Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
<strong>Ievadam</strong><br />
Lasot „Patņa Rakstiem” iesniegtos manuskriptus, nākas piedzīvot bagātīgu izjūtu<br />
amplitūdu: gan gribas paņemt to mazo cilvēkbērnu klēpī un samīļot, gan<br />
aizkustinājumā noraust asaru, gan izbrīnā atrast atbildi uz pašu pieaugušo<br />
neatbildētajiem jautājumiem, gan sašutumā ievilkt elpu, izlasot bieziem triepieniem,<br />
rupjiem vārdiem uzzīmētās ainas, lai, to izpūšot saprastu, ka tāda arī ir pasaule – arī<br />
tad, ja to nenosauc vārdos – tā ir!<br />
Starp citu, vai jūs nekad neesat jutušies tik vientuļi kā panda, kuram gribas atrast vēl<br />
kādu savējo visā pasaulē Nelaimīgais panda uzrakstīja vēstuli un saņēma deviņas tik<br />
atšķirīgas citas sugas pārstāvju atbildes... Nesen kādā domrakstā gadījās lasīt frāzi, ka<br />
skolu apmeklēt arī tāpēc ir interesanti un noderīgi, ka „var satikt bērnus apmēram<br />
vienā vecumā.”<br />
Meklēt savējos – vai tas nav tas, ko mēs darām visu mūžu<br />
Vai varat piekrist apgalvojumam, ka vissliktāk esot sākt „izskatīties pēc normāla<br />
cilvēka” Arī tā viņi saka. Dažādu raksturu un pasaules uzskatu tēli iedzīvināti darbos,<br />
kuru autori meklē un veido savu raksturu un pasaules uzskatu. Kāda būs viņu izvēle<br />
Kādas vērtības viņiem būs svarīgas Vai viņi ir drosmīgi, ka tik atklāti dalās ar mums<br />
savās pārdomās Varbūt iedvesmai un radīšanai nav nekāda sakara ar drosmi „Cik<br />
viegli ir runāt un tikt pārprastiem... »<br />
Droši vien būtu banāli sākt kārtējo reizi brīnīties, cik gan bērni ir dažādi un cik gan<br />
nopietnas eksistenciālas problēmas nodarbina viņu prātus dažādos vecumposmos, bet<br />
to gan var apgalvot: ja jūs ticat, ka kādus tekstus ir vērts lasīt tad, ja tie kaut ko dod<br />
jūsu personībai, šie ir īstie, kurus izlasīt!<br />
<strong>Patnis</strong>
Saturs<br />
<strong>Ievadam</strong> ..................................................................................................................................... 1<br />
Saturs ......................................................................................................................................... 2<br />
„ ..saķepurojušies pūku mākoņi..” ......................................................................................... 3<br />
Linda Miltiņa ............................................................................................................................. 4<br />
Linda Miltiņa ............................................................................................................................. 5<br />
Lauma Salmiņa .......................................................................................................................... 6<br />
Elza Dāvīda. Pazudis tuvumā .................................................................................................... 7<br />
Dārta Kalēja. Vārdi I ................................................................................................................. 8<br />
Dārta Kalēja. Vārdi II ................................................................................................................ 9<br />
Rūta Gabaliņa. Elpa ................................................................................................................. 10<br />
Rūta Gabaliņa. Ar pasauli nepietiek ........................................................................................ 11<br />
Laura Stelle. Sapņi................................................................................................................... 12<br />
Rūta Gabaliņa .......................................................................................................................... 14<br />
Irbe Katrīna Zolneroviča ......................................................................................................... 15<br />
Krišjānis Zalcmanis. Vārdi ...................................................................................................... 17<br />
Elza Ozola. Traki, traki, traki! ................................................................................................. 18<br />
Kristaps Karnītis. Rūķītis Ralfs – milžu bieds ........................................................................ 19<br />
Astes, spalvas, bambusi un ne tikai... .................................................................................. 20<br />
Emma Larisa Ātrena. Aste ...................................................................................................... 21<br />
Elza Ozola. Suņu "saule"! ....................................................................................................... 22<br />
Dārta Kalēja. Tas, kurš aizmiga un nepamodās ....................................................................... 23<br />
Par cilvēkiem tā, lai saprastu pandas! ...................................................................................... 24<br />
Es, citi, viņas un ... Tu ....................................................................................................... 27<br />
Krišjānis Zalcmanis. Kur gan ir maks ................................................................................... 28<br />
Luīze Māra Feldmane. Cilvēki dažkārt mainās ....................................................................... 30<br />
Imants Igovens. Šausmu nometne ........................................................................................... 32<br />
Tomass Sārts. A Trip to Paris .................................................................................................. 36<br />
Dārta Kalēja. „..Es guļu gultā un..” ......................................................................................... 38<br />
Lauma Saliņa. Kāda jēga ....................................................................................................... 40<br />
Laura Stelle. Kāds stāsts .......................................................................................................... 44<br />
Laura Stelle. Pavasara iela ....................................................................................................... 49<br />
Zane Suharevska. Tauriņu Kolekcionāres Dienasgrāmata ...................................................... 51<br />
Eva Stangvila. Eseja ................................................................................................................ 63<br />
Imants Latkovskis Diāna Siliņa Nosaukuma nav! ................................................................... 64<br />
2
„ ..saķepurojušies pūku mākoņi..”<br />
3
Linda Miltiņa<br />
Vai tas ir slikti, ja man ir vienalga<br />
Vai tā drīkst, ka man nav žēl<br />
Vai apzināti nejust ir labi<br />
Vai kādreiz kāds sagraus šo sienu, aiz kuras man jēli kājas trīc<br />
Vai tikšu uzvarēta un kādreiz arī izlīdīšu no savas nekam nederīgās<br />
čaulas<br />
VAI JEL KĀDS MANI DZIRD!!!<br />
Aij... Vienalga.<br />
***<br />
Vārdi sāp.<br />
Mirklis - tu zaudē visu.<br />
Es apsolu klusēt - mūžam.<br />
Mēs pārdzīvojam par visvienaldzīgākajiem cilvēkiem, bet kādēļ mēs sāpinām<br />
tuvākos<br />
Mēs nonākam nesaprotamā strīdā ar sevi, bet kādēļ mēs vainojam apkārtējos<br />
***<br />
Divi it kā nenozīmīgi jautājumi, bet vai tā nav mūsu ierastā dzīve<br />
Uztvert daudz ko par pašsaprotamu un vienmēr vainot kādu citu.<br />
No kā mums bail, ja mēs paši pie tā esam vainīgi<br />
Bet vairums cietīs.<br />
Galvenokārt - mēs paši.<br />
Saprast un tomēr neko nedarīt jau liekas normāli.<br />
Neatrisināti konflikti, problēmas - sakrājas.<br />
Bet ja saprotam, tad kādēļ mēs joprojām uzdodam sev mūžseno, bet joprojām aktuālo<br />
jautājumu - kāpēc<br />
Nesaņemt atbildes un joprojām uzdot jautājumus... Norobežoties aiz naivām cerībām<br />
uz brīnumiem...<br />
Nav vērts...<br />
Ja nespēj palīdzēt citiem, tad vismaz izmanto savas vienīgās dzīves dārgo laiku<br />
lietderīgi un sāc pats ar sevi... Vari man neticēt, bet gan dzīve tev liks to manīt pati.<br />
Piemini manus vārdus...<br />
4
Linda Miltiņa<br />
***<br />
Atrodi mani ..<br />
Vai maz atrast spēsi<br />
Starp šo steigu...<br />
Starp šiem cilvēkiem...<br />
Neticu...<br />
Un tā lēnām tu mani zaudē...<br />
Zaudē kā tu, tā es...<br />
Neredzam...<br />
Akli skrienot pretī bailēm...<br />
Tā mēs apjūkam...<br />
Pazūdam...<br />
Griežoties rutīnas stingrajās važās...<br />
mēs Izeju nesasniedzam...<br />
Raudāt un žēloties.<br />
Tas ir viss, ko šodien spējam...<br />
Bet cik ilgi<br />
Cik gan ilgi tu mani meklēt spēsi<br />
Starp šo steigu...<br />
Starp šiem cilvēkiem...<br />
Tā mēs pazūdam...<br />
5
Lauma Salmiņa<br />
***<br />
es nesaprotu tevi<br />
un tavu domu gājienu arī<br />
es domāju par tevi<br />
un tu par mani arī<br />
es nesaprotu sevi<br />
un tu mani arī<br />
es nemīlu tevi<br />
un tu mani arī<br />
tu zini ka visam beigas<br />
un es arī<br />
taču es nevēlos lai viss beidzas<br />
bet vai tu arī<br />
6
Elza Dāvīda. Pazudis<br />
tuvumā<br />
Tuvu Vai var teikt, ka cilvēks ir tuvs Tikai tad, ja esi jutis,<br />
kā ir būt tālu no viņa. Sajutis attālumu un savu nespēcību.<br />
Vai varbūt cilvēks mums šķiet tuvs tikai īpašos brīžos<br />
Iespējams, ar laiku otru sākam uztvert kā pašsaprotamu. Kā<br />
spēļmantiņu, kas pēc bērnu dienām vairs neliekas tik svarīga<br />
un mīļa, bet tomēr atrodas kādā plauktā vai stūrī. Tomēr<br />
cilvēks nav bērnu dienu atmiņas, kuras varam kaut kur<br />
noslēpt. Tās ir domas, sajūtas un viedokļi, kuri pastāv paši<br />
par sevi.<br />
Mēs nezinām brīdi, kad varam pazaudēt vistuvāko.<br />
Dvēseliski, ne fiziski. To nosaka mūsu darbi un vārdi. Mēs<br />
varam tam pat nenoticēt! Vēlētos laiku pagriezt atpakaļ un pateikt nepateikto, izdarīt<br />
neizdarīto. Bet vai iespēja labot ir tikai viena Ir dzirdēts, ka dzīvi jādzīvo tīrrakstā!<br />
Jā, bet kādreiz var pieļaut melnrakstus. Galvenais, lai otrs palīdzētu to uzrakstīt.<br />
Tuvība Tas ir tīrraksts, tikai pirms tā ir pieļauti kopīgi melnraksti.<br />
7
Dārta Kalēja. Vārdi I<br />
Necērt! „Vārdi ir stiprāki par zobenu.” Ar vārdiem var iesist<br />
spēcīgāk nekā ar zobenu. Visi to ir sajutuši vismaz vienreiz,<br />
ja pat ne divreiz, trīsreiz, bet daži nevar ne saskaitīt.<br />
Protams, kādam ir jācērt. Neviens jau negrib būt tas ļaunais,<br />
kas lika viņai raudāt. Nē! Neviens negrib tāds būt. Parasti tas<br />
pasprūk nejauši...<br />
Meli! Tas tiek darīt tīši. Precīzi un bez aplinkiem. Un vēl ar<br />
kāju piemīts. Lai pazemotu vēl vairāk.<br />
Cērt jau tie stiprie. Pss... Atradušies varoņi! No varoņa viņos<br />
pat kripatas nav.<br />
Ai, paga! Bet tie tak tagad savā barā viskrutākie, vienalga, ka<br />
tagad kāds sēž, ar vārdiem pazemots, noniecināts. Tas taču<br />
vienalga... Galvenais, ka tagad barā esmu labākais, un vēl –<br />
varbūt tā meitene sapratīs, cik forši es pazemoju to sīko no<br />
paralēlklases.<br />
Eu, pagaidi! Kas notiek! Ko viņa dara Kādēļ viņa to mierina<br />
*<br />
Jutos sagrauts no viņa asā cirtiena. Tas bija sitiens zem jostasvietas ar veseri!!! Bet<br />
tagad, viņas mierinošā balss man skan kā mūzika. Iepriekš tik asi, bet tagad maigi,<br />
iejūtīgi... Pat viņas parastais: „Vai viss kārtībā” lika man pasmaidīt. Viņa man<br />
atsmaida pretī. Varbūt bija pat labi, ka mani noniecināja. Nav ļaunuma bez labuma.<br />
*<br />
Šie abi divi nodevēji! Kāda jēga no varas, ja nav princese pie sāniem<br />
8
Dārta Kalēja. Vārdi II<br />
Es ieskrienu virtuvē. Jau atkal tēvs piedzēries atvilcies mājās un sācis bļaustīties. Viņš<br />
bļāva, lai es parādu dienasgrāmatu. Viņu tā neapmierināja. Nav jau pirmā reize. Viņš<br />
izvilka no puķu poda mietu un metās man pa visu dzīvokli pakaļ.<br />
Es viņam lūdzos, lai viņš mani nesit. Nekā! Māte šo mēģināja turēt un ausī čukstēt:<br />
„Vārdi ir svarīgāki par žagariem.” Bet viņš viņu tikai iegrūž sienā un saka: „Kas savu<br />
bērnu mīl, netaupa rīkstes.”<br />
Māte mani paķer aiz rokas un ievelk istabā, aizbultē durvis un gaida.<br />
Viņa mēģina mani mierināt, čukstēt man ausī: „Viss būs labi.”<br />
Viņas vārdi nebija tik smagi. Tie bija pretrunā ar tēva vārdiem. Viņa saka, ka tēvs sit,<br />
jo mīl.<br />
Mūsu jauko sarunu izjauc tēvs, kas ar dūri sit pa durvīm un saka: „Kas savu bērnu<br />
mīl, netaupa rīkstes.” un „Darba prieks, dzīves prieks!”<br />
Bet mamma tam pretī: „Vārdi ir svarīgāki nekā žagari.” un „Darbs nav brālis, starp<br />
citu – tev arī!”<br />
Jutos kā muzejā, kur vecas sievas strīdas un apmētā viena otru ticējumiem un<br />
sakāmvārdiem. Es no tā noguru. Lai apslāpētu troksni, rīkojos kā Kristofers. Nu, tas<br />
no grāmatas! Kad viņam vārdi kļuva par skaļu, viņš notupās uz zemes un sāka<br />
kunkstēt. Nu, re! Mammas un tēta skaļos vārdu vairs nedzirdu. Tie vairs tik ļoti<br />
nesāpina.<br />
9
Rūta Gabaliņa. Elpa<br />
Visur likumi, sētas un žogi.<br />
Ar saviem sapņiem un vēlmēm -<br />
esam iesprostoti.<br />
Bet ceram arvien uz to –<br />
Atelpu.<br />
Kad varēsim atlaisties zālē,<br />
Sajust sauli un kokus, un smilgas.<br />
Kad lūkosim tai tālē -<br />
Nē, nemocīs pēc pasaules ilgas.<br />
Elpa.<br />
Brīvība ir, pēc kā patiesi lūkojam.<br />
Spārni.<br />
Aizbēgt, aizlidot, lūk, ko mēs tīkojam!<br />
Sajust to laimi, to sapni,<br />
Kas nemīt iekš pilsētas vārtiem.<br />
Un varam būt lepni -<br />
Tas nozīmē, ka esam cilvēki,<br />
Cilvēki ar spārniem...<br />
10
Rūta Gabaliņa. Ar pasauli nepietiek<br />
Ar pasauli nekad nav bijis gana.<br />
Vajag ko vairāk kā reālo,<br />
Jo ar naudu un māju nepietiek man -<br />
Tiecos pēc kā savādāka.<br />
Pasaule ir tikai sākums -<br />
Bērna spēļu laukums,<br />
Drīz aiz muguras palicis<br />
Un atmiņā izgaisis.<br />
Es vēlos sajust -<br />
Es vēlos mīlēt un dot.<br />
Nevis realitātē pazust<br />
Un naudu kā draudzību lolot.<br />
Ne jau par to ar sāpēm maksājusi.<br />
Ne jau tam savu dzīvi veltījusi.<br />
Ne jau redzēt, bet ar sirdi gribu just,<br />
Jo tā tikai viss patiesi skaidrs kļūst.<br />
11
Laura Stelle. Sapņi<br />
Tā mazā vietiņa, kas vienmēr jānoglabā. Jāapjauš<br />
kaut vai ar mazo stūrīti, ka varbūt arī šoreiz<br />
nesanāks, pajuks, izirs, nebūs akmens. Kāds<br />
noklusētais stāsts vai atmiņa. Kādam kāda<br />
neredzēta pērle uz vaiga vai acs kaktiņā. Kāds<br />
kliedziens, kas varbūt vēl nemaz nav pavisam<br />
apklusis. Un tā lielais bērns kā savās bērnu dienās,<br />
vates pilnajām, trīcošajām, drebošajām kājām dodas kā ar katru vilni tuvāk tam, ka<br />
varbūt atkal būs viens liels fiasko. Tas stūrītis tā paplašinās, sarkanā lampiņa stiprāk<br />
iegailojas galvā, liekot atcerēties, ka varbūt šoreiz būs tā reize – kad sanāks vai kad<br />
nesanāks. Jo viena no šīm reizēm ir arī tagad. Iznākums līdz ar to jau sen zināms, taču<br />
– kā<br />
Katrs vārds, ko pasaka, jo zina, ka tieši to gaida, bet neaizdomājas, ka varbūt ir labāk<br />
vispār nepateikt, ja nevar pateikt, ja ne no sirds, tad vismaz ar ļoti labu vai uztrenētu<br />
pietēlojumu.<br />
Var dot dimantu, bet kāpēc, ja to negrib Prasa, saka, kultivē, diktē. Bet vai tad<br />
patiesībā mums visiem vairāk vai mazāk šajās paaudzēs nav kaut kā… vienalga Kā<br />
būtu, ja mēs tomēr sekotu tiem saviem nožēlojamiem laimības ticējumiem jeb t.s.<br />
sapņiem. Muļķis, kas pirmoreiz izteicis vārdus par to, ka sapņi ir domāti, lai tos<br />
nepiepildītu, jo tāpēc taču tie ir sapņi. Buļļa sūdi.<br />
Katras ģitāras stīgas ir radītas kaut vai ar nelielu, nelielu cerību, ka tās pamudinās šos<br />
pašus pirkstus likt uz lielākas ģitāras un zem lielākiem prožektoriem. Ka varbūt tieši<br />
šīs stīgas izjutīs spēlētāja triumfu.<br />
Un kam, sasodīts, KAM vajag kaut kādus sapņus, ja tos nepiepilda! Ar katru<br />
nepiepildītu jeb neizdzīvotu sapni pamirst dažas sirds šūnas, samazinot laimes<br />
iespējamās varbūtības procentus. Katru sapni pat nemēģinot piepildīt, pats to sev<br />
nolād. Un pie reizes nolād sevi un savu kaimiņu, kas par to sapni zina.<br />
Kāds cīnās Sjerraleonē, rok un izrok asiņainos dimantus, lai arī tādi cilvēki kā es tos<br />
varētu nēsāt. Un, ja arī sākumā šī apjausma, ka es varbūt iekļaujos tajos četros<br />
procentos šo asiņaino dimantu īpašnieku (vismaz tik katru gadu parādās kopējā<br />
dimantu tirgū), tad arvien vairāk jāsaprot, ka tie jāvalkā ar vēl lielāku lepnumu un<br />
cieņu. Šie vīrieši un bērni rok daudzus sapņus. Kaut kādā ziņā viņi arī piepilda savus<br />
tagadējos vai nākamos sapņus, savu pēcnācēju sapņus un to cilvēku sapņus, kas visu<br />
mūžu par dimantiem un kāzām sapņojuši, valkājot mammas plīvuru un tēva<br />
smokingu, virpuļojot pa māju. Un ar katru asins lāsi izcīna cieņu un apbrīnu.<br />
Protams, katram pašam vieglāk runāt un runāt, bet neaizdomāties, ka ar katru tiešo vai<br />
netiešo solījumu šie runātīgie diplomāti var paši sev aiziet un tos akmeņus izrakt, ja<br />
vēl atceras, ka pirksti nav tikai rakstīšanai un sievas apmierināšanai. Ka otra auss nav<br />
tikai informācijas plūsmas otram galam kā anālā atvere, bet varbūt tomēr arī šīs pašas<br />
informācijas saglabāšanai un apstrādei, kas neiekļaujas desmit procentos cilvēka<br />
izmantotajā intelektā, ko visiem zinātājiem patīk piesaukt priekšā un pakaļā, kam tik<br />
nav slinkums.<br />
12
Un tad arī tā mazā, mūžīgi apmierināmā mantiņa, ko sauc par likteni. Latviešu<br />
mazohisms, ka viss slikti, kaimiņš kliedz, vīrs sit un lamā, valdība vispār necienāma.<br />
Pašam jau neiedomāties, ka valsts jauna un tāpēc izaicinājumi vaļā, piemēram, pašam<br />
aiziet ar savu portfelīti un zīda cilpu kaklā uz lielo namu un ierosināt kaut ko. Vai<br />
aviokompāniju par maz, kas liedz aizbraukt Apsolies paņemt pēdējo kukuli mūžā un<br />
aizlejies pa ceļam uz citām laimes raktuvēm. Tāds sīkums – jābūt patiesai, tīrai gribai<br />
savu dzīvi mainīt, sākot ar sevi no iekšpuses, un tam gribas graudam jāpiebriest un<br />
jāplaukst. Jo doma dzimst pirms olas un putna. Bet vispār var jau traks palikt un<br />
aizmirst, ka starp visiem tiem idiotiem valdībā un uz ielām arī tu pats kaut kur pa vidu<br />
esi. Un kā var vispār kaut ko mainīt, ja nemaz nezini, ka pats esi un gribi sevi mainīt.<br />
Ka arī no tevis paša tie idioti ir veidojušies. Ka, kādam neticīgi vai nicīgi paskatoties<br />
acīs bērnībā, palīdzi veidot jaunu mirušo gadsimta paaudzi.<br />
Ar vai bez pērlēm un meršiem, bet ar iekšām, ko sauc par lupatām, nevis iekšām, ko<br />
patiešām cilvēkiem vajadzētu vairāk. Ar iekšām, kuras kā īstas bruņas izmantot pret<br />
neticīgajiem, piepildīt sapni par savu salu vai baru ar bērniem. Kaut kādas mistiskas<br />
neārstējamas slimības Jāoperē vispirms cilvēka domāšana jeb smadzenes, nemaz<br />
nesanāks pieķerties pie paša sabojātajiem audiem un bijušo dvēselēm. Tādi top dzīves<br />
laikā. Ar mūsdienu tehnoloģijām un sonogrāfijas iespējām slimiem bērniem vispār<br />
nav jādzimst, viss pirms tam redzams ekrānā.<br />
Katrs dzimis ar mazu sapni, no kāda cita sapņa. Ar spēju dāvāt sev un citiem<br />
miljoniem dažādu sapņu. Un varbūt pat iztikt bez vajadzības glabāt sirdī lādi, kurā<br />
glabāt bailes par kārtējo neizdevušos vēlmi. Nomirt nelaimīgam un atstāt grandiozu<br />
iespaidu nākamajām paaudzēm.<br />
13
Rūta Gabaliņa<br />
Ir izstaigāta visa pasaule. Nekur nav bijis miera, nekur - brīvības.<br />
..Un tā mēs pavadām dzīvi - skriedami, meklēdami, bet nezinādami - ko. Mūsu mērķis<br />
ir dzīvot, taču mēs jau to nedarām! Mēs nepriecājamies - tā patiesi, īsti, neizbaudām<br />
to, ka esam dzīvi, ka spējam sajust, elpot, mīlēt - mēs tikai eksistējam un nogurstam,<br />
un žēlojamies par dzīvi. Par to, ka tajā nekā nav. Sabiedrības normas mūs iesprosto un<br />
salauž mūs. Tā mēs ejam pa savu pelēko dzīvi starp sprostiem un sētām, un pelēkām<br />
aizslēgtām durvīm. No mums gaida, ka būs ģimene, būs darbs, ka mēs skriesim un<br />
nekas mums nebūs viegli. Ka mocīsim sevi, lai būtu tādi, kādus mūs grib redzēt.<br />
Mums nekas nedrīkst izdoties labi vai viegli, jo ne jau tad mēs būsim gudri un<br />
apķērīgi, bet gan uzdevums par vieglu. To visu varētu tik viegli izbeigt, jo viss -<br />
likumi, normas un nauda tavā bankas kontā - viss ir tik trausls. Tas viss ir<br />
izdomājums. Tukšs gaiss.<br />
Mēs blandāmies pa pasauli, tiekot ieslodzīti likumos, tos izbēgot un saņemot sodu. Un<br />
tā pa apli. Cenšoties būt tādi, kādus mūs grib redzēt citi. Cilvēki saka - viņi interesējas<br />
par tavu viedokli, vienalga, vai esi deputāts vai ubags, vai skolēns, taču tā nav. Ja tu<br />
esi nekas - tavas domas ir nekas.<br />
Vai mūsu dzīvei ir jēga Jā, ja tu to atrodi un ja tu esi Kaut Kas, tava dzīve un tās<br />
mērķi var iegūt nozīmi arī citu acīs - viņus iedvesmot, viņus mācīt. Neesi viens no<br />
