Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Eva Stangvila. Eseja<br />
Sastindzis skatiens, sastindzis vienā pulksteņa sitienā ar sirdi.<br />
Viens no pasaules skaistākajiem un reizē bīstamākajiem<br />
atspulgiem guļ starp stingumu un skatienu.<br />
Tuk...tuk... Sirds saņēmusi glābjošo poti.<br />
Nemierīgi.<br />
Liesmas. Visur. Visapkārt Tev. Un Tev nav, kur bēgt, Tev nebūs<br />
bēgt. Tu neesi pārdabisks, Tev nebūs izgaist. Tu esi dzīvs, Tev būs<br />
redzēt un just.<br />
Un Tavā acu priekšā šīs liesmas, prātu saārdošākās par visspēcīgāko narkotiku, šīs<br />
pašas liesmas, kuras pagaidām vien rotaļājas, pieņemot visneatdarināmākās sevis paša<br />
paņemto dvēseļu formas. Tās neprasot paņems visu, kas Tev dārgs. Un Tu nespēsi<br />
iesākt neko. Neko. Ak, Tu, nevarīgais cilvēk...<br />
Tu esi akls, bet Tu redzi. Tu esi dzīvs, tādēļ Tu jūti. Tu esi klibs, bet Tev ir spārni.<br />
Tu necelsies un neliegsi neko sev atņemt, jo nespēj to.<br />
Ja Tu spētu apturēt liesmas, Tu to nedarītu, jo viss atņemtais arī bez fiziskas<br />
klātbūtnes mīt Tev sirdī. Jo Tu jūti.<br />
Bet aizlidot Tu vari. Un Tu aizlidosi!<br />
Tikai... Tu jau tiec turēts aiz viena spārna.<br />
Instinkts izdzīvot vai savas būtības saglabāšana<br />
Caur saviem sāpju kliedzieniem Tu izvēlies otro. Un Tu sadedz.<br />
Pēdējais skats. Stindzinoši skaists, kurš atkal aptur Tavu sirdi, šoreiz to nožņaudzot.<br />
Eiforija. Tava vienīgā un pēdējā.<br />
Tev atlika vien noraut sev vienu spārnu un glābties. Tu to varēji.<br />
Nē, Tu nevarēji.<br />
Piedod, ka atļāvos Tevi nosaukt par nevarīgo cilvēku.<br />
Žžžž. Žžžž. Nē, griezīgāk. Šī dīvaiņa nagu atstātās pēdas drūpošajā, netīrajā, bet reiz<br />
tik mīļajā sienā. Jā, pat siena tam reiz bija mīļa. Un ne siena vien, pat katrs traips uz<br />
tās. Tomēr tas viss bija. Tas nav un nebūs- tas bija. Neviens nezina- kad. Tāpatneviens<br />
nezina šo dīvaini. Un muļķīgi būtu jautāt, vai maz ir vēlējies pazīt. Viņš tāds<br />
vienkārši ir- dīvainis bez vārda; viņš nav redzams, viņš nemājo nekur- ne atmiņās, ne<br />
sajūtās, pat ne mazākajā sava prāta kaktiņā-, viņš vairs nav īsts.<br />
Siena runā. Dīvainis to skrāpē. Bet to nedzird neviens. Ir dzirdamas vien sienas<br />
izdotās skaņas. Tā nevaid sāpēs, jo tā vairs nejūt. Juta kādreiz, bet tas jau pagājis. Tas<br />
nav un nebūs, tas izbijis. Izbijis, tāpat kā laiks, kad tā dīvainim bija mīļa. Siena<br />
turpina nejust, vien bezkaislīgi izdod skrāpējienu skaņas, palaiž tās tālāk pasaulē.<br />
Nesadzirdētas.<br />
Arī dīvainis nejūt. Nejūt, tāpat kā neeksistē. Tas tikai bezkaislīgi skrāpē sienu. Un pat<br />
viņš pats nezina- kādēļ. Vairs nezina.<br />
Pelēkmākoņaini zilās debesis šovakar tik pretīgi kontrastē ar tumši zaļajām koku<br />
galotnēm, kuras kā pirksti stiepjas tām pretī... līdz aizsniedz. Līdz sasniedz, pieķeras<br />
un neatlaižas. Parausi debesis uz augšu - izstaipīsi kokus! Tādēļ nerauj. Kamēr<br />
neatlaižas.<br />
Kad atlaidīsies Es nezinu. Tad, kad mākoņi uzdursies šīm pašām koku galotnēm<br />
un paliks tur asiņot. Tikai bez sāpēm. Sāpes neredz, jo kontrasti pārāk spilgti. Un<br />
vienalga izskatās pretīgi. Tik pretīgi, ka varbūt pat skaisti<br />
63
Change language