Mazie dunduri - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte

RainisRAINIS- 1 -Mazie dunduriMazie dunduriSlavē, mīlē un dzied manas dziesmiņas, kur tik ir latvji,Rokās tās tura ikviens, kabatā nes tās ikviens.Edz, kur dažs sarkst un dažs bālst, un cits trūkstas un bīstas, un nīstas!To tik es gribu, redz, tā, tagad man dziesmiņa tīk.(Marciāla.)PRIEKŠVĀRDS PIRMAJAM IZDEVUMAMKatram liela patikšanaUn ar krietna mācīšana,Ja tas stāstus, jokus arLasīt vai ar dzirdēt var.Tā, par piemēr', stāstiņi,Ko sniedz Mazie Dunduri.(Vilhelms Bušs. Filucius.)Mēs, Mazie Dunduri... redaktori, līdzstrādnieki, zeceri, korektori un visi,nešaubāmies, ka minētie jautrā Buša vārdi ir bezgalīgi dziļa patiesība, un ceram,ka arī cien. lasītāji būs tanī pat pārliecībā, un tur viņiem būs taisnība, kā arvienu.Mēs, visi Mazie Dunduri, strādājam svīzdami, pūzdami šinī saltā ziemas laikā, laitik mīļiem tautiešiem gatavotu vairāk «krietnas mācīšanas un ar lielas patikšanas».Šinī ziņā mēs varam skaitīties pie tiem «vīriem, kuriem tie nopelni» ira. Mēs esamsagādājuši stāstus un jokus no visām pasaules malām, mēs esam arī pašioriģināldunduriski mēļojuši un zobojuši... Priekš katra te ir savs kumoss, vai viņšvīrs, sieva, bērns, kungs, kalps, tēvs, māte, cilvēks. - Lai tik katrs lasa: kas lasa,tas atrod. Dunduri bij drusciņ likušies nosnausties un aizsnaudušies pie 10gadiem... Jo ilgāk Dunduri snauda, jo naigāk viņi tagad pie darba ķersies. Viņigrib sākt biežāk tautās staigāt, un, ja tik mīļie latvieši Dundurus tāpat mīļos kāDunduri viņus, tad solāmies sērstu nākt latvju sētās, cik bieži spējams, līdz ar katruLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 3 -Mazie dunduriLūk tik, jau atkal jauns grēks, ko tu paspēji atrast priekš manis:Nu lai es mīlējot pat - kas nu to iedomāt var -Mīlējot - kalponi, to - kas mēdz tevi aptērpt un puškot,Kas tavas kājiņas aun, - dieviņ, tāds negantīgs grēks!Ja es būt' noziegties gribēj's un paļāvis kaislībai vaļu,Vai manim vajadzēja gan nievātu meitiņu ņemt?Ko ,pati dieviete mīl, vai tas izvēlēs verdzenes gultu,Rētainas miesiņas glaust, tulznotas rociņas spiest?Viņa tik čakla un mundra, tilk manīga visādos darbos,Izdarīts viss, ko tu liec, zelta šī meitene vērts.Viņa tev klausa uz mata, un es būtu uzbildis viņu?Es būtu nelaimīgs vīrs, atraidīts, pierādīts - beigts.Zvēru pie dieviem un gariem, pie uzticības un mīlas:Nevainīgs esmu kā bērns, velti man uzkrauts tāds grēks.A m o r e s, II, 15Zeltīto gredzentiņ manu, tu skaistules pirkstiņa greznums,Katram tu liecību dod: devējiņš sirsnīgi mīl.Ej nu tu, gredzentiņ manu, pie mīļās kā tīkama balva,Lai viņa priecīgi spiež tevi uz pirkstiņa sev.Iztiec tu viņai pa prātam, ka mēs arī līdzi viens otram,Pieglaudies mīļi jo mīļ' meitiņas pirkstiņam klāt.Laimīgo gredzentiņ manu, tu ,mīļākās pirkstiņā būsi,Man, pašam devējam, vēl vajadzēs dāvanu skaust.Ai, ja es varētu pēkšņi par sūtīto balviņu palikt,Ja manim nebūtu liegts burvības noslēptais spēks.Pirms gan vēl pieglaustos liegi pie meitiņas valganām lūpām,Lai manim vieglāki būt' vēstulēm zīmogu spiest.Ja mani gribētu noslēpt kaut kādā tīnītes tumsā,Pirkstiņā turētos ciet', nelaistos vilkt sevi nost,Negodu, dzīvībiņ manu, nemūžam es necelšu tevim,Nedz tavā pirkstiņā būs pagrūta nasta, ko nest.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 4 -Mazie dunduriUzmauc uz pirkstiņa mani, kad vēsajā valgumā niries,Skaudīgie apvalki krīt, locekļi saulītē mirdz.Ja tevi lūkošu, meitiņ, tik nesegti skaistu, man rādās,Locekļos aizdegsies guns, gredzentiņš atkal tiks vīrs.Diezgan, kam veltīgi cerēt! Tad ej nu tu, balviņa mazā,Skaistajai ,meitiņai teic: viņš tevi tikuši mīl.MARCIĀLAJa tev, lasītāj mīļo, ,kaut kas šinīs lapiņās netīk,Saturā ,kodola trūkst, valoda neskaidra šķiet,Atvaino, neesmu vainīgs, lai grāmatas apgādnieks atbild;Kam viņam vajdzēja steigt lapiņas pasaulē laist?Ja nu tu tomēr vēl tiepsies, ka noziedznieks es un ne bodnieks,Jān'die, tad jādomā man, akmins tev krūtīs, ne sirds.Tomēr tur iekšā tik nieki?». Vai citu ko solu es tevim?Tiešām, tur nieki vien ir, tomēr tev labāku nau.MARCIĀLA, I, 58Kādu meitiņu gribu un kādu negribu, prasi?To, ko ,ne viegli par daudz, ne ar par grūti man ņemt.Tā, kas vidū ira un starpā šām abām, man patīk:Negribu badiņu ciest, negribu pārēdies būt.STRATCONATevi ja raudināj's esmu vai kaitināj's, mutītes dodams,Atrieb man, atrieb tu drīz, skūpsti tu mani tāpat.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 5 -KATULLA. LESBIJAICarmen VMazie dunduriDzīvot, Lesbija mīļā, vajg un mīlēt,Veco sirmgalvju niknās, ļaunās runasPlika vērdiņa vērtas neturēsim.Noiet saulīte, atkal gaisma atnākMums - līdz dieniņa baltā reizi beidzas,Viena mūžīga nakts ir noguļama.Dod man mutīšu tūkstots, pēc tam simtu,Atkal tūkstošu otru, otru simtu,Tālāk tūkstošu jaunu, atkal simtu,Tad, kad tūkstošu daudzi sasnieguši,Ātri jāsajauc skaits, lai nezinātuVai arī nekrietnis skauģis nenoskaustu.KATULLA. ODA XXVIIPildi, puisīt, manā kausāFalerniešu ģirto guni!Postumia pavēlēja,Jautro dzīru karaliene.Projām, vājais upes valgums!Dzirdini tu gavētājus:Mums ir Bakhus mīļams dievs.SAPFO, Nr.2Dzevam līdzīgs šķiet man tas laimes dēliņš,Kuram liktens lēmis tev pretim sēdēt,Saldo balsi dzirdēt un lūkot teviKairīgi smejam.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 6 -Mazie dunduriManās krūtīs nabaga sirds tā laužas,Visi prāti itin kā sajukuši,Tikko tevi ieraugu, - neviens vārdiņšNenāk pār lūpām.Mēle mutē tīri kā sastingusi,Smalkas uguns dzirksteles miesās spridzin,Acis apklāj tumsība, ausīs dunēDrūmīga dima.Sviedri lāsēs izsitas, mani visuGrābtin sagrālbj drebuļi, bālin bālstu,Nāve lido ,manim ap acīm, galvaĀrprātā griežas.SAPFO, Nr.52Mēnestiņš sen jauNagrimis jūrā,Sietiņš jau gabalā,Pusnakts jau klāt;Stunda pēc stundasVelkas un velkas,Es vis vēl vientule -Vientule guļu.SAPFO, Nr.90Ratiņš vairs nerit,Spolīte netek,Ratiņš man atriebiesLīdz dzīvam galam.Māmiņu mīļo,Māmiņu saldo,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 8 -Mazie dunduriSkaistākās dzejas man riet, viņas mīkstajās rociņās guļot,Heksametera mērs rit, manu pirkstiņu sists,Liegi pār baltajiem pleciem. Bet meitiņa mīlīgā miegāElpo un kvēlina man krūtis un sirsniņu līdz.GĒTES «ROMAS ELĒGIJAS»XIVIededz man, puisīti, guni. - Vēl gaišs, un jūs tagadiņ sveciVeltīgi tērēsiet vien. Nedarat slēģus vēl ciet:Saulīte aizlaidās tikai aiz namiem, vēl spīd viņpus kalna,Droši pusstundiņas vēl, kamēr uz mieru sauks zvans.Klaus' jel tu, nelaimes bērns, un ej ašāk - es meitiņu gaidu!Guntiņa, mierini tu, agrāk dod naksniņu just.R.BĒRNSSVai tas ir domājams,Vai tas ir spējams,Lai jauna meitiņaDzīvo ar veci?Velns lai to Induli,Kas manus vecosApmāj, naudas dēļMeitiņu aizdod.Mūžīgi rūpēties,Agri un vēlu,Elsot un tekalētAugošu dienu.Ak, cik viss muļķiski,Īdzīgi, salti,Un, kad nāk naksniņa,Dieviņ, to moku!Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 9 -Mazie dunduriZurzē un smādē,Sirgalē, kāselē,Neviena lietiņaNava pa prātam.Viņš visus puisīšusGribēt' net aprīt,Velns lai to dieniņu,Kur viņu tiku!Ak, neviens cilvēciņšNežēlo manis,Vienīgi viņmāte,Tā manim saka:Ciet viņu, meitiņa,Kamēr viņš nomirs,Par viņa naudiņuJaunekli pirksi.R.BĒRNSSJa viņš tik prasītu,Ja viņš tik prasītu,Ja manis gribētu,Vajdzētu prasīt!Ja viņš man palūgtos,Vai tad es «nē» teiktu?Ja ma.nis gribētu,Vajdzētu sacīt!Ja mani skūpstītu,Vai tad es sūdzētos?Ja manis gribētu,Vajdzētu prasīt!Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 10 -Mazie dunduriJa tik viņš prasītu,Ja tik viņš prasītu,Ja manis gribētu,Vajdzētu prasīt.R. BĒRNSSMeitiņu ar naudiņu,Jauku naudas meitiņu,Viņu mīļu, tādu mīļuNaudas meitiņu.Manim tīk meitiņaTurīga, naudīga,Manim tīk tīrumiņš,Apaļi lopiņi.Muļķis, kas laimiņuMeklē tik mīlībā,Kas tikai lūkojasJaukumā, daiļumā.Dzeltenais medutiņš,Mīļamais gardumiņš,Drīzi vien apnicis,Mutīti sūrina.Dzeltenais rubulītsNava vis tādējāds,Jo ilgāk turēsi,Jo vairāk tiksies.KOĻCOVAEs viņu mīluKarstāk par uguni,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 11 -Mazie dunduriKā citi nemīlNe visā mūžā.Tikai caur viņuPasaulē dzīvoju,Viņam es atdevuMūžu un dvēsli.Mirdzin mirdz naksniņa,Kad viņu sagaiduBāla kā mironis,Auksta un trīcoša.Dziedot viņš tuvojas:Kur mana drostiņa?Lūk, viņš ķer rociņu,Lūk, viņš dod mutītes.Mīļais mans, dzesiniMutīšu ugunis,Bez viņām krūtiņāsAsinis kvēlo.Bez viņām vaidziņiDegtin deg sārtē,Krūtiņas viļņo,Actiņas spiguļo,Actiņas spiguļoItin kā zvaigznītes.IZ ZĀLAMANA AUGSTĀS DZIESMASPēc PuškinaMan asinīs iegribas ugunis deg,Tu dzēlusi dvēseli, dvēseli manim,Nu skūpsti jel mani, tavs skūpstījiens manLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 12 -Mazie dunduriDaudz saldāks par mirru, par vīnu.Pie manis tu lipnīgo galviņu liec,Lai atdusu mierīgā dusā,Līdz rīta vēsmiņas celsiesUn naktsmigla projām bēgs.PILSĒTĀHeinesNelaiks, negaiss, asi vēji,Lietus līst, un sniegi snieg;Es pie loga klusi sēdu,Veros bargā tumsībā.Redzu ārā: uguntiņaBāli, vientulīgi mirdz;Vecmāmiņa lēni velkas,Rokā lukturīti nes.Vecmāmiņa, liekas, pārnesMiltus, olas, saldumus,Raušus viņa steidzas ceptSavai daiļai meitiņai.Tā guļ mājās atzveltnē,Lasa vācu romānu,Zelta sprogas cēli viļņoAplīk saldiem vaidziņiem.LEIŠU DAINAS1.Kā lai nu nedzer,Ģirtu prātu nedzied?Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 13 -Mazie dunduriSolās mans saimnieks,Solās mans kundziņš,Trīs dālderus došots.Nodzeršu vienu,Otru nodzīvošu,Bet šito trešoNoslēpšu kulē:Tas būs paģiriņām.2.Mans tētiņisSaimnieciņis;Es - krodziņaAzoriņis.Iet meitiņaElsodama,Sav' vīriņuMeklēdama.Uz galdiņaAtsasēdu,Liku uznestAlu, medu.Mājās šķelmi,Tu vīriņu,Ej uz plašuTīrumiņu.Apzels arklisMeiranīšiem,Apzels kumeļšDābolīšiem.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 14 -ĶEZAJā, paties', no manis daudz kasBūt' ar laiku iznācis,Ja tik manim naidīgs liktensCeļu nebūt' aizstājis.Augstu slavu spēju iegūt,Darbs tik aiziet kareivjos;Bet es nebiju tāds muļķis,Lodēm pretim nestājos.Tikt par dzejas luteklītiMan bij mazāk pretīgi;Mācīts vīrs es būtu ticis,Ja vien pratis ābeci.Man būt' laimējies pie dāmāmVienmēr brangi - saprotams -,Bet tās mani nežēlīgiPārsmej, dar' ko darīdams.Dzimis bagātnieks - es būtuŠinī kārtā iestājies,Nebūt' tik no pašas reizesNaudas trūkums piesities.Mazie dunduriDZĪVES RIŅĶOŠANA(Bezgalīgi mūžīga dziesma, kura nekad nebeidzas, bet iet vis tāļāk utt., utt.)Kaļu, kaļu, ko es kaļu,Rīmes kaļu, rīmes kaļu.Kas tur no tām rīmēm būs?No tām rīmēm peršas būs.Kas tur no tām peršām būs?No tām peršām dziesmas būs.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 15 -Mazie dunduriKas tur no tām dziesmām būs?No tām dziesmām nauda būs.Kas tur no tās naudas būs?No tās naudas alus būs.Kas tur no tā alus būs?No tā alus dzērums būs.Kas tur no tā dzērum' būs?No tā dzērum' rīmes kļūs.Kaļu, kaļu, ko es kaļu?Rīmes kaļu, rīmes kaļu.Kas tur no tām rīmēm būs...utt., utt., utt. cum gratia in infiinitum, t. i., tik tāļu, kamēr dziesma beidzas, - un viņanekad nebeidzas, ja dziedātāju nenosit. Bet, ja tas ar nosists, dzied cits tāļāk.DZEJNIEKSAtdariet maciņus,Saņemiet dūšu,Tūliņ es laidīšuDziesmiņas laukā.Sen jau es domāju,Ko gan būs darīt:Naudas ir mazumiņs,.Vajdzību daudzums.Visādi pūlējasDaudz ilgus gadus;Raudzīju visādus.Amata darbus.Kalps biju; skroderis,Skolmeisters, skrīveris,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 16 -Mazie dunduriSulainis, krodzenieks,Apikāts, burvis.Nebija naudiņas,Zvaigznes un laimes,Līdz kamēr sapnīGudrību smēlos.Dzejas iz medspoda.Dažs sakās laizīj's,Es ņemšu podiņu,Pārdošu tirgū,Medspodu pašuPārdošu tirgū,Jeb, prasti runājot,Rakstīšu peršas.Mānim ir atskaņu3 duči kešā,Domām un atjautāmTagad nau cenas.RĪMU SMĒDEKas tur dimd, kas tur stinkšViņa meža galiņā?Vai tur kari karojas,Vai kalvītis kalvējas?Ne tur kari karojas,Tur kalvīts kalvējas.Tas nebija prasts kalvīts,Tas bij rīmu kalējiņš.Šāds kalvītis, tāds kalvītis .Kaļ no cēla, jauna dzelža,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 17 -Mazie dunduriŠis kalvītis, tas izkaļNo veciem lūznīšiem.Svešus lūžņus virināja,Jaunas dziesmas darināja.Tas dimdēja, tas stinkšējaViņa meža galiņā.ŠUR UN TUR, IT NEKURPēc Marka TvenaVai lasītājs nebūtu tik laipns paskatīties sekošos pantiņos un pielūkot, vaiviņš tur var atrast ko bīstamu:Šur un tur, kur nekur,Nezinu ne šā, ne tā.Gāju, gāju es pa lauku,Redzēj' mēnestiņu jauku,Tas man rādij' šā un tā:Kur nekur, it nekur!K o r i s:Šur un tur, it nekur,Kā nekā, it nekā!Es nesen kādā laikrakstā atdūros pret šo rīmju bimbekli un izlasīju viņu pārisreizes cauri. Viņš tūdaļ sagrāba mani visos savos nagos. Cauru brokasti viņš manvalstījās pa smadzenēm, un, kad es galu galā salveti salocīju, es nezināju, vai esko ēdis vai neēdis. Dienu iepriekš es jau uz mata biju sākārtojis dienas darbus:-sirdssadrebinošu traģēdiju romānā, kuru patlaban rakstu. Es gāju pie rakstāmāgalda uzsākt savu asinsdarbu. Es sagrābu spalvu, bet vienīgais, ko iz viņas spējuizspiest, bija: «Šur un tur, kur nekur!» Cauru stundu es cīkstējos grūtā cīņā, betveltīgi. Mana galva dunēja joprojām: «Kā nekā, it nekā, nezinu ne šā, ne tā, itnekā, kā nekā» utt., utt. bez miera, bez atpūtas. No darba nebij ko domāt - tikdaudz bij skaidri noprotams. Es darbu metu pie malas un klenderēju pa pilsētu, unLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 18 -Mazie dunduriatradu tūdaliņ, ka manas kājas cilājas pēc viņa nežēlīgā bimbekļa rituma. Kad toilgāk nespēju ciest, es mainīju soļus. Bet nekā nelīdzēja; pantiņi piemērojāsjaunajam solim un mocīja mani uz mata kā agrāk. Es gāju atkal mājās un kamājoscauru priekšpusdienu; kamājos kā mašīna, bez prieka ēzdams; kamājos unkunkstēju un bimbināju visu mīļu vakaru; gāju gulēt un valstījos, spārdījos unbimbinājos vienā valstīšanā, vienā bimbināšanā; uzcēlos ap pusnakti pusārprātāun mēģināju lasīt; bet zibošā lapas pusē nebija nekas cits redzams kā vien:«Šur...tur ...tur...kur...šā un tā...nekā!» Dienai austot, es biju traks, un katrs bijaizbrīnējies un noskumis par manu muļkisko gala pantu:«Šur, tur; šur un tur, kurnekur!» Divi dienas pēc tam, sestdienas rītā, es piecēlos kā grīļojoša ģiltene ungāju, kā bija norunāts, uz mīļu draugu, cienīgu tēvu Z. kungu, ar viņu kopāpastaigāties līdz tuvējiem Zasulaukiem. Viņš manī stīvi noskatījās, bet nekāneprasīja. Mēs laidāmies ceļā. Cienīgais stāstīja un stāstīja, un stāstīja, kā jau pasavai parašai. Ne es ko prasīju, ne es ko dzirdēju. Pēc vienas versts cien. tēvssacīja: «Mark, vai tu nevesels? Tu jau izskaties tāds izdēdējis, nokāmējis unsajucis. Runā, lūdzams, kaut ko!» Sērīgi, bez aizgrābtības es sacīju: «Šur un tur,kur nekur, nezinu ne šā, ne tā!» Mans draugs uzskatīja mani pārsteigti un teica:«Taisnību sakot, Mark, es tavu nodomu nenoprotu. Tas, ko tu teici, neliekas diezcik svarīgs, visādā ziņā ne bēdīgs; un tomēr - es nekad neesmu dzirdējis tikaizgrābīgus vārdus. Kas tad -»Bet es vairs nekā nedzirdēju. Es jau biju tāļu prom ar savu .nepielūdzamo, sirdisagrauzošo: «Gāju, gāju es pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku, tas man rādīj' šā untā: šur un tur, it nekur!» Kas pārējo ceļu notikās, es nezinu. Piepeši Z. kgs uzlikaroku uz mana pleca un sauca: «Ak, mosties jele, mosties, mosties! Neguli tačuvisu dienu! Te mēs esam Zasos, cilvēka bērns! Es esu norunājies kurls un mēms,un aklis un neesu dabūjis atbildes. Paveries uz šiem diženiem laukiem! Raugi!Raugi! Met savu aci uz viņiem! Tu esi ceļojis, tu esi visur redzējis slavenusizskatus. Nāci nu un dodi godīgu spriedumu. Ko par šo saki?» Es vāji nopūtos unmurmināju: «Redzēj' mēnestiņu jauku, tas man rādīj' šā un tā: šur un tur, it nekur.»Cienīgais tēvs stāvēja dziļi nopietns, acīm redzot pilns līdzjūtības, un ilgi maniuzskatīja, tad viņš teica: «Mark, šeitan ir kas, ko mans prāts neizprot. Šie ir gandrīzLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 19 -Mazie dunduritie paši vārdi, kurus tu iepriekš teici; viņi liekas nekā nenozīmējot, un tomēr manaiz viņiem, tiklīdz tu viņus saki, sirds vai net pušu plīst. «Šur un tur -,» kā tak tasbija?» Es sāku no paša iesākuma un atkārtoju visus pantiņus. Mana drauga vaigsatspīdēja no uzmanības. Viņš runāja: «Raug, kas par skaistu dzindzekli! Tā jau tīrāmūzika. Un tīk smuki tek. Es tos pantiņus gandrīz jau zinu. Pasaki viņus tik vēlreiz,tad viņi man droši cieti.» Es viņus pateicu. Tad Z. kungs viņus atskaitīja. Viņamdrusku kļūdījās, es pārlaboju. Nākošu un vēl reizi viņš atskaitīja pareizi. Te nu bija,it kā kad smaga nasta noveltos no maniem pleciem. Nejēdzīgais bimbeklis atstājamanas smadzenes, un salds. miers un klusums nolaidās pār mani. Man sirds bij tikviegla, ka es būtu varējis vai dziedāt; un es dziedāju ar, kad gājām atpakaļ, vienābalstā pusstundu. Tad mana atsvabinātā mēle atkal atdabūja svētīto valodu, undažu garu stundu sakrātā valoda sāka ritēt un tecēt. Viņa tecēja un tecēja, priecīgi,gavilējoši, kamēr avots bija tukšs un izsīcis. Kad savam