Ievads starptautiskajÄs privÄttiesÄ«bÄs TvÄrums ... - Tieslietu ministrija

Projekts Nr. JUST/2010/JCIV/AG/0011-30-CE-0421092/00-75 „Jaunākās attīstības tendences pārrobežu ģimenes lietās Eiropas Savienībā: 

uzturēšanas saistības un laulības šķiršanai piemērojamais likums” 

Ievads starptautiskajās privāttiesībās 

Apskatāmie jautājumi: 

Tvērums 

Kāpēc ir nepieciešamas starptautiskās privāttiesības 

Piemērojamais likums 

Harmonizācija 

Tvērums 

Jebkuras valsts tiesību sistēmas viena no sastāvdaļām ir starptautiskās privāttiesības. 

Nepieciešamība vērtēt starptautisko privāttiesību regulējumu var rasties katrā 

gadījumā, kad tiesai ir jāskata prasība, kura satur ārvalsts elementu. Tomēr 

starptautiskās privāttiesības funkcionē tikai tad, ja reāli pastāv ārvalsts elements. Tām 

ir trīs būtiskas funkcijas: 

1. Paredz nosacījumus, lai noteiktu, kuras valsts tiesa (arī iestāde) ir 

kompetenta skatīt konkrētu prasību, kas satur ārvalsts elementu 

(jurisdikcijas jeb piekritības jautājumi); 

2. Nosaka piemērojamo likumu (arī kolīziju normas); 

3. Regulē jautājumu par ārvalsts sprieduma atzīšanu un izpildi (arī 

starptautiskais civilprocess). 

Starptautisko privāttiesību piemērošanas nepieciešamības pamatojums izriet no 

faktiskās dzīves realitātes – pasaulē pastāv daudz un dažādas tiesību sistēmas un, 

pieaugot valstu un tās iedzīvotāju sadarbībai, aizvien biežāk rodas situācijas, kad tiesai, 

risinot konkrētu tiesisku gadījumu, ir jāņem vērā citas valsts likuma regulējums. 

Kāpēc ir nepieciešamas starptautiskās privāttiesības? 

Lai arī sākotnēji varētu uzskatīt, ka ārvalsts likuma ņemšana vērā ir zināma atkāpšanās 

no katras valsts suverenitātes, tomēr šāds uzskats nav pamatots, vēl jo vairāk – tas var 

novest pie rezultāta, kas nav savienojams ar valsts tiesisko iekārtu. 

Neelastīga lex fori (arī – tiesas valsts likuma) piemērošana var novest pie būtiska 

netaisnīguma, ja pušu attiecības ir nodibinātas, mainītas vai izbeigtas saskaņā ar vienas 

valsts likumiem, bet strīdus situāciju vērtē citas valsts tiesa, jo īpaši, ja šo valstu likumi 

konkrētajā jomā būtiski atšķiras, līdz ar to būtiski var atšķirties tiesas nolēmums. Tāpat 

ārvalstu likuma piemērošanu var prasīt tiesā izskatāmās lietas pati būtība, jo tā, 

piemēram, satur elementu, kas pastāv tikai ārvalsts likumā, tādēļ tā ignorēšanas 

rezultātā var kļūt neiespējami atrisināt konkrēto tiesisko strīdu. 

Tā kā katras demokrātiskas un tiesiskas valsts viens no pamatuzdevumiem ir nodrošināt 

taisnīgas tiesas spriešanu, katrs gadījums, kurš satur ārvalsts elementu, ir jāvērtē arī no

2 

starptautisko privāttiesību aspekta, lai nepieciešamības gadījumā novērstu netaisnīga 

vai nepareiza lēmuma pieņemšanu. Gadījumi, kad var parādīties ārvalstu elementi, ir 

visdažādākie, piemēram, viens no laulātajiem ir citas valsts pilsonis, maksātnespējas 

gadījumā parādniekam ir ārvalsts kreditori, parādu piedziņu ir nepieciešams vērst pret 

īpašumu, kas atrodas citā valstī utt. 

