You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
Emīlija ir jauna sieviete, kas mīl dzīvi. Viņa mīl elpot, smieties, raudāt, viņa mīl dzīvi,<br />
jo tā varbūt ir skarba, bet skaista. Manuprāt, reti kurš cilvēks spēj saskatīt dzīves<br />
nepārspējamo skaistumu un šarmu, par spīti tās vienkāršībai un grūtībām, ko tā<br />
sagādā. Jāsaka, ka Emīlijas tēls tomēr ir visai kontrastains, jo viņa nav tāda, par kādu<br />
viņu varētu noturēt pēc tā, kā nupat viņu aprakstīju. Savu mīlestību pret dzīvi, viņa<br />
ieguva ne tik skaistā veidā. Viņas dzīves lielā mīlestība ir kāds narkomāns, kas mīlēja<br />
dzīvi tikpat ļoti, cik viņa, mīlēja dzīvi, bet izbeidza to, nonākot pretrunās pats ar sevi.<br />
Emīlija pēc viņa nāves sāka lietot narkotikas, un tas, kas šajā dienasgrāmatā<br />
aprakstīts, ir aprakstīts no viņas redzes punkta, tādēļ bieži vien teksti ir nesaprotami,<br />
tie sastāv no viņas reibuma vīzijām un atmiņām, samaisītām kopā ar manām izjūtām<br />
kāda visai nozīmīga gada garumā.<br />
Jāsaka, ka reizēm es pati pārsteidzu sevi savos fantāziju lidojumos, jo pati<br />
nelietoju narkotikas un man nav nekādas nojausmas par to, kā ir būt no tām atkarīgam<br />
un kādu efektu tās rada uz iedvesmas virpuļiem. Visvairāk par visu mēs abas ar<br />
Emīliju mīlam vienu - skaistumu. Skaistumu visā, ko vien var ieraudzīt.<br />
Kad es aizdomājos, man šķiet neticami dīvaini, ka izlasot šīs lappuses, lasītājs,<br />
kurš mēģina izprast, izdzīvo kopā ar rakstītāju veselu reālu dzīves gadu.<br />
Sastrēgums<br />
52<br />
05.10.2005<br />
Es sēžu uz palodzes un skatos ārā pa logu. Lēnām tumst. Putni apklusuši, tikai mašīnu<br />
rūkoņa un garāmbraucošo tramvaju izraisītas vibrācijas. Auksts gaiss. Un kur ir mana<br />
iespēja rīkoties ar visu to, ko redzu Ar skaistumu... Es visu mīlu pārlieku daudz - es<br />
dzīvi mīlu pārāk pārspīlēti un es mīlu cilvēkus tik ļoti, ka tas liek man skumt. Un vēl<br />
es mīlu sevi, bet tam nav nozīmes, kad ir auksti... Tam nav nozīmes, kad tu šaubies<br />
par to, vai tevi ir spējīgs mīlēt kāds cits...<br />
Pēkšņi skumjas, skumjas par to, ka nav neviena ar ko dalīties... Laikam nav neviena,<br />
ar ko gribētos dalīties šajā skaistumā. Es tik ļoti esmu apnikusi dzīvei, ka tā ar mani<br />
spēlējas reti, bet kad to dara, tad vieglprātīgi un nevīžīgi, tā parūpējas labāk par kādu<br />
citu lelli, par skaistāku... Viņa rotaļājas ar to katru dienu, neliekot tai ciest, un ja liek,<br />
tad tūlīt pēc tam noskūpsta to un atvainojas. Un viņa pārstāj raudāt, viņai patīk šis<br />
skūpsts, viņai patīk būt mīlētai. Kaut kur pilsētā ir sastrēgums, tālu, jo esmu aiz stikla<br />
sienas, tiesa - mazliet iedragātas - tāpēc arī tā ir. Tāpēc tas veidojas arī manī - domu<br />
sastrēgums. Emociju uzplūdi. Jautājums - kam tie pieder- man vai kādam citam<br />
Tauriņu kolekcionāre<br />
Es nevaru lietot gaisu. Es nevaru, jo - jau pirmo reizi to ievelkot, es vairs nevarēju<br />
turēties tam pretī, jau kā instinkts, nožēlojami, atkarība no pirmās dzīvības sekundes...<br />
Es nevaru izmantot acis... Bet - ja man dota redze, tad es nevaru visu laiku tās turēt<br />
ciet... Un pat ja turētu, tas neko nemainītu, arī tā ir atkarība, es pirmo reizi tās atvēru<br />
un izmisīgi brīnījos uz pasauli, gribas redzēt vēl... Nevaru atturēties. Gribas redzēt vēl<br />
vairāk.<br />
Un tāpat ir ar manu kolekciju. Skaistās lietiņas... Kas gan varētu būt skaistāks par<br />
taureni... Brīvāks... Trauslāks... Mans mīļākais taurenītis, skumji. Nevaru. Es nevaru<br />
viņam pieskarties, ja nevaru pacelties gaisā tam blakus. Jo - kad nonāku līdz viņa<br />
spārnu putekšņiem, tad vairs nevar apstāties... Baltais pulveris... Uz maniem<br />
pirkstiem, uz manām lūpām. Manī pašā - no tā tikai reibums. Nespēju pretoties. Kādu
Change language