Grēksūdzes noslēpums* - Latvijas Universitāte

More documents

Recommendations

Info

12 PSRS tiesības neparedzēja nekādus profesionālas dabas izņēmumus, kas liegtu izpaust par apsūdzēto privātās dzīves noslēpumus. Valsts iejaukšanās bija absolūta, un garīdzniekiem par atteikšanos liecināt vai par apzināti nepatiesām liecībām draudēja kriminālatbildība (cietumsods) saskaņā ar LPSR Kriminālkodeksa 176. un 174.pantu. * Analizējot mūsdienu Latvijas valsts attieksmi pret grēksūdzes noslēpumu, jāteic, ka diemžēl šo desmit neatkarības gadu laikā nedz Civilprocess, nedz Kriminālprocess šai ziņā nav neko mainījies. ** Civilprocesā šis jautājums vienkārši netiek risināts, bet Kriminālprocess faktiski atkārto padomju režīma tiesisko regulējumu. Varbūt pie vainas ir pašu baznīcu kūtrums un profesionalitātes trūkums sava viedokļa izklāstīšanā likumdevējam? Varbūt daļēji pie vainas ir juristi, kuru zināšanas balstās komunistiskā laika tiesību izpratnē? Katrā ziņā pašlaik, 2001.gadā, uz priesteri, kas ir uzklausījis grēksūdzi, kriminālprocesā attiecas visas normas par liecinieka tiesībām un pienākumiem - priesteris var tikt nopratināts uz vietas vai tikt uzaicināts sniegt liecības. 32 Biktstēvam kriminālprocesa kārtībā ir noteikts liecinieka procesuālais stāvoklis un arī valsts uzlikts pienākums patiesi liecināt un izstāstīt visus viņam zināmos faktus, 33 arī tos, kurus tas ieguvis grēksūdzes laikā un kuru izpaušanas gadījumā, tam draud ekskomunikācija. Savukārt Latvijas valsts uz advokātiem ir izdarījusi izņēmumu, kas protams varētu tikt attiecināts arī uz garīdzniekiem: 1993.gada 27.aprīļa Advokatūras likuma 6.panta 2.punkts, nosaka aizliegumu pratināt zvērinātu advokātu par faktiem, kas viņam kļuvuši zināmi, sniedzot juridisko palīdzību. Ja garīdznieks, vēlēdamies ievērot kanoniskās tiesības, censtos izvairīties no liecību sniegšanas, to iespējams atvest piespiedu kārtā saskaņā ar spēkā esošā Latvijas Republikas Kriminālprocesa kodeksa likumu (54.panta 4.daļa). Ja garīdznieks tiesā atteiktos liecināt, tad to saskaņā ar Krimināllikuma 302.panta 1.daļu varētu kvalificēt kā nepamatotu atteikšanos dot liecību pirmstiesas izmeklēšanas iestādē vai tiesā. Ja tas notiktu (pagaidām gan vēl nav noticis), iespējama kriminālvajāšanas uzsākšana pret biktstēvu, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksu (54.panta 2.daļa). Šāda Latvijas Republikas tiesību stingrība - pieskaitīt grēksūdzes noslēpuma ievērošanu kriminālpārkāpumam, protams, nav pamatota ar nepieciešamību aizsargāt sabiedrības intereses un rada augsni konfliktam ar Romas katoļu vai Latvijas Pareizticīgo Baznīcu. Lai novērstu gadījumus, kad Latvijas Republikā likuma vārdā garīdzniekiem vajag pārkāpt savas reliģijas dogmas, risinājumi varētu būt vairāki: * Dažās sociālistiskajās valstīs tomēr tik stingri nepiegāja šim jautājumam un pieļāva zināma loka liecinieku atteikšanos no liecību sniegšanas. Piemēram, Vācijas Demokrātiskās Republikas KPK 46.§ bija noteikts, ka no liecības došanas var atteikties apsūdzētā laulātais, brāļi un māsas, radinieki taisnā līnijā, adoptētais un adoptētājs. Līdzīgi tas bija Polijas Tautas Republikā (KPK 94.§), Ungārijas Tautas Republikā (KPK 65.§) un vēl citu sociālistisko valstu kriminālprocesa kodeksos. Taču arī šajās valstīs, neskatoties uz režīma “žēlsirdību,” garīdzniekiem netika dotas nekādas atlaides. ** Jāatzīmē, ka viens, lai gan neizdevies, mēģinājums šo jautājumu tiesiski atrisināt tomēr bija. Tieslietu ministrijas 1997.gada 27.februārī izstrādātajā projektā ’’Līgums starp Latvijas valsti un Latvijas tradicionālajām konfesijām’’, kuru 5.punkts skanēja ’’Grēksūdzes sakramenta noslēpuma solījums ir nepārkāpjams. Neviena tiesu varas iestāde nedrīkst pratināt garīdznieku pat tad, ja garīdznieks ir liecinieks vai apsūdzētais.’’
