2011.g. septembris Nr.1 - Jelgavas 1. ģimnāzija

Kā svinēt skolotāju dienu?
Ko aktu zālē dara ielasmeitas?
Skolēni Vācijā un Anglijā?
Kā iejūtas desmitie, un ko plāno sasniegt
devītie?
Septembris 2011 Nr.1.
Žurnālisti:
Alīna Brazauska 12.h, Alīna Roze Tomase 12.m,
Artis Saule 12.m, Edijs Ansons 12.m, Igors Šelegovskis 12.h,
Katrīne Kovaļa 12.h, Kristīne Strautāne, Laure Mangule 12.m,
Megija Rimša 12.h, Sandra Jurēviča 12.h
Foto un maketētājs:
Kaspars Lejiņš 12.m
Dzeja:
Andrejs Šteinburgs 9.a, Kate Jansone 9.a, Kristaps Sīpols 8.c,
Monika Maido 9.a

2
Pasākumi Alīna Brazauska
Kas vislabāk cilvēku ieved pārdomu pasaulē?
Ienāku zālē, visas sēdvietas izskatās aizpildītas. Mani pārņem
uztraukums... Vēl tikai viena minūte...un man nāksies stāvēt visu šo
cilvēku priekšā un lasīt savus darbus. Bet, ja nu viņiem nepatiks?
Domājot par to, nepamanīju, ka priekšā iznāk skolotāja Aija Treija un
atklāj Dzejas dienas. Paskatos pa labi un pa kreisi - man blakus sēž vēl
trīs mūsu skolas dzejnieces, kas droši vien tāpat kā es ir diezgan
uztraukušās. vēl pēdējās sekundēs cenšos sevi nomierināt. Tas laiks ir
pienācis... Mums visām četrām ir jāiet priekšā un jālasa tas, ko, laikam
ritot, esam izlikušas uz papīra. Kamēr viena no meitenēm lasa, es pie
sevis ļoti ceru, ka neko nesajaukšu. Laiks paskrien tik ātri, kad nemaz
nepamanu, ka pienāk mana kārta. Viss norit ideāli. Pašās beigās ir tik
patīkama gandarījuma sajūta - tas, ko es esmu uzrakstījusi, kādam arī
patīk. Noklausos jaunā autora un pazīstamā dzejnieka Eduarda Aivara
lasīto un varu teikt, ka man patīk! Dzejoļi liek aizdomāties par dzīvi,
par to, ko tu savā mūžā esi, neesi vai vari izdarīt.
Mans iespaids par šī gada Dzejas dienām ir diezgan pozitīvs. Man
ļoti patika, ka šis pasākums tika veltīts vienam no izcilākajiem latviešu dzejniekiem- Aleksandram
Čakam. Katrai klasei bija uzdevums izveidot instalāciju par kādu no A. Čaka dzejoļiem. Beigu beigās mēs
kopīgiem spēkiem izveidojām tādu kā A. Čaka pilsētu, kas šīm Dzejas dienām deva īpašu noskaņu.
Runājot ar saviem klasesbiedriem, viņi pilnīgi piekrita iepriekš sacītajam, visas dekorācijas, kuras varēja
apskatīt zālē, viņus ieved it kā kaut kādā citā vietā, kur viegli raisās fantāzijas un ir īpaša sajūta- svētku
sajūta.
Tāpēc es mudinu ikvienu radošu jaunieti nesēdēt malā un atklāt savus talantus. Kas zina, varbūt
nākotnē kāds no šiem talantīgajiem cilvēkiem būs plaši pazīstams sabiedrībā. Tāpēc es ceru, ka nākamajā
mācību gadā būs vairāk dzejoļu rakstītāju un literatūras mīlētāju.
Lai gan pēc gada man vairs nebūs tāda iespēja piedalīties skolas Dzejas dienu pasākumos, es no
sirds vēlos, kaut šāda tradīcija skolā pastāvētu vēl ilgus, ilgus gadus, jo tieši dzeja vislabāk ieved cilvēku
pārdomu pasaulē. √
Kritika Edijs Ansons
Vai jums garšo?
Lielākā daļa skolēnu būs pamanījuši, ka skolas ēdnīcu apkalpo jauna firma ar citiem darbiniekiem, kas gatavo
mums ēst.
Vairums ēdienu, kuri bija pieejami pagājušajā mācību gadā, ir palikuši, piemēram, frī kartupeļi, kotlete,
dažādi salātiņi u.c.
Tā kā es mācos šeit jau sesto gadu, tad atceros, kā garšoja frī kartupeļi, kotletes, karbonādes un makoroni ar
gaļu, kuri starp citu vairs nav redzami jaunajā ēdienkartē, iepriekšējos gados, Atšķirībā no pērnā gada daži šogad
pasniegtie ēdieni ir bezgaršīgi un tikai mazās porcijas izraisa apetīti, bet to cenas ir neatbilstoši augstas, kas
nesader ar kvalitāti, jo par to pašu cenu pilsētā var paēst daudz garšīgāk un arī porcijas ir lielākas.
Negatīvo attieksmi rada arī tas, ka nopirktā ēdiena temperatūra mēdz būt zema, it īpaši, kad ir otrais garais
starpbrīdis. Pastāv taču sabiedriskās ēdināšanas nosacījumi par katra ēdiena pasniegšanas temperatūru.
