doma, kur tāda Bangladeša<br />
vispār ir, pateikšu – Dienvidāzijā, starp Indiju un Birmu. Tā ir<br />
divu Latviju lieluma valsts ar 150 miljoniem iedzīvotāju, no<br />
kuriem liela daļa strādā par niecīgu samaksu, lai saražotu 60%<br />
no visa Eiropā tirgotā apģērba.<br />
Drēbju kalni izgāztuvē<br />
Ja cilvēki savu jauno apģērba kārtu ar tik skarbo izcelsmi mīlētu<br />
un lolotu, līdz pēdējā vīlīte šķir, varbūt varētu pievērt acis<br />
uz skabajiem ražošanas apstākļiem. Bet realitāte ir tāda, ka<br />
mums drēbju vienkārši ir par daudz. Tās nav, kur likt, ja esat<br />
ļāvušies dancot pēc veikalu iknedēļas pseidoatlaižu un modes<br />
sezonu maiņu stabules. Eiropas Savienības iedzīvotāji rada<br />
5,8 miljonus tonnu tekstilatkritumu gadā. Lielākā daļa – 4,3<br />
miljoni tonnu – nonāk izgāztuvēs. Bet Latvijā nav iespējams<br />
apģērbu nodot pārstrādei. Pie mums darbojas labdarīgais modelis<br />
– dāvināt, iemainīt vai pārdot par nelielu naudu. Radoši<br />
cilvēki apģērbu uzfrišina, pāršuj, sagriež strēmelēs un darina<br />
paklājus – cik nu iztēle un prasmes ļauj. Tomēr liela daļa<br />
apģērba tik un tā nonāk arī izgāztuvēs, jo ne visiem ir laiks<br />
un vēlme glābt no atkritumiem katru nepārdomāto pirkumu.<br />
Tieši cik daudz apģērba izmet Latvijas iedzīvotāji – uzskaite<br />
par tekstila atkritumiem netiek veikta. Ir valstis, kur novalkāto<br />
apģērbu var ielikt speciālā konteinerā pārstrādei. Latvijā<br />
kaut kas tāds diez vai drīzumā parādīsies. Ja kāds vēlētos no<br />
tekstilatkritumiem ražot siltinājuma materiālu, vispirms būtu<br />
jādibina uzņēmums, kur cilvēki ar rokām izgrieztu no apģērba<br />
pogas un rāvējslēdzējus.<br />
Zaļie maldi<br />
Ko darīt? Ja ražotājs pievienojis audumam nelielu daudzumu<br />
ekokokvilnas vai pārstrādāta tekstila šķiedru ilgtspējības<br />
ķeksīša dēļ, tā ir divkosība, jo skaidri zināms, ka šis apģērbs<br />
visai drīz nonāks izgāztuvē, labākajā gadījumā kādā labdarības<br />
punktā. Tāpēc jāsāk ar apģērbu industrijas un patēriņa<br />
sistēmas modeļa salabošanu, un tur nelīdzēs zaļā mārketinga<br />
plāksteris. Tajā pašā laikā zaļās modes revolūcija nenozīmē<br />
kaņepju šķiedru maisa valkāšanu, kamēr tas nokrīt no pleciem.<br />
Drīzāk ir jāvēlas kļūt par gudru patērētāju, kas ar savu<br />
izvēli veikalā atbalsta nevis cilvēktiesību pārkāpumus un vides<br />
iznīcināšanu, bet jaunus, radošus un saprātīgus risinājumus.<br />
Konteiners nolietotajām drēbēm Polijā. Tā kā šajā valstī ir tekstilpārstrādes<br />
uzņēmus, tad šie atkritumi tiek savākti.<br />
Padomi<br />
• Neskrien līdzi katrai modes vēsmai!<br />
• Pirms pērc, septiņas reizes sev pārvaicā: «Vai man tiešām<br />
vajag šo apģērbu?»<br />
• Viszaļākais pirkums ir tas, ko tu nenopērc.<br />
• Iepirkšanās lietoto apģērbu veikalos nav nabadzības,<br />
bet gan saprātīguma izpausme.<br />
• Pērc dabīga materiāla apģērbu! Ideāli, ja tas ražots no<br />
ekoloģiski sertificētas šķiedras, ievērojot Godīgās tirdzniecības<br />
principus.<br />
• Balta apģērba mazgāšanai un balināšanai nepieciešami<br />
agresīvāki mazgāšanas līdzekļi, tādēļ labāk izvēlies<br />
krāsainus tērpus un vidi saudzējošus mazgāšanas līdzekļus.<br />
• Ja apģērbs kļuvis par mazu vai apnicis, meklē tam nākamo<br />
valkātāju.<br />
• No novalkāta apģērba var šūt rotaļlietas un spilvenus,<br />
var aust vai tamborēt paklājus.<br />
Foto: Anitra Tooma.
