2011.g. septembris Nr.1 - Jelgavas 1. ģimnāzija

1gim.jelgava.lv

2011.g. septembris Nr.1 - Jelgavas 1. ģimnāzija

Kā svinēt skolotāju dienu?

Ko aktu zālē dara ielasmeitas?

Skolēni Vācijā un Anglijā?

Kā iejūtas desmitie, un ko plāno sasniegt

devītie?

Septembris 2011 Nr.1.

Žurnālisti:

Alīna Brazauska 12.h, Alīna Roze Tomase 12.m,

Artis Saule 12.m, Edijs Ansons 12.m, Igors Šelegovskis 12.h,

Katrīne Kovaļa 12.h, Kristīne Strautāne, Laure Mangule 12.m,

Megija Rimša 12.h, Sandra Jurēviča 12.h

Foto un maketētājs:

Kaspars Lejiņš 12.m

Dzeja:

Andrejs Šteinburgs 9.a, Kate Jansone 9.a, Kristaps Sīpols 8.c,

Monika Maido 9.a


2

Pasākumi Alīna Brazauska

Kas vislabāk cilvēku ieved pārdomu pasaulē?

Ienāku zālē, visas sēdvietas izskatās aizpildītas. Mani pārņem

uztraukums... Vēl tikai viena minūte...un man nāksies stāvēt visu šo

cilvēku priekšā un lasīt savus darbus. Bet, ja nu viņiem nepatiks?

Domājot par to, nepamanīju, ka priekšā iznāk skolotāja Aija Treija un

atklāj Dzejas dienas. Paskatos pa labi un pa kreisi - man blakus sēž vēl

trīs mūsu skolas dzejnieces, kas droši vien tāpat kā es ir diezgan

uztraukušās. vēl pēdējās sekundēs cenšos sevi nomierināt. Tas laiks ir

pienācis... Mums visām četrām ir jāiet priekšā un jālasa tas, ko, laikam

ritot, esam izlikušas uz papīra. Kamēr viena no meitenēm lasa, es pie

sevis ļoti ceru, ka neko nesajaukšu. Laiks paskrien tik ātri, kad nemaz

nepamanu, ka pienāk mana kārta. Viss norit ideāli. Pašās beigās ir tik

patīkama gandarījuma sajūta - tas, ko es esmu uzrakstījusi, kādam arī

patīk. Noklausos jaunā autora un pazīstamā dzejnieka Eduarda Aivara

lasīto un varu teikt, ka man patīk! Dzejoļi liek aizdomāties par dzīvi,

par to, ko tu savā mūžā esi, neesi vai vari izdarīt.

Mans iespaids par šī gada Dzejas dienām ir diezgan pozitīvs. Man

ļoti patika, ka šis pasākums tika veltīts vienam no izcilākajiem latviešu dzejniekiem- Aleksandram

Čakam. Katrai klasei bija uzdevums izveidot instalāciju par kādu no A. Čaka dzejoļiem. Beigu beigās mēs

kopīgiem spēkiem izveidojām tādu kā A. Čaka pilsētu, kas šīm Dzejas dienām deva īpašu noskaņu.

Runājot ar saviem klasesbiedriem, viņi pilnīgi piekrita iepriekš sacītajam, visas dekorācijas, kuras varēja

apskatīt zālē, viņus ieved it kā kaut kādā citā vietā, kur viegli raisās fantāzijas un ir īpaša sajūta- svētku

sajūta.

Tāpēc es mudinu ikvienu radošu jaunieti nesēdēt malā un atklāt savus talantus. Kas zina, varbūt

nākotnē kāds no šiem talantīgajiem cilvēkiem būs plaši pazīstams sabiedrībā. Tāpēc es ceru, ka nākamajā

mācību gadā būs vairāk dzejoļu rakstītāju un literatūras mīlētāju.

Lai gan pēc gada man vairs nebūs tāda iespēja piedalīties skolas Dzejas dienu pasākumos, es no

sirds vēlos, kaut šāda tradīcija skolā pastāvētu vēl ilgus, ilgus gadus, jo tieši dzeja vislabāk ieved cilvēku

pārdomu pasaulē. √

Kritika Edijs Ansons

Vai jums garšo?

Lielākā daļa skolēnu būs pamanījuši, ka skolas ēdnīcu apkalpo jauna firma ar citiem darbiniekiem, kas gatavo

mums ēst.

Vairums ēdienu, kuri bija pieejami pagājušajā mācību gadā, ir palikuši, piemēram, frī kartupeļi, kotlete,

dažādi salātiņi u.c.

Tā kā es mācos šeit jau sesto gadu, tad atceros, kā garšoja frī kartupeļi, kotletes, karbonādes un makoroni ar

gaļu, kuri starp citu vairs nav redzami jaunajā ēdienkartē, iepriekšējos gados, Atšķirībā no pērnā gada daži šogad

pasniegtie ēdieni ir bezgaršīgi un tikai mazās porcijas izraisa apetīti, bet to cenas ir neatbilstoši augstas, kas

nesader ar kvalitāti, jo par to pašu cenu pilsētā var paēst daudz garšīgāk un arī porcijas ir lielākas.

Negatīvo attieksmi rada arī tas, ka nopirktā ēdiena temperatūra mēdz būt zema, it īpaši, kad ir otrais garais

starpbrīdis. Pastāv taču sabiedriskās ēdināšanas nosacījumi par katra ēdiena pasniegšanas temperatūru.

