NEPÄRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aÄ£entÅ«ra

More documents

Recommendations

Info

Latvieši Japānā Latvieši Japānā Japāņu kultūras, ēdienu un cilvēku varā Rīga–Kopehāgena–Narita. Atveras lidmašīnas durvis, un te nu mēs esam – 12 Latvijas jaunieši, noguruši pēc 11 lidmašīnā pavadītām stundām, tomēr pilni patīkama satraukuma un neziņas, pirmo reizi mūžā tverot Japānas mitro un tveicīgo jūlija gaisu. Priekšā gandrīz trīs nedēļas. Astoņpadsmit sen gaidītas dienas no 6. līdz 23. jūlijam, kad, piedaloties Starptautiskajā jaunatnes attīstības apmaiņas programmā (International Youth Development Exchange), varēsim ne vien elpot Japānas gaisu un sajust tās precīzo, darba orientēto dzīves ritumu, bet arī baudīt šīs valsts dabu ar tās krāsainību, izgaršot Japānas virtuvi ar zināmo suši, jūras veltēm un zaļo tēju, iepazīt japāņus, kuru sākotnējais kautrums vēlāk itin dabiski pārtop atvērtībā un draudzīgumā. Japānas iniciētajā programmā, kas aizsākta 1994. gadā, lai pieminētu Japānas kroņprinča un kroņprinceses laulību, šogad piedalās 48 ārzemju jaunieši no četrām valstīm: Kambodžas, Dominikānas Republikas, Laosas un Latvijas. Latvijas delegāciju pārstāv Uldis Eglavs, Jūlija Lidovska, Linda Tarvida, Inga Lāce, Ilze Štrassere, Edgars Ivanovs, Sandris Krūmiņš, Una Volkova, Ruta Masaļska, Māris Resnis, Agnija Kazuša un delegācijas vadītāja Līga Efeja. Ārzemju jauniešu vizītes mērķis Japānā ir veicināt savstarpējo draudzību un sapratni starp japāņu un ārzemju jauniešiem un paplašināt Japānas jauniešu starptautiskās perspektīvas, organizējot dažādas aktivitātes, diskusiju programmas, konferences, institucionālās vizītes. Savukārt pēc piedzīvotās programmas Japānā ārzemju delegācijas atgriežas mājās ar mājasdarbu septembrim – Japānas jauniešu uzņemšanu savā valstī, arī Latvijā. Džudo, mēģinot nogāzt japāni Vizītes pirmo nedēļu pavadām Tokijā. Jau pirms atbraukšanas zinājām: esam sadalīti trijos tematiskos kursos – Kultūra, Izglītība, Vide –, kuros darbosimies visas programmas laikā. Pēc savu grupu starptautisko dalībnieku iepazīšanas bijām gatavi kursa pirmajai aktivitātei – institucionālajai vizītei. Trešajā programmas dienā jau īsi pirms astoņiem no rīta Izglītības grupas jaunieši, svinīgi saposušies nacionālajos tērpos, kā pirmie devās ciemos uz Totsuka Daīči pamatskolu, lai tiktos ar tās skolēniem un skolotājiem. Drīz pēc tam savā vizītē uz japāņu vides aktīvista Futoši Sato lauku mājām un rīsu plantācijām devās Vides kurss. Savukārt Kultūras kursam programmas sākums bija ļoti garšīgs – grupa viesojās tradicionālajā japāņu restorānā. Apmeklējuma laikā pamanījām japāņiem raksturīgo: maltītes sastāvdaļas tiek glīti izkārtotas bento kastītē ar četriem nodalījumiem, kā arī vienmēr neiztrūkstoša ir miso zupa un zaļā tēja. Pēc tam kurss devās uz Džudo institūtu, kas veltīts šā sporta veida dibinātājam Jigoro Kano. Institūtā kurss iepazina ne vien džudo vēsturi, bet arī tehniku, vērojot skolēnu paraugdemonstrējumus. Bet kas gan ir teorētiskas zināšanas bez prakses? Tāpēc jaunieši varēja arī paši izmēģināt 3 partnera nogāšanas paņēmienus, katram pārī saņemot pa vienam japāņu skolēnam. Viņi gan, par lielu atvieglojumu, bija instruēti viesus „nemētāt”, tā vietā liekot viesiem nogāzt zemē trenētos japāņus. Skatot vaigā kroņprinci