Grēksūdzes noslēpums* - Latvijas Universitāte

More documents

Recommendations

Info

8 ieraksts kā pierādījums netika izmantots, jo apsūdzība nevarēja pierādīt, ka Heilijs ir atteicies no konfidencialitātes. Minētā tiesa izraisīja lielu sašutumu arī Romas katoļu Baznīcā, kas pieprasīja iznīcināt ieraksta kaseti un visu, kas no šī ieraksta ticis pierakstīts. Romas katoļu Baznīcas Portlendas arhidiecēzes pārstāvis tiesā B.Banss pauda viedokli, ka notikušās darbības apdraud ne tikai uzticību katoļu Baznīcai, bet izraisa šaubas pret garīdzniekiem vispār. 27 Citās Dienvidamerikas un Ziemeļamerikas valstīs - Meksikas 1891.gada Sodu likumā (768.p.) un Brazīlijas Sodu likumā (192.p.) - ir noteiktas konkrētas profesijas, kuru pārstāvji, ņemot vērā darba īpatnības, nevar tikt aicināti par lieciniekiem tiesā. Līdzīga rakstura normas ir arī citu Latīņamerikas valstu likumos. Analizējot grēksūdzes noslēpumu kā valsts atzītu baznīcu tiesību paražu Rietumeiropā, jāsecina, ka šeit vēsturiski liela nozīme ir bijusi divām baznīcām - anglikāņu Baznīcai, kas ietekmēja anglo-sakšu tiesību loku, un Romas katoļu Baznīcai, kas ar savu iespaidu uz valsti ir panākusi savu kanonisko tiesību respektēšanu pārējā Eiropā. Austrumeiropā savukārt tā ir pareizticīgo Baznīca un senās Austrumu Baznīcas. Austrumeiropas pieredze grēksūdzes noslēpuma atzīšanā diemžēl ir mazāka. Iemesls tieši tas, ka pirms Otrā pasaules kara daudzās Austrumeiropas valstīs (Bulgārijā, Grieķijā u.c.) bija ļoti liela pareizticīgo Baznīcas ietekme. Atšķirībā no Romas katoļiem, kas jebkur savā ziņā jūtas kā “valsts valstī” un katrs uzskata sevi ne vien par attiecīgās valsts , bet arī par “Vatikāna pilsoni”, pareizticīgo tradīcijās ir pilnīga lojalitāte pret valsti. Pareizticīgo Baznīca parasti cenšas atbalstīt pie varas esošo režīmu. Tāda politika atšķirībā no Romas katoļu attieksmes pret valsti padara pareizticīgo Baznīcas konfrontāciju ar valsti par maz iespējamu. Lojalitāte ir abpusēja – pat XX gadsimta sākumā arī “pareizticīgo valstu” ierēdņi un tiesneši centās pēc iespējas izvairīties no konfrontācijas ar baznīcu, lieki neaizskart valsts sabiedroto – Baznīcu. Tādēļ Austrumeiropā tiesas respektēja grēksūdzes noslēpumu. Arī Krievijā līdz Pirmajam pasaules karam bija līdzīga situācija, bet pēc boļševiku nākšanas pie varas “popu māņi” tautas tiesās, protams, netika ņemti vērā. Pēc Otrā pasaules kara, kad visas pareizticīgās valstis, izņemot Grieķiju, nokļuva sociālistiskajā nometnē, kur noteicošā bija ateistiskā ideoloģija, grēksūdzes noslēpums tika aizmirsts. <strong>Grēksūdzes</strong> noslēpuma tiesiskā problēma kļuva aktuāla tikai pēc tam, kad Austrumeiropas valstis nomainīja sociālistisko tiesību sistēmu pret moderno Rietumu tiesību sistēmu. Ar to izskaidrojams niecīgo tiesu precedentu trūkums šajā Eiropas daļā. Analizējot Rietumeiropas valstu pieredzi, jāsecina, ka Vecajā pasaulē reliģija joprojām ieņem būtisku vietu sabiedrības un valsts dzīvē un grēksūdzes noslēpums tiek respektēts jau gadsimtiem ilgi. Francijā garīdznieku tiesā nevar iztaujāt par jautājumiem, kas saistīti ar grēksūdzi. Pat ja garīdznieks šādu informāciju atklāj, tiesa to nevar izmantot kā pierādījumu. Pirms Lielās franču revolūcijas šai valstī pat pastāvēja likuma norma, kas noteica, ka gadījumā, ja kāda persona tikusi notiesāta, balstoties uz liecību par grēksūdzi, tā nekavējoties ir atbrīvojama no ieslodzījuma. Tomēr, lai gan Romas katoļu Baznīcas ietekme līdz pat Lielajai franču revolūcijai šai valstī bija ārkārtīgi liela, - īpaši ir smagi noziegumi, kas skāra valsti vai karali, kad valsts intereses tika vērtētas augstāk par pietāti pret Baznīcas grēksūdzes sakramentu, Luijs XI 1477.gada 22.decembrī izdeva dekrētu, kas visām personām liek ziņot par noziegumiem, kuri apdraud valsti un karaliskās personas. Paziņojumā teikts, ka par minētajiem noziegumiem jāziņo arī garīdzniecībai. Par neziņošanu draudēja
