You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
apsedz manus plakstiņus. Ilgas. Ilgas, pirmo reizi pēc kāda, kas nav daļa no manis, kas<br />
ir īsts, kas var dot visu ko vien varētu vēlēties, ar ko kopā ir tik vienkārši, ar ko būtu<br />
vienkārši. Viņš varētu man dot visu, kā jau deva un pierādīja man visu to, ko biju<br />
izteikusies noliedzam. Es noliedzu, ka varu būt ar kādu ilgi un neaizlidot, tiešām<br />
pieķerties. Viņš pārņēma mani un aizmirsa mani.<br />
Es censtos viņu noķert, jo tauriņš nav zvaigzne, to vēl vismaz var satvert pēdējā<br />
mirklī, pat ja tas bēg un pretojas, vismaz ir iespēja pēkšņi satvert un likt tam<br />
ieskatīties acīs. Kaut mirklis vēl. Esmu viena, esmu viena un manā tauriņu kolekcijā,<br />
viņš bija visdārgākais.<br />
Un šie tavi vārdi, Taurenīt... Teikumi, kas tik bieži atskan manā prātā... Atbalsojas kā<br />
pret māla sienām. Esmu kā vāzē iekritusi ziedlapiņa. Ūdens smeļas arvien augstāk un<br />
augstāk. Tu mani vairs neglābsi... Par dziļu tevi esmu ieslēgusi... Bet lido, man<br />
vienalga. Ej, ej vien... Ej.<br />
Cik ļoti esmu apjukusi, viņu tagad ieraugot. Putekļi izslaucīti no acīm, rozā brilles<br />
samītas, saplīsušas, nomestas pie zemes... Solījumi izdzisuši. Viņš ir kļuvis tik<br />
melnbalts, iestrēdzis savā iedomu reibumā, viņa spārni pašam vien šķiet krāsaini.<br />
Visās varavīksnes krāsās. Kā viņš vēlas, tā arī viss viņam rādās - pārspīlēti krāsains.<br />
Patiesībā viss ir tumšs. Es zinu, ka tur nav ieslēgtas gaismas... Kas viņas izslēdza Kas<br />
spēj izslēgt kaut ko tik spēcīgu kā vēlmi pēc mirkļiem<br />
Atkal viena. Šobrīd pat tas pavisam cits svešais Viņš - tas, kas manī spokojas, viņš<br />
pat vairs īsti nespēj novērst mani no domām par manu taureni. Dīvaini. Pirmo reizi.<br />
Es cenšos, es tevi ieraugu un izvilinu smaidu. Es pastiepju roku, bet tu atkal bēdz.<br />
Viņš tik ļoti ātri lido uz priekšu, tik ļoti bēg no manis. Es varu mēģināt tiekties, bet vai<br />
tas ko mainīs, ja starp mums jau ir miljoniem jūdžu, planētas sairst putekļos.<br />
Vienīgais, ko varu darīt, ir noskatīties un ļaut tiem aizlidot... Vēl padot ziņu: „Pa<br />
ceļam, ja sastapsiet viņu... Noskūpstiet. Tikai klusu, tā, lai viņš sajustu... lai viņš<br />
sajustu, kaut arī vairs neatpazīs.”<br />
Es vēl joprojām elpoju tikai Tev, kaut arī - man tiek izskrāpētas acis... Bet vai tad tam<br />
kāda nozīme. Tagad, galvenais triks, kas jāpaveic ir – turpināt elpot.<br />
Tumšs, es gaidu savu zvaigzni parādāmies pie debesīm, gaidu to gaismu un to<br />
smaidu... Siltumu starp šīm aukstajām bezsienu telpām, mūri, tikai mūri, šīs<br />
59<br />
21.06.2006<br />
Beidzot, viegla ieelpa arī manā krastā. Es izpūšu no sevis dūmus... Jā, man patīk.<br />
Dūmi man patīk. Saskaitīt nepieciešams tikai tos, kas aizslīd Tev garām. Visi aizslīd.<br />
Visi, mīļais, neviens vairs neaizķeras aiz taviem spārniem. Piedod… Tagad varbūt<br />
viņam ir taisnība. Mīlu - tas ir pārāk spēcīgi ! Viss nemaz nebija tā, kā man likās.<br />
Uz palodzes es sēžu gandrīz ar svešinieku. Un tomēr tik privāti. Manas mājas, mana<br />
palodze, manas lūpas... Viņš atvainojas, bet es apjēdzu, ka vēlos to visu izbaudīt.<br />
Attaisnoju mūsu vājprāta mirkli.<br />
Apmulsums. Ne jau dēļ klusuma - klusumu mēs dalām kā spēļu kārtis, ar ko varēsim<br />
spēlēt, kamēr apniks. Neapnīk ātri. Ātri ne.<br />
Atkal skūpsts. Mani pārsteidz viņa tik pieklājīgā pārdrošība, apbur vienlaikus.<br />
Kritiens.<br />
Atnāca rīts... Saulains un skaists kluss. Rīts, pēc kura es tik ļoti ilgojos. Man vairs<br />
nepietrūkst taureņa. Man pietrūkst jaunu smieklu, jaunu cilvēku, jaunu mirkļu.<br />
31.07.2006
Change language