Ievadam - Patnis

Abi sāka runāties, viņi runāja par spēlēm, datoriem un citām lietām. Izrādījās, ka
Imantam un Mārim ir daudz kopēju interešu. Abiem patika viss, kas saistīts ar
elektroniku un datoriem, un abi neinteresējās par sportu un aktīvu dzīvesveidu. Abi
sarunājās par sev interesantām lietām visu ceļu līdz pat nometnei.
Izkāpuši no busa, abi sačukstējās:
- Nometne ir daudz mazāka nekā biju domājis!
Tur jau stāvēja viens tukšs busiņš un otrs, no kura tajā brīdī kāpa ārā bērni. Pēc neilga
laiciņa atnāca nometnes vadītājs un paziņoja, ka visiem jāiet uz lielo māju saņemt
mājiņu atslēgas un uniformu. Māris ar Imantu uz lielo māju nesteidzās kā citi, kuri
skrēja.
Viņi ieradās lielajā mājā pēdējie un piegāja pie galda, kas bija klāts ar uniformām.
Tādēļ, ka bija pēdējie, viņi dabūja kopīgu numuriņu. Ar uniformām viņiem negāja
diez ko labi, jo visas uniformas bija par platu Māra kaulainajam ķermenim, bet par
šauru – Imantam. Beigu beigās sarunāja, ka ģērbsies paši savās drēbēs, tikai tajās
pašās krāsās – dzelteni šorti un zaļš krekls. Dabūjuši mājiņu atslēgas, viņi gāja to
meklēt. Mājas numurs bija trīspadsmit, Māris bija ļoti māņticīgs, tādēļ par numuru
utojās visu ceļu. Māris ievēroja mājiņu ar numuru divdesmit viens un blakus tai –
divdesmit, viņi turpināja ceļu uz ciparu dilstošo pusi, līdz ieraudzīja māju ar numuru
trīspadsmit. Durvis jau bija pavērtas nelielā spraugā. Iegājuši iekšā, viņi ieraudzīja
zēnu.
Viņš skatījās filmu un pat neievēroja Māri un Imantu ienākam. Zēni nodomāja viņu
netraucēt un iekārtoties mājiņā. Tā viņi arī darīja. Viņi ielika mantas atvilktnē un
iekāra drēbes skapjos.
Nometnē elektronika bija aizliegta. Tomēr Imantam bez PSP vēl bija arī iPods un pat
maziņš dators. PSP un iPodu viņš slēpa aizslēdzamā dienasgrāmatā, kurā bija izgriezti
caurumi to formā. Datoru viņš paslēpa zem gultas matrača. Zēnam, kuru viņi vēl
nepazina, bija portatīvs DVD atskaņotājs. Toties Mārim nebija nekā.
Kad viss bija salikts vietās, filma, kuru skatījās nepazīstamais zēns, arī beidzās. Viņš
to izslēdza un pagriezās uz pretējo pusi, kur bija būdiņas galvenā telpa. Zēns nobijās,
jo negaidīti ieraudzīja divus citus zēnus. Māris paskatījās uz Imantu un ieraudzīja, ka
viņam ir plaši ieplēstas acis. Pēkšņi Imants iesaucās:
- Ludi!
Izrādījās, ka viņi bija pazīstami. Zēnu sauca Jānis, tomēr visi viņu sauca otrā vārdā -
Ludvigs.
Visu pirmo dienu, kura bija paredzēta iekārtoties un iepazīt nometni, viņi pavadīja
runājot un spēlējot spēles. Vakarā viņi gatavojās iet gulēt un atskārta, ka viņiem nav
gultasveļas. Nodomājuši, ka ārā ir pārāk tumšs, lai ietu uz lielo māju, visi trīs
nosprieda šo nakti gulēt bez gultasveļas. Gulēšana bija grūta, matracis un sega bija
pārāk raupja un berzēja ādu. Aizmigt bija grūti, tomēr viņi aizmiga.
Ap kādiem pieciem no rīta visi trīs pamodās no žēliem gaudiem aiz loga. Viņi izlēca
no gultām un pieskrēja pie loga. Visiem sejā bija redzamas bailes. Pēkšņi mājiņas
durvju rokturis pakustējās. Māris un Imants aiz bailēm nokrita un atsitās pret skapi.
Durvis bija aizslēgtas tikai ar vienu no trim slēdzenēm. Durvis tika raustītas, dauzītas
un lauztas. Pēc kāda laiciņa Ludvigs saņēmās un piegāja pie durvīm. Pastiepis roku,
viņš aiztaisīja pārējās divas slēdzenes. Pēc kādām minūtēm četrām durvju laušana
beidzās. Visi trīs apsēdās gultās, bet gulēt negāja, jo bija pārāk nobijušies. Pēc kāda
laiciņa atskanēja skaļi kliedzieni. Tie bija izmisīgi palīgā saucieni.
Otrā dienā neizgulējušies un noguruši viņi gāja uz lielo māju brokastīs. Ieradušies
lielajā mājā, redzēja, ka soli ir sadalīti pēc mājiņu numuriem. 1 – 10, 11 - 20, 20 – 30
un tā tālāk - līdz 100. Visi izskatījās diezgan moži, izņemot tos, kuri sēdēja pie
33