Pieaugot personu mobilitātei Eiropas Savienībā (arī ES) un citu Latvijas tuvējo 

kaimiņvalstu starpā, neizbēgami pieaug arī strīdus gadījumu skaits, kas būs skatāmi 

Latvijas tiesās un kur pastāvēs ārvalsts elements. Tāpēc būtiski ir sīkāk iepazīt 

starptautisko privāttiesību regulējumu Latvijā. Ļoti svarīgi ir ņemt vērā, ka starptautisko 

privāttiesību jomā Latvijā nozīmīga loma ir ES regulām. 

Piemērojamais likums 

Šīs lekcijas laikā lielākā uzmanība tiks pievērsta piemērojamā likuma jautājumam, lai arī 

tas neizbēgami skar arī jurisdikcijas jeb piekritības noskaidrošanu. Minimāli tiks 

apskatīti ārvalsts spriedumu atzīšanas un izpildes nosacījumi. 

Ja konkrētā lieta ir piekritīga Latvijas tiesai, nākamais būtiskais jautājums, kas ir 

noskaidrojams, ir, kuras valsts likums – Latvijas vai ārvalsts – ir piemērojams lietas 

izskatīšanai. Tas arī ir viens no starptautisko privāttiesību regulējuma 

pamatuzdevumiem – noteikt kritērijus jeb nosacījumus piemērojamā likuma izvēlei 

konkrētā strīdus izšķiršanai. Būtiski ir paturēt prātā, ka tas nenozīmē, ka vienas lietas 

ietvaros ir piemērojams tikai vienas valsts likums, un kā mēs to redzēsim laulības 

šķiršanas kontekstā ļoti spilgtā veidā, dažādiem vienas lietas aspektiem var būt 

piemērojami dažādu valstu likumi. 

Tāpat būtiski ir paturēt prātā, ka starptautiskās privāttiesības neparedz regulējumu 

konkrēta strīda izšķiršanai, to uzdevums ir norādīt uz likumu, kurš ir visciešāk saistīts ar 

konkrēto lietu un saskaņā ar kuru ir risināms konkrētais strīds. 

Harmonizācija 

Starptautisko privāttiesību regulējums dažādās valstīs ir attīstījies atšķirīgi, tas, 

savukārt, ir radījis neizbēgamu harmonizācijas procesu gan starptautiskā mērogā, gan, 

protams, arī ES ietvaros. Ģimenes tiesību joma, kas ir šodienas lekcijas mērķis, nav 

izņēmums. Par šiem harmonizācijas centieniem sīkāks komentārs tiks sniegts vēlāk.

3 

Nenoliedzami, ka personu mobilitāte ietekmē ar viņu personīgo dzīvi, t.sk. ar ģimenes 

dzīvi saistītus jautājumus, līdz ar to itin bieži ģimenes attiecību risināšanā var parādīties 

ārvalsts elements. Vienlaikus ir jāatzīst fakts, ka ģimenes tiesību regulējums dažādās 

valstīs ir ļoti atšķirīgs, jo ģimenes tiesības ir ļoti cieši saistītas ar katras valsts kultūru, 

vēsturi un morāles un ētikas vērtībām. 

Lai mazinātu tiesību sistēmu atšķirības, starptautiskā juridiskā doma ir attīstījusies divos 

virzienos: viens ir materiālo tiesību normu harmonizācija, otrs – starptautisko 

privāttiesību noteikumu harmonizācija ar mērķi panākt, lai strīdu, kas satur ārvalsts 

elementu, izšķirtu vienādi neatkarīgi no tā, kurā valstī norit lietas iztiesāšana. 

