Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
un sapratu, ka saules žilbinājums, salīdzinot ar zibeni, nav nekas. Vairs nekas, nekas,<br />
nekas...<br />
Viņš runā pārāk konkrēti - pazīstami, tik saprotamiem vārdiem. Mana zvaigzne<br />
noraugās uz mani un saka:<br />
- Tu zini, ka viņš tagad ir tavās rokās kā krītošs eņģelis - ja reiz noķēri, tad parūpējies,<br />
lai viss būtu labi...<br />
Izdilusi zaļa gaisma, divas kafijas krūzītes uz mūsu galda... Svešas, tās ir tik svešas...<br />
Drosmes runāt ar spokiem nav...<br />
Gaisma mūs atstāj tur, bērnu laukumā - klusums nebija īsts. Viņš teica, ka nav<br />
drosmes nomirt pašam.<br />
Skrūves no viņa locītavām ir daļēji izskrūvējušās. Vadi, kas piegādā elektrību,<br />
izkarājas no rētām, un šīs sāpes ir pašsaprotami pazīstamas. Viņa pasaulē ir par daudz<br />
neīstu lietu...<br />
Sveces liesmas dega pārāk lēni, un tas lika viņam nokavēt dzīvi. Vai viņš, pat manis<br />
saremontēts, spēs nostāvēt pats uz savām kājām Izslēgsim gaismas.<br />
Katra viņa ieplīsusī detaļa liek mainīt viņam domas, saplīsis, bet viņš elpo... Tas<br />
pierāda, ka viņš ir vairāk nekā tikai puzle, kas ar pazaudētām detaļām nevienam vairs<br />
nav vajadzīga...<br />
Mēs abi esam pazaudējuši adatas, un diegu apkārt ir tik daudz... Es gribu viņam<br />
vienkārši spēt samelot, pateikt, ka es jau par viņu nemaz neuztraucos...<br />
Es zinu, ka tiklīdz viņš pagriezīs seju, neviens neredzēs skumjas viņa acīs. Arī es<br />
nebūtu redzējusi, ja man acīs nebūtu iespēris šis zibens.<br />
Tur spīdēja smalki izplānotas beigas - skaistas: lēciens no torņa, atsišanās pret klintīm<br />
- pazušana. Līdz kāds atrastu sašķīdušu stiklu lauskas un sadegušus vadus...<br />
05.11.2005<br />
Man ir ko teikt, bet nespēju brīžiem tomēr atrast tiešās domas... Kaut kur pastaigājas<br />
mans prāts - kaut kur, caur vējainajām ielām, kaut kur, kur klusums runā skaļāk par<br />
jebko, kas skaļš. Un atkal kavējos atmiņās... Kaut kur nu jau pavisam dzeltenajās<br />
lapās, kas izmētājušas pašas sevi pa parku, sekojot vēja izelpas straumēm, guļ manas<br />
domas. Kaut kur, kur ir nedaudz auksti, bet kur skaistums ir vilinošāks par aukstumu.<br />
Un kāpēc gan aukstums skaistumā nevarētu būt vilinošs<br />
Laiks ir aizskrējis eņģeļa spārnu vēziena ātrumā, ātrāk pa gaismu. Zibeņotās debesīs<br />
vien lido melni putni, izpūrušām spalvām, laikam nav bijis laika pat pamanīt, kas tie<br />
par putniem. Es esmu centusies atstāt jūtas novārtā jau ilgi. Jau pagājis pusgads... Un<br />
man gribas būt atkal bērnam. Tik ļoti netīšām visu redzēt, dzirdēt, darīt...<br />
Jau pati nesaprotu, cik tālu esmu nonākusi... Vai kaut kur visā vēl joprojām stāvu<br />
vērojot Un es gribu kustēties, bet prāts ir stiprāks par sirdi šobrīd, un prāts, mans<br />
uzticamais vergs, noasiņojis, mani bez pārliecības nelaidīs ne uz vienu, ne otru pusi.<br />
Manu sirdi plēš uz pusēm! Bet tas nekas. Kā es teiktu citiem – tas, ka sāp, vismaz<br />
pierāda to, ka tev ir sirds un ka tev ir jūtas.<br />
Varbūt man atliek atkal uzlikt savas rožlapu bruņas Jo ir tik daudz, daudz ērkšķu, un<br />
tie ir asi kā zibens ātruma mērītāja rādītājs. Varbūt tāda vispār nav<br />
Atklāti sakot, man ļoti gribas vienu lietu - tikšanos ar nepazīstamu cilvēku, tādu, ar<br />
kuru varētu parunāt par visu un neko. Gribas tikties ar kādu, kas man uzdāvinātu rozi,<br />
kas spētu mani ar savām rožlapiņu bruņām kaut uz neilgu laiku pasargāt no ērkšķiem -<br />
gribas kādu brīdi atbrīvoties no visām pārņemošajām un spēcīgajām domām.<br />
Varbūt vienkārši es gribētu satikt kādu, ar ko nebūtu jārunā vispār, kādu, ar ko<br />
klusums būtu visskaļākā saruna.<br />
11.02.2006<br />
56
Change language