pelēkās masas - pastāvi par savu viedokli, vienalga, cik tev gadu, cik tev naudas un<br />
kur tu strādā, bet pats galvenais - izbaudi dzīvi. Tev tāda ir tikai viena.<br />
14
Irbe Katrīna Zolneroviča<br />
plāni, gaisīgi spārni, kuriem nevar noteikt dimensiju - reizē lieli un tik smieklīgi mazi,<br />
bet no citas puses – salātzaļi.. šķietama kaprīze, kura īstenojas ātrāk par domām un<br />
bites spārnu sīkoņu.. plūdums pa gaisīgu zemeņu uzpūteni, zem applukušām vilnas<br />
segām.. dažreiz pāri pļavām - viegli, viegli ar palēcieniem..<br />
izgaismojums vissavalkātākajos galos un paplukušu vienkāršību atklāsme.. nemaz ne<br />
tik spēja, jo tas visu laiku ir bijis tepat.<br />
tas viss kopā izdzēš no prāta laika formas un pieņēmumus. hei, brīva!<br />
paplūduši un reizē mazliet saķepurojušies pūku mākoņi, kas auglīgi kontrastē ar<br />
ultramarīna toni debesīs. nebūtu piejaukta vēl kāda nenosakāma krāsa, tas viss būtu<br />
jēls.<br />
fotoaparāta iemūžināšanas podziņas piespiešana reizē ir daļa no pagātnes, nākotnes un<br />
tagadnes. tā arī mūsu dzīve. uz laika līnijas viss atrodas vienlaicīgi. pārējais ir atkarīgs<br />
no akvareļa otas - cik mīksta tā būs, lai līniju pludinātu.<br />
neprātīgas sajūtas bez raksturojuma. es gribu smaidīt. un lēkāt turot labo roku pie<br />
deguna, bet kreiso pie bedrītes kaklā.. un tā dejojošā sajūta pie artērijas.. nav klusuma,<br />
tikai riņķa dejas, kuras griežas un griežas un atkārtojas. augšdaļa ir vieglāka un<br />
aušīgāka.<br />
bieži vien lietas krāsainības un spožuma dēļ kļūst pelēkas un nogurdinošas, agrākais<br />
šarms un mīlestība kļūst piedauzīgi.<br />
tikai tur, vietā, ko mēs saucam par garīgo sirdi – dvēselē, kaut kas no kritiskā līmeņa<br />
pārsniegšanas šķetinās šķērsām pāri.. tas ir reizē gaisīgs un plašs. kā uzpūtenis. ar<br />
zemenēm, nevis brūklenēm. bez piena, jo tas rada smaguma sajūtu.<br />
saules stari, kas ādas jūtīgajai virsmai ir silti, bet acīm mēdz būt vēsi.. lai gan tas ir<br />
atkarīgs no brillēm - kādā krāsā tās šodien ir. jumta dakstiņi, kas vietumis mazliet<br />
apdrupuši.. un mazi ķipari būvē no tiem pilis. iedomu vai īstās<br />
visi eņģeļi lido un katrs kaut ko dzied, vienīgi tāpēc, ka lietas var pastāvēt tikai<br />
attiecībā viena pret otru.<br />
mīlēt, mīlēt, mīlēt, mīlēt.. un atkārtot šos vārdus līdz mirklim, kad tie vairs<br />
neizklausās pēc vārdiem, bet gan pēc klusas lapu čaukstoņas.. šī sajūta nomierina un<br />
dod vēlēšanos saskaitīt zvaigznes.. visas..<br />
ačgārni.<br />
mīlestība ir neredzama harmonija.<br />
reibina.<br />
bet ir fīlings.<br />
lēciens, iespējams, sākās ar manas istabas zilzaļā lakojuma palodzi. to, kurai ir tie<br />
dzeltenie aizkari. tā, kura vairāk pa labi. jā, tā pati ar putekļaino alveju logā.<br />
15
šorīt mums vēl ir otrā medicīniskā labvēlīgā laika prognoze. līdz mirklim, kad<br />
spārnotais sapīsies šūpuļtīklā un skums. pagaidām vēl viens un ar nošņurkušu degunu.<br />
varbūt zem putekļainas palodzes, varbūt tuvējā cipresē un knābās savu spalvu. bet<br />
kaut kas tā manāmi mulsinās. tev vai kaijai varbūt abiem iespējams pavīdēs<br />
līdzjūtība. drīzāk paskatīsies vienā acī dziļāk un ieraudzīs lāsumus. zilus. plaukstošus.<br />
gaišus. tā mēs pieķeramies un paliekam. soli pa solim, bikli, bet neatlaidīgi. būs arī<br />
siltāki laiki bez šīs apļu vilkšanas ar pirkstiem kafijas biezumos. lietus ir miris.<br />
aizgājis pa piena ceļu un mazliet tālāk. nesmaidi.<br />
16
Krišjānis Zalcmanis. Vārdi<br />
Kādreiz Burtam A bija siāmas dvīnis A, viņi bija identiski. Kādu<br />
dienu burts A centās atvienot burtu A, viņam neizdevās. Dvīņi<br />
nezināja, ko darīt, jo viens otru ienīda.<br />
Kādu citu dienu dvīņi aizgāja pie ķirurga K, tas vieglītēm un bez<br />
grūtībām atvienoja abus A. Tagad dvīņi nebija dvīņi un par to viņi<br />
skuma. Kamēr doktors K gulēja, abi A sašuva kopā sevi ar K.<br />
Nākamajā rītā K pamodās un brīnījās, ko viņa gultā dara abi A.<br />
Viņi vairs nebija ne A, ne A, ne K, bet kopā visi trīs veidoja vārdu<br />
AKA. Tad viņi nezināja, kur likties.<br />
Viņi staigāja un staigāja, beidzot apstājās pie siena kaudzes. Viņi<br />
jautāja siena kaudzei: „Ko mums darīt” Bet siena kaudze klusēja.<br />
Viņi, kuri tagad bija AKA, mēģināja tikt augšā siena kaudzē, bet<br />
vārds KAUDZE viņus nogrūda lejā: „Te nav vietas!”<br />
Bēdīgi viņi gāja prom. Apstājās pie nezināma priekšmeta ar dziļu caurumu un ūdeni<br />
iekšā. Nezināmais priekšmets teica: „Man nav nosaukuma un mani neviens nepazīst.”<br />
„Nekas, tad mēs būsim tavs nosaukums,” teica AKA.<br />
Viņi uzlīda akai un teica: „Šī ir aka!”<br />
Tā radies vārds „aka”.<br />
17
Elza Ozola. Traki, traki, traki!<br />
Uz mana mazā, mazītiņā sola raupjās virsmas sēž mans zaļais krāsu<br />
zīmulis. Mans zīmulis ir tik uzasināts un nelūstošs, ka aprakstījis<br />
visu manu sarkankoka solu, kuram bija ļoti laba koka smarža.<br />
Šis galds ir tik noderīgs, jo uz tā stāv arī mana visugudrā, koku<br />
vākos iesietā mācību grāmata, kurā mans zaļais krāsu zīmulis<br />
ierakstījis zaļus, krāsainus burtus, šī grāmata vēl arvien smaržo pēc<br />
tipogrāfijas...<br />
Mans garais krāsu zīmulis aprakstījis arī visugudro skolu!<br />
Šī skola tik mīļa, bet traka un skaļa, un liela gan, mans trakais<br />
zīmulis ir patiešām traks, jo aprakstījis visu skolu!<br />
Toties mana trakulīgā klase, kas pārpildīta ar skolēniem, kas<br />
bļaustās, arī mācās.<br />
Tagad mana soma arī ir aprakstīta, jo mans trakais zīmulis ir patiešām traks...<br />
Mana soma jau tā ir smaga un liela, un zīmulis vēl ieraksta iekšpusē, kur sakritušas<br />
mandarīnu mizas un viss joprojām smaržo pēc mandarīniem.<br />
18
Kristaps Karnītis. Rūķītis<br />
Ralfs – milžu bieds<br />
Dzīvoja reiz rūķītis ar asu mēli. Visi no viņa baidījās –<br />
konfliktēt negribēja... Strādāja viņš kurpju fabrikā „Milzis<br />
Bens”. Nevienam nebija drosmes priekšniekam Benam ko<br />
teikt, jo viņš bija liels un spēcīgs.<br />
Taču kādu dienu rūķītis Ralfs vēlējās nopirkt ledeni, bet<br />
nekā! Ieliek roku kabatā – tukšs<br />
Nu viņš sapūties un sārts<br />
Ies problēmu risinās.<br />
Atcērt fabrikas durvis vaļā<br />
Dusmīgs kā tīģeris iekodies gaļā.<br />
Visi smejas: „Rūķīt, tas tu<br />
Tas, kas mācīs milzim vietu nu”<br />
„Jā, es!<br />
Es, Ralfs – Rūķītis bez bailes.”<br />
Ieskrien viņš milža kabinetā – doma ļauna:<br />
„Tu esi tas, kam mani badināt nav kauna”<br />
„Esmu Bens, Arnolda dēls,<br />
Vadu šo fabriku – agrs vai vēls!”<br />
„Tu nejaukais milzi bez goda –<br />
Krāpnieks, melis, ko jāsūta pie joda!”<br />
Milzis apjuka no Rūķīša drosmes,<br />
Viņa varonības un runāt rosmes.<br />
„Es nevēlu ļaunu ne tev, ne citiem!”<br />
Bet rūķītis tik apsaukājās vien.<br />
Līdz pār fabriku noskanēja kliedziens:<br />
„Ko jūs man klūpat virsū visi kā viens<br />
Ko esmu jums nodarījis”<br />
Aizskrēja milzis aši, aši.<br />
Iznāk rūķītis: „Redzat paši!<br />
Nav augumam nozīmes, bet tam<br />
Kā vārdā dzīvojam!”<br />
Tā milzis aizbēga, izstāstīja notikušo tēvam, un visi milži bijās „Ralfa kurpju<br />
fabrikas”, jo to vadīja Ralfs – milžu bieds.<br />
Un morāle ir šāda: „Vārdi ir stiprāki par zobenu!”<br />
Neticat Pārlasiet!<br />
19
Astes, spalvas, bambusi un ne tikai...<br />
20
Emma Larisa Ātrena. Aste<br />
Žurkas tiek iedalītas divās grupās – tādas, kuras rakņājas pa<br />
miskastēm un ir netīras un pretīgas, un tādas, kuras dzīvo<br />
būrīšos un ciena, un mīl savu saimnieku. Lai gan žurkas dzīve<br />
nav nemaz tik gara, viņa tomēr var daudz paspēt. Šis stāsts būs<br />
par žurku no pirmās grupas, kuru pieminēju. Šī žurciņa bija<br />
salīdzinoši maza, skaisti pelēkā krāsā.<br />
- Vai viena niecīga žurka var kaut ko izmainīt gan sevī, gan<br />
apkārtējos - tāds jautājums vienmēr bija galvā žurkai ar iesauku<br />
Aste. Neviena pati žurka vairs nezināja viņas īsto vārdu, jo tas<br />
esot bijis ļoti garš un grūti izrunājams. Pat Aste (šī vārda<br />
īpašnieks) vairs savu vārdu nezināja,jo par Asti viņu esot<br />
saukuši tik daudz, ka tiešām esot aizmirsies īstais vārds. Tomēr<br />
daži uzskata, ka pats Aste vēl atceras savu vārdu, tikai to<br />
neizpauž, jo varbūt tas bijis smieklīgs vai dīvains. Viņš šo<br />
iesauku ieguvis tāpēc, ka viņš vienmēr esot bijis pēdējais visās sacensībās, arī visās<br />
ekskursijās viņš sēdēja autobusa beigās, un tāpēc viņu tā iesauca.<br />
Astei bija parasta dzīve, tikai viņam piemita gandrīz vai neizpildāmas ieceres, kuras<br />
viņš vēlējās savā dzīvē sasniegt. Kā jau sākumā teicu, žurkas dzīve ir īsa, tā ir vidēji<br />
trīs vai četri gadi. Lūk, jums viena iecere – Astei bija apnikusi plašā pasaule. Viņš<br />
gribēja to samazināt un viņš zināja kā: viņam jākļūst par mājdzīvnieku. Tad viņš<br />
varētu dzīvot tīrā būrītī, jo būt netīram arī viņam bija apnicis. Viņš gribēja, lai viņu<br />
mīlētu un lai bērni ar viņu spēlētos.<br />
Pēc ilgām pārdomām Aste izgudroja - jāiet, jātiecas pēc tā, ko visvairāk vēlas un tas<br />
bija - sašaurināt pasauli. Lai gan Astei ģimene bija ļoti tuva, viņš nolēma sekot savai<br />
sirdij. Vakarā, kad visi jau gulēja, Aste, nevienu nepamodinādams, atvadījās un devās<br />
prom. Viņš vienvārši gāja uz priekšu, kur vien deguns rādīja, tā arī viņš visu nakti<br />
gāja, kamēr vienkārši sabruka aiz noguruma. Nākamajā rītā viņu pamodināja birstošas<br />
smiltis. Viņš visu nakti bija pavadījis rotaļlaukumā zem slidkalniņā un jau sāka<br />
piedzīvot savu sapni, jo viņš jau dzirdēja maza puisīša balsi, izrunājot vārdus, kurus<br />
viņš vienmēr bija gribējis dzirdēt: ,,Mammu,es gribu sev žurciņu par<br />
mājdzīvnieku…‘‘ Aste uzreiz jutās labāk, bet viņš vēl nezināja, kā iepazīt puisīti. Tā<br />
viņš atlikušo dienu vēroja puisīti, kamēr viņš gāja mājās.Viņš to izsekoja līdz pat<br />
mājām. Viņa māja nebija liela un arī nebija pārāk maza. Pēc Astes domām, tā bija<br />
ideāla. Tikko viņi atvēra durvis, Aste nemanot iemuka iekšā. Aste puisīti vēroja dienu<br />
un nakti. Viņam puisītis tiešām patika.<br />
Aste, protams, uzturēja sakarus ar savu ģimeni, rakstot vēstules. Viņa ģimene tomēr<br />
nesaprata, kā Aste varēja izvēlēties svešu puisīti ģimenes vietā. Aste nevarēja<br />
izgudrot, kā iepazīt puisīti.<br />
Aste tā arī neizgudroja, kā viņu iepazīt un kopš 14.augusta neviens neko par viņu<br />
vairs nezina un par viņu nav ne vēsts. Viņš bija pazudis. Varbūt viņš padevās un gāja<br />
meklēt kādu citu, bet to neviens nezina…<br />
21
Elza Ozola. Suņu "saule"!<br />
Nulle... Nulle nav dumja, ka ir nulle (0), viņa tieši ir gudra un veikla, acīga un laba!<br />
Nulle ir īsta mīlule!<br />
Zinājāt, kas Nullei garšo Viņai garšo kaķu barība, un, protams, šeit dzīvo tikai suņi,<br />
bet kaķu barība tiek atvesta no citas planētas. Vai tev garšo kaķu barība<br />
Nullei ir ļoti interesants darbs, viņa ir spiegu suns! Šis darbs laikam ir slodzes pilns un<br />
bīstams, toties interesants! Bet tad atskrēja... Jā... Pareizi, aizmirsu pašu galveno, kā<br />
Nulle izskatās! Nulles suga ir Zelta retrīvers, bet viņa drīzāk ir raibais retrīvers, jo<br />
Nulle ir ļoti raiba un maza, bet acis Nullei ir zaļganas un deguntiņš smuks un melns kā<br />
īsta suņa deguns!<br />
Reiz, pildot kādu misiju, Nulle kļuva "acīga" un netīšām redzēja slepkavību. Nullei<br />
pat likās, ka tas notiek ar viņu pašu!<br />
Bet tad atskrēja suns Reksis, jā, tas pats no seriāla "Komisārs Reksis". Viņu atveda<br />
atpakaļ uz dzimteni no Zemes!<br />
Pēc kāda laika Nulle ar Reksi bija ļoti sadraudzējušies un apprecējās, bet tagad Nulle<br />
ir vēl mīlīgāka nekā agrāk!<br />
22
Dārta Kalēja. Tas, kurš aizmiga un nepamodās<br />
Es gāju pa vāji apgaismotu ielu. Jau tā tur bija maz gaismas, bet viena no pēdējām<br />
laternām raustījās. Tas nekas, biju pieradusi. Neko aizdomīgu nenojauzdama, gāju<br />
tālāk, soļiem klaudzot pret slapjo asfaltu Jo tuvāk es nācu nevienmērīgi mirgojošajai<br />
laternai, jo skaļāka kļuva smilkstiem līdzīgā skaņa. Mani bija pārņēmis viegls<br />
satraukums, kas mijās ar bailēm par nezināmo.<br />
Tas brīdis bija klāt. Es atrados iepretim laternai. Pie tās gulēja raupjš, pelēcīgi brūns<br />
kartupeļu maisam līdzīgs veidojums, kas kustējās. Neciešamā smilkstēšana nāca no tā.<br />
Ziņkāre bija neaprakstāma. Es piegāju pie maisa un atsēju to. Mani pirksti drebēja<br />
satraukumā. Man pretī vērās divas lielas acis un izdēdējuša suņa augums. Tas bija ne<br />
īsti pieaudzis suns, ne arī kucēns. Viņš trīcēja. Mēs skatījāmies viens uz otru, es –<br />
izbrīna pilnām acīm, viņš – ar bailēm un pazemību.<br />
Tīri cilvēcisku jūtu vadīta, es viņu izņēmu no maisa. Viņš smirdēja pēc urīna un lētas<br />
suņu barības. Viņa spalva bija netīra un savēlusies, dažviet tā bija izkritusi, atstājot<br />
neglītus pleķus ar netīrumu kārtu. Šis skats liktu aizgriezties jebkuram, man gan nē.<br />
Es atvēru jaku un pacēlu suni. Viņš bija tik viegls... Piespiedu viņu sev klāt un skrēju.<br />
Ieskrēju veikalā un par pēdējām kapeikām nopirku negāzētu minerālūdeni un trešo<br />
daļu desas luņķa sunim. Pieliku ūdeni sunim pie mutes. Viņš dzēra. Tad jakā pie viņa<br />
ieliku arī desu.<br />
Tad sāku domāt, ko darīt tālāk. Mājās ar suni iet nedrīkstēju. Patēvs man viņu atņemtu<br />
un ar domu, ka atvieglo plušķa ciešanas, nosistu to ar dzelzs stieni, tāpat kā manu<br />
bijušo kaķeni.<br />
Suni nosaucu par Bastardu. Šis vārds man bija iekritis prātā sevišķi spilgti pēc kādas<br />
grāmatas izlasīšanas.<br />
Tā es ar vājo Bastardu visu nakti klīdu, pajumti meklējot, līdz aizmigu zem tilta.<br />
Protams, ja to var saukt par gulēšanu.<br />
No rīta pamodusies, pamanīju, ka Bastarda elpa ir kļuvusi smaga un nevienmērīga.<br />
Tas mani satrauca. Es nezināju, ko darīt, un bailes bija tik ļoti manāmas manā sejā, ka<br />
pat aklais to saredzētu.<br />
Drēbes bija netīras un man gribējās ēst. Bastardam bija parādījies neliels izaugums uz<br />
kakla.<br />
Es sapratu, ka Bastardam steidzami vajadzīgs ārsts, bet kur!<br />
Ātrā solī skrēju uz autobusu, kas brauca uz Juglas patversmi. Lai gan gaidīju tikai<br />
pāris minūtes, likās, tās bija stundas. Manī radās cerība atrast ārstu .<br />
Es jutu, ka sunim kļūst aizvien sliktāk, un - kad es ko jūtu, man parasti ir taisnība.<br />
Es ielēcu autobusā, gandrīz nomezdama Bastardu. Pēdējā mirklī viņu maigi satvēru<br />
aiz skausta un noturēju. Apsēdos autobusa brīvajā vietā priekšgalā. Braucām vairāk kā<br />
stundu. Likās, ka ar katru elpas vilcienu mazais Bastards izdzisa. Es cerēju, ka man tā<br />
tikai liekas. Es cerēju, ka tas ir tikai sapnis. Trešā varbūtība, ka Bastarda vispār nav un<br />
es šo murgu nepiedzīvoju. Es cerēju.<br />
Autobuss piebrauca, un mēs izkāpām. Gāju pa tik daudzreiz mīto ceļu, kurš agrāk<br />
manī izraisīja prieku, bet tagad izmisumu un bezcerību..<br />
Todien bija otrdiena, tādēļ patversmes uzņemšanas telpa bija tukša. Pienāca<br />
izšķirošais brīdis, es iegāju iekšā un uzliku Bastardu uz galda. Viņš izskatījās kā<br />
izdilusi lelle. Atmiņas par bērnību.<br />
Likās es noliku tukšu čaulu. Izdilušu tukšu čaulu.<br />
Suns bija aizmidzis, un vairs nepamodīsies.<br />
Nekad.<br />
23
Par cilvēkiem tā, lai saprastu pandas!<br />
Kādu dienu gadījās tā, ka mūsu rokās nonāca kāda pandas vēstule:<br />
Sveiki, cienījamais lasītāj!<br />
Es esmu lielais panda. Jā, jā, ar galotni –a, tāpat kā citi svarīgi vārdi, piemēram,<br />
lauva, tēvija un brīvība. Dažreiz mani sauc par bambuslāci. Zinātnieki joprojām<br />
strīdas, vai piederam pie lāču vai jenotu dzimtas. Man ir biezs, vilnains kažoks.<br />
Augumā esmu kā tīnis. Toties svarā no 75 līdz 150 kilogramiem. Vislabprātāk baudu<br />
bambusu dzinumus un lapas, tā ir mana pamatbarība. Dienā apēdu kādus 40<br />
kilogramus. Parasti dzīvoju viens. Man patīk kāpt kokos. Manām kājām ir pieci<br />
pirksti, bet plauktu locītavas darbojas kā papildus īkšķi.<br />
Esam palikuši vairs tikai nepilns tūkstotis. Viscerīgāk mani ieraudzīt Ķīnā. Tagad<br />
pandas aizsargā likums, bet agrāk ļaudis par mums neko nezināja. Mūs atklāja<br />
1869.gadā priesteris Armans Deivids.<br />
Tavs draugs panda.<br />
Vēstule mūs uzrunāja. Sapratām, ka šo vēstuli varētu parakstīt visi pasaules pandas,<br />
kuru vairs nemaz pasaulē nav tik daudz. Likās, ka mums kā cilvēku sugas pārstāvjiem<br />
nevajadzētu to atstāt bez ievērības, bet gan paust pandām savu atbalstu, reizē<br />
iepazīstinot arī ar sevi. Tā tapa vēstules lielajiem pandām Leo, Emmī, Fricim,<br />
Tiktakam, Džimmijam, Deividam, Maikam, Komētai un citiem!<br />
Par cilvēkiem tā, lai saprastu pandas!<br />
Sveicināts, godājamais Deivid!<br />
Jūs savā vēstulē pastāstījāt visu par savu sugu, un man tā ļoti patika. Gribēju tikai<br />
pajautāt, vai jūs pārtiekat no vienas ģints bambusiem kā koalas, kuras ēd tikai vienas<br />
ģints eikaliptus<br />
Pastāstīšu par savu sugu. Mans vārds ir Dagnija. Man ir 14 gadu, un es esmu cilvēks.<br />
No citiem sugas pārstāvjiem mēs atšķiramies ar to, ka izmantojam savu galvu,<br />
staigājam uz divām kājām un mums nav savs instinkts. Es dzīvoju Eiropas<br />
ziemeļrietumos, valstī, kuru sauc par Latviju, un tā atrodas tālu no Ķīnas. Es zinu, ka<br />
Tu un pārējie pandas nemīlat cilvēkus, jo viņu dēļ tiek iznīcinātas jūsu mājas, bet ne<br />
visi cilvēki ir tik ļauni.<br />
Vēl gribu pateikt, ka cilvēki dalās tādās grupās kā kreiļi un labroči. Atšķirība starp<br />
šīm grupām ir tāda, ka tie domā ar atšķirīgām smadzeņu puslodēm un strādā ar<br />
atšķirīgām rokām.<br />
Domāju, ka ar to pietiks, lai Tu zinātu, kādi ir cilvēki, un ceru, ka pandas neizmirs, un<br />
labie cilvēki jūs aizstāvēs.<br />
D.Ziemele<br />
Sveiks, Maik!<br />
Es izlasīju Tevis sūtīto vēstuli un biju pilnīgā sajūsmā, uzzinot tik daudz ko par<br />
pandām. Nekad nebūtu domājis, ka jūs esat palikuši vairs tikai tūkstotis.<br />
Mums daba Latvijā izskatās un arī patiešām ir daudz citādāka, mums ir tādi koki,<br />
kādu jums nav, piemēram, skuju koki.<br />
Es arī ļoti interesējos par dzīvniekiem un esmu daudz ceļojis, tāpēc arī esmu daudz ko<br />
redzējis.<br />
Novēlu Tev un Taviem draugiem priecīgu Jauno gadu!<br />
Ar mīlestību - Aleksandrs<br />
24
Sveiks, Džimmij!<br />
Es daudz no Tava stāstījuma biju dzirdējis. Vēstule man atgādināja, cik dzīvniekiem<br />
grūti...<br />
Es gan esmu cilvēks! Cilvēks – tas ir viscūcīgākais un nejaukākais lopiņš. Cilvēku uz<br />
zemes ir visvairāk, un tie uzvedas vissliktāk, bet mums ir politika un teritorija sadalīta<br />
valstīs un kontinentos. Cilvēki ir apzinājuši gan sauszemi, gan zemūdens pasauli un<br />
pat kosmosu!<br />
Paldies par vēstuli! Ceru, ka jūsu suga pavairosies, jo būt vienam no tūkstoša noteikti<br />
ir vientuļi.<br />
Tavs Kristaps<br />
Sveicināts, Tiktak!<br />
Esmu ļoti priecīga izlasīt Jūsu vēstuli. Vārds „bambuslācis” man liekas ļoti mīlīgs. Tā<br />
kā man ļoti patīk lāči un Āzija, man patīkat arī Jūs. Puķes A.Deividam par to, ka viņš<br />
ir atklājis pandas!<br />
Pēc tā, kā uzrakstīta vēstule, esmu nospriedusi, ka Jūs esat ļoti jauks, ja ņem vērā, ka<br />
esat dzīvnieks. Man patīk arī tas, ka esat veģetārietis.<br />
Labi, es pastāstīšu par sevi! Mani atklāja 1994.gada sākumā, bet es piedzimu<br />
1994.gada beigās.<br />
Mani sauc Dārta. Draugi mani sauc par Eiforiju. Man ir 13 gadu.<br />
Es esmu no Eiropas. Precīzāk – Latvijas, Rīgas. Neesmu no meža, esmu no pilsētas.<br />
Mani visbiežāk var novērot, klaiņojot pa Vecrīgas šaurajām ieliņām.<br />
Novēlu Jums, Tiktak, visu to labāko. Ceru, ka jūsu suga vēl ilgi dzīvos.<br />
Ar mīlestību – Dārta<br />
Sveiks, panda Frici!<br />
Ļoti priecājos, ka izlasīju Tavu vēstuli. Mani ļoti apbēdināja Tava ziņa, ka pandu ir<br />
tik maz. Es ļoti ceru aizbraukt uz Ķīnu, lai varu sastapt tik skaistu radību kā Tevi.<br />
Mums ir daudz kopīga. Esam gandrīz viena auguma. Abi esam veģetārieši.<br />
Es esmu Eiropas pārstāve. Esmu cēlusies no Latvijas. Pastāvu jau 13 gadus. Esmu<br />
maza meitene ar lieliem sapņiem un cerībām.<br />
Es ļoti vēlētos, kaut pandu būtu vairāk. Cilvēku šai skaistajā pasaulē ir ļoti daudz.<br />
Gandrīz katru sekundi piedzimst vismaz viens cilvēks.<br />
Es Tev novēlu veiksmi un lai Tu dzīvotu vēl ilgi un dikti, lai Tava dzīve būtu gara un<br />
skaista!<br />
Ar mīlestību – Tavs draugs un fans Karīna<br />
Sveiks, Leo!<br />
Esmu pārsteigts, ka Tu, būdams panda, vari pastāstīt par Tev līdzīgiem ļoti daudz.<br />
Parasti par savu tautu vai valsti zina mazāk nekā par citām tautām vai valstīm. Esmu<br />
laimīgs, ka Tu man šo vēstuli atsūtīji! Vai Tu zināji, ka Tavs vārds tulkojumā no angļu<br />
valodas nozīmē „lauva” Tu man pastāstīji daudz par sevi, tagad es pastāstīšu Tev.<br />