50<br />
DARBI<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
51<br />
GRĀMATU APSKATS<br />
«Gajas dārzs. Piemājas permakultūras<br />
rokasgrāmata»<br />
Tobijs Hemenvejs<br />
Apgāds «Zvaigzne ABC»<br />
Es jau sen intuitīvi nodarbojos ar permakultūru,<br />
kaut neko daudz par to nezinu.<br />
Toties man patīk izmantot dabas sniegtās<br />
iespējas. Piemēram, lai, pārlieku nenopūloties,<br />
iegūtu dobi bez nezālēm,<br />
noklāju augsni ar kartonu un pļauto zāli.<br />
Nākamajā gadā izkašņāju vadziņas un<br />
stādu kartupeļus. Vai ķirbjus un kabačus.<br />
Aiznākamajā notraušu atlikušo zāli<br />
un stādu mētras. Un visiem lepni stāstu,<br />
ka tā ir mana permakultūra. «Gajas<br />
dārzs» pašlaik ir mana mīļākā grāmata:<br />
uzrakstīta iedvesmojoši sirsnīgi, iztulkota<br />
labā latviešu valodā. Daudz zīmējumu,<br />
fotogrāfiju, tabulu, shēmu. Visu<br />
viegli atrast tad, kad negribas grāmatu<br />
atkal pārlasīt no viena gala līdz otram,<br />
jo ir ne tikai satura rādītājs, bet arī saraksts,<br />
kurā lappusē atrodas konkrētā<br />
tabula, informācija par noderīgām grāmatām,<br />
žurnāliem, tīmekļa vietnēm.<br />
Gan jau esi aizdomājies par to, kāpēc<br />
dabiskā ainavā mutuļo dzīvība, kā daba<br />
spēj ar tik bezrūpīgu grāciju nodrošināt<br />
sugu daudzveidību, bet mēs savos<br />
dārzos nomokāmies, lai izaudzētu dažu<br />
sugu augus. Daba spēj vienlaikus paveikt<br />
tūkstošiem uzdevumu: pabarot putnus<br />
un zvērus, uzkrāt un attīrīt ūdeni, ar<br />
aromātiskiem augiem iesmaržināt gaisu,<br />
izrotāties ar tauriņiem... Permakultūristi<br />
tiecas uz šo bezbēdīgo pilnību, un tāpēc<br />
ir lieliski, ka varam lasīt šo iedvesmojošo<br />
grāmatu latviešu valodā. Padomi, kā<br />
piesaistīt dārzam kukaiņus, putnus un<br />
citus dzīvniekus. Iedrošinājums ieviest<br />
vistu traktoru, trušu–slieku komūnu un<br />
pīļu gliemežlasītāju brigādi, ieteikumi,<br />
kā godprātīgi izmantot pelēkos ūdeņus<br />
un veidot attīrošas mitraines. Izrādās,<br />
ka var pat īpašāk izvēlēties augus, kuru<br />
lapas noder ne tikai tējām, bet arī dibena<br />
slaucīšanai. Iepriekš neko daudz nezināju<br />
par augu ģildēm, jo teju gadsimtu<br />
esam radināti pie monokultūru laukiem.<br />
Nu esmu iedvesmota vientuļo bumbieri<br />
pārveidot par augu sabiedrību, kur mulča<br />
veidos auglīgu augsni, tur zaļos dažādi<br />
augi, kas pievilinās apputeksnētājus un<br />
kaitēkļu medniekus, ierobežos slimības,<br />
nodrošinās ražas dažādību, veidos savvaļas<br />
radību dzīvotni un kādi vēl tik labumi<br />
neatklāsies. Ja vien man izdosies izveidot<br />
pareizu augu sabiedrību. Tāpēc «Gajas<br />
dārzu» nāksies lēni pārlasīt vēl un vēl.<br />
«Bišu pasaules viedums.<br />
Biodinamiskās biškopības pamati»<br />
Ēriks Berevots<br />
Apgāds «Alis»<br />
Droši vien šī ir biškopības grāmata romantiķiem,<br />
jo autors dabas procesus un<br />
dravniecību uztver kā garīgu un filozofisku<br />
meditāciju. Uz to viņu iedvesmojis<br />
antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners,<br />
kurš jau pirms teju simt gadiem<br />
apgalvoja, ka mēs nekad nesapratīsim<br />
bišu dabu, ja neizpratīsim tās garīgi. Dzīve<br />
bišu stropā ir organizēta ar neparastu<br />
gudrību, tāpēc ir svarīgi izprast bišu<br />
saimes labklājību veselumā un pamatīgi<br />
izvērtēt ikvienu cilvēka iejaukšanos bišu<br />
saimes dzīvē. Biškopis Ēriks Berevots no<br />
jauna pārlasījis senās R. Šteinerta atziņas<br />
un pārliecinājies par šo novērojumu un<br />
atklāsmju saderību ar realitāti. Noderīga<br />
pārdomu grāmata laikā, kad visā pasaulē<br />
strauji samazinās bišu skaits. Par to Šteiners<br />
