2011.g. septembris Nr.1 - Jelgavas 1. ģimnāzija

More documents

Recommendations

Info

6 Kristīne Strautāne Jelgavas 1.ģimnāzijas 2009.gada absolvente Skolēni ārzemēs Vidzemes augstskolas studente Diagnoze – iemīlēšanās pilsētā. Šādu diagnozi uzstādīja manas draudzenes – vēl vienas praktikantes – vecāki, kad viņa pēc atgriešanās nevarēja beigt jūsmot un ilgoties pēc Berlīnes. Nezinu, kā viņai, bet mans stāsts sākās kādā ziemas vakarā, kad pavisam neraksturīgi gada laikam un man izjutu vēlmi nevis palīst zem trim segām ar tējas krūzi, bet gan kaut ko darīt, kaut kur doties. Sāku rakties pa Vidzemes Augstskolas mājas lapu un atradu ERASMUS prakses pieteikuma veidlapu. Zināju, ka pieteikšanās varētu nozīmēt vismaz trīs mēnešus citā valstī, strādājot bez atalgojuma un pārtiekot no stipendijas. Kāpēc ne? Pāris minūtes un veidlapa bija aizpildīta. Pāris dienas un par veidlapas aizpildīšanu biju jau aizmirsusi. Bet pēc pāris mēnešiem par to atkal atgādināja e-pasts ar priecīgo vēsti par piešķirto stipendiju un līdz ar to iespēju iziet praksi ārvalstīs. Tūdaļ uzsāku prakses vietas meklējumus, jo bija iedvesma atrast un pieteikties visvislabākajā sabiedrisko attiecību aģentūrā. Mazliet naivi – tās tomēr ir ārzemes, kur neviens latviešu studentu negrib ne redzēt. To es sapratu pēc aptuveni 50 neatbildētiem e-pastiem no Francijas un 20 tikpat neatbildētiem e-pastiem no Spānijas. Entuziasms sāka zust, tomēr laiks vēl bija atlicis. Neatlaidība un veiksme palīdzēja sarunāt prakses vietu Berlīnē. Tad sekoja patīkamā daļa – sāku ievākt informāciju par šo pilsētu un arvien vairāk apzinājos, ka mani gaida varens piedzīvojums. Par savām vācu valodas zināšanām biju diezgan pārliecināta (par to lielais paldies skolotājai Marutai Gālei :)), tāpēc sāku skaitīt dienas. Šī pilsēta mani jau sen gaidīja. Berlīne pārsteidza krietni vairāk, nekā jebkad būtu spējusi tam sagatavoties. Jau pirmās dienas vakars bija notikumiem bagāts un uzlādējošs, un tieši tāds turpmāk bija mans piedzīvojums Vācijā. Ļoti veicās ar cilvēkiem, kurus sastapu. Berlīnē mani pirmās dienas uz sava dīvāna izmitināja ceļotājiem labi zināmā Couch Surfing biedri, kuri laipni piedāvāja padzīvot, līdz atradīšu savu dzīvoklīti. Dzīvokļa meklējumi ne pavisam nebija viegli. Tikai pēc divām nedēļām izdevās atrast cenas ziņā piemērotu istabiņu, taču bija vērts tik ilgi meklēt – tā bija mājīga un ar oriģinālu „otrā stāva” gultu. Dzīvot vienai nozīmēja brīvību un patvaļu, kā arī kļūšanu daudz patstāvīgākai. Lielu prieku un gandarījumu sagādāja mazo izaicinājumu pārvarēšana, piemēram, veļas mazgātuves vai dažādu ielu, veikalu un vietu atrašana. Vēlāk iemācījos šādām lietām vienmēr ieplānot vairāk laika, nekā sākotnēji šķiet nepieciešams. Pati prakse bija ļoti vērtīga, jo es guvu ne tikai pieredzi sabiedrisko attiecību un mārketinga darbā, bet izmantoju arī iespēju novērot, kā mazam Latvijas uzņēmumam klājas tādā konkurences burzmā, kāda ir Vācijā. Secinājums – izdzīvo neatlaidīgākais. Šajā valstī nepieciešama gadu gaitā uzkrāta pieredze, klientiem jāzina, ka uzņēmums būs uzticams, lai viņi kaut vai tikai apsvērtu sadarbību. Un vēl, Vācijā klientus neapvārdosi ar skaistām idejām un spontanitāti. Tur darbojas princips - vai nu rādi, ko esi