Latvijas de iure atzīšana Sabiedroto valstu Augstākajā padomē

Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna
(Aristide Briand) 1921. gada 26. janvāra nota par Latvijas
valsts de iure atzīšanu.
Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 2570. f., 3. apr., 1148. l.,
27.lp.

Sabiedroto konferences prezidenta Aristīda Briāna 1921. gada 26. janvāra notas par Latvijas
valsts de iure atzīšanu tulkojums no franču valodas.
Publicēts dokumentu krājumā: Dokumenti par Latvijas valsts Starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu
un diplomātiskajiem sakariem. 1918 – 1998. Rīga, 1999.

Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, viņu pavadošie ministrijas darbinieki un diplomātiskie pārstāvji ārvalstīs pēc Latvijas de iure atzīšanas.
1. rindā no kreisās – diplomātiskais pārstāvis Itālijā Miķelis Valters, Zigfrīds Anna Meierovics, ārlietu ministra kabineta šefs Jānis Lazdiņš;
2. rindā no kreisās – valdības delegāts Francijā Oļģerds Grosvalds, diplomātiskais pārstāvis Lielbritānijā Georgs Bisenieks, ārlietu ministra
adjutants, jaunākais sevišķu uzdevumu ierēdnis Jānis Tepfers. Parīze, [27. – 31.01.1921].

Jānis ČAKSTE (1859 – 1927). Foto: J. Rieksts.
Politiķis, valstsvīrs, jurists. Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētājs (1918 – 1920).
Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (23.01. -21.05.1919).

Jānis SESKIS (1877 – 1943).
Diplomāts, ţurnālists, skolotājs.
Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (03.07. – 15.12.1919).

1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja
neatkarību, bet vēl 1920. gadā tai nebija izdevies
panākt sava valstiskuma starptautisku juridisku
atzīšanu Parīzes Miera konferencē, tāpat arī
mēģinājumi iestāties Tautu Savienībā beidzās
nesekmīgi.
Viļa Krūmiņa karikatūra par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā.
Ţurnāls “Svari”, 1921. – 30. septembris.

Pēc Parīzes Miera konferences darbības
beigām (1920. gada 21. janvārī)
svarīgākos starpvalstu jautājumus izlēma
Sabiedrotās valstis, kas Pirmajā pasaules
karā bija uzvarējušas Centrālo lielvalstu
savienību. 1921. gadā galvenās
Sabiedrotās valstis – Lielbritānija,
Francija, Itālija, Beļģija un Japāna –
svarīgākos lēmumus pieņēma Augstākajā
padomē, piedaloties šo valstu
premjerministriem un ārlietu ministriem.
Zigfrīda Annas Meierovica telegramma Ārlietu ministrijai
par ierašanos Parīzē sakarā ar Sabiedroto konferenci un
iespējamo Baltijas valstu suverenitātes jautājuma
apspriešanu tajā. Parīze, 24.01.1921.

1921. gada 24. janvārī Parīzē
sanāca Sabiedroto valstu Augstākā
padome, piedaloties Lielbritānijas,
Francijas, Itālijas, Japānas un
Beļģijas pārstāvjiem. Jau 21. janvārī
Latvijas valdības delegāts
O.Grosvalds minēto piecu, kā arī
citu Parīzē rezidējošo valstu
pārstāvjiem iesniedza rakstu ar
lūgumu atzīt Latviju de iure.
23. janvārī Parīzē ieradās ārlietu
ministrs Z. A. Meierovics, kurš
Itālijā, Francijā un Anglijā bija
centies panākt atbalstu Latvijas
valstiskuma starptautiskai atzīšanai.
Zigfrīds Anna Meierovics (1887 – 1925).
Politiķis, diplomāts. Latvijas ārlietu ministrs (1918 - 1924; 1925).
Latvijas delegācijas priekšsēdētājs Parīzes miera konferencē (21.05. – 03.07.1919).