Ģimenes tiesību jomā ievērojams harmonizācijas progress ir vērojams tieši 

starptautisko privāttiesību jomā, jo īpaši aktīva ir Hāgas privāttiesību konferences un 

Eiropas Savienības darba kārtība. Materiālo tiesību attīstībā ģimenes tiesību jomā 

vairāk ir vērojama citu valstu prakses izpēte un selektīva ņemšana vērā, attīstot un 

pilnveidojot katras valsts ģimenes tiesību politiku.

4 

Ievads ES tiesību aktu pieņemšanā 


ES kompetence tiesību aktu pieņemšanā ģimenes tiesību jomā: „parastā” procedūra 

Kas ir ciešāka sadarbība? 

Kāpēc ES nokļuva līdz ciešākai sadarbībai ģimenes tiesību jomā? 

Kas ir Hāgas privāttiesību konference? 

Situācija laulības šķiršanas jomā un paveiktais Eiropas Savienībā 

Argumenti, kāpēc Latvija izlēma pievienoties ciešākas sadarbības valstu grupai 

ES kompetence tiesību aktu pieņemšanā ģimenes tiesību jomā: „parastā” procedūra 

Līgumā par Eiropas Savienību attiecībā uz ES tiesību aktu pieņemšanu ģimenes tiesību 

jomā ir paredzēts īpašs regulējums. Līguma 81.pants uzskatāmi parāda ģimenes tiesību 

vietu un lomu. Atšķirībā no pārējām civiltiesību jomām, kur ES tiesību akti tiek pieņemti 

ar dalībvalstu balsu vairākumu, ģimenes tiesībās dalībvalstu starpā ir jāpanāk 

vienprātība. 

81. pants 

(bijušais EKL 65. pants) 

1. Savienība izvērš tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, pamatojoties 

uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu. Šāda sadarbība var 

ietvert pasākumus dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai. 

2. Piemērojot 1. punktu, Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas 

procedūru un jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, paredz pasākumus, 

kuru mērķis ir nodrošināt: 

a) tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpēju atzīšanu un izpildi dalībvalstu starpā; 

b) tiesas un ārpustiesas dokumentu pārrobežu izsniegšanu; 

c) dalībvalstu piemērojamo tiesību saderību kolīziju normu un jurisdikcijas jautājumos; 

d) sadarbību pierādījumu iegūšanā; 

e) tiesu iestāžu efektīvu pieejamību; 

f) šķēršļu likvidēšanu civillietu pienācīgai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs 

piemērojamo civilprocesuālo normu saderību; 

g) alternatīvu strīdu izšķiršanas metožu izstrādi; 

h) atbalstu tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku mācībām. 

3. Atkāpjoties no 2. punkta, pasākumus, kas attiecas uz tiem ģimenes tiesību aspektiem, kuriem 

ir pārrobežu ietekme, nosaka Padome, pieņemot lēmumu saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru. 

Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem lēmumu vienprātīgi. 

Padome pēc Komisijas priekšlikuma var pieņemt lēmumu, ar ko nosaka tos ģimenes tiesību aspektus, 

kuriem ir pārrobežu ietekme, uz kuriem var attiekties tiesību akti, kas pieņemti saskaņā ar parastu 

likumdošanas procedūru. Padome pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu pieņem lēmumu 

vienprātīgi.

5 

Otrajā daļā minēto priekšlikumu dara zināmu valstu parlamentiem. Ja kāds valsts parlaments sešu 

mēnešu laikā pēc šādas paziņošanas iebilst pret minēto priekšlikumu, lēmumu nepieņem. Ja pret 

priekšlikumu neviens neiebilst, Padome var pieņemt minēto lēmumu. 

Tāpēc nav pārsteigums, ka tieši ģimenes tiesību jomā ES tiesību jaunrade attīstās 

pakāpeniski, kā arī tas, ka tieši ģimenes tiesības ir joma, kurā pirmo reizi tika piemērots 

ES līgumos paredzētais dalībvalstu ciešākas sadarbības mehānisms. 

Kas ir ciešāka sadarbība? 

