Vides sistēmas

• Pasaule ap mums ir izkārtota noteiktā kārtībā – sistēmā
(grieķu val. systema - vesels, sastāvošs no daļām).
Sistēma ir savstarpēji saistītu elementu kopums, kas veic
noteiktas funkcijas. Pēc sarežģītības pakāpes dabas
sistēmas, kuras veido Zeme un viss, kas uz tās atrodas, ir
pieskaitāmas ļoti sarežģītām sistēmām.
• Dzīvie organismi un to skaitā cilvēks var ietekmēt uz
Zemes noritošos procesus, piemēram, vielu plūsmas,
klimatu, ūdeņu apriti.
• Vides zinātne – zinātne par vides sistēmām un cilvēka
ietekmi uz tām.

Sistēmas
Vispārīgais princips ir kopīgs - visās sistēmās ir kāds
virzošais spēks, kas liek sistēmām darboties.
• visām sistēmām ir noteikta struktūra,
• sistēmas ir reālās pasaules abstrakcijas vispārinājums vai
idealizācija,
• sistēmu funkcionēšana izpaužas kā strukturāla
mijiedarbība starp elementiem,
• sistēmas funkcijas netieši norāda uz kāda “materiāla”
plūsmu vai pārvietošanos,
• funkciju nodrošināšanai ir nepieciešams kāds virzošais
spēks vai enerģijas avots,
• visās sistēmās ir noteikta integrācijas pakāpe.
3

NETĀLU NO IGUASU ŪDENSKRITUMA UZ PARANAS UPES –
ROBEŽA STARP BRAZĪLIJU UN PARAGVAJU
4

Vides sistēmu pašregulācijas iespējas cilvēku pasaulē
Automašīnu
izgāztuve
ASV.
5

Modeļi
Terminu “modelis” ikdienā lieto ar vairākām nozīmēm:
• paraugs vai etalons;
• veidojums ar kura palīdzību kaut ko attēlo samazinātā veidā;
• objekts, ko veido, lai aizstātu pētāmo objektu un kam ar to ir
zināma līdzība;
• attēlojamais objekts tēlotājā mākslā;
• cilvēks, kas pozē māksliniekam.
Lai vienkāršotu vides sistēmas, tās aizvieto ar modeļiem, bet, lai
modeļi būtu noderīgi, tiem jāidealizē sistēmas, kā arī
pietiekami skaidri jāparāda sistēmas struktūru un darbības
mehānismu.
6

• Saules sistēma
radusies pirms
apmēram 4,6 mljrd.
gadu,
kondensējoties
starpzvaigžņu telpā
esošajam gāzu un
putekļu mākonim.
• Dzīvība aizsākās
apmēram 1,6 mljrd.
gadu pēc Zemes
izveidošanās.
Zeme no kosmosa

• Zeme funkcionē kā noteiktas sistēmas (sfēras):
– atmosfēra,
– hidrosfēra,
– litosfēra,
starp kurām pastāv vielu un enerģijas plūsmas.
• Zemes sfēras atšķiras pēc:
– sastāva,
– masas,
– noritošajiem procesiem, kuru rezultātā notiek
attiecīgo sfēru veidojošās vielas apmaiņa.

• Zemes galveno sastāvdaļu masa, vielu aprites laiks un
struktūras galvenie elementi:
Aprites laiks,
Vielas
Masa, kg
Veidojošie ķīmiskie elementi
gadi
stāvoklis
Atmosfēra 5,2 10 18 0,2 N 2 , O 2 , H 2 O, CO 2 , Ar gāzveida
Hidrosfēra 1,4 10 21 1600
H 2 O (ūdens, ledus), ūdenī
izšķīdušas vielas (Na + , Ca +2 , Cl - )
šķidrs, ciets
Biosfēra 4,2 10 15 60 organiskas vielas, H 2 O šķidrs, ciets
Litosfēra:
Garoza
2,4 10 22
>3 10 7
silikāti, karbonāti, sulfīdi, oksīdi
ciets
Mantija
4,0 10 24
>10 8
silikāti (olivīns, piroksēns)
ciets
Kodols
1,9 10 24
nemainās
dzelzs un niķelis
šķidrs
(kodola
centrs - ciets)

• Sistēmas var iedalīt:
– atvērtās (kur vielas un enerģijas plūsmas netiek ierobežotas,
piem., okeāns attiecībā pret hidrosfēru vai Zeme attiecībā pret
enerģijas plūsmām),
– slēgtās (piem., Zeme attiecībā pret vielu plūsmām).
• Sistēmas raksturo to spēja reaģēt uz ietekmēm jeb
atgriezeniskā saite – pašregulējoša vai sistēmas stāvokli
stabilizējoša, nodrošina sistēmas uzturēšanu relatīvi
konstantos apstākļos.
• Atgriezeniskā saite var būt:
– pozitīva (ja iedarbība uz sistēmu noved pie tālākas sistēmas
darbības pieauguma),
– negatīva.