Mani sauc Gatis Jankovskis. Es esmu 13 gadu vecs. Es esmu cilvēks un dzīvoju<br />
Latvijā, kas atrodas Eiropā. Mana iesauka ir Gačo. Diemžēl man ne vārds, ne<br />
uzvārds un pat ne iesauka nebeidzas ar –a! Man ir biezi, tumši mati un brūnas acis.<br />
Es esmu apmēram 1,70 metru garš. Man garšo saldējums! Es to ēdu tāpat vai<br />
pagatavoju saldējuma kokteili. Es dzīvoju kopā ar savu ģimeni. Man arī patīk kāpt,<br />
tikai nevis kokos, bet kalnos. Manām rokām un kājām ir pa pieciem pirkstiem. Mēs –<br />
25
cilvēki – esam ļoti daudz un esam jau ļoti sen galvenā dzīvības forma uz zemes. Senāk<br />
mēs būvējām tempļus un mūrus.<br />
Tas arī viss, ko vēlējos pastāstīt. Gaidīšu nākamo vēstuli! Lai Tev jauks un labs<br />
Jaunais gads!<br />
G.Jankovskis<br />
Sveika, Komēta!<br />
Tavs stāstiņš bija interesants. Tas nekas, ka Tu esi veģetāriete, katram sava īpatnība,<br />
un Tev noteikti ļoti garšo bambusi. Es domāju, ka Tu piederi lāču dzimtai, nevis<br />
jenotu, jo man liekas, ka Tu izskaties pēc lāča, nevis jenota. Vai ne<br />
Noteikti Tev iet labi! Es īsti nezinu, bet man liekas, ka no bambusiem veido lakricu,<br />
kura man garšo. Tā ir melna konfekte.<br />
Es esmu drusciņ garāka par Tevi, bet sveru mazāk nekā Tu! Tas nekas, Tu laikam ļoti<br />
daudz ēd. Tu laikam esi maza tusnīte.<br />
Labi, lai Tev veicas!<br />
Tava draudzene Anne Kristīne<br />
Sveiks, Emmī!<br />
Mani sauc Ludvigs, un es esmu no Latvijas. Kad izlasīju par Tevi, daudz uzzināju, un<br />
tagad vēlos pastāstīt mazliet par sevi, latviešu paražām un dzīvesveidu.<br />
Atšķirībā no jums, mēs dzīvojam mājās, nevis mežos starp bambusiem. Cilvēki guļ<br />
gultās un ēd pie galdiem. Mēs guļam un mīkstiem matračiem un apsedzamies ar<br />
segām, protams, mums ir spilveni, kur uzlikt galvu. Ēdam mēs ar dakšām, nažiem un<br />
karotēm no šķīvjiem vai bļodiņām. Mums, cilvēkiem, ir vārdi un uzvārdi, man ir<br />
Bērziņš – Bērzītis. Cilvēku garums ir atšķirīgs, ir pieauguši cilvēki, kas ir 50<br />
centimetru gari, un ir tādi, kas ir vairāk kā divarpus metrus gari. Mēs pārtiekam no<br />
gaļas, dārzeņiem un augļiem. Sveram arī daudz un dažādi: no 3 līdz 500 kilogramiem.<br />
Apēdam mēs dienā apmēram 5 līdz 20 kilogramus ēdiena.<br />
Tas bija viss, ko varēju pastāstīt. Gribētu Tev novēlēt, lai tavi draugi savairojas, un<br />
lai jūs neizmirtu!<br />
Tavs draugs Ludvigs<br />
Sveiks, panda!<br />
Es, Valters, izlasīju Tavu vēstuli, pat pārrakstīju to. Man Tava vēstule likās<br />
interesanta, bet tur Tu nenosauci savu vārdu. Tu tikai pateici, ka jūs, pandas, sauc<br />
vienkārši par bambuslāčiem vai pandām. Vai drīkstu iedot Tev vārdu Pandaslācis<br />
Tu rakstīji, ka pandas visbiežāk sastopamas Ķīnā, bet kur esi Tu, Pandulāci Es esmu<br />
sastopams Eiropas mežos... vairāk gan ne mežos, bet pilsētās. Es ceļoju. Mana māja<br />
atrodas Latvijas mežā. Tur es dzīvoju. Reti es braucu uz citām zemēm. Bet ja braucu,<br />
tad bieži ārpus Eiropas. Katru ziemu dodos slēpot, katru vasaru – mācīties uz Angliju.<br />
Tagad jau varēšu pa vasaru braukt strādāt mežā pie jūras – kempingā (mazgāt<br />
traukus, nest malku, pieņemt viesus utt.)<br />
Lai Tev labi klājas! Varbūt mēs varētu kādreiz satikties, atnes kādu bambusu, lai<br />
varētu iestādīt, un citreiz Tu varētu pie mums paēst. Tad tiksimies, Pandulāci!<br />
Valters<br />
26
Es, citi, viņas un ... Tu<br />
27
Krišjānis Zalcmanis. Kur gan ir<br />
maks<br />
Pamazām sāka krēslot. No tuvējā meža gaiša miglas sega lēni tuvojās lielceļam. Kā<br />
ugunīgas bultas te šaudījās vieglās un smagās automašīnas. Autovadītāji steidzās<br />
mājup. Katram no tiem bija savas rūpes un problēmas vai sapnī, par kuriem padomāt<br />
vēlā vakara stundā. Neviens neveltīja īpašu uzmanību pelēkai mašīnai, kuru bija<br />
apturējuši policisti.<br />
- Labvakar! – noteica viens no policistiem.<br />
- Čav! – sveicinoši atteica autovadītājs.<br />
Viņš bija nedaudz nosarcis no kauna un nikns par to, ka viņu apturējuši par, viņaprāt,<br />
mazmazītiņu ātruma pārsniegšanu. Tas bija visiem labi pazīstamais klauns Andris<br />
Zeķe.<br />
- Lūdzu, uzrādiet savu vadītāja apliecību! – otrs policists, kurš bija krietni vecāks par<br />
pirmo, skaļi pavēlēja, - Ātrāk!<br />
- Lūdzu, uzgaidiet, - Andrejs zem lūpas teica.<br />
Viņš pārmeklēja visas kabatas un mazākos mašīnas nodalījumus.<br />
- Tepat kaut kur jābūt... Nu tā! Kur ir mans biezais maks Hmm... kur gan Ak,<br />
pareizi, mapē! – neizpratnē viņš meklēja maku pa lielajām mapēm ar dokumentiem.<br />
- Atvainojiet, izkāpiet no mašīnas! - jaunākais policists nedaudz kautrīgi sacīja.<br />
Paklausījis policistiem, Andris izkāpa. Sirdi saspieda tā kā to varētu tonna akmeņu. Tā<br />
bija baiļu un nemiera sajūta. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur palicis viņa<br />
maks. Precīzāk sakot, kur ir viņa dokumenti, jo viss, kas atradās makā, bija svarīgs.<br />
Ar Andra atļauju, kas drīzāk izklausījās pēc lūguma, policisti pārmeklēja mašīnu.<br />
Taču maks ar dokumentiem neatradās. Policisti uzdeva vēl pāris pavisam nesvarīgus<br />
jautājumus, bet Andris uz tiem sakarīgi atbildēt nevarēja, jo bija ļoti uztraucies un vēl<br />
vairāk nobijies. Pēc pāris minūšu apspriedes vecākais policists bargi izklāstīja:<br />
- Sakarā ar dokumentu neuzrādīšanu un aizdomām, ka esat alkohola iespaidā, jūs<br />
nāksiet mums līdzi uz iecirkni!<br />
Iestājās nāves klusums.<br />
- Par mašīnu neuztraucieties, to nogādās policijas stāvvietā, kur to rūpīgi pārmeklēs! –<br />
jaunākais policists, garu elpu ievilcis, nopūtās. Tā viņi devās uz iecirkni, kur Andri<br />
lika uzgaidīt. Viņu ieveda tumšā, slēgtā telpā, kur bija ļoti, ļoti vāja gaisma. Jau telpa<br />
vien uzdzina ne pārāk omulīgas, baisas sajūtas.<br />
Pēc brīža ienāca abi policisti, un ar viņiem kopā kāds – ļoti garš, melniem matiem,<br />
melnu ādas krāsu un savilktu ģīmi.<br />
- Vai šis ir jūsu maks – prasīja melnais vīrs, pacēlis roku, kas turēja bērnišķīgi<br />
krāsainu maciņu ar lielu burtu A priekšpusē.<br />
- Jā! – izmisīgi, bet laimīgi iesaucās Andris. Viņam tās tonnas novēlās no sirds.<br />
Pēkšņi visas raizes un uztraukumi par to, kas būs tālāk, bija pagaisušas. Viņš smaidīja<br />
un veidoja cirka trikus.<br />
- Jūs esat traks! – teica vīrs ar melno ādu.<br />
- Kas Ko Kā Kur Kāpēc – klauns Andris bija šokā. Viņš vēl joprojām tam<br />
nespēja noticēt.<br />
- Jūs esat arestēts! Jūsu makā atrodas viltoti dokumenti un viltota nauda!<br />
- Kā, lūdzu Nu, nē! Manā makā tas atrodas Ar kuru galu jūs domājat, uzveļot šīs<br />
netaisnīgās apsūdzības Esmu godīgs pilsonis, un man nav vajadzīgi viltoti dokumenti<br />
28
un netīra nauda! Esmu spējīgs nopelnīt naudu godīgā ceļā, bet jūs tikai mākat<br />
sagandēt cilvēka dzīvi ar stulbiem pieņēmumiem!<br />
- Nekļūstiet rupjš! – vīrs ar melno ādu apsauca Andri. – Tātad tagad jūs sakāt, ak tas<br />
nav jūsu maks Neskatoties uz to, ka pirms pāris minūtēm lēkājāt aiz prieka un<br />
atzināties, ka tas ir jūsu<br />
- Šādu maku pasaulē ir daudz! - teica Andris.<br />
- Tas tiesa, bet ne visos makos ir jūsu personu apliecinoši dokumenti, jūsu kredītkartes<br />
un dažādi līgumi kur minēti jūsu personas dati! – vīrs ar melno ādu<br />
- Tas... tas nav iespējams! – pie sevis murmināja Andris.<br />
Klusējot Andri aizveda uz cietuma kameru. Kas notika pēc tam, Andris nesaprata.<br />
Bija daudzi neizskaidrojami jautājumi. Neviens normāls cilvēks nevar izturēt šādu<br />
stresu. Gandrīz vai katru dienu nāca tas pats vīrs, kurš kā izrādījās kasieris Zatlers, un<br />
piešķīra Andrim jaunas apsūdzības. Pagāja vairākas nedēļas . Varbūt pat mēneši. Viss<br />
un visi bija pret Andri. Kā stāstīja Zatlers, Andra mašīnā bija atrasta marihuāna un<br />
neapšaubāmi dīlera līgumi. Pēc pāris dienām Andri aizveda uz citu cietumu. Ejot<br />
apsarga pavadībā uz savu kameru, Andris sajuta, kā pievēršas visu cietumnieku acu<br />
skati. Viņš tak bija jauniņais. Ielauzies svešā teritorijā. Iegājis kamerā Andris atklāja,<br />
ka viņam ir kameras biedrs. Taču pēc pāris minūtēm viņš saprata, ka ir maldījies. Tas<br />
bija kāds vecs cietumnieks ar milzīgu rētu uz vaiga.<br />
- Nu, sveiks, kaimiņ! – viņš nicīgi iesmējās.<br />
- Sveiki, sveiki! – Andris atteica.<br />
Ilgu laiku Andrejs un vecais vīrs nesarunājās.<br />
Līdz pēc pāris dienām, kad sarunas jau bija daudz maz iesilušas, vīrs jautāja:<br />
- Par ko tu te sēdi<br />
- Par viltojumiem. Bet ļaunākais ir tas, ka man nav ar to nekāda sakara. Esmu<br />
nevainīgs!<br />
- Nu, jā. Jā, ja te sēdētu tikai vainīgie, tad cietums būtu uz pusi mazāks. - sprieda vīrs.<br />
Pēc mirkļa pauzes vīrs atkal ierunājās:<br />
- Mani sauc par Rētu, tu laikam zini, kāpēc! Un kā tevi sauc Tu izskaties pēc klauna.<br />
- Jā, esmu, nu – tagad jau biju – klauns Andris Zeķe.<br />
Tad viņi sadraudzējās, un tas jau bija cits stāsts.<br />
29
Luīze Māra Feldmane.<br />
Cilvēki dažkārt mainās<br />
Pirms daudziem gadiem kādā mazpilsētā piedzima maza<br />
meitene (viņas īsto vārdu es nezinu, bet es viņu nosaucu par<br />
Paulu). Paulai bija gari, gaiši mati. Viņa bija ļoti gudra. Tad,<br />
kad Paula sāka iet skolā, viņa kļuva par teicamnieci.<br />
Paula jau gāja 2.klasē, kad viņa iestājās mūzikas skolā.<br />
Mūzikas skolā Paula spēlēja klavieres un dziedāja korī.<br />
Pēc kāda laika Paula iepazinās ar kādu meiteni (arī viņas īsto<br />
vārdu es nezinu, tādēļ nosaucu viņu par Elīnu). Paula un<br />
Elīna kļuva par labākajām draudzenēm. 9.klasē katra aizgāja<br />
savu ceļu un vairāk nekad nesatikās. 10.klasē viņas<br />
sarakstījās caur pastu. Elīna pastāstīja, ka kārtējo reizi ir<br />
nopirkusi suni (Elīnai ļoti patika suņi). Toties Paulai nekas<br />
jauns nebija. Sarakstoties pagāja viss gads. 11.klasē viņas pat<br />
vairs nesazinājās.<br />
Paula jau beidza skolu. Pēc skolas Paula sāka studēt vienā augstskolā, pēc tam vēl<br />
vienā, un tad vēl kaut kādā. Neviena augstskolā Paulai mācības nepadevās, tāpēc viņa<br />
nolēma tālāk nemācīties.<br />
Tad, kad Paulai jau bija divdesmit gadi, viņa pārcēlās uz kādu lielpilsētas nostūri. Tā<br />
kā Paulai nebija pastāvīga darba, viņa visādās vietās piestrādāja. Bagāta Paula nebija.<br />
Tad, kad Paula nosvinēja savu divdesmit piekto jubileju, viņa mainījās. Paula domāja<br />
tikai par naudu, bagātību un sevi.<br />
Kādu dienu Paula brauca uz pilsētas centru meklēt darbu, jo iepriekšējā darbā viņu<br />
atlaida. Viņa staigāja pa ielām, skatīdamās apkārt. Paula redzēja suvenīru veikalu,<br />
mazu modes veikaliņu un vēl pāris neievērojamu veikalu. Paula gāja tālāk un<br />
pamanīja smalku kafejnīcu. Viņa iegāja iekšā un prasīja, vai mazajai kafejnīcai<br />
nevajag vadītāju. Kafejnīca piedāvāja tikai oficiantes darbu, bet Paulai tas nepatika, jo<br />
oficiantes alga ir pārāk maza, tāpēc aizgāja. Paula gāja tālāk pa garo ielu, te pēkšņi<br />
sāka līt lietus. Viņai nebija līdzi lietussarga, tāpēc viņa ieskrēja kādā apģērbu veikalā.<br />
Paula piegāja pie pārdevējas un jautāja, vai nav kāds darbiņš, ko padarīt. Protams,<br />
tikai tad, ja tas ir labi apmaksāts. Diemžēl darbiņa nebija. Paula pagaidīja, kad norims<br />
lietus, un tad gāja tālāk.<br />
Paula gāja un gāja pa garo ielu, un pamanīja apavu veikalu. Viņa iegāja veikalā un<br />
jautāja, vai nav vajadzīga pārdevēja. Par laimi, bija vajadzīga pārdevēja. Viņai atļāva<br />
darbu sākt jau tūlīt. Tad, kad bija jau vēls un veikalā neviena nebija, Paula paķēra<br />
naudu un aizlaidās. Viņai likās, ka neviens to ne pamanīja, ne uzzināja.<br />
Nākošajā dienā Paula atkal devās uz centru meklēt darbu. Šoreiz Paula tomēr gāja pa<br />
citu ielu, jo baidījās, ka apavu veikala pārdevēja viņu atpazīs. Paula pēkšņi pamanīja<br />
banku ar lielu uzrakstu „MEKLĒJAM BANKAS PĀRZINI”. Viņa zināja, ka tas darbs<br />
ir domāts tieši viņai, jo agrāk Paula nedaudz mācījās arī par pārzini. Paula uzreiz<br />
pieteicās darbam. Darbu viņa sāka strādāt no nākamās dienas. Kā jau bankas pārzine<br />
Paula zināja visu seifu kodus un viņai bija piekļuve bankas svarīgākajam seifam.<br />
Paula bankā nostrādāja divas nedēļas, tad paķēra naudu un aizbēga tāpat kā no apavu<br />
veikala.<br />
Tā Paula rīkojās daudzās vietās. Tad, kad viņai palika 30 gadi, Paula pārtrauca zagt, jo<br />
bija jau pietiekami bagāta.<br />
30
Paula sameklēja sev trīsstāvīgu māju un nopirka to. Mājā bija gan džakuzī, gan<br />
baseins. Kopumā Paulas mājā bija viss, kas vajadzīgs. Viņa dzīvoja kā princese.<br />
Paulai tomēr bija viena problēma – viņa bija ļoti vientuļa. Paula dzīvoja viena pati<br />
lielajā namā.<br />
Kādu dienu Paula izlasīja avīzē, ka policija meklē zagli. Tā nebija Paula, tā bija kāda<br />
cita neatrodama zagle. Protams, Paula apņēmās viņu sameklēt un arī sameklēja.<br />
Izrādījās, ka tā bija Elīna (Paulas vecā draudzene). Elīna bija pārsteigta, ka arī Paula ir<br />
zagle.<br />
Tad Paula jautāja Elīnai, vai viņa nevēlētos dzīvot pie viņas. Elīna domāja nedēļu un<br />
tad izdomāja, ka pieņems Paulas priekšlikumu. No tā brīža Paula un Elīna kļuva par<br />
neatrodamākajām zaglēm pasaulē! Neviens viņas nevarēja atrast.<br />
Bagātas un slavenas Paula un Elīna nodzīvoja visu savu mūžu (slavenas viņas bija kā<br />
zagles). Zagt viņas vairs nezaga, bet kādu reizi kaut ko nočiepa no kafejnīcas vai kāda<br />
veikala. Neviens tā arī īsti viņas nemeklēja un arī neatrada.<br />
Kā cilvēki mēdz mainīties...<br />
31
Imants Igovens.<br />
Šausmu nometne<br />
Mani sauc Imants Igovens. Es šo stāstiņu uzrakstīju<br />
pavisam netīši... Tas bija mans literatūras<br />
mājasdarbs, ar ko es aizrāvos, un tik ātri pabeigt<br />
nevarēju. Skolotājai Neldai mājasdarbu nācās<br />
gaidīt trīs nedēļas! Kad Nelda dabūja manu stāstu,<br />
viņa man pat neticēja, ka es ko mājās rakstu. Paldies arī Ludvigam Bērziņam<br />
Bērzītim, ka man palīdzēja domāt par notikumiem un varoņiem... (Runājot caur<br />
‘’Skype’’.)<br />
Pavisam mazā pilsētiņā Portlandā, tās greznākās mājas pagalmā pret koka stumbru<br />
atspiedies sēdēja divpadsmit gadu vecs puika - Māris.<br />
Viņam bija čirkaini, rudi mati, saules raibumaina seja un mazs spics deguns.<br />
Mārim bija bagāta mamma un tēvs, tieši tādēļ viņiem piederēja visgreznākā māja visā<br />
Portlandā. Mārim bija maza māsa Ieva, kura darīja blēņas un to sekas uzvēla Mārim.<br />
Bez Ievas viņam bija lielais brālis, kurš mācījās jau devītajā klasē un bija teicamnieks.<br />
Viņam bija desmitnieks informātikā, tādēļ viņš visu zināja par datoriem un palīdzēja<br />
Mārim. Lielo brāli sauca Als, un viņš parasti bija jauks pret Māri, tomēr, kad atnāca<br />
Ala draugi, viņš kļuva citāds, viņa balss izmainījās, un viņš kļuva bravūrīgs, bieži<br />
paķircināja Māri un mazo māsiņu Ievu.<br />
Māris bija domājis vasaru pavadīt mājās pie datora, spēlējot datorspēles un čatojot ar<br />
draugiem. Tomēr mammai un tētim šī ideja ne visai patika. Vecāki domāja, ka tas ir<br />
neveselīgi un labāk brīvlaiku pavadīt svaigā gaisā, tādēļ viņi Māri pieteica vasaras<br />
nometnē.<br />
Māris, par to neko nezinādams, aizgāja gulēt. Otrā dienā septiņos no rīta viņu<br />
pamodināja mamma ar koferi rokā. Viņš bija diezgan pārsteigts, jo parasti modās<br />
dienas vidū ap trijiem vai četriem. Tad, kad mamma izstāstīja par nometni, Māris bija<br />
nikns, ka par to uzzina tikai tagad, tomēr, ja mamma par to būtu izstāstījusi agrāk,<br />
Māris simtprocentīgi būtu izgudrojis, kā saslimt vai aizbēgt, kā to izdarīja pagājušajā<br />
gadā, kad bija jābrauc uz Krieviju.<br />
Kad Māris jau bija saģērbies, pie mājas piebrauca neliels dzeltens busiņš ar melnu<br />
uzrakstu „Zaļā lapa”, tas bija nometnes nosaukums. Iekāpis autobusā, viņš atskārta, ka<br />
tas jau ir pilns bērnu. Visi sarunājās un nelikās par Māri ne zinis. Māris aizgāja līdz<br />
pēdējiem krēsliem, bet neviens pat ar acu kaktiņu uz viņu nepalūrēja. Mārim tas likās<br />
savādi, jo parasti visi uz viņu skatījās, lai pasmietos par to, cik viņš ir kaulains. Beigās<br />
viņš apsēdās blakus Imantam – apaļīgs, vienmēr smaidīgam zēnam. Viņam bija<br />
balināti blondi mati un košas drēbes. Tajā brīdī viņš bija iegrimis spēlē, kuru spēlēja<br />
uz PSP, tā bija līdzīga CS. Beidzis raundu, viņš to ielika savā somā. Kad tas bija<br />
darīts, viņš paskatījās Mārim sejā un pasmaidīja vēl plašāk, vai tas bija par Māra<br />
izskatu, vai par to, ka kādu saticis Iekārtojies ērtāk krēslā, viņš uzsāka sarunu:<br />
- Sveiks! Kā tevi sauc<br />
- Māris!<br />
- Prieks iepazīties, mani – Imants!<br />
32
Abi sāka runāties, viņi runāja par spēlēm, datoriem un citām lietām. Izrādījās, ka<br />
Imantam un Mārim ir daudz kopēju interešu. Abiem patika viss, kas saistīts ar<br />
elektroniku un datoriem, un abi neinteresējās par sportu un aktīvu dzīvesveidu. Abi<br />
sarunājās par sev interesantām lietām visu ceļu līdz pat nometnei.<br />
Izkāpuši no busa, abi sačukstējās:<br />
- Nometne ir daudz mazāka nekā biju domājis!<br />
Tur jau stāvēja viens tukšs busiņš un otrs, no kura tajā brīdī kāpa ārā bērni. Pēc neilga<br />
laiciņa atnāca nometnes vadītājs un paziņoja, ka visiem jāiet uz lielo māju saņemt<br />
mājiņu atslēgas un uniformu. Māris ar Imantu uz lielo māju nesteidzās kā citi, kuri<br />
skrēja.<br />
Viņi ieradās lielajā mājā pēdējie un piegāja pie galda, kas bija klāts ar uniformām.<br />
Tādēļ, ka bija pēdējie, viņi dabūja kopīgu numuriņu. Ar uniformām viņiem negāja<br />
diez ko labi, jo visas uniformas bija par platu Māra kaulainajam ķermenim, bet par<br />
šauru – Imantam. Beigu beigās sarunāja, ka ģērbsies paši savās drēbēs, tikai tajās<br />
pašās krāsās – dzelteni šorti un zaļš krekls. Dabūjuši mājiņu atslēgas, viņi gāja to<br />
meklēt. Mājas numurs bija trīspadsmit, Māris bija ļoti māņticīgs, tādēļ par numuru<br />
utojās visu ceļu. Māris ievēroja mājiņu ar numuru divdesmit viens un blakus tai –<br />
divdesmit, viņi turpināja ceļu uz ciparu dilstošo pusi, līdz ieraudzīja māju ar numuru<br />
trīspadsmit. Durvis jau bija pavērtas nelielā spraugā. Iegājuši iekšā, viņi ieraudzīja<br />
zēnu.<br />
Viņš skatījās filmu un pat neievēroja Māri un Imantu ienākam. Zēni nodomāja viņu<br />
netraucēt un iekārtoties mājiņā. Tā viņi arī darīja. Viņi ielika mantas atvilktnē un<br />
iekāra drēbes skapjos.<br />
Nometnē elektronika bija aizliegta. Tomēr Imantam bez PSP vēl bija arī iPods un pat<br />
maziņš dators. PSP un iPodu viņš slēpa aizslēdzamā dienasgrāmatā, kurā bija izgriezti<br />
caurumi to formā. Datoru viņš paslēpa zem gultas matrača. Zēnam, kuru viņi vēl<br />
nepazina, bija portatīvs DVD atskaņotājs. Toties Mārim nebija nekā.<br />
Kad viss bija salikts vietās, filma, kuru skatījās nepazīstamais zēns, arī beidzās. Viņš<br />
to izslēdza un pagriezās uz pretējo pusi, kur bija būdiņas galvenā telpa. Zēns nobijās,<br />
jo negaidīti ieraudzīja divus citus zēnus. Māris paskatījās uz Imantu un ieraudzīja, ka<br />
viņam ir plaši ieplēstas acis. Pēkšņi Imants iesaucās:<br />
- Ludi!<br />
Izrādījās, ka viņi bija pazīstami. Zēnu sauca Jānis, tomēr visi viņu sauca otrā vārdā -<br />
Ludvigs.<br />
Visu pirmo dienu, kura bija paredzēta iekārtoties un iepazīt nometni, viņi pavadīja<br />
runājot un spēlējot spēles. Vakarā viņi gatavojās iet gulēt un atskārta, ka viņiem nav<br />
gultasveļas. Nodomājuši, ka ārā ir pārāk tumšs, lai ietu uz lielo māju, visi trīs<br />
nosprieda šo nakti gulēt bez gultasveļas. Gulēšana bija grūta, matracis un sega bija<br />
pārāk raupja un berzēja ādu. Aizmigt bija grūti, tomēr viņi aizmiga.<br />
Ap kādiem pieciem no rīta visi trīs pamodās no žēliem gaudiem aiz loga. Viņi izlēca<br />
no gultām un pieskrēja pie loga. Visiem sejā bija redzamas bailes. Pēkšņi mājiņas<br />
durvju rokturis pakustējās. Māris un Imants aiz bailēm nokrita un atsitās pret skapi.<br />
Durvis bija aizslēgtas tikai ar vienu no trim slēdzenēm. Durvis tika raustītas, dauzītas<br />
un lauztas. Pēc kāda laiciņa Ludvigs saņēmās un piegāja pie durvīm. Pastiepis roku,<br />
viņš aiztaisīja pārējās divas slēdzenes. Pēc kādām minūtēm četrām durvju laušana<br />
beidzās. Visi trīs apsēdās gultās, bet gulēt negāja, jo bija pārāk nobijušies. Pēc kāda<br />
laiciņa atskanēja skaļi kliedzieni. Tie bija izmisīgi palīgā saucieni.<br />
Otrā dienā neizgulējušies un noguruši viņi gāja uz lielo māju brokastīs. Ieradušies<br />
lielajā mājā, redzēja, ka soli ir sadalīti pēc mājiņu numuriem. 1 – 10, 11 - 20, 20 – 30<br />
un tā tālāk - līdz 100. Visi izskatījās diezgan moži, izņemot tos, kuri sēdēja pie<br />
33
galdiem no 11-20, kurā bija iedalīti arī Māris, Imants un Ludvigs. Kad viņi piesēdās<br />
pie galda, sadzirdēja viņiem sūtītu jautājumu:<br />
- Vai jūs naktī dzirdējāt kliedzienus<br />