Apkalpojošās firmas darbinieku attieksme nav pretimnākoša un laipna, drīzāk vienaldzīga un vēsa. (Laikam

atbilstoša pasniegto ēdienu temperatūrai…:) Kā piemēru varu minēt, ka iepriekšējā apkalpojošā uzņēmuma

darbinieki vienmēr pasmaidīja vai pajautāja : “Kā iet?”, bet pašlaik jūtamas pretējas emocijas un arī sejas mīmika.

Bet ir arī savas gaišas puses, par kurām stāstīšu nākamajā reizē.

Aicinu visus skolēnus izteikt savu viedokli skolas avīzei gan par šo, gan citām skolas dzīvē svarīgām jomām. √


Aktuāli Alīna Roze Tomase

Kad un kāpēc radās Skolotāju diena?

Šogad aprit 45 gadi , kopš ir pieņemtas rekomendācijas par

skolotāju statusu, kas toreiz, 1966.gadā, bija vēsturisks brīdis.

Tolaik pirmo reizi starptautiskā uzmanība tika pievērsta tādiem

nozīmīgiem aspektiem kā skolotāju sagatavošanas un

nodarbinātības apstākļi, skolotāju līdzdalība lēmumu pieņemšanā un

tam, kas katrai valstij būtu jādara, lai uzlabotu mācīšanas kvalitāti un

mācīšanās vidi. Tātad, 1.oktobrī mēs sveicam skolotājus un viņu

neatsveramo ieguldījumu mācīšanās procesā un sociālajā attīstībā.

Kā un kad Skolotāju diena tiek aizvadīta citās pasaules valstīs?

Ķīna

Ķīnā šo dienu svin 10.septembrī, lai godinātu skolotāju ieguldījumu zinātnē. Sākotnēji tā tika

svinēta 27.augustā par godu Konfūcija dzimšanas dienai, taču ... Skolotāji šajā dienā saņem skolēnu

rakstītus pateicības dzejoļus, ziedus vai mazas dāvaniņas.

Indija

Indijā Skolotāju diena tiek svinēta 5.septembrī jau kopš 1962.gada. Tā ir par godu Dr. Sarvepalli

Radhakhrishnan, filozofam un skolotājam, kurš devis ieguldījumu Indijas izglītības sistēmā. Viņš

apgalvojis:”Skolotājiem vajadzētu būt valsts domu dvēselei”

Brazīlija

Katru gadu 15.septembrī mazāko klašu skolēni „nopludina” skolas ar reklāmām un pašu veidotām

kartiņām, arī mīlas kartiņām, kuras skolotāji ar prieku saņem. Taču gados vecāki skolēni bieži rīko

skolotājiem ballīti, lai viņi iejūk pūlī un aizmirst par ikdienas pienākumiem. Skolotājiem tiek veltīti

humoristiski citāti un apbalvojumi, kā arī pasniegti tradicionālie ēdieni.

Zviedrija

7.novembris Zviedrijā ir uzskatāms pierādījums tam, ka gan skolotājiem patīk mācīt, gan skolēni

gūst prieku, tiekot mācīti. Šajā dienā skolotāji priecājas par bērnu priekšnesumiem uz skatuves un

mielojas ar viņu cītīgi gatavoto tradicionālo desertu „daim torte”.

Urugvaja

Urugvajā Skolotāju dienu svin 22.septembrī. Interesanti, ka šajā valstī paši skolotāji labrpāt

iesaista skolēnus nacionālo deju priekšnesumos. Pat tiek izveidotas starpskolu sacensības, lai svinības

padarītu elegantākas un profesionālākas. Skolotāji ir aizkustināti arī par tradicionālajām, bet

sirsnīgakājām apsveikumu kartiņām, kuras saņem personīgi no skolēniem, jo tās dod iedvesmu turpināt

savu misiju un vīziju – likt pamatus bērnu nākotnei. Šajā valstī ir arī skolas, kuras svinības rīko pludmalē

ar dažādām sportiskām aktivitātēm, ko viņi var atļauties un izbaudīt.

Meksika

Meksikā 15.maijs ir prieka pilnā Skolotāju diena. Daudzas no lielajām universitātēm un koledžām

sponsorē īpašas balles skolotājiem. Tās tiek organizētas kā apbalvošanas ceromonijas par ieguldīto

darbu un norisinās viesnīcās vai labos restorānos. Taču publisko skolu pasniedzēji saņem daudz jauku

kartiņu un vēstuļu no saviem skolēniem, kas viņiem šķiet aizkustinoši un liek justies īpašiem. √

J1Ģ

3


4

Pasākumi Megija Rimša

Dzejas stunda mūsu skolā.

Atcerieties, piektdien, 23. septembrī, notika dzejas stunda, kurā mūsu skolas skolēni lasīja

savus darbus. Zāle nebija pārpildīta, taču te valdīja klusums, visi klausījās savos skolas biedros –

dzejniekos. Tas arī bija vieglāk pašiem autoriem, jo ļāva kaut cik pārvarēt uztraukumu. Ne kurš katrs spēj

publikas priekšā, īpaši saviem vienaudžiem, izklāstīt savas jūtas, savu emocionālo stāvokli.

Dzeju lasīja pavisam 8 meitenes- no 12.a klases Eva Seļezņeva, no 12.i – Sabīne Zīle, no 12.h –

Alīna Brazauska, no 11.h – Sanita Maas, no 9a. klases - Kate Jansine, Eva Gedvila, Roberta Ērgle un no

8. a klases – Laura Jegorova.