Pēc pirmajiem gūtajiem iespaidiem par izglītības, kultūras un vides situāciju Japānā, dalībniekus nākamajā dienā gaidīja ļoti svarīgs un svinīgs notikums – oficiālā atklāšanas ceremonija, kas sākās ar medicīnas zinātnes doktora Jukio Hatori lekciju par uztura izglītību. Viena no galvenajām problēmām lekcijā tika akcentēta „kodola ģimeņu” veidošanās, kad ģimenes locekļi kļūst arvien individuālāki, tai skaitā sievietes aizvien vairāk pievēršas karjerai, kā rezultātā izzūd ģimenes kopīgu maltīšu tradīcija un, piemēram, Japānā mazi bērni vairs neiemācās pareizi ēst ar irbulīšiem. Atklāšanas ceremonija bija īpaša arī ar to, ka tās laikā visi ārzemju jaunieši pirmo reizi varēja vaigā skatīt un sarokoties ar tiem japāņu jauniešiem, kas septembrī brauks uz viņu valsti. Savukārt pēc lekcijas četru ārzemju valstu pārstāvji ar saviem jaunajiem japāņu draugiem iepazinās tuvāk un vienojās kopīgā diskusijā par aktīvu līdzdalību sabiedrībā. Bet pēc diskusijas kā dienas kulminācija ar patīkamu klusuma pauzi tika svinīgi sagaidīts Japānas kroņprincis, kas sveicināja visus programmas dalībniekus. Kā motivēt mācīties svešvalodas? Arī nākamajā dienā devāmies grupu vizītēs. Vides grupa – uz atkritumu izgāztuves novietni Tokijas līcī, Izglītības grupa – uz Sofijas universitāti, savukārt Kultūras grupa piedalījās tējas ceremonijā čado, precīzāk, gan tās noslēguma posmā, jo kopumā ceremonija var aizņemt vairākas stundas. Bija aizraujoši vērot, cik liela nozīme tiek piešķirta pat vissīkākajām detaļām, cik svarīgs ir estētiskuma aspekts un cik daudz siltuma tiek ieguldīts katrā ceremonijas brīdī. Tagad ir viegli saprast, cik meditatīva ir šī japāņu tradīcija. Pēc vizīšu apmeklējumiem sekoja intensīva divu dienu diskusiju programma, kur visi trīs kursi diskutēja par vizītēs redzēto, kā arī mēģināja rast risinājumus problēmjautājumiem, kādi izglītības, kultūras un vides jomās tika saskatīti. Kamēr Kultūras grupa diskutēja, kā nākamajām paaudzēm nodot tradicionālo kultūru, Vides grupa apsprieda ilgtspējīgu attīstību un iespējas uzlabot dzīves kvalitāti ilgtermiņā. Tika diskutēts gan par atkritumu šķirošanu, gan mežu saglabāšanu, gan valdību politiku vides jomā. Savukārt Izglītības grupa centās rast veidus, kā Japānā, kas ir izolēta valsts, veicināt motivāciju apgūt angļu valodu – valodu, kas šeit netiek plaši pārzināta un izmantota. Tas ļāva latviešiem saskatīt Eiropas valstu priekšrocību, kad motivācija apgūt svešvalodas, īpaši angļu, nav tālu jāmeklē, jo kopējā valstu saime, kādā dzīvojam, un vieglās iespējas ceļot sniedz itin pašsaprotamu iemeslu, lai valodu apgūtu. Dzīvā un izgaismotā Tokija Lai arī diskusiju programma bija intensīva, neizpalika arī Tokijas vietējās dzīves iepazīšana. Jau vienā no pirmajiem vakariem Latvijas delegācija tika uzaicināta uz vakariņām restorānā kopā ar diviem japāņu dalībniekiem, kas šajā apmaiņas programmā piedalījušies iepriekš un bijuši Latvijā. Samaksā 3000 jēnas (apmēram Ls 15) un divas stundas ēd un dzer, cik tik tīk, – šāda veida metode japāņu vidū ir iecienīta, tāpēc arī mēs to labprāt izbaudījām. Japāņu jauniešu pavadībā apskatījām arī Meidži svētnīcu Jojogi parkā, kā arī japāņu zīmējumu muzeju. Neizpalika arī pilsētas vides iepazīšana – Šiņdžuku krustojums, kuru dienas laikā šķērso visvairāk cilvēku