draugam pie šķiršanāsspiedu roku, es teicu: «Vai šodien nebija brīnum jauki? Bet es te atgādājos, tujau divas stundas ne vārda neesi runājis. Teic kādu vārdiņu, šauj vaļā!»Cienīgstēvs pagrieza uz mani nespulganās acis, grūti nopūtās un sacīja bezmundrības, it kā bez samaņas:«Šur un tur, it nekur, nezinu ne šā, ne tā.»Tas man bija kā ar nazi sirdī, un es klusu pie sevis teicu: «Nabags puika!nabags puika! Nu tas viņam kaklā.» Divi, trīs dienas neredzēju Z. kungu. Tadotrdienas vakarā tas iestreipuļoja pie manis un satriekts noļima uz krēsla. Viņš bijabāls, nokāmējis, gatavs ģiltens. Viņš pacēla savas izdzisušās acis uz mani unteica: «Ak, Mark, šie negantie pantiņi mani postā gāzuši; viņi kā lietuvēns gulēja uzmanis caurām dienām, caurām naktīm, stundu stundā, līdz šim pašam acumirkļam.No mūsu pēdējās satikšanās es esu izcietis pazudināto elles mokas. Sestdien espiepeši pa telegrāfu tiku aicināts un braucu tūlīt ar vakara vilcienu uz Jelgavu.Iemesls bij kāda mīļa veca drauga nāve, kas bij vēlējies, lai es turot viņam kaparunu. Bet es netiku pāri par ievadu, jo vilciens sāka iet, riteņi sāka savu «klak-klak -klak-klak-klak. Klak-klak klak-klak-klak», un tūlīt sasodītie pantiņi piemērojās šaipavadīšanai. Visu stundu es sēdēju un liku uz katra sevišķa riteņu klaudzējiena pavienai zilbei no viņiem pantiņiem. Tad biju tik noguris, it kā visu dienu būtu malkuskaldījis. Mans smadzeņu kauss sāpēja, ka vai plīst gribētu. Es domāju, man būtuLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 20 -Mazie dunduritrakam jātiek ja vēl ilgāk tā sēdētu; es noģērbos un atlikos gulēt. Es izstiepos uzsava sola un - nu iznākumu tu pats vari iedomāties. Viss gāja mierīgi uz priekšu uzmata Tāpat kā agrāk: «Klak-klak-klak - nezinu ne šā, ne tā, klak-klak-klak - gāju espa lauku - klak-klak-klak - redzēj mēnestiņu jauku - klak-klak-klak - tas rādīj' šā untā -utt., utt., utt. - kā nekā, it nekā!» Gulēt? Ne acs neaizmiedzu! Es biju gandrīzgaisls, kad nonācu Jelgavā. Neprasi mani par bērēm. Es darīju, cik spēju, bet katrssvinīgs teikums bij no āras un iekšas apvīts, appīts aptīts ar «šur un tur, it nekur,kā nekā, it nekā». Un, kas tas žēlākais, mana runa ietika viņu klaudzošo pantiņuviļņojošā ritumā, un es pats savām acīm redzēju, kā duli ļaudis ar savām teļugalvām klanījās taktī. Un, Mark, vai tic vai netic, iekam beidzu, visa pasaule svinīgāvienprātībā rāmi locīja galvas, bērinieki, kaprači un visi.Tikko beidzis, es bēgu uzjērkambari, tuvu ārprātam. Zināms, ka mana laime gribēja, ka es tur atradunoskumušu vecu jaunavu, nelaiķa tanti, kas no Bauskas par vēlu bij atnākusi uzbaznīcu. Viņa sāka šņukstēt un sacīja: «Vai dieviņ! Vai dieviņ! Viņš pagalam, viņšir pagalam, un es viņu netiku redzējusi priekš nāves.» Jā, es .teicu, viņš irpagalam, viņš ir pagalam - vai manu dieviņ, vai tad šās ciešanas nekadnebeigsies!»«Tātad jūs viņu mīlējāt! Ak, jūs arī viņu mīlējāt!» «Viņu mīlējis? Ko mīlējis?»«Ak manu nabaga Juri! Manu nabaga brāļa dēlu!» «Ak tā! - Jā - jā gan, jā. Zināms- zināms. Šur un tur, kur nekur - ak, šās mokas mani nokaus!» «Dievs lai jūs svētī!Dievs lai jūs svētī, mīļais kungs, par šiem draudzīgiem vārdiem! Arī es ciešu par šogrūto zaudējumu. Vai jūs bijāt klāt viņa beidzamos acumirkļos?» «Jā gan! Es - kābeidzamos acumirkļos?»«Viņa dārgā nelaiķa.» «Kā tad! Ak jā - jā - jā! es domāju gan, es ticu gan, esnezinu! Jā, zināms, - ka biju tur - es biju tur!» «Ak, kāda laime! Ak tavu laimi, tavulaimi! Un viņa beidzamie vārdi - ak, sakiet, sakiet jūs man viņa beidzamos vārdus!Ko viņš teica?»«Viņš teica - viņš teica - ak, mana galva, mana galva, mana galva! Viņš teica,viņš pavisam nekā neteica vairāk, kā tik «šur, tur, šur un tur, it nekur, - nezinu nešā, ne tā!» - k, atstājiet mani vienu, cienījamā, pie visa, kas jums svēts un dārgs,atstājiet mani manā trakumā, manās mokās, manā izsamišanā! - Gāju, gāju es paLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 21 -Mazie dundurilauku, redzēj' mēnestiņu jauku - vairāk cilvēks nevar panest! - Šur un tur, it nekur!»Mana drauga acis bez cerības mūžu garu minūti raudzījās manējās, tad viņš sacījaar sevišķu nopietnību:«Mark, tu jau nekā nesaki. Tu man nedodi cerības. Bet labi jau, ir tā labi - ir tālabi. Tu man nevari palīdzēt. Tas laiks jau sen garām, kad vārdi mani varējaiepriecināt. Iekšķīga balss man saka, ka mana mēle nolādēta mūžīgi kustēties pēcšī bezjūtīgā bimbekļa lēkalēšanas. Te - te jau tas atkal nāk pār mani: «Gāju, gājues pa lauku, redzēj' mēnestiņu jauku -»Arvien vājāk un vājāk čukstēdams, mansdraugs nogrima klusā dvēseles aizgrābtībā un aizmirsa savas ciešanas svētāmierā. Kā es viņu beigās izglābu no trako nama? Es viņu aizvedu uz T. universitātiun liku viņam nokraut savu mocošo pantiņu nastu nabagu, nekā ļauna nedomājošostudentu kārīgās ausīs. Kāv i ņ i e m tagad klājas? Iznākums neizsakāmibēdīgs. Priekš kā es rakstīju šo gabalu? Cienīgam, jā, pat cēlam mērķim. Tasnotikās, lai lasītāju brīdinātu; ja tev gadāsatdurties pret šiem neģēlīgiem pantiņiem, bēdz no viņiem - bēdz no viņiem kā nomēra!* * *STĀSTS PAR L. PAGASTA VECI, KAS DIEVA PRIEKŠĀPAZEMOJĀSKāda tagad tā pasaule palikusi kārīga pēc tā goda cilvēku priekšā un tad uztās lepnības, uz tās lepnības, tu mans dievs un tēs! Tagad katrs mužiks grib parkungu būt! Kur ta nu vecie, labie laiki! Toreiz pat vecais Pumpvēdera tēs, mūsuvecais staršiņa, pazemojās un nemeklēja liela goda. Atnāca pie viņa tas KazlēnuJeškis, tas pats kuru pēc vēl izsvieda iz mājām, viņš vienmēr vēl skaitījās liels radsesot zvaniķam, Kīsēļu Marčam. Atnācis prasa kā jau tāds vēja grābeklis, nemācītsmužiks: «Cienīgs Pumpvēdera tēt, dodiet man lūgtu no magāzīnas maizes...Zināms, staršiņa jam uzbļauj: «Vai tu, ļurba, duraks, nezini, kas es tāds esu.» Nušis apsaķeras, ka nelabi izrunājis, sasabīst: «Ak, cienīgs, žēlīgs staršiņa kungs, jūsjau mūsu kungs, mūsu dieviņš!» A staršiņa viņam pretī bez dusmām un arpazemību: «Bišķiņ zemāks, bišķiņ zemāks!»Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 22 -* * *BOARNS NŪTVEICISMazie dunduriOj, Roaceņ tāt, Roaceņ tāt, tu nazin vus, koda mun čibele nūsatika, boarnsnūtveika šimā soltā zīmā! Sola, sola boarniņš paprīkš, a muna Anužaka ta jāmesagt, jāme sagt, sasadze trimūs pologūs; gon as klīgt, gon bļaut, bet ņiko, jej.gudroka. Pēčok atsadz pologus, edz še, boarns pavusam moziņš sasarovīs,nūslopis, nūtveicis.KURŠ MĀK LABĀK MELOT?Bija viens zemnieks un viens kungs. Tie abi saderēja, kurš labāk mācēsmelot, un lika pa simts dālderu. Kungs zemniekam saka: baur, tu sāc melot.Zemnieks saka: kungi vienmēr pirmie sāk, tiem ij melot pirmiem jāsāk. Nu kungsņems melot un saka: mans tēvs turēja vērsi, tam bija tādi ragi, ka gandrim visugadu vajadzēja skriet, kamēr no viena raga varēja noskriet uz otru. Zemnieks saka:tas viss var būt. Kungs saka: bauri, tagad melo tu. Nu baurs sāka melot: mans tēvsturēja cūku, tā no viena gala aptecējās, -ar otru atnesās. Kungs saka: tas viss varbūt Bet baurs tālāk meloja un saka: mans tēvs pupas iestādīja, tās līdz debesīmuzauga. Baurs uzkāpa pa vienu pupu debesīs; bet tad viņam apakšā pupas nocirtaun viņš nevarēja zemē nokāpt. Tad viņš, augšā būdams, atrada pelavas un olučaumalas, tās viņam bija, ko virvi vīt, bet ir tā virve bija par strupu; tad viņš augšānogrieza un apakšā piesēja, tā viņš nolaidās uz baznīcas. Bet no baznīcas viņambija jānolec, un viņš taisni patika uz lielu akmeni, un viņa kājas līdz ceļiem akmenīielīda; tad viņš, kājas pametis, skrēja cirvi atnest, savas kājas izcirst. Kad viņšatnāca, redz viņš suni viņa kājas graužot, un, kā viņš suni ar cirvi cirtis, sunspametis cedeli. Kungs prasa: kas tanī cedelī bija? Baurs saka: ka tavs tēvs piemana tēva cūkas ganīja. Tad kungs saka: tā nau tiesa, tu melo. Baurs saka: kad tuLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 23 -Mazie dundurisaki, ka es meloju, tad es vinnēju. Es labāk māku melot nekā tu. Šitā zemniekstoreiz 100 dālderus vinnēja.