Šo meiteņu dzeja bija atšķirīga, katrai ar savu domu un jēgu. Vienai darbi bija par Latviju, citai

atkal par gadalaikiem, citai par mīlestību un dzīves jēgu. Tāda nopietnāka dzeja bija 12. klases meitenēm,

jo viņas arī ilgāk raksta, ir lielāka pieredze. Žēl tikai, ka neviens puisis nesaņēmās lasīt savu dzeju.

Domājams, ka skolotājas bija sajūsmā, par to, ka aug nākamā dzejnieku paaudze, it īpaši latviešu

valodas un literatūras skolotājas. Drīzāk gan viņas priecājās par audzēkņu drosmi, uzņēmību un

uzdrīkstēšanos.

Kopumā pasākums nebija pārāk garš, taču visas meitenes paspēja uzstāties. Jauki, ka viss noritēja

mierīgi, bez kādiem aizrādījumiem un trokšņa, jo dzejas stundā piedalījās arī 7. klašu skolēni, kuri, kā

zināms, nevar tā mierīgi nekad nosēdēt. Šoreiz tas viņiem izdevās. Varbūt te der atcerēties, ka vārda

mākslai tomēr ir liels spēks, tāpēc arī avīzes redakcija aicina visus literatūru mīlošos un rakstošos

skolēnus sūtīt savus darbus avīzei, lai arī citiem skolasbiedriem būtu iespēja ar tiem iepazīties. √

Intervija Artis Saule

Iejusties skolā prot arī desmitie.

Tā kā ir sācies jauns mācību gads un ir daudz jaunu seju skolā, nolēmām intervēt jaunos desmitklasniekus.

Starpbrīža laikā nejauši sastapos ar Ediju, Dāvidu un Sintiju, kuri pēc pamatskolas beigšanas ir izvēlējušies mūsu

skolu.

Jauniņie nebūt nebija kautrīgi un labprāt piekrita intervijai. Atbildot uz pirmo jautājumu – „No kuras

skolas jūs nākat?”, Edijs ar lepnumu atbildēja, ka iepriekš mācījies Staļģenes vidusskolā, Dāvids ne mazāk lepns

teica, ka nāk no Jelgavas 4. vidusskolas un Sintija atbildēja, ka esot no Spīdolas ģimnāzijas.

Uzdodot otro jautājumu – „Kādi ir jūsu pirmie iespaidi par mūsu skolu? ”, mani priecēja tas, ka viņu

atbildes bija pozitīvas. Edijs teica, ka jūtoties labi, Dāvids secināja, ka ātrāk laiks ejot nekā iepriekšējā skolā, un

Sintija uzsvēra, ka ir jauki skolotāji. Par skolotājiem nevaru nepiekrist, tā arī tiešām ir, jo viņi ir ļoti pretimnākoši un

ir iespējams daudz ko sarunāt.

Pēc trešā jautājuma uzdošanas – „Kas nav tā, kā jūs iedomājāties , vai kaut kas ir citādāk? ” visi

vienbalsīgi atbildēja, ka bija iedomājušies citādākus cilvēkus un skolas telpas, bet esot patīkami pārsteigti.

Īsās intervijas pēdējais jautājums bija par iejušanos klasē un skolā. Edijs, Dāvids un Sintija vienbalsīgi

apgalvoja, ka esot apmierināti un jūtoties labi, un tas, manuprāt, ir ļoti jauki.

Novēlam visiem mūsu skolas jaunajiem skolēniem veiksmīgu mācību gadu, un ceram, ka viņu priekšstati

par mūsu skolu nemainīsies. √

Edijs Dāvids Sintija


Skolēni ārzemēs Laure Mangule

Tur ir vairāk iespēju un problēmām var atrast risinājumu.

Mūsdienu jaunatne arvien biežāk sāk meklēt darba un izglītības

iespējas ārzemēs. Arī es šovasar nolēmu gūt jaunu pieredzi, strādājot

Lielbritānijā. Turp devos maija beigās, pabeigusi 11. klasi. Londonā jau

dzīvo mana māsa, tādēļ nebija jāraizējas par vietu, kur palikt. Jau dienu

pēc ierašanās sāku rosīties, izveidoju CV un devos izlūkos, jo, mājās

sēžot, darbu atrast ir gandrīz neiespējami. Ļoti svarīgi ir darboties,

interesēties un meklēt. To arī darīju. Mans mērķis bija strādāt par

viesmīli, tādēļ devos iekšā gandrīz katrā Londonas centra restorānā vai

kafejnīcā. Jau pēc dienas vai divām man zvanīja no restorāna Fuel, kas

atrodas Covent Garden, Londonas centrā. Zvanīja vēl no citām vietām,

taču pēc pirmās darbadienas Fuel jau vairs neatsaucos uz citiem

piedāvājumiem, jo sapratu, ka gribu strādāt tieši šeit. Kolēģi šķita

neaprakstāmi jauki un draudzīgi cilvēki. Jāatzīst, ka strādāju kopā tikai ar

kādiem 5 angļiem, bet pārējie bija iebraucēji un visdažādāko tautību

cilvēki, arī viena latviešu meitene, kas man bija liels, bet patīkams

pārsteigums.

