Ievads starptautiskajās privāttiesībās Tvērums ... - Tieslietu ministrija

34
Otrs no Satversmes izrietošs pamatprincips, kas ir jāaizsargā, iztiesājot strīdus, kas
saistīti ar laulību, ir pienākums rūpēties par bērnu un abu vecāku pamattiesībām.
Civillikums nosaka šādas bērnu un laulāto pamattiesības, kas ir ievērojamas laulības
šķiršanas gadījumā:
1) Laulību nešķir, ja tas sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešams laulāto kopīgā
nepilngadīgā bērna interesēs;
2) Ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes
tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav
izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības
šķiršanu.
Līdz ar to tāda ārvalsts likuma piemērošana, kas liedz vērtēt nepilngadīga bērna
intereses vai arī neprasa laulāto personisko un mantisko interešu izlemšanu, varētu
aizskart Latvijas sabiedrisko kārtību. Tomēr pie šī aspekta jāņem vērā Roma III regulas
1.pantā noteiktā regulas darbības joma, kas paredz, ka regulas nosacījumi neattiecas
t.sk. uz laulības mantiskajām sekām, vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām. Līdz ar
to ir iespējams argumentēt, ka šie jautājumi vispār nav apskatāmi Roma III regulas
ietvaros, līdz ar to ārvalsts likums šajā kontekstā vispār nav vērtējams un piemērojams,
un tiesai jāskata tikai ārvalsts likuma normas šauri attiecībā uz laulības šķiršanas
pamatiem.
ES dalībvalstu laulības šķiršanas regulējuma apskats norāda, ka dažādās valstīs ir
noteikti dažādi laika ierobežojumi šķirtai laulāto dzīvei kā pamatam laulības šķiršanai.
Tomēr, vai šāda laika periodu atšķirība, ja laika periods vispār ir noteikts, ir tik nozīmīga,
lai runātu par sabiedriskās kārtības aizskārumu, ir stipri apšaubāms. Tāpat dalībvalstu
regulējuma apskats norāda uz vēl vienu laulības šķiršanas pamatu, kas pastāv citās
dalībvalstīs un ko Latvijas likums neatzīst, proti, laulības šķiršanas pamats ir vienas
puses vaina laulības pārkāpšanā bez šķirtas dzīves laika ierobežojuma, un kam nav
nepieciešama pušu vienošanās. Ņemot vērā to, ka šis pamats ir izteikti subjektīvs un
cieši saistīts ar laulāto personisko attieksmi pret laulību, pastāvot šādam laulības
šķiršanas pamatam, kas ir norādīts saskaņā ar piemērojamo ārvalsts likumu, tiesai būtu
individuāli jāvērtē, vai ārvalsts likuma piemērošanas rezultāts atbilst Latvijas
sabiedriskajai kārtībai, t.i., vai tiesa pie šāda rezultāta būtu nonākusi arī tad, ja
piemērotu Latvijas likumu.
Latvijas Civillikuma 51. un 53.pants nosaka personas, kas ir tiesīgas laulāt, proti,
kompetenta valsts iestādes amatpersona vai noteiktai konfesijai piederīgs garīdznieks.