lejupielādēt - Latvijas Valsts arhīvi

96 Tatjana Bartele, Vitālijs Šalda
Latviešu sekciju IV kongress atzina, ka “sakarā ar Padomju Krievijas miera
priekšlikumu Baltijas valstiņām, dažās vietās starp latvju strādniekiem ir radusies
tendence atgriezties nekavējoši un pat neorganizēti baltā Latvijā”. 94
Latviešu lielinieki bija spiesti rēķināties ar Petrogradā dzīvojošo latviešu,
to skaitā arī strādnieku, gribu un atzīt viņu tiesības atgriezties dzimtenē. Taču
lielinieki kā atgriešanās mērķi stādīja cīņu par buržuāzijas varas gāšanu, reizē
tomēr aicinot palikt padomju Krievijā, lai tur cīnītos par sociālismu.
Petrogradā iznākošais laikraksts “Komunists” aicināja: “Krievijā esošie latvju
strādnieki, ņemiet ceļu uz Latviju, – brīvot zemi, savu šķiru un līdz ar viņu pašu
Latviju. Krievijā dzīvojošie latvju komunisti – pienācis laiks, kad proletariāta
intereses Latvijā prasa jūsu darbu šeit!” 95 Bēgļi nebūt nesteidzās pildīt šos
aicinājumus. Pēc pašu Petrogradas latviešu lielinieku vārdiem, pilsētas latviešu
iestādes bija kļuvušas par bēgļu “caurbraucamām mājām” ceļā uz dzimteni, 96
kur viņi iekļāvās savas valsts jauncelsmes darbā, bet nevis centās “brīvot savu
zemi, savu šķiru”.
Latviešu komunistiskā prese un autoriem zināmie dokumenti nedod precīzu
priekšstatu, cik no Petrogradā dzīvojošajiem latviešu bēgļiem atgriezās Latvijā,
cik palika Krievijā. Lai to noskaidrotu, nepieciešami tālāki meklējumi arhīvos.
Taču ir iespējams spriest arī pēc netiešām zinām.
Jau minēts, ka līdz karam Petrogradā dzīvoja ap 10 000 latviešu, 1917. gada
pavasarī to skaitu papildināja ap 60 000 bēgļu, bet 1919. gada pavasarī pilsētā
atkal palika ap 10 000 latviešu. Domājams, ka šo palikušo vairākums bija
“vietējie” latvieši, vēl pirms kara apmetušies pilsētā. Viņu atgriešanos etniskajā
dzimtenē kavēja Petrogradā esošā mantība, pārtrūkušie sakari ar Latviju. Faktiski
bez iedzīves palikušie bēgļi pat bīstamajos Pilsoņu kara apstākļos bija vairāk
noskaņoti uzsākt riskanto ceļu mājup. Arvien pieaugošās grūtības, kuras radīja
Pilsoņu karš, lielinieku atteikšanās nodrošināt bēgļu apgādi, veicināja bēgļu vēlmi
atgriezties Latvijā. Arī vēl 1920. gadā Petrogradā palikušo latviešu daļa centās
nokļūt Dzimtenē. Tādējādi, ja neņem vērā Pilsoņu kara apstākļos notikušo latviešu
pārvietošanos uz Petrogradu un no tās, ko nav iespējams uzskaitīt, jāsecina, ka
pēc kara beigām pilsētā palika visai nenozīmīgs latviešu bēgļu skaits.
AtsAuces un piezīmes
1 Bartele T., Šalda V. Latviešu repatriācija no Padomju Krievijas. 1918–1921 // Latvijas
Vēsture. – 1998. – Nr. 1, 2, 4; Bartele T., Šalda V. Latvieši Maskavā. 1915–1922. –Daugavpils, 2001.
Бартеле Т., Шалда В. Латышские беженцы в России в годы Гражданской войны // Отечественная
история. – 2000. – № 1. – C. 18–31.
2 Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomiteja. – R., 1931.
3 Dribins L. “Prometejs” cīņā. – R., 1972; Spreslis A. Latviešu sarkangvardi cīņā par padomju
varu. 1917.–1918. gadā. – R., 1987.
4 Krasnovs V. Latviešu kolonijas. – R., 1938. – 143. lpp.
5 Ņevas Viļņi. – 1915. – 17. febr., 3. marts.
6 Jaunās Pēterpils Avīzes. – 1915. – 2. dec.