Mans darbs pats par sevi bija ļoti vienkāršs – sagaidīt klientus,

ierādīt vietas, parūpēties, lai viņiem uz galda ir ēdienkartes, palīdzēt

novākt galdus un dažādi sīkumi, kuri tomēr ir būtiski, strādājot

restorānā. Ļoti svarīgi šāda veida darbā ar klientiem ir būt draudzīgam

un laipnam. Cilvēki mēdz būt dažādi, un arī man nācās sastapties ar

sevišķi izaicinošiem un rupjiem apmeklētājiem, kuriem pret darbinieku

nav nekādas cieņas. Un nemaz nav tik viegli šādos brīžos savaldīties, lai nepateiktu visu, ko domā. Bet to nekādā

ziņā nedrīkst darīt. Dažkārt no situācijas izglāba tikai menedžeris, kurš pats necieta rupjus apmeklētājus, un viņš

ļoti veiksmīgi lika tiem saprast, ka ar šādu attieksmi jāmeklē cita vieta, kur paēst. Arī darbiniekiem nebūtu

ieteicams izrādīt savu slikto garastāvokli, jo tas visdrīzāk tāpat nevienu neinteresē. Nebija pat īsti iemesla būt

nelaimīgam, jo darba vide bija ļoti jautra un pozitīva. Menedžeriem bieži vien nācās aizrādīt darbiniekiem, kad

sāka iet pārāk jautri vai pļāpāšanas dēļ zūd uzmanība no galvenā darba. Bet jāatzīst, ka uz darbu gāju ar patiesu

prieku, bieži labprātāk gribēju strādāt nekā baudīt brīvdienu, jo vienmēr biju priecīga satikt kolēģus. Nevaru pat

salīdzināt ar darbu Latvijā, jo šeit nav tādas iespējas strādāt ar tik dažādiem cilvēkiem no dažnedažādām valstīm –

Francijas, Polijas, Ungārijas, Lietuvas, Igaunijas, Spānijas, Itālijas, Japānas, Ķīnas, Ganas un dažādām Āfrikas

valstīm, Rumānijas, arī Indijas un Bangladešas, kopumā ap 20 valstīm. Arī algas nav salīdzināmas. Minimālā alga

Anglijā ir 5,93 mārciņas stundā. Strādājot gan ir ļoti uzmanīgi jāseko līdzi, vai netiec apkrāpts, izsniedzot algu. Tas

notiek diezgan bieži, tad ir jāzvana un jāskaidrojas, kamēr nauda tiek pieskaitīta nākamajā algā. Un, dzīvojot

Londonā, nauda kūst kā ledus. Galvenokārt dārgā transporta, pārtikas un īres dēļ. Taču bez naudas tur darīt nav

ko. Ļoti dārga pilsēta, kurā, lai kaut ko sasniegtu, ir arī jānopūlas. Bet, salīdzinot ar Latviju, tur ir vairāk iespēju, un,

ja ir problēma, tai var atrast arī risinājumu.

Arīdzan, lai cik smagi strādātu, var rast laiku un līdzekļus arī atpūtai. Anglijā tikos ar sen neredzētiem

draugiem, kuriem tur sākusies jauna dzīve. Biju Veikfildā, kur arī dzīvo daži paziņas, bijām Scarborough pludmalē,

kaut cik izbaudījām vasaru, izpeldoties ledainā ūdenī. Jūnijā biju arī Straumēnos, vietā, kur latviešu angļi katru

gadu sapulcējas kopā, lai svinētu Jāņus. Tur tikos arī ar klasesbiedreni Annu, kura arī pastrādāja Anglijā pilsētā Dis.

Svinēšana nenotika oriģinālajā dienā, jo tā tiek plānota nedēļas nogalēs, kad nav jāstrādā. Ļaudis sabrauc no visas

Anglijas ar savām teltīm, pārtiku un mūziku. Bija arī skatuve, uzstājās Skandenieki un Dūdalnieki, milzīgs Jāņu

ugunskurs, notika zaļumballe, varēja arī padziedāt karaoke, nopirkt dažādus latvju labumus Jāņu tirdziņā, viss kā

nākas.

Piedzīvoju arī nelielu stresu augusta sākumā, kad Londonā notika grautiņi, kas otrajā naktī risinājās tieši

pie mūsu toreizējā dzīvokļa Brikstonā. Tas ir rajons ar sliktu slavu dažādu apstākļu dēļ. Protams, bija problēmas ar

transportu, nelielas bailes, kā tikt mājās, jo n evarēja zināt, kur un vai notiks jaunas nekārtības un kad tās beigsies.

Apkārt nepārtraukti vēl kādas divas vai trīs nedēļas joņoja policijas busiņi. Pa ielām staigāja lielas grupas pārsvarā

melnādainu, nedaudz agresīvu jauniešu. Taču viss kaut kā norima, es redzēju tikai sekas – izpostītus veikalus un

slēgtas ielas, skatlogus. Internetā un ziņās tas viss izskatījās daudz trakāk.

Kopumā man gāja tik labi, ka vasara paskrēja nemanot un vēlme braukt mājās tā arī neradās. Iesaku

visiem, kam patīk jauni pārbaudījumi un kam ir iespēja, izmēģināt darbu kādā citā zemē. Tas ir tikai ieguvums –

jauni draugi, zināšanas, pieredze, var iekrāt naudu, uzlabot valodas prasmes un iepazīt jaunas kultūras. √

5


6

Kristīne Strautāne

Jelgavas 1.ģimnāzijas 2009.gada absolvente

Skolēni ārzemēs Vidzemes augstskolas studente

Diagnoze – iemīlēšanās pilsētā.