Apkalpojošās firmas darbinieku attieksme nav pretimnākoša un laipna, drīzāk vienaldzīga un vēsa. (Laikam
atbilstoša pasniegto ēdienu temperatūrai…:) Kā piemēru varu minēt, ka iepriekšējā apkalpojošā uzņēmuma
darbinieki vienmēr pasmaidīja vai pajautāja : “Kā iet?”, bet pašlaik jūtamas pretējas emocijas un arī sejas mīmika.
Bet ir arī savas gaišas puses, par kurām stāstīšu nākamajā reizē.
Aicinu visus skolēnus izteikt savu viedokli skolas avīzei gan par šo, gan citām skolas dzīvē svarīgām jomām. √

Aktuāli Alīna Roze Tomase
Kad un kāpēc radās Skolotāju diena?
Šogad aprit 45 gadi , kopš ir pieņemtas rekomendācijas par
skolotāju statusu, kas toreiz, 1966.gadā, bija vēsturisks brīdis.
Tolaik pirmo reizi starptautiskā uzmanība tika pievērsta tādiem
nozīmīgiem aspektiem kā skolotāju sagatavošanas un
nodarbinātības apstākļi, skolotāju līdzdalība lēmumu pieņemšanā un
tam, kas katrai valstij būtu jādara, lai uzlabotu mācīšanas kvalitāti un
mācīšanās vidi. Tātad, 1.oktobrī mēs sveicam skolotājus un viņu
neatsveramo ieguldījumu mācīšanās procesā un sociālajā attīstībā.
Kā un kad Skolotāju diena tiek aizvadīta citās pasaules valstīs?
Ķīna
Ķīnā šo dienu svin 10.septembrī, lai godinātu skolotāju ieguldījumu zinātnē. Sākotnēji tā tika
svinēta 27.augustā par godu Konfūcija dzimšanas dienai, taču ... Skolotāji šajā dienā saņem skolēnu
rakstītus pateicības dzejoļus, ziedus vai mazas dāvaniņas.
Indija
Indijā Skolotāju diena tiek svinēta 5.septembrī jau kopš 1962.gada. Tā ir par godu Dr. Sarvepalli
Radhakhrishnan, filozofam un skolotājam, kurš devis ieguldījumu Indijas izglītības sistēmā. Viņš
apgalvojis:”Skolotājiem vajadzētu būt valsts domu dvēselei”
Brazīlija
Katru gadu 15.septembrī mazāko klašu skolēni „nopludina” skolas ar reklāmām un pašu veidotām
kartiņām, arī mīlas kartiņām, kuras skolotāji ar prieku saņem. Taču gados vecāki skolēni bieži rīko
skolotājiem ballīti, lai viņi iejūk pūlī un aizmirst par ikdienas pienākumiem. Skolotājiem tiek veltīti
humoristiski citāti un apbalvojumi, kā arī pasniegti tradicionālie ēdieni.
Zviedrija
7.novembris Zviedrijā ir uzskatāms pierādījums tam, ka gan skolotājiem patīk mācīt, gan skolēni
gūst prieku, tiekot mācīti. Šajā dienā skolotāji priecājas par bērnu priekšnesumiem uz skatuves un
mielojas ar viņu cītīgi gatavoto tradicionālo desertu „daim torte”.
Urugvaja
Urugvajā Skolotāju dienu svin 22.septembrī. Interesanti, ka šajā valstī paši skolotāji labrpāt
iesaista skolēnus nacionālo deju priekšnesumos. Pat tiek izveidotas starpskolu sacensības, lai svinības
padarītu elegantākas un profesionālākas. Skolotāji ir aizkustināti arī par tradicionālajām, bet
sirsnīgakājām apsveikumu kartiņām, kuras saņem personīgi no skolēniem, jo tās dod iedvesmu turpināt
savu misiju un vīziju – likt pamatus bērnu nākotnei. Šajā valstī ir arī skolas, kuras svinības rīko pludmalē
ar dažādām sportiskām aktivitātēm, ko viņi var atļauties un izbaudīt.
Meksika
Meksikā 15.maijs ir prieka pilnā Skolotāju diena. Daudzas no lielajām universitātēm un koledžām
sponsorē īpašas balles skolotājiem. Tās tiek organizētas kā apbalvošanas ceromonijas par ieguldīto
darbu un norisinās viesnīcās vai labos restorānos. Taču publisko skolu pasniedzēji saņem daudz jauku
kartiņu un vēstuļu no saviem skolēniem, kas viņiem šķiet aizkustinoši un liek justies īpašiem. √
J1Ģ
3

4
Pasākumi Megija Rimša
Dzejas stunda mūsu skolā.
Atcerieties, piektdien, 23. septembrī, notika dzejas stunda, kurā mūsu skolas skolēni lasīja
savus darbus. Zāle nebija pārpildīta, taču te valdīja klusums, visi klausījās savos skolas biedros –
dzejniekos. Tas arī bija vieglāk pašiem autoriem, jo ļāva kaut cik pārvarēt uztraukumu. Ne kurš katrs spēj
publikas priekšā, īpaši saviem vienaudžiem, izklāstīt savas jūtas, savu emocionālo stāvokli.
Dzeju lasīja pavisam 8 meitenes- no 12.a klases Eva Seļezņeva, no 12.i – Sabīne Zīle, no 12.h –
Alīna Brazauska, no 11.h – Sanita Maas, no 9a. klases - Kate Jansine, Eva Gedvila, Roberta Ērgle un no
8. a klases – Laura Jegorova.