* * *MŪSU ŠĀGADA LITERATŪRAS APSKATSTohu-va-bohu!Mums, otram redaktoram, zināms, atkal uzdeva grūtāko un nepatīkamākodarbu, kur paši...un pie visa tā mums vēl nedod vajadzīgo brīvību, kā to, dievamžēl, pierādījuši senāki bēdīgi fakti. Lai nu mēs rakstot apskatu par šāgada latv.literatūru, - par kuru neviens cits nekā nezina teikt, - nopietni, pamatīgi (t.i.,garlaicīgi?) un, no dieva puses, tik lai netaisot atkal kāda muļķiska štuka un lai diktimaz lādoties, labāk lai palielot, jo. dzejnieki, rakstnieki un citādi tādi nieki esot, kāzināms, smalkjūtīgi un vārīgi kukaiņi, kā jau daždien knišļi, un; kas vienu no šiemmazajiem aizskarot, tam visi suņi virsū, un viņu skaits leģions! Ja I redaktors būtu IIredaktors, viņš manā vietā būtu aizbēdzis projām, pat širma un kalošunepaņemdams. Es no iesākuma biju arīdzan, taisnību sakot, tik sašutis, ka gribējulikt drošības dēļ iepotēties Pastēra baktērijas. Tad es sāku lietu pārdomāt - nu jaupat 3 dienas...es atradu, ka tiešām bija tiesība bijusi pirmam redaktoram teiktrupjību, ne diez cik rupju rupjību, bet tā vienkārša malkas gabala rupjību - toreiz,kad viņš man uzdeva apcerēt šāgada latv. literatūru. Lūgtu bezpartejiskus lasītājuspašiem pārliecināties par manām tiesībām: 1) lai mēs otrais redaktors, rakstāmbez muļķiskiem (?) štukiem, nopietni; ja mēs to darām, tad Tai mans vārds nauDundurs: 2) Lai negānoties (jān'die, tā viņš man teica)bet lai labāk lielot - lielītDundurs nau mācījies; bez tam šinī gānīšanās laukā latviešu literatūrāviskrietnākie visspožākie panākumi un 3) pie joda, par ko lai mēs īsti rakstām? Kastad viņa ir, tā latviešu literatūra, un, ja viņa kas ir, kur tad viņa ir, un vai viņu kādsredzējis? - Dodiet man viņu šurp, es viņu: apstrādāšu, bet, kur nekā nau, par toDundurs nevar lādēties. Schreckliches Schweigen dringt an mein Ohr, kā Draidenssaka, - tohu-va-bohu, t. i., tukšs un tuķšs. Lūžņu čupa iz vārdiem, frāzēm,muļķībām, punktīm: un komatām nelietīgi valkātām taut. dziesmām, izvilkumiem izvispārīgās lamāšanās vārdnīcas, kur nau iekšā ne prātīgu tapinātu, nodrāztudomu, kur nu vēl jaunu, patstāvīgu tautisku ideju - tā nau literatūra, un lai manLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 24 -Mazie dundurineviens pretī nerunā, jo man ir nopelni, kā klubists teica, kad viņš maku aizdarīja.Tautas dziesmu pantiņi vien literatūru netaisa par tautisku, bet- tas gars, kas tanīspantiņos kā akurāt tā gara nau. Vēl viņiem viens trumpa dūzis- tas mūžīgi jaukaispants par to zelta graudu: «Ja ikviens tik zemē sētu - ...» Mēs varam droši izsolītprēmijutam, kas pierādīs, ka nau lietojis šo pantiņu, un mums nebūs nekadprēmija jāizmaksā.Jāsaka nu ar, mums šai gadā ievērojami - «Ievērojami vīri» un ,jaunā «dienas gaisma», mums ir spoža zvaigzne Austrumiņš un avīzes. Bet laipaliek avīzes! Man bail, ka viņas madamās mani līdzi nesamaļ. Jūs tak zinietviņsētas Vanagu māti, kas vira sev putru: ne 4 zirgiem viena putraima nepanāksi.Jūdz droši 8 zirgus, un tu tikpat mūsu sājā literatūras skābputrā nepanāksi nevienatuntuļa. Ak, kaut jele panāktu kādu tuntulīti, kaut jele gadītos kāds joks, lai arīmuļķīgs, ārprātīgs, kad tik smieklīgs, es viņu aiz mīlestības apēstu kā tuntuli, esupurētu par viņu visu savu II redaktora algu. Nau! Nau neviena bez viena vien, untas pats nau joks, bet nožēlojami, neizsakāmi bēdīgs notikums, kas gadījāsjaunajam Ērzeļsonam. Kam viņš, nelaimīgais, izsamisās, kam viņš pārsteidzās,kam neprasīja padoma? Kas gan viņam nebūtu palīga roku sniedzis? Es patspirmais būtu viņam veselu tūti arsēnikas aizsūtījis, būt viņš tik prasījis, būt es tikzinājis. Nē, bet viņš iet turp un noraksta - veselus trīs pantus no - Lapas, noMārtiņa, tā sev briesmīgu galu ņemdams. Itin kā kāds nepielūdzams liktenis viņutaisni pazušanā grūdis. Ak, Zirģel, Zirģel, Zirģelson - sirds asinīm aptekas! Mēssaprotam, tev bij dzīvot apnicis, bet kādēļ pie briesmīgākā līdzekļa ķerties? Kadmēs pārdomājām pie sevis: 3 rīmu pantus no Lapas - Mārtiņa izlasīt, nē - norakstīt,savām dzīvām rokām norakstīt un vēl šo mocekļa darbu izpaust pasaulē!!Inkvizīcijas lielmeisters nevarētu briesmīgāku moku izdomāt! Ak, Ērzelovič, par kone labāk ģipti, tas ir tik omulīgi, tā sacīt, familiāri, patīkami. Ak, ak...Tas bij tasviens joks (ak manu dieniņ!), un tas otrais arī nau labāks. Cilvēks ir izdevisgrāmatu: «Māksla, kā naudu taisīt.» Tāda literatūra nevienai tautai godu nedara, jamūsu literatūra šai ceļā grib attīstīties, tad var gadīties, ka mūsu tautas sēdeklistiek pārcelts uz Sibīrijas tāļākiem vidiem. Nau smuki, ko teiks kaimiņi? Tevajadzīgs enerģiski pretī strādāt.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 25 -Mazie dunduriAp šo jautājumu darbodamies, mēs nejauši atradām vecās, diemžēlsapelējušās aktīs kādu likumu, kas vēl atcelts un gauži lieti derētu pret visādiemgrēciniekiem dzejās un rakstos. Šis likums ir no 22. sept. m. d.1671. g. unatrodams Budenbrokā (Sammlung der Gesch.): «Neviens, kas ar būdams, laineuzdrošinās taisīt kādas dzejas (einige Carmina) peļņas un baudas dēļ (umGewinns und Geniebes), daudz mazāk vēl ar albumiem (stammmbuchern) uncitiem tādiem ubagu rakstiem apkārt bokstīties (herumzulaufen), bet toppiedraudēts ar nenoteiktu sodu (Arbitrar-Pon), ka lai no tā katrs sargās» Līdzeklis,kā redzams, labs gan, un, ja viņu tik lietotu visā likuma bardzībā, tad panākumibūtu jo ievērojami un pirmajam laikam pilnīgi apmierinoši.Lasītāji varbūt jutīsies sabaidēti no manas kritiskas bardzības un negribēsvairs nekad dzejot. Bet par velti. Dzejošanu es pats atzīstu par iten tautisku lietu, jatik viņa izdodas, un, ja viņa neizdodas, tad jau ir atkal jauns materiāls Dunduriem.Par uzmudināšanu citiem mēs paši gribam drusciņ pamēģināt to veco kleperiPegazu jāt. Tā, lūk, nu mēs šausmīgi noskumām par to, ka mums neviena štukaneiekrīt prātā, un tādās bēdās mūsu dziļas dzejas jūtas un domu bagātības dīgļisaspurināja zelta strūklu, kura izšļāca uz āru, kā pērkona sasperta, jo es nevarējutās krūts dziļumu bagātības izspiest pa latviski, kamēr uzlēcu kā īsts dzejnieks nogultas, sagrauzts un pacilināts briesmīgā vīzē...(ko tas viss nozīmē, mēs nezinām,bet šādos gadījumos vajaga šitā teikt, mazākais Jansonu Emīls uz to vīziizspiedās, und Emil ist ein ehrenwerter Mann - mēs no viņa kādus jaukākos vārduspatapinājām). Galu galā - tik daudz es zinu - iznāca šāda dzeja, ar kuru es savuapskatu domāju godam nobeigt:Nu - šis mielasts bij man rūgts,Kas iz dzejas dārza plūkts;Tumšu zupu sniedz, lai baudu,Bet - kudi - es pretī šķaudu!Dzeja mums rādās iznākusi nekas. Es domāju, ka šoreiz literatūras būsdiezgan.* * *Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 26 -Mazie dunduriAPSKATS PAR MŪSU MĀKSLĀM UN ZINĪBĀMBet nu es gribu saņemties un būt labiņš un rātns, ja izdosies, arī palielīšu, unvispirms pūlēšos rakstīt tanī sasod- augstā, nopietnā stilā bez jebkādiem štukiem,kā jau I redaktors «par gvalti» grib; citādi jau zūd omuļigā sadzīve ar viņu.Mums ir daudz mākslu, bet, lai viņas visas plaukst, konkurencei jābūt, pēcākredzēs, kura tā labākā. Mirdzoša kā rīta zvaigzne ceļas mūsu mūzika, viņa svinsavu goda dienu III dziedāšanas svētkos (Dunduri, cik jau tās viņu balss, arīmaktīgi līdzi rūks), mūsu daili kuplina mūsu J u r j ā n s, bet ar to nebūt nauteikts, ka viņa dziesmas būtu jāiegādājas katram gadīgam tautiešam; Šepškis,mūsu lielais Šepskis un Purats, un Apiņš utt., utt. - tos mēs pērkam un cienām, laisev Jurjāna saskaņas diezcik skaistas, bet Šepskis?Un mums .ir vēl viena cita daile, tēlojašā, kuras reprezentants debešķīgaisdailons Legzdiņš, tas pats, kas «Rotā» taisīja tos mazos vīriņus ar tām lielajāmgalvām un sacīja, ka tie esot tie ī s t i e vecie latvieši. Mēs viņu nākošosizdevumos uzaicinājām par līdzstrādnieku kariķistu. Daudz dedzīgu māksliniekutautiešu, kurus mēs še, Pēteros, zinām, mūsu daili godā cels. Un mums ir vēl citadaile - izrādošā -- kuras īstais pirmais reprezentants no augstākās puses atzīts parnederīgu un padzīts pēc viņas augstāka, gudrāka padoma, kurš ir pārāks par visalielā ļaužu pūļa sīko prātiņu un neatkarīgs no tautas paģērējumiem. Mums ir arī.