Šādu diagnozi uzstādīja manas draudzenes – vēl vienas

praktikantes – vecāki, kad viņa pēc atgriešanās nevarēja beigt

jūsmot un ilgoties pēc Berlīnes. Nezinu, kā viņai, bet mans stāsts

sākās kādā ziemas vakarā, kad pavisam neraksturīgi gada laikam un man

izjutu vēlmi nevis palīst zem trim segām ar tējas krūzi, bet gan kaut ko

darīt, kaut kur doties. Sāku rakties pa Vidzemes Augstskolas mājas lapu

un atradu ERASMUS prakses pieteikuma veidlapu. Zināju, ka

pieteikšanās varētu nozīmēt vismaz trīs mēnešus citā valstī, strādājot

bez atalgojuma un pārtiekot no stipendijas. Kāpēc ne? Pāris minūtes un

veidlapa bija aizpildīta. Pāris dienas un par veidlapas aizpildīšanu biju

jau aizmirsusi. Bet pēc pāris mēnešiem par to atkal atgādināja e-pasts ar

priecīgo vēsti par piešķirto stipendiju un līdz ar to iespēju iziet praksi

ārvalstīs. Tūdaļ uzsāku prakses vietas meklējumus, jo bija iedvesma

atrast un pieteikties visvislabākajā sabiedrisko attiecību aģentūrā.

Mazliet naivi – tās tomēr ir ārzemes, kur neviens latviešu studentu

negrib ne redzēt. To es sapratu pēc aptuveni 50 neatbildētiem

e-pastiem no Francijas un 20 tikpat neatbildētiem e-pastiem no

Spānijas. Entuziasms sāka zust, tomēr laiks vēl bija atlicis. Neatlaidība un

veiksme palīdzēja sarunāt prakses vietu Berlīnē. Tad sekoja patīkamā

daļa – sāku ievākt informāciju par šo pilsētu un arvien vairāk apzinājos,

ka mani gaida varens piedzīvojums. Par savām vācu valodas zināšanām

biju diezgan pārliecināta (par to lielais paldies skolotājai Marutai Gālei

:)), tāpēc sāku skaitīt dienas.

Šī pilsēta mani jau sen gaidīja.

Berlīne pārsteidza krietni vairāk, nekā jebkad būtu spējusi tam sagatavoties. Jau pirmās dienas vakars bija

notikumiem bagāts un uzlādējošs, un tieši tāds turpmāk bija mans piedzīvojums Vācijā. Ļoti veicās ar cilvēkiem, kurus

sastapu. Berlīnē mani pirmās dienas uz sava dīvāna izmitināja ceļotājiem labi zināmā Couch Surfing biedri, kuri laipni

piedāvāja padzīvot, līdz atradīšu savu dzīvoklīti. Dzīvokļa meklējumi ne pavisam nebija viegli. Tikai pēc divām

nedēļām izdevās atrast cenas ziņā piemērotu istabiņu, taču bija vērts tik ilgi meklēt – tā bija mājīga un ar oriģinālu

„otrā stāva” gultu.

Dzīvot vienai nozīmēja brīvību un patvaļu, kā arī kļūšanu daudz patstāvīgākai. Lielu prieku un gandarījumu

sagādāja mazo izaicinājumu pārvarēšana, piemēram, veļas mazgātuves vai dažādu ielu, veikalu un vietu atrašana.

Vēlāk iemācījos šādām lietām vienmēr ieplānot vairāk laika, nekā sākotnēji šķiet nepieciešams.

Pati prakse bija ļoti vērtīga, jo es guvu ne tikai pieredzi sabiedrisko attiecību un mārketinga darbā, bet

izmantoju arī iespēju novērot, kā mazam Latvijas uzņēmumam klājas tādā konkurences burzmā, kāda ir Vācijā.

Secinājums – izdzīvo neatlaidīgākais. Šajā valstī nepieciešama gadu gaitā uzkrāta pieredze, klientiem jāzina, ka

uzņēmums būs uzticams, lai viņi kaut vai tikai apsvērtu sadarbību. Un vēl, Vācijā klientus neapvārdosi ar skaistām

idejām un spontanitāti. Tur darbojas princips - vai nu rādi, ko esi sasniedzis, vai pienāc vēlāk, kad būsi kaut ko

sasniedzis. Tāpēc vēl jo vairāk mana prakses uzņēmuma „MOOZ” stāsts, darbības principi un nākotnes vīzijas, arī jau

gūtie panākumi man šķita ļoti iedvesmojoši. Piemēram, vadītājs stāstīja, kā centies, ieguldījis laiku un enerģiju, bet

nekas ilgu laiku nav izdevies. Tad viņš atkal sācis no jauna un nepadevies – apkalpojis mazus klientus un centies

iesaistīties lielākos projektos, bet atkal nekas nav izdevies. Tomēr, izrādās, pietiek ar vienu veiksmīgu sarunu.

Izdevies sarunāt sadarbību ar kādu ķirurgu, un pēc pusgada vadītāja izstrādātā orgānu ziedošanas kampaņa bija

atpazīstama visā valstī.

