SATURA RĀDĪTĀJS - Limbažu Galvenā bibliotēka

punktu rakstnieks uzskata 1971. gada 25. decembri, kad laikrakstā „Literatūra un Māksla” tika
publicēti stāsti „Un tā – pilsētā ienāca klauns” un „Viss taču bija pavisam vienkārši”. Stāsti tolaik
izsauca lasītāju un kritiķu interesi. Jo vairāk tāpēc, ka jauno rakstnieku neviens nepazina un viņš
pirms tam nebija apgrozījies literārās aprindās, bet – kā izrādījās - atrodas armijā. Šodien to sauktu
par labu publiskā tēla veidošanu. Toreiz tā bijusi skarba dzīves realitāte.
Pirmo panākumu iedvesmots, A.Kļavis armijā uzrakstīja visus stāstus (izņemot pēdējo),
kas vēlāk apkopoti viņa pirmajā grāmatā „Kafejnīcās zagtas karotītes” (10.att. pielikumā Nr.6).
Autors atzīst, ka, lai gan katrs stāsts rakstīts ar zināmu laika intervālu, pārsvarā pa nakti kazarmās,
tomēr viņš jau kopš paša sākuma domājis par to kopējo kompozīciju un savstarpēju sasaisti,
pat neattiecinot to uz grāmatu. Tas vairāk noticis intuitīvi. Grāmata iznāca 1976. gadā un, mūsdienu
valodā runājot, kļuva par tā laika jauniešu bestselleru jeb kulta grāmatu. (2.att. pielikumā
Nr.1)
A. Kļavis pats pārstāvēja paaudzi, par kuru raksta un kurai raksta, tāpēc runāja ar to viņas
pašas valodā. Tiem laikiem tā bija liela uzdrīkstēšanās. Šo īpašību rakstnieks saglabājis līdz šodienai:
runāt ar cilvēkiem viņu valodā, lai lasītāji uzrakstīto saprastu. Vienlaikus stāsti ir romantiski,
ļoti tēlaini, sirreāli un tās ir lietas, kas tobrīd sabiedrībā jau ienākušas ar Ojāra Vācieša,
Imanta Ziedoņa, Māra Čaklā dzeju. Tomēr kritika šo grāmatu sagaidīja vēsi, pat negatīvi. Tajā
pašā gadā Aivars Kļavis tika uzņemts Rakstnieku savienībā un ilgu laiku bija jaunākais RS
biedrs. 1974.gadā A.Kļavis nodibina ģimeni, kurā piedzimst dēli Atis un Reinis. 1981.gadā rakstnieks
absolvē LVU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.
Rakstnieka Aivara Kļavja dzīvi un daiļradi var iedalīt trīs periodos.
Pirmais ilgst līdz 1986. gadam, kad tika uzrakstīts garais stāsts „Es saucu lai atsauktos”
(17. att. pielikumā Nr.7), kas 1988. gadā iznāca grāmatā. Tas it kā noslēdza rakstnieka jaunības
periodu gan attiecībā uz viņa paša gadiem, gan tēmu izvēli, jo literārajos darbos un publicistikā
šajā periodā dominēja jauni cilvēki un ar viņiem saistītas problēmas. Šajā laikā iznāca stāstu krājumi
„Apmācies, gaidāms lietus”(12.att. pielikumā Nr.6), „Satikšanās spogulī”(14.att. pielikumā
Nr. 7). Tajos galvenokārt runāts par cilvēka un personības atbildību laika un līdzcilvēku priekšā.
Iznāca arī publicistisku aprakstu krājumi „Kur kritīs ābols” (15.att. pielikumā Nr.7), „Tu jūs un
pārējie” (13.att. pielikumā Nr.6). Arī tajā dominēja šī pati atbildības tēma, tikai jau runājot par
konkrētiem gadījumiem, kas saistīti ar ģimeni un nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem.
Vēl, kā stāsta pats rakstnieks, šo periodu raksturo ļoti aktīva sabiedriska un profesionāla
darbošanās. Strādājot žurnālā „Liesma” viņš veicis dažādus sabiedriskus pienākumus, ļoti enerģiski
darbojies Rīgas Jauno literātu apvienībā. Vēlāk strādājis par Rakstnieku savienības Literatūras
propagandas biroja direktoru un bija jaunākais direktors Baltijā. Viens no RS LPB uzdevu-
7