You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
daudzstāvu mājas, tik pelēkas tik aukstas, tik elpu slāpējošas...<br />
Es vēlos būt pie jūras... kur naktstauriņi varētu man palīdzēt nodziedāt šo augsto noti<br />
dziesmai, kas veltīta manai zvaigznei, un es salūzu. Es salūzu... Lauz mani, lauz mani,<br />
bezmiegs.<br />
Zvaigznes kā nav, tā nav, es domāju par to vakaru, kad tās redzējām kopā, tas šķiet tik<br />
sen un nesen, tomēr un sen... Tomēr, atmiņās - kā vakardiena, zibšņi, es zinu, ka tu to<br />
visu redzēji tā kā es, jo tu vēlējies to tā redzēt. Es izkliedzu pāris neskaidrus vārdus,<br />
un reibonis un salda garša uz lūpām, tabletes pulverī izkusušas un zvaigzne nerādās<br />
un neatbild saucieniem, vien smejas, vien smejas. Ja paņemšu rokās zvaigzni -<br />
apdedzināšos.<br />
Kāpas var dzirdēt kā jūra šalc.<br />
- Es vēlos būt tavs draugs, zvaigzne, es mīlēšu Tevi, nāc, nāc es Tev pāri nedarīšu, - tā<br />
viņa saka, tā manā prātā viņa čukst. Tā nerādās, paslēpusies aiz tumšās velves, tikai<br />
klusi smej. Rotaļāšanās Paslēpes tikai sāksies. Es lēkšu pie Tevis zvaigzne. Viņa lec,<br />
viņa krīt, sāp.<br />
Atverot acis pēc trieciena, priekšā ir bruģis. Pa labi asfalts, pa kreisi asfalts. Asins pile<br />
uz bruģa, dvēsele uz bruģa - pārdota, izniekota.. Salda garša uz pirkstiem. Augstie<br />
mūri apkārt... Mašīnu rūkoņa. Te, lūk, bija viņas jūra, te nu bija manas smiltis...<br />
Karote cukura un dažas īpašas piedevas tajā...<br />
Te nu bija viņas jūra un manas smiltis.<br />
04.08.2006<br />
Es palūkojos uz viņu un redzu neko. Es skatos uz viņu un redzu patiesību. Tā ir<br />
pasaule, tā ir vesela pasaule, starp mums abiem un tā ir pārāk liela, lai es spētu visu<br />
aptvert un saprast no notiekošā... Tikai ķīmiskas vielas, ko norīt un tad sev iestāstīt, ka<br />
tā ir vieglāk elpot. Tikai viņš - tablešu vietā, tikai viņš, kas reibina līdz atmiņā<br />
izrotātiem caurumiem, līdz mirkļa apstādināšanai, līdz palikšanai tajā, pat tad, kad<br />
viss jau beidzies. Un es tur sēžu uz palodzes ar kājām pāri malai, skatos uz to, kā<br />
piedzimst jauna diena, grūts, pelēks rīts, ko atcerēties un paturēt sevī aiz atslēgas. Vēl<br />
joprojām kā divi svešinieki, kas naktī pārtop par šķietami tik ilgi pazīstamiem<br />
klusuma sargātājiem, un mēs esam vieni. Viens viņa rokas pieskāriens, un viss ir tā, it<br />
kā mēs būtu tur vieni, kā uz savas planētas, bet tā nav mana planēta, dīvaini, ka tā nav<br />
mana.<br />
Viņš saka, ka nekad nav domājis par savējo, jo pietiekot tikai ar vienu, ko apbrīnot, ja<br />
ir jāizvēlas sava īstā starp divām, tad ir sāpīgi. Aizver acis un atkal kā toreiz - atver<br />
vaļā un vēl joprojām tā būs. Vai tas ir tikai pieskāriens un skūpsts ar atvērtām acīm,<br />
tie ir meli, meli, meli Tad kāpēc es to visu tik ļoti novērtēju Un viņš Dīvaini tik ļoti<br />
sevi nesaprast. Nesaprast sevi, viņu un mūs.<br />
Un tomēr es smaidu, un es smaidu šovakar beidzot, mazliet caur asarām, bet smaidu,<br />
dīvaini, ka kaut kādas jūtas šobrīd tik pēkšņi spēj mani ietekmēt... Gribētos saprast to,<br />
kāpēc valdzina šīs stundas, tagad vienai domājot par visu un saprotot, ka tas ir tikai<br />
kaut kas jauns uz manas mazās planētas, ka man ir jauns ciemiņš, turpat manā<br />
galaktikā dzīvojošs draugs. Princis, ar kuru var klusēt. Tas, kas ir gaidīts bezgalīgi ilgi<br />
un nu ir atrasts, un uzreiz iemīlēts ar tādu mazu, smieklīgu mazas princesītes mīlestību<br />
pret zvaigznēm, pret gaisu, pret ziediem un ziepju burbuļiem, tīri pasaulīgu mīlestību,<br />
kas liek pievērst uzmanību tam, ka rūp.<br />
04.09.2006<br />
60
Change language