Grēksūdzes noslēpums* - Latvijas Universitāte

6
pieeja grēksūdzes noslēpuma jautājumā savukārt ietekmēja franču kolonijas
(piemēram, Alžīru u.c.).
Angļu pieredze saistīta ar anglikāņu Baznīcas ietekmi uz valsts tiesībām, kas,
kā jau minēju, atspoguļojas arī Amerikas Savienoto Valstu tiesu praksē. Pēdējos gadu
desmitos tiesu procesus šajās valstīs gan vairāk ir ietekmējusi Romas katoļu Baznīca,
jo tā ir lielāka un tādēļ tai vairāk nākas saskarties ar valsts likumiem.
Anglijā grēksūdze tiesību aktos minēta jau ap X gadsimtu. Tomēr sakraments
Anglijas likumos tiek minēts kā pieļaujams reliģisks rituāls. Likumos nav norādes par
garīdznieku tiesībām neizpaust grēksūdzes noslēpumu. Tur galvenokārt runāts par
notiesāto tiesībām izsūdzēt savus grēkus garīdzniekam. Jāatzīmē, ka
pirmsreformācijas laikā Anglijā tika atzīta Romas pāvesta augstākā vara, tātad -
katoļu Baznīcas kanoniskās tiesības. Tādējādi Anglijā kanonisko tiesību norma par
grēksūdzes noslēpuma ievērošanu tika atzīta valstiski. Anglijas grāfistes Daremas
padome 1220.gadā izdeva likumu, kurā noteica, ka garīdznieks nevar atklāt
grēksūdzes noslēpumu ne dusmu, ne naida, ne baiļu no Baznīcas vai nāves draudu
iespaidā. Jebkurā veidā atklājot grēksūdzes noslēpumu - ar zīmi vai vārdu, parastu vai
īpašu, kā, piemēram, “es zinu, kāds cilvēks tu esi”, garīdznieks pelna pazemināšanu
amatā bez žēlastības. Citas Anglijas provinces padome Oksforda 1222.gadā pieņēma
līdzīgu lēmumu. Analizējot tiesu precedentus kā otru Anglijas tiesību avotu grupu,
jākonstatē, ka faktiski nav lietu, kurās tiesas ir saskārušās ar grēksūdzes noslēpumu.
Tas apstiprina to, ka valsts ir respektējusi baznīcas gribu. Anglijas iespaidā arī britu
kolonijās ap XIX gadsimtu jautājums par grēksūdzes noslēpumu iekļauts tiesību
aktos. Piemēram, Austrālijā, Viktorijas štatā 1890.gadā Aktā par liecībām (The
Evidence Act) un arī līdzīga rakstura aktā Jaunzēlandē 1908.gadā noteikts, ka
jebkuras sektas vai baznīcas garīdznieks, ja tas saskan ar attiecīgās baznīcas
noteikumiem, nav tiesīgs bez grēksūdzētāja piekrišanas izpaust noslēpumu ne
civillietā, ne krimināllietā.
Arī šobrīd Lielbritānijā grēksūdzes noslēpums ir valstiski atzīts princips. Par
Lielbritānijas sastāvdaļu Skotiju jāsaka: lai arī tās likumdošanā nav atrodami skaidri
definēti principi, kas aizsargātu garīdznieku no prasības atklāt grēksūdzes noslēpumu,
tomēr praksē, ievērojot zināmas saprātīgas robežas, tiek pieļauta šī principa atzīšana. *
Līdzīgi jautājums ir risināts arī Kanādā. Kvebekas civilprocesa likumā, jau
XIX gadsimtā tika iekļauta norma, kas noteica, ka lieciniekam nevar prasīt
konfidenciālu informāciju, ko tas ieguvis, pildot savus profesionālos pienākumus -
esot par reliģisku vai juridisku padomdevēju. **
* Pieļauju, ka skoti ir pietiekami vērojuši angļu problēmas šai ziņā, jo dažreiz, protams, ar grēksūdzes
noslēpumu var saistīties smagas kazuistiskas problēmas, kas jārisina tiesnešiem. Interesants šķiet
jautājums - ko darīt, ja apsūdzētais izsauc biktstēvu par savu liecinieku? Izplatīts ir uzskats, ka tādā
gadījumā garīdznieks var atklāt noslēpumu, tomēr tas nedrīkst pieļaut grēksūdzē dzirdētā atklāšanu. No
situācijas var iziet arī tādā veidā, ka apsūdzētais atklāj garīdzniekam iepriekš teikto privātā sarunā, ko
tad garīdznieks varētu tālāk atstāstīt. Ļoti sarežģīts gan no ētiski morālā, gan no tiesiskā ir jautājums
par to, kā rīkoties biktstēvam, ja tam top zināms kāda nolūks veikt noziegumu? Daži uzskata, ka šādu
noslēpumu var atklāt kādai labvēlīgai, bet ne kaitīgai personai. Teologi gan uzskata, ka arī šai gadījumā
garīdznieks nevar būt liecinieks pret grēcinieku.
** Šai sakarā ir jāatzīmē, ka zināmu problēmu angļu un amerikāņu tiesās ir radījis tiesas sēžu obligātais
zvērests, jo ir bijuši gadījumi, kad mācītāji, pirms zvēresta nodošanas, ir iebilduši pret zvēresta formu.
Iebildumi ir nevis pret to daļu, kad tiek solīts teikt taisnību un tikai taisnību, bet pret to, kur apsolās
teikt visu taisnību. Angļu tiesneši parasti no šīm situācijām ir izvairījušies sakot, ka zvēresta teksts