Negatīvas atgriezeniskās saites piemērs:
Vata regulators regulē tvaika padevi uz tvaika mašīnu. Jo intensīvāk
darbojas tvaika mašīna, jo ātrāk griežas centrbēdzes mehānisms kā
rezultātā tvaika padeves vārsts aizvien ciešāk noslēdz tvaika padevi.

• Atmosfēra sastāv no vielām gāzveida stāvoklī (O 2 , N 2 ).
• Kopējā atmosfēras masa (5,2 10 18 kg) ir apmēram
viena miljonā daļa jeb 0,00009 % no Zemes masas.
• Atmosfērai ir slāņaina uzbūve, un tāpēc atkarībā no
attāluma līdz Zemes virsmai daudzi tās raksturlielumi
(piem., temperatūra) un sastāvs mainās neviendabīgi.
• Zemākie atmosfēras slāņi ir ievērojami blīvāki un tajos ir
koncentrēta atmosfēras gāzu pamatmasa, bet augšējos
slāņos gāzu koncentrācija ir ievērojami zemāka – gāzes
eksistē jonizētā stāvoklī.

• Zemes atmosfēras un temperatūras mainība atkarībā
no attāluma līdz Zemes virsmai:
Zemes atmosfēra atrodas
dinamiskā līdzsvara stāvoklī.
Ja atmosfēras spiediens
mainās vienmērīgi, tad
temperatūras izmaiņas
notiek lēcienveidīgi,
atkarībā no attāluma līdz
Zemei.

• Atmosfēras loma Zemes sistēmā:
– atmosfērā noris intensīvi vielu un enerģijas aprites procesi, līdz
ar to atmosfēras pastāvēšana ir dzīvības priekšnosacījums uz
Zemes.
– Zemes siltuma bilances nodrošināšana.
– atmosfēru var uzskatīt par barjeru, kas pasargā dzīvības
procesus uz Zemes, jo atmosfērā tiek absorbēts kosmiskais
starojums un liela daļa no Saules nākošā elektromagnētiskā
starojuma.
– atmosfēras augstais kustīgums nodrošina to, ka piesārņojums,
kas rodas vienā Zemes reģionā tiek transportēts uz citiem
reģioniem un var tikt izkliedēts pat globālā mērogā.

• Hidrosfēra ir Zemes virsmas un tai tuvējās Zemes
garozas daļas ūdeņu kopums, kurā lielāko daļu aizņem
Pasaules okeāns.
• Hidrosfēras kopplatība (okeāns + ledāji + ezeri + upes +
purvi + mitrzemes) ir 383 milj. km 2 , un tā aizņem 75 %
no Zemes virsmas kopplatības.
• Vielu aprite lielā mērā saistās ar ūdens apriti uz Zemes.
Ūdens nosaka dzīvības procesu norisi un raksturu uz
Zemes, kā arī ir galvenā augstākos dzīvos organismus
veidojošā viela.

• Litosfēra ir Zemes ārējā
cietā daļa.
• Astenosfēru un
augšējo mantiju veido
daļēji izkusuši ieži un
šķidrs materiāls.
• Zemes ārējais kodols ir
šķidrs un veido ~ 30 %
no Zemes masas.
• Iekšējais kodols ir ciets
un sastāv galvenokārt
no Fe un Ni.

• Biosfēra ir Zemes daļa, kurā ir izplatīti dzīvie organismi.
Biosfēra ietver:
– apakšējo atmosfēras daļu (troposfēru),
– visu hidrosfēru,
– augšējo litosfēras daļu.
• Biosfēra ir gan dzīvo būtņu kopums, ko sauc par
biomasu, gan arī organismu dzīves vide.
• Dzīvos organismus iedala:
– autotrofos – primāro biomasu radīt spējīgie,
– heterotrofos – primārās biomasas patērētāji.
• Dzīvās vielas masā dominē fitomasa, bet zoomasas
apjoms ir ap 2-10 % no kopīgā biomasas daudzuma.