- Jā! - iesaucās Māris.<br />
- Manas mājiņas durvis mēģināja uzlauzt! - kāds no bērniem iesaucās.<br />
Imants vēlējās kaut ko teikt, tomēr Māris viņu pārtrauca ar saucienu:<br />
- Mūsu arī!<br />
Visu brokastu laiku kāds zēns pie galda bija bēdīgs un klusēja. Vēlāk viņš klusi<br />
nomurmināja:<br />
- Mana istabas biedrene pazuda...<br />
- Ko! - visi kopā iesaucās. Viņš klusi sāka stāstīt:<br />
- Es iepriekšējā vakarā pirms vēl ierašanās nometnē vēlu gāju gulēt. Mani mamma<br />
pamodināja un sūtīja uz busiņu. Vakar vakarā es biju noguris un ātri aizmigu. Ar mani<br />
kopā aizgāja gulēt arī mana istabas biedrene Maija. Nezinu, cik bija pulkstenis, kad es<br />
izdzirdēju kliedzienu. Kad pielēcu kājās, sapratu, ka Maijas nav būdiņā. Es domāju,<br />
ka viņa izgājusi ārā, un turpināju gulēt. Šodien pamodos, un viņas nebija, domāju, ka<br />
aizgājusi uz brokastīm, tomēr te viņas nebija...<br />
Imants ar Ludvigu saprata, ka, iespējams, kliedzieni bijuši Maijas, tomēr viņi zināja,<br />
ka to pasakot, zēnu varētu ļoti uztraukt un sāpināt. Mārim gan žēluma sajūtas nebija<br />
un smadzeņu ne tik. Tādēļ viņš iesaucās:<br />
- Deru, ka kliedzieni bija Maijas!<br />
Diena bija garlaicīga, visi gāja pārgājienā, un Imanta dēļ ik pa minūtei bija jāapstājas,<br />
jo viņš piekusa un gribēja apsēsties. Tad spēlēja tautas bumbu, kuras laikā Ludvigs<br />
ieblieza ar bumbu pa viena kaušļa seju. Viņš jutās ļoti stilīgs un viņam bija dārgas<br />
brilles, kuras trieciena rezultātā saplīsa.<br />
Pēc spēles lielais kauslis mēģināja piekaut Ludvigu, tomēr Ludvigs bija spēcīgāks un<br />
piekāva kausli. Vēlāk par to uzzināja viens no skolotājiem un sodīja Ludvigu ar lapu<br />
grābšanu. Vakarā visi iekārtojās gultās un runāja. Gaismas bija jāizslēdz jau deviņos,<br />
tomēr visi trīs bija raduši iet gulēt vienos vai divos, Imants pat dažreiz piecos, sešos.<br />
Viņi gan nevarēja gulēt, jo bija bail. Viņu sarunu pārtrauca atkal kāds kliedziens.<br />
Šoreiz tas bija rupjāks un klusāks, visdrīzāk kāds drosmīgs zēns. No rīta<br />
neizgulējušies viņi ātri saģērbās, lai skrietu uz brokastīm. Izskrējuši ārā no mājiņas,<br />
ieraudzīja, ka viņus jau gaida visi no grupiņas. Viens no grupas izgāja priekšā un<br />
paziņoja šausmīgās ziņas:<br />
- Ir pazudis vēl viens bērns.<br />
Visi trīs zēni notrīcēja.<br />
- Jūs naktī kliedzienus dzirdējāt - prasīja viens zēns no grupas.<br />
- Jā... un, ja tas notiks vēl vienu nakti, es zvanīšu mammai, lai tā brauc man pakaļ, -<br />
nikni pateica Imants.<br />
Aizgājuši uz lielo māju, visa grupa apsēdās pie galda un sāka ēst. Ēdiens šodien nebija<br />
tik labs kā vakar, tomēr garšoja labi. Maltīti pārtrauca viena meitene no grupiņas:<br />
- Varbūt mums vajadzētu iet un parunāt ar direktoru<br />
Visi nosprieda, ka tā būtu vislabāk.<br />
Pēc brokastīm visi gāja pie direktora. Bija nospriests, ka Markuss no grupas ies un<br />
runās. Visi kopā iegāja iekšā, un Markuss sāka runāt:<br />
- Mēs vēlējāmies jums ko pastāstīt.<br />
- Ko - pajautāja direktors.<br />
- To, ka pēdējas divās dienās ir pazuduši divi bērni no mūsu grupas.<br />
- Viņi nav pazuduši, - iesmējās direktors. - Viņiem te nepatika, un viņi aizbrauca<br />
projām.<br />
- Bet pa nakti tie kliedzieni! - no grupiņas izspraucās Māris.<br />
34
- Tie bija putni.<br />
- Un tas, ka mūsu un viņa durvis tika lauztas!<br />
- Šeit ir jenoti un viņi mēdz skrāpēt durvis, - atbildēja direktors.<br />
Aizgājuši līdz savām mājiņām ,visi sāka apspriest direktora atbildes. Visi teica, ka tas<br />
izklausās pēc meliem.<br />
Vēlāk visi izgudroja, ka vēlas braukt prom, vienīgais, kam bija telefons, bija Imants.<br />
Imants aizskrēja pēc telefona. Pēc brīža viņš atgriezās ar bēdīgu sejas izteiksmi.<br />
- Telefonam nav zonas... - nikni ierunājās Imants. - Bet direktors pirmajā dienā teica,<br />
ka var sūtīt vēstuli.<br />
Dienā tika rakstītas vēstules. Vakarā vēstules bija pabeigtas. Tomēr bija pārāk tumšs,<br />
lai ietu uz lielo māju.<br />
Nākošajā rītā visi bija laimīgi, jo zināja, ka šodien ir pēdējā diena murgu nometnē.<br />
Aizgājuši uz lielo māju, visi iemeta vēstules pastkastītē un gāja ēst. Šodien ēdiens bija<br />
vienkārši atbaidošs. Pēkšņi ieradās direktors, viņš apstājās parastajā vietā un paziņoja<br />
jaunumus. Viņš paziņoja, ka grupa 11-20 brauks ar kanoe. Tā bija grupa, no kuras<br />
pazuda bērni!<br />
Pēc brokastīm viņus pasauca viens no skolotājiem. Viņš tos aizveda līdz upei, kur bija<br />
kanoe un vestes. Pēkšņi atnāca kāds vīrietis un pateica, ka ir kanoe instruktors. Visi<br />
uzvilka vestes un iekāpa kanoe. Viņi sāka braukt ar kanoe. Kad kanoe tika līdz<br />
krācēm, instruktors nobrēcās:<br />
- Jūs zināt pārāk daudz!<br />
Viņš izlēca no kanoe, un visi palika tajā vieni. Krācēs kanoe avarēja, bet par laimi visi<br />
izdzīvoja un tika krastā.<br />
Atguvuši spēkus, visi sadzirdēja Imanta kliedzienu:<br />
- Zona, telefonam ir zona!<br />
Viņš piezvanīja mammai un visu izstāstīja. Pēc kādas stundas Imanta mamma ieradās<br />
un izsauca arī citu bērnu mammas. Vecāki ieradās un savāca bērnus.<br />
Neviena mamma neticēja bērnu teiktajam un domāja, ka viņi visu to ir izgudrojuši, lai<br />
tiktu prom no nometnes.<br />
Neviens vairs nezina, kas notika ar nometni un pārējiem bērniem...<br />
35
Tomass Sārts. A Trip to<br />
Paris<br />
My name is William. I’m sixteen years old and I live in<br />
London. I go to Kings Cross School. Usually it’s boring there<br />
but sometimes with my friends we try to make it less boring<br />
by doing something fun like last month. We (I, James,<br />
Charles and Elizabeth) decided to compete in the Geography<br />
competition and thanks to the smart James we won four paid<br />
three day journeys to Paris. We were going to stay in the<br />
hotel “Palace”. My aunt Jill says there is no better place to<br />
stay in Paris than the hotel Palace, so we thought it should be nice.<br />
First we drove to the Waterloo station and got on the train to Paris which goes through<br />
an underwater tunnel. It was pretty weird because it was dark outside and you<br />
couldn’t know what was ahead and the thought that we were under water was even<br />
more frightening. On the train we talked about Paris – how fun and interesting it will<br />
be and what we’ll do and visit. First we decided that we will go to the Eifel tower then<br />
stroll down Champs Elisees and probably see some of Louvre. Then that we’ll visit<br />
the shopping center ‘La Fayette ’.<br />
When we got off the train we got into a taxi and went to the hotel. I didn’t like the old<br />
fashioned posh style in the hotel but otherwise it was good. It was quite late, so we<br />
decided to go to a café for dinner. None of us was good at French except James who<br />
knew a little. We had to ask him to order for us. He got out his dictionary and started<br />
ordering: ‘Je voudrais...potage, salade, moules et le poulet avec pommes de terre.’<br />
‘D’accord.’ said the waiter with a smile on his face. He probably was laughing at the<br />
way he was talking French, but then we probably where not the first tourists he was<br />
serving. The food was unusual but I liked it and so did the others. After that we went<br />
to our room and watched all types of French films. I actually like French films. Well,<br />
sometimes they are weird, but you never know how they will end up, not like in the<br />
American films.<br />
Next day we went to the Eifel tower. It was big. When we went up it was frightening<br />
because it looked like you were very high up. But the sight was magnificent. You<br />
could see a big part of Paris from up there. Notre damme de Paris, Monmatre, Opera<br />
de Paris, everything was there just under our feet. Next we went to the grand big and<br />
well known shopping center ‘Lafayette’. It reminded me our Harrods. Inside it looked<br />
like an opera and most of the shops were expensive and chic. After that we went to<br />
our hotel by metro. The metro wasn’t very different from the underground in London.<br />
On the following day when we went out we saw many students shouting and<br />
protesting aagainst something. They were throwing all sorts of things at the police and<br />
the police were shooting water at them. We were going down the street when the<br />
angry crowd of students came running in our way. We had no other choice than<br />
running along with them. While we were running, we spotted an alley and we all<br />
into it. Some other people had seen it too, so they were already there. We started<br />
talking and they said that they were protesting because their President has decided<br />
to<br />
change the job market in France at the expense of the students. That was interesting, I<br />
had never been in the riots before, we English never riot, but French do. At least that<br />
is what we see from time to time across the Channel on our TVs. And now here I was<br />
36<br />
ran
myself - right in the middle of it. And there was also this girl Manon, with a darkish<br />
narrow face, black curly hair, and the eyes with the lights dancing inside when she<br />
looked at me. I have never been good at French, but now I tried to muster everything<br />
I knew. ‘Tu as beau yeux.’ I mumbled. She smiled at me with lights in her eyes<br />
starting a flashing dance that I still se in front of me. We left Paris after an hour, but I<br />
knew that I would come back once more to see these lights dance again.<br />
37
Dārta Kalēja. „..Es guļu gultā un..”<br />
***<br />
Es guļu gultā un apātiski blenžu griestos. Šādā stadijā es esmu jau trīs stundas.<br />
Es mēģinu izslēgt galvu. Bez panākumiem.<br />
Skropstu tuša ir izplūdusi. Piekāst to. Piekāst visu. Tevi, mani, mūs un viņus. Vienīgi<br />
paliek nedaudz žēl izniekotā laika.<br />
Man riebjas šie klikšķi, kad pēkšņi tev viss ir vienalga un tu gribi raudāt.<br />
Šis trīsistabu dzīvoklis ir nomācošs.<br />
Es kliedzu, kliedzu, kliedzu, kliedzu.<br />
Kāds sāk zvanīt pie durvīm. Piekāst viņus. Kartupeļus man viennozīmīgi nevajag.<br />
Netaisos celties. Man tepat ir labi.<br />
Izveļos no gultas. Re kā – uz grīdas pat ir ērtāk!<br />
Kaut kur sataustu pulti.<br />
Uzgriežu mūziku uz skaļāko.<br />
Kaimiņš dauza ar slotu pa grīdu. It kā mani tas uztrauktu. Pff!<br />
Pieceļos un ieslēdzu datoru.<br />
Ieeju draugos.<br />
Kārtējie stulbie ieraksti dienasgrāmatās par to, ka dzīvei nav jēgas.<br />
Pff, it kā viņu problēmas citus uztrauktu,<br />
Sasūtīti kārtējie spamiņi ar tekstu – pakomentē manu albumiņu. Mcā :*<br />
Uz visiem ir viena atbilde – neesmu mauka, kas pēc pasūtījuma kaut ko darīs.<br />
Opā, atnāca sms.<br />
Bet kur ir telefons!<br />
Sākam misiju – bļāvienskuresiebāzutosasodītotelefonu!<br />
Ok, es to atrodu bikšu kabatā uz grīdas.<br />
Kristīne grib, lai es braucu uz centru.<br />
Aizsūtu atbildi – Nē.<br />
Ok, tas tā kā būtu izdarīts,<br />
Aizčāpoju uz vannas istabu un nomazgāju seju. Sāku izskatīties pēc normāla cilvēka.<br />
Bāc, tas nav uz labu!<br />
Aizvelkos līdz istabai, paķeru kosmētiku un uzkrāsoju spilgti rozā acuēnas. Novelku<br />
biezu, melnu līniju ar acu zīmuli un uzlieku skropstu tušu.<br />
Uzvelku tīras drēbes.<br />
Izslēdzu datoru.<br />
Uzvelku kerzas un savu sarkano mēteli. Tieši tā – savu nevis tavu vai tavu.<br />
Muhahaha!<br />
Izvelkos no dzīvokļa.<br />
Atklāsme – bāc, es aizmirsu izslēgt radio.<br />
Aizeju līdz durvīm.<br />
Izvelku atslēgas.<br />
Atslēdzu durvis.<br />
Aizeju līdz istabai.<br />
Ieeju iekšā.<br />
Pieeju pie radio.<br />
Izslēdzu viņu.<br />
Eju uz izeju.<br />
Aizslēdzu durvis.<br />
Baigi labi.<br />
38
Eju uz autobusa pieturu. Sāku dejot, jo neesmu tāda kā citi. Esmu labāka, jo nepiederu<br />
pie parastās pelēkās masas.<br />
Darba morāle – pietiek moralizēt.<br />
39
Lauma Saliņa. Kāda jēga<br />
Es skatos uz saplēsto papīru kaudzi, kas atrodas uz grīdas. Tie visi ir mani pēdējā<br />
laikā iesāktie, bet nepabeigtie darbi. Tiem ir sākums un vidus, dažiem arī nobeigums,<br />
taču tiem kaut kas pietrūkst, varbūt tā ir nepabeigtība, varbūt tie ir meli, lai gan<br />
visdrīzāk man šķiet, ka tā ir nepatika pret pašu darbu kopumā.<br />
Tā arī vajadzētu notikt ar šo darbu, jo man tas liekas bezjēdzīgs, bez jebkādas jēgas,<br />
bez zemteksta un pamācības.<br />
Tas ir grūti, ja tev nepatīk nekas, ko tu esi radījis un veicis. Šim darbam jau šobrīd<br />
vajadzētu atrasties uz grīdas, taču tā nav. Kāpēc! Varbūt tāpēc, ka es vēlos palielīties<br />
citu priekšā ar to, ka es arī kaut ko vispār daru, nevis tikai sēžu, skatos TV un riju<br />
pakām saldējuma. Varbūt tas ir tāpēc, ka es gribu, lai kāds mani uzliela un pastāsta,<br />
cik es patiesībā labi rakstu. Es nezinu ... taču neviens no šiem variantiem man neliekas<br />
pietiekami labs, lai tā tiešām būtu, jo mani īpaši neinteresē citu viedoklis par mani, par<br />
to, ko es daru vai vēl sazin ko. Man liekas interesanti uzklausīt citu viedokļus par<br />
mani, bet arī ar to tas droši vien aprobežojas, jo es esmu par slinku, lai kaut ko<br />
mainītu, un par slinku, lai vispār gribētu mainīt.<br />
Es skatos datorā un domāju – kāda jēga vispār ir manai dzīvei Un vai vispār ir<br />
vajadzīga jēga, lai dzīvotu... Visi runā par likteni un par to, ka mēs uz zemes esam, lai<br />
kaut ko izdarītu, bet - ja tu netici liktenim un netici arī tam, ka tu esi radīts, lai ko<br />
paveiktu, tu atkal nonāc pie jautājuma, kāda jēga tev vispār eksistēt! Jūs droši vien<br />
domājat, ka draugiem būtu skumji, ģimenei arī, bet ko darīt, ja tu zini, ka viņi bez<br />
tevis varētu izdzīvot arī tāpat Ja tu dažreiz liecies kā traucēklis viņiem, kā viņu<br />
pienākums. Tev sāk šķist, ja tevis nemaz nebūtu, visiem klātos labāk. Ja tu negribi<br />
mirt, tu atkal nonāc pie šī paša jautājuma, un tad tev sākt palikt garlaicīgi, jo kuram<br />
gan patīk sev uzdot vienu un to pašu jautājumu Nevienam.<br />
***<br />
Es atveru acis. Tajās iespīd saule. Es atkal tās aizveru, un tā ir labāk.<br />
Šī ir pirmā vasaras diena. Tas nozīmē, ka beidzot skola ir beigusies un brīvlaiks ir<br />
klāt.<br />
Es guļu Jūrmalas smiltīs un domāju, domāju par to, ko varētu darīt šovasar. Trīs<br />
mēneši nebeidzamas jautrības un piedzīvojumu. Es apveļos uz vēdera. Tā ir ērtāk.<br />
Radio skan kāds patīkams meldiņš un saulessargs met jauku ēnu.<br />
Es pieceļos un eju uz jūru. Speru pirmos soļus ūdenī. Auksts! Bet – jo vairāk es<br />
bradāju, jo siltāk kļūst. Un beidzot es sadūšojos peldēt. Ūdens ir dievīgs. Es peldu, un<br />
man nemaz negribas virzīties uz krastu. Bet tomēr... lēni virzos uz to.<br />
Iznākusi no ūdens, apguļos uz dvieļa un sauļojos. Tā varētu pavadīt visu dienu.<br />
Es atveru acis un paskatos pulkstenī – esmu nogulējusi trīs stundas! Mamma būs<br />
nikna. Es, cik ātri vien varu, ņemu rokās somu, iebāžu tajā dvieli, velku drēbes virsū<br />
peldkostīmam. Tad es ņemu vienā rokā saulessargu un uz pleca uzmetu somu. Skrienu<br />
uz vilcienu. Tas pienāks pēc desmit minūtēm. Kāpēc tik ilgi!<br />
Beidzot tieku vilcienā, tas ir pārbāzts, viss prieks par peldēšanos zudis. Man galvā jau<br />
skan mātes dusmīgā balss un pārmetumi par to, ka esmu tāda bremze. Jau redzu, kā<br />
viņas roka paceļas un ar slaidu kustību trāpa man pa seju, un atkal dzirdu balsi, bet nē<br />
– ne jau mammas. Nepazīstamu. Tā lūdz uzrādīt biļeti. Es atveru acis un redzu, kā<br />
pusmūža sieviete nervozi skatās uz mani un prasa, lai parādu to sasodīto biļeti.<br />
Izvelku no kabatas nedaudz saburzīto, bet tomēr biļeti.<br />
40
Mana pietura, ātri izlecu no vilciena, sāku skriet. Par laimi – dzīvoju netālu no<br />
stacijas.<br />
Atslēdzu mājas durvis. Māte. Jautājums pēc jautājuma birst pār viņas lūpām: „Kāpēc<br />
tu tik ilgi biji prom”<br />
Es atbildu pavisam mierīgā tonī: „Vilcienam pārsprāga riepa.”<br />
Māte uz mani dīvaini paskatās, bet tomēr liek mierā.<br />
Aizeju uz savu istabu, ieslēdzu datoru. Tūlīt jāpaziņo visiem, ka sezona ir atklāta un<br />
var braukt peldēt. Šī pavisam noteikti būs vislabākā vasara!<br />
***<br />
Ir vakars. Es sēžu trolejbusa pieturā un lēnām sasalstu. Taču mani tas neuztrauc, jo<br />
man ir kas cits, par ko domāt. Sāksim vēlreiz.<br />
Es sēžu un skatos uz Saules Akmeni, domāju, kā tas būtu, ja man būtu tur jāstrādā,<br />
jāizpilda kāda pavēles vai iegribas, kaut vai tā pati kafijas atnešana savam<br />
priekšniekam katru rītu. Es to negribētu darīt, negribētu kādam pakalpot. Man šķiet,<br />
šie cilvēki ir kā kalpi, un es arī. Jo kalps ir cilvēks, kas kādam kalpo, un tieši to mēs<br />
visi darām. Turklāt tas ir labi, ja cilvēks grib kādam pakalpot, palīdzēt. Un arī – ja<br />
viņš to negrib, viņš pats to ir panācis, jo nav par to domājis pietiekami agri, vai arī<br />
viņam ir bijušas pārāk sliktas sekmes skolā, lai viņš spētu būt pats sev un citiem<br />
noteicējs. Runa nav par cilvēkiem, kam nav bijusi cita izvēle vai arī traucējusi kāda<br />
slimība, runa ir par tiem, kas bijuši pārāk stulbi, lai par to domātu pēc skolas<br />
beigšanas.<br />
Es arī esmu kalps, jo daru, ko man liek gan skolotāji, gan vecāki, gan vēl kāds, kam<br />
ienāk prātā mani izrīkot. Šobrīd es neesmu īpaši lielā sajūsmā par to, ka man nākas<br />
kādam pakalpot, taču es tā pieņemu, ka pēc kādiem desmit gadiem es viņiem varētu<br />
būt pateicīga par to, ko viņi man ir iemācījuši, tāpēc – ja kāds no manis grib dzirdēt<br />
paldies, labāk lai pagaida vēl desmit gadus, un, iespējams, es to arī pateikšu, bet tikpat<br />
labi arī ne, tāpēc negaidiet to vispār. Pretruna – bet tādu ir daudz. Īpaši man.<br />
Ar to visu jāsaprot – es negribu strādāt Hansabankā!<br />
***<br />
Pamodos kādā tumšā, lietainā dienā. Pulkstenis rādīja 11, un es sapratu, ka esmu<br />
nogulējusi. Esmu nogulējusi tikšanos ar šefu un darba kolēģiem. Esmu nogulējusi<br />
tikšanos ar žurnālistiem, bet ko lai tagad dara Acīmredzot, to pašu, ko vienmēr –<br />
ņemu rokā telefonu un zvanu sekretārei. Bet ko es saku Es meloju kā jau parasti:<br />
„Sveika, te es, gribēju pateikt, lai atvainojies manā vietā par neierašanos pie šefa un<br />
visu pārējo. Es pamodos un sapratu, ka esmu slima, vai pateiksi”<br />
„Jā, protams,” viņa teica, „vai rīt būsi darbā”<br />
Un es atbildēju, ka būšu. Es biju priecīga par to, ka viņa noticēja, es pat neiedomājos<br />
par to, kāpēc es nevarēju pateikt, kā ir.<br />
Es paņemu krūzi un spiežu pogu, šorīt nedzeršu espresso, šorīt man nav nekur<br />
jāsteidzas, jāskrien. Šodien es varu palikt mājās, atpūsties un darīt visu, ko vēlos, man<br />
nebūs nevienam jākalpo. Beidzot piespiežu pogu, kurai blakus rakstīts capucino.<br />
Tikmēr apsēžos pie loga un vēroju krītošās lietus lāses, kas sitas pret palodzi. Tad<br />
paņemu savu kafiju. Neliek mieru doma, kāpēc cilvēki melo, kāpēc viņi nevar pateikt<br />
patiesību un dzīvot mierā Vai viņiem ir bail Bet no kā Neviens jau viņiem galvu<br />
par to nenoraus. Un kāpēc es pati meloju Bail no tā, kas būs Pati šorīt sameloju bez<br />
vajadzības. Domāju ilgi. Cilvēki melo dažādu iemeslu dēļ, bet galvenokārt tāpēc, ka<br />
viņiem ir bail, bail kādu sāpināt, kādu pazaudēt. Taču visvairāk mums ir bail, ka<br />
varētu pazaudēto neatgūt. Samelosi vienreiz, divreiz, beigās viss var izvērsties daudz<br />
sliktāk, jo sāksies strīdi par to, kurš un kad ir melojis, un, protams, kāpēc. Cilvēki<br />
vairs neuzticēsies viens otram. Taču varbūt tā ir pat labāk nekā melot Kāpēc Jo<br />
41
eigās mēs sevi tik un tā vainosim par to, kāpēc melojām un neteicām taisnību, jo – ja<br />
tu esi nozaudējies, tev liekas, ka patiesība būtu to visu atrisinājusi.<br />
Pēkšņi attapos – mana kafija ir atdzisusi un es to vairs negribu. Es negribu arī vairs<br />
melot. Bet ko man tagad darīt Zvanīt un teikt, ka aizgulējos Nē! To es arī nevaru.<br />
Kāpēc Tāpēc, ka man var sanākt nepatikšanas par to, ka es meloju, sliktākajā<br />
gadījumā mani var atlaist no darba. Kāds būs iemesls Nav jau grūti tādu izdomāt,<br />
kaut vai tas, ka man vairs nevar uzticēties un tādi darbinieki nevienam nav vajadzīgi.<br />
Es saprotu, ka šī ir pēdējā diena, kad es vēl vēlos melot, es nezinu, kā, bet es zinu, ka<br />
es spēšu to nedarīt.<br />
***<br />
Es atkal esmu mājās. Ārā spīd saule, taču es nebūt neesmu priecīga – drīzāk otrādi.<br />
Esmu bēdīga. Kāpēc Es atkal sameloju, lai gan biju apņēmusies to nedarīt. Es<br />
saprotu, ka es to nespēju un ka man tas neizdosies. Es vairs nemēģināšu nemelot, jo<br />
tas man ir pārāk grūti, es to vienkārši nespēju un acīmredzot tik ļoti nemaz negribu.<br />
Ir vakars, un es beidzot esmu sapratusi galvenos iemeslus melošanai un esmu arī<br />