Ciešāku sadarbību veido daļa dalībvalstu (arī – DV) saskaņā ar Eiropas Savienības līguma 

20.pantu 

20. pants 

(bijušais LES 27.a līdz 27.e, 40. līdz 40.b un 43. līdz 45. pants 

un bijušais EKL 11. līdz 11.a pants) 

1. Dalībvalstis, kuras savā starpā vēlas izveidot ciešāku sadarbību jomās, kas nav Savienības 

ekskluzīvā kompetencē, var izmantot Savienības iestādes un īstenot šīs kompetences, piemērojot 

attiecīgos Līgumu noteikumus, ievērojot ierobežojumus un saskaņā ar kārtību, kas noteikta šajā pantā, 

kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 326. līdz 334. pantā. 

Ciešākas sadarbības mērķis ir veicināt Savienības mērķu sasniegšanu, aizsargāt tās intereses un 

pastiprināt integrācijas procesu. Visas dalībvalstis var iesaistīties šādā sadarbībā jebkurā laikā saskaņā 

ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 328. pantu. 

2. Padome kā galējo līdzekli pieņem lēmumu, ar ko dod atļauju sākt ciešāku sadarbību, ja 

konstatēts, ka Savienība kopumā nevar pieņemamā termiņā sasniegt šādas sadarbības mērķus, un ar 

noteikumu, ka tajā piedalās vismaz deviņas dalībvalstis. Padome pieņem lēmumu saskaņā ar Līguma 

par Eiropas Savienības darbību 329. pantā paredzēto procedūru. 

3. Visi Padomes locekļi var piedalīties Padomes apspriedēs, bet balsošanā piedalās tikai tie 

Padomes locekļi, kas pārstāv dalībvalstis, kuras ir iesaistītas ciešākā sadarbībā. Noteikumi par 

balsošanas kārtību ir ietverti Līguma par Eiropas Savienības darbību 330. pantā. 

4. Ciešākas sadarbības procesā pieņemtie akti ir saistoši tikai iesaistītajām dalībvalstīm. Tos 

neuzskata par acquis, kas ir jāpieņem valstīm, kuras pretendē uz pievienošanos Savienībai. 

un Līguma par Eiropas Savienības darbību 326. un 334.pantu 

326. pants 


un bijušais EKL 11. un 11.a pants) 

Ciešākai sadarbībai jāatbilst Savienības Līgumiem un tiesību aktiem. 

Šāda sadarbība neapdraud iekšējo tirgu vai ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Tā nerada 

šķēršļus vai diskrimināciju tirdzniecībā starp dalībvalstīm un nerada traucējumus dalībvalstu 

savstarpējā konkurencē. 

334. pants 


un bijušais EKL 11. un 11.a pants) 

Padome un Komisija, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina konsekvenci darbībās, ko veic ciešākas 

sadarbības sakarā, kā arī tādu darbību atbilstību Savienības politikai.

6 

Dalībvalstu ciešākas sadarbības mehānisms tiek uzskatīts par pēdējo iespēju, ja ES 

Ministru padome konkrētā jautājumā sapratīgā laika periodā nevar panākt vienošanos, 

kas ir piemērota visai Savienībai. Ciešākas sadarbības nodibināšanai Eiropas Savienības 

dibināšana līgums paredz noteiktu kārtību, kas turpinājumā ir izanalizēts. 

Kāpēc ES nokļuva līdz ciešākai sadarbībai ģimenes tiesību jomā? 

Kopš 1998.gada ES ietvaros notiek civiltiesību, t.sk. ģimenes tiesību harmonizācija 

attiecībā uz jurisdikcijas, spriedumu atzīšanas un izpildes un piemērojamā likuma 

jautājumiem. 

ES ģimenes tiesību jomā ir pieņemtas virkne regulu, kurās īsi ievadīs mazliet vēlāk. 