• Dzīvā viela sastāda 0,01 % no Zemes garozas masas.
Biomasas koncentrācija ir atšķirīga:
– tropu mežos – vidēji 65 kg/m 3 ,
– taigā 20-25 kg/m 3 ,
– melnzemes joslas stepēs 1 kg/m 3 ,
– tuksnešos 0,25 kg/m 3 .
• Pasaules okeāns pēc biomasas koncentrācijas lielākoties
ir tuvs tuksnešiem, tomēr jūras organismi ātrāk vairojas
un arī sadalās, bioloģiskā aprite ir daudz intensīvāka.
Tādējādi planktons ir lielākā un nozīmīgākā planētas
dzīvo organismu kopa (biocenoze).

• Dzīvās sistēmas atšķirībā no nedzīvajām, aktīvi apmainās
ar apkārtējo vidi, nemitīgi uzņemot no tās vielu un
enerģiju un izdalot vidē dzīvības procesu
atkritumproduktus.
• Galvenās dzīvo sistēmu kategorijas ir:
– šūna,
– organisms,
– populācija,
– biocenoze.
• Šūnām un organismiem piemīt kairināmība – tie aktīvi
reaģē uz izmaiņām vidē, aug, attīstās un vairojas.

• Nedzīvās dabas elementu kopums, ko sauc par biotopu
un dzīvo organismu kopums jeb biocenoze, veido
vienotu sistēmu – ekosistēmu.

• Ekosistēmas dzīvais komponents ir sugu sabiedrības –
biokopas.
• Biokopu raksturo sugu daudzveidība (sugu skaits).
• Visas uz Zemes dzīvojošās organismu sugas iedala četros
lielos nodalījumos – valstīs – baktērijas, sēnes, augi,
dzīvnieki.
• Dzīvie organismi ir biokopu pamatvienības. Šie organismi
ir atkarīgi no vides faktoriem (piem., temperatūras,
mitruma, augsnes auglības) un vienlaikus arī paši tos
pārveido.

• Ekosistēmas ir atvērtas sistēmas: tās nepārtraukti uzņem
un izvada enerģiju un vielas, kā arī ir saistītas savā starpā
un veido ekosistēmu pakārtotību jeb hierarhiju.

• Ekosistēmas galvenā funkcija ir dzīvības nepārtrauktības
nodrošināšana.
• Starp ekosistēmām nav iespējams novilkt precīzas
robežas, ja vien tās nav iezīmējusi pati daba (piem., līnija
starp sauszemi un ūdeni). Visbiežāk starp ekosistēmām
ir izteikta pārejas zona – ekotons.

• Dažādu sugu
organismi ekosistēmā
parasti mijiedarbojas
savā starpā un veido
ekoloģisko barības
ķēdi jeb trofisko ķēdi.
• Trofiskā ķēde
neatspoguļo attiecības
starp sugām, bet gan
raksturo organismu
barošanās hierarhiju
ekosistēmā, kā arī
vielu un enerģijas
plūsmu tajā.

• Enerģijas deficīts un zudumi trofiskajā barības ķēdē ir
cēlonis tam, ka ekosistēmā parasti augēdāju ir mazāk
nekā augu un plēsēju mazāk nekā upuru.

• Trofiskais tīkls atspoguļo barības attiecības starp
atsevišķām sugām.
Sugas ar daudzveidīgu
barošanos veido tīkla mezglu
punktus, bet sugas, kas
specializējušās tikai viena
barības objekta patērēšanā,
tīklam ir piesaistītas tikai ar
vienu pavedienu.

• Ekosistēmas nemitīgi mainās, attīstās. Vienu biokopu
nomaina cita, atšķirīga pēc sugu sastāva. Šo procesu
dēvē par ekoloģisko sukcesiju.
Ekoloģiskās
sukcesijas piemērs
– tīruma
aizaugšana un egļu
meža izveidošanās,
kas notiek
aptuveni 80-100
gadu laikā.

• Sukcesijas var iedalīt laika
ziņā:
– īsas jeb mikrosukcesijas, kas
notiek dažu nedēļu laikā,
– ilgas sukcesijas, piem., ezera
pakāpeniska aizaugšana un
pārveidošanās par purvu
ilgst gadu tūkstošus.
• Ekosistēma attīstības gaitā
virzās uz noteiktu
galamērķi – ekoloģisko
klimaksu, kuru sasniedzot
tā vairs tālāk nemainās.