pilnībā pārliecināta par tiem. Pirmkārt, tās ir bailes, un, otrkārt, melot ir daudz<br />
vienkāršāk nekā pateikt patiesību, jo tā tu cilvēkiem bieži vari likt justies labāk un<br />
nevilties sevī vai citos. Meli visu atrisina, taču ne uz ilgu laiku. Tā ir problēma.<br />
***<br />
Es pamostos. Apkārt viss ir balts. Visas četras sienas ir baltas. Pirmā doma – kur es<br />
atrodos Loģiski domājot, varētu būt, ka esmu trakonamā, jo viss ir balts, manas rokas<br />
ir sasietas. Otrā doma – kā es te nokļuvu Vai tiešām, vai tiešām, tā sīkā, neglītā kuce<br />
būs man to nodarījusi! Ja tas tā ir, es viņai atriebšos – atriebšos tā, ka viņa vairs<br />
neatcerēsies, kur atrodas un kas viņa ir. Viņa zinās tikai to, ka ir izdarījusi ko sliktu,<br />
tik sliktu, ka mēnešiem ilgi būs jāārstējas un, protams - viņa zinās, kas esmu es, līdz<br />
pat pēdējai sava mūža stundiņai. Viņa samaksās divtik par to, ko nodarījusi.<br />
Taču tagad jāsāk domāt par ko citu, par to, kā tikt ārā no šī vecā, smirdīgā ūķa ar<br />
psihopātiem. Teorētiski tam nevajadzētu būt grūti, bet patiesībā... patiesību es vēl<br />
nezinu.<br />
Tātad – man apkārt ir četras baltas sienas, logu arī nav un durvis cieši ciet tā, ka<br />
neatvērt ne ar lauzni. Šī nebūs tā vieta, no kuras tikt ārā. Laikam nāksies noskaidrot,<br />
kad mani sāks vest pastaigās pa psiho dārzu. Tur es vienā jaukā dienā varētu tikt pāri<br />
žogam, un tas arī viss. Ir tikai viens galvenais noteikums, kas te jāievēro – nevar ļaut<br />
apmānīt savu galvu un sajukt prātā.<br />
Es tikko sapratu, ka te ir miers un klusums, un tas nozīmē, ka te man būs daudz laika,<br />
lai izplānotu savu mazo, jauno atriebības plāniņu savai mīļajai „draudzenītei”.<br />
Iet dienas, un es cītīgi to plānoju. Starp citu, esmu uzzinājusi, kad mani vedīs<br />
pastaigās, tas būs nākamnedēļ. Vienkārši apburoši, jo līdz tam laikam jau es visu būšu<br />
izplānojusi.<br />
Līdz šim esmu izdomājusi, ka taisnā ceļā pēc izbēgšanas es došos pie viņas uz<br />
centrāltirgu, kur viņa naktīs mēdz strādāt, vai pareizāk būtu teikt, piedāvā savus<br />
pakalpojumus. Viņa noteikti sāktu bēgt, ieraugot mani tuvojamies, tāpēc es pielavīšos<br />
no aizmugures un pavilkšu viņu aiz būdas, pie kuras viņa vienmēr stāv. Ko tālāk<br />
Es viņu nedaudz iemidzināšu, iedodot ieošņāt, tad es viņu pavilkšu tālāk iekšā tirgū,<br />
lai neviens mūs ne redz, ne dzird. Viņa lēnām modīsies un tikai tad pamanīs, ka viņa<br />
ir pilnībā sasieta un ka ap kaklu viņai ir striķis. Pēc brīža es viņu lēnām sākšu mocīt,<br />
es viņai lēnām sākšu griezt nost pirkstus ar aso virtuves nazi, kad būšu beigusi ar roku<br />
pirkstiem, turpināšu ar kāju. Varu iedomāties, kā viņa asiņos, un no tā vien man kļūst<br />
labi. To redzot, es droši vien nevarēšu novaldīties un sākšu lēnām graizīt visu viņas<br />
ķermeni, līdz viņa lūgsies, lai viņu pakar.<br />
42
Es droši vien tomēr nevarēšu piepildīt savu solījumu, ka viņai būs jāārstējas mēnešiem<br />
ilgi, jo viņa visdrīzāk nedzīvos ilgāk par to dienu. Es viņas lūgšanas piepildīšu, bet ne<br />
tradicionālā veidā, es lēni laidīšu striķi, līdz viņa nosmaks. Es būšu tik laimīga,<br />
klausoties viņas spiedzienos, un tieši to viņa ir pelnījusi, būdama tāda nodevīga, labi<br />
pelnoša mauka. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc viņai ir tik daudz klientu, bet tas arī<br />
nav tas svarīgākais, jo drīz viss mainīsies. Vēl tikai jāizdomā, ko darīšu pēc tam, un<br />
tad jau viss būs gatavs.<br />
Un tagad tas ir noticis, es to izdarīju, es neko nenožēloju, jo es dzīvoju ar domu, ka<br />
dzīvot bez nožēlas ir vieglāk nekā nepārtraukti kaut ko nožēlot, vai ne tā Lai gan<br />
tagad man būs daudz laika par to padomāt, varētu pat teikt, ka es par to varēšu domāt<br />
gandrīz visu atlikušo mūžu. Kāpēc Mans atkāpšanās plāns - doties pie draugiem<br />
piedzerties - nebija īpaši labs, un tādēļ es sēžu šeit, sieviešu cietumā, un sēdēšu vēl<br />
ļoti ilgi. Taču es neko nenožēloju, un tā ir vieglāk.<br />
***<br />
Droši vien jūs, kas tagad to lasāt, pilnā balsī rēcat par mani, un droši vien rēkšu arī es,<br />
kad pēc gada vai diviem to lasīšu. Kāpēc Jo man tas liksies stulbs, bezjēdzīgs un bez<br />
jebkāda zemteksta un pamācības, es nesapratīšu, kā es ko tādu esmu varējusi uzrakstīt.<br />
Taču nesaprotu arī tagad. Un varbūt arī nevajag. Būs par ko citreiz padomāt.<br />
Es tā arī nezinu, kāda ir mana dzīves jēga, un nedomāju, ka man tāda vispār ir.<br />
Taču, ja tu domā, ka tev tāda ir, bet nevari izdomāt kāda, tad tev ir tikai trīs varianti,<br />
ko darīt: pirmais – tu vari aizmirst par visu šo sviestu un atbrīvot savu prātu no tā,<br />
darot ko tik bezjēdzīgu kā, piemēram, uzspēlējot CSS vai arī ēdot daudz šokolādes;<br />
otrais – tu vari par to domāt stundām ilgi, neizdomāt un iet šauties, taču tas būs tikpat<br />
bezjēdzīgi kā pirmais variants; trešais – tu vari beigt par to domāt un turpināt darīt to,<br />
ko darīji, pirms sāki lasīt šo sviestu!<br />
43
Laura Stelle. Kāds stāsts<br />
Vladimirs vēroja saulrietu un saprata, ka šī pasaule ir mainījusies. Spēcīgi ievilktais<br />
dūms kaklā patīkami virpuļoja, nonāca plaušās, un puisis pievēra acis. Kāpnes zem<br />
dibena bija vēl ar siltu vēsmu, taču ne tik patīkami siltas kā pēcpusdienā. Vasaras<br />
tveice vēl koda porās, spieda laukā sviedrus, un cigarete tik labi sauso lūpu dēļ<br />
neturējās atvērtā mutē bez piepalīdzēšanas. Aiz rajona blokmājas stūra kāds nobļāvās:<br />
“Bļaģ, pidar, iģi sjūda!” Vlads ielika skūto galvu vienā rokā, noslaukot ar plaukstas<br />
raupjo iekšpusi sviedru milimetrus. Kreveļu plankumi vēl rēgojās uz vaiga kaula,<br />
sešus milimetrus plata asiņaina josla sniedzās pāri, ļaujot nojaust pagājušās nakts<br />
darbus. Kāds piecdesmitsešgadīgs vīrietis izvalkātā baltā apakškreklā un zem tā labi<br />
nojaušamu ļenganu alusvēderu atvēra logu un izpūrušie mati pat nepakustējās – vējš<br />
bija aizlidojis kaut kur uz Skandināviju. Jau pēc vīrieša sejas ādas varēja uzminēt, ka<br />
viņš dekādēm pazīst tikai lētākās no sarkanajām cigaretēm. Kaut kur aiz viņa iebrēcās<br />
bērns, kā pļauku vai ar pudeli pa galvu dabūjis. Vīrietis aizšķīla sērkociņu un ar<br />
nepārliecinošu noteiktību ievilka plaušās platu dūmu, vēlot tam pēc iespējas stiprāk<br />
iekost plaušās. No lejas raugoties, Vlads redzēja viņa mazās, šaurās, melīgās acis un<br />
pāris iztrūkstošos zobus. Tāds opis, bļaģ, Vlads nodomāja. Viņš nometa savu benčiku<br />
un uzsāka alus attaisīšanas procesu. No jaunajām treniņbiksēm izvilka Šveices armijas<br />
nazi un attaisīja pudeli. Metāla vāciņš turpat netālu nolidoja uz sausā, mīkstā asfalta,<br />
atstājot pagalmā aiz sevis iekšēji labi pazīstamu un apdullinošu troksni, ļaujot atskaņai<br />
aizpeldēt iepakaļ saulei. Vlads gaidīja tumsu, kas tik draudoši tuvojās pilsētai. Tā<br />
alka, lūdzās un pazemīgi prasīja kādai aukstākai pūsmai izskriet cauri, aptvert māju<br />
stūrus, ievējot smirdīgajās, čuru pilnajās un aprakstītajās kāpņutelpās, ievilkties kā<br />
dažu sekunžu ilgs un viesuļspēcīgs caurvējš, kas vecos dzērājus pamodinātu ar<br />
apjausmu, ka dzīve kaut kur tepat vien vēl atrodas. Ka tā nekur neaizsniedzami tālu<br />
nav aizgājusi. Apjaust, ka bez neizbēgamās nāves tuvošanās dzīvība šajā šaurajā ielā<br />
atrodas. Ap pagalma austrumu puses stūri aizskrēja trīs septiņgadīgi zēni, uz priekšu<br />
un augšā debesīs dzenājot nodriskātu futbolbumbu. No blakus mājas nolidoja vecs<br />
virtuves dvielis. Kāds dīvāns tika apgāzts. Suns ierējās. Vēlāk viņš aizmirsīs lepnumu<br />
un gaudos pēc dzīvības, kas tagad šajā pilsētā nekur nav manāma. Meitene lūgsies, lai<br />
tēvs viņu neizvaro un nelamā, plēšot aiz matiem. Vlads ar piemiegtu aci vēroja zemāk<br />
par jostasvietu slīdošo sauli, kas ar savām pilsētas asarām spēj izkausēt dziļāko asfalta<br />
ieplaku ar jebkādu dzīvības pazīmi. Ne katrs spēj samierināties ar to, ka tuvojas nakts,<br />
pilna ar nāvi. Ar asmeņu skaņām, asiņojošiem zobiem, porām – pilnām sviedru.<br />
Vēmekļiem uz drauga biksēm un saprašanu, ka ne visi spēs izdzīvot. Šī pilsēta un šīs<br />
lētās ielas lika cilvēkiem izaugt no brīža, kad tēvs ieraudzīja točkai garām ejot kādu<br />
vietējo mauku, kura meklēja nakts laimi jebkāda vīrieša skavās, un izdomāja viņu<br />
apkļaut saviem sviedriem. Tas nekas, ka varbūt viņš smird pēc veca veča, vietējā<br />
strādnieka, un atvemta šņabja. Vlads apjauta, ka bez asinīm tā nakts nebeidzās, un kā<br />
tēvs viņa māti sita un spēra pret sienu, kad uzzināja, ka viņiem kaut kāds izdzimtenis<br />
dzims. Viņš sita cerībā, ka nebūs nekā vairāk par asiņu peļķi. Un ies prom. Bet tas<br />
nenostrādāja. Viņa aizbēga un atpakaļ atnāca ar bērnu. Visi izlikās, ka neko tādu<br />
nezina, bet sanāca izdevīgāk dzīvot, dalot īri, un ar apziņu, ka ir kāds, ko paspaidīt<br />
gultā. Vlads pīpēja ceturto cigareti, aliņš pagaidām bija pusē. Vakara pulkstenis rādīja<br />
nedaudz pāri deviņiem. Drīz, līdz ar tumsu, vajadzēja pietuvoties melnam<br />
reindžroveram. Vlads zināja, ka draugi jau tūlīt būs ceļā. Vīrietis nopūtās un pievēra<br />
acis. Pārlaida pārliecinošu plaukstu pāri maigajai galvai, turot vienas rokas pirkstos<br />
44
Barkliju un otrā – piešķiebtu pudeli. Viņš domāja par vakardien sastapto melnmataino<br />
meiteni. Slaidu augumu, gariem matiem, zaļām acīm un inteleģentu smaidu. Viņa<br />
spēja viņu sasmīdināt. Par ko citu, kā kārtējo sintezētajā džipā apmānīto naivo,<br />
lētticīgo skuķi, kas to vien gribēja kā vecāka puiša uzmanību. Vlads nekad nedomā<br />
par kādu meiteni, bet tagad viņam tāpat nebija nekā cita, ko darīt. Plāns jau bija<br />
gatavs, tikai jāsagaida savējie un jābrauc uz norunāto apmaiņas vietu. Kaut kur kāds<br />
bija izbiedējis vālodzes. Tās lielā barā pacēlās debesīs, lidoja cauri tveicīgajam<br />
pagalmam un pārlaidās pāri jumtam. Vlads šo brīdi rūpīgi novēroja. Viņa pilnīgie<br />
muskuļi nedaudz saspringa. Piemiedzis labo zaļo aci, ievilka pēdējo dūmu un nodzēsa<br />
cigareti ar kāju. Viņš iedomājās, cik ātri sitās putnu sirdis, cik viņi bija nobijušies kā<br />
piespiedu akta ainu vērojošs bērns, kas nojaušs, ka kaut kas tajā visā nav pareizi. Viņi<br />
traucās kā asiņu plūsma caur sarkano sauli. Garām pagāja smagus maisus nesoša<br />
večiņa. Lēni, saliekusies un caur lūpām pūzdama. Viņai gar aci un pāri vaigam<br />
noritēja divas skaidri saskatāmas sviedru lāses. Vlads iedzēra atveldzējošu malku.<br />
Ieklausījās pilsētas ielās. Kaut kas bija mainījies. Viņš iztaisnoja muskuļoto muguru,<br />
piekārtoja balto, rievainas faktūras kreklu. Izdzēra alu un ieraudzīja. Džips tuvojās<br />
lielā ātrumā, lidojot pāri visām bedrēm. Eleganti piestāja tieši Vlada priekšā, un<br />
vīrietis izkāpa, aizcērtot aiz sevis durvis. “Ē, vecīt, izskaties diezgan pakusis,” Sergejs<br />
nosmēja, izvelkot savus Vinstonus un paprasot Vladim šķilenes. „Sērkociņi arī derēs,”<br />
Vladis atkal noglauda kailo galvu. Abi sasēdās mašīnā viens otram blakus. Vladis<br />
ieskatījās mašīnā. “Kur Lisijs” Sergejs izpūta kuplu dūmu un galā apli. “Menti vakar<br />
noķēra. Pēc divdesmit sešām būs ārā. Ilgāk jau nevar.” Vlads nokrekšķinājās un<br />
pajautāja draugam, vai viņš nezinot melnmatainās skaistules telefona numuru. “Varētu<br />
savu gaļas gabalu pakustināt,” abi nosmējās, un Sergejs teica, ka varot sadabūt. Kā jau<br />
dīleriem – daudz un plaši kontakti visā pilsētā. “Klau, piestājam pie veikala paķert<br />
aliņu un tad pie lombarda. Man te viena Nokia vakardien trāpījās. Cik viegli tie<br />
izdzimteņi savas mantas atdod. Viena zila acs, atlauzta roka, pāris vārdi un skatiens,<br />
un šis tavs. Pazemīgie suņi!” No ādas sēdekļiem atskanēja skanīgi smiekli. Motors<br />
ierūcās, un pēc brīža caur sausajiem putekļiem un plastmasas skārdu drazām džips<br />
piebrauca pie veikala. Sergejs šoreiz gāja. Nākot laukā ar sešpaku, papliķēja kādam<br />
vietējam skuķim pa saldo dupsi, ko knapi piesedza kokvilnas svārki. Sergejs sajuta, ka<br />
vai nu viņai nav biksītes, vai ir iežmiegta ķeska. Tālāk džips devās ārā no blakus<br />
pagalma un traucās pa karstā saulrieta pielietajām ielām uz labāko no visiem sūda<br />
lombardiem. Vladis ātri visu nokārtoja, runājot pieredzējuša lombarda apmeklētāja<br />
runu un sarokojoties ar pazīstamajiem. Dažam uzsita uz pleca. Dabūja kādus<br />
septiņdesmit. Īrei sanāks. Nākamajā pieturas punktā dabūs pāris turpmākajiem<br />
mēnešiem uz priekšu atliektiem galiem. Lisijam būs mazais, ellīgais šņaucamais<br />
prieciņš. Viņš tad uzvedas nevis kā pieaudzis cietumu pieredzējis vīrietis ar bembļaku<br />
starp pautiem, bet kā piecgadīgs bērns, kurš dienu izdzīvojis bez jauniem zilumiem,<br />
un vecāki, atnākuši mājas tādā pipelē, ka uzreiz dodas gulēt. Serjoža jau gribēja<br />
iedarbināt motoru, kad Vladis teica, lai pagaida. “Viņiem nav jāzina, ka Lisijs sēž.<br />
Vienkārši pieturamies pie pārējā plančika un dabūjam savu naudu. Sūdīgi, ka mums<br />
pašiem menti jāvaktē. Tie izdrāztie izdzimteņi, velns, zina to vietu no pagājušās<br />
reizes.” Sergejs piekrita: “Davai. Pēc tam normāli ieņemsim.” Motors ierūcās un<br />
aizlaida uz priekšu pa ielu, caur atvērtajiem logiem palaižot mūziku vēja plūsmā. Kaut<br />
ko noderīgu nožēlojamiem garāmgājējiem par brīvu pasviež. “Es pagājšnakt biju tā<br />
pielējies. Reto reizi. Tu taču mani zini… Un visi tie cilvēki, kas to vien dara…<br />
Tracina. Tu saproti Tu dzirdi mani!” Vladis pamāja. Viņš zina, ka Sergejs tāpat<br />
saprot Vlada atvērtās ausis un sirdi. “Tas brīdis… Tā sajūta, ka Tu skaties vienā<br />
punktā, vienā pliekanā ģīmī, viss ok, bet pārējā apkārtne griežas. Un nevar ne normāli<br />
rokas pakustināt, kaut ko satvert, aiztaisīt bikses un noraut prezi. Šļupst kā govs.<br />
45
Piedzērusies aita, sasodīts! Kāpēc cilvēki nedara kā mēs Lai vai kā, bet mēs<br />
dzīvojam labi. Ar skaidru prātu pelnām naudu, lai vai kā, bet tas ir darbs. Bez kaut<br />
kādām fakinām valsts subsīdijām. Un veselības apdrošināšanu jau neviens, pat<br />
dumjākais kretīns, mums nedotu!” Mašīnā atkal atskanēja smiekli. “Dzīves ironija…<br />
Citi redz kaut kādu mistisko slikto pusi mūsu dzīvei. Bet, Vladi, saki, kur tad ir tā<br />
jēga Ceļā vai mērķī” Pārdomu pilna pauze. Katram savas domas vaibstos pavīdēja,<br />
acis kaut kur Vladim aizgriezās. Pie sarkanās gaismas draugiem pār galvām pārlaidās<br />
laimīgs baložu bars. Kopā un paēduši. Dzīvi. Līgani plūstošu asinsriti. “Es neticu, ka<br />
ministrijā vai slimnīcā nopelnītai naudai ir lielāka vērtība nekā mūsu nopelnītai. Kādai<br />
tik dažreiz ellei mūsējiem nav bijis jāiet cauri, lai dabūtu maizi. Vai tad tas nenorūda<br />
Kam tad ir tas stiprākais raksturs, tas lielākais dzīves rūdījums Maukai vai mentam”<br />
Korķis nolidoja uz asfalta. Kārtējā pamanītā sarkanā gaisma. Ne jau dzīvei, bet tikai<br />
ielai. Viņu daļai dzīves. Bērni zilos, zaļos, sarkanos šortos paskrēja garām, kāda<br />
sarkana bumba pārripoja ceļam. Vladis atskatījās. Citas mašīnas apstājās, kamēr<br />
bumba bija rokā un bērni atkal bija uz drošās ietves. Bumba apstājās, trāpot ceļā<br />
bedrei. “Jā, mēs varbūt pārsvarā sākam strādāt vēlā vakarā, bet dienas mums,<br />
skaidrajiem, paliek brīvas. Jo tikai tukšo var piepildīt. Kas paliek avarage person<br />
Atnāk pārstrādājies, nomocījies kā kaut kāds padotais, izcīnījies ar mūžseno<br />
demokrātijas birokrātiju, dabūjis zem jostasvietas no kolēģes un tad vēl mājās divi<br />
raudoši bērneļu un nekrāsojusies sieva. Kā tāds cilvēks var būt laimīgs Vladi! Tu esi<br />
laimīgs Nu, brīžiem” Viņi piestāja autostāvvietā pie Statoil. “Es zinu, par ko Tu<br />
runā.” Abi aizpīpēja, un tagad arī Sergejs atkorķēja vēsu aliņu. Abi saskandināja. Abi<br />
zaļacaini. Abi draugi. “Es neticu nepārejošai, absolūti patstāvīgai laimes sajūtai. Bez<br />
melna nebūtu balts, vai ne Bet, jā, man ir jumts virs galvas, man ir galva uz pleciem,<br />
ir salīdzinoši patstāvīga nauda un draugi. Kaut kur arī ģimene. Bet es gribu pats savu.<br />
Kaut kad, tuvākajā nākotnē. Man nav ne jausmas, kā šo dzīvesveidu ar to apvienot,<br />
bet es pieļauju, ka mēs, Serjoža, esam pārāk veci, lai turpinātu ņemties ar šīm lietām.<br />
Cik ilgi, cilvēk, tirgosi, pats gandrīz atmetis. Mums ir nākotne arī tālāk par šiem<br />
sūdiem. Un kaut kādai sirdsapziņai agrāk vai vēlāk jāpieslēdzas. Tu gribi, lai Tavi<br />
bērni izaug kā tie, kuriem mēs esam pārdevuši Kuriem esam piespieduši šņaukt, lai<br />
tikai nopelnītu pirmo piķi un nedabūtu novilkt bikses bosa priekšā Es gribu saviem<br />
bērniem un sievai citu dzīvi. Citā vietā, tālu prom no šejienes. Tāpēc mēs ar tevi arī<br />
piekritām šim pēdējam dīlam.” Pie mašīnas tagad mētājās svaigi kūpoši benčiki.<br />
Tuvojās melns bembis. “Vladi, mums drīz tiks novilkta trekna svītra starp šodienu un<br />
rītdienu. Starp cilvēkiem, kurus tagad pazīstam. Mēs nekur nepaliksim. Un paskaties<br />
sānu spogulī. Jāsāk.” Sergejs no barčika izvilka divas Heckler & Koch USP pistoles,<br />
trīs maisus amfetas. Pie viņiem piegāja viens lisijs, starpdīleris. “Čau! Kā iet”<br />
Debīlās standartfrāzes. Serjoža ar Vladi saskatījās, nosmīnēja par kārtējo salietojušos<br />
liekuli. Kaut viņš atstieptu kājas. Noliktu karoti par sevi un kārtējo vietējās ielenes<br />
bērnu. Iespļaut sasārtušajā acī. “Normaļna. Te ir. Tu jau zini pa cik.” Svaigs žūksnītis<br />
smaržīgas naudas. “Paliec sveiks.” Sarokojās un prom. Riepas nokauca. Jēga kāda<br />
Zaļacainie draugi sasmējās. “Ē, klau, aizlaižam uz zāli Vajag patrenēties, nāks par<br />
labu.” Viņi no turamajiem paķēra savus aliņus, piebeidza. Parunāja par pēdējo<br />
karstāko nakti ar savējām un izmeta nopīpētās cigaretes. Izgrieza līkumu un spieda<br />
grīdā. Uz simts. Kaut kāda vecene gāja pār ceļu. “Bļaģ! Kur var līst pa ceļa vidu,<br />
nemaz neskatoties apkārt!” Bremzes kauca, Sergejs pa atvērto logu izliecās un<br />
nobļāvās. “Tie vecie vispār ir prātus izkūkojuši! Lai uz mani būtu nesaistīta cilvēka<br />
fakinā nāve!” Zajebal. Saule gandrīz nolaidusies. No lietus vai vēsuma ne miņas. Abi<br />
nedaudz atslābuši, ierasta lieta. Viņi iebrauca kādā stāvvietā centra ēkas iekšpagalmā,<br />
izslēdza motoru. Atviegloti nopūtušies, izkāpa no džipa un gāja pēc savām somām un<br />
roku apsējiem bagāžniekā. Heklerus turpat autiņā atstāja. Veiklām, ierastām kustībām<br />
46
somas tika uzmestas plecos. Serjoža nospieda zvana pogu, atskanēja vairs īpaši<br />
neievērotais klikšķis, un durvis jau varēja atgrūst vaļā. Pagalmā aiz viņiem ieņaudējās<br />
kaķēns. Izsalcis un netīrs. Pliks, nabags dzīves pabērns. Vienu izpuvušu un strutojošu<br />
aci. “Vladi, man dīvaina sajūta, kā toreiz… Kad Brālis neizdzīvoja,” Sergejs pieturot<br />
durvis teica. Priekštelpa bija tukša, kā jau svētdienas vakarā. Viņi pamanīja caur<br />
atvērtajām durvīm pāris trenerus, kas mācīja sīkiem pamatelementus. Duša bija silta,<br />
tekoša, atslābinoša. Bet savāda. Viss bija citāds. Ne tā kā agrāk. Viss bija kļuvis<br />
savāds. Viņi pārģērbās un iegāja tik pazīstamajā treniņu zālē. Priekšā viņus izaicinoši<br />
gaidīja divi boksa maisi. Atbildēt, nevis reaģēt. Boksa likums No.1. Vladis uztvēra<br />
Serjožas sajūtu caur viņa acīm un manevriem. Viņš tina saiti ap kreiso roku, skatījās<br />
ārā pa otrā stāva logu, stāvot uz grīdas parketa daļas. Veči stāvēja ārā, divi – viens ar<br />
saskrambātu roku kaut ko šļupstēja. Pīpēja un nemierīgi sarunājās ar otru - mazāka<br />
auguma, sīku pidaru. Paši nenojaušot, Serjoža un Vladis acu priekšā redzēja Brāli,<br />
saļimstam savu asiņu peļķē. Abi uzsāka treniņu. Soli pa solim, arvien stiprāki sitieni,<br />
ar kreiso, labo āķi. Ar kājām. Sviedri un smakas. Vladis cīnījās ar savām domām, ar<br />
savu nākotni, saviem sapņiem un savām, nu jau gandrīz bijušajām ielām. Sergejs<br />
pasīvi sita. Kaut kas viņam bija noticis. Sagruzījies. Iegājis sevī, kaut kādā savā<br />
mazajā, atsevišķajā domu telpā. Viņš izskatījās, Vladis atminējās, gluži kā pirmajā<br />
reizē, kad šņauca, mēģinot atmest. Neveiksme. Ārā atskanēja šāviens. Arī Haklers.<br />
Laiks apstājās. Baložu spārni sitās un švīkājās viens gar otru. Rožlapas nokaisītas pār<br />
ceļu. Riepas nokauca. Die’s, cik pazīstami. Brālis un mafija. Asiņu un sviedru<br />
sajaukums. Pa logu varēja redzēt, kā no svešas hondas riepu apakšas lipīgs, karsts,<br />
tumšsarkans šķidrums mēģina sūkties asfaltā. Kā siekalas otrā mutē. Konjaks uz<br />
iekarsušas ādas. Lode betona sienā. Domājot par ļaunāko, abi vīrieši saskatījās un<br />
saprata, ka tas nav viņējais. Pēdējie saules stari. Viņi vēlreiz iegāja dušā, pārģērbās,<br />
noskaitīja Tēvreizi. Veiksmīgi izvairoties no apavu sasmērēšanas ar biezajām<br />
smadzeņu asinīm un iekāpjot jaunajā džipā, abi aizvērtām acīm noskūpstīja savus<br />