Šo meiteņu dzeja bija atšķirīga, katrai ar savu domu un jēgu. Vienai darbi bija par Latviju, citai
atkal par gadalaikiem, citai par mīlestību un dzīves jēgu. Tāda nopietnāka dzeja bija 12. klases meitenēm,
jo viņas arī ilgāk raksta, ir lielāka pieredze. Žēl tikai, ka neviens puisis nesaņēmās lasīt savu dzeju.
Domājams, ka skolotājas bija sajūsmā, par to, ka aug nākamā dzejnieku paaudze, it īpaši latviešu
valodas un literatūras skolotājas. Drīzāk gan viņas priecājās par audzēkņu drosmi, uzņēmību un
uzdrīkstēšanos.
Kopumā pasākums nebija pārāk garš, taču visas meitenes paspēja uzstāties. Jauki, ka viss noritēja
mierīgi, bez kādiem aizrādījumiem un trokšņa, jo dzejas stundā piedalījās arī 7. klašu skolēni, kuri, kā
zināms, nevar tā mierīgi nekad nosēdēt. Šoreiz tas viņiem izdevās. Varbūt te der atcerēties, ka vārda
mākslai tomēr ir liels spēks, tāpēc arī avīzes redakcija aicina visus literatūru mīlošos un rakstošos
skolēnus sūtīt savus darbus avīzei, lai arī citiem skolasbiedriem būtu iespēja ar tiem iepazīties. √
Intervija Artis Saule
Iejusties skolā prot arī desmitie.
Tā kā ir sācies jauns mācību gads un ir daudz jaunu seju skolā, nolēmām intervēt jaunos desmitklasniekus.
Starpbrīža laikā nejauši sastapos ar Ediju, Dāvidu un Sintiju, kuri pēc pamatskolas beigšanas ir izvēlējušies mūsu
skolu.
Jauniņie nebūt nebija kautrīgi un labprāt piekrita intervijai. Atbildot uz pirmo jautājumu – „No kuras
skolas jūs nākat?”, Edijs ar lepnumu atbildēja, ka iepriekš mācījies Staļģenes vidusskolā, Dāvids ne mazāk lepns
teica, ka nāk no Jelgavas 4. vidusskolas un Sintija atbildēja, ka esot no Spīdolas ģimnāzijas.
Uzdodot otro jautājumu – „Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par mūsu skolu? ”, mani priecēja tas, ka viņu
atbildes bija pozitīvas. Edijs teica, ka jūtoties labi, Dāvids secināja, ka ātrāk laiks ejot nekā iepriekšējā skolā, un
Sintija uzsvēra, ka ir jauki skolotāji. Par skolotājiem nevaru nepiekrist, tā arī tiešām ir, jo viņi ir ļoti pretimnākoši un
ir iespējams daudz ko sarunāt.
Pēc trešā jautājuma uzdošanas – „Kas nav tā, kā jūs iedomājāties , vai kaut kas ir citādāk? ” visi
vienbalsīgi atbildēja, ka bija iedomājušies citādākus cilvēkus un skolas telpas, bet esot patīkami pārsteigti.
Īsās intervijas pēdējais jautājums bija par iejušanos klasē un skolā. Edijs, Dāvids un Sintija vienbalsīgi
apgalvoja, ka esot apmierināti un jūtoties labi, un tas, manuprāt, ir ļoti jauki.
Novēlam visiem mūsu skolas jaunajiem skolēniem veiksmīgu mācību gadu, un ceram, ka viņu priekšstati
par mūsu skolu nemainīsies. √
Edijs Dāvids Sintija

Skolēni ārzemēs Laure Mangule
Tur ir vairāk iespēju un problēmām var atrast risinājumu.
Mūsdienu jaunatne arvien biežāk sāk meklēt darba un izglītības
iespējas ārzemēs. Arī es šovasar nolēmu gūt jaunu pieredzi, strādājot
Lielbritānijā. Turp devos maija beigās, pabeigusi 11. klasi. Londonā jau
dzīvo mana māsa, tādēļ nebija jāraizējas par vietu, kur palikt. Jau dienu
pēc ierašanās sāku rosīties, izveidoju CV un devos izlūkos, jo, mājās
sēžot, darbu atrast ir gandrīz neiespējami. Ļoti svarīgi ir darboties,
interesēties un meklēt. To arī darīju. Mans mērķis bija strādāt par
viesmīli, tādēļ devos iekšā gandrīz katrā Londonas centra restorānā vai
kafejnīcā. Jau pēc dienas vai divām man zvanīja no restorāna Fuel, kas
atrodas Covent Garden, Londonas centrā. Zvanīja vēl no citām vietām,
taču pēc pirmās darbadienas Fuel jau vairs neatsaucos uz citiem
piedāvājumiem, jo sapratu, ka gribu strādāt tieši šeit. Kolēģi šķita
neaprakstāmi jauki un draudzīgi cilvēki. Jāatzīst, ka strādāju kopā tikai ar
kādiem 5 angļiem, bet pārējie bija iebraucēji un visdažādāko tautību
cilvēki, arī viena latviešu meitene, kas man bija liels, bet patīkams
pārsteigums.
