Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Mazas lietus lāses atsitas pret asfaltu un izšķīst uz cietās, aukstās virsmas. Es eju pa<br />
sliedi, ne sliedēm, bet gan tikai vienu vienīgu sliedi - šobrīd viss ir tik ļoti nogājis no<br />
sliedēm.. Bet kaut kā uz priekšu virzās. Tikai nemanāmi.<br />
Slīd un es zinu, ka tik pat slidīgi es jūtos, gribētos ļauties tam un tik bezspēcīgi nokrist<br />
gaidot. Un es nevaru to dienu sagaidīt. Bet es zinu, ka reiz es tur nokritīšu, zemē,<br />
slapjumā ievilkta bezspēkā.<br />
Kautrīgs garāmgājēja skatiens raugās tā, it kā viņš mani redzētu izģērbtu, un novēršas,<br />
nu labi, es varu arī izģērbties.<br />
Lai nu kā... Vienalga...<br />
Es iedomājos, kā būtu, ja visas zvaigznes, ko mēs redzam, kaut kādā veidā būtu<br />
lidmašīnas un kā es justos to uzzinot. Reizēm viņas tur tiešām augšā nav... vismaz<br />
šķietami.<br />
Sapratu, ka daudzi cilvēki man tomēr ir vienaldzīgi un ka mana pasaulīgā mīlestība<br />
pret visu Visumu un tajā dzīvojošajām būtnēm ir kaut kur noslēpusies... Aizgājusi Es<br />
neesmu viņu nekad pa īstam sapratusi, un man bail, ka šoreiz būs par vēlu atvainoties<br />
tai un sniegt sapratni. Kas prom, tas uz visiem laikiem… Nekad vairs nebūtu tāpat, pat<br />
ja es to atgūtu. Kas gan tagad mani iedvesmos, kad jūtos tik nekāda... Šī lietus<br />
molekulu nāve Arī bruģis mitrs. Tas viss mani padara aklu. Nekas vairs nešķiet<br />
skaistāks par neko un lietu.<br />
Es jau labu laiku vairs neesmu tā pati. Es vairs neesmu iemīlējusies pasaulē, un mana<br />
atkarība no dzīves man sāk šķist mazliet arī nožēlojama, ne vien skaista.<br />
Lepna sieviete, viņa ir… Visi viņu ciena.. Es arī, es cienu.<br />
Laiks iztek, un es jau esmu mājās. Laiks iztek pārāk ātri... Un es esmu zaudējusi<br />
sevi... Nekad vairs nebūs tāpat.<br />
13.09.2006<br />
Slikta diena, un man liekas, ka es tūlīt nosmakšu. Ir sajūta, ka kāds ir manī un visu<br />
cenšas ievilkt savās plaušās, kāds, zog man atvēlēto gaisu un saīsina manus laimes<br />
mirkļus. Tu ievelc elpu, un man sažņaudzas kakls, ceļš gaisam ir aizsprostots, šķiet,<br />
ka man kaklā ir iesprūduši vārdi, ar ko sevi atbrīvot no nastas. Laikam pārāk ilgu laiku<br />
jau esmu aizmirsusi klusumu ar pildspalvu rokās. Laiks, steiga.. Viens aiz otra<br />
sastājas mazi nejēdzīgi iemesli, ar kuriem izrotāt attaisnojumus, ko gudroju pati sev.<br />
Laikam būtu jāatsāk pievērsties sev un sev atvēlētajiem mirkļiem, lai arī tik ļoti<br />
cenšos aizmirst par realitātes sagrautiem prinčiem.<br />
Es jūtos kā pārdodot savas emocijas apātijai, kas tās pērk kā akcijas, maksājot ar<br />
mieru, bet esmu sapratusi, ka ne gluži šis miers ir tas, ko es vēlos... Es vēlētos mieru<br />
ar piedevām. Pārāk vienmuļi slīd garām emocijas, kuras nespēju notvert, lai arī<br />
gribētos, bet stāvu zemē kā iemieta... Un skumji noskatos uz tām.<br />
Vai kāds varētu mani paņemt aiz rokas un aizvest pastaigā Tik sen nav sēdēts,<br />
stundām ilgi ķerot ar acīm bērnu smaidus un jūtot to smieklu izraisītās skaņas<br />
vibrācijas ausīs... Tik sen nav izbradātas dubļu peļķes ar basām kājām... Un ļoti sen<br />
nav izstaigātas parku strūklakas un strautiņi...<br />
Šķiet, ka tik sen nav smiets par muļķīgu joku... Un viss apkārt ir tik pārspīlēti neīsts...<br />
Un pat taureņi vairs neatzīst savus dzimšanas dienas viesus, kas noskatījās un<br />
izdzīvoja līdz dienai, kad tie pārvērtās par spārnainiem vasaras bērniem.<br />
Ir sajūta, ka es būtu aizgājusi no kādas pasaules neatvadoties,k un tas viss kļūst par<br />
smagu... Vai kāds man var apsolīt, ka palaidīs mani zem savas ādas, lai es varētu<br />
paspēt vēl atvadīties jau saprotot to, ko es nebiju sapratusi Un es gribu tieši tavu bālo<br />
ādu, kas man liek apklust un tai pieskaroties ir vēlme raudāt... Es gribu izprast tieši to,<br />
61
Change language