rožukroņus un pārmeta trīskāršu krustu. Brālīgs, ciešs un sirsnīgs vīriešu apskāviens.<br />
Džips izbrauca ielās, logi atkal atvērti. Tveice joprojām virmoja gaisā, taču bija daudz<br />
vieglāk elpot. Cigaretes garšoja labāk, savādāk. Vīriešiem uz kakla pulsēja vēnas,<br />
žokļi sažņaugti. Lūzums bija jūtams. Vajadzēja pacelt omu, iegūt jaunu iedvesmu.<br />
Atkal redzēt spēku. Jūra šalca mierīgi, šūpojās, viļņojās. Nomierināja saspringtos<br />
prātus, kas to pašlaik vēroja. Zvaigznes un mēness sirpis laternu vietā, pilsēta palikusi<br />
aiz muguras. Vladis un Sergejs domāja, ka cilvēce arī. Ka mafija tālu prom, ka var<br />
atslābt, nolikt ieročus pie malas, iedzert un parunāt par sintētisko narkotiku<br />
neeksistējošo pasauli. Viens no Sergeja un Vlada vienojošiem elementiem bija ne<br />
tikai acu krāsa, bet arī tajās saskatāmais dzīves skaudrums un sirds skaidrība. Viņi<br />
mīlēja dzīvi. Vairāk par sevi. Viņiem patika no rīta celties, taisīt kopā brokastis un<br />
dzert kafiju. Kopīgās ģēlas ar katru gadu arvien vairāk abus vienoja. Viņi turējās pie<br />
dzīves un dzīve turējās pie viņiem. Viņi mīlēja viens otru. Viņiem bija žēl savas<br />
ģimenes, taču abi labi saprata, ka bez tām viņiem būs labāk. Jo nelaimīgas dvēseles<br />
atņem enerģiju. Un viņiem ir pašiem savas ģimenes jāveido, būs jāved līgava pie<br />
altāra un bērni pasaulē. Bet nodokļu nomaksas shēmas gan tāpēc uzreiz nemainīsies.<br />
Viņi sēdēja uz kāpas, raudzījās mierīgajā ūdenī, vistālākajos plašumos un runāja par<br />
savām tagadējām dzīvēm un nākotni. Par sievietēm un ģimenēm, savām slēptākajām<br />
domām, cik nu daudz vīrieši tās izpauž. “Es gribētu aizbraukt uz Spāniju. Uzņemt<br />
kādu filmu. Par mums varbūt,” rokās virpinot tumši brūno stikla pudeli un zobos<br />
liekot cigareti, piežmiegtu aci noteica Sergejs. Viņi nedzirdēja nejaušo čaboņu starp<br />
priedēm. “Es gribētu, lai mēs ietu pa vienu ceļu, jaunu, bet vienu,” Vladis turpināja<br />
skatīties nemirstīgajā jūrā. Joprojām vēsais alus veldzēja, saudzīgi lija pa rīkli,<br />
apslapinot tās sienas, uz leju. Drīz vajadzēs atkal aiziet atliet. “Neskatoties uz<br />
47
šodienas sarauto treniņu, rītdienu tomēr vajadzētu izlaist, ko” skaļi domāja Sergejs,<br />
Viņam jūra asociējās ar bērnību, vienu laimīgu dienu viņa mūžā, kad viņi ar Vladi<br />
iepazinās. Abi kādus sešus gadus veci, skolā negāja, bērnudārzā neviens nedomāja<br />
ielikt. Tā viņi pamazām iepazina ielu dzīvi, kamēr vecāki pa dienu pampa zem savām<br />
vēmekļu pilnajām, smirdīgajām vilnas segām bez apvalka. Mazais Sergejs mazajam<br />
Vladimiram piedāvāja savu bumbu spēlei. Abi saspēlējās gan uz ielas ar bumbu, gan<br />
vēlāk ar hašišu iesākumam. Abi kopā sāka pīpēt, abi dalīja pirmo alus pudeli, vienā<br />
dienā zaudēja nevainību No pirmās dienas starp abiem vīriešiem izveidojās<br />
neizsakāmi cieša saikne un spēcīga uzticība. Nekas tāds vairs ne ar vienu nav<br />
atkārtojies. Sergejs aizgāja atliet turpat kāpas augšgalā. Kad viņš, kārtojot bikses,<br />
atnāca atpakaļ, pameta uz Vladi uzreiz saprotamu acu skatienu. Kāds viņus vēroja.<br />
Viņi sataustīja savas pistoles, pateicās Dievam par savu dzīvību, par visu, kas ar<br />
viņiem noticis. Viņi bija gatavi uz jebko. Pēc visa, ko dzīvē pieredzējuši, pret dažām<br />
lietām vairs nevar izturēties ar pohuj attieksmi. Vieglā zīmju valodā viņi sarunāja<br />
palikt sēdēt un izlikties, ka viss kā bijis. Nekādu izmaiņu, tās pašas sarunas turpinājās,<br />
dūmu virpuļi vispakārt. Viņi saprata – ja līdz šim nav šauts, no viņiem kaut ko vajag.<br />
Vismaz kādu laiku viņi kādam ir vajadzīgi dzīvi. Nauda mašīnā. Amfetas vairs nav.<br />
Lodes ir. Abi bērnības draugi, skatoties viens otra uzticīgajās acīs, pie sevis<br />
nodomāja: “Vai nu visu, vai neko. Šo vienkāršo vakaru neizdzīvojot, nekam vairs<br />
nebūs jēgas.” Viņi aizvēra acis, atbrīvoja prātu, iedomājās rītdienas saullēktu, kā abi<br />
atkal dosies dzīvē pēc brokastīm, kaļot skaistus plānus un turpinot mīlēt sievietes.<br />
Atverot acis, abi piecēlās un devās tuvāk ūdenim. Jo viņi zināja – tik ilgi dzīvota<br />
ekstremāla dzīve tik viegli nevar ļaut pacelt rokas. Par padošanos nekad nav bijusi<br />
runa. Ūdens silti apņēma kailās potītes, kā silts piens. Rokā varēja sajust silto, drošo<br />
un plaukstai labi pieguļošo ieroci. Papildus aiz bikšu malas vienmēr tika nēsāts nazis.<br />
Vienmēr. Tukšums nav mīlēts. Šajā brīdī draugi izjuta dziļu cieņu viens pret otru.<br />
Cigaretes kusa un dega. Patīkāmā sajūta starp pirkstiem un plānā papīra gruzdēšanas<br />
skaņa. Mēness turpināja spīdēt, zvaigznes spēcīgi turējās pie debess jumta. Ūdens<br />
sūtīja savus vieglos viļņus. Abu gaidītā skaņa atskanēja. Smilšu soļi. Soļi smiltīs, kā<br />
gribat. Drošinātāji jau bija atvilkti. Skaistie roku muskuļi saspringti, visas maņas<br />
saslēgtas, atsevišķi un kopā. Abiem baltie, pieguļošie sporta krekli siltā vasaras vējā<br />
viegli plīvoja, piekļaujoties ķermeņiem. Cigaretes pēdējie dūmi. Matiņi uz skausta<br />
sacēlās. Laiks ir teicis savu vārdu. Daba piecirtusi savu kāju. Sergejs un Vladis,<br />
ķermeņus nepagriežot, attiecīgi labo un kreiso roku turot bikšu kabatās, pastiepa<br />
ieročus turošās pretējās rokas un raidīja katrs tiešu šāvienu divu tumsnējo vīriešu<br />
krūtīs. Lieliski, neviena cita nebija, ko jau varēja noprast pēc soļiem. Skaņa, ar kuru<br />
jau sen abi iepazinušies, kad ķermeņi smagi nokrīt zemē. Tikai divi. “Cik sasodīti<br />
nožēlojami,” Sergejs teica, abiem iesmejoties. Ejot garām, tikai raidītas vēl divas<br />
drošības lodes katram. Tālāk viņi paņēma savus aliņus, iekāpa melnajā, spīdīgajā<br />
reindžroverā un aizpīpēja. Izpūšot pirmo dūmu, abi paskatījās viens uz otru, atviegloti<br />
pasmaidīja un nopūtās. Dzīve viņus izvēlējusies paturēt kam daudz labākam.<br />
°<br />
Abi dzīvoja laimīgas dzīves, dziļas, dvēseliskas un piepildītas. Bērni tagad pārvalda<br />
abu kopējo vienīcu biznesu, kas veiksmīgi darbojas visā Eiropā un tiks paplašināts<br />
Āzijā un Āfrikas dienvidos. Par Ameriku rūpēsies nākamā paaudze. Nu jau pieaugušie<br />
Serjožas un Vlada bērni Daniels un Patriks ir labākie dzīves draugi, kuri veiksmīgi<br />
uztur biznesu, reizē turpinot rūpēties par savām mātēm. Nodokļu maksāšana šajā<br />
ģimenē joprojām nav augstā cieņā.<br />
48
Laura Stelle. Pavasara iela<br />
Saule spīdēja, un bija otrā pavasara nedēļa. Siltuma nogurdinoša diena. Nekas<br />
salīdzināms ar jūliju, taču ļaudis vēl bija tuvās atmiņās par decembra mitro, ādā<br />
elektrizējoši kodīgo gaisu. Darba cilvēki izmantoja īso darbadienu vai pusdienu<br />
pārtraukumu, lai apciemotu savus mīļākos, paēstu itāļu pastu vai veiktu svarīgus<br />
iepirkumus. Pēcpusdiena meta garas ēnas uz gaišajām fasādēm, kā draudīgi sikspārņi<br />
aizklājot debesis. Stāvot pie luksofora vai ejot pa ietvi, no pagalma puses varēja<br />
dzirdēt bērnu smieklus. Tie kļuva arvien sadzirdamāki un skaidrāki. Zēni spēlēja<br />
futbolu, smējās un jokoja. Viens no zēniem bija gaišiem matiem, izteiktām bērnu<br />
vaiga bedrītēm, dzirkstošām zilām acīm, starp baltajiem zobiem saspiedis rozā<br />
košleni, veidojot saldas, kārdinošas siekalas. Otrs bija tumsnējs, labi koptām rokām,<br />
zīdainu ādu, burvīgāko smaidu, kāds jebkad redzēts. Pēc piespēlēm varēja manīt abu<br />
lielo mērķtiecību un dzīves azartu. Tik dzidri smiekli. Viņi nebaidījās ne no kā. Viņi<br />
bija droši par sevi un viens par otru. Dzīves mīlēti puikas. Viņi dzīvoja tagadnei, šai<br />
diena, ķerot, notverot un mīlot katru sekundi, ko pavadīja. Mammas pirms ikdienas<br />
spēles sabužinājuša abiem mīkstos matus, gaišās cirtas un tumšās šķipsnas, dodot<br />
bučas uz pierēm. Pirms zēni izgāja no savām siltajām mājām, sasmaidījās ar savām<br />
mammām. Viņi smejoties izskrēja no pagalma, gaišmatainajam piespēlējot bumbu<br />
tumsnējam, šim atmuguriski gandrīz ietriecoties kādā vīrietī, kurš pēcpusdienas darba<br />
pastaigu izmantoja, lai ieskatītos jaunākajā avīzē, kreisajā rokā nesot šokolādes brūnu<br />
portfeli. Viņiem nopakaļ no pagalma izlidoja melnu kraukļu bars. Pāri saulei<br />
aizslīdēja mākonis. Tālumā noducināja. Kādai mašīnai nokaucās bremzes. Kāds<br />
bomzis iekliedzās, pamostoties no dzēruma un apjaušot savu dzīves izvēli. Ēkas 3.<br />
stāva dzīvoklī saplīsa puķupods. Piespēle pēc piespēles, lielo smieklu neatkārtojamais<br />
dzidrums. Mašīnu kustība atsākās, nelaimīgie gājēji stāvēja pie luksoforiem. Puikām<br />
garām pagāja izsalcis, netīrs vācu aitas suns. Nelaimīgām, niknām acīm un nokārtu<br />
galvu. Vientuļa ielasmeita noraudātu melno tušu nožēlojamā gaitā slāja pa ielu pretim<br />
nākamajam klientam, no sevis žēlošanas aizmirstot nokratīt pelnus, ļaujot šo<br />
sievišķīgo darbu veikt vēja pūsmai. Bumba ripoja un lidoja. Pie bankomāta bija<br />
piestājusi policijas bruņumašīna. Divas jaunas sievietes uz ietves, saules apspīdētas,<br />
atkorķēja šampanieša pudeli, putām šķīstot un smiekliem skanot. Garām<br />
benzīntankam aizbrauca balts kāzu limuzīns, aiz sevis pametot tukšo bundžu troksni,<br />
sitoties pret asfaltu. Tikai pavasarī skaņas pilsētā ir tādas, kādas tās dzirdam. Riepas<br />
pret asfaltu, kā sadrupinot kanēļa kliņģeri, cukuram nobirstot uz padomju grīdas<br />
pelēki brūnā seguma kā maziem stikla gabaliņiem. Zēni skrēja, smējās, raidīja veiklas<br />
piespēles. No viņiem apskaužami mutuļoja dzīvesprieks. Satriecoša, brīnišķīga dzīves<br />
mīlēšana. Daži nesteidzīgie garāmgājēji apstājās, pagriezās, ar smaidu atskatījās.<br />
Vecmāmiņas un vectētvi, balstoties uz spieķiem, raidīja siltus smaidus zēniem<br />
nopakaļ. Pārējie arī pamanīja neizskaidrojamo prieku, kas zēnu acīm lika mirdzēt kā<br />
briljantiem. Četri briljanu pāri un kolosālas sirdis. Jauni dzīves cilvēki. Abiem<br />
nonākot pie krustojuma, iegājuši bezgalīgajā azartā, kauca bremzes, cilvēki kliedza,<br />
pilsēta trīcēja šausmās. Izbira grozs zemeņu. Iestājās apdulinošš laika ritējuma<br />
pārrāvums. Asinis apšļakstīja kādu pusmūža sievieti, kas stāvēja pie krustojuma. Viņa<br />
ar rokām slaucīja acis, lai spētu redzēt nelaimi, kuru viņa uzdrošinājusies krustot.<br />
Cilvēki baidījās skatīties, bet nenorvērsās. Mobilie telefoni pie ausīm rokās sastinga,<br />
soļi apklusa, rīkles šausmās kliedza. Acis bailēs turējās iepletstas, galvas neziņā<br />
atsitās pret silto asfaltu, cilvēki krita un raudāja. Bērniem zem astoņpadsmit liekulīgi<br />
piesedza acis. Mašīnas bija apstājušās, bezvārdu saprašana, ka nav jēgas spiest<br />
49
telefona numuru. Blondie mati piesūcās asinīm, apkārt klaiņoja skudras, suņi no<br />
ķēdēm rāvās ārā. Abu sirdis vēl vārgi pukstēja. Izliekti ķermeņi. Nedabiski locekļu<br />
veidoti leņķi. Bezsmaidu sejas bez bedrītēm. Aizvērtas acis. Eņģeļi klusībā pielieca<br />
galvas, pievēra acis, sakļāva plaukstas, lūdza. Melnie pacēla galvas, berzēja rokas,<br />
labi pastrādājuši. Velns gavilēja. Dievs saļima krēslā. Sirdis sita, pumpēja asinis pa<br />
atvērtajiem galvaskausiem un elkoņiem. Trombu bija par maz. Visi skatījās. Neviens<br />
nezvanīja. Neslēpti skatieni. Dievs nosūtīja lāstu pār katru, kas turēja acis vaļā un<br />
telefonu aukstu. Lāsts lija pār katru. Pār katru bērnu, kas neiebilda. Katru, kas<br />
liekuļoja.<br />
50
Zane Suharevska.<br />
Tauriņu Kolekcionāres<br />
Dienasgrāmata<br />
Rakstīt sāku aptuveni pirms četriem gadiem, sākumā tie<br />
bija dzejolīši, ko rakstīju tikai sev, vēlāk - sāku<br />
publicēties dažos interneta saitos. Pateicoties savu<br />
darbu publicēšanai, esmu ieguvusi ļoti daudz -<br />
piemēram, esmu iemācījusies "veselīgi" uzņemt kritiku,<br />
bet svarīgākais – iepazinusi interesantus un talantīgus<br />
cilvēkus, kas manā dzīvē ir spēlējuši īpašas lomas.<br />
Tagad, mājās, kādā tumšā stūrī stāv sešas rūpīgi<br />
pierakstītas klades. Atskatoties uz pāris pirmajām<br />
kladēm, nāk smiekli par sevi. Tagad jūtos<br />
pārliecinātāka par saviem pēdējo trīs gadu darbiem. Ir<br />
grūti aprakstīt, no kā iedvesmojos- droši vien mazliet no visa: no garāmgājēju<br />
paviršajiem soļiem, no lietus pilēm uz loga, no braucieniem ar vilcienu, no mirkļa<br />
vājībām.<br />
Jēdziens "mirklis", man nozīmē ļoti daudz, es teiktu, ka es visvairāk iedvesmojos tieši<br />
no mirkļiem un dēvēju sevi par mirkļu tvērēju. Mirkļu tveršana ietver sevī vēlmi<br />
ieraudzīt skaistumu visā, arī visparastākajā mājas sienā, kā arī sekot savām<br />
vismuļķīgākajām vēlmēm (piemēram, apgulties jebkurā vietā un skatīties uz debesīm,<br />
griezties un dejot uz ielas lietū, peldēties strūklakās, spēlēt improvizācijas teātri kādā<br />
no pilsētas sirds mazajām klusajām ieliņām, pūst ziepju burbuļus un piepildīt ar tiem<br />
ielas, laist balonus ar vēlējumiem no Pēterbaznīcas torņa, gulēt sniega kupenās, izcept<br />
cepumus un tos izdalīt cilvēkiem, jāt uz "iedomu zirgiem" nakts vidū cauri visai<br />
pilsētai, pat tad, ja draugi jau ir izsaukuši taksi u.t.t.) Daudzi, kas mani labi pazīst, ir<br />
teikuši, ka esmu pilnīgi traka. Nē, es neesmu traka, šajos brīžos, caur "trakajām"<br />
rīcībām, es tikai baudu dzīvi.<br />
Pirms kāds ķeras pie šī darba lasīšanas, ir dažas lietas, ko būtu svarīgi zināt. Šīs<br />
dienasgrāmatas autore esmu es, bet viss, kas tajā rakstīts, ir mana literārā tēla<br />
redzētais, izbaudītais, pārdzīvotais. Lai jūs spētu saprast darba būtību, jums ir jāzina,<br />
ka mans literārais tēls, Emīlija, ir manas iekšējās pasaules atspoguļojums, kuru es<br />
ieguvu, kad pirms trim gadiem sāku rakstīt grāmatu.<br />
51
Emīlija ir jauna sieviete, kas mīl dzīvi. Viņa mīl elpot, smieties, raudāt, viņa mīl dzīvi,<br />
jo tā varbūt ir skarba, bet skaista. Manuprāt, reti kurš cilvēks spēj saskatīt dzīves<br />
nepārspējamo skaistumu un šarmu, par spīti tās vienkāršībai un grūtībām, ko tā<br />
sagādā. Jāsaka, ka Emīlijas tēls tomēr ir visai kontrastains, jo viņa nav tāda, par kādu<br />
viņu varētu noturēt pēc tā, kā nupat viņu aprakstīju. Savu mīlestību pret dzīvi, viņa<br />
ieguva ne tik skaistā veidā. Viņas dzīves lielā mīlestība ir kāds narkomāns, kas mīlēja<br />
dzīvi tikpat ļoti, cik viņa, mīlēja dzīvi, bet izbeidza to, nonākot pretrunās pats ar sevi.<br />
Emīlija pēc viņa nāves sāka lietot narkotikas, un tas, kas šajā dienasgrāmatā<br />
aprakstīts, ir aprakstīts no viņas redzes punkta, tādēļ bieži vien teksti ir nesaprotami,<br />
tie sastāv no viņas reibuma vīzijām un atmiņām, samaisītām kopā ar manām izjūtām<br />
kāda visai nozīmīga gada garumā.<br />
Jāsaka, ka reizēm es pati pārsteidzu sevi savos fantāziju lidojumos, jo pati<br />
nelietoju narkotikas un man nav nekādas nojausmas par to, kā ir būt no tām atkarīgam<br />
un kādu efektu tās rada uz iedvesmas virpuļiem. Visvairāk par visu mēs abas ar<br />
Emīliju mīlam vienu - skaistumu. Skaistumu visā, ko vien var ieraudzīt.<br />
Kad es aizdomājos, man šķiet neticami dīvaini, ka izlasot šīs lappuses, lasītājs,<br />
kurš mēģina izprast, izdzīvo kopā ar rakstītāju veselu reālu dzīves gadu.<br />
Sastrēgums<br />
52<br />
05.10.2005<br />
Es sēžu uz palodzes un skatos ārā pa logu. Lēnām tumst. Putni apklusuši, tikai mašīnu<br />
rūkoņa un garāmbraucošo tramvaju izraisītas vibrācijas. Auksts gaiss. Un kur ir mana<br />
iespēja rīkoties ar visu to, ko redzu Ar skaistumu... Es visu mīlu pārlieku daudz - es<br />
dzīvi mīlu pārāk pārspīlēti un es mīlu cilvēkus tik ļoti, ka tas liek man skumt. Un vēl<br />
es mīlu sevi, bet tam nav nozīmes, kad ir auksti... Tam nav nozīmes, kad tu šaubies<br />
par to, vai tevi ir spējīgs mīlēt kāds cits...<br />
Pēkšņi skumjas, skumjas par to, ka nav neviena ar ko dalīties... Laikam nav neviena,<br />
ar ko gribētos dalīties šajā skaistumā. Es tik ļoti esmu apnikusi dzīvei, ka tā ar mani<br />
spēlējas reti, bet kad to dara, tad vieglprātīgi un nevīžīgi, tā parūpējas labāk par kādu<br />
citu lelli, par skaistāku... Viņa rotaļājas ar to katru dienu, neliekot tai ciest, un ja liek,<br />
tad tūlīt pēc tam noskūpsta to un atvainojas. Un viņa pārstāj raudāt, viņai patīk šis<br />
skūpsts, viņai patīk būt mīlētai. Kaut kur pilsētā ir sastrēgums, tālu, jo esmu aiz stikla<br />
sienas, tiesa - mazliet iedragātas - tāpēc arī tā ir. Tāpēc tas veidojas arī manī - domu<br />
sastrēgums. Emociju uzplūdi. Jautājums - kam tie pieder- man vai kādam citam<br />
Tauriņu kolekcionāre<br />
Es nevaru lietot gaisu. Es nevaru, jo - jau pirmo reizi to ievelkot, es vairs nevarēju<br />
turēties tam pretī, jau kā instinkts, nožēlojami, atkarība no pirmās dzīvības sekundes...<br />
Es nevaru izmantot acis... Bet - ja man dota redze, tad es nevaru visu laiku tās turēt<br />
ciet... Un pat ja turētu, tas neko nemainītu, arī tā ir atkarība, es pirmo reizi tās atvēru<br />
un izmisīgi brīnījos uz pasauli, gribas redzēt vēl... Nevaru atturēties. Gribas redzēt vēl<br />
vairāk.<br />
Un tāpat ir ar manu kolekciju. Skaistās lietiņas... Kas gan varētu būt skaistāks par<br />
taureni... Brīvāks... Trauslāks... Mans mīļākais taurenītis, skumji. Nevaru. Es nevaru<br />
viņam pieskarties, ja nevaru pacelties gaisā tam blakus. Jo - kad nonāku līdz viņa<br />
spārnu putekšņiem, tad vairs nevar apstāties... Baltais pulveris... Uz maniem<br />
pirkstiem, uz manām lūpām. Manī pašā - no tā tikai reibums. Nespēju pretoties. Kādu
laiku ar to pietiek. Bet tad atkal un atkal... Un atkal viņš lido. Un atkal es viņu palaižu<br />
vējā... Un atkal, atkal. Jau atkal mēs esam lidojumā.<br />
Kaut kur izlasīju teikumu: "Par taureņiem nevajadzētu rūpēties... Tie šā vai tā sagādā<br />
tikai mokas". Tomēr arī heroīns sagādā mokas, tomēr narkomāni nespēj to tik<br />
vienkārši aizmirst.<br />
Jautājums. Man šis taurenis ir kā narkotika, bet ko viņam nozīmē tas, ka pieskaros<br />
viņa spārniem tieši tā, kā pieskaros, ar to nesabojāto sajūtu<br />
Cilvēks. Cilvēks Viņš ir manī kā ēna. Kā skumjas, kas neatstāj. Mans sapņu princis,<br />
kas izvaro laimi, kas padara laimi nelaimīgu. Es viņu nepazīstu, es viņu tikai pazinu.<br />
Es tikai cenšos apspiest sevī visu - sāpes no lauskām, kas duras, kad eju projām no<br />
viņa gaiši zilās istabas, atmiņas, kas vajā mani, bet kuru izcelsmi es neapzinos...<br />
Drebuļus, kad kāds cilvēks man sāk kaut ko nozīmēt... Jo viņš cīnās par mani. Viņa<br />
rēgs manā prātā, tas vēlas mani vēl joprojām, tas mīl mani tā, kā neviens nemīlēs<br />
nekad. Zibšņi acu priekšā...<br />
Viss izgaist un esmu atpakaļ realitātē. Es atkal turpinu izlikties, ka tie ir kā<br />
šizofrēniski sapņi, ka es to visu savā prātā kaut kā izdomāju. Mans prāts... Kur tas ir!<br />
Mana ideālā mīlestība Pilnīgi nekā ideāla šajā stāstā nav... Tik vien kā bailes, iekāre,<br />
dusmas, neziņa, skaistums, narkotikas, nāve, nepiepildīti sapņi... Viņš mani salauza,<br />
tīšām vai netīšām, bet vairākas reizes... Visu laiku. Viņš mani lauž uz pusēm reizēm<br />
vēl joprojām, bet es nespēju viņu nemīlēt. Viņa gaiši zilās acis, kas manī raudzījās,<br />
mēmi izrunājot: "Piedod..." Viņa pieskārienus. Visu, visu, visu... Es mīlēju pat to, kā<br />
viņš mēdza aiziet. Nepateikt un pazust... Es biju spējīga viņā, sapņotājā naivā, mīlēt<br />
visu. Pat iemīlēties. Un ar katru sekundi es iemīlējos vairāk.Un es zinu, ka viņš pa<br />
vidu saviem sapņiem, mūzikai, vārdiem, tintei, cigaretēm, vīnam un nezināmajai<br />
narkotikai, ko viņš lietoja, mīlēja mani...<br />
Bet priekš kam man šīs atmiņas Ne jau tās man tagad liks justies laimīgai... Vairs ne.<br />
Pat ja esmu iemīlējusies... Es tās neieredzu. Es tās negribu. Es gribētu viņu izdzēst.<br />
Dabūt no sevis ārā. Skaistas lietiņas, manā slepkavniecisko rožu dārzā... Tur<br />
atrodoties, es slīkstu iedvesmā. Un arī iedvesma ir viena no manām narkotikām...<br />
53<br />
16.10.2005<br />
Tā ir svece, tā deg. Kā es gribētu, lai pasaule šādi sadeg... Pamazām, ar mazu liesmu -<br />
izkūstot...Neiebilstot nevienu lieku vārdu.<br />
Bet vai sagrautā māja otrpus ielai saprastu Un vai žogi aptvertu, ka tiem būs jāpaliek<br />
vientuļiem Cik viegli ir runāt un netikt saprastiem... Es jūtos kā tveicē.<br />
Viņa ir princese, viņas kustības ir pārāk graciozas, Viņš - princis baltā zirgā... Pārlieku<br />
valdzinošs ir viņa smaids...<br />
Putns, viņš lido... Kā es gribētu, lai tā aizlido visa mūžība – pamazām - maziem,<br />
neveikliem spārniem celdamās augstāk... Nenožēlojot nevienu spārnu vēzienu.<br />
Bet vai ligzda augstajā kokā sapratīs Un vai tukšie un vientuļie zari saprastu Cik<br />
viegli ir runāt un tikt pārprastiem...<br />
Es jūtos kā ledus aukstos ūdeņos.<br />
Viņa ir eņģelis, to var sajust... Viņas skatiens ir pārāk dzidrs... Viņš - dzidruma<br />
apburts gaiši zaļš taurenis, pārāk trausli un piesaistoši ir viņa spārni...