Mans darbs pats par sevi bija ļoti vienkāršs – sagaidīt klientus,
ierādīt vietas, parūpēties, lai viņiem uz galda ir ēdienkartes, palīdzēt
novākt galdus un dažādi sīkumi, kuri tomēr ir būtiski, strādājot
restorānā. Ļoti svarīgi šāda veida darbā ar klientiem ir būt draudzīgam
un laipnam. Cilvēki mēdz būt dažādi, un arī man nācās sastapties ar
sevišķi izaicinošiem un rupjiem apmeklētājiem, kuriem pret darbinieku
nav nekādas cieņas. Un nemaz nav tik viegli šādos brīžos savaldīties, lai nepateiktu visu, ko domā. Bet to nekādā
ziņā nedrīkst darīt. Dažkārt no situācijas izglāba tikai menedžeris, kurš pats necieta rupjus apmeklētājus, un viņš
ļoti veiksmīgi lika tiem saprast, ka ar šādu attieksmi jāmeklē cita vieta, kur paēst. Arī darbiniekiem nebūtu
ieteicams izrādīt savu slikto garastāvokli, jo tas visdrīzāk tāpat nevienu neinteresē. Nebija pat īsti iemesla būt
nelaimīgam, jo darba vide bija ļoti jautra un pozitīva. Menedžeriem bieži vien nācās aizrādīt darbiniekiem, kad
sāka iet pārāk jautri vai pļāpāšanas dēļ zūd uzmanība no galvenā darba. Bet jāatzīst, ka uz darbu gāju ar patiesu
prieku, bieži labprātāk gribēju strādāt nekā baudīt brīvdienu, jo vienmēr biju priecīga satikt kolēģus. Nevaru pat
salīdzināt ar darbu Latvijā, jo šeit nav tādas iespējas strādāt ar tik dažādiem cilvēkiem no dažnedažādām valstīm –
Francijas, Polijas, Ungārijas, Lietuvas, Igaunijas, Spānijas, Itālijas, Japānas, Ķīnas, Ganas un dažādām Āfrikas
valstīm, Rumānijas, arī Indijas un Bangladešas, kopumā ap 20 valstīm. Arī algas nav salīdzināmas. Minimālā alga
Anglijā ir 5,93 mārciņas stundā. Strādājot gan ir ļoti uzmanīgi jāseko līdzi, vai netiec apkrāpts, izsniedzot algu. Tas
notiek diezgan bieži, tad ir jāzvana un jāskaidrojas, kamēr nauda tiek pieskaitīta nākamajā algā. Un, dzīvojot
Londonā, nauda kūst kā ledus. Galvenokārt dārgā transporta, pārtikas un īres dēļ. Taču bez naudas tur darīt nav
ko. Ļoti dārga pilsēta, kurā, lai kaut ko sasniegtu, ir arī jānopūlas. Bet, salīdzinot ar Latviju, tur ir vairāk iespēju, un,
ja ir problēma, tai var atrast arī risinājumu.
Arīdzan, lai cik smagi strādātu, var rast laiku un līdzekļus arī atpūtai. Anglijā tikos ar sen neredzētiem
draugiem, kuriem tur sākusies jauna dzīve. Biju Veikfildā, kur arī dzīvo daži paziņas, bijām Scarborough pludmalē,
kaut cik izbaudījām vasaru, izpeldoties ledainā ūdenī. Jūnijā biju arī Straumēnos, vietā, kur latviešu angļi katru
gadu sapulcējas kopā, lai svinētu Jāņus. Tur tikos arī ar klasesbiedreni Annu, kura arī pastrādāja Anglijā pilsētā Dis.
Svinēšana nenotika oriģinālajā dienā, jo tā tiek plānota nedēļas nogalēs, kad nav jāstrādā. Ļaudis sabrauc no visas
Anglijas ar savām teltīm, pārtiku un mūziku. Bija arī skatuve, uzstājās Skandenieki un Dūdalnieki, milzīgs Jāņu
ugunskurs, notika zaļumballe, varēja arī padziedāt karaoke, nopirkt dažādus latvju labumus Jāņu tirdziņā, viss kā
nākas.
Piedzīvoju arī nelielu stresu augusta sākumā, kad Londonā notika grautiņi, kas otrajā naktī risinājās tieši
pie mūsu toreizējā dzīvokļa Brikstonā. Tas ir rajons ar sliktu slavu dažādu apstākļu dēļ. Protams, bija problēmas ar
transportu, nelielas bailes, kā tikt mājās, jo n evarēja zināt, kur un vai notiks jaunas nekārtības un kad tās beigsies.
Apkārt nepārtraukti vēl kādas divas vai trīs nedēļas joņoja policijas busiņi. Pa ielām staigāja lielas grupas pārsvarā
melnādainu, nedaudz agresīvu jauniešu. Taču viss kaut kā norima, es redzēju tikai sekas – izpostītus veikalus un
slēgtas ielas, skatlogus. Internetā un ziņās tas viss izskatījās daudz trakāk.
Kopumā man gāja tik labi, ka vasara paskrēja nemanot un vēlme braukt mājās tā arī neradās. Iesaku
visiem, kam patīk jauni pārbaudījumi un kam ir iespēja, izmēģināt darbu kādā citā zemē. Tas ir tikai ieguvums –
jauni draugi, zināšanas, pieredze, var iekrāt naudu, uzlabot valodas prasmes un iepazīt jaunas kultūras. √
5

6
Kristīne Strautāne
Jelgavas 1.ģimnāzijas 2009.gada absolvente
Skolēni ārzemēs Vidzemes augstskolas studente
Diagnoze – iemīlēšanās pilsētā.