brīdināja jau 1920. gados.<br />
«Ārsta Edvarda Baha dziedinošie<br />
augi»<br />
Džulians Barnards<br />
SIA «Ziedu enerģija»<br />
Laura Tidriķe ar lielu mīlestību un uzņēmību<br />
jau gadus desmit Latvijā stāsta par<br />
Baha ziedu terapiju un tulko grāmatas<br />
par šo tēmu. Šajā laikā izdotas jau sešas,<br />
un nu kārta grāmatai par īpaši dziedinošiem<br />
augiem un to, kā pagatavot<br />
dažādas brīnumesences. Autors gadus<br />
četrdesmit gatavo ziedu esences tāpat,<br />
kā to 1930. gados darīja ārsts Edvards<br />
Bahs. Tie, kuri izmēģinājuši Baha ziedu<br />
terapiju, to slavē un liecina par iedarbīgumu.<br />
Skeptiķi droši vien pret šo virzienu<br />
izturēsies tikapt noliedzoši cik pret<br />
homeopātiju. Edvards Bahs uzskatīja,<br />
ka cilvēks, kurš labi pazīst sevi un augus,<br />
spēj pats sevi izdziedināt, gatavojot<br />
esences no augiem ar sev līdzīgām<br />
īpašībām, un tā risināt sarežģītas dzīves<br />
situācijas. Šī grāmata piedāvā iespēju<br />
doties personiskā ceļojumā savas dvēseles<br />
dzīlēs un uzmanīgi ieskatīties, kurš<br />
varētu būt tavs glābējaugs. Aprakstīti 38<br />
augi jeb Baha ziedi. Grāmata ir bagātīgi<br />
ilustrēta, lai, to šķirstot, tu intuitīvi varētu<br />
atrast savējo, jo līdzīgs pievelk līdzīgu<br />
un tavu uzmanību saistīs tie augi, kas<br />
ir nozīmīgi tieši tavā dzīvē. Vēl neesmu<br />
mēģinājusi nevienu esenci pagatavot,<br />
bet tas varētu būt izaicinoši, jo ziedi, tos<br />
griežot, nedrīkst saskarties ar rokām, uz<br />
trauka nedrīkst krist ne tikai mākoņu, bet<br />
arī cilvēka ēna. Jāņem talkā labas domas,<br />
ziedus drīkst vākt no dabiski ieaugušiem<br />
augiem, turklāt Bahs ģērbās tikai baltās<br />
un pilnīgi tīrās drānās.
52<br />
VĀKA BILŽU AUTORS<br />
Turpinājums no 2. vāka<br />
VIDES VĒSTIS/ZIEDU VASARA/03/2016<br />
AIVARA PETRIŅA FOTOMIRKĻI<br />
1. 2.<br />
1. Cilvēki domā, ka medņu gaiļi Tetrao urogallus šādi izskatās vienmēr.<br />
Nē, tikai riesta periodā viņu uzacis iekrāsojas koši sarkanas un tikai<br />
riestojot galva un kakls tiek turēts vertikāli.<br />
2. Kazrožu sfings Deilephila elpenor ir aktīvs naktī. Dienā tas uzturas<br />
barības ziedu tuvumā, kur mierīgi sēž uz kāda auga stumbra lapu<br />
aizsegā un gaida vakaru.<br />
3. Zaļo varžu Pelophylax lessonae vairošanās prieks ir apbrīnojams! Kaut<br />
tēviņš vienu mātīti jau ir sakampis, tomēr nebeidz kurkstēt pēc citām.<br />
4. Brūnā čakste Lanius collurio ir neliels, bet visai agresīvs putns, kas<br />
nesmādē arī lielāku medījumu, piemēram, pļavas ķirzaku Lacerta<br />
vivipara.<br />
5. Mežirbe Tetrastes bonasia perē zemē izkašātā bedrītē un ir izcila maskēšanās<br />
meistare. Izspurdz tikai tad, ja tai gandrīz uzmin ar kāju.<br />
Zinātāji iesaka šādi no ligzdas izbaidīta putna ligzdas tiešo apkārtni<br />
apčurāt, lai atbaidītu četrkājainos postītājus, kas nereti seko pa<br />
pēdām cilvēkam.<br />
6. Zaļā vārna Coracias garrulus. Šis atraktīvais, patiesībā zili krāsotais putns<br />
Latvijā ir uz izmiršanas robežas. Gandrīz visi pie mums sastopamie pāri<br />
dzīvo ornitologu radītā būru saimniecībā.<br />
7. Kuram kokteiļsalmiņš vienmēr līdzi, tas ziedu laikā badu nemirs.<br />
Skats zem tauriņa spārna, tam mielojoties ar nektāru.<br />
8. Meža cauna Martes martes. Caunas ir uzmanīgi un ļoti kustīgi dzīvnieki,<br />
taču kuram gan nepatīk kaut īsu brīdi pasildīties aprīļa saules staros.<br />
9. Pelēkais zaķis Lepus europaeus. Zaķu mātes izdalītie riesta feromoni ir<br />
tik brīnišķīgi, ka ar ķepām jāierīvē arī ūsās un vaigubārdā.<br />
3.
4. 5.<br />
6. 7.<br />
8.<br />
9.
Change language