Ievadam - Patnis

Rūta Gabaliņa
Ir izstaigāta visa pasaule. Nekur nav bijis miera, nekur - brīvības.
..Un tā mēs pavadām dzīvi - skriedami, meklēdami, bet nezinādami - ko. Mūsu mērķis
ir dzīvot, taču mēs jau to nedarām! Mēs nepriecājamies - tā patiesi, īsti, neizbaudām
to, ka esam dzīvi, ka spējam sajust, elpot, mīlēt - mēs tikai eksistējam un nogurstam,
un žēlojamies par dzīvi. Par to, ka tajā nekā nav. Sabiedrības normas mūs iesprosto un
salauž mūs. Tā mēs ejam pa savu pelēko dzīvi starp sprostiem un sētām, un pelēkām
aizslēgtām durvīm. No mums gaida, ka būs ģimene, būs darbs, ka mēs skriesim un
nekas mums nebūs viegli. Ka mocīsim sevi, lai būtu tādi, kādus mūs grib redzēt.
Mums nekas nedrīkst izdoties labi vai viegli, jo ne jau tad mēs būsim gudri un
apķērīgi, bet gan uzdevums par vieglu. To visu varētu tik viegli izbeigt, jo viss -
likumi, normas un nauda tavā bankas kontā - viss ir tik trausls. Tas viss ir
izdomājums. Tukšs gaiss.
Mēs blandāmies pa pasauli, tiekot ieslodzīti likumos, tos izbēgot un saņemot sodu. Un
tā pa apli. Cenšoties būt tādi, kādus mūs grib redzēt citi. Cilvēki saka - viņi interesējas
par tavu viedokli, vienalga, vai esi deputāts vai ubags, vai skolēns, taču tā nav. Ja tu
esi nekas - tavas domas ir nekas.
Vai mūsu dzīvei ir jēga Jā, ja tu to atrodi un ja tu esi Kaut Kas, tava dzīve un tās
mērķi var iegūt nozīmi arī citu acīs - viņus iedvesmot, viņus mācīt. Neesi viens no
pelēkās masas - pastāvi par savu viedokli, vienalga, cik tev gadu, cik tev naudas un
kur tu strādā, bet pats galvenais - izbaudi dzīvi. Tev tāda ir tikai viena.
14