Šādu diagnozi uzstādīja manas draudzenes – vēl vienas
praktikantes – vecāki, kad viņa pēc atgriešanās nevarēja beigt
jūsmot un ilgoties pēc Berlīnes. Nezinu, kā viņai, bet mans stāsts
sākās kādā ziemas vakarā, kad pavisam neraksturīgi gada laikam un man
izjutu vēlmi nevis palīst zem trim segām ar tējas krūzi, bet gan kaut ko
darīt, kaut kur doties. Sāku rakties pa Vidzemes Augstskolas mājas lapu
un atradu ERASMUS prakses pieteikuma veidlapu. Zināju, ka
pieteikšanās varētu nozīmēt vismaz trīs mēnešus citā valstī, strādājot
bez atalgojuma un pārtiekot no stipendijas. Kāpēc ne? Pāris minūtes un
veidlapa bija aizpildīta. Pāris dienas un par veidlapas aizpildīšanu biju
jau aizmirsusi. Bet pēc pāris mēnešiem par to atkal atgādināja e-pasts ar
priecīgo vēsti par piešķirto stipendiju un līdz ar to iespēju iziet praksi
ārvalstīs. Tūdaļ uzsāku prakses vietas meklējumus, jo bija iedvesma
atrast un pieteikties visvislabākajā sabiedrisko attiecību aģentūrā.
Mazliet naivi – tās tomēr ir ārzemes, kur neviens latviešu studentu
negrib ne redzēt. To es sapratu pēc aptuveni 50 neatbildētiem
e-pastiem no Francijas un 20 tikpat neatbildētiem e-pastiem no
Spānijas. Entuziasms sāka zust, tomēr laiks vēl bija atlicis. Neatlaidība un
veiksme palīdzēja sarunāt prakses vietu Berlīnē. Tad sekoja patīkamā
daļa – sāku ievākt informāciju par šo pilsētu un arvien vairāk apzinājos,
ka mani gaida varens piedzīvojums. Par savām vācu valodas zināšanām
biju diezgan pārliecināta (par to lielais paldies skolotājai Marutai Gālei
:)), tāpēc sāku skaitīt dienas.
Šī pilsēta mani jau sen gaidīja.
Berlīne pārsteidza krietni vairāk, nekā jebkad būtu spējusi tam sagatavoties. Jau pirmās dienas vakars bija
notikumiem bagāts un uzlādējošs, un tieši tāds turpmāk bija mans piedzīvojums Vācijā. Ļoti veicās ar cilvēkiem, kurus
sastapu. Berlīnē mani pirmās dienas uz sava dīvāna izmitināja ceļotājiem labi zināmā Couch Surfing biedri, kuri laipni
piedāvāja padzīvot, līdz atradīšu savu dzīvoklīti. Dzīvokļa meklējumi ne pavisam nebija viegli. Tikai pēc divām
nedēļām izdevās atrast cenas ziņā piemērotu istabiņu, taču bija vērts tik ilgi meklēt – tā bija mājīga un ar oriģinālu
„otrā stāva” gultu.
Dzīvot vienai nozīmēja brīvību un patvaļu, kā arī kļūšanu daudz patstāvīgākai. Lielu prieku un gandarījumu
sagādāja mazo izaicinājumu pārvarēšana, piemēram, veļas mazgātuves vai dažādu ielu, veikalu un vietu atrašana.
Vēlāk iemācījos šādām lietām vienmēr ieplānot vairāk laika, nekā sākotnēji šķiet nepieciešams.
Pati prakse bija ļoti vērtīga, jo es guvu ne tikai pieredzi sabiedrisko attiecību un mārketinga darbā, bet
izmantoju arī iespēju novērot, kā mazam Latvijas uzņēmumam klājas tādā konkurences burzmā, kāda ir Vācijā.
Secinājums – izdzīvo neatlaidīgākais. Šajā valstī nepieciešama gadu gaitā uzkrāta pieredze, klientiem jāzina, ka
uzņēmums būs uzticams, lai viņi kaut vai tikai apsvērtu sadarbību. Un vēl, Vācijā klientus neapvārdosi ar skaistām
idejām un spontanitāti. Tur darbojas princips - vai nu rādi, ko esi sasniedzis, vai pienāc vēlāk, kad būsi kaut ko
sasniedzis. Tāpēc vēl jo vairāk mana prakses uzņēmuma „MOOZ” stāsts, darbības principi un nākotnes vīzijas, arī jau
gūtie panākumi man šķita ļoti iedvesmojoši. Piemēram, vadītājs stāstīja, kā centies, ieguldījis laiku un enerģiju, bet
nekas ilgu laiku nav izdevies. Tad viņš atkal sācis no jauna un nepadevies – apkalpojis mazus klientus un centies
iesaistīties lielākos projektos, bet atkal nekas nav izdevies. Tomēr, izrādās, pietiek ar vienu veiksmīgu sarunu.
Izdevies sarunāt sadarbību ar kādu ķirurgu, un pēc pusgada vadītāja izstrādātā orgānu ziedošanas kampaņa bija
atpazīstama visā valstī.