šogad teātra literatūra un pat viens oriģināls no: Makšu Rolanda, tik jau žēl, ka šisbrangais gabals nau paštaisīts. Mums ir arī citi smuki tautiski gabali, tik jau tālokalizēšanu nau visai izdevusies. Kā tak tur bija - īsti ar tiem mūsu Vidzemestētiņiem, kuri Rīgā bij atbraukuši ar leijerkastēm naudu pelnīt?Un mums ir vēl cita daile jeb, labāk, māksla - tā ir visas sirdis un makusaizgrābjošā trumpu sišana, kura vienmēr atradusi. siltu mājas vietu, tikusi lolota. u.t. j. pr. kamēr izaugusi par - daiļu, spēcīgu, diženu,. staltu baltu, žirgtu, spirgtu,lepnu, košu (mēs nezinām. kurš vārds. te vislabāk lietojams būtu) zeltenīti, tautasmeitu. Vislielākā patiesība par mūsu: tautas lepnuma mīļu kopšanu pienākas bezpretestības dižbajāru klubam. Viņš šinī laukā ir visaugstākā. autoritāte (citos laukosLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 27 -Mazie dunduriarīdzan), un,. ja kur gadās kāds neskaidrs jautājums, tad visdrošāk pēcizskaidrošanas griezties pie mūsu kluba. «kam tie nopelni ira». Un mums vēl ircitas. dailes jeb mākslas... bet dažas necieš klaju pārrunāšanu lielā ,ļaužu pūļapriekšā, viņas žēl klusumā un visu savu diženu aizgrābšanas spēku izrādatālu noatklātības trokšņa. Mēs runājam par spoku un tumsības valsts skunstēm, tā, p. p.,svešu lietu nozudināšanu. Mums ir vēl citas tā saucamās dailes jeb mākslas, bet 1)par tām nau vērts nospļauties, jo vispirms ne katru reiz gribas spļaut un 2) sliekužēl, 3) saimniece pēc baras, ka grīda vienmēr piespļaudīta, kad es kritikas rakstot -un ja, bet - jān'die, tās citas mākslas nau vērts. Nu kas tā, p. p., par «skunsti»saraut šņukuri prasta baura priekšā un teikt viņam: es esu dižkungs, kam ir tienopelni, - bauris jau to tā kā tā netic, un katrs kurpnieks, kas labi pelna, to vartikpat labi izdarīt.Un mums ir vēl daudz mākslu:Ar to zābak' pucēšanuNamiķis par skunsti sauc... ,bet tur nau joka.Labāk es ar cien. lasītājiem parunāšu par ziniskiem jautājumiem. Parpiemēru: vai jūs ziniet, kas ir humors - nē. Nu palasiet šo īsti zinisko izskaidrojumuno viena iz labākiem aistētiķiem (daiļumu pētītājiem! ai, ai!) prof. Ruge, tad jūs arnezināsiet:«Humors savā sajēgumā ir uzskatība. Bet humoristīgā uzskatība, humora parsevi būtība ir jau priekš sevis būtība, t. i., humoristīga apziņa, kurā galīgais gars irideels. Tā par un priekš sevis būtība ir tas moments, kas ir visums; šī uzskatība irhumors. Bet, lai būtu ar īsts humors, uzskatībai jāparādās, gara galībai jātopuzrādītai, kā ideeli pieņemtai, sajēguma par un priekš sevis būtībai jāiemiesojasārībā. Humora īstenība ir humoristīgas uzskatības ietēlošana savā priekšmetībā,parādīšanās. Tātad īsts humors tik kā parādīšanās, un viņa tāļāka pastāvēšana tikšās parādīšanās, kas ir pats humors, tāļāk iemiesošanās.» (Ruge. Vorschule d.Aesthetik, 1. p.190.) Tātad jūs Rugi ,nesapratāt. Varbūt vairāk pa zobam būsŠekspīra izskaidrojums: «Humors ir īstā laikā zagt.»* * *Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 28 -LUKIĀNA MIROŅU SARUNASMazie dunduriNr. 22H a r o n s, M e n i p s, H e r m s un daži miroņi brauc pa Stigas upi uz pekli.H a r o n s. Atdod par pārcelšanu, tu sasodītais!M e n i p s. Kliedz, kliedz, Haron, cik patīkas.H a r o n s. Dod šurp savu diķi, vai domā, ka es tevi par velti cēlis?M e n. Nu, kam pašam nekā nau, no tā tu jau nu gan ar nekā nedabūsi.H a r. Vai te nu nau jāsaka, kuram cilvēkam tad nau ij viena diķa?M e n. Kuram vēl nau, es nezinu; man nau.H a r. Ka tevi jods, es tevi, nolādētu, nožņaugšu, ja tu tūliņ nesamaksāsi.M e n. Un es tev ar spieķi galvu salāpīšu:H a r. Tad tu lai tādu gabalu būtu par velti braucis?M e n. Herms mani tev nodeva, lai viņš maksā.H e r m s. Jānudie, tā tik būtu peļņa, ja man priekš miroņiem jāmaksā ar vēl.H a r. Es no tevis neatstāšos.M e n. Labi, labi! Uzvelc celtuvi uz krasta un gaidi; bet kā tu no manis to gribiņemt, kā man nemaz nau.H a r. Vai tad tu nezināji, kas tev līdzi jāpaņem?M e n. Kā tad nu nezināju, zināju gan, bet man nebija. Un vai tad man tādēļ bijanemirušam palikt?H a r. Un tad tu vienīgais lielīsies, ka par velti braucis?M e n. Nemaz par velti ne, mans mīļais. Vai es nepalīdzēju ūdeni smelt un airēt unvai nebiju vienīgais braucējs kas neņerkšēja?H a r. Tam visam gar celšanas naudu nau nekādas daļas tev jāaizmaksā tavsdiķis, tur nelīdz ne zāle, ne plāksters.M e n. Nu tad ved mani atpakaļ uz dzīvību.H a r. Ta ta būtu smuki! Lai es vēl galu galā no Aiaka pērienu dabūju!M e n. Tad atkāpies no manis.H a r. Rād' šur, kas tur tavā somā.M e n. Cūku pupas un Hekates maltīte.H a r. Kur ellē tu, Herm, ņēmi šo suni? Visu braukšanas laiku viņš pļāpāja vien,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 29 -Mazie dunduriizsmiedams un izzobodams citus braucējus, un dziedāja, kamēr citi gaudoja.H e r m s. Tad tu nezini, Haron, kādu lielu vīru tu pārvedis? Viņš ir īsti brīvs cilvēksun nebēdā ne par ko, ar vārdu sakot, tas ir Menips.H a r. Bet, pag, kad es tevi kādreiz ķeršu:M e n. Jā, ķersi gan, mīļais! Bet vai noķersi?* * *LEITIS UN KAFIJALinu leitis, dzirdējis par kādu dzērienu nedzērienu, kafiju saucamu, ieietkrogā un pastellē sev arī no tās Jaunās putras par veselu rubli. Nostrēbisšķidrumu, leitis ēd raudādams biezumus, kamēr sāk āžus dīrāt, bet, no dzimumagudris būdams, nelaiž vis bieznu iz mutes laukā, tura abām rokām muti un degunucieti: « Nelaisiu, brungi kaštoja.» (Nelaidīšu ārā, dārgi maksā.)* * *KUNGS LABS, JA TIK ĻAUDIS BŪTU LABINez kurā muižā bijis cieši niknis kungs, ļaudis viņu varen necietuši un bēgtinbēguši. Pie niknā kunga bijis manīgs staļļa puisis Jānis, tas ar gribējis laist pekasvaļā. Puisis reiz, stallī zirgu tīrot un kungu tuvumā juzdams, tā runājot it kā piesevis: «Lai saka ļaudis ko sacīdami, kungs labs, kad tik paši labi. Saka, kungsnelaižot baznīcā, kad tik palūgšas vien, laidīs - kungs labs, lai tik paši ir labi; kungslaidīs baznīcā un dos pat svārkus, ja tik prasīšu; kungs labs, nau ne ruņas, ja tikpaši labi būtu. Es zinu, kungs arī dotu savus zābakus un bikses, ja palūgtos, kungslabs, lai tik paši ir labi. Ko nu- par to, - kungs dotu pat šo zirgu, ko svētdien nojātbaznīcā, ja tik labi palūgtos, kungs dotu pat pulksteni ar ķēdi, ko paštātēties. Kungslabs, ja tik paši labi, lai tur ļaudis melš ko melsdami. Kungs labs, tik ļaudis pašinelieši.» Kungam ruņa bijusi, kā mēdz teikt, pa zobiem. Pēc ienācis pie Jāņa,prasot, kā nu labi ejot, Jānīt, kā pie šā patīkoties.«Paldies, kungs,» saka Jānis,«labi iet, cienīgs lielskungs, laba dzīve, cienīgs lielskungs labs visiem, ja tik pašilabi būtu.» «Jā, Jānīt,» saka lieskungs, «tu man labs kalps, ja visi tādi būtu, tadbūtu labi.» Svētdien kungs pats piesola Jāņam, .lai iet uz baznīcu dod ar svārkusLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 30 -Mazie dunduriun zābakus, bikses un pulksteni, un savu zirgu, ko nojāt. - Jānis aizjāj ar labākunga mantu, bet atpakaļ vairs nejāj. - Kungs labs, kad tik ļaudis būtu labi.* * *EPIGRAMMAGoda trūkumu nest daudz grūtāki ļaudīm par badu! Gudri vīri tā spriež, paši tiknaudu sev rauš. Nabadziņš domā pie sevis: kam goda, kam naudas man vajag,Laimīgs, ja ir ko ēst, priecīgs, ja nekamē bads.Mūsu laika slimības(apcerējums no mag. Glāboņa)* * *MEDICĪNISKĀ NODAĻAMani veči vienmēr mēdz prasīt, kur gan viss tas kašķis palicis, ko senāk žīdinēsājuši? Toreiz žīdu ir tuvumā nedrīkstēja laist, ne tik vēl ļaužu pirtī; tagad kauttaisni ej un bučojies ar viņiem. Kur tie dziedzeru strautiņi aiztecējuši kas senāk nokatra bērniņa galvas plūduši kā no kalna Nu tie jaunie ļaudis visi tiepjoties, ka šiemšvakas tās «normas», bet kā tad vecļaudis pavisam iztika bez tādām «normām».Sūdzoties vēl par rematišu jeb ģikti, dipturiņu un auzcērmi vai cērmausi, un šādāmtādām ligām, kurām vēl ērmotāki vārdi, kādus godīgs cilvēks izsaukdams varotmēli samežģīt. Un veciem ļaudīm ir taisnība, kā dažu labu reizi. Ir ievērots, ka līdzar tautas tālāku attīstību dažas senas slimības zūd un viņu vietā rodas jaunas, līdztam nepazītas. Kādas no šādām jaunlaiku slimībām gribam te aplūkot. Mēssākam ar to lipīgo sērgu, kas beidzamā laikā jo nikni plosās un draud tāliizplatīties, ja neatradīs kādu līdzekli, kas viņu spētu apturēt un galīgi iznīcināt. Šīsērga, latīniski «furor», no vienkāršiem ļaudīm diezgan apzinīgi nosaukta parastukratīšanu, pieder pie psihiskām, garīgām kaitēm, tā saucamām argalībām:Sasirgušais iedamājas, ka viņam aste vai b i z e pieaugusi vai p u n s piemeties unka viņš caur šo piekaramo ticis tik augsti pārāks par «lielo ļaužu pūli», ka ar rokusargās, lai nenodauzītos griestos, nesveicina zemas kārtas pazīstamus, bet tiktādus, kas ieņem augstu stāvokli - skursteņskrāpjus, augstus torņa vaktniekus u. cCita slimības savādība tā, ka viņi iedomājas aiz savas astes lielo ļaužu pūli vadīt.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 31 -Mazie dunduriNelaimīgie sasirgušie nepazīst pat savus brāļus un tuvākos radus. Pretlīdzeklis irnolaist nelabās z i l g a n ā s a s i n i s; ieteicami dēles un dundurkodumi. 