Neskatoties uz jau paveikto ES līmenī, kas arī kopumā sekmīgi strādā, tiek uzskatīts, ka 

regulējums ģimenes tiesību jautājumos nacionālā līmenī ES dalībvalstīs joprojām ir 

sadrumstalots un ļoti atšķirīgs un tāpēc patstāvīgi tiek strādāts pie regulējuma 

harmonizēšanas. Lai arī tradicionāli vadošais forums ir Hāgas privāttiesību konference, 

ES institūcijas pēdējos gados ir veikušas būtisku ieguldījumu starptautisko privāttiesību 

attīstībā ģimenes tiesību jautājumos. 

Kas ir Hāgas privāttiesību konference? 

Hāgas Starptautisko privāttiesību konference (Hague Conference on Private 

International Law (HCCH) – angļ.val.) ir 1893.gadā dibināta starptautiska organizācija, 

kuras mērķis ir strādāt, lai pakāpeniski vienādotu starptautisko privāttiesību normas, 

galvenokārt sarunu ceļā un izstrādājot starptautiskas konvencijas. 1955.gada 15.jūlijā 

stājās spēkā HCCH Statūti, kas paredz galvenos HCCH darbības virzienus starptautisko 

privāttiesību attīstībā. HCCH darbības rezultātā ir pieņemts ievērojams skaits svarīgu 

konvenciju dažādās starptautisko privāttiesību jomās. No 1951.gada līdz 2008.gadam 

organizācija ir pieņēmusi 38 konvencijas un tajā ir 71 dalībvalsts un ES, kas pārstāv visas 

ES dalībvalstis. Konvencijas ģimenes tiesību jomā: 

Starptautiskā bērnu aizsardzība 

Bērnu aizsardzība (1996) - [34] 

Bērnu nolaupīšana (1980) - [28] 

Sadarbība adopcijas jautājumos (1993) - [33] 

Uzturlīdzekļu atgūšana (2007) [38] 

Uzturlīdzekļu protokols (2007) [39] 

Uzturlīdzekļi (piemērojamais likums) (1973) - [24] 

Uzturlīdzekļi (izpilde) (1973) - [23]

Uzturlīdzekļi – bērni (piemērojamais likums) (1956) - [08] 

Uzturlīdzekļi – bērni (izpilde) (1958) - [09] 

Nepilngadīgo aizsardzība (1961) - [10] 

Adopcija (1965) - [13] 

Pieaugušo starptautiskā aizsardzība 

Pieaugušo aizsardzība (2000) - [35] 

Laulāto (bijušo) attiecības 

Laulība (1978) - [26] 

Šķiršanās (1970) - [18] 

Laulāto mantisko attiecību režīmi (1978) - [25] 

Uzturlīdzekļu atgūšana (2007) [38] 

Uzturlīdzekļu protokols (2007) [39] 

Uzturlīdzekļi (piemērojamais likums) (1973) - [24] 

Uzturlīdzekļi (izpilde) (1973) - [23] 

HCCH konvencijas ir iedvesmas avots ES regulām, t.sk. ģimenes tiesību jomā. 

7 

Situācija laulības šķiršanas jomā un paveiktais Eiropas Savienībā 

2008.gada 5.jūnijā ES Ministru padome savā lēmumā secināja, ka jautājumā par jaunu 

regulu par piemērojamo likumu un jurisdikciju laulības šķiršanai un laulāto tiesiskai 

atšķiršanai nav iespējams panākt dalībvalstu vienošanos. Tā kā dalībvalstu spēkā 

esošais regulējums laulības šķiršanas jautājumos, kā arī viedoklis par turpmāko attīstību 

būtiski atšķīrās, tās nespēja panākt vienprātību par Komisijas izstrādāto priekšlikumu 

Padomes Regulai, lai papildinātu Regulu nr. 2201/2003 attiecībā uz jurisdikciju un 

ieviešot noteikumus attiecībā uz laulības tiesībām, kurš DV starpā tika apspriests kopš 

2006.gada oktobra. Priekšlikuma mērķis bija precizēt jurisdikcijas nosacījumus laulības 

tiesībās, kā arī risināt jautājumus par piemērojamo likumu (tiesību normu kolīzijas 

nosacījumi) attiecībā uz laulības šķiršanu un tiesisko atšķiršanu, lai pilnveidotu spēkā 

esošo Regulu 2201/2003 (arī Briseles IIbis regula) un iekļautu gan jurisdikcijas, gan 

piemērojamā likuma jautājumus vienā regulā. 