pasaulē, Haradžuku, Šibujas, Akihabaras rajons. Pilsētas dzīve Tokijā mutuļo. No rīta izteikti manāma melnbaltā krāsa, kad vīrieši rūpīgi izgludinātos baltos kreklos un melnos uzvalkos, bet sievietes tādas pašas krāsas kostīmos steidz uz darbu. Vakarā vēl vēlās darba stundās novērojama līdzīga aina, kad strādājošie dodas mājup, bieži vien piespieduši pie auss savu mobilo telefonu vai veikli klabinādami tajā podziņas. Netrūkst arī naktsdzīves elpas, jo vairākums veikalu ir atvērti līdz vēlai vakara stundai. Cilvēki strādā, iepērkas, dodas izklaidēties. Tokija ar izgaismotajiem debesskrāpjiem dzīvo pa īstam un viesmīlīgi uzņem mūs. Citi lec mums līdzi Ar Tokijas atmiņām kabatā dodamies dziļākā Japānas izpētē, lai piedzīvotu vietējās programmas aktivitātes. Latvijas delegācija kopā ar Kambodžas devās uz Osaku un budistu pilsētiņu Vakajamu, kamēr Dominikānas Republikas un Laosas jaunieši – uz Fukuoku un Kagavu. Tur tika iepazīti vietējie japāņu jaunieši un, līdzīgi kā Tokijā, organizētas institucionālās vizītes un diskusijas Kultūras, Izglītības un Vides grupās. Tā, piemēram, Izglītības grupa viesojās Vakajamas universitātē, Vides grupa apskatīja Matsudas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un Vakauras līča piekrasti, savukārt Kultūras grupas ceļi veda uz tradicionālā japāņu alkoholiskā dzēriena sakē darītavu, kuru tās pašreizējais vadītājs ir pārmantojis amatu jau piektajā paaudzē. Jāuzsver, ka īpaši lokālajā programmā izpaudās japāņu viesmīlīgā un pagodinošā uzņemšana. Piemēram, vizītē pie Vakajamas vicegubernatora, kad mūsu autobuss piestāja pie ēkas, mūs ieskāva sagaidītāji, kas bija bruņojušies ar Latvijas un Kambodžas karodziņiem un sasveicināšanās frāžu uzrakstiem mūsu dzimtajā valodā. Tik patīkami! Tiesa, neatpalika arī latviešu atbildes reakcija mūsu valsts prezentācijās, kuras gan Tokijā, gan vietējā programmā vienmēr izpelnījās straujus sirdspukstus un tika atzinīgi novērtētas. Japāņi un pārējo valstu pārstāvji labprāt fotografējās ar mūsu jauniešiem, kas bija tērpti krāsainajos tautastērpos, pieskārās un interesējās par tiem, sita plaukstas pie „Bēdu manu, lielu bēdu” un dejoja līdzi „Tūdaliņ, tāgadiņ”, kā arī apjūsmoja neskarto Latvijas dabu un skaisto Rīgu līdzpaņemtajos videoklipos Sounds like Latvia un Welcome to my country. Uz viesģimeni pēc Japāņu kultūras Viena no spilgtākajām pieredzēm ikkatram dalībniekam bija dzīvošana japāņu viesģimenē. Ģimeņu saskaņošanas pasākums ar katru ārzemju jaunieti izvērtās par īpašu procesu: vai ģimenē būs bērni, vai vecāki runās angliski, vai varēsim saprasties – dažādi jautājumi jaucās pa galvu, pirms uzzinājām, kādas ģimenes paspārnē dosimies un kādās mājās pavadīsim nākamās divas dienas. Pavisam drīz patīkamais satraukums pārgāja pirmajās iepazīšanās sarunās un nākamo dienu aktivitāšu plānošanā. Tā kā visas viesģimenes dzīvoja Osakas rajonā, kas ir netālu no senās Japānas galvaspilsētas Kioto, bija skaidrs: vēlamies tur pavadīt daļu laika, apskatot senos tempļus, jo īpaši Zelta paviljonu. Arī Osakas apskate mums negāja secen: braucām panorāmas ratā un redzējām pilsētu no augšas, apskatījām blakus esošo akvāriju un tā iemītniekus. Netrūka arī Japānas kultūras iepazīšana mājās. Tējas ceremonija, ietērpšanās tradicionālajā jukatā, japāņu virtuves baudīšana, pareizi mācoties ēst