Tā ir sajūta, tā vienkārši pastāv... Kā es gribētu, lai tāpat pastāv arī brīnumi, pamazām<br />
ar savu neatvairāmo burvību pārņemot visu pasauli... Nenožēlojot nevienu smaidu, lai<br />
pierādītu, ka viņi ir radīti viens otram...<br />
Bet acīmredzot - brīnumi nožēlo...<br />
17.10.2005<br />
Man ir auksti. Vai ir noziegums būt dievībai ar sirdi... Just sevī vēl cilvēku... Kaut arī<br />
pāriets tik daudz tiltu. Un iemīlēties naivajā cilvēciskumā... Piedodiet, tas mani vēl<br />
joprojām vajā...<br />
Vai dievībai ir jābūt pārākai par cilvēku, kas lūdz un upurē sevi Es gribu būt<br />
savādāka. Just. Tas nenozīmē, ka kļūstu vājāka... Esmu tikai ievainojama.. Un<br />
nemirstība padara mani infantīlu.(...kas, protams, nav slikti, zināmās devās...)<br />
Un vai baušļi ir viss, kas pierāda ticību Es klīstu, es irstu, es nesadzīstu... Pārāk<br />
strauja un naiva mani aprij pašpārliecinātība, ka izdzīvošu... Bet iespējams - es mirstu.<br />
Kaut kur iekšēji sāpes nejust un nemirt ir vēl sāpīgāk. Es turpinu būt dievība, bet es no<br />
jūtām nevaru atteikties, tomēr - viss ir savādāk... Taureņiem šeit ir caurspīdīgi spārni<br />
un jēriņi runā citā, pavisam dīvainā valodā... Mazais princi, man tik ļoti gribētos Tevi<br />
pazīt!<br />
Es viņu valodu nesaprotu! Bet dziedu to skaļajai dziesmai līdzi. Pašai sevi neizprotot,<br />
es savu dievīgumu aizmirstu. Viss ir manā priekšā nolikts, visam būtu jābūt skaidram,<br />
bet es nesaprotu... Es nesaprotu, kur palikušas asaras un zīds, ar kuru tās noslaucīt...<br />
Viss senais, visas domas jau ir izmirušas... Es jūtu, ka smagi mirkšķinu acis, bet<br />
krāsas manā priekšā nepagaist...<br />
Es esmu dievība - aizliegta cilvēcība... Es esmu tukšums - man pieder viss, un tajā<br />
pašā laikā, man nepieder spēja just, man nepieder nekas...<br />
25.10.2005<br />
Kaut kas dzina viņu ieiet tumsā aiz guļbaļķu namiņa, kurā jautri laiku pavadīja vairāki<br />
viņas draugi. Viņai nezināmu iemeslu pēc bija nepārvarama vēlme būt vienai un<br />
vienkārši pasēdēt tumsā netraucētai.<br />
Apsēdusies zemē, viņa sajuta slapjo, aprasojušo zāli. Nekas vairs nebija tā, kā agrāk.<br />
Kaut kas viņā bija mainījies, un viņa pat nezināja kas. Viņa lūkojās debesīs un<br />
ieraudzīja virs savas galvas miljoniem zvaigžņu spīdam. Viņa pasmaidīja par spīti<br />
skumjām. Kas viņu padarīja skumju Kurš gan to zina... Pat viņa pati nenojauta par šo<br />
skumju esamību, viņa zināja tikai to, ka pēdējās nedēļas laikā asaru ir bijis par<br />
daudz...<br />
Viņa bija sapņotāja, kas ticēja tam, ka zvaigznes ir dzīvas un zvaigznes sadzird, tajā<br />
pašā laikā zinot, ka tās nav nekas - tikai simboli, uz kuriem paskatoties mēs sakām -<br />
cik skaisti!<br />
Kas gan tur skaists Zvaigznes ir tikai atspulgi... Mirušu zvaigžņu atspulgi... Un to<br />
pilnas debesis neatšķiras no tukšām... Un tomēr, viņa vēl ir pa vidu. Domājot, uz kuru<br />
ceļa pusi griezties. Viņa stāv starp sapņiem un realitāti... Bet viņa dzīvo.<br />
Tas bija jau labu laiku atpakaļ, kad viņa saprata, ka ir iemīlējusies dzīvē... Savā<br />
pilsētā... Bruģī... Debesīs... Vārdos...<br />
Es atkal paskatos uz zvaigznēm un redzu, kā tās spīd. Es esmu iemīlējusies viņā, viņā,<br />
viņā un arī visos pārējos... Arī tevi es mīlu.... Un kaut kas viņas priekšā tovakar<br />
zvaigznes padarīja par zvaigznēm... Īstām zvaigznēm... Zvaigznēm, kas ir dzīvas,<br />
zvaigznēm, kas spīd... Zvaigznēm, kas krītot sasitas pret tukšumu - kā pret asfaltu...<br />
54
Un tajā brīdī viņām sāp, par spīti tam, ka tās jau ir izgaisušas...<br />
- Vai jūs tur esat Pasakiet man, kam ticēt Tam, ka esmu cilvēks, vai tam, ka manī<br />
mīt kaut kas no kāda, kas varētu dzīvot tur augšā pie jums - viņa neatrāvās no tām ne<br />
mirkli, kaut arī šķita, ka to spožums acīs cērt.<br />
Viena no tām iemirdzējās spožāk, un tas, protams, lika viņas acij, refleksa grūstai, tai<br />
sekot. Es redzēju, kā tā lido lejā... Sākotnējs šoks... Es klusēju...<br />
- Kāpēc - viņa čukstēja... –Vai jūs vēl mani dzirdat Vai redzat mani Neaizmirsīsiet<br />
man pateikt, ka es jūs mīlu... Ja nu es to aizmirstu Vai jūs mani atceraties - čuksti<br />
lēnām pārvērtās skaļā melodijā. Viņa nogūlās pavisam.<br />
Es vēlējos būt tur. Es iedomājos, kā būtu, ja es dzīvotu ar viņām... Un viņa zināja, ka<br />
patiesībā tās jau ir mirušas...<br />
Es sēdēju šūpolēs. Tumsa... Un tomēr dažas gaismas. Biju pie ezera. Viss bija tik<br />
skaļš. Patiesība kliedza man ausīs, un man sāpēja tas, ko es biju apjēgusi. Zvaigznes<br />
krīt. Daudzi teiks:<br />
- Nu un... Zvaigznes vienmēr ir kritušas, turklāt zvaigžņu lietus ir skaists..<br />
Bet viņa tajā redzēja vairāk... Kaut vai to vien, ka tās pazūd... Vienā mirklī tās tur<br />
vairs nav... Kāpēc nekrīt tās zvaigznes, kas sastāda Lielos Griezos Ratus Kāpēc tās<br />
nekad nekrīt Vai arī zvaigznēm ir tādi paši noteikumi kā mūsu nežēlīgajā pasaulē<br />
Tās, kuras ir mazsvarīgākas, ir vienaldzīgas visiem Kas gan var būt skaists fiziskā<br />
nāvē Tur šķīst asinis, tās lido pār mūsu galvām... Un mēs sakām:<br />
- Tas ir skaisti...<br />
Muļķu bars! Neviens nekad nesapratīs, ka es viņus visus saucu par muļķiem - viņu,<br />
viņu un, protams, arī viņu! Muļķu bars!<br />
- Jūs melojat! - viņa iekliedzās. Kaut kur atskanēja viņas atbalss... Laikam manā<br />
galvā, jo apkārtne nebija tāda, kurā parasti atbalsojas.... Es raudāju. Viņa raudāja<br />
atkal. No gaismas tumsā ieplūda trīs ēnas. Viņi nesaprata. Sākotnēji. Es sēdēju un<br />
raudāju... Vienkārši klusi asaras ritēja pār viņas vaigiem. Es nolecu no šūpolēm un<br />
gribēju iekāpt laivā, un doties projām. Man šo cilvēku tik sasodīti pietrūka. Viņi visu<br />
laiku it kā bija man blakus, bet es sajutu trūkumu pēc viņiem... Un tagad, kad viņi bija<br />
mani atraduši, es gāju prom... Kāpēc Viņa nesaprata. Mēs abas nesapratām...<br />
- Nekur tu neiesi...- viņš satvēra manu roku, kad jau biju nokāpusi no šūpolēm... Es<br />
pretojos, līdz beidzot vairs nebija spēka. Tam, lai man spēku nebūtu, nevajadzēja<br />
daudz laika - burtiski dažas sekundes... Manas drosmes un izturīguma “baterijas” jau<br />
gāja uz beigām pirms kādas stundas... Tātad tagad būtu saprotams, ja tās vairs nebūtu<br />
derīgas... Iekritu viņam klēpī. Viņa vienu roku aplika viņam ap kaklu un otra mana<br />
roka palika viņa rokā. Siltums... Man gribējās teikt, lai viņš iet prom... Viņu šī eņģeļa<br />
rokas un skatiens spēja izdziedēt. Uzliekot galvu uz viņa pleca, viņa juta, kā viņas<br />
asaras iesūcas viņa apģērbā. Es šo cilvēku tik neaprakstāmi mīlu. Es jau teicu, ka es<br />
visus mīlu.<br />
Mēs bijām uz ceļa, atkal bēgot no citiem. Vai viņam bija iemesls doties man līdz Bet<br />
varbūt viņš sev līdzi ņēma mani. Viņš nogaidīja, līdz būsim aizlavījušies līdz<br />
gaismām, un man pajautāja to, ko gaidīju vismazāk:<br />
- Vai tu tici tam, ka es esmu Dievs<br />
Šajā brīdī viņš man atgādināja to, cik ļoti es visu mīlu. Viņi izgāja uz ceļa. Tumsa...<br />
Un zvaigznes... Mēs nesapratām - vai mēs sekojam zvaigznēm, vai arī zvaigznes seko<br />
mums... Galvenais bija tas, ka viņš tobrīd bija viņai blakus, viņa zināja, ka viņš būs<br />
vienmēr...<br />
31.10.2005<br />
Mans sapnis piepildījās un izgaisa saules staru mūžīgajā žilbinājumā. Viss pazuda un<br />
īslaicīgi bija sajūta, ka es nepiederu nevienam... Un pēkšņi zibens iespēra manās acīs<br />
55
un sapratu, ka saules žilbinājums, salīdzinot ar zibeni, nav nekas. Vairs nekas, nekas,<br />
nekas...<br />
Viņš runā pārāk konkrēti - pazīstami, tik saprotamiem vārdiem. Mana zvaigzne<br />
noraugās uz mani un saka:<br />
- Tu zini, ka viņš tagad ir tavās rokās kā krītošs eņģelis - ja reiz noķēri, tad parūpējies,<br />
lai viss būtu labi...<br />
Izdilusi zaļa gaisma, divas kafijas krūzītes uz mūsu galda... Svešas, tās ir tik svešas...<br />
Drosmes runāt ar spokiem nav...<br />
Gaisma mūs atstāj tur, bērnu laukumā - klusums nebija īsts. Viņš teica, ka nav<br />
drosmes nomirt pašam.<br />
Skrūves no viņa locītavām ir daļēji izskrūvējušās. Vadi, kas piegādā elektrību,<br />
izkarājas no rētām, un šīs sāpes ir pašsaprotami pazīstamas. Viņa pasaulē ir par daudz<br />
neīstu lietu...<br />
Sveces liesmas dega pārāk lēni, un tas lika viņam nokavēt dzīvi. Vai viņš, pat manis<br />
saremontēts, spēs nostāvēt pats uz savām kājām Izslēgsim gaismas.<br />
Katra viņa ieplīsusī detaļa liek mainīt viņam domas, saplīsis, bet viņš elpo... Tas<br />
pierāda, ka viņš ir vairāk nekā tikai puzle, kas ar pazaudētām detaļām nevienam vairs<br />
nav vajadzīga...<br />
Mēs abi esam pazaudējuši adatas, un diegu apkārt ir tik daudz... Es gribu viņam<br />
vienkārši spēt samelot, pateikt, ka es jau par viņu nemaz neuztraucos...<br />
Es zinu, ka tiklīdz viņš pagriezīs seju, neviens neredzēs skumjas viņa acīs. Arī es<br />
nebūtu redzējusi, ja man acīs nebūtu iespēris šis zibens.<br />
Tur spīdēja smalki izplānotas beigas - skaistas: lēciens no torņa, atsišanās pret klintīm<br />
- pazušana. Līdz kāds atrastu sašķīdušu stiklu lauskas un sadegušus vadus...<br />
05.11.2005<br />
Man ir ko teikt, bet nespēju brīžiem tomēr atrast tiešās domas... Kaut kur pastaigājas<br />
mans prāts - kaut kur, caur vējainajām ielām, kaut kur, kur klusums runā skaļāk par<br />
jebko, kas skaļš. Un atkal kavējos atmiņās... Kaut kur nu jau pavisam dzeltenajās<br />
lapās, kas izmētājušas pašas sevi pa parku, sekojot vēja izelpas straumēm, guļ manas<br />
domas. Kaut kur, kur ir nedaudz auksti, bet kur skaistums ir vilinošāks par aukstumu.<br />
Un kāpēc gan aukstums skaistumā nevarētu būt vilinošs<br />
Laiks ir aizskrējis eņģeļa spārnu vēziena ātrumā, ātrāk pa gaismu. Zibeņotās debesīs<br />
vien lido melni putni, izpūrušām spalvām, laikam nav bijis laika pat pamanīt, kas tie<br />
par putniem. Es esmu centusies atstāt jūtas novārtā jau ilgi. Jau pagājis pusgads... Un<br />
man gribas būt atkal bērnam. Tik ļoti netīšām visu redzēt, dzirdēt, darīt...<br />
Jau pati nesaprotu, cik tālu esmu nonākusi... Vai kaut kur visā vēl joprojām stāvu<br />
vērojot Un es gribu kustēties, bet prāts ir stiprāks par sirdi šobrīd, un prāts, mans<br />
uzticamais vergs, noasiņojis, mani bez pārliecības nelaidīs ne uz vienu, ne otru pusi.<br />
Manu sirdi plēš uz pusēm! Bet tas nekas. Kā es teiktu citiem – tas, ka sāp, vismaz<br />
pierāda to, ka tev ir sirds un ka tev ir jūtas.<br />
Varbūt man atliek atkal uzlikt savas rožlapu bruņas Jo ir tik daudz, daudz ērkšķu, un<br />
tie ir asi kā zibens ātruma mērītāja rādītājs. Varbūt tāda vispār nav<br />
Atklāti sakot, man ļoti gribas vienu lietu - tikšanos ar nepazīstamu cilvēku, tādu, ar<br />
kuru varētu parunāt par visu un neko. Gribas tikties ar kādu, kas man uzdāvinātu rozi,<br />
kas spētu mani ar savām rožlapiņu bruņām kaut uz neilgu laiku pasargāt no ērkšķiem -<br />
gribas kādu brīdi atbrīvoties no visām pārņemošajām un spēcīgajām domām.<br />
Varbūt vienkārši es gribētu satikt kādu, ar ko nebūtu jārunā vispār, kādu, ar ko<br />
klusums būtu visskaļākā saruna.<br />
11.02.2006<br />
56
Viss izgaisa un parādījās no jauna. Tā it kā izrautu kontaktu no elektrības un tad atkal<br />
ieslēgtu no jauna. Kaut kas skaists aukstumā... Viņš ieelpoja man kaklā savus<br />
cigarešu dūmus, un es apskāvu viņu... Vīzija. Mēs ejam pa ielu, viņš pēkšņi uzmet<br />
man skatienu, kurā var nolasīt: "Piedod!" un aiziet. Kā vienmēr viņš aizgāja<br />
neatvadīdamies un nepasakot, kur viņš dodas. Viņš zināja, ka es zinu... Dziļa ieelpa no<br />
jauna. Es atveru acis. Guļu gultā. Viena... Pieceļos un izeju no istabas, un dzirdu, ka<br />
viņš spēlē vijoli savā istabā. Es ieeju tur. Viņš guļ zemē un spēlē... Es uzrāpjos uz<br />
klavierēm un apguļos tur... Viņš pārtrauc. Pēkšņi klusumu pārtrauc skaļš skatiens.<br />
Kad viņš ieskatās acīs, šķiet, ka vējš pārskrien pāri, zosāda.<br />
Es atceros, kā viņš mēdza mani paņemt aiz rokas, aizvest kaut kur un klusēt... Neko<br />
neteikt, tikai mēmi pasmaidīt, ieskatoties manās acīs. Tik zilas bija viņa acis, kad viņš<br />
pacēla galvu, lai paskatītos debesīs, šķita, ka viņa acu dzidrums ar tām saplūst.<br />
Straujums. Kā straume viss iet uz priekšu... Un mēs slīdējām tai līdz, jo ātrums viņam<br />
šķita skaists. Viss viņam šķita skaists... Reiz kādā vakarā viņš ietraucās guļamistabā<br />
un teica: "Es šķiet to atradu!" Viņš, negaidot no manis nekādu atbildi, pieskrēja pie<br />
gultas un paņēma mani sev uz rokām, iznesa ārā. Viņš apstājās vienā konkrētā punktā<br />
un teica: "Es to esmu atradis..." Sniga sniegs lielām baltām pārslām, aukstums...<br />
Vējš... Klusums... Es nesapratu... "Skaistums aukstumā...", viņš iečukstēja man ausī,<br />
redzot, ka neesmu sapratusi.<br />
Esmu atgriezusies realitātē. Viss pazūd. Lēnām, tikai caur asarām vairs varu<br />
noskatīties uz aukstumu... Kaut kur ir palicis viņš, citā plaknē. Un es... Es vēl<br />
joprojām domāju, ka viņš ir vienīgais, ko es tā mīlu. Ko es jebkad esmu iemīlējusi ar<br />
tādu mīlestību, kādu nesaskatu starp garāmgājējiem. Ne ar tādu, kāda man ir pret<br />
visiem un visu. Gaiši zila mīlestība man nekad nebūs ne pret vienu citu... Šīs atmiņas<br />
nāk no nekurienes.<br />
25.01.2006<br />
Taureņu tumši zilie spārni saplūst ar tumsu, saplūst ar debesīm... Saplūst viss vēl kopā<br />
ar sniegu. Auksti. Blāvas atmiņas, tramvaja izraisītais troksnis, es vien skatos pa logu<br />
un virpuļoju domās. Nav iespējas pamosties, esmu nomodā. Cenšos izskriet cauri<br />
savas sirds dūmakainajiem labirintiem, atrast ceļu pie visiem, bet ik reizi, kad skrienu<br />
pie citiem, atsitos pret sienu, tā uzaug un aizliedz man tuvoties. To ceļu es pati,<br />
vēlēdamās sevi pasargāt, jo zinu, ka neviens līdz galam mani nesapratīs, šie citi un<br />
visi pārējie Viņi neredzēs to skaistumu, kura dēļ es varētu sev izplēst ārā no muguras<br />
spārnus. Viņi nesaskatīs! Man ir apnicis piedzimt un mirt tā dēļ, ko redzu viena. Man<br />
vajadzētu tikai kādu, kas pārmaiņas pēc paņemtu mani aiz rokas un pievilktu pie<br />
parastas sienas un teiktu: "Paskaties!"<br />
Vairāk vārdu nebūtu nepieciešams.<br />
03.03.2006<br />
Skaists ir tas sniegs, kas pirms mirkļa man bija neglīts.<br />
Mirklis izzuda un parādījās jauns, uzplūdā nemeklējot atbildi uz jautājumu - kāpēc.<br />
Tā baltums kož acīs, tik ļoti, ka tās kļūst vājas, tām jāaizveras, lai aprītu kārtējo ilūziju<br />
- asaras.<br />
Mēs tajā gulējām pirms mūžības un gulēsim arī pēc...<br />
Viņš man teica: „Skaties, cik skaisti... Tas ir tā, it kā mēs skatītos tukšumā...”, toreiz<br />
es tam ticēju vairāk nekā tagad, varbūt tāpēc, ka šodien redzot ziemas salkanās<br />
debesis...<br />
57
Es vairs īsti neticu nekam, varbūt vienīgi tam, ka reiz es atkal atgriezīšos pie<br />
zvaigznēm.<br />
Viss ir tik ļoti nereāli, jo kļūt atkarīgam no skaistuma ir tikpat bīstami kā kļūt<br />
atkarīgam no narkotikām.<br />
Un tā es nonācu līdz tam tiltiņam savas nekurienes vidū.<br />
Tam, kas parādījās manā priekšā, kad viņš ierunājās par skaistumu.<br />
Tam, kas izgaisa, kad es tur ieskatījos tagad, izmesta uz šīs planētas.<br />
Kā nelikumīgs iebraucējs, kā nekam nevajadzīgs puteklis zem zvaigžņu spārdītāja<br />
kājām.<br />
Viņa man caur asarām runāja par tām drupačām - tām lauskām, kas viņai krīt virsū,<br />
kad viņš bradā pa zvaigznēm, dalot neeksistējošas atmiņas. Mēs gulējām tur un<br />
iepazinām laimi.<br />
Mēs bijām tik laimīgi, ka izzuda viss, bet kaut kas no tā visa neizzūd nekad, pat tad,<br />
kad vairs nav spēka sapņot...<br />
Izdalot siltus smaidus un īsus vārdus izrunājot...<br />
Viss atskan atkal. Un tur viņš gulēja, zem ķiršu koka sarkanīgajiem ziediem...<br />
Un tur es tagad guļu, mirdzoša zvaigzne pie viņa kājām...<br />
Mazais Princis nokļuva mājās Vai arī viņa mājas ir šī nekuriene, tā pati, kur staigā<br />
viņš... Ja es kritīšu, tad es kritīšu divreiz.<br />
Es kritīšu, kad būšu laimīga... Es kritīšu, lai mēs visi atkal būtu tur!<br />
Un es zinu, ka es nekad vairs nenokļūšu pie viņa, tur zem ķiršu koka, bet tas tur vēl<br />
joprojām būs.<br />
Un es beidzot būšu virs viņa. Es būšu ķirsis kokā... Kas sūtīs viņam skūpstus līdz ar<br />
lūstošajiem zariem. Es tur būšu, lai kristu vēl reizi.. Un es būšu iemests ķirsis daiļajā<br />
sniegā.<br />
Es gaidīšu tur, līdz atnāks svešinieks, kas mani pacels.<br />
Pacels ar vārdiem, nedaudziem un nenozīmīgiem, bet pietiekamiem. Pietiekamiem, lai<br />
es varētu atvērt vājās acis un ļaut manai kārtējai trauslajai ilūzijai iet pasaulē. Asarām<br />
izslīdēt kā pazaudētām atslēgām uz mūžību no acu kaktiņiem Tās aizbēgs. Tās aizbēgs<br />
atkal.<br />
31.05.2006<br />
Pavadīju nakti, sēžot uz aukstās palodzes, skatoties zilganajā tumsas tonī, cenšoties<br />
tajā saskatīt ko neparastu. Es skaitīju skursteņus. Skaitīju dūmus. Vai tad dūmus var<br />
saskaitīt Vai tad var Vai tad Jau trīs negulētas naktis, bet miegs vēl joprojām acīs<br />
kožot raujas prom. Iegrimstot šajā skatā, rodas sajūta, ka viss pazūd, lēnām izbalē uz<br />
visa šī skaistuma fona. Vienīgais, ko vien jūtu neizgaistot, ir skumjas pēc tā<br />
aizlidojušā tauriņa, tā, kas mani atstāja skaistajā pavasara rītā... Pēc asaru plūdiem<br />
naktī... Pēc tik daudz mirkļiem viņš aiziet, viņš lido. Prom.<br />
Viss šķiet tik tukšs, kails. Skaistums... Tas nekam vairs nelīdzinās. Bāls un vientuļš!<br />
Kaut kā pēkšņi sāku aptvert, ka skaistums nav nekas. Tikai pilīte no kādas skaistas<br />
pudelītes, kas karājas man kaklā, piliens, kam nav krāsas. Ja mīlestība ir zila, tad<br />
skaistums nu ir bezkrāsains. Caurspīdīgs un grūti saskatāms. Ja es mīlu, tad arī redzu.<br />
Jautājums - kā Šobrīd - nekā.<br />
Viss tik gaistošs, arī viņš pats. Šķiet, viņš ir tepat, tik tuvu, tepat… Un tomēr tik vēss<br />
un neaizsniedzams, tik tāls savā domu telegrammā. Kā viņš saka - viņš par to nedomā.<br />
Dievināta un skūpstu lutināta kā mazs bērns, pārticībā uzaudzis, nu es mētājos<br />
pasaulē. Bez šīs pārticības, kuru nemācēju viena pati nosargāt. Turu savas ilgas sevī.<br />
Šūpoju tās kā mazu bērnu šūpulī, pakārtā koka zarā, kur vārnas, graciozi ķērkdamas,<br />
neļauj tām aizmigt. Nomodā tās vaid un raud, bez asarām, kas šobrīd izžuvušas<br />
58
apsedz manus plakstiņus. Ilgas. Ilgas, pirmo reizi pēc kāda, kas nav daļa no manis, kas<br />
ir īsts, kas var dot visu ko vien varētu vēlēties, ar ko kopā ir tik vienkārši, ar ko būtu<br />
vienkārši. Viņš varētu man dot visu, kā jau deva un pierādīja man visu to, ko biju<br />
izteikusies noliedzam. Es noliedzu, ka varu būt ar kādu ilgi un neaizlidot, tiešām<br />
pieķerties. Viņš pārņēma mani un aizmirsa mani.<br />
Es censtos viņu noķert, jo tauriņš nav zvaigzne, to vēl vismaz var satvert pēdējā<br />
mirklī, pat ja tas bēg un pretojas, vismaz ir iespēja pēkšņi satvert un likt tam<br />
ieskatīties acīs. Kaut mirklis vēl. Esmu viena, esmu viena un manā tauriņu kolekcijā,<br />
viņš bija visdārgākais.<br />
Un šie tavi vārdi, Taurenīt... Teikumi, kas tik bieži atskan manā prātā... Atbalsojas kā<br />
pret māla sienām. Esmu kā vāzē iekritusi ziedlapiņa. Ūdens smeļas arvien augstāk un<br />
augstāk. Tu mani vairs neglābsi... Par dziļu tevi esmu ieslēgusi... Bet lido, man<br />
vienalga. Ej, ej vien... Ej.<br />
Cik ļoti esmu apjukusi, viņu tagad ieraugot. Putekļi izslaucīti no acīm, rozā brilles<br />
samītas, saplīsušas, nomestas pie zemes... Solījumi izdzisuši. Viņš ir kļuvis tik<br />
melnbalts, iestrēdzis savā iedomu reibumā, viņa spārni pašam vien šķiet krāsaini.<br />
Visās varavīksnes krāsās. Kā viņš vēlas, tā arī viss viņam rādās - pārspīlēti krāsains.<br />
Patiesībā viss ir tumšs. Es zinu, ka tur nav ieslēgtas gaismas... Kas viņas izslēdza Kas<br />
spēj izslēgt kaut ko tik spēcīgu kā vēlmi pēc mirkļiem<br />
Atkal viena. Šobrīd pat tas pavisam cits svešais Viņš - tas, kas manī spokojas, viņš<br />
pat vairs īsti nespēj novērst mani no domām par manu taureni. Dīvaini. Pirmo reizi.<br />
Es cenšos, es tevi ieraugu un izvilinu smaidu. Es pastiepju roku, bet tu atkal bēdz.<br />
Viņš tik ļoti ātri lido uz priekšu, tik ļoti bēg no manis. Es varu mēģināt tiekties, bet vai<br />
tas ko mainīs, ja starp mums jau ir miljoniem jūdžu, planētas sairst putekļos.<br />
Vienīgais, ko varu darīt, ir noskatīties un ļaut tiem aizlidot... Vēl padot ziņu: „Pa<br />
ceļam, ja sastapsiet viņu... Noskūpstiet. Tikai klusu, tā, lai viņš sajustu... lai viņš<br />
sajustu, kaut arī vairs neatpazīs.”<br />
Es vēl joprojām elpoju tikai Tev, kaut arī - man tiek izskrāpētas acis... Bet vai tad tam<br />
kāda nozīme. Tagad, galvenais triks, kas jāpaveic ir – turpināt elpot.<br />
Tumšs, es gaidu savu zvaigzni parādāmies pie debesīm, gaidu to gaismu un to<br />
smaidu... Siltumu starp šīm aukstajām bezsienu telpām, mūri, tikai mūri, šīs<br />
59<br />
21.06.2006<br />
Beidzot, viegla ieelpa arī manā krastā. Es izpūšu no sevis dūmus... Jā, man patīk.<br />
Dūmi man patīk. Saskaitīt nepieciešams tikai tos, kas aizslīd Tev garām. Visi aizslīd.<br />
Visi, mīļais, neviens vairs neaizķeras aiz taviem spārniem. Piedod… Tagad varbūt<br />
viņam ir taisnība. Mīlu - tas ir pārāk spēcīgi ! Viss nemaz nebija tā, kā man likās.<br />
Uz palodzes es sēžu gandrīz ar svešinieku. Un tomēr tik privāti. Manas mājas, mana<br />
palodze, manas lūpas... Viņš atvainojas, bet es apjēdzu, ka vēlos to visu izbaudīt.<br />
Attaisnoju mūsu vājprāta mirkli.<br />
Apmulsums. Ne jau dēļ klusuma - klusumu mēs dalām kā spēļu kārtis, ar ko varēsim<br />
spēlēt, kamēr apniks. Neapnīk ātri. Ātri ne.<br />
Atkal skūpsts. Mani pārsteidz viņa tik pieklājīgā pārdrošība, apbur vienlaikus.<br />
Kritiens.<br />
Atnāca rīts... Saulains un skaists kluss. Rīts, pēc kura es tik ļoti ilgojos. Man vairs<br />
nepietrūkst taureņa. Man pietrūkst jaunu smieklu, jaunu cilvēku, jaunu mirkļu.<br />
31.07.2006
daudzstāvu mājas, tik pelēkas tik aukstas, tik elpu slāpējošas...<br />
Es vēlos būt pie jūras... kur naktstauriņi varētu man palīdzēt nodziedāt šo augsto noti<br />
dziesmai, kas veltīta manai zvaigznei, un es salūzu. Es salūzu... Lauz mani, lauz mani,<br />
bezmiegs.<br />
Zvaigznes kā nav, tā nav, es domāju par to vakaru, kad tās redzējām kopā, tas šķiet tik<br />
sen un nesen, tomēr un sen... Tomēr, atmiņās - kā vakardiena, zibšņi, es zinu, ka tu to<br />
visu redzēji tā kā es, jo tu vēlējies to tā redzēt. Es izkliedzu pāris neskaidrus vārdus,<br />
un reibonis un salda garša uz lūpām, tabletes pulverī izkusušas un zvaigzne nerādās<br />
un neatbild saucieniem, vien smejas, vien smejas. Ja paņemšu rokās zvaigzni -<br />
apdedzināšos.<br />
Kāpas var dzirdēt kā jūra šalc.<br />
- Es vēlos būt tavs draugs, zvaigzne, es mīlēšu Tevi, nāc, nāc es Tev pāri nedarīšu, - tā<br />
viņa saka, tā manā prātā viņa čukst. Tā nerādās, paslēpusies aiz tumšās velves, tikai<br />