13 1. Var Kriminālprocesa un Civilprocesa kodeksos iekļaut līdzīga satura normu, kā tas bija pirmās republikas laikā. Domāju, ka tādā gadījumā garīdzniekus varētu pat nepieminēt. Protams, tas varētu attiekties tikai uz tām reģistrētajām reliģiskajām organizācijām, kuru reliģijā ir aktuāls grēksūdzes sakraments; 2. Ja tiek noslēgti līgumi starp valsti un baznīcām, tad šo principu var atrunāt līgumā. Pēc tam, kad tas ir izdarīts, to var iekļaut Kriminālprocesa un Civilprocesa kodeksos kā tiesību normu, kas nosaka, ka “garīdznieki, kuru baznīcas līgumos ar valsti ir atrunāts grēksūdzes noslēpuma princips, ir atbrīvojami no liecību sniegšanas tiesā”; 3. Ja tiek pieņemti specifiski, konkrēto baznīcu regulējošie likumi (piemēram, likums “Par Evaņģēliski luterisko Baznīcu”), kas darbojas papildus jau pastāvošajam Reliģisko organizāciju likumam, tad grēksūdzes noslēpuma principam ir jābūt tajos minētam, attiecīgi grozot Kriminālprocesa un Civilprocesa kodeksu attiecīgos pantus un papildinot ar tiesību normu, ka “garīdznieki, kuru baznīcu specifiskajos likumos ir atrunāts grēksūdzes noslēpuma princips, ir atbrīvojami no liecību sniegšanas tiesā”; 4. Iespējams arī kaut kas vidējs starp pirmo un otro variantu. Respektīvi, Kriminālprocesa un Civilprocesa kodeksos tiek iekļauts personu loks, kas sakarā ar profesijas vai amata specifiku nevar liecināt tiesā, bet papildus vēl tiek noslēgti līgumi starp valsti un baznīcām. Jautājums nav vienkāršs, tāpat kā viss, kas saistīts ar reliģiju. Tāpēc, ja Latvija izvēlas pirmo variantu, tad pirms tiesa dod šādu atļauju kādam no garīdzniekiem, tai vajadzētu būt pārliecinātai, pirmkārt, ka garīdznieks tiešām ir tādas reliģijas pārstāvis, kur pastāv grēksūdzes noslēpums. Otrkārt, atšķirībā no Amerikas Savienotajām Valstīm, kur nepastāv reliģisko organizāciju reģistrācija, ir jānoskaidro vai attiecīgais garīdznieks, kurš apelē pie grēksūdzes noslēpuma, ir Latvijas Republikas Reliģisko lietu pārvaldē reģistrētas reliģiskas organizācijas garīdznieks (to noskaidrot var Reliģisko lietu pārvaldē). Treškārt, vai ir noticis grēksūdzes fakts, jo varbūt ir notikusi privāta rakstura saruna ar apsūdzēto un garīdzniekam tomēr ir jāsniedz tiesā liecība. Noskaidrošana būtu jāveic ar attiecīgās iestādes (Latvijā tā ir Reliģisko lietu pārvalde) starpniecību. No likumdošanas viedokļa pirmais variants ir visvieglākais un saprātīgākais, tomēr tas prasa tiesnešu kompetenci. Lai gan ārzemēs tiesas parasti respektē garīdznieku tiesības šai jautājumā, 34 baidos, ka mūsu tiesām ir pārāk maz pieredzes šādās lietās. Domāju, ka saprātīgāks ir otrais un trešais risinājums, jo tādā gadījumā tiesai atliktu vienīgi noskaidrot, vai tiešām garīdznieks ir grēksūdzes noslēpuma saistīts. Jāņem vēl vērā, ka manis sniegtais pirmais risinājums nav tikai jautājums par garīdzniekiem, jo runa ir par profesiju loku. Tātad jautājums ir daudz plašāks un komplicētāks. Ceru, ka situācija mainīsies, jo Romas katoļu Baznīcas kanonisti nekad nav piekāpušies valsts jurisprudencei un ir uzsācies “konkordāta parakstīšanas process”. Kā redzam no 2000.gadā 8.novembrī parakstītā konkordāta, kas šobrīd gan vēl nav pieņemts, “grēksūdzes sakramenta noslēpums tiek pasludināts par neaizskaramu. Neviens un nekādā gadījumā nedrīkst pratināt katoļu priesteri jautājumos, kas saistīti ar grēksūdzes noslēpumu pat tad, ja šis priesteris ir liecinieks vai procesa dalībnieks valsts tiesā” (1.daļa “Katoļu baznīcas tiesiskais statuss” l. nodaļa “Katoļu baznīcas juridiskā personība” 7.pants). Šis princips aizsargā katoļu Baznīcas ticības mācību, jo,
Page 1 and 2: Grēksūdzes noslēpums 1.Grēksūd
Page 3 and 4: 3 pārstāvis. Vēlāk, VI gadsimta
Page 5 and 6: 5 4) grēku turēšanā noslēpumā
Page 7 and 8: 7 Amerikas Savienoto Valstu tiesas
Page 9 and 10: 9 karaļa sods, līdz pat giljotin
Page 11: 11 nebija iekļauts, * tomēr jāat
Page 15: 15 12 http:/www.pcj.edu/jkasny/C182

Grēksūdzes noslēpums* - Latvijas Universitāte

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?