Tā kā uzskatu, ka mana slodze praksē nebija liela, atlika gana enerģijas doties baudīt pilsētas sniegtās

iespējas, un Berlīnē katru dienu atradīsies, ko darīt. Manas vismīļākās nodarbes bija došanās uz kādu no parkiem

(katru svētdienu Mauer parkā jau vairākus gadus notiek brīvdabas karaoke, kurā, laicīgi piesakoties, piedalīties var

jebkurš), vēl arī koncertu, brīvdabas kino un izstāžu apmeklēšana vai vienkārši cilvēku vērošana, baudot milzīgu

kapučīno kādā kafejnīcā (un iepriecināšu, ka to var atļauties students, kura stipendija ir 600 eiro mēnesī, jo Berlīnē,

salīdzinot ar citām Eiropas pilsētām, cenas ir zemas).


Šāda veida, pavisam vienkāršas nodarbes man kā iebraucējai bija ļoti vilinošas un neapnika līdz pat

aizbraukšanai. Un tad vēl bija arī klubu dzīve. Ja katru nakti visas vasaras garumā būtu apmeklējusi citu klubu, tāpat

nebūtu pabijusi visos. Un trīsarpus miljonu pilsētā arī pirmdienas vakarā klubs var būt tikpat pilns, cik piektdienā.

Kultūras cienītājiem būtu līdzīgi – visu vasaru katru dienu varētu staigāt uz citu muzeju un tāpat vēl būtu, ko redzēt.

Un arī tiem, kuriem parasti nekas neinteresē, Berlīne patiktu – var, piemēram, vienkārši vizināties ar sabiedrisko

transportu. Visu dienu un visu nakti.

Prakses beigās Berlīni pametu ar asarām acīs. Es šo pilsētu raksturotu kā jaudīgu, un ir vajadzīga enerģija, lai

spētu baudīt to, ko tā sniedz, jo tā ne tikai uzlādē, bet arī iztukšo. Lai nu kā, ir grūti pretoties Berlīnes valdzinājumam

– atrodoties turienes cilvēku burzmā, dzirdot vācu valodu un jūtot šīs pilsētas dzīvību kūsājam visapkārt, es jutos

laimīga katru dienu, arī svētdienās, kad visi veikali ir slēgti un mājās nav nekā sakarīga, ko paēst, jo tad var doties uz

Meringdamm un (nu labi, rindā ir jāstāv stunda, bet ir tā vērts) baudīt labāko kebabu Berlīnē, varbūt pat visā

pasaulē. Un ko desertam? Piemēram, gardā „Rittersport” šokolāde, kura šeit maksā pāri latam, tur ar atlaidēm

nopērkama par 50 centiem.

Berlīne aug, tā ir dzīva pilsēta ar iespaidīgu vēstures mantojumu, tai pašā laikā tā ir šūpulis, kurā izauklēta

tehno mūzika. Tā ir bezgala skaista un sakārtota, tomēr vietām arī neglīta, bet tas tikai tāpēc, ka uz mūžīgiem laikiem

tajā būs redzamas pagātnes rētas. Tieši visu šo iemeslu dēļ manās acīs tā ir tik īpaša – īsts atradums.

Atmiņas un ieteikumi Katrīne Kovaļa un Igors Šelegovskis

Izbaudiet šo laiku!

Arī pats vēl aizvien atceros to laiku, kad sāku mācīties 9. klasē, un arī to, kādas sajūtas mani bija pārņēmušas.

Tas bija ļoti interesants laiks. Skolotājas un visi, kuri bija ieinteresēti, mūs dien dienā centās iebiedēt ar eksāmeniem,

sekmēm, kavējumiem un pārējām nozīmīgajām lietām, bet, to minot, man jāteic tikai viens: topošie absolventi,

neaizmirstiet par to pateikt lielāko „paldies”, jo skolotājas šo gadu laikā spēlē tādu kā otro vecāku lomu, un turpmāk

jūsu dzīvēs tāda lutināšana vairs nebūs. Skolas dzīve 9. klasē man tiešām patika, jo tad klasesbiedri bija jau ļoti labi

iepazīti un bija patīkami ar viņiem pavadīt laiku. Nekad nebiju gājis uz skolu ar riebumu, neskatoties uz to, ka mācīties

man pavisam nepatika.

Ar ko tad jauniešiem asociējas devītās, pēdējās pamatskolas klases sākšana? Apjautājām vairākus 9. klases

skolēnus un būtībā visiem prātā ir viens un tas pats – bailes no eksāmeniem, arī domas par to, ka jāsāk labāk mācīties,

jāiegūst labas atzīmes, jāparāda sevi no labākās puses, vārdu sakot, līdz šim augsti paceltā latiņa ne tikai perfekti atkal

jāpārlec, bet tā arī ir jāpaceļ vēl divas reizes augstāk un jāvar pārlekt. Protams, kā jau visas grūtās lietas, arī šo ir daudz

vieglāk izteikt, nekā izdarīt. Bet nekas nav neiespējami, ja vien ir patiess gribasspēks un spēcīgs mugurkauls.

Jaunieši domā arī par savu nākotni, par to, ko darīs pēc pamatskolas beigšanas, kas ir ļoti labi, jo mērķis ir

vajadzīgs katram, it īpaši šajā dzīves posmā, tāpēc katram vajadzētu prātīgi izlemt, ko darīt tālāk.

Daudzi arī skumst par to, ka skolas dzīve beigsies. Šim pulkam pievienojos arī es, jo arī man šis ir pēdējais gads,

un varu viennozīmīgi apgalvot, ka pamatskolas laiks ir bijis lielisks, tāpat kā vidusskola. Sākot ar 7. klasi, dzīve skolā ar

katru gadu kļūst arvien aizraujošāka, vismaz man noteikti. Šobrīd, mācoties 12. klasē, droši varu teikt, ka esmu foršuma

kalngalā. No visas sirds iesaku izbaudīt šo laiku, jo tāpat kā jaunība – tas viss ir tikai vienu reizi dzīvē.