9 karaļa sods, līdz pat giljotinēšanai. Karaļa dekrēts faktiski atcēla grēksūdzes noslēpumu gadījumos, kad apdraudēts tika karaliskais nams. Tomēr baznīca turpināja uzskatīt, ka tās tiesības ir augstākas par laicīgajām. Un 1679.gada 16.februārī, lai Francijas laicīgās tiesas nenonāktu konfrontācijā ar baznīcas tiesām, Tulūzas parlaments ar dekrētu noteica, ka lietas, kas saistītas ar grēksūdzes noslēpumu, ir garīgo tiesu kompetencē. Francijas 1580.gada dekrētā noteikts, ka pat tādā gadījumā, ja notiesātais uz nāvi savā pēdējā grēksūdzē ir garīdzniekam atklājis nozieguma līdzdalībniekus, garīdznieks tos izmeklēšanas iestādēm var neatklāt. Pieļauju, ka minētā norma vairāk balstās uz objektīvām bailēm no iespējamās uz nāvi notiesātā apmelošanas mēģinājuma pret nevainīgajiem. Cilvēks pirms nāvessoda ir afekta stāvoklī un tāpēc var rīkoties neprognozējami. Francijas 1776.gada dekrētā noteikts, ka tāda liecinieka liecība, kas atkārto grēksūdzes saturu, nav pieņemama, un spriedums, kas balstīts uz šādu liecību, ir atsaucams. * Zinot Francijas juristu visai antireliģiozo noskaņojumu, ko gan tie cenšas maskēt ar ’’laicīguma’’ vairogu, šķiet, ka arī šī norma nesaistās tik daudz ar pietāti pret reliģiju, kā ar pragmatismu. Kā ļoti svarīga Francijas tiesību norma, runājot par grēksūdzes noslēpumu, ir jāuzskata XIX gadsimta Francijas Sodu likuma 378.pants, kas noteica, ka ārsti un citi medicīnas darbinieki, kā arī aptiekāri, vecmātes “un visas citas personas, kas savas profesijas pēc ir svešu noslēpumu glabātāji”, atklājot šādus noslēpumus, izņemot likumā noteiktos gadījumus, jāsoda ar cietumsodu no viena līdz sešiem mēnešiem vai ar naudas sodu no 100 līdz 500 frankiem. Minētajā normā noteiktais subjekts “visas personas, kas savas profesijas pēc ir svešu noslēpumu glabātāji” ir arī garīdznieki. Pie kam konkordāts starp Franciju un Svēto Krēslu ne tikai nosaka, ka biktstēvam nav jāliecina tiesā, bet pat kategoriski aizliedz to darīt. Svētais Krēsls šo savu sakramentu un tā aizsardzību Eiropā un citur pasaulē ir nodrošinājis ar konkordātiem un līgumiem, tāpēc šis princips ir uzskatāms par starptautiskajās tiesībās nostiprinātu principu. Arī ja valstu nacionālos tiesību aktos tas nav atrunāts, jāņem vērā, ka valstij var būt līgums ar Vatikānu, kurā šis princips ir atrunāts. Saskaņā ar 1969.gada 23.maija Vīnes konvenciju par starptautiskajām līgumattiecībām starptautisko līgumu vienošanās dokumentos noteiktais ir jāievēro obligāti. Respektīvi, ņemot vērā to, ka starptautisko tiesību normas jāievēro arī tad, ja tās nav atrunātas nacionālajā likumdošanā, tiesas jebkurā gadījumā atzīst Romas katoļu Baznīcas garīdznieku tiesības uz grēksūdzes noslēpumu. Lai nerastos protests par reliģijas diskrimināciju vai kādas reliģijas pārākumu, pieļauju arī tiesu izvairīšanos no konfrontācijas ar baznīcas reliģiskajām dogmām, vismaz šajā aspektā. Spānijā un Itālijā pastāv senas tradīcijas, kas atzīst grēksūdzes noslēpuma neaizskaramību. Jau XIII gadsimtā biktstēvam, kas atklāja šādu noslēpumu, baznīcas tiesa piesprieda mēles nogriešanu, bet mācītājam, nonākot laicīgās tiesas kompetencē, piesprieda nāves sodu. Itālijā grēksūdzes noslēpums nebija atklājams pat tad, ja tika izdarīti sevišķi smagi noziegumi pret valsti vai karali. Līdzīgi kā Francijā, arī Itālijā tika noteikts (Civilprocesa Kodeksa 288.pants), ka ārstiem, mediķiem un “jebkurām citām personām, kurām sava stāvokļa, profesijas vai amata dēļ tiek atklāti noslēpumi,” nav jāliecina par šādiem noslēpumiem. Izņēmums ir gadījumi, kad likums īpaši uzliek
Page 1 and 2: Grēksūdzes noslēpums 1.Grēksūd
Page 3 and 4: 3 pārstāvis. Vēlāk, VI gadsimta
Page 5 and 6: 5 4) grēku turēšanā noslēpumā
Page 7: 7 Amerikas Savienoto Valstu tiesas
Page 11 and 12: 11 nebija iekļauts, * tomēr jāat
Page 13 and 14: 13 1. Var Kriminālprocesa un Civil
Page 15: 15 12 http:/www.pcj.edu/jkasny/C182

Grēksūdzes noslēpums* - Latvijas Universitāte

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?