Tā kā uzskatu, ka mana slodze praksē nebija liela, atlika gana enerģijas doties baudīt pilsētas sniegtās
iespējas, un Berlīnē katru dienu atradīsies, ko darīt. Manas vismīļākās nodarbes bija došanās uz kādu no parkiem
(katru svētdienu Mauer parkā jau vairākus gadus notiek brīvdabas karaoke, kurā, laicīgi piesakoties, piedalīties var
jebkurš), vēl arī koncertu, brīvdabas kino un izstāžu apmeklēšana vai vienkārši cilvēku vērošana, baudot milzīgu
kapučīno kādā kafejnīcā (un iepriecināšu, ka to var atļauties students, kura stipendija ir 600 eiro mēnesī, jo Berlīnē,
salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, cenas ir zemas).

Šāda veida, pavisam vienkāršas nodarbes man kā iebraucējai bija ļoti vilinošas un neapnika līdz pat
aizbraukšanai. Un tad vēl bija arī klubu dzīve. Ja katru nakti visas vasaras garumā būtu apmeklējusi citu klubu, tāpat
nebūtu pabijusi visos. Un trīsarpus miljonu pilsētā arī pirmdienas vakarā klubs var būt tikpat pilns, cik piektdienā.
Kultūras cienītājiem būtu līdzīgi – visu vasaru katru dienu varētu staigāt uz citu muzeju un tāpat vēl būtu, ko redzēt.
Un arī tiem, kuriem parasti nekas neinteresē, Berlīne patiktu – var, piemēram, vienkārši vizināties ar sabiedrisko
transportu. Visu dienu un visu nakti.
Prakses beigās Berlīni pametu ar asarām acīs. Es šo pilsētu raksturotu kā jaudīgu, un ir vajadzīga enerģija, lai
spētu baudīt to, ko tā sniedz, jo tā ne tikai uzlādē, bet arī iztukšo. Lai nu kā, ir grūti pretoties Berlīnes valdzinājumam
– atrodoties turienes cilvēku burzmā, dzirdot vācu valodu un jūtot šīs pilsētas dzīvību kūsājam visapkārt, es jutos
laimīga katru dienu, arī svētdienās, kad visi veikali ir slēgti un mājās nav nekā sakarīga, ko paēst, jo tad var doties uz
Meringdamm un (nu labi, rindā ir jāstāv stunda, bet ir tā vērts) baudīt labāko kebabu Berlīnē, varbūt pat visā
pasaulē. Un ko desertam? Piemēram, gardā „Rittersport” šokolāde, kura šeit maksā pāri latam, tur ar atlaidēm
nopērkama par 50 centiem.
Berlīne aug, tā ir dzīva pilsēta ar iespaidīgu vēstures mantojumu, tai pašā laikā tā ir šūpulis, kurā izauklēta
tehno mūzika. Tā ir bezgala skaista un sakārtota, tomēr vietām arī neglīta, bet tas tikai tāpēc, ka uz mūžīgiem laikiem
tajā būs redzamas pagātnes rētas. Tieši visu šo iemeslu dēļ manās acīs tā ir tik īpaša – īsts atradums.
Atmiņas un ieteikumi Katrīne Kovaļa un Igors Šelegovskis
Izbaudiet šo laiku!
Arī pats vēl aizvien atceros to laiku, kad sāku mācīties 9. klasē, un arī to, kādas sajūtas mani bija pārņēmušas.
Tas bija ļoti interesants laiks. Skolotājas un visi, kuri bija ieinteresēti, mūs dien dienā centās iebiedēt ar eksāmeniem,
sekmēm, kavējumiem un pārējām nozīmīgajām lietām, bet, to minot, man jāteic tikai viens: topošie absolventi,
neaizmirstiet par to pateikt lielāko „paldies”, jo skolotājas šo gadu laikā spēlē tādu kā otro vecāku lomu, un turpmāk
jūsu dzīvēs tāda lutināšana vairs nebūs. Skolas dzīve 9. klasē man tiešām patika, jo tad klasesbiedri bija jau ļoti labi
iepazīti un bija patīkami ar viņiem pavadīt laiku. Nekad nebiju gājis uz skolu ar riebumu, neskatoties uz to, ka mācīties
man pavisam nepatika.
Ar ko tad jauniešiem asociējas devītās, pēdējās pamatskolas klases sākšana? Apjautājām vairākus 9. klases
skolēnus un būtībā visiem prātā ir viens un tas pats – bailes no eksāmeniem, arī domas par to, ka jāsāk labāk mācīties,
jāiegūst labas atzīmes, jāparāda sevi no labākās puses, vārdu sakot, līdz šim augsti paceltā latiņa ne tikai perfekti atkal
jāpārlec, bet tā arī ir jāpaceļ vēl divas reizes augstāk un jāvar pārlekt. Protams, kā jau visas grūtās lietas, arī šo ir daudz
vieglāk izteikt, nekā izdarīt. Bet nekas nav neiespējami, ja vien ir patiess gribasspēks un spēcīgs mugurkauls.
Jaunieši domā arī par savu nākotni, par to, ko darīs pēc pamatskolas beigšanas, kas ir ļoti labi, jo mērķis ir
vajadzīgs katram, it īpaši šajā dzīves posmā, tāpēc katram vajadzētu prātīgi izlemt, ko darīt tālāk.
Daudzi arī skumst par to, ka skolas dzīve beigsies. Šim pulkam pievienojos arī es, jo arī man šis ir pēdējais gads,
un varu viennozīmīgi apgalvot, ka pamatskolas laiks ir bijis lielisks, tāpat kā vidusskola. Sākot ar 7. klasi, dzīve skolā ar
katru gadu kļūst arvien aizraujošāka, vismaz man noteikti. Šobrīd, mācoties 12. klasē, droši varu teikt, ka esmu foršuma
kalngalā. No visas sirds iesaku izbaudīt šo laiku, jo tāpat kā jaunība – tas viss ir tikai vienu reizi dzīvē.