Šis lēmums bija priekšnosacījums ciešākas sadarbības procesam, kuru ES izmantoja 

pirmo reizi vēsturē tieši laulības šķiršanai piemērojamā likuma nosacījumu 

harmonizēšanai. 

Turpmākās darbības: 

1.solis: 9 valstis (Bulgārija, Grieķija, Spānija, Itālija, Luksemburga, Ungārija, Austrija, 

Rumānija un Slovēnija) iesniedza priekšlikumu Komisijai, kurā norādīja, ka tās vēlas 

uzsākt ciešāku sadarbību par piemērojamo likumu laulības šķiršanas jautājumos.

8 

2.solis: Komisija, balstoties uz šo pieprasījumu, izstrādāja un 2010.gada 31.martā 

iesniedza izskatīšanai Padomes lēmuma projektu, lai autorizētu ciešāku sadarbību 

laulības šķiršanas un atšķiršanas jautājumos. 

Komisija pirms priekšlikuma sagatavošanas izvērtēja, vai šāda sadarbība ir iespējama un 

secināja, ka regulējums: 

1) ir nepieciešams pietiekamam skaitam ES iedzīvotāju, tāpēc jautājums ir svarīgs 

(ES ietvaros katru gadu tiek noslēgtas apmēram 2,5 miljoni laulību, no kurām 

apmēram 300 000 ir „starptautiskas” laulības); 

2) stiprinās tiesisko noteiktību un paredzamību; 

3) ieviesīs ierobežotu pušu autonomiju, tādejādi veicinot ES attīstībai 

nepieciešamo fleksibilitāti; 

4) samazinās forum shopping (apzināti veiktas vienas puses darbības, kuru mērķis 

ir panākt, lai lietu izskata konkrētā šai personai izdevīgā valstī/ tiesā), kad viena 

no pusēm mēģina pēc iespējas ātrāk iesniegt prasību tiesā, lai izmantotu 

konkrētās tiesas un piemērojamā likuma priekšrocības. 

Komisija secināja, ka piemērojamā likuma jautājumu unifikācija laulības šķiršanas jomā 

veicinās vienotas tiesiskās telpas izveidi, tajā pašā laikā ciešākas sadarbības izveide 

neierobežos vienota tirgus pastāvēšanu (ESDL 326.pants). Tajā pašā dienā Komisija 

iesniedza izskatīšanai arī Padomes Regulas projektu, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību 

laulības šķišanai un laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamā likuma jomā. 

3.solis Padome 2010.gada 12. jūlijā pieņēma lēmumu, ar kuru autorizēja ciešāku 

sadarbību. Lēmumu parakstīja 14 valstis – Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, 

Itālija, Latvija, Luksemburga, Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un 

Slovēnija. Jebkura DV jebkurā laikā var pievienoties. 2012.gada 11.jūnijā Lietuva 

informēja par savu nodomu pievienoties regulai. 

Padomes Regula nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību 

aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (Roma III regula) tika 

pieņemta 2010.gada 20.decembrī un stājās spēkā 2012.gada 21.jūnijā. Tātad, kopš šī 

datuma regula ir piemērojama Latvijā un piemērojamā likuma noteikšanai laulības 

šķiršanas lietās ar ārvalsts elementu ir jāvadās pēc Roma III regulas. 