2.Cērmausis, uzcērme, uzcērmīga - delama kaite, ļoti izplatīta, parādās vairākosveidos. Tā sauktais «trucumus naudatus» tik lipīgs, ka pielīp pat nedzīvām lietām,p. piem., makiem; pret šo trūkumu nelīdz vis trūkuma jostas, kā varbūt cien. lasītājibūs domājuši; iestāšanās tautiskā akciju biedrībā, sevišķi: priekšniecībā, jau daudzvairāk ieteicama. Tādēļ vienīgais padoms: mīļi brāļi, dižani tautieši, nenopūlējietpar daudz savu ir tā jau vājo garu, taupiet viņu līdz izdevīgam laikam. Jūs dzīvojietne vienai dieniņai, bet visam savam mūžam, ne sev vien, bet visai tautai! Kam jūspūlaties, kad bez tā var iztikt? 3.Gauži nejauka un lipīga slimība ir lāstu sērga.Viņa radus ar velna apsēstību; slimie mūžīgi lādas un sirdās, slimība gauži niknaun apgrūtinoša lielā mērā citiem cilvēkiem. Ceļas viņa no tā, ka slimie turakonkurentus, ēd daudz piparu un domājas daudz gudrāki un labāki esot par citiem.Liga pastāvīgi piemīt dažās kārtās, kā, p. p., avīžniekos, u. t. j, pr. Pret sērgulietderīgs tik viens, t. i., elektriska noņurcināšana, bet tā pati ne ik reizes izdodas.4.Veca, bet mūžam jauna, beidzamā laikā stipri izplatījusies ir kāda psihiska kaite.Rīmu kaite pirmajā acumirklī izliekas nevainīga, pat jocīga, un dažs labs papriekšuir garšīgi pasmējies par šiem slimajiem, kas pēcāk bija gatavs par viņa likteniraudāt karstas asaras. Rīmīgais nes garus, nesukātus, izplūkātus (vārda visbēdīgānozīmē) matus, skatās vienmēr debesīs, pārgriež acis sašķiebj muti un pacilātābalsī brēc nesaprotamus vārdus bez sakara, bet ar aizgrābtību; ķer katru pieļāvīgucilvēku un spiež viņu klausīties līdz nāvei vai miegam. Slimais pazīst visāsredakcijās visus krēslus, stenderes un trepes, kuras viņš samaitājis pa to laiku,kamēr ticis laukā sviests. Šo nelaimīgo visi cilvēki bēg un nīst, tik viens vienīgscilvēks viņu nebēg un nebīstas, tas ir papīra un tintes pārdevējs, un tas pats viņunevar ieredzēt ne acu galā un lād viņu, jo rīmīgais pie viņa ņem uz parādu unmaksā dziesmās, reti naudā, jo nauda esot iznīcīga un nicināma un kur lai viņuņemot. Mēs prasām cien. lasītājus, vai viņi ir savā mūžā jau redzējuši labu, godīgucilvēku, kas būtu dzejnieks. Nē!... Nu neredzēsiet ar! Izdziedēt šīs ligas ir grūti.Pret šo slimību sastādījusies sevišķa biedrība.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 32 -Mazie dundurigaismas.A c u k a i t e s pūcēm, draugiem un citiem tādiem tēviņiem aiz jaunlaikaC a u r e j a, citādi nau pamanīta kā epidēmiska slimība, tik pie lasītājiem tāvispāri izplatījusies no lasāmām putrām grāmatās un avīzēs. Vēl interesantsievērojums, ka mati iziet bizuļiem tik lielā mērā, ka nodibinājusies kāda tautiskafirma, kas šos matus uzpērk priekš tautisku matraču piebāšanas.PĒC 2 ZAĶIEM DZENAS, NEVIENU NENOĶERPazīstama lieta, ka odi ļoti moka zaķus. Reizi nu Rudzu Jānīts salasījis visusodus vienā maisā un nesis slīcināt. To saticis kāds un prasījis, ko viņš tur maisānesot? «Odus!» Neesot tiesa. Zaķis tūlīt attaisījis maisu parādīt. Te izsprucis viensno gūstītiem. Zaķis tam naski pakaļ un atstāj pārējo maisu vaļā, tā ka aizbēg visivaņģinieki.* * *PUŠKINA EPIGRAMMA«Vai tu slims? tāds vājš un saskāb's?»«Ak man dieniņ! Grūtī, draudziņ!Jau trīs naktis negulēju.»«Zinu, zinu - trumpas siti.»* * *ADVOKĀTSHauga epigramma«Tev ir tiesa, viņš ir nelabs,Viņš grib tavu nelabumu;Es, es gribu tavu labu!»Un viņš jēma viņa labu.* * *EPIGRAMMAKas to teica, tas meloja,Miķēls, brāls, mūs mīlējot,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 33 -Mazie dunduriNevarēja apēst mūs,Lai nu, saka, paliek ar.* * *STĀSTS IZ VECIEM LAIKIEMAi manu dieniņ, sūru, grūtu dieniņ,Bērtulis mani gauži rūdināja!Rītiņā agri bij' man bodi slaucīt,Ar zoses spārnu nojemt puteklīšus.Augošu dienu spalvu tecināti:Tulkot romāņus šausmīgi negantīgus,«Vadošā vietā» spriest par svešām lietām,Lokālas ziņas savest garā virknē,Kritikas kleksēt, lielīt Āboliņu,Turklāt vēl paspēt vienmēr būt pie rokas,Aģitēt šeņķos, lādēt pretiniekus.Beigās vēl jāblandās man pa malu malām,Kaušanas, raušanas smalki jāizošņā.Kur vēl priekš sevis ziņģes, gaudas sakalt,Krējumu pārdot līdz ar pirtes slotām.Viss vienā reizē nabadziņam darīt!Ai manu dieniņ, sūru, grūtu dieniņ.Bērtulis mani gauži rūdināja.* * *«HERKUĻA GARAM»Tiešām, tu īstenais Herkuls, kā garā, tā arīdzan miesās:Vājiņš bij Herkuļa gars, miesas spēks vareni liels.* * *ZARIŅIETEKrogā ienāk Zariņiete. «Labdien, labdien, krog' papus, vai še bī mans vīrsZariņš?» - «Bī gan.» - «Ko viņš še darī?» - «Par vērdiņu brandvīnu dzēra.» - «AkLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 34 -Mazie dunduritu, zēvels tavā rīklē, bērniem mājās nau maizes, ko ēst, viņš dzer par vērdiņubrandvīna. Nu, kad viņš par vērdiņu, es par mārku.»* * *LEIŠU TAUTAS DZIESMADzer, manu brālīt,Es arī dzeršu,Kad vajdzēs maksāt,Iziesim laukā.Franklins.LABAM DRAUGAMPar man' tu sliktu stāsti katru dien',Un es par tevi labu vien;Ne mani tic, ne tevi.Foss.* * *PARUNAS PAR NEDARĪŠANUNedari pats, ko cits tavā vietā tikpat labi var padarīt.Nedari rītā, ko parītdien tikpat labi var nedarītu atstāt, teic Benjamins* * *NO GALĒJĀS MALIENAS«Dienas Lapas» pielikuma oriģinālkorespondencijaMīļo redakcij! No visām Latvijas malām Tev ir sarakstītas grāmatas unteļagrāmatas (telegrammas? Red.), tātad -es Tev gribu aridzanās par mūsu pusiko pastāstīt. Vādaranu mājās tika nokauti 7 cilvēki un viens žīds,3 nosisti itinvienkārši (??). N. muižā nodega cūku stallis bija gan žēlīgi noklausīties, kā tienabaga bāreņi, šķiņķa lopiņi, kvieca savā nelaimē pēc paliga, kas viņus būtupapriekšu nokāvis un tad svilinājis...Škāde vēl nav notaksiereta, bet, cikparedzams, būs smagi liela... Un, ja ar škādi atmaksās, kas gan atlīdzinās tāsasaru straumes, kas plūdušas? (??!)... Vīrs noņurcījis par vienu pusdienu sievu unLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 35 -Mazie dundurisīku bērnu pusdēķi; bet tad bijis ari piekusis paradačna (aj, ai!?)... Zirgu zagļumašelnieku (? Red.) amatam nesviežas vairs tik labi kā senākus laikus; vienu(amatu? Red.) jau nočiepa, bet te aridzanas ak līdz ar tautas dziesmu):Ja ikviens tik nočiept spētuVienu zagli veselu,Kas tad izskaitit gan spētuZelta zagļu daudzumu.Krogu pie mums ir gan nekas, bet priekš jautras un dūšīgas sadzīvesvajadzibas jeb notes (?) par maz (klausat! Red.); dēļ tam vienu skolu pārstrojejam(šis ir mukabrodu vārds «pārtaisījām». R.) par krogu, bet tas ir tik piliens jūrā...Lielakas saiešanas uz kaušanos tiek izrīkotas tikai gadstirgos, t. i., jarmarkās jebjamarkās, un tātad garajos ziemas vakaros mūsu centigie jaunekļi nezina, kurizvingrinaties veiklibā, atjautibā un miesas spēkā, un eipašigi (! Red.) caur tamdaudz metas uz svešu zirgu jādelešanu (vai tā tik nau, vienkārši runājot, zirguzagšana? Red.)... Jasaka aridzan tas, ka kaušanās ir labs tēvu tēvu ieradums unman pret pašu lietu nekas nau pretim, bet kaušanās kā vienigais izglītibas līdzeklisman liekas par nepietiekošu un drusciņ par stipru un kā viesigas sadzīvesveicinataja par vienmuļigu, jo daudz tāļak par nosišanu nevar ņurcities un nosistieari retam pēc tam ņem dalibu pie priekiem... Kaušanās ari mazak izglīto garu, uncaur tam mums vajadzetu domat aridzan uz citiem sadzīves un izglītošanas (!)līdzekļiem. Dašs nu mušiņ (?) ieteiktu zaļumu balles, bet mēs jau ne duraki (?!) - tair ta paša kulakošanās, tikai ar ragu muizaks, dziedāšanas un krūmu savadišanu...Biedribu dzīve attīstavajas (!) pie mums vairak slepeni, p. piem., mežos; klaji mēsnodomajuši dibinat priekš sevis lopu aizstāvešanas biedribu, jo nekārtibas teizraidamas tiešam šaušaligas; kam nu, par piem., nau vairak lāgam sirds arašņiem (!!) apsatecejusies, kad viņš redzeja, kā dažs romaltiski jeb, tā sakot,neitrali (kas šo gvelžu «tā sakot» saprot, dabon pimberi. Red.) grimis puika nabagasunišam ar akmeni svieda jeb pat kaķiti aiz pašas astes ķarstija (tādas, tā sakot,«vitrioriskas» negatības var gan tiešām tik tādā galējās Malienas kaktā atgadīties!Red.). Bez tam tāda lopu biedriba ari priekš mums pašiem būtu ļoti svētiga, viņalegulieretu (sic!) visu mūsu dzīvi un nebūt nenāktu par agru priekš mūsuLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 36 -Mazie dunduriizvīstišanās stāvokļa, kā daži nelabvēletaji rauga izbļaut; mēs skaidri zinam, kalopubiedru nebūs trūkums (mēs arī; interesanti būtu tik zināt, pie kādiem lopiemskaitās pats korespondents; es aprunātos ar veterināru par tām zālēm, kuras viņšvismazāk panes. Red.). - Bet vienas pašas lopu biedribas, lai viņa būtu ari cik liela;nepietiek priekš izglītašanas un sadzīves veicinašanas, pēc mana prāta vajadzetuatrast cita stipraka un tautiski organistigaka (kas tas? Red:) lidzekļa... No dažāmpusem izsacita par to vēlešanās še, Malienā; celt staltu tijateri un varbūt kāduzinamigu-riteradisku (kur viņš, nelaimīgais, šo vārdu sadzirdējis? Red.) biedribu, tauz reizes visas čibeles un klapatas būtu prapalušas (saprot nu! Red.) un atvīstibaun izaglitiniba būtu dukam gatavas. Vēlam daudz sekmes Maleniešiem uz tijateri!Mīļā vasariņa no mums jau... Šanedeļ ap Iluksti it niviena vieniga cilveka nenosita,tikai 3 žīdus samaidzija (vai tas nau tik kāds vieglāks nosišanas veids? Red.) unvienam poļakam visas kājas lupatās salauzija... Lielais ļaužu pūlis pie mums ganrunā cieš netīru (!) valodu, bet mēs jau eipašigi šķīri (ne smeisja, goroh ne lučšebobov, nesmejies par cūku, ja pats esi sivēns. Red. II) caur tam, ka mums daudztās izglītinašanas... Iran paraugs, cik mums to grāmatu vien iraida! Tās esmu unpātaru grāmatas pavisam līdz nerēķinajot, mums irai 13 «nelabā» kalenderes, 7eles-siseņi, 3 spērieni 15 (!!