sasniedzis, vai pienāc vēlāk, kad būsi kaut ko sasniedzis. Tāpēc vēl jo vairāk mana prakses uzņēmuma „MOOZ” stāsts, darbības principi un nākotnes vīzijas, arī jau gūtie panākumi man šķita ļoti iedvesmojoši. Piemēram, vadītājs stāstīja, kā centies, ieguldījis laiku un enerģiju, bet nekas ilgu laiku nav izdevies. Tad viņš atkal sācis no jauna un nepadevies – apkalpojis mazus klientus un centies iesaistīties lielākos projektos, bet atkal nekas nav izdevies. Tomēr, izrādās, pietiek ar vienu veiksmīgu sarunu. Izdevies sarunāt sadarbību ar kādu ķirurgu, un pēc pusgada vadītāja izstrādātā orgānu ziedošanas kampaņa bija atpazīstama visā valstī. Tā kā uzskatu, ka mana slodze praksē nebija liela, atlika gana enerģijas doties baudīt pilsētas sniegtās iespējas, un Berlīnē katru dienu atradīsies, ko darīt. Manas vismīļākās nodarbes bija došanās uz kādu no parkiem (katru svētdienu Mauer parkā jau vairākus gadus notiek brīvdabas karaoke, kurā, laicīgi piesakoties, piedalīties var jebkurš), vēl arī koncertu, brīvdabas kino un izstāžu apmeklēšana vai vienkārši cilvēku vērošana, baudot milzīgu kapučīno kādā kafejnīcā (un iepriecināšu, ka to var atļauties students, kura stipendija ir 600 eiro mēnesī, jo Berlīnē, salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, cenas ir zemas).
Šāda veida, pavisam vienkāršas nodarbes man kā iebraucējai bija ļoti vilinošas un neapnika līdz pat aizbraukšanai. Un tad vēl bija arī klubu dzīve. Ja katru nakti visas vasaras garumā būtu apmeklējusi citu klubu, tāpat nebūtu pabijusi visos. Un trīsarpus miljonu pilsētā arī pirmdienas vakarā klubs var būt tikpat pilns, cik piektdienā. Kultūras cienītājiem būtu līdzīgi – visu vasaru katru dienu varētu staigāt uz citu muzeju un tāpat vēl būtu, ko redzēt. Un arī tiem, kuriem parasti nekas neinteresē, Berlīne patiktu – var, piemēram, vienkārši vizināties ar sabiedrisko transportu. Visu dienu un visu nakti. Prakses beigās Berlīni pametu ar asarām acīs. Es šo pilsētu raksturotu kā jaudīgu, un ir vajadzīga enerģija, lai spētu baudīt to, ko tā sniedz, jo tā ne tikai uzlādē, bet arī iztukšo. Lai nu kā, ir grūti pretoties Berlīnes valdzinājumam – atrodoties turienes cilvēku burzmā, dzirdot vācu valodu un jūtot šīs pilsētas dzīvību kūsājam visapkārt, es jutos laimīga katru dienu, arī svētdienās, kad visi veikali ir slēgti un mājās nav nekā sakarīga, ko paēst, jo tad var doties uz Meringdamm un (nu labi, rindā ir jāstāv stunda, bet ir tā vērts) baudīt labāko kebabu Berlīnē, varbūt pat visā pasaulē. Un ko desertam? Piemēram, gardā „Rittersport” šokolāde, kura šeit maksā pāri latam, tur ar atlaidēm nopērkama par 50 centiem. Berlīne aug, tā ir dzīva pilsēta ar iespaidīgu vēstures mantojumu, tai pašā laikā tā ir šūpulis, kurā izauklēta tehno mūzika. Tā ir bezgala skaista un sakārtota, tomēr vietām arī neglīta, bet tas tikai tāpēc, ka uz mūžīgiem laikiem tajā būs redzamas pagātnes rētas. Tieši visu šo iemeslu dēļ manās acīs tā ir tik īpaša – īsts atradums. Atmiņas un ieteikumi Katrīne Kovaļa un Igors Šelegovskis Izbaudiet šo laiku! Arī pats vēl aizvien atceros to laiku, kad sāku mācīties 9. klasē, un arī to, kādas sajūtas mani bija pārņēmušas. Tas bija ļoti interesants laiks. Skolotājas un visi, kuri bija ieinteresēti, mūs dien dienā