SATURA RĀDĪTĀJS - Limbažu Galvenā bibliotēka

kvintesenci. Savukārt publicistikā tajā laikā tapušie darbi vairāk saistīti ar kultūras un literatūras
procesu.
To laiku atceroties, A. Kļavis saka: „Man tas nenoliedzami bija ļoti smags laiks. Es nepārtraukti
atrados konflikta un stresa situācijā. Lai saglabātu žurnālu un neļautu to likvidēt vai atdot
citai redakcijai, man vajadzēja pieņemt lēmumus, kas ne visiem patika. Rezultātā mani ik pa brīdim
neieredzēja abas puses – kā oficiālie izdevēji Centrālkomiteja, tā redakcijas kolektīvs. Tagad
es saprotu, ka viss, kas toreiz notika, bija pilnīgi likumsakarīgi. Un kādam bija jāskrien laikam pa
priekšu, citādi nekas nebūtu noticis. Par laimi mēs nebijām tādi vienīgie un pat visdrūmākajos
brīžos es jutu simtprocentīgu Rakstnieku savienības atbalstu, lai gan arī tai vajadzēja rēķināties ar
reālo situāciju.”
Tomēr pēc neatkarības atgūšanas redakcijai nācās piedzīvot šoku. Izrādījās – jaunajā valstī
literārs jaunatnes žurnāls nav nepieciešams. Lasītāju skaits saruka, tirāža krītās, bet 1991. gada
sākumā ar valdības rīkojumu presei bija jākļūst saimnieciski patstāvīgai. „Avotam” tas nozīmēja
bojāeju. (4.att. pielikumā Nr.2) A. Kļavis ieteica žurnālam atgriezties pie publicistikas, sabiedrības
aktualitātēm un pašmāju literatūras. Redakcijas darbinieki gluži pretēji gribēja, lai žurnāls
kļūst vēl elitārāks, jo, kamēr Latviju no pārējās pasaules šķīra dzelzs priekškars, tur literatūrā un
mākslā notikuši daudz un dažādi procesi. Bet vidējo latvieti tas neinteresēja. Žurnālu nepirka, tam
draudēja bankrots. Konflikts starp redaktoru un redakciju bija neizbēgams un A. Kļavis, nespēdams
ietekmēt situāciju un rīkoties pretēji savai pārliecībai, lai nebūtu jāiznīcina paša radītais, no
redakcijas aizgāja. Dažus mēnešus pēc tam arī žurnāls beidza pastāvēt.
„Darbs „Avotā” nenoliedzami bija mana zvaigžņu stunda, kas daudziem vēl šobrīd ir kā
dadzis acīs. Un arī pati smagākā sakāve mūžā, ko nespēju sev piedot vēl tagad, bet laiks jau visu
nolīdzina. Arī bijušos konfliktus,” tagad saka rakstnieks.
Ar aiziešanu no žurnāla „Avots” sākās trešais periods, kas bija zīmīgs ar būtiskām pārmaiņām
arī rakstnieka personīgajā dzīvē. Viņš izšķīrās, apprecējās otrreiz, pārcēlās no Rīgas uz
pastāvīgu dzīvi Skultē, kur sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Audzēja aitas un kartupeļus, un
pašam šķita, ka rakstīšanai pielicis punktu uz visiem laikiem (5.att. pielikumā Nr.3). Jaunajā ģimenē
sievas Andas dēliem Mikam un Tomam piepulcējās abu kopīgais dēls Edžus (8.att. pielikumā
Nr.4). Vēlāk A. Kļavis to visu aprakstīja 2000. gadā iznākušajā romānā „Patvērums ilūzijām”(19.att.
pielikumā Nr.8).
Ar ironiju A. Kļavis atceras, kā vienos Ziemassvētkos (gadījums aprakstīts intervijā ar
rakstnieku laikrakstā „Latvijas Avīze”) Liepupes baznīcā saticis dzejnieku Imantu Ziedoni, kurš
vaicājis, ko viņš darot, kur pazudis. A. Kļavis atbildējis, ka vairs nerakstot. I. Ziedonis neizpratnē
teicis, vai tas maz esot iespējams, jo tie, kas sākuši rakstīt, taču vairs nevar nerakstīt. Tā esot sli-
9