mība, ar ko saslimstot uz mūžu. A. Kļavis atbildējis, ka esot no tās izārstējies. Tomēr I. Ziedonim izrādījusies taisnība. Tagad A. Kļavis stāsta: „Dzīvē viss notiek tieši tā kā tam jānotiek. Mēs vienīgi iepriekš nezinām, kam jānotiek, tāpēc nereti alojamies savos vērtējumos. Iespējams tas, ko es toreiz saucu par vilšanos, patiesībā bija vērtību pārvērtēšana un jaunas pieredzes akumulēšana. Un neviena pāreja citā kvalitātē nenotiek viegli. Tas ir gan sāpīgi, gan reizēm arī traģiski.” 1995. gadā A. Kļavis atgriezās žurnālistikā, sāka strādāt par laikraksta „Likuma Vārdā” galveno redaktoru un Valsts SIA „Likuma vārdā” direktoru, kas izdeva arī grāmatas un citus iespiedmateriālus, vēlāk laikrakstu „Fakts”. No tā laika būtiskākās bija viņa redaktora slejas „Faktā”, kurā jau ar nobriedušas personas skatījumu tika vērtēti un analizēti valstī notiekošie procesi. Arī citi viņa rakstītie raksti bija saistoši, aizraujoši, tādi, ko var izlasīt vienā paņēmienā. 2005. gadā iznāca A. Kļavja romāns „Adiamindes āksts” (22. att. pielikumā Nr.9), kas ievada vēsturisko romānu ciklu „Viņpus vārtiem” par latviešu tautas ceļu laikā, sākot ar 11. gs., bet galvenokārt akcentējot 18., 19. un 20. gs. Tie ir romāni par mūsu tautas vēsturi, koncentrējot to visu vienā konkrētā vietā - bijušajā Adiamindē, tagadējā Skultē un tās apkārtnē Liepupē, Pēterupē, Limbažos. Pats autors uztur spēkā mītu, ka pie romāna ķēries, kad 2002. gada ziemā nejauši salauzis kāju un viņam parādījušās pagātnes vīzijas par to vietu, kurš viņš pašlaik dzīvo. Īstenībā, kā atzīstas A. Kļavis, doma par vēsturisku romānu jau bijusi labu laiku, vienīgi nav bijis laika uzsākt tā rakstīšanu. Tāpēc negadījums beidzot ļāvis ieceri īstenot un tad arī vīzijas radušās. Sākotnēji ciklā bija paredzēti trīs romāni. 2007. gadā iznāca otrais „Rīgas kuprītis” (23.att. pielikumā Nr.9), bet 2009. gadā trešais „Piesmietais karavīrs” (24.att. pielikumā Nr.9). Pie šīs grāmatas strādājot autors sapratis, ka 20.gs. notikumi ir tik blīvi un nozīmīgi, ka tos nav iespējams aprakstīt vienā grāmatā, tāpēc tiem būs veltītas divas. Pēc BO Valsts SIA „Likuma vārdā” likvidācijas Aivars Kļavis bija VSIA „Latvijas Vēstnesis” redaktora vietnieks un laikraksta „Latvijas Vēstnesis Plus” redaktors (2003.-2005.g.), neilgu laiku strādāja žurnālā „Kapitāls”. Kā žurnālists sadarbojies un 2008. gadā kā redaktors veidojis žurnālu 40 Plus. Kopš 2007. gada pavasara A. Kļavis nodarbojas tikai ar radošu literāta un žurnālista darbu. Pašlaik viņš strādā pie romāna cikla pēdējās grāmatas. Žurnālistikā sadarbojas ar laikrakstu „Diena”, portālu LV.LV., žurnāliem „Kapitāls”, „IR”, „Sestdiena”, „Ilustrētā Zinātne”, „Ilustrētā Vēsture” un citiem. Tēmu loks, par ko viņš raksta, ir ļoti plašs, bet pamattēmas ir ekonomika, sociālie un morāles jautājumi. A. Kļavis savos rakstos un emuāros precīzi un saprotami izklāsta problēmas vai attiecīgā jautājuma būtību. Tas padara rakstus viegli saprotamus un uztve- 10
amus, bet ikdienišķās tēmās viņš spēj saskatīt neikdienišķo. Vēstījums ir raits un vijīgs, valoda bagāta, tāpēc uzrakstīto ir viegli un interesanti lasīt, tas sagādā baudu. „Nav jau īsti labi, ka cilvēks vienlaikus raksta literārus darbus un žurnālistiku. Jo viens process prasa konstruktīvu, otrs tēlainu pieeju. Ir jābūt diezgan lielam profesionālam rūdījuma, lai spētu to pilnvērtīgi apvienot, nevis liktu vienam žanram dzīvot uz otra rēķina. Tas iespējams tikai tad, ja pret abiem izturas vienlīdz nopietni. Es pat teiktu ar vienlīdzīgu pietāti. Tad dzīves pieredze, ko dod žurnālistika netieši palīdz literārajā darbā, bet literāra tēlainība, asociācijas žurnālistikā. Tāpēc nevaru pateikt, ko rakstīt grūtāk - žurnālistiku, vai romānus. Katras prasa savu pieeju, bet abi vienādi lielu koncentrēšanos un pašatdevi,” saka rakstnieks (9.att. pielikumā Nr.5). 11