} Stevenāguļi un vēl liela čupa citu grāmatu p. piem., 9pusābeces un no trijām vēl vāki un 2 lapas: (Tā jau vesela bibliotēka! LaimīgāSubate!!) No Lavizites ar vēl dikti daudz ekseļu pāru (??)... Ar smiekliem zemasaram (?!) mums janosarkstas, kā tie tumšie puņķuleitiši (vai te nau drusciņpoēzijas iekšā? Red.) vēl dzīvo kā tīrie lopiņi, bez lopu biedrības - utt., utt.Jūsu cienijams (teļa taukums! Red.)Jēcis Naba.R e d a k c i j a s p i e z ī m e. Kad mēs šo «grāmatu» saņēmām, mēs gribējāmnogalināties ar mūsu visasāko nazi, bet to redakcijas puika bija akurāt aizstiepisprojām, un, otrkārt, pirmais redaktors - mēs esam tas otrais - nopietniem vārdiemmums noliedza to darīt (mēs ar viņu negribam sanīsties, jo viņš mums vajadzīgs),jo mums tikai pēc redakcijas slēgšanas esot tiesība nogalināties un tad arī ne arredakcijas nazi (tavu skopuli!). Tātad mēs atradām par labāko tik pasmieties unnospriedām tūliņ organistigo» (t. i., tik daudz kā oriģinālo) korespondencijuLatvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 37 -Mazie dundurinodrukāt ar visām valodas negantībām un ļaut mīļiem lasītājiem arī izvēlēties starptutenu un smiekliem. Ai, ai, tie malenieši, ne par velti viņi dibina lopu biedrību! Viņumorāle. viņu «izglitīšana», viņu iedomas!! Bet nu mums ar to lopu biedri Nabu kādsvārdiņš jāparunā. Vispirms sakiet, vai jūs ārprātīgs vai dzejnieks, vai zirgu zaglis,vai korespondents, vai vēl kas? Viss laikam reizē. Nu labi, klausiet! Sargajtiesmums vēl jebkādu reizi kaut ko rakstīt un, ja cits kāds maleniets grib rakstīt un jūsto sadzirdiet, - sakiet viņam, lai viņš mauc ātri pirmo dzirnavakmeni kaklā un skrienuz Malienas ezera dziļāko vietu. Jums pašiem «par sirds uztaisīšanu» aizsūtām nošejienes labākā aptieķa visīstāko strihnīnu. Lūdzu par saņemšanu kvitēt. Na, vainu jums būs diezgan sadotsi: Cienījamie, godīgie lasītāji, kurus mēs tik ļoti mīlam,zināms, būs nopratuši, ko tie daudzie punkti nozīmē. Viņi pie mums nau liktiefektīga stila labad, kā to dara dažs reportieris, arī ne vairāk rindiņu dēļ, - mēsbijām piespiesti viņus likt tur, kur korespondenta ruņas zelta strūkla draudējapārplūst par garu laiku lasītājiem.Red. II.* * *PATRIOTSBrencīts, cik ar draugiem plītē,Augstu laimi tautai sauc;Citādi jau nemanītu,Ka viņš ar ir patriots.* * *«Was sich liebt, neckt sich!»Ko jūs, ļaudis, rājaties,Ka es ātri apsviedies?Draugs ar draugu paplēšas,Draugs ar draugu bučojas.Tā ar saka sveši ļaudis -Savā gudrā parunā.* * *Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 38 -BRENCI, MEIĻAIS!Mazie dunduriAs da tevim skreiveju itu munu groamotu in man gribīs, kab tu da manim taipoš skreivātu, kab as zinotum, kai svīžos munam vacam draugam i rodu gobolam.Aiz tū; ka mas tīsai rodus esim i miūsu tāvu tāvi cīš smagi rodovās; a tagaten javjiūsu bārņi, tis pots Žvinguļs, miūs prostu ļaužu, Maļenīšu, i zinot nagrib. A mās vel,sokūt tū ļaužu, rodi ,na nū boltos čēves trešo auguma. A otkiņ mas tivi kaimiņi,kodž ar mas cita guberņeja voi, kai pī Jiūsu soka, gubarnameņteja; i seņok daudzgošķūs vīns da ūtram braukavojam, i Reigo sazatikavamīs, i Pīterboargā oveizesaba gazetas ap miūsu stoasteja; da tur skreivēja veļ da tevim groamotu miūsupoznaks prijaceļs Rapis. Aļi itū ta šaļti ap čeistū latvīšu molu aba Maļīņi ņikoanadrukavoaja gazetoas Zvīdru zāmā; in miūs por čiūļim i broaļeišim nūlomova, ipor pūļeišim saukdava, a tis ta jav nu gon mužeņiem var biut naskaiški, draugīmlomovātīs in naškeistus voardus pajemt sovā mutē; aiz tū, ka kožns cilvāks tura itūzinošonu, ka mās naasim broaļeiši, aba čiūļi, a ka eīstan taisņeiba, jī poši čiūļi.Otkon seņoķen tis pots Ļeivanu tāvs aba Ļeivantāls, pa jiūsu nastširai volūdaiparaksteja groamoteņu ap Spriča apsasīvušanūs skaiškīm čeistīm latvīšuvoardeņīm, a taņ mas naziņīm, kas ar Sprici toaļaķen beja i kur jis tura dzeīvūšonuTūlaik, kad beja Rāps pī miūsu gošķūs, jis mums palaseja areidzon tū lusteigustoasteņu ap viņsātas Kvederi, ka jam pīcpacmit pa ūkstu paplikškeņoaja; mās visismājamīs, ažna vādarus turadamīs. Grīta tai ij nanutureja. Tagam jav mās jiūsugroamotas skaiteit navarim, taic miūsu narods navuicīts. Mas, prosti ļauži, varimskaiteit kožns sovā poataru groamoteņā, a, kas jira kaids pavuiceitaks, tis skaita jirdivos groamotās.Tavs drags V u c a n s.R e d. p i e z ī m e. Šī vēstule piesūtita laipni no mūsu drauga Brenča tēva. Mēssirsnīgi pateicamies par miļo apsveicinājumu un uzmundrinājumu no vispār cienītavecļaužu reprezentanta. Mēs visiem spēkiem centīsimies savu augsto un grūtopienākumu godam izpildīt.* * *Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 39 -DIENAS LAPAIIk dieniņas lapas bira,Birtin bira, mirt nemira,Zaļš kociņš, zaļas lapasMūsu tautas druviņā.* * *IECAVNIEKU IZLOKSNĒMazie dunduriIecavnieks ziem' ienāk krogā, sasalis kaulā, kramā, ragā, sūdzas par pārliekusalu: «Tāds adits kamzoals un zils mantels, nieks nikaiš aukstum, aber viejš ņemmcaur.»* * *DUNDURU PASTA TAŠAP.UNU BIZMAŅA KGAM. Nebīstaties nekā! Šoreiz jums nebūs jābizina. Dunduripārliecinājušies, ka jūsu asins pagalam samaitājušās, viņi zina jaunu liellopu suguar gardākām asinīm. Pietiks. Sapienti sat.VAIRĀKIEM M. B.; L. N..... Sūtiet vienlabi daudz. Ziema salta, malka dārga. Manuskriptus atpakaļ nesūtām.KAUTKĀDAM KĀDAM... Jūs prasiet, vai sūtīt līdz ar manuskriptu markas priekšatbildes? Sūtiet vislabāk markas vien.KR.... ANCIM. Ko jūs ziniet no tādāmlietām? Vsjak sverčok, znaij svoij šestok - «katram suņam savs kubuliņš».A. B. -M. Pateicamies. Jūs pierādāt, ka latviešiem arī ilggadīgā sājā un skābā barība nauspējusi zobu galus izmaitāt. Uzpurināsim gan mūsu melnos miega maisiņus.PLIKADĪDAM. Mūs, Dundurus, neviens nepirkšot?? Nu, lika drusku pagaidīt! Jūs gannepirksiet, jo jums vajaga kapeiku, ar ko savu sarkano degunu zilu nokrāsot.Nevajag ar jūsu pirkšanas! Mūsu grāmata pērkama godīgiem ļaužiem.P... KL.. R.Nudien, tur trakam jāpaliek! Nu beigās jūs vēl lienat virsū ar savām «slavenām»dzejām. Vai zināt ko? Tam postiljonam, kas jūsu vēstuli atnesa, gadījās ātrā nāvēnomirt, un mums vajadzēja par paglabāšanu aizmaksāt. Un jūs vēl prasāt honorārupar tādu darbu! - Aizmaksājiet papriekš par postiljona paglabāšanu un atlīdzinājietmums par tām nepatikšanām; kas mums pie tam bija.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 40 -Mazie dunduri* * *Šās vēstules izlasījuši, jūs sapratīsiet, kādēļ mēs pārējās sametām krāsnī.jūs tak neprasīsiet, lai mēs aiz tīras laipnības pret korespondentiem no dusmāmplīstu. Ja tiešām korespondentiem bija kas svarīgs, ko teikt, laipni lūdzam vēlreizatrakstīt.Godājamie lasītāji atvainos, ja kāds asāks vārdiņš izsprucis, bet tas nācis nosirds. Un tad lūgtu mums nepārmest - ka mēs tāpat lādoties kā avīzes. «Quod licetJovi, bon licet bovi», t. i., vienkārši pa latviski: «Kas pieklājas Dunduriem, tasneklājas vis Vēršiem.»