ar irbulīšiem, japāņu dziesmu dziedāšana, spēlēšanās ar bērniem – tās ir tikai dažas aktivitātes, caur kurām japāņu kultūru un dzīvesstilu iepazinām labāk un personiskāk. Beigas un sākums Atvadas no viesģimenēm pēdējā kopīgajā pasākumā Osakā signalizēja par visas apmaiņas programmas tuvošanos noslēgumam. Nākamajā dienā jau devāmies uz Tokiju, lai izvērtētu programmas laikā iegūto. Vēl pēdējās vakariņas ar irbulīšiem, pēdējās fotosesijas ar jauniegūtajiem draugiem uz Tokijas debesskrāpju fona, pēdējās dāvanu un suvenīru apmaiņas, pēdējie rokasspiedieni, smaidi – un pēc pēdējās nakts jau esam autobusā, lai dotos uz lidostu un vēlreiz izdzīvotu šo valsti atmiņās: vienam par laipno viesģimeni, citam par japāņu ēdieniem, vēl citam par aktivitātēm ar jauniepazītajiem draugiem. Katram citādas... Beigas? Nē. Gribētu to saukt par sākumu – jauniem kontaktiem, iespējām, apmaiņām un citām vizītēm un pieredzēm. Agnija Kazuša un Linda Tarvida
Jauniešu iniciatīvas Jauniešu iniciatīvas Ciprese Projekts „Ciprese” (C hepatīts – informācija – prese) tika īstenots laikā no 2008. gada 1. jūnija līdz 30. novembrim, un to iesniedza septiņi jaunieši no NVO „Pūks un draugi”. Tā mērķis bija sniegt informāciju par C hepatītu pēc iespējas lielākai jauniešu grupai – kā var inficēties un kā rīkoties tiem, kam šis vīruss konstatēts. Tika arī izvērtēta sabiedrības informētība par C hepatīta vīrusu un situācija citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Projekta ideja Projekta ideja radās, kad vairāki savstarpēji pazīstami jaunieši uzzināja, ka ir saslimuši ar C hepatīta vīrusu, un secināja – tādu „bēdubrāļu” ir ļoti daudz. Lai gan šī slimība joprojām izplatās, pieejamā informācija joprojām ir ierobežota. Cilvēki nezina, cik vīruss ir bīstams, kā izpaužas slimība, cik izmaksā ārstēšana. Saslimušajiem bieži vien netiek sniegts nepieciešamais atbalsts, īpaši laukos un mazpilsētās no saslimušā izvairās pat draugi un paziņas. No otras puses, ir nepieciešams veicināt, lai tie, kas ir inficējušies ar C hepatītu, nekautrētos par to informēt citus (piemēram, zobārstu) un rūpīgi sekotu līdzi tam, lai vienmēr izmantotu atsevišķus dvieļus, zobu sukas, ķemmes, jo šo nosacījumu neievērošana pakļauj saslimšanas riskam apkārtējos. Mērķa grupa Projekta mērķa grupas jauniešus meklēja ar www.draugiem.lv palīdzību: domubiedru grupās tika ievietots gan projekta apraksts, gan aicinājums tajā iesaistīties. Jaunieši no pamatgrupas, kas paši apmeklēja ārstu Latvijas Infektoloģijas centrā, aicināja piedalīties citus garajās rindās gaidošos jauniešus, kā arī izvietoja ziņojumus uz informācijas dēļa. Kopumā projektā piedalījās jaunieši vecumā no 15 līdz 30 gadiem un no tādām Latvijas vietām kā Gulbene, Kuldīga, Rīga, Pāle, Viļķene u. c. – gan tādi, kas ir saslimuši ar C hepatītu, gan tādi, kas nav. Aktivitātes Pirmais posms – sagatavošanās. Tika izveidota projekta mērķa grupa: 24 jaunieši + atbalsta persona. No projekta dalībniekiem tika izveidotas 4 darba grupas, sadalīti uzdevumi un atbildība. Otrais posms – informācijas apkopošana par Latviju. Tika meklēta visa veida informācija par C hepatītu Latvijā. Kā viens no vērienīgākajiem atklājumiem bija www.sievietes.lv foruma diskusija. Tēmu par C hepatītu uzsāka viens no projekta dalībniekiem, un savstarpējā viedokļu un pieredzes