Ķērpis ir aļģes un sēnes simbioze.
29

• Cilvēks ir ekosistēmas sastāvdaļa, kas, atšķirībā no
pārējiem organismiem, spēj:
– būtiski ietekmēt vides sistēmas,
– izmantot tajās saražoto bioloģisko produkciju,
– izmainīt sugu sastāvu sev vēlamajā virzienā.
• Lai sekmīgi apsaimniekotu ekosistēmas, ir labi jāpārzina
to funkcionēšanas likumsakarības un sugu struktūra.
• Cilvēks ar savu rīcību spēj planētas ekosistēmas gan
uzturēt, gan sagraut.
• Gadījumos, kad nav pietiekamas informācijas par
sistēmu, iejaukšanās tajā drīkst veikt tikai ievērojot
maksimālās piesardzības principu.

• Uz Zemes notiek pastāvīga elementu, vielu un enerģijas aprite,
kas ietver gan ķīmiskās pārvērtības, gan ģeoloģiskos procesus un
to veidošanā aktīvu dalību ņem dzīvie organismi. Tādējādi vielu
apriti apraksta bioģeoķīmiskie cikli.
• Vielu (piem., ūdens) un elementu (piem., skābeklis, sērs, ogleklis)
avots ir litosfēra, no kuras vielas var nokļūt atmosfērā un
hidrosfērā vulkāniskās darbības rezultātā vai iežiem dēdējot.
• Nozīmīgākie elementi vidē – ogleklis un skābeklis. Citi elementi,
kas Zemes garozā un ūdeņos atrodami mikrodaudzumos (piem.,
fosfors, bors, varš), arī ir nepieciešami dzīvības procesu
nodrošināšanai.
• Vielu un elementu apriti virza enerģijas plūsmas, kas Zemi
sasniedz no Saules.

• Zemi veidojošā viela ir pakļauta pārvērtību un izmaiņu
procesiem:
Daļa minerālu ir stabili,
noturīgi, un mainoties
vides apstākļiem ir
spējuši saglabāties. Citi
savukārt ir dinamiski
un aktīvi piedalās
Zemes garozas sastāva
un īpašību pārmaiņās.

• Galvenais enerģijas avots uz Zemes ir Saules enerģija.
• Galvenie faktori, kas nosaka Saules enerģijas pieplūdi ir:
– starojuma veiktais attālums,
– leņķis, kādā Saules starojums sasniedz Zemes virsmu,
– atmosfēras sastāvs un no Saules un kosmiskās telpas nākošā
starojuma mijiedarbība ar Zemes atmosfēras gāzēm.
• Zemi sasniedz:
– no Saules nākošais elektromagnētiskais starojums, kas
galvenokārt ietekmē Zemes klimatu,
– jonizētu daļiņu plūsma (piem., ūdeņraža vai hēlija atomu
kodoli) un elementārdaļiņas,
– no kosmiskās telpas nākošu daļiņu un starojuma plūsma
(kosmiskais starojums).

• Attiecība starp atstaroto un absorbēto enerģiju:
~30 % no starojuma, tiek atstarota atpakaļ Visumā (daļu atstaro
mākoņu sega un smalkās daļiņas, kas atrodas atmosfērā), 51 % no
Saules nākošā starojuma absorbē Zemes virsma, un šī enerģija tiek
izlietota vides procesos (piem., iztvaikošana).

• No Saules nākošā elektromagnētiskā starojuma
absorbcijas princips Zemes atmosfērā un siltumnīcā:
Siltumnīcefekta gāzes (ogļskābā gāze, metāns) un arī ūdens tvaiki ir
caurlaidīgas ienākošajam starojumam, bet aiztur no Zemes virsmas
atstaroto infrasarkano starojumu. Jo augstāka ir šo gāzu koncentrācija
atmosfērā, jo vairāk starojuma tiek aizturēts Zemes atmosfērā un līdz
ar to pieaug Zemes virsmas temperatūra.

