Bibliogrāfiskais rādītājs - Limbažu Galvenā bibliotēka

miem bija organizēt gadskārtējās Dzejas dienas. Tieši tajā laikā, kad Aivars Kļavis bija RS LPB
direktors, tās kļuva par vērienīgu masu pasākumu, kas aptvēra visu Latviju. Viņš organizēja
rakstnieku uzstāšanās daudzās Latvijas vietās un daudz uzstājās arī pats. Ļoti bieži kopā ar rakstnieku
Andreju Dripi. Reizēm šādas uzstāšanās bija pat vairāk kā desmit mēnesī. Tajās ne tik
daudz runāja par literatūru, cik par sabiedrībā notiekošo, par aktualitātēm. Bija daudz klausītāju,
jo cilvēki rakstniekiem uzticējās un bija izslāpuši pēc patiesības, ko nebija iespējams gūt ar oficiālās
preses starpniecību. Un kaut arī, kā saka A. Kļavis, parasti tikšanās noritēja toreizējās ideoloģijas
rāmjos, vienlaikus šie rāmji ar katru šādu uzstāšanās reizi tika paplašināti un nepārtraukti
balansēts uz atļautā - neatļautā robežas. To šodienas demokrātijas apstākļos esot grūti saprast.
2010. gada rudenī rakstnieks par šo periodu saka: „Tā, protams, vēl nebija Atmoda, bet
Pirmsatmodas laiks gan. Un varbūt tieši tāpēc es tagad distancējos no dažādām sabiedriskā aktivitātēm,
jo toreiz tās izdzīvoju pārpārēm. Man tagad ir diezgan vienaldzīga popularitāte jeb tas, ko
pašlaik sauc par publicitāti. Toreiz, neliekuļojot, es izbaudīju tik patiesu cilvēku mīlestību, sirsnību
un uzticību, ka tā nav ne ar ko salīdzināma. Otrreiz tādas man nebūs un nevajag! Bet runājot
par daiļradi daudzi no tā laika stāstiem ir uzrakstīti ar diezgan vieglu roku, ko var atļauties tikai
jaunībā, kad šķiet, ka visas kļūdas būs iespējams izlabot un tu pats dzīvosi saules mūžu. Iespējams
tāpēc daudzi no publicistikas darbiem ir krietni spēcīgāki par atsevišķiem stāstiem.” Arī tā
laika kritiķi viņam pārmeta, ka literārajos darbos trūkst dziļuma, tie gan raiti lasāmi, tomēr bieži
ir žurnālistiski virspusēji.
Nākamais periods rakstnieka dzīvē un daiļradē ilga no 1986. – 1992. gadam, kad viņš
strādāja par žurnāla „Avots” galveno redaktoru. (3.att. pielikumā Nr.2) A. Kļavis bija faktiskais šī
preses izdevuma izveidotājs, jo „Gorbačova perestroikas” 1 gaisotnē bija mainījusies partijas darbinieku
attieksme pret presi, tāpēc redaktoram tika dota zināma rīcības brīvība un viņš varēja pieņemt
darbā tos cilvēkus, kurus vēlējās. „Tas bija mans lielākais un galvenais nopelns, bet vienlaikus
arī mana lielākā traģēdija,” 2010. gadā savās mājās Skultes pagasta „Lūšos” atzina rakstnieks.
Redakcijā sāka strādāt ļoti jauni, talantīgi un vienlaikus arī radikāli noskaņoti literāti un
mākslinieki, kas nepārtraukti gribēja aizsteigties priekšā notikumiem. Tāpēc galvenajam redaktoram
nācās garas stundas pavadīt ne tikai Latvijas Kompartijas centrālkomitejā, saņemot brāzienus
par nacionālistiskas un buržuāziskas ideoloģijas propagandu žurnālā, bet arī Valsts drošības komitejā
(čekā), kur viņam mēģināja inkriminēt pretvalstisku darbību.
1990. gadā iznāca Aivara Kļavja stāstu krājums „Mans nams” (18.att. pielikumā Nr.8), ko
viņš uzskata par savu labāko stāstu grāmatu jeb tādu kā visa iepriekš uzrakstītā likumsakarīgu
1 PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Mihaila Gorbačova valsts pārbūves politika.
8