centās iebiedēt ar eksāmeniem, sekmēm, kavējumiem un pārējām nozīmīgajām lietām, bet, to minot, man jāteic tikai viens: topošie absolventi, neaizmirstiet par to pateikt lielāko „paldies”, jo skolotājas šo gadu laikā spēlē tādu kā otro vecāku lomu, un turpmāk jūsu dzīvēs tāda lutināšana vairs nebūs. Skolas dzīve 9. klasē man tiešām patika, jo tad klasesbiedri bija jau ļoti labi iepazīti un bija patīkami ar viņiem pavadīt laiku. Nekad nebiju gājis uz skolu ar riebumu, neskatoties uz to, ka mācīties man pavisam nepatika. Ar ko tad jauniešiem asociējas devītās, pēdējās pamatskolas klases sākšana? Apjautājām vairākus 9. klases skolēnus un būtībā visiem prātā ir viens un tas pats – bailes no eksāmeniem, arī domas par to, ka jāsāk labāk mācīties, jāiegūst labas atzīmes, jāparāda sevi no labākās puses, vārdu sakot, līdz šim augsti paceltā latiņa ne tikai perfekti atkal jāpārlec, bet tā arī ir jāpaceļ vēl divas reizes augstāk un jāvar pārlekt. Protams, kā jau visas grūtās lietas, arī šo ir daudz vieglāk izteikt, nekā izdarīt. Bet nekas nav neiespējami, ja vien ir patiess gribasspēks un spēcīgs mugurkauls. Jaunieši domā arī par savu nākotni, par to, ko darīs pēc pamatskolas beigšanas, kas ir ļoti labi, jo mērķis ir vajadzīgs katram, it īpaši šajā dzīves posmā, tāpēc katram vajadzētu prātīgi izlemt, ko darīt tālāk. Daudzi arī skumst par to, ka skolas dzīve beigsies. Šim pulkam pievienojos arī es, jo arī man šis ir pēdējais gads, un varu viennozīmīgi apgalvot, ka pamatskolas laiks ir bijis lielisks, tāpat kā vidusskola. Sākot ar 7. klasi, dzīve skolā ar katru gadu kļūst arvien aizraujošāka, vismaz man noteikti. Šobrīd, mācoties 12. klasē, droši varu teikt, ka esmu foršuma kalngalā. No visas sirds iesaku izbaudīt šo laiku, jo tāpat kā jaunība – tas viss ir tikai vienu reizi dzīvē. Daudzi ar nepacietību gaida izlaidumu. Varētu pat teikt, ka šis svinīgais notikums ir tas pats, kas maratona skrējējam šķērsot finišu, uzkāpt uz goda pjedestāla, saņemt medaļu un uzsmaidīt tiem, kuri ir lepni par viņa sasniegumu. Nav īsti pat jēgas to aprakstīt, jo tas ir tieši tāpat kā stāsta jūsu skolotājas, vecāki un draugi, kuri ir absolvējuši. Nav divu domu – skaists brīdis. Visi kā viens skolēni ir pārliecināti, ka šis mācību gads beigsies nemanot. Nemelošu un teikšu, ka tā tiešām būs. Atceros, kā, mācoties mazajās klasītēs, mācību gads vilkās lēnāk par taksometru sastrēgumā, bet tagad skolas laiks pazib neticami ātri, tāpēc vēlreiz uzsveru – IZBAUDIET ŠO LAIKU! Kā gala vārdu minēšu, ka man ļoti iepatikās kāda skolēna atbilde par to, kādas ir sajūtas, uzsākot 9. klasi: „Biju pumpurs, tagad jau līdz pusei uzplaucis, parādās krāšņums, bet vēl ir darbi darāmi, lai no pumpura es pārvērstos par krāšņu ziedu.” Domāju, ka komentēt būtu lieki. Katrā ziņā, novēlu jums, devītie, to, lai piepildās viss, ko vēlaties. Vēlmes Jums ir katram līdzīgas, bet tajā pat laikā ļoti atšķirīgas. Paturiet prātā, ka nekas nav neiespējami. Veiksmi! √ 7
Page 1 and 2: Kā svinēt skolotāju dienu? Ko ak
Page 3 and 4: Aktuāli Alīna Roze Tomase Kad un
Page 5: Skolēni ārzemēs Laure Mangule Tu
Page 9 and 10: Radoši ****** Trīs soļi... Trīs

2011.g. septembris Nr.1 - Jelgavas 1. ģimnāzija

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?