• Ūdens ir atjaunojošais dabas resurss un dzīvību uzturošā
viela uz Zemes.
• Dabas ūdeņus klasificē pēc to mineralizācijas pakāpes:
– saldūdeņi (kopējais sāļu daudzums ir līdz 1 g/l),
– iesāļūdeņi (sāļu daudzums 1-10 g/l),
– sāļūdeņi (sāļu daudzums 10-35 g/l),
– sālsūdeņi (sāļu daudzums >35 g/l).
• Saldūdens ir neliela visu Zemes ūdeņu daļa (~3 %), no kā
apmēram 2/3 saistīta ar ledājiem un sniega segu, bet
1/3 ar pazemes ūdeņiem. Upes un ezeri veido niecīgāko
saldūdens daļu.

• Ūdens krājumu sadalījums uz Zemes:
Ūdeņu veids Tilpums, km 3
Okeāni 1 338 000 000
Pazemes ūdeņi 23 900 000
tsk. saldūdens pazemes ūdeņi 10 530 000
Augsnes mitrums 16 500
Ledāji un sniega sega 24 064 100
Saldūdens ezeri 91 000
Sāļie ezeri 85 400
Upju ūdeņi 2 120
Ūdens atmosfērā 12 900

• Hidroloģiskais cikls apraksta ūdens apriti vidē:

• Cilvēka darbība būtiski ietekmē ūdeņu plūsmas. Jau tuvā
nākotnē cilvēka ūdens patēriņš varētu pārsniegt dabisko
ūdeņu plūsmu iespējas.
Arāla jūras platība 2008. gadā (ar
nepārtrauktu līniju atzīmēta jūras
platība 1960. gadā).
Ūdens patēriņa mainības tendences un
tās prognozes dažādos tautsaimniecības
sektoros.

• Ogleklis ir nozīmīgākais dzīvos organismus veidojošais
elements, tomēr uz Zemes ir relatīvi maz izplatīts (vidēji
350 mg/kg).
Oglekļa ciklā nozīmīgas
funkcijas ir biosfēras
dzīvajiem,
fotosintezējošiem
organismiem, kas
nepārtraukti saista CO 2
no atmosfēras,
veidojot organiskus
savienojumus.

• Oglekļa oksīdu un metāna emisijas apjoma pieaugums
var kļūt par faktoru, kas var negatīvi ietekmēt vidē
noritošos procesus un oglekļa aprites ciklu.
• Tiek vērtēts, ka pēdējo 100 gadu laikā CO 2 antropogēnās
emisijas apjoms pieaudzis vidēji par 2,5 % gadā. CO 2
saturu gaisā ietekmē arī mežu platību samazināšanās.
Ogļskābās gāzes emisijas apjoma
izmaiņas pēdējo gadsimtu laikā.

• Slāpekļa fiksēšanu (pārvēršanos reaģētspējīgos un
bioloģiski pieejamos savienojumos) nodrošina atmosfērā
noritošās reakcijas un dzīvo organismu darbība.
Slāpekļa savienojumi
vidē sastopami
galvenokārt kā N 2 O,
NO, NO 2 , HNO 3 , NH 3 ,
amonija sāļi. Slāpekļa
savienojumi ir
savstarpēji saistīti un
var pārvērsties viens
otrā.

• Galvenais process slāpekļa aprites ciklā ir tā asimilācija –
reakcijas, kurās mikroorganismi saista atmosfēras
slāpekli. Asimilācijas rezultātā veidojas slāpekļa
organiskie savienojumi.
Slāpekļa fiksēšanas apjoms
dabiskajos un cilvēka darbības
procesos pasaules mērogā.

• Ņemot vērā slāpekļa savienojumu ražošanas
ievērojamos apjomus, tie var negatīvi
ietekmēt gan vidē noritošos procesus, gan arī
cilvēku un dzīvnieku veselību.
• Slāpekļa savienojumi lauksaimniecībā tiek
ievadīti augsnē, lai nodrošinātu kultivējamo
augu lielāku ražību. Tomēr liela daļa no
izmantotajiem slāpekļa savienojumiem
nokļūst pazemes un virszemes ūdeņos. Kopā
ar slāpekļa savienojumiem, kas izkrīt ar
atmosfēras nokrišņiem tie rada, gan ūdeņu,
gan augsnes „pārbarošanu pārsātināšanu”,
bet nākošajos etapos – eitrofikāciju.
Slāpekļa savienojumu izkrišanas ar atmosfēras nokrišņiem
apjomu mainība pēdējo gadsimtu laikā un tā apjomu prognoze.