klusi smej. Rotaļāšanās Paslēpes tikai sāksies. Es lēkšu pie Tevis zvaigzne. Viņa lec,<br />
viņa krīt, sāp.<br />
Atverot acis pēc trieciena, priekšā ir bruģis. Pa labi asfalts, pa kreisi asfalts. Asins pile<br />
uz bruģa, dvēsele uz bruģa - pārdota, izniekota.. Salda garša uz pirkstiem. Augstie<br />
mūri apkārt... Mašīnu rūkoņa. Te, lūk, bija viņas jūra, te nu bija manas smiltis...<br />
Karote cukura un dažas īpašas piedevas tajā...<br />
Te nu bija viņas jūra un manas smiltis.<br />
04.08.2006<br />
Es palūkojos uz viņu un redzu neko. Es skatos uz viņu un redzu patiesību. Tā ir<br />
pasaule, tā ir vesela pasaule, starp mums abiem un tā ir pārāk liela, lai es spētu visu<br />
aptvert un saprast no notiekošā... Tikai ķīmiskas vielas, ko norīt un tad sev iestāstīt, ka<br />
tā ir vieglāk elpot. Tikai viņš - tablešu vietā, tikai viņš, kas reibina līdz atmiņā<br />
izrotātiem caurumiem, līdz mirkļa apstādināšanai, līdz palikšanai tajā, pat tad, kad<br />
viss jau beidzies. Un es tur sēžu uz palodzes ar kājām pāri malai, skatos uz to, kā<br />
piedzimst jauna diena, grūts, pelēks rīts, ko atcerēties un paturēt sevī aiz atslēgas. Vēl<br />
joprojām kā divi svešinieki, kas naktī pārtop par šķietami tik ilgi pazīstamiem<br />
klusuma sargātājiem, un mēs esam vieni. Viens viņa rokas pieskāriens, un viss ir tā, it<br />
kā mēs būtu tur vieni, kā uz savas planētas, bet tā nav mana planēta, dīvaini, ka tā nav<br />
mana.<br />
Viņš saka, ka nekad nav domājis par savējo, jo pietiekot tikai ar vienu, ko apbrīnot, ja<br />
ir jāizvēlas sava īstā starp divām, tad ir sāpīgi. Aizver acis un atkal kā toreiz - atver<br />
vaļā un vēl joprojām tā būs. Vai tas ir tikai pieskāriens un skūpsts ar atvērtām acīm,<br />
tie ir meli, meli, meli Tad kāpēc es to visu tik ļoti novērtēju Un viņš Dīvaini tik ļoti<br />
sevi nesaprast. Nesaprast sevi, viņu un mūs.<br />
Un tomēr es smaidu, un es smaidu šovakar beidzot, mazliet caur asarām, bet smaidu,<br />
dīvaini, ka kaut kādas jūtas šobrīd tik pēkšņi spēj mani ietekmēt... Gribētos saprast to,<br />
kāpēc valdzina šīs stundas, tagad vienai domājot par visu un saprotot, ka tas ir tikai<br />
kaut kas jauns uz manas mazās planētas, ka man ir jauns ciemiņš, turpat manā<br />
galaktikā dzīvojošs draugs. Princis, ar kuru var klusēt. Tas, kas ir gaidīts bezgalīgi ilgi<br />
un nu ir atrasts, un uzreiz iemīlēts ar tādu mazu, smieklīgu mazas princesītes mīlestību<br />
pret zvaigznēm, pret gaisu, pret ziediem un ziepju burbuļiem, tīri pasaulīgu mīlestību,<br />
kas liek pievērst uzmanību tam, ka rūp.<br />
04.09.2006<br />
60
Mazas lietus lāses atsitas pret asfaltu un izšķīst uz cietās, aukstās virsmas. Es eju pa<br />
sliedi, ne sliedēm, bet gan tikai vienu vienīgu sliedi - šobrīd viss ir tik ļoti nogājis no<br />
sliedēm.. Bet kaut kā uz priekšu virzās. Tikai nemanāmi.<br />
Slīd un es zinu, ka tik pat slidīgi es jūtos, gribētos ļauties tam un tik bezspēcīgi nokrist<br />
gaidot. Un es nevaru to dienu sagaidīt. Bet es zinu, ka reiz es tur nokritīšu, zemē,<br />
slapjumā ievilkta bezspēkā.<br />
Kautrīgs garāmgājēja skatiens raugās tā, it kā viņš mani redzētu izģērbtu, un novēršas,<br />
nu labi, es varu arī izģērbties.<br />
Lai nu kā... Vienalga...<br />
Es iedomājos, kā būtu, ja visas zvaigznes, ko mēs redzam, kaut kādā veidā būtu<br />
lidmašīnas un kā es justos to uzzinot. Reizēm viņas tur tiešām augšā nav... vismaz<br />
šķietami.<br />
Sapratu, ka daudzi cilvēki man tomēr ir vienaldzīgi un ka mana pasaulīgā mīlestība<br />
pret visu Visumu un tajā dzīvojošajām būtnēm ir kaut kur noslēpusies... Aizgājusi Es<br />
neesmu viņu nekad pa īstam sapratusi, un man bail, ka šoreiz būs par vēlu atvainoties<br />
tai un sniegt sapratni. Kas prom, tas uz visiem laikiem… Nekad vairs nebūtu tāpat, pat<br />
ja es to atgūtu. Kas gan tagad mani iedvesmos, kad jūtos tik nekāda... Šī lietus<br />
molekulu nāve Arī bruģis mitrs. Tas viss mani padara aklu. Nekas vairs nešķiet<br />
skaistāks par neko un lietu.<br />
Es jau labu laiku vairs neesmu tā pati. Es vairs neesmu iemīlējusies pasaulē, un mana<br />
atkarība no dzīves man sāk šķist mazliet arī nožēlojama, ne vien skaista.<br />
Lepna sieviete, viņa ir… Visi viņu ciena.. Es arī, es cienu.<br />
Laiks iztek, un es jau esmu mājās. Laiks iztek pārāk ātri... Un es esmu zaudējusi<br />
sevi... Nekad vairs nebūs tāpat.<br />
13.09.2006<br />
Slikta diena, un man liekas, ka es tūlīt nosmakšu. Ir sajūta, ka kāds ir manī un visu<br />
cenšas ievilkt savās plaušās, kāds, zog man atvēlēto gaisu un saīsina manus laimes<br />
mirkļus. Tu ievelc elpu, un man sažņaudzas kakls, ceļš gaisam ir aizsprostots, šķiet,<br />
ka man kaklā ir iesprūduši vārdi, ar ko sevi atbrīvot no nastas. Laikam pārāk ilgu laiku<br />
jau esmu aizmirsusi klusumu ar pildspalvu rokās. Laiks, steiga.. Viens aiz otra<br />
sastājas mazi nejēdzīgi iemesli, ar kuriem izrotāt attaisnojumus, ko gudroju pati sev.<br />
Laikam būtu jāatsāk pievērsties sev un sev atvēlētajiem mirkļiem, lai arī tik ļoti<br />
cenšos aizmirst par realitātes sagrautiem prinčiem.<br />
Es jūtos kā pārdodot savas emocijas apātijai, kas tās pērk kā akcijas, maksājot ar<br />
mieru, bet esmu sapratusi, ka ne gluži šis miers ir tas, ko es vēlos... Es vēlētos mieru<br />
ar piedevām. Pārāk vienmuļi slīd garām emocijas, kuras nespēju notvert, lai arī<br />
gribētos, bet stāvu zemē kā iemieta... Un skumji noskatos uz tām.<br />
Vai kāds varētu mani paņemt aiz rokas un aizvest pastaigā Tik sen nav sēdēts,<br />
stundām ilgi ķerot ar acīm bērnu smaidus un jūtot to smieklu izraisītās skaņas<br />
vibrācijas ausīs... Tik sen nav izbradātas dubļu peļķes ar basām kājām... Un ļoti sen<br />
nav izstaigātas parku strūklakas un strautiņi...<br />
Šķiet, ka tik sen nav smiets par muļķīgu joku... Un viss apkārt ir tik pārspīlēti neīsts...<br />
Un pat taureņi vairs neatzīst savus dzimšanas dienas viesus, kas noskatījās un<br />
izdzīvoja līdz dienai, kad tie pārvērtās par spārnainiem vasaras bērniem.<br />
Ir sajūta, ka es būtu aizgājusi no kādas pasaules neatvadoties,k un tas viss kļūst par<br />
smagu... Vai kāds man var apsolīt, ka palaidīs mani zem savas ādas, lai es varētu<br />
paspēt vēl atvadīties jau saprotot to, ko es nebiju sapratusi Un es gribu tieši tavu bālo<br />
ādu, kas man liek apklust un tai pieskaroties ir vēlme raudāt... Es gribu izprast tieši to,<br />
61
kā juties tu.<br />
05.10.2006<br />
Laiks iet, un sāk zust no maniem aizkariem tā rīta cigarešu dūmu smarža, sāk izzust<br />
pirkstu nospiedumi uz loga rūtīm.. Viss, kas reiz šķita apbrīnojams, ir kļuvis pelēks,<br />
un pat sirēnas, paslēpušās bruģī, ir apklusušas; cik žēl, ka neredzu, kā viņas klusi raud<br />
no vientulības... Bezjūtīgas Bet šā vai tā, vienīgais pēc kā viņas alkst, ir mīlestība, tā<br />
īpaši zilganā.<br />
Es atkal ieelpoju un kaut kas manī sažņaudzas, šķiet, ka man gluži kā jauni<br />
izgudrotam procesoram nav vēl īsti skaidrs, kāpēc viss manī notiek tieši tā.<br />
Torīt. Es atvēru acis un vairs man blakus negulēja tās neattaisnotās ilgas un sāpes<br />
netaisnīga zaudējuma dēļ. Acu priekšā tikai aizvērtas acis un uz pleca silta un<br />
patīkama roka. Tā sākās mana jaunā dzīve, jaunā - bez skumjām pēc taureņa. Jā,<br />
taurenīti es redzēju, vairākas reizes kopš šīs emocionālās atdzimšanas, un tas<br />
izskatījās arvien netīrāks katru reizi. Tas stāstīja, ka tagad ir savādāk, ka viņš nevēlas<br />
pieķerties nevienam un viņam ir labi tā, kā ir, ka viņš ļaujoties vējam un vējš viņu nes<br />
uz priekšu. Citu pirkstu apgrābstīts - vai tam tiešām nav vairs nekāda vajadzība sevi<br />
liegt Riebums. Riebums iekšā, un es cenšos to no sevis izraut, tik dīvaini, tik dīvaini,<br />
ka nesanāk, tik dīvaini tā justies, tik dīvaini pie tā pierast, pie riebuma pret to, kas<br />
pirms laika šķita pats trauslākais un skaistākais. Pats cienījamākais...<br />
Princis šķiet tik tālu, bet es zinu, es saprotu, viņam ir pašam sava karaļvalsts, viņam<br />
princesi nevajag, ne tagad, ne tur. Ar princesi viņš var tikties tikai klusu, tikai tālu,<br />
tikai mirkļos.<br />
Un laikam man pašai tieši tas ir vajadzīgs.<br />
62
Eva Stangvila. Eseja<br />
Sastindzis skatiens, sastindzis vienā pulksteņa sitienā ar sirdi.<br />
Viens no pasaules skaistākajiem un reizē bīstamākajiem<br />
atspulgiem guļ starp stingumu un skatienu.<br />
Tuk...tuk... Sirds saņēmusi glābjošo poti.<br />
Nemierīgi.<br />
Liesmas. Visur. Visapkārt Tev. Un Tev nav, kur bēgt, Tev nebūs<br />
bēgt. Tu neesi pārdabisks, Tev nebūs izgaist. Tu esi dzīvs, Tev būs<br />
redzēt un just.<br />
Un Tavā acu priekšā šīs liesmas, prātu saārdošākās par visspēcīgāko narkotiku, šīs<br />
pašas liesmas, kuras pagaidām vien rotaļājas, pieņemot visneatdarināmākās sevis paša<br />
paņemto dvēseļu formas. Tās neprasot paņems visu, kas Tev dārgs. Un Tu nespēsi<br />
iesākt neko. Neko. Ak, Tu, nevarīgais cilvēk...<br />
Tu esi akls, bet Tu redzi. Tu esi dzīvs, tādēļ Tu jūti. Tu esi klibs, bet Tev ir spārni.<br />
Tu necelsies un neliegsi neko sev atņemt, jo nespēj to.<br />
Ja Tu spētu apturēt liesmas, Tu to nedarītu, jo viss atņemtais arī bez fiziskas<br />
klātbūtnes mīt Tev sirdī. Jo Tu jūti.<br />
Bet aizlidot Tu vari. Un Tu aizlidosi!<br />
Tikai... Tu jau tiec turēts aiz viena spārna.<br />
Instinkts izdzīvot vai savas būtības saglabāšana<br />
Caur saviem sāpju kliedzieniem Tu izvēlies otro. Un Tu sadedz.<br />
Pēdējais skats. Stindzinoši skaists, kurš atkal aptur Tavu sirdi, šoreiz to nožņaudzot.<br />
Eiforija. Tava vienīgā un pēdējā.<br />
Tev atlika vien noraut sev vienu spārnu un glābties. Tu to varēji.<br />
Nē, Tu nevarēji.<br />
Piedod, ka atļāvos Tevi nosaukt par nevarīgo cilvēku.<br />
Žžžž. Žžžž. Nē, griezīgāk. Šī dīvaiņa nagu atstātās pēdas drūpošajā, netīrajā, bet reiz<br />
tik mīļajā sienā. Jā, pat siena tam reiz bija mīļa. Un ne siena vien, pat katrs traips uz<br />
tās. Tomēr tas viss bija. Tas nav un nebūs- tas bija. Neviens nezina- kad. Tāpatneviens<br />
nezina šo dīvaini. Un muļķīgi būtu jautāt, vai maz ir vēlējies pazīt. Viņš tāds<br />
vienkārši ir- dīvainis bez vārda; viņš nav redzams, viņš nemājo nekur- ne atmiņās, ne<br />
sajūtās, pat ne mazākajā sava prāta kaktiņā-, viņš vairs nav īsts.<br />
Siena runā. Dīvainis to skrāpē. Bet to nedzird neviens. Ir dzirdamas vien sienas<br />
izdotās skaņas. Tā nevaid sāpēs, jo tā vairs nejūt. Juta kādreiz, bet tas jau pagājis. Tas<br />
nav un nebūs, tas izbijis. Izbijis, tāpat kā laiks, kad tā dīvainim bija mīļa. Siena<br />
turpina nejust, vien bezkaislīgi izdod skrāpējienu skaņas, palaiž tās tālāk pasaulē.<br />
Nesadzirdētas.<br />
Arī dīvainis nejūt. Nejūt, tāpat kā neeksistē. Tas tikai bezkaislīgi skrāpē sienu. Un pat<br />
viņš pats nezina- kādēļ. Vairs nezina.<br />
Pelēkmākoņaini zilās debesis šovakar tik pretīgi kontrastē ar tumši zaļajām koku<br />
galotnēm, kuras kā pirksti stiepjas tām pretī... līdz aizsniedz. Līdz sasniedz, pieķeras<br />
un neatlaižas. Parausi debesis uz augšu - izstaipīsi kokus! Tādēļ nerauj. Kamēr<br />
neatlaižas.<br />
Kad atlaidīsies Es nezinu. Tad, kad mākoņi uzdursies šīm pašām koku galotnēm<br />
un paliks tur asiņot. Tikai bez sāpēm. Sāpes neredz, jo kontrasti pārāk spilgti. Un<br />
vienalga izskatās pretīgi. Tik pretīgi, ka varbūt pat skaisti<br />
63
Imants Latkovskis<br />
Diāna Siliņa<br />
Nosaukuma nav!<br />
Nedaudz par galvenajiem tēliem:<br />
Nūģīgais Jancis - gudrs, pārspīlēti precīzs,<br />
pareizs puisis ar paradumu krist saviem brāļiem<br />
un māsām savas punktualitātes dēļ.<br />
Saldie Gvido un Kārlis - pārspīlēti „saldi”, varbūt pat bārbijiski jaunieši. Apsēsti ar<br />
savu ārējo izskatu, muļķīgām baumām. Runā skaļi pa telefonu (iespējams viens ar<br />
otru).<br />
Saldā līdzskrējēja Liene – augstāk minēto tēlu līdzskrējēja, vēlas iederēties.<br />
Hipijs, budists, veģetārietis Diāna – pārspīlēti mierpilns, eiforisks, brīvais gariņš ar<br />
mīlestību pret dabu un veģetāriskiem paradumiem (nedaudz jukusi).<br />
Videospēļu atkarīgā Agate – meitene ar pārspīlētu patiku pret videospēlēm. Viņa<br />
atteiksies pavadīt vakaru ar ģimeni, ja rokās nebūs spēle.<br />
Mazais ignorētais (emo) Armands – ignorēts puisis ar paradumu sevi griezt vannas<br />
istabā. Ir vienaldzīgs, nevar ciest lielāko daļu ģimenes. Cinisks.<br />
Sportiste Evita – pārspīlēti puiciska (pat zvērīga), sportiska meitene ar neciešamiem<br />
amerikāņu klišeju futbolspēlētāju draugiem, kas, sēžot uz krēsla, to pagriež otrādāk.<br />
Mamma Frenks – ģimenes mamma, pārspīlēti emocionāla, histēriska pusmūža<br />
sieviete, kas ātri aizdegas un nemitīgi sūro par dzīvi.<br />
Vectēvs Mārtiņš – ģimenes vectēvs, sirgst ar vecuma plānprātību. Iespējams, šad tad<br />
murminās lietas par karu, badu vai kaut ko tādu.<br />
Strīdīgie dvīņi Imants un Ieva – ciniski, strīdīgi, egoistiski maitas, ar paradumu<br />
pārtraukt jebkuru pasākumu, lai pastrīdētos par visneiedomājamākajām lietām.<br />
Apmaiņas students Miņ Jōņg (Sandis) – nerunā ne vārda latviski, atteiksies no visām<br />
sarunām, pasakot – me no speak english. Ieradies Latvijā apmaiņas programmā. Viens<br />
no bērniem, Mārtiņš, apmaiņā devās uz Japānu.<br />
Ģimenes sulainis Salvis – viņš ir tas, kas piedāvā citiem tēju.<br />
Jaunākais bērns Valters - visjaunākā ģimenes atvase, apmulsis lielās ģimenes priekšā.<br />
Krutie čomi Anete un Santa – Evitas draugi - ar paradumu sēdēt uz krēsla otrādāk un<br />
izdvest zvērīgas skaņas, kā arī sasisties ar krūtīm sasveicinoties<br />
64
Sākums lugai bez nosaukuma..<br />
Ievada aina: Tiek uznests galds, attiecīga daudzuma krēsli (viens datorkrēsls uz<br />
riteņiem Opītim), daļa bērnu sēž, slinki izgūlušies krēslos, savā nodabā. Pārējie krāmē<br />
šķīvjus, sveces, u.c. vakariņu galda piederumus. Vectēvs ar vienaldzīgu sejas<br />
izteiksmi, kājas pārsegtas ar vecu segu, sēž izgūlies krēslā.<br />
Jancis sēž, salicis rokas, taisnu muguru.<br />
Jancis: Kad beidzot ieradīsies Mamma! Mana perfekti taktiskā un apdomātā dāvana<br />
(viņš vaira pārmetošu skatienu visiem pārējiem) var ātri vien sabojāties.<br />
Diāna: Eūu..! Bet ne vārda, kad Mamma atnāks, jo tādu pārsteigumu, varu<br />
iedomāties, viņa ir gaidījusi gadiem ilgi. Beidzot būs *MIERS* zem šī jumta.<br />
Gvido: .. caurā jumta!<br />
Diāna: (Māsīgi uzsit Gvido pa pirkstiem un pasmaida, Gvido sabožas.)<br />
Liene: Uz grīdas ir spaiņi, lai māja nenoplūstu. Var droši teikt, ka jumts ir caurs.<br />
Jancis: Vispār tā ir tikai sūce..<br />
Armands: (Vienaldzīgi) Paklusē!<br />
Evita: (Pabeidz dzert no plastmasas krūzītes, izdveš zvērīgu rūkšanu, kamēr to<br />
saplacina pret savu pieri, apsēžas) Šķiet, ka vakariņas jau ir galdā. Es ceru, jums nekas<br />
nebūs pretī, ka es uzaicināju dažus savus čomus. Nū, lai nedaudz atdzīvinātu šo<br />
neciešamo kopā sanākšanu.<br />
Kārlis: Neciešama ir tava stila izjūta.. (Padzeras)<br />
Evita, dusmīgu sejas izteiksmi, gatavojas kaut ko teikt. Viņu pārtrauc Jancis.<br />
Jancis: Izbeidziet, šurp nāk Mamma!<br />
Ierodas Frenks. Viņš ir pārkrāvies ar Maximas iepirkuma maisiņiem, kuros vēlāk būs<br />
dāvanas bērniem. Sejā manāms uztraukums.<br />
Mamma: (Steigā) Vai, vai, vai.. Jāsagatavo vakariņas un .. (Ierauga uzklāto galdu,<br />
pamirkšķina, stāv sastindzis) Viss jau ir izdarīts.. Bērni, kas jums kaiš<br />
Ieva: Nekas, mammu! (Pieceļas, lai paņemtu maisiņus un viņu apsēdinātu.) Sēdies<br />
nost un ķersimies klāt pie vakariņu notiesāšanas tavā (komiski uzsver) īpašajā dienā..<br />
Imants: Jā! Par nelaimi tēvs kā vienmēr nebūs mājās. Interesanti zināt, kā bārmenis<br />
var doties komandējumos..<br />
Ieva: Ko tu ar to gribi teikt..<br />
Imants: To, ka bārmeņi lej dzērienus, mīļumiņ. Bārmeņi neceļo, lai lietu dzērienus<br />
citā valstī. Nu, tu taču esi bijusi bāros ar .. ēmm .. (smaids) Gundaru!<br />
65
Ieva: Ko! Vai tu atkal lasīji manu dienasgrāmatu! Es zvēru, es padarīšu tavu dzīvi<br />
(uzsver) nožēlojamu!<br />
Imants: (Iespurdzas) Ok, paceliet rokas visi, kas NAV lasījuši Ievas dienasgrāmatu.<br />
Vectēvs vienīgais paceļ roku, visi pēkšņi vaira skatienus uz viņa pusi. Pēc apmulsuma<br />
brīža to nolaiž.<br />
Mamma: (Pārtraukdama sākušos strīdu) Izbeidziet taču amzierēties. Šī diena ir PAR<br />
MANI!<br />
Pauze. Imants un Ieva, abi sakrustojuši rokas, apvainojušies, pagriezušies nedaudz<br />
viens pret otru.<br />
Mamma: (Pārtraucot klusumu) Man ir dāvanas..<br />
Sākas burzma, pa vienam sāk runāt:<br />
Gvido: Galerijas centrs dāvanu karte<br />
Agate: Kontra Straik *DIVI*!<br />
Armands: (vienaldzīgi) Jauns žilešu komplekts<br />
Jancis: Zinātniskais mikroskops!<br />
Mamma: Mm.. jā, jā, vēlreiz jā (izvelk no maisa attiecīgās dāvanas) un nē, piedod,<br />
Janci. Tev ir (cenšas izlasīt, sanāk kļūdaini) Našional Džeografik žurnāls. Še, uz vāka<br />
ir kaut kāds mošķis! Grābiet ciet, viss ir šajā maisā! Tikai esiet laipni! Es jūs visus<br />
nenēsāju deviņus mēnešus, lai redzētu jūs kļūstam par nepateicīgām maitām. Nū,<br />
Janci, tu biji nedaudz agrāks.<br />
Jancis sabožas.<br />
Mamma: (Pagriezusies pret Ievu) Ieviņ, vai esi droša, ka neko nevēlējies Nevienu<br />
pašu dāvanu<br />
Ieva: Nē! Es tev jau teicu, mammu, ka neko negribu.<br />
Mamma: Labi, (nopūšas) kāda man daļa, es tāpat vairs neesmu daļa no jūsu dzīves ..<br />
(vēl viena nopūta). Še, Imant, re, kur ir tavs pieprasījums – aipods vai kā nu jūs tur<br />
viņu izrunājat.<br />
Imants: O! Liels paldies, mammu!<br />
Ieva: Parādi!<br />
Imants: Nē, tas ir mans! Tu taču negribēji dāvanu.<br />
Ieva: Es negribēju dāvanu *sev*, es gribu *tavu* dāvanu!<br />
66
Imants: Ej ieskrieties!<br />
Abi sāk raut uz pusēm atnesto ipodu, viņus pārtrauc Mamma.<br />
Mamma: (histēriski) Vai šai mājā var būt miers (paceļ balsi) vienu nolādētu vakaru!<br />
Diāna, lūk tavs puķupods!<br />
Diāna: Āh! (Iebāž roku puķupodā) Māte Zeme!<br />
Mamma: (Izbrīnīta) Ak, kāda šmuce..<br />
Mamma apsēžas atpakaļ vietā, pēc mirkļa..<br />
Kārlis: Mammu, starp citu, tu taču biji veikalā, vai ne Ir beigušies dvieļi. Tu nopirki<br />
jaunus<br />
Mamma: Nē, mīļumiņ, es tos aizmirsu. Bet nu neko. Skrien pret vēju un izžūsi.<br />
Kārlis: Jā, bet .. (viņu pārtrauc)<br />
Mamma: (Pieceldamās) Es aiziešu paķert pastu!<br />
Mamma aiziet paņemt pastu, pa vienam atlasa rēķinu vēstules, atrod elektrības rēķinu,<br />
kuru atverot, tas izritinās līdz zemei.<br />
Mamma: Agate! Vai tu vari to izskaidrot<br />
Agate: (Sabož plecus) Bezmiega nakts!<br />
Mamma: O, mums ir telegramma no Kārļa, no Japānas. Ņemiet, izlasiet!<br />
Kārlis: Es esmu Kārlis!<br />
Mamma: Ā nu labi, no Mārtiņa. Kāda atšķirība..<br />
Mamma noliek vēstuli uz galda, Diāna un Jancis plēšas to izlasīt, Diāna uzvar.<br />
Diāna: (Sāk lasīt) „Sveika Latvija. Man Japānā klājas labi. Katru mēnesi Tokiju<br />
nedaudz paposta kaut kāda liela ķirzaka, kuru, esmu dzirdējis, sauc par Godzillu, bet -<br />
ja neskaita to, dzīve šeit nevar būt labāka. Pēc ilgiem pūliņiem es beidzot iemācījos<br />
lietot irbulīšus un sapratu, kāpēc visi šeit ir tik izkāmējuši – kamēr tu centies dabūt<br />
kaut kumosu ar tiem savā mutē, ēdiens jau ir atdzisis. Tā kā es šeit īsti neiederos, man<br />
katru rītu vajag ar skoču salīmēt ādu ap acīm ciešāk, lai acis izskatītos šaurākas.<br />
Nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties Latvijā, uz drīzu tikšanos! P.S. Vai jūs zinājāt,<br />
ka viņi te ēd jēlas zivis”<br />
Mamma: (Apdomājas) Jā, liekas, ka viņam klājas labi. Un kā tu izbaudi Latviju, Miņ<br />
Jōņg<br />
Sandis: (Apjucis) Me no speak english!<br />
67
Mamma: Nē, Miņ Jōng! Vajag tikai vienu dakšu un tā jātur savādāk!<br />
Mamma pielabo Miņ Jōng dakšiņu.<br />
Mamma: O, viņš pievienoja dāvanu! Uz kartītes stāv rakstīts – Flaberis! (Izņem to no<br />
kastes un iedod blakus sēdošajam Kārlim)<br />
Kārlis: Āh! Tas kustās! (Iespiedzas un aizmet prom)<br />
Liene to noķer un spiedz, atdarinot Kārli.<br />
Armands: Ak kungs .. un es esmu rados ar šiem cilvēkiem!<br />
Gvido: (Vēršas pie Armanda ar problēmu) Brāl! Kā tev liekas, kura krāsa būtu labāka<br />
jaciņai (Parāda divus vienādas krāsas auduma gabalus) Šī vai šī<br />
Armands: Eee .. Tā ir gluži viena un tā pati krāsa..<br />
Gvido: Emm .. nē! Šī ir koša ceriņkrāsas rozā, bet lūk šī – burgundī rozā! (Sakrusto<br />
rokas, noslīd zemāk krēslā.)<br />
Armands: Frīks.<br />
Kārlis, novēršoties no abiem, pievēršas Lienei.<br />
Kārlis: Un kā tev liekas, Lien<br />
Liene: (Apdomājas) Nuu, manuprāt tā, kas ir labajā rokā.<br />
Kārlis: TIEŠĀM Man gan labāk patīk otra.<br />
Liene: Ā, jā! Man sajuka, es gribēju teikt, ka tā tur .. nuu, kreisā.<br />
Ierodas čomi Santa un Anete. Evita pieceļas bļaudama – ooo, pieskrien klāt, visas trīs<br />
sasitas ar krūtīm un apmainās rūcieniem.<br />
Santa: Yo, kas augšā<br />
Evita: Nekas. Mums ir neciešama ģimenes kopā sanākšana.<br />
Anete: Radikāli! Bet neaizmirsti, ka mums šovakar ir baleta nodarbība. Treneris teica,<br />
ka mēs varēsim dejot Riekstkodi. Mēs būsim fejas!<br />
Visas trīs meitenīgi priecājas.<br />
Mamma: Paga paga .. vai tu plāno aizšmaukt no vakariņām ar .. VIŅĀM<br />
Evita: (Apdomājas) Nu ja!<br />
68
Mamma: Nē! Nekur tu neiesi! (Uzsit pa galdu ar mīklas rulli) Vai nu liec saviem<br />
draugiem pievienoties vakariņām, vai dzen viņus prom! Tā puiciskā meitene varēs<br />
izlikties par Tēvu!<br />
Santa: Oo, ierullē!<br />
Santa un Anete pievienojas vakariņām. Visas trīs apsēžas krēslos otrādāk, dzer tējas<br />
krūzītes ar mazajiem pirkstiņiem, paceltiem uz augšu.<br />
Liene pašķielē uz visām trim.<br />
Minūte klusuma. Visi, liekas, domā, ko varētu teikt.<br />
Mamma: Liekas, ka es atkal esmu palikusi bez dāvanām..<br />
Neviens nereaģē.<br />
Mamma: (Ieklepojas) Es teicu .. es atkal esmu palikusi bez dāvanām!<br />
Jancis: (Līksmā smaidā) Un tu domāji, ka mēs aizmirsīsim!<br />
Visi kā viens no savām krēslu apakšām katrs izvelk dāvanu Mammai.<br />
Gvido un Kārlis kopīgi izvelk lielu smaržu flakoniņu.<br />
Gvido: Lūk, mammu! Kaut ko tādu tev jau sen vajadzēja starp citu..<br />
Mamma: (Paņēmusi dāvanu) Āh, versace smaržas .. cik eleganti.<br />
Gvido: (Liekas šokēts) Tās ir VERSAČE! Ar Č! Ak .. (Novēršas, sāk dusmīgi kaut ko<br />
murmināt)<br />
Diāna: (Iedodama Mammai tukšu burku) Burka ar mieru un labiem novēlējumiem.<br />
Mamma piespiesti pasmaida un novēršas no burkas.<br />
Jancis viņai iedod krūzi.<br />
Jancis: Krūze ar uzrakstu – labākajai mammai pasaulē! (Sirsnīgi smaida.)<br />
Visi klātesošie raida milzīgus, sirsnīgus smaidus, fonā skan debešķīga, salda,<br />
opermūzika vai kaut kas tamlīdzīgs.<br />
Mamma: (Pārtraucot sirsnīgi smaidīt) Pielīdējs!<br />
Izdziest visas ugunis.<br />
Mamma: Agatēē!<br />
69
Change language