Daudzi ar nepacietību gaida izlaidumu. Varētu pat teikt, ka šis svinīgais notikums ir tas pats, kas maratona
skrējējam šķērsot finišu, uzkāpt uz goda pjedestāla, saņemt medaļu un uzsmaidīt tiem, kuri ir lepni par viņa
sasniegumu. Nav īsti pat jēgas to aprakstīt, jo tas ir tieši tāpat kā stāsta jūsu skolotājas, vecāki un draugi, kuri ir
absolvējuši. Nav divu domu – skaists brīdis.
Visi kā viens skolēni ir pārliecināti, ka šis mācību gads beigsies nemanot. Nemelošu un teikšu, ka tā tiešām būs.
Atceros, kā, mācoties mazajās klasītēs, mācību gads vilkās lēnāk par taksometru sastrēgumā, bet tagad skolas laiks
pazib neticami ātri, tāpēc vēlreiz uzsveru – IZBAUDIET ŠO LAIKU!
Kā gala vārdu minēšu, ka man ļoti iepatikās kāda skolēna atbilde par to, kādas ir sajūtas, uzsākot 9. klasi: „Biju
pumpurs, tagad jau līdz pusei uzplaucis, parādās krāšņums, bet vēl ir darbi darāmi, lai no pumpura es pārvērstos par
krāšņu ziedu.” Domāju, ka komentēt būtu lieki. Katrā ziņā, novēlu jums, devītie, to, lai piepildās viss, ko vēlaties. Vēlmes
Jums ir katram līdzīgas, bet tajā pat laikā ļoti atšķirīgas. Paturiet prātā, ka nekas nav neiespējami. Veiksmi! √
7

8
Problēmraksts Sandra Jurēviča
Ja pazīsti kādu, kas cieš no emocionālās vardarbības, neklusē!
Visiem labi ir saprotams tas, ka jebkura perona ir atšķirīga, unikāla savā veidā. Taču ir grūti
izprast, kāpēc mēs esam tādi. Ir gadījumi, kad atšķirība tiek cildināta, taču notiek arī tā, ka cilvēks
savas neparastās uzbūves vai citu aspektu dēļ tiek izsmiets. Tur arī rodas emocionālā vardarbība.
Bieži ir gadījies iet garām skolēnu bariņam, kura vidū
atrodas cilvēks, kurš tiek apveltīts ar asiem un bieži vien
rupjiem apvainojumiem. To izraisa, manuprāt, muļķīgie
ētikas pieņēmumi par to, kas ir normāls, skaists vai
moderns. Taču tie nav vienīgie iemesli. Ņirgāšanās un
apsmiešanas iemesli ir dažādi: ārējais izskats, brilles,
zobu breketes, atļukušas ausis, līkas kājas, deguna forma,
svars, augums (garš, resns, tievs). Mūsdienās, kad
tehnoloģijas un mode attīstās neaptveramā ātrumā, tas arī
var kļūt par iemeslu izsmiešanai, jo ne visi bērnu vecāki
savām atvasēm var atļauties iegādāties jaunākās
tehnoloģijas vai apģērbus, kas, manuprāt, ir astronomiski
pārcenots.
Kādas sekas emocionālā vardarbība var atstāt uz skolēnu?
Sekas var būt visdažādākās. Tās ir psiholoģiskās sekas, kad upurim pazeminās pašvērtējums, ir trauksme,
bailes, vientulība, neuzticēšanās, vainas sajūta; sociālās sekas: grūtības veidot attiecības, neuzticēšanās,
tieksme izolēties un grūtības iekļauties kolektīvā. Notiek izmaiņas domāšanā, atmiņas, uzmanības un
uztveres procesos- grūtības koncentrēties, zūd interese par lietām, pasliktinās sekmes mācībās. Šo
psiholoģisko procesu pasliktināšanās cilvēkam var sekot visu mūžu, jo vairumā gadījumu skolēns no
traumas neatgūstas.
Kā ar to cīnīties?
Tas varētu izklausīties muļķīgi, bet es emocionālos upurus mazliet salīdzinu ar cilvēkiem, kam zudušas
galvenās maņas (redze, dzirde, tauste vai valoda). Un tas nebūt nav domāts sliktā nozīmē, jo, ja cilvēkam
zūd viena maņa, tam pastiprinās cita. Ar to es vēlos pateikt, ka emocionālajiem upuriem ir jāspēj vai
vismaz jācenšas pastāvēt par sevi. Tu, iespējams, neesi tik garš vai tievs, kā citi vēlētos, bet tevī noteikti ir
daudz labu īpašību, kuras vajadzētu akcentēt attiecībās ar citiem. Neļauj vārdiem sevi ietekmēt. Apzinies,
ka cilvēkiem, kas ņirgājas, ir savas problēmas, tāpēc negācijas tiek novirzītas uz vājāko. Un galu galā
stāvi tam visam pāri!
Taču tas ir tikai mans ieteikums. Ja esi vai pazīsti kādu, kas cieš no emocionālas vardarbības, neklusē!
Vērsies pie skolotājiem, psihologa vai centies pats palīdzēt draugam! √

Radoši
******
Trīs soļi...
Trīs niek soļi līdz mākoņiem.
Divas cerības...