apmaiņa joprojām turpinās. Trešais posms – informācijas apkopošana par Eiropas Savienību. Tika meklēta informācija par C hepatītu citās ES valstīs. Kā noris vīrusa ārstēšana, kāda informācija ir pieejama, kā tā tiek izplatīta utt. Sarūgtinājumu sagādāja atklājums – daudzas valstis ārstēšanās izmaksas no C hepatīta sedz pilnībā, kamēr Latvijā galvenokārt tās jāsedz pašam slimniekam, jo valsts kompensē tikai daļu. Tas radījis situāciju, ka cilvēki baidās noskaidrot, vai viņiem ir C hepatīts, jo zina – ārstēšanos (Ls 500 mēnesī) nevar atļauties. Ceturtais posms – informācijas materiālu sagatavošana. Salīdzinot situāciju Latvijā un citās ES valstīts un izvērtējot dalībnieku personīgo pieredzi, tika sagatavoti materiāli bukletam par C hepatīta vīrusu. Bukletus vēlāk izmantojām izbraucienā. Piektais posms – aptaujas. Tika veiktas aptaujas ar mērķi noskaidrot cilvēku informētību par C hepatītu. Vai ir bijusi saskare, vai zina, kā slimība izplatās un izpaužas. Lai veiktu aptaujas, uz katru Latvijas novadu divu dienu braucienā devās 6 jaunieši un atbalsta persona. Katrā novadā tika apmeklētas 2 pilsētas un 2 ciemi. Aptaujas veica šādās pilsētās un ciemos: Kuldīga, Ventspils, Cēsis, Limbaži, Alūksne, Gulbene, Jelgava, Bauska, Saulkalne, Vilce, Stalbe, Bīriņi, Ranka, Drusti, Sabile un Kandava. Sestais posms – izbrauciens. Projekta laikā notika 6 dienu izbrauciens, kurā jaunieši no mērķa grupas apkopoja iegūto informāciju, dalījās pieredzē, uzskatos, piedalījās kultūras, sporta un atpūtas pasākumos un izstrādāja bukletu un logotipu nelieliem auduma maisiņiem. Septītais posms – reklāmas materiālu sagatavošana. Reklāmas materiālu – bukletu un maisiņu – dizaina noformēšana un nodošana drukai. Astotais posms – intervijas. Notika divas tikšanās ar Hepatīta biedrības pārstāvjiem. Intervējām mediķus (ārstu un medicīnas māsu) un pacientus – gan tādus, kas izārstējušies, gan tādus, kuru ārstēšana nav bijusi veiksmīga. Tomēr gan vieni, gan otri ir saglabājuši dzīves sparu. Devītais posms – seminārs. Tas notika Rīgā. Semināra laikā projektā iesaistītie jaunieši dalījās gūtajās zināšanās par C hepatītu, prezentēja izstrādātos reklāmas materiālus un iepazīstināja semināra dalībniekus ar projekta norisi un mērķiem. Seminārā piedalījās arī Hepatīta biedrības pārstāvji, kuriem tā noslēgumā varēja uzdot praktiskus jautājumus. Desmitais posms – rezultātu izplatīšana un izmantošana. Bukleti un auduma maisiņi tika dalīti Vecrīgā un lielveikalā Stockmann. Bukletus nosūtīja Rīgas skolām un sociālajiem dienestiem Latvijas reģionos. Projekta rezultātus publicēja arī internetā un preses izdevumos. Mūsu secinājumi: ir ļoti patīkami, ja projekta tēma un uzdevumi ir aktuāli. Ir lieliski apzināties, ka, pateicoties mūsu sadarbībai, esam palīdzējuši un snieguši noderīgu informāciju tik daudziem cilvēkiem. Ir sajūta, ka esam devuši ko noderīgu visai Latvijai. NVO „Pūks un draugi” jauniešu kopdarbs Mācies no citu pieredzes! Kāpēc godprātīga dokumentu aizpildīšana ir tik svarīga? (Patiess notikums no projekta „Ciprese”) Nereti iesaistot projektā jaunus dalībniekus, viņi žēlojas par bezgalīgo aizpildāmo papīru kalnu. Cilvēki vaid, ka gan jau nekas slikts nenotiks un neviens tos papīrus nekad neskatīsies. Diemžēl tā nav tiesa. Negaidīti sarežģījumi notiek. Mēs jums pastāstīsim