Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Laura Stelle. Sapņi<br />
Tā mazā vietiņa, kas vienmēr jānoglabā. Jāapjauš<br />
kaut vai ar mazo stūrīti, ka varbūt arī šoreiz<br />
nesanāks, pajuks, izirs, nebūs akmens. Kāds<br />
noklusētais stāsts vai atmiņa. Kādam kāda<br />
neredzēta pērle uz vaiga vai acs kaktiņā. Kāds<br />
kliedziens, kas varbūt vēl nemaz nav pavisam<br />
apklusis. Un tā lielais bērns kā savās bērnu dienās,<br />
vates pilnajām, trīcošajām, drebošajām kājām dodas kā ar katru vilni tuvāk tam, ka<br />
varbūt atkal būs viens liels fiasko. Tas stūrītis tā paplašinās, sarkanā lampiņa stiprāk<br />
iegailojas galvā, liekot atcerēties, ka varbūt šoreiz būs tā reize – kad sanāks vai kad<br />
nesanāks. Jo viena no šīm reizēm ir arī tagad. Iznākums līdz ar to jau sen zināms, taču<br />
– kā<br />
Katrs vārds, ko pasaka, jo zina, ka tieši to gaida, bet neaizdomājas, ka varbūt ir labāk<br />
vispār nepateikt, ja nevar pateikt, ja ne no sirds, tad vismaz ar ļoti labu vai uztrenētu<br />
pietēlojumu.<br />
Var dot dimantu, bet kāpēc, ja to negrib Prasa, saka, kultivē, diktē. Bet vai tad<br />
patiesībā mums visiem vairāk vai mazāk šajās paaudzēs nav kaut kā… vienalga Kā<br />
būtu, ja mēs tomēr sekotu tiem saviem nožēlojamiem laimības ticējumiem jeb t.s.<br />
sapņiem. Muļķis, kas pirmoreiz izteicis vārdus par to, ka sapņi ir domāti, lai tos<br />
nepiepildītu, jo tāpēc taču tie ir sapņi. Buļļa sūdi.<br />
Katras ģitāras stīgas ir radītas kaut vai ar nelielu, nelielu cerību, ka tās pamudinās šos<br />
pašus pirkstus likt uz lielākas ģitāras un zem lielākiem prožektoriem. Ka varbūt tieši<br />
šīs stīgas izjutīs spēlētāja triumfu.<br />
Un kam, sasodīts, KAM vajag kaut kādus sapņus, ja tos nepiepilda! Ar katru<br />
nepiepildītu jeb neizdzīvotu sapni pamirst dažas sirds šūnas, samazinot laimes<br />
iespējamās varbūtības procentus. Katru sapni pat nemēģinot piepildīt, pats to sev<br />
nolād. Un pie reizes nolād sevi un savu kaimiņu, kas par to sapni zina.<br />
Kāds cīnās Sjerraleonē, rok un izrok asiņainos dimantus, lai arī tādi cilvēki kā es tos<br />
varētu nēsāt. Un, ja arī sākumā šī apjausma, ka es varbūt iekļaujos tajos četros<br />
procentos šo asiņaino dimantu īpašnieku (vismaz tik katru gadu parādās kopējā<br />
dimantu tirgū), tad arvien vairāk jāsaprot, ka tie jāvalkā ar vēl lielāku lepnumu un<br />
cieņu. Šie vīrieši un bērni rok daudzus sapņus. Kaut kādā ziņā viņi arī piepilda savus<br />
tagadējos vai nākamos sapņus, savu pēcnācēju sapņus un to cilvēku sapņus, kas visu<br />
mūžu par dimantiem un kāzām sapņojuši, valkājot mammas plīvuru un tēva<br />
smokingu, virpuļojot pa māju. Un ar katru asins lāsi izcīna cieņu un apbrīnu.<br />
Protams, katram pašam vieglāk runāt un runāt, bet neaizdomāties, ka ar katru tiešo vai<br />
netiešo solījumu šie runātīgie diplomāti var paši sev aiziet un tos akmeņus izrakt, ja<br />
vēl atceras, ka pirksti nav tikai rakstīšanai un sievas apmierināšanai. Ka otra auss nav<br />
tikai informācijas plūsmas otram galam kā anālā atvere, bet varbūt tomēr arī šīs pašas<br />
informācijas saglabāšanai un apstrādei, kas neiekļaujas desmit procentos cilvēka<br />
izmantotajā intelektā, ko visiem zinātājiem patīk piesaukt priekšā un pakaļā, kam tik<br />
nav slinkums.<br />
12
Change language