* * *NEAPMIERINĀTA LASĪTĀJA VAJADZĪGI TĒRZĒJUMIJā, jā, tā iet šinī grēku pasaulē! Man tas vienumēr izlicies diezgan ērmoti, katie avīžu rakstītāji visi runā, t. i., raksta, par bezpartejību, par to zināmo otro pusi,kuru vajagot klausīties arīdzan, un par domām, kuras katrs varot brīvi izteikt unkuras vislabākās esot tobrīd, kad viņas no visām pusēm izsakot, un tomēr mannekad nau gadījies redzēt, ka arī kāds lasītājs būtu pielaists pie avīzes rakstīšanasun būtu runājis par to zināmo otro pusi un tām domām, kuras katram brīv izteikt, t.i., izrunāties par savām vajadzībām, un tā. Šad un tad parādās gan arī avīzē kādslaucinieks; daži no viņiem saucas pat par «godīgiem», bet, kas nu lai zina, vai tiearī nāk no laukiem, var būt, ka viņi kādi Rīgas puikas ar viksētiem zābakiem, kādsman, piem., izlikās Vēstneša laucinieks, kuru Alunāns vasaru caur zobiem vilka, untiem lauciniekiem, kuri paši sevi saucas par godīgiem, «Balss» vēl izgājušu nedēļubrangi sadeva, ka ar viņiem esot akurāt otrādi, nekā paši sakot. Tos Rīgas«iesūtītos» nevar līdzi skaitīt, viņiem rūp vairāk pašu nekā lasītāju labums, laiviņus, piem., ielas puikas neķircinātu vai sētā pa nakti uguns būtu, vai :piedzērušienepakristu gar zemi.Paši avīžu rakstītāji gan lielās ar to, ka viņi reprezentējotlasītājus, izsakot savu lasītāju domas un pārliecinājumus, bet es esmu dzirdējis noveciem vīriem, ka tas tā pavisam neesot labi un ka sevišķi D. L. tas neklājoties.Bet, lai nu viņi arī reprezentētu lasītāju uzskatus, tomēr viņi nau īsti abonēti lasītāji,jo viņi tura tikai citas avīzes, bet ne savu, un viens rakstītājs nekad nelasa, ko citisarakstījuši. Bet īstam abonētam lasītājam, tam jātura sava avīze un jāizlasa viss,Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 41 -Mazie dundurikas tik vien iekšā, no «galvas» un «maksas bez piesūtīšanas» sākot, līdz patmasku ballēm, Svitgaliem un tai mūžīgai jaunai meitai, kuru kāda skroderiene vēlmeklē, gribēdama viņu mācīt (cik redzams iz izgājušās nedēļas sludinājuma, tadviņa vēl nau dabūta rokā). Izlaist nekā nevar, pat uzsauktie jālasa, vekseļu kursus,no kuriem nekā nesaproti, un tos, kuru vārdi literatūrā tik caur to tikuši pazīstami,ka viņi pastam nau bijuši pazīstami: tādas lietas gan mazāk interesantas, betnaudu taču nevar par velti zemē sviest. Jau tagad dažs nespēj avīzi līdz galamizlasīt un paliek jau pēc 5. pērkoņdimdošā urrā; kas būs, kad dienas avīzes būs vēllielākas? Kur lai korespondenti, redaktori un iesūtītie, kuri varbūt pavisam nezina,ka avīzē ir uzsaukti ērmīgi uzvārdi un sludinājumi, kur lai viņi zina lasītājuvajadzības, priekus un bēdas, būšanas un tā? Un tomēr viņi paši raksta un :mumsneļauj, tā jau romnieki gluži labi varēja pamest nesacījuši: gaudeamus et alterapars. (Ai, ai, kas tā par valodu? Red.) Cik maz tiek mūsu vajadzības un vēlējumiievēroti, cik bieži mēs pievilti savās vislabākās cerībās! Nāk, piem., viens jauksstāstiņš kādu mēnesīti, mēs ar viņu jau apraduši, te uzreiz viņš vienā pašā numurāatšķetinājas, kur viņš varēja vēl nākt droši pāris mēnešu, un mums jāpierod pie citastāsta, tikpat gara un jauka. Nereti mēs tiekam vienkārši apzagti, kādskoroborators vai zeceris vēl viņnedēļ bija pirmās lapas feļetonu priekš sevis viennoņēmis: Tos īstos, latviskos strīdus rakstus, no kuriem lasītāji tik brīnum bēgot,varētu bez bailēm daudz vairāk sniegt, tikai to vārdu «Ķengāt» - lai viņš ar būtukājiņās ieslēgts - vajadzētu zilām ugunīm sadedzināt, jo, viņu ieraugot vien, jau sākdūša griezties. Ja pieņemtu vēl kādus padomus no manis, es viņus dotu ar mīļuprātu. Mums, lasītājiem, diezgan nepatīkams uzdevums visus sludinājumus izlasīt;vai tad redaktors, kas viņus raksta, nevarētu tik tos ielikt, kuri tiešām vajadzīgi, ja,piem., kādam radam vai pazīstamam uzsauc kāds «urrā» uz dzimumdienu vaikāzām; ja kādreiz pilsētā iebrauc un vajaga pirkt dzelzi vai dzijas, tad pasacīt, kurvislabāki; bet, kad katru dienu sludina «urrus» no svešiem ļaudīm, kurus pavisamnegribi pirkt, tad tas mūsu pienākumus dara jo grūtus. Tāpat vajadzētu uzsaukt unpaglabāt tikai pazīstamus. Ja tie redaktori, tie jaunie cilvēki, nebūtu tik lepni, mēsviņiem varētu ar kādu vārdiņu teikt par politiku: viņiem vajadzētu rakstīt tammīļajam Gladstoniņam, ko tas tagad tā nolaidies un ko tas dzelžains tāds negants.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 42 -Mazie dunduri- Par tiem jauniem vārdiem vajadzētu runāt (vai tiešām pareizs vārds«tiesībnieks», vai nebūtu jaukāk «tiesīboņa»?), par sīkumiem un Rīgas notikumiemjeb plūkšanām, kuru citiem tik daudz. Bet es negribu uzbāzties ar saviempadomiem, paldies, ka mani tā vēl ielaida iekšā; zināms, pašai avīzei būtu par labupieņemt padomus. Ja es no iesākuma izlikos drusciņ bargāks, tad tas nekas; estāds nemaz neesmu, bet vajaga tik ļaut izrunāties. Es varbūt vēl šad un tadpienākšu redakcijā, ja būs kas jāapspriež. Šoreiz man vēl viena lieta, par kurugribēju patriekties, t. i., par tiem zobgaļiem jeb humoristiem. Tie ļautiņi mums gaužipie sirds pieauguši, bet nu viņi tik reti parādās kā B. V. ievadraksti. Mēs, lasītāji, itlabi noprotam, kādas viņiem visādas grūtības jānes, un vēlētumies, lai redakcijasviņiem visur palīdzētu (un nesūtītu strihnīnu, kā viņu sestdien nabaga NabasJēcim, kurš taču arī savā ziņā humorists). Viens tagad jau gluži vecs vīrs undzejnieks teica, ka grūti esot nerakstīt zobgalības, un mans draugs Lazdiņš atkalsaka, ka grūti esot rakstīt zobgalības, un viņiem abiem, kā slaveniem dzejniekiem,jātic. Un tiešām, katram īstam zobgalim šinīs laikos visur iekšas deg un visi zobiniez uz mēļošanu un zobošanu par visādiem ērmiem, pasaules muļķībām untumsībām, kas apklāj to zemi: bet, kad viņš savus sviedrus lējis humora arodā,ielicis savu aso zobgalu rakstos, tad tik viņš mana, cik grūti nākas tam, kas mūsu«slīpētos» laikos tura «neslīpētus» zobus. (Neīsts zobgals jau pie pašas svīšanashumora arodā dabon izciest visas grūtības, bet par to atkal pēc iziet sveiks.) Tādsnelaimīgs zobgals ir tad kā Klivelends, kā saka B. V., jeb pa latviski - kā kaķis; visisuņi recenzenti viņam virsū, sevišķi tie «afenpinčeri». Šinīs dienās vēsturepierādīja, ka arī Klivelends tikpat nau pilnīgs kaķis, jo viņš krita ne uz kājām un bijpagalam, bet publika varēs pārliecināties, ka īsts zobgals pilnīgāki izpilda kaķa «uzkājām krišanas» uzdevumu.No tā laika, ka vērsim vasarā karstums galvu aizķēra, pavisam grūtadzīvošana jautriem smieklu mīļotājiem; mazus jociņus rakstīt jau bailīga lieta - «tāesot arī ķengāšana un nemiera prāts» - un vēl zobus trīt, tad jau labāk trīcēšanupārciest, varbūt ka tikpat nevainīga gadās kā kaimiņu «Grosmamma.» Nevienscilvēks nezin tagad, par ko var runāt un smieties un par ko ne; pat atgaiņāties naubrīv, par apvainojumu «pierādījumiem» runāt jau ne domāt, jā, arī pat klusu ciest -Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte

Rainis- 43 -Mazie dunduriļauni, kā tas tika piedzīvots izgājušu nedēļ. Es pats gribēju nākošu reiz tērzēt arvisnenoziedzīgāko lietu: par laiku, bet diezin. ja teiks, še nelabs, grozīgs laiks,varbūt «balss un brālis» atsauksies: ahā, mēs jau savus uzskatus grozījuši, pag, tunemiernieks, ķengātājs. Vienkāršiem humoristiem ar nau tagad nekādu darīšanu.«Konkurencei ir sacensības spēks, un sacensībai ir konkurences nozīme» - tānesen «izlaidās» B. V., ar to no jauna pierādīdams, ka viņš vairāk cienīneapgāžamu patiesību nekā viņam nepieklājīgu asprātību. Tiešām, kankurence,kas pat «lielākai» avīzei spēj «atņemt», kā vecais teicis, «beidzamo maizeskumosiņu», šī nezāle mūsu treknajā tautas ganībā, šī rūgtā indeve, sacensība, vēljo vieglāk nomaitā mazos humoristiņus. Ja es būtu «tas vislielākais un vislabākais»redaktors vai vismaz tāds «reptils», es pret viņiem brēktu tādu lāstu, ka lapasčokurā sarautos, kukainīši no kokiem birtu un labākie humoristi tiktu par līķupavadītājiem. Lielākā nelaime tā, ka nopietnas, pat «vislabākās» avīzes līdzisacenšas un dzenas pēc lētiem jokiem. Tāda izturēšanās jāatzīst «lielā mērā jaunevietā», kā B. V. teica. Dvīņu brālīts pat savos ievadrakstos (šinī ceturksnī jauvairāki iznākuši) jokodamies stāsta, ka avīžu uzdevums esot tikai valodu kopt, unpats, valodnieks nebūdams, apgalvo, ka vienīgi valodnieks varot būt labsredaktors; dvīņu māsiņa, gara laika mocīta, sakopojusi lielu pulku jaukāko, kaut arīne jaunāko t. s. «sakāmo vārdu»; par tanti un latvieti nau ir ko runāt, tie jocīgaslietas vien tik raksta, kaut arī klaji nesaucas par humoristīgām lapām. Tante gansaka, ka šo jau tā katris pazīšot pēc zināma gara, kuram tuvs sakars ar biksēm. Javēl apskatām līdzekļus, ar kādiem viņi mēģina sacelt galerijas, ne publikassmieklus, tad jāsaka, ka katrs izglītots, tiklīgs cilvēks viņus ar riebumu uzlūkos; jau15 maziem puisīšiem, Bauskas elementārskolēniem un Sakkokam, kuram ar liekasbūt saites ar šādu iestādi, liek ļaužu priekšā kārpīties, kā apkārtklaidoņi žīdiņi«kunstmaheri» dara ar saviem žīdulēniem, tad tas vismaz nau pieklājīgi; un, ja otrsar ābecīti ļaudis smīdina, kur taču vispār zināms, ka ābece ir cilvēces labklājībaspamats, tad - es vairs nezinu, ko teikt, joks tas vairs nau.Bezdarbis.Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte