NEPÄRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aÄ£entÅ«ra
NEPÄRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aÄ£entÅ«ra
NEPÄRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aÄ£entÅ«ra
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Eiropas Brīvprātīgais darbs<br />
Eiropas Brīvprātīgais darbs<br />
Itālijas un mana<br />
patiesā seja<br />
Mans ceļojums uz Itāliju sākās vēl četrus gadus pirms kāpu lidmašīnā uz Bari. Jā, tieši tik ilgi es meklēju<br />
sev piemērotu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu. Informācijas trūkums un vilšanās par desmitiem tā arī<br />
nesagaidītu atbilžu uz manis nosūtītajiem e-pastiem. Vēlme vispirms pabeigt universitāti, neatsaucība no<br />
organizācijām gan Latvijā, gan ārpus tās un neziņa, kam īsti vaicāt pareizo atbildi – tas viss uz četriem<br />
gadiem aizkavēja manu satikšanos ar savu uzņēmējorganizāciju. Taču beigās tas notika.<br />
Ar vienvirziena biļeti rokās<br />
Te nu es biju – 23 gadus jauna latviete ar ilūziju par sapņu zemi Itāliju un<br />
diviem pārbāztiem sarkaniem čemodāniem, pirmo reizi iegādājusies<br />
vienvirziena biļeti uz vietu, kur nekad iepriekš nav būts. Daudzi man ir<br />
teikuši – drosmīgs lēmums. Man tas toreiz šķita tikai interesanti un<br />
likumsakarīgi. Jutu, ka man tur vienkārši jābūt.<br />
Bari lidostā mani sagaidīja itāļu organizācijas LINK prezidents Mino<br />
Vincenti. Viņš bija sagatavojis smieklīgu sarkanu kartona bultu, uz kuras<br />
akurāti ar melnu flomāsteru bija rakstīts „LINK”. Kad pēc sešiem<br />
mēnešiem mans projekts bija galā un viņš mani aizveda uz turieni, no<br />
kurienes paņēmis, proti, uz to pašu Bari lidostu, smieklīgā bulta joprojām<br />
mētājās viņa piesmēķētajā mazajā melnajā automašīnā. Cik gan jauniešu<br />
apmaiņu un semināru dalībniekus mēs pa šo laiku ar to nebijām<br />
sagaidījuši!<br />
LINK savādā komanda<br />
Sagaidījis lidostā, Mino mani veda uz Altamuru – Dienviditālijas<br />
mazpilsētu ar 60 000 iedzīvotājiem, par kuras eksistenci pat daudzi itāļi<br />
nebija dzirdējuši, vien to, ka tur top Itālijā gardākā maize. Mino visu ceļu<br />
skaļi dziedāja un daudz runāja, atstājot pamatīga brīvdomātāja iespaidu,<br />
tā viņš dara joprojām.<br />
Drīz es iepazinos ar visu LINK komandu – Lučiju, kura lepojās ar savām<br />
grāmatvedes un pavāres dotībām. Viņa bija mana mentore. Tur bija arī<br />
Sante – jauns puisis, kurš bija pametis studijas, lai kļūtu par<br />
simtprocentīgu LINKieti, neformālās izglītības fanu un šoferi LINK<br />
projektu vajadzībām. Un mana kolēģe – 19 gadus jauna brīvprātīgā no<br />
Austrijas, vārdā Birgita, kuras galvu rotāja dredi un kura ieradās Altamurā<br />
dienu ātrāk, nekā es. Bet mājup nav devusies vēl joprojām, lai gan mūsu<br />
projekts beidzās jau pirms gada. Viņa tur tagad strādā.<br />
Tipisks kultūršoks?<br />
Būšu pavisam godīga. Pirmos divus mēnešus man nepatika NEKAS.<br />
Organizācijas darbinieki bija pārāk familiāri un savā darba stilā haotiski un<br />
neizprotami. Vakariņas ēda pārāk vēlu, bērni skolā vēstures radošajās<br />
darbnīcās bija pārāk skaļi; dzīvokļa biedri, citi brīvprātīgie – ar pārāk<br />
atšķirīgām interesēm; Altamuras pilsēta – pārāk klusa, mietpilsoniska un<br />
provinciāla. Jutos pazudusi Itālijas dienvidu mazpilsētā, par kuras<br />
eksistenci pat mani draugi Milānā īsti nenojauta un satraukti brīdināja, ka<br />
tuvējā pilsēta Bari taču esot otra bīstamākā Itālijā tūlīt aiz Neapoles...<br />
Vai šāda izrādīsies mana lielā un vienīgā Eiropas Brīvprātīgā darba<br />
iespēja, kuru meklēju un gaidīju četrus gadus? Un ko es vispār gaidīju?<br />
Kādēļ šurp atbraucu? Man bija tik daudz ideju un entuziasma, bet pēkšņi<br />
tas bija kaut kur pazudis.<br />
Toreiz es tā arī nesapratu, kas bija nepareizi. Tagad es to zinu. Ja tu<br />
mērķtiecīgi ej uz veikalu pēc saldējuma, bet vitrīnā ir tikai karameles,<br />
protams, ka jūties vīlies, lai arī citkārt karameles ir viens no taviem<br />
mīļākajiem saldumiem.<br />
Es gribēju radoši strādāt, rakstīt, organizēt, bet man lika mazgāt grīdu.<br />
Biju pieradusi ar savu darbu uzrunāt pusi valsts, un pēkšņi biju tikai<br />
apskates objekts vietējā pamatskolā, kas skolotājai stundas laikā<br />
pasniedz pildspalvu... Vissmagāk bija jauniešu centrā cilvēkiem ar<br />
īpašām vajadzībām. Par laimi, turp man vajadzēja doties tikai reizi nedēļā,<br />
bet arī tas bija pietiekami. Mājup parasti devos skumja, jo pēc tikšanās ar<br />
garīgi atpalikušajiem dzīve šķita tik drūma un netaisnīga. Ik dienu cēlos ar<br />
domu, ka nu jau gana – es braucu mājās!<br />
Raudot uz trotuāra<br />
Taču pēc mēneša, diviem pienāca diena, kad sapratu – netaisnīga<br />
izrādījos tikai un vienīgi es pati... Un visvairāk – pret sevi. Tā bija diena, kad<br />
es sirsnīgi raudāju. Jo organizācijas prezidents nolēma nesamierināties<br />
un nepadoties ar manu vienaldzību, ko pret projektu pamazām bija radījis<br />
mans kultūršoks un no tā izrietošās nesaprašanās. Plaisa starp mani un<br />
organizāciju bija izveidojusies jau tik liela, ka pat sasaukt bija grūti, bet<br />
LINK prezidents nolēma lēkt.<br />
Kā vēlāk man tika paskaidrots, Mino ir tiešs un reizēm pat skarbs cilvēks,<br />
kurš nespēj noskatīties, ja kāds iznieko savu potenciālu, slēpj sveci zem<br />
pūra, it īpaši, ja brīvprātīgajam ir tik daudz ko teikt, radīt, un darboties.<br />
Taču to es uzzināju tikai vēlāk. Todien viņš uzsāka sarunu – tādu pamatīgu,<br />
sapurinošu sarunu uz „visu vai neko”! Viņa runa bija tik nežēlīga, ka nebija<br />
ilgi jāgaida, līdz manas asaras signalizēja, ka nu varētu mest mieru. Bet<br />
viņš nerimās un turpināja pārmest par nepareizo izturēšanos, kas tika<br />
iztulkota pavisam aplam, par iespējām un to neizmantošanu, par sajūtām<br />
un komandas garu, kura man toreiz nebija, dievišķo dzīvi mazpilsētā un<br />
maniem garajiem nagiem un augstajiem papēžiem, kas viņu ik dienas<br />
tracināja. Aizcirtu durvis un turpināju raudāt uz trotuāra. Bet viņš atkal bija<br />
klāt. Viņš nelikās mierā. Bija skaidri redzams, ka šai sarunai bija iespējami<br />
tikai divi scenāriji – lidmašīna mājup jau nākamajā rītā vai izdevies EBD<br />
projekts, kas līdz nepazīšanai izmainīs manu dzīvi? Uzminiet, kurš<br />
scenārijs īstenojās?<br />
Kultūra, kas kompromisu nepazīst<br />
Grūti atcerēties, cik asaru todien izlija, taču drīz es atklāju, ka šajā mazajā<br />
pilsētā bija tas, ko es nespētu atrast nevienā Eiropas metropolē. Tajā<br />
kūsāja pašpietiekamība un pašlepnums, no kā trūkuma sirgst ikviens<br />
latvis. Jā, reizēm tā jau robežojās ar aprobežotību un muļķību, taču – ja<br />
nekad neesi ko tādu lietojis, pārdozēt nav iespējams. Iespējams tikai<br />
uzņemt noderīgas rezerves turpmākajai dzīvei.<br />
Turklāt visi ar mani runāja tikai itāliski. Piesakoties projektam, savā CV biju<br />
ierakstījusi, ka man ir itāliešu valodas pamatzināšanas, taču biju smagi<br />
kļūdījusies. Vēl mazāk par itāliešu valodas 16 darbības vārdu laikiem es<br />
pratu altamurāņu dialektu un itāļu žestu valodu. Tā bija cita pasaule ar<br />
trim apgūstamām valodām un stingrām, gadsimtiem iesīkstējušām<br />
tradīcijām, ko man vajadzēja apgūt, lai iederētos. Vai arī braukt mājās? Šī<br />
kultūra kompromisus nepazīst.<br />
Mācījos gatavot itāļu ēdienus un ēst mājās. Mācījos pusdienot tieši<br />
pusdivos un ne sekundi vēlāk. Mācījos uzskatīt pusdienu ēdienreizi par<br />
svētu, kas stāv pāri steidzamu lietu kārtošanai un pat vissamilzušāko<br />
problēmu risināšanai. Mācījos valodu. Mācījos dzīvi, un to visu – itāliski.<br />
Mācījos nezvanīt draugiem, lai apvaicātos, kā klājas, bet vakaros viņus<br />
satikt pilsētas centrālajā laukumā starp baznīcu un pieminekli. Mācījos<br />
dienviditāļu gadsimtiem pārbaudīto un relaksēto ikdienas vienkāršību un<br />
vienveidību. Mācījos izklaidēties, stāvot uz ielas, ēdot picas šķēli un<br />
stundām ilgi runājot par ēdienu un neko. Reizēm man bija sajūta, ka<br />
zaudēju laiku, ka tas iztek man caur pirkstiem kā smiltis un nepaliek pāri<br />
nekas...<br />
Mācoties žonglēt ar bumbiņām un laiku<br />
Par laimi, bija LINK organizētie projekti, kuru realizēšanā iesaistījos –<br />
virtuvē, aktivitāšu zālē, loģistikas organizēšanā, dalībnieku rindās,<br />
grāmatvedības sakārtošanā, pusdienu galda klāšanā un sarunu<br />
uzturēšanā. Jauniešu apmaiņa par cirka tēmu cilvēkiem ar invaliditāti<br />
„IncluSircus” mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, jo sirds siltums<br />
valodas barjeru nepazīst. Turklāt bija tik savādi atzīties, ka astoņus gadus<br />
jaunāks puisis ir spējīgāks par mani un vēlāk pacietīgi mācīties žonglēt un<br />
veidot cilvēkpiramīdas 16 gadus jauna franču cirka skolas audzēkņa<br />
pavadībā. Tā pat vairs nebija programmas „Jaunatne darbībā”<br />
daudzinātā vienaudžu izglītība, tas bija pamatīgs „Domā plašāk, skaties<br />
tālāk un dzīvo atvērtāk” kurss. Es izturēju.<br />
Vēl tik daudz jāpaspēj<br />
Nevarētu teikt, ka es beidzot pieņēmu Itāliju un Itālija pieņēma mani, taču<br />
mēs radām kompromisu, lai varētu sadzīvot atlikušo projekta laiku un pat<br />
nedaudz iemīlējām viena otru. Es atmetu ar roku saviem nemitīgajiem<br />
jautājumiem par skaidri nodalītiem pienākumiem, mērķiem un darbības<br />
sfērām, bet pieņēmu viņu spēles noteikumus – sajūti nākošo vilni un<br />
vienkārši mēģini noturēties uz tā līdzās pārējiem!<br />
Drīz es sāku rakstīt jaunus projektus, no kuriem visus (!!!) agrāk vai vēlāk<br />
Eiropas Komisija apstiprināja un piešķīra tiem finansējumu. Lielāki un<br />
mazāki, pavisam lieli. Es beidzot sajutos noderīga, es beidzot sajutu, ka<br />
esmu attīstībā. Un mani atzinīgi novērtēja organizācijas darbinieki. Es<br />
apguvu arī grāmatvedības pamatlietas, un jau nākamajā projektā man<br />
tika uzticēts atbildīgais biļešu kompensāciju aprēķinu un rēķinu<br />
sagatavošanas uzdevums. Tam pievienojās arī projekta vadītāja<br />
asistēšana, ekskursijas vadīšana, pasākuma programmas izstrāde un<br />
realizēšana.<br />
Laiks vairs nebira mazvērtīgi caur pirkstiem kā smiltis. Tas skrēja kā<br />
mežonīgs zirgs, katra sekunde bija kļuvusi zelta vērtē, man tik daudz vēl<br />
bija jāpaspēj izdarīt...<br />
Nebūs viegli, bet būs interesanti<br />
Bija atlicis vien mēnesis līdz projekta beigām, kad sasniedzu sava<br />
projekta „kulmināciju” – no pildspalvas pasniedzējas biju kļuvusi par<br />
projekta vadītāja asistenti, grāmatvedi un aktivitāšu vadītāju vienā<br />
personā. Cilvēki vairs neredzēja manī brīvprātīgo, bet apzinīgu<br />
organizācijas darbinieci, un es par to jutos gandarīta. Jomā, par kuru<br />
iepriekš biju tikai dzirdējusi un viesojusies kā dalībniece, pāris mēnešu<br />
laikā biju sasniegusi pilotāžu, kas man ļāva stāvēt blakus organizācijas<br />
prezidentam un teikt svinīgo atklāšanas uzrunu LINK starptautiskajos<br />
projektos. Un vēl – es runāju itāliski. Es rakstīju un runāju itāliski. Pēc<br />
sešiem mēnešiem! Vairs nebija iemesla domāt, ka esmu izniekojusi laiku.<br />
Biju ieguvusi tik daudz, ka nespēju to visu atstāt savā atmiņu blociņā. Es<br />
atgriezos Latvijā nu jau kā SAVAS organizācijas vadītāja.<br />
Biedrībai „RED – Radošu Efektu Darbnīca” ir apritējis vien gads, bet mēs<br />
jau esam devuši iespēju doties brīvprātīgajā darbā desmit citiem<br />
jauniešiem, noorganizējuši starptautisku apmaiņas projektu par<br />
fotogrāfiju, piedalījušies vairākos <strong>starptautisko</strong> partneru organizētajos<br />
projektos. Un man ir prieks par katru jaunieti, kurš mūs atradis, lai<br />
paplašinātu savu sajūtu un dzīves pieredzes horizontu.<br />
Es arī lepojos ar savu pieredzi un priecājos, ka tā nebija viena pusgadu<br />
gara saulaina Itālijas diena, jo ko gan es tagad zinātu teikt topošajiem<br />
brīvprātīgajiem, ja pati nebūtu izcīnījusi cīņu ar sevi?<br />
Un baidīties ir tikai labi. Tas nozīmē, ka tu vēl jūti, ka tev nav vienalga, un<br />
ka saproti – nebūs viegli. Taču skaidri zini, ka būs interesanti.<br />
Sintija Lase
Change language