Divas cerības līdz pēdējiem taureņiem.
Viens sapnis...
Viens sapnis, un tas pats ir gadiem tapis.
Viens teikums, pāris vārdu,
Vēl mazliet un būšu izdarījusi labu darbu.
Ieskatos tavās acīs...
Un saprotu- dzīvi var rakstīt taktīs!
Lai saprastu, es pienāku tuvāk,
bet tajā pašā laikā tas liekas kaut kā grūtāk.
Es cenšos izdomāt iemeslu,
bet pēkšņi saņemu bliezienu.
"Par ko gan tas?" es jautāju.
"Muļķības, tu nepateiksi." es prātoju.
Un tad es pēkšņi saprotu-
Varu uzgleznot savu pasauli ar otu.
Viena krāsa-
Otra krāsa-
Pāris triepienu,
Vēl mazliet tur un mazliet šur...
Gatavs!
Tagad manai dzīvei ir kāds saturs.
Tu pienāc tik tuvu...
Es sajūtu, ka sirdī kaut ko turu.
Tu paskaties, pasmaidi un saki:
"Malacis, tu saprati!"
Viņš pagāja pa labi,
Tad mazliet pa kreisi...
Līdz pēkšņi viņš pazuda un kaut kas nogāja greizi.
Bet ziniet...
Es nepārdzīvoju nemaz!
Jo man ir trīs nieka soļi līdz mākoņiem.
Vēl divas cerības līdz pēdējiem taureņiem
un visbeidzot viens sapnis, kas bija un būs gadiem
tapis.
(Alīna Brazauska 12.h)
Laiks
Laiks, kurā dzīvoju šodien,
Nelīdzinās skaidrai lāse
Vai prieka dzirkstij.
Laikā, ko sauc par tavējo, es dzīvoju
tagad.
Tajā tu dzīvo, ēd un mosties naktī,
Tu ierauj mani viesulī, kurā nakts top
gaiša.
Caur bailēm, sāpēm es eju,
Manī izlaužas zvērs, kuru nīstu es.
Matu ar saviem sārtajiem nagiem,
Smalkajiem pirkstiem es rauju ārā
Kā mežonis, kurš vēlas jaunu miesu.
Sāpes ir mokošas,
Bet debesu virpulis nāk un ierauj mani
sevī.
Redzu vīzijas- spožas acis, nagus un
zobus un lūpas,
Kaut kas neticams, bet tik līdzīgs man.
Aiz loga rūts zari dauzās,
Sirds man bailēs šaudās.
Palīgā! To kliegt nav jēgas,
Mežonis tepat jau plosās,
Tas izkož sirdi un miesā skrāpē vārdu
savu.
Tik mokoši es kliedzu kā zīdainis, kurš
badu cieš.
(Monika Maido 9.a)
Taureņi
Diez ko taurenis savā vēderā jūt,
Kad iemīlējies viņš ir?
Ja mēs jūtam taureņus vēderā,
Kad mīlas pārņemti esam,
Tad ko taurenis savā jūt?
Varbūt daudzus citus mazus spārniņus
viņš jūt,
Bet varbūt kas vārdos neuzrakstāms tas
ir?
Varbūt savas sirds pukstus vai elpas
vilcienus sīkos,
Vai pavisam kas cits, ko man pagaidām
nesaprast.
(Andrejs Šteinburgs 9.a)
9

10
Radoši
Kaut kas dzirksteļo, mutuļo,
Dzirdu saucienus, šļakstus tālumā -
Jūra tepat aiz stūra,
Tā gatavojas paisumam, vētrai.
Cilvēki skrien uz priekšu,
Paši nezinādami, kur.
Spoži uzplūst zibšņi,
Ne jau parasti, bet milzum gaiši,
Tie sauc mani sev līdzi,
It kā es būtu zudusi nāra
Dziļā dzelmē, kurā nav gala,
Kurā nejūt ne paisuma, ne bēguma.
Bet es neesmu tam gatava,
Gribu vēl gaišās debesis un spožo sauli,
Vēlos mīlēt dabu un augus,
Bet vētra mani sauc tik stipri.
Man nav izejas,
Es eju tajā un zūdu dzelmē.
(Monika Maido 9.a)
Dzejolis par Jelgavu
Es pats šeit dzīvoju
Un šeit arī mācos,
Vēlos teikt, ka Jelgava ir
Stipra kā ozols un saprotama kā dzīve .
Ne pārāk maza, ne pārāk liela .
Savus sapņus šeit sapņoju ,
Darbu kā medu ēdu .
Sevi iepazīstu kā kādu priekšmetu skolā .
Neesmu es dzejnieks ,
Neesmu līdzīgs kādam prieka mirklim,
Neesmu ar kādu uz jumta sēdējis
Un dziesmu kā dzejoli skaitījis
Saprasties ne īpaši māku ,
To kā darbarīku turu,
Aizeju tur tālienē , kur mani neviens nemeklēs.
Ar prieku no jums atvados .
(Kristaps Sīpols 8.c)
Draugs, tas ir cilvēks,
Kas atceras tevi
Ikdienas rūpēs.
Viņš nomierina
Un sasilda tavu sirdi,
Kad tas tev
Ir vajadzīgs visvairāk.
Draugs nekad
Nesmiesies par tevi,
Bet ar tevi.
Brīdī, kad tu krīti,
Draugs kritīs tev līdz
Pat visdziļākajā bedrē.
(Kate Jansone 9.a)