Daudzi ar nepacietību gaida izlaidumu. Varētu pat teikt, ka šis svinīgais notikums ir tas pats, kas maratona

skrējējam šķērsot finišu, uzkāpt uz goda pjedestāla, saņemt medaļu un uzsmaidīt tiem, kuri ir lepni par viņa

sasniegumu. Nav īsti pat jēgas to aprakstīt, jo tas ir tieši tāpat kā stāsta jūsu skolotājas, vecāki un draugi, kuri ir

absolvējuši. Nav divu domu – skaists brīdis.

Visi kā viens skolēni ir pārliecināti, ka šis mācību gads beigsies nemanot. Nemelošu un teikšu, ka tā tiešām būs.

Atceros, kā, mācoties mazajās klasītēs, mācību gads vilkās lēnāk par taksometru sastrēgumā, bet tagad skolas laiks

pazib neticami ātri, tāpēc vēlreiz uzsveru – IZBAUDIET ŠO LAIKU!

Kā gala vārdu minēšu, ka man ļoti iepatikās kāda skolēna atbilde par to, kādas ir sajūtas, uzsākot 9. klasi: „Biju

pumpurs, tagad jau līdz pusei uzplaucis, parādās krāšņums, bet vēl ir darbi darāmi, lai no pumpura es pārvērstos par

krāšņu ziedu.” Domāju, ka komentēt būtu lieki. Katrā ziņā, novēlu jums, devītie, to, lai piepildās viss, ko vēlaties. Vēlmes

Jums ir katram līdzīgas, bet tajā pat laikā ļoti atšķirīgas. Paturiet prātā, ka nekas nav neiespējami. Veiksmi! √

7


8

Problēmraksts Sandra Jurēviča

Ja pazīsti kādu, kas cieš no emocionālās vardarbības, neklusē!

Visiem labi ir saprotams tas, ka jebkura perona ir atšķirīga, unikāla savā veidā. Taču ir grūti

izprast, kāpēc mēs esam tādi. Ir gadījumi, kad atšķirība tiek cildināta, taču notiek arī tā, ka cilvēks

savas neparastās uzbūves vai citu aspektu dēļ tiek izsmiets. Tur arī rodas emocionālā vardarbība.

Bieži ir gadījies iet garām skolēnu bariņam, kura vidū

atrodas cilvēks, kurš tiek apveltīts ar asiem un bieži vien

rupjiem apvainojumiem. To izraisa, manuprāt, muļķīgie

ētikas pieņēmumi par to, kas ir normāls, skaists vai

moderns. Taču tie nav vienīgie iemesli. Ņirgāšanās un

apsmiešanas iemesli ir dažādi: ārējais izskats, brilles,

zobu breketes, atļukušas ausis, līkas kājas, deguna forma,

svars, augums (garš, resns, tievs). Mūsdienās, kad

tehnoloģijas un mode attīstās neaptveramā ātrumā, tas arī

var kļūt par iemeslu izsmiešanai, jo ne visi bērnu vecāki

savām atvasēm var atļauties iegādāties jaunākās

tehnoloģijas vai apģērbus, kas, manuprāt, ir astronomiski

pārcenots.

Kādas sekas emocionālā vardarbība var atstāt uz skolēnu?

Sekas var būt visdažādākās. Tās ir psiholoģiskās sekas, kad upurim pazeminās pašvērtējums, ir trauksme,

bailes, vientulība, neuzticēšanās, vainas sajūta; sociālās sekas: grūtības veidot attiecības, neuzticēšanās,

tieksme izolēties un grūtības iekļauties kolektīvā. Notiek izmaiņas domāšanā, atmiņas, uzmanības un

uztveres procesos- grūtības koncentrēties, zūd interese par lietām, pasliktinās sekmes mācībās. Šo

psiholoģisko procesu pasliktināšanās cilvēkam var sekot visu mūžu, jo vairumā gadījumu skolēns no

traumas neatgūstas.

Kā ar to cīnīties?

Tas varētu izklausīties muļķīgi, bet es emocionālos upurus mazliet salīdzinu ar cilvēkiem, kam zudušas

galvenās maņas (redze, dzirde, tauste vai valoda). Un tas nebūt nav domāts sliktā nozīmē, jo, ja cilvēkam

zūd viena maņa, tam pastiprinās cita. Ar to es vēlos pateikt, ka emocionālajiem upuriem ir jāspēj vai

vismaz jācenšas pastāvēt par sevi. Tu, iespējams, neesi tik garš vai tievs, kā citi vēlētos, bet tevī noteikti ir

daudz labu īpašību, kuras vajadzētu akcentēt attiecībās ar citiem. Neļauj vārdiem sevi ietekmēt. Apzinies,

ka cilvēkiem, kas ņirgājas, ir savas problēmas, tāpēc negācijas tiek novirzītas uz vājāko. Un galu galā

stāvi tam visam pāri!

Taču tas ir tikai mans ieteikums. Ja esi vai pazīsti kādu, kas cieš no emocionālas vardarbības, neklusē!

Vērsies pie skolotājiem, psihologa vai centies pats palīdzēt draugam! √


Radoši

******

Trīs soļi...

Trīs niek soļi līdz mākoņiem.

Divas cerības...