Baltijas valstu jautājums pēc divkārtējas
atlikšanas tika izskatīts 26. janvārī. Kā referents
uzstājās Francijas Ārlietu ministrijas
ģenerālsekretārs F. Bertelo. Lai gan kopējais
noskaņojums bija Baltijas valstīm labvēlīgs, līdz
pat pēdējam lēmuma pieņemšanas brīdim
situācija saglabājās neskaidra.
Filips Bertelo (Philippe Berthelot; 1866 – 1934).
Francijas diplomāts. Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs vēstnieka rangā (1920 – 1922). Sabiedroto valstu
Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē sniedza vispārēju analītisku pārskatu par Baltijas valstu de iure atzīšanas
jautājumu. Uzskatīja, ka, neatzīstot Baltijas valstis de iure, var nonākt pie nemieriem, boļševisma un kara.

Francijas ārlietu ministra A. Briāna un Itālijas ārlietu
ministra grāfa K. Sforcas uzstāšanās un D. Loida
Dţordţa, kurš nostājās pret savu ārlietu ministru
Dţ. N. Kērzonu, atbalsts svaru kausus nosvēra Latvijai
par labu. 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome
vienbalsīgi nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure, un
Latvijas puse saņēma šo faktu apliecinošu oficiālu rakstu.
Aristīds Briāns (Aristide Briand; 1862 – 1932).
Francijas valsts un politisks darbinieks, diplomāts, publicists. Francijas premjerministrs un ārlietu ministrs (1921 – 1922).
Sabiedroto Augstākās padomes 22. – 26. 01. 1921. sēţu vadītājs. Vairākkārt iekļāva Baltijas valstu atzīšanas
jautājumu sēţu darba kārtībā. Iestājās par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Karlo Sforca (Carlo Sforza; 1872 – 1952).
Itālijas valstsvīrs, diplomāts, sūtnis. Itālijas ārlietu ministrs (1920 - 1921). Sabiedroto valstu Augstākajā
padomē 26.01.1921. lūdza sēdes dalībniekiem dot Itālijai rīcības brīvību, ja tiktu pieņemts negatīvs
lēmums par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Karlo Sforcas atmiņas par Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdes norisi.
Citāts no grāmatas: Seskis, Jānis. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914. – 1921.). Rīga, 1991.
J. Seskis tulkojis K.Sforcas atmiņas no grāmatas: Comte Sforca. Les Bâtisseurs de l’Europe moderne. Paris, 1931.

Deivids Loids Dţordţs (David Lloyd George; 1863 – 1945).
Lielbritānijas valsts un politiskais darbinieks. Piedalījies Parīzes Miera konferencē (1919 – 1920), Versaļas miera līguma izstrādē
(1919). Lielbritānijas premjerministrs (1916 – 1922). Sabiedrisko valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē atbalstīja Latvijas un
Igaunijas de iure atzīšanu.

Anrī Ţaspārs (Henri Jaspar; 1870 - 1939).
Beļģijas jurists, politiķis, valsts darbinieks. Ārlietu ministrs (1920 – 1924). Sabiedroto valstu Augstākās padomes
26.01.1921. sēdē paziņoja, ka Latvijas un Igaunijas atzīšanas jautājumā pievienosies Francijas viedoklim.

Dţordţs Natanjels Kērzons (George Nathaniel Curzon; 1859 – 1927).
Lielbritānijas valsts darbinieks, ceļotājs, publicists. Lielbritānijas ārlietu ministrs (1919 – 1924). Sabiedroto valstu Augstākās padomes
26.01.1921. sēdē iestājās pret Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu, pamatojot to ar ASV pretestību, vēl arvien nenoteikto stāvokli
Krievijā, Baltijas valstu nestabilo saimniecisko situāciju un nenoslēgtajiem tirdznieciskajiem līgumiem ar citām valstīm.

Kikudţiro Išī (Kikujiro Ishii; 1866 – 1945).
Japānas jurists, diplomāts, vēstnieks. Japānas pilnvarotais pārstāvis Sabiedroto valstu Augstākās padomes 26.01.1921. sēdē.
Paziņoja, ka Japānas valdība viņu pilnvarojusi balsot par Latvijas un Igaunijas de iure atzīšanu.

Latvijas valdības delegāta Francijā Oļģerda Grosvalda atmiņas par notikumu gaitu Latvijas pārstāvniecībā
26.01.1921. – valsts de iure atzīšanas dienā.
Grosvalds, Oļģerds. Z. A. Meierovics Parīzē. No rakstu krājuma: Meierovics, Z. A. Latvijas pirmā ārlietu
ministra darbības atcerei veltīts rakstu krājums. Rīga, 1935, 141. lpp.