• Fosfora aprite ir īpaši nozīmīga tāpēc, ka fosfors bieži ir
dzīvo organismu attīstību limitējošs elements.
Fosfāti nokļūst
dzīvnieku
organismos
patērējot augus, bet
ar izkārnījumiem un
dzīvo organismu
sadalīšanās
rezultātā pēc to
bojā ejas, atgriežas
augsnē un ūdeņos.

• Fosfors ir nozīmīgs dzīvo organismu dzīvības procesu
nodrošināšanā, jo ietilpst ģenētiskās informācijas nesēju
molekulu sastāvā (DNS, RNS), daudzu olbaltumvielu
sastāvā, kā arī molekulu sastāvā, kas nodrošina enerģijas
pārnesi šūnās – ATF, ADF.
• Fosfora aprites cikls atšķiras no citu elementu aprites
cikliem ar to, ka tas neietver vielas gāzes fāzē.
• Cilvēka darbība ir kardināli izmainījusi fosfora plūsmu
raksturu vidē. Praktiski visas fosfora savienojumu
lietojuma jomas saistās ar to, ka fosfors nokļūst
hidrosfērā un iesaistās ūdenstilpju eitrofikācijas
procesos.

CILVĒKS UN VIDE – SISTĒMPIEEJA
47

CILVĒKS UN VIDE –
SISTĒMPIEEJA
Mēs esam dzīvas būtnes. Mēs esam līdzīgi citām dzīvām būtnēm pēc
anatomijas un fizioloģijas. Līdzīgi citām dzīvām būtnēm mums ir nepieciešama
barība, ūdens un gaiss.
Tomēr, mēs esam atšķirīgi un šī atšķirība izpaužas sasniegumos un uzvedībā.
Mēs pārmantojam ne tikai ģenētisko vienotību, kas nosaka mūsu dabu, bet arī
saņemam kultūras mantojumu zināšanu un tradīciju veidā, kas nonāk līdz mums
ar valodu vai simboliem.
Līdzīgi citām dzīvām būtnēm mēs pārņemam arī paradumus, kas pastāv gan
laikā, gan telpā un veido mūsu vidi.
Kaut gan vidi mēs vairāk apzināmies kā ir fizikālu, ķīmisku un bioloģisku,
tomēr pastāv arī kultūrvide, kas izpaužas sociālā, ekonomiskā un
tehnoloģiskā dimensijā.
Šī īpatnība atspoguļojas pētījumos par cilvēka un vides attiecībām, kad
dabas vide asociējas ar fizikas, ķīmijas, ģeoloģijas un bioloģijas zinātnēm, bet
sociālās un pielietojamās zinātnes mēs uztveram kā kultūrvidi.
Reālajā dzīvē vides abas komponentes ir nedalāmas.
48

CILVĒKS UN VIDE – SISTĒMPIEEJA
Dabas vide nevar tikt pilnībā izprasta, izolējoties no tās un bez mijiedarbības ar
to. Tomēr pirms mūsu kultūras attiecības ar dabas vidi kļūtu par kaut ko vērā
ņemamu, mums ir jāapzina un jāizprot šī vide. Tāpēc ir nepieciešams izprast
dabas vides fizikālo, ķīmisko un bioloģisko komponenti, attiecības starp tām un pēc
tam arī mijiedarbību ar kultūrvidi.
Iepazīt dabas vidi un tās komponentes var sākot ar atsevišķiem vides
fragmentiem - noskaidrojot kā šie fragmenti ir veidoti un kā tie darbojas. Līdzīga
pieeja ir arī mehānikā, kad kādu sistēmu sadala fragmentos un izvērtā katras
detaļas darbību.
Nepieciešams analīzes process un reducēšanas pieeja, kas ir plaši izplatīta
zinātnē. Kompleksa parādība tiek reducēta līdz atsevišķām komponentēm un tiek
izvērtēta katra detaļa.
Dažādas zinātnes nozares cenšas atsevišķi nodarboties ar dažādām
komponentēm un detaļām. Ja šādu pieeju attiecinātu uz vidi, tad izrādītos, ka
okeanogrāfijai ir jānodarbojas ar okeāniem un jūrām, meteoroloģijai ar gaisu,
hidroloģijai ar ūdeni, ģeoloģijai ar iežiem, bet bioloģijai ar organismiem. Fizika un
ķīmija arī tiek iekļautas šajā procesā, bet daudz fundamentālākā līmenī.
49

Nepieciešama kritiska attieksme
51

http://blog.ltc.arizona.
edu/azmasternaturalist
/j0433132.jpg