Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Lauma Saliņa. Kāda jēga<br />
Es skatos uz saplēsto papīru kaudzi, kas atrodas uz grīdas. Tie visi ir mani pēdējā<br />
laikā iesāktie, bet nepabeigtie darbi. Tiem ir sākums un vidus, dažiem arī nobeigums,<br />
taču tiem kaut kas pietrūkst, varbūt tā ir nepabeigtība, varbūt tie ir meli, lai gan<br />
visdrīzāk man šķiet, ka tā ir nepatika pret pašu darbu kopumā.<br />
Tā arī vajadzētu notikt ar šo darbu, jo man tas liekas bezjēdzīgs, bez jebkādas jēgas,<br />
bez zemteksta un pamācības.<br />
Tas ir grūti, ja tev nepatīk nekas, ko tu esi radījis un veicis. Šim darbam jau šobrīd<br />
vajadzētu atrasties uz grīdas, taču tā nav. Kāpēc! Varbūt tāpēc, ka es vēlos palielīties<br />
citu priekšā ar to, ka es arī kaut ko vispār daru, nevis tikai sēžu, skatos TV un riju<br />
pakām saldējuma. Varbūt tas ir tāpēc, ka es gribu, lai kāds mani uzliela un pastāsta,<br />
cik es patiesībā labi rakstu. Es nezinu ... taču neviens no šiem variantiem man neliekas<br />
pietiekami labs, lai tā tiešām būtu, jo mani īpaši neinteresē citu viedoklis par mani, par<br />
to, ko es daru vai vēl sazin ko. Man liekas interesanti uzklausīt citu viedokļus par<br />
mani, bet arī ar to tas droši vien aprobežojas, jo es esmu par slinku, lai kaut ko<br />
mainītu, un par slinku, lai vispār gribētu mainīt.<br />
Es skatos datorā un domāju – kāda jēga vispār ir manai dzīvei Un vai vispār ir<br />
vajadzīga jēga, lai dzīvotu... Visi runā par likteni un par to, ka mēs uz zemes esam, lai<br />
kaut ko izdarītu, bet - ja tu netici liktenim un netici arī tam, ka tu esi radīts, lai ko<br />
paveiktu, tu atkal nonāc pie jautājuma, kāda jēga tev vispār eksistēt! Jūs droši vien<br />
domājat, ka draugiem būtu skumji, ģimenei arī, bet ko darīt, ja tu zini, ka viņi bez<br />
tevis varētu izdzīvot arī tāpat Ja tu dažreiz liecies kā traucēklis viņiem, kā viņu<br />
pienākums. Tev sāk šķist, ja tevis nemaz nebūtu, visiem klātos labāk. Ja tu negribi<br />
mirt, tu atkal nonāc pie šī paša jautājuma, un tad tev sākt palikt garlaicīgi, jo kuram<br />
gan patīk sev uzdot vienu un to pašu jautājumu Nevienam.<br />
***<br />
Es atveru acis. Tajās iespīd saule. Es atkal tās aizveru, un tā ir labāk.<br />
Šī ir pirmā vasaras diena. Tas nozīmē, ka beidzot skola ir beigusies un brīvlaiks ir<br />
klāt.<br />
Es guļu Jūrmalas smiltīs un domāju, domāju par to, ko varētu darīt šovasar. Trīs<br />
mēneši nebeidzamas jautrības un piedzīvojumu. Es apveļos uz vēdera. Tā ir ērtāk.<br />
Radio skan kāds patīkams meldiņš un saulessargs met jauku ēnu.<br />
Es pieceļos un eju uz jūru. Speru pirmos soļus ūdenī. Auksts! Bet – jo vairāk es<br />
bradāju, jo siltāk kļūst. Un beidzot es sadūšojos peldēt. Ūdens ir dievīgs. Es peldu, un<br />
man nemaz negribas virzīties uz krastu. Bet tomēr... lēni virzos uz to.<br />
Iznākusi no ūdens, apguļos uz dvieļa un sauļojos. Tā varētu pavadīt visu dienu.<br />
Es atveru acis un paskatos pulkstenī – esmu nogulējusi trīs stundas! Mamma būs<br />
nikna. Es, cik ātri vien varu, ņemu rokās somu, iebāžu tajā dvieli, velku drēbes virsū<br />
peldkostīmam. Tad es ņemu vienā rokā saulessargu un uz pleca uzmetu somu. Skrienu<br />
uz vilcienu. Tas pienāks pēc desmit minūtēm. Kāpēc tik ilgi!<br />
Beidzot tieku vilcienā, tas ir pārbāzts, viss prieks par peldēšanos zudis. Man galvā jau<br />
skan mātes dusmīgā balss un pārmetumi par to, ka esmu tāda bremze. Jau redzu, kā<br />
viņas roka paceļas un ar slaidu kustību trāpa man pa seju, un atkal dzirdu balsi, bet nē<br />
– ne jau mammas. Nepazīstamu. Tā lūdz uzrādīt biļeti. Es atveru acis un redzu, kā<br />
pusmūža sieviete nervozi skatās uz mani un prasa, lai parādu to sasodīto biļeti.<br />
Izvelku no kabatas nedaudz saburzīto, bet tomēr biļeti.<br />
40
Change language