Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Viss izgaisa un parādījās no jauna. Tā it kā izrautu kontaktu no elektrības un tad atkal<br />
ieslēgtu no jauna. Kaut kas skaists aukstumā... Viņš ieelpoja man kaklā savus<br />
cigarešu dūmus, un es apskāvu viņu... Vīzija. Mēs ejam pa ielu, viņš pēkšņi uzmet<br />
man skatienu, kurā var nolasīt: "Piedod!" un aiziet. Kā vienmēr viņš aizgāja<br />
neatvadīdamies un nepasakot, kur viņš dodas. Viņš zināja, ka es zinu... Dziļa ieelpa no<br />
jauna. Es atveru acis. Guļu gultā. Viena... Pieceļos un izeju no istabas, un dzirdu, ka<br />
viņš spēlē vijoli savā istabā. Es ieeju tur. Viņš guļ zemē un spēlē... Es uzrāpjos uz<br />
klavierēm un apguļos tur... Viņš pārtrauc. Pēkšņi klusumu pārtrauc skaļš skatiens.<br />
Kad viņš ieskatās acīs, šķiet, ka vējš pārskrien pāri, zosāda.<br />
Es atceros, kā viņš mēdza mani paņemt aiz rokas, aizvest kaut kur un klusēt... Neko<br />
neteikt, tikai mēmi pasmaidīt, ieskatoties manās acīs. Tik zilas bija viņa acis, kad viņš<br />
pacēla galvu, lai paskatītos debesīs, šķita, ka viņa acu dzidrums ar tām saplūst.<br />
Straujums. Kā straume viss iet uz priekšu... Un mēs slīdējām tai līdz, jo ātrums viņam<br />
šķita skaists. Viss viņam šķita skaists... Reiz kādā vakarā viņš ietraucās guļamistabā<br />
un teica: "Es šķiet to atradu!" Viņš, negaidot no manis nekādu atbildi, pieskrēja pie<br />
gultas un paņēma mani sev uz rokām, iznesa ārā. Viņš apstājās vienā konkrētā punktā<br />
un teica: "Es to esmu atradis..." Sniga sniegs lielām baltām pārslām, aukstums...<br />
Vējš... Klusums... Es nesapratu... "Skaistums aukstumā...", viņš iečukstēja man ausī,<br />
redzot, ka neesmu sapratusi.<br />
Esmu atgriezusies realitātē. Viss pazūd. Lēnām, tikai caur asarām vairs varu<br />
noskatīties uz aukstumu... Kaut kur ir palicis viņš, citā plaknē. Un es... Es vēl<br />
joprojām domāju, ka viņš ir vienīgais, ko es tā mīlu. Ko es jebkad esmu iemīlējusi ar<br />
tādu mīlestību, kādu nesaskatu starp garāmgājējiem. Ne ar tādu, kāda man ir pret<br />
visiem un visu. Gaiši zila mīlestība man nekad nebūs ne pret vienu citu... Šīs atmiņas<br />
nāk no nekurienes.<br />
25.01.2006<br />
Taureņu tumši zilie spārni saplūst ar tumsu, saplūst ar debesīm... Saplūst viss vēl kopā<br />
ar sniegu. Auksti. Blāvas atmiņas, tramvaja izraisītais troksnis, es vien skatos pa logu<br />
un virpuļoju domās. Nav iespējas pamosties, esmu nomodā. Cenšos izskriet cauri<br />
savas sirds dūmakainajiem labirintiem, atrast ceļu pie visiem, bet ik reizi, kad skrienu<br />
pie citiem, atsitos pret sienu, tā uzaug un aizliedz man tuvoties. To ceļu es pati,<br />
vēlēdamās sevi pasargāt, jo zinu, ka neviens līdz galam mani nesapratīs, šie citi un<br />
visi pārējie Viņi neredzēs to skaistumu, kura dēļ es varētu sev izplēst ārā no muguras<br />
spārnus. Viņi nesaskatīs! Man ir apnicis piedzimt un mirt tā dēļ, ko redzu viena. Man<br />
vajadzētu tikai kādu, kas pārmaiņas pēc paņemtu mani aiz rokas un pievilktu pie<br />
parastas sienas un teiktu: "Paskaties!"<br />
Vairāk vārdu nebūtu nepieciešams.<br />
03.03.2006<br />
Skaists ir tas sniegs, kas pirms mirkļa man bija neglīts.<br />
Mirklis izzuda un parādījās jauns, uzplūdā nemeklējot atbildi uz jautājumu - kāpēc.<br />
Tā baltums kož acīs, tik ļoti, ka tās kļūst vājas, tām jāaizveras, lai aprītu kārtējo ilūziju<br />
- asaras.<br />
Mēs tajā gulējām pirms mūžības un gulēsim arī pēc...<br />
Viņš man teica: „Skaties, cik skaisti... Tas ir tā, it kā mēs skatītos tukšumā...”, toreiz<br />
es tam ticēju vairāk nekā tagad, varbūt tāpēc, ka šodien redzot ziemas salkanās<br />
debesis...<br />
57
Change language