1921.gada 27.janvāra rītā pirmais Latvijas pārstāvniecību
Parīzē apsveica Somijas diplomātiskais pārstāvis Francijā
K. Enkels.
28. janvāra rītā Latvijas pārstāvniecība saņēma
Sabiedroto oficiālo rakstu – Latvijas de iure atzīšanas
fakta apliecinājumu.
No 29. līdz 31. janvārim Z. A. Meierovics un O. Grosvalds
devās vizītēs pie Francijas valstsvīriem.
1.februāra vakarā Z.A. Meierovics Latvijas pārstāvniecībā
Parīzē sarīkoja pieņemšanu par godu Latvijas de iure
atzīšanai. Pieņemšanu ar savu klātbūtni pagodināja
Francijas Ārlietu ministrijas Politisko lietu direktors E.
Pereti de la Roka, vairāki Francijas ministri un Galvenā
štāba ģenerāļi.
2. februāra rītā Z. A. Meierovics devās uz Rīgu.
Latvijas valdības delegāts Francijā Oļģerds Grosvalds.

Piecas valstis – Lielbritānija, Francija, Japāna, Beļģija un
Itālija – bija atzinušas Latvijas neatkarību bez jebkādiem
ierobeţojumiem vai noteikumiem. Šajā sakarā
Z. A. Meierovics 18. februārī, uzstājoties Satversmes
sapulces sēdē, norādīja: “Mēs esam panākuši de iure
atzīšanu bez kaut kādām klauzulām un varam tagad
savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu
intereses to vislabāk prasa.”
Latvijas valdības delegāta Francijā Oļģerda Grosvalda pateicības
nota Sabiedroto konferences prezidentam Aristīdam Briānam par
Latvijas valsts atzīšanu de iure. Parīze, 29.01.1921.
Valdības Vēstnesis, 1921, 15. janv.
Oļģerds Grosvalds ar Ārlietu ministrijas 08.12.1919. notu nominēts
par Latvijas delegātu pie Parīzes Miera konferences. Pagaidu
valdības 05.01.1920. delegāta pilnvarojumu viņš Francijas pusei
neiesniedza, tāpēc pateicības notu parakstīja kā Latvijas delegāts
Miera konferencē.

Ārlietu ministrijas analītisks pārskats diplomātiskajiem pārstāvjiem ārvalstīs par Latvijas de iure atzīšanu,
attiecībām ar Baltijas valstīm, Padomju Krieviju, Padomju Ukrainu un Baltkrieviju. Rīga,11.02.1921.
Parakstījis Ludvigs Sēja – Politiski ekonomiskā departamenta direktors (1920 – 1921).

Ārlietu ministrijas norādījums sūtnim Lielbritānijā Georgam Biseniekam par notu iesniegšanu Ķīnas, Vidusamerikas un Dienvidamerikas
valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Londonā ar lūgumu atzīt Latvijas valsti de iure. Rīga, 07.05.1921.

Pēc de iure atzīšanas 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā.
No grāmatas: Ten Years League of Nations. Vienna, [1930].

1921. gada 22. decembrī izdeva papildinājumu likumam un 26. janvāri noteica par svinamu dienu. 1934. gada 25. oktobrī šo dienu svītroja no
svinamo dienu saraksta.
Likumu un valdības rīkojumu krājums. 1921, 31. decembris, 22. burtnīca, 262. akts.

Izmantoti dokumenti un materiāli no
Ārlietu ministrijas Politiskā arhīva,
Latvijas Valsts vēstures arhīva,
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva,
Valsts arhīvu speciālās bibliotēkas.
LATVIJAS DIPLOMĀTIJAS SASNIEGUMI IR PARAUGS ARĪ ŠODIENAS DIPLOMĀTIEM.
VĒLAM PANĀKUMUS DARBĀ LATVIJAS LABĀ!
ĀRLIETU MINISTRIJAS POLITISKAIS ARHĪVS
2011. GADA JANVĀRĪ