nesenu notikumu, kura laikā projekta „Ciprese” (sabiedrības informēšana par C hepatītu) dalībnieki nonāca ārkārtīgi nepatīkamā situācijā – viņus no ķēpīgas tiesvedības paglāba apzinīga formalitāšu izpildīšana. Kļūdainā publikācija Viena no projekta „Ciprese” aktivitātēm bija darba grupas izbrauciens ar mērķi izveidot informatīvu bukletu. Neprecīzi pārbublicējot informāciju no mājaslapas www.noslepums.lv, žurnāls „Marta” bija šo aktivitāti nodēvējis par tievēšanas nometni. Tā kā raksts netika iepriekš saskaņots ar darba grupu, viņi par šo kļūdu uzzināja tikai trīs dienas pirms pašas nometnes, kad tikko iznākušā žurnāla lasītāji zvanīja ar mērķi pieteikties. Viena šāda tievēt gribētāja pieteicās izbrauciena pirmās dienas rītā. Viņai rakstiski atbildēja, ka diemžēl dalība nav iespējama, jo iepriekš ar visiem dalībniekiem tiek noslēgts līgums. Neatlaidīgā meitene Par spīti atteikumam, meitene parādījās nometnes norises vietā un, atsaucoties uz žurnāla „Marta” pulikāciju, stingri uzstāja, ka vēlas tajā piedalīties. Viņai izskaidroja, ka informācija izdevumā bijusi kļūdaina. Meiteni uzaicināja papusdienot, padzert tēju un uzzināt vairāk par projektu. Viņa teicās esot no Limbažiem, un, tā kā no nometnes norises vietas attiecīgajā maršrutā kursēja tikai viens autobuss dienā, viņai piedāvāja aizvest uz ērtāku pieturu. Meitene atteicās un devās mājās saviem spēkiem. Nākamajā dienā meiteni atveda tuvējās skolas direktore, kurai meitene bija teikusi – esot no nometnes padzīta. Pēc šī incidenta tika vēlreiz mēģināts meitenei izskaidrot apstākļus, kuru dēļ viņa nedrīkst palikt. Visbeidzot meitene piekrita braukt ar darba grupas autobusu un pa ceļam palikt Salacgrīvā, no kuras tālāk viņa varētu doties mājās. Viņai piedāvāja brokastis, pusdienas un arī naudu sabiedriskajam transportam, bet no naudas meitene atteicās. Diemžēl Salacgrīvā meitene atteicās izkāpt no autobusa un to pameta tikai pēc trešā brīdinājuma izsaukt policiju. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija Dažas dienas pēc izbraukuma beigām projekta organizatori saņēma zvanu no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas. Meitene bija vērsusies inspekcijā ar sūdzību, ka esot no nometnes padzīta, visi ar viņu sarunājušies tikai krievu valodā, viņai nav sniegta palīdzība, lai arī viņa bijusi apmaldījusies, un tad aizvesta uz Salacgrīvu, kur pamesta bez naudas. Lai arī inspekcijai tika izklāstīts situācijas apraksts no dalībnieku puses, projekta grupai tika norādīts – nepieciešams juridiski pierādīt meitenes neesamību dalībnieku sastāvā. Inspekcijai tika nosūtīts projekta apraksts, kurā bija norādīts, ka ar visiem dalībniekiem tiek slēgti līgumi, kā arī līguma paraugs. Meitenei šāda līguma nebija, līdz ar to tika pierādīta viņas apsūdzību nepamatotība. Ar projekta „Ciprese” darba grupas atļauju rakstu sagatavoja Līga Sadoviča, v/a „Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra”
Page 1 and 2: Jaunatnes starptautisko programmu a
Page 3 and 4: Eiropas Brīvprātīgais darbs Eiro
Page 5: Jauniešu apmaiņas Jauniešu apmai
Page 9 and 10: Apmācības Apmācības Dari, un pa

NEPÄRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aÄ£entÅ«ra

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?

NEPÄRDOD SEVI! - Jaunatnes starptautisko programmu aÄ£entÅ«ra