Divas cerības līdz pēdējiem taureņiem.

Viens sapnis...

Viens sapnis, un tas pats ir gadiem tapis.

Viens teikums, pāris vārdu,

Vēl mazliet un būšu izdarījusi labu darbu.

Ieskatos tavās acīs...

Un saprotu- dzīvi var rakstīt taktīs!

Lai saprastu, es pienāku tuvāk,

bet tajā pašā laikā tas liekas kaut kā grūtāk.

Es cenšos izdomāt iemeslu,

bet pēkšņi saņemu bliezienu.

"Par ko gan tas?" es jautāju.

"Muļķības, tu nepateiksi." es prātoju.

Un tad es pēkšņi saprotu-

Varu uzgleznot savu pasauli ar otu.

Viena krāsa-

Otra krāsa-

Pāris triepienu,

Vēl mazliet tur un mazliet šur...

Gatavs!

Tagad manai dzīvei ir kāds saturs.

Tu pienāc tik tuvu...

Es sajūtu, ka sirdī kaut ko turu.

Tu paskaties, pasmaidi un saki:

"Malacis, tu saprati!"

Viņš pagāja pa labi,

Tad mazliet pa kreisi...

Līdz pēkšņi viņš pazuda un kaut kas nogāja greizi.

Bet ziniet...

Es nepārdzīvoju nemaz!

Jo man ir trīs nieka soļi līdz mākoņiem.

Vēl divas cerības līdz pēdējiem taureņiem

un visbeidzot viens sapnis, kas bija un būs gadiem

tapis.

(Alīna Brazauska 12.h)

Laiks

Laiks, kurā dzīvoju šodien,

Nelīdzinās skaidrai lāse

Vai prieka dzirkstij.

Laikā, ko sauc par tavējo, es dzīvoju

tagad.

Tajā tu dzīvo, ēd un mosties naktī,

Tu ierauj mani viesulī, kurā nakts top

gaiša.

Caur bailēm, sāpēm es eju,

Manī izlaužas zvērs, kuru nīstu es.

Matu ar saviem sārtajiem nagiem,

Smalkajiem pirkstiem es rauju ārā

Kā mežonis, kurš vēlas jaunu miesu.

Sāpes ir mokošas,

Bet debesu virpulis nāk un ierauj mani

sevī.

Redzu vīzijas- spožas acis, nagus un

zobus un lūpas,

Kaut kas neticams, bet tik līdzīgs man.

Aiz loga rūts zari dauzās,

Sirds man bailēs šaudās.

Palīgā! To kliegt nav jēgas,

Mežonis tepat jau plosās,

Tas izkož sirdi un miesā skrāpē vārdu

savu.

Tik mokoši es kliedzu kā zīdainis, kurš

badu cieš.

(Monika Maido 9.a)

Taureņi

Diez ko taurenis savā vēderā jūt,

Kad iemīlējies viņš ir?

Ja mēs jūtam taureņus vēderā,

Kad mīlas pārņemti esam,

Tad ko taurenis savā jūt?

Varbūt daudzus citus mazus spārniņus

viņš jūt,

Bet varbūt kas vārdos neuzrakstāms tas

ir?

Varbūt savas sirds pukstus vai elpas

vilcienus sīkos,

Vai pavisam kas cits, ko man pagaidām

nesaprast.

(Andrejs Šteinburgs 9.a)

9


10

Radoši

Kaut kas dzirksteļo, mutuļo,

Dzirdu saucienus, šļakstus tālumā -

Jūra tepat aiz stūra,

Tā gatavojas paisumam, vētrai.

Cilvēki skrien uz priekšu,

Paši nezinādami, kur.

Spoži uzplūst zibšņi,

Ne jau parasti, bet milzum gaiši,

Tie sauc mani sev līdzi,

It kā es būtu zudusi nāra

Dziļā dzelmē, kurā nav gala,

Kurā nejūt ne paisuma, ne bēguma.

Bet es neesmu tam gatava,

Gribu vēl gaišās debesis un spožo sauli,

Vēlos mīlēt dabu un augus,

Bet vētra mani sauc tik stipri.

Man nav izejas,

Es eju tajā un zūdu dzelmē.

(Monika Maido 9.a)

Dzejolis par Jelgavu

Es pats šeit dzīvoju

Un šeit arī mācos,

Vēlos teikt, ka Jelgava ir

Stipra kā ozols un saprotama kā dzīve .

Ne pārāk maza, ne pārāk liela .

Savus sapņus šeit sapņoju ,

Darbu kā medu ēdu .

Sevi iepazīstu kā kādu priekšmetu skolā .

Neesmu es dzejnieks ,

Neesmu līdzīgs kādam prieka mirklim,

Neesmu ar kādu uz jumta sēdējis

Un dziesmu kā dzejoli skaitījis

Saprasties ne īpaši māku ,

To kā darbarīku turu,

Aizeju tur tālienē , kur mani neviens nemeklēs.

Ar prieku no jums atvados .

(Kristaps Sīpols 8.c)

Draugs, tas ir cilvēks,

Kas atceras tevi

Ikdienas rūpēs.

Viņš nomierina

Un sasilda tavu sirdi,

Kad tas tev

Ir vajadzīgs visvairāk.

Draugs nekad

Nesmiesies par tevi,

Bet ar tevi.

Brīdī, kad tu krīti,

Draugs kritīs tev līdz

Pat visdziļākajā bedrē.

(Kate Jansone 9.a)

More magazines by this user
Similar magazines