Argumenti, kāpēc Latvija izlēma pievienoties ciešākas sadarbības valstu grupai 

Latvijas valdības (Tieslietu ministrijas un pieaicināto ekspertu) secinājumi: 

1) dalībvalstu materiālo tiesību un tiesību kolīziju normas ir ļoti atšķirīgas, kas rada 

tiesisko nenoteiktību, ja laulātiem ir atšķirīga pilsonība, vai pastāv cits pārrobežu 

elements;

9 

2) Lielākajā daļā dalībvalstu (arī Latvijas) ģimenes tiesību jomā netiek pieļauta pušu 

iespēja izvēlēties piemērojamo likumu, kas noteiktos starptautiskas laulības 

gadījumos var radīt situāciju, ka puses tiesas procesā ir vāji saistītas ar 

piemērojamām tiesībām; 

3) Latvija uzskata, ka ģimenes tiesības ir ļoti būtiska un sensitīva joma, kur ir svarīgi 

ietekmēt ES tiesību attīstības virzienu, lai tas pēc iespējas atbilstu Latvijas 

iedzīvotāju interesēm; 

4) Latvijas iedzīvotāji diezgan plaši izmanto iespēju dzīvot citās ES valstīs, t.sk. 

veidot ģimenes attiecības, tāpēc pēc iespējas lielāka tiesiskā skaidrība un 

noteiktība starptautiskas laulības jautājumu risināšanai ir būtiska arī Latvijas 

iedzīvotājiem. 

Latvijas pozīcija, ar kuru tika nolemts iesaistīties ciešāka sadarbībā, tika pieņemta 

Ministru kabinetā 2010.gada 30.aprīlī. 

No pozīcijas svarīgākie jautājumi, kuros Latvija vēlējas paust viedokli, tādejādi 

ietekmējot ES regulas saturu: 

1) Formas prasības pušu līgumiem par piemērojamo likumu (saglabājot pietiekamu 

fleksibilitāti); 

2) Pietiekami plašas iespējas nonākt līdz tiesas valsts likumam, kas ir tradicionāla 

Latvijas pieeja; 

3) Atrunas esība, kas aizsargā dalībvalstu atšķirīgās materiālās tiesību normas 

laulības jautājumos, piemēram, viendzimuma laulības jautājums u.c. 

4) Hierarhijas noteikšana piemērojamā likuma izvēlei.

Ārvalsts likuma piemērošana laulības šķiršanai 


Svarīgākie termini piemērojamā likuma izvēlei 

Situācija dalībvalstīs 

Situācija Latvijā 

Ko tiesai/ notāram darīt, ja ir jāpiemēro ārvalsts likums 

Ārvalsts likuma piemērošana un satura noskaidrošana 

Papildus faktori 

10 

Svarīgākie termini piemērojamā likuma izvēlei 

ES dalībvalstīs pastāv vairāki pamatprincipi, pēc kuriem izvēlas piemērojamo likumu 

laulības šķiršanas jautājumos; biežāk pazīstamie ir tiesas valsts likums (lex fori), laulāto 

pilsonība, kā arī laulāto dzīves vieta. 

Atsevišķos gadījumos atsevišķās dalībvalstīs pusēm ir ierobežotas tiesības pašām 

izvēlēties piemērojamo likumu, kas vairāk pazīstams kā princips komerclietās un līdz 

šim parasti netika uzskatīts par pieļaujamu ģimenes tiesību jomā. Lielākajā daļā 

dalībvalstu pusēm šāda izvēle vispār nav pieejama. 

Svarīgākie pamatprincipi, jeb likuma piesaistes faktori: 

Lex fori – tiesas valsts likums, proti, šādā gadījumā lietas izskatīšanā kompetentā tiesa 

piemēro savas valsts likumu. Būtiskākais ieguvums ir procesuālo un materiālo tiesību 

normu sistēmiska vienotība, trūkums – vienai vai abām pusēm tiesību sistēma var būt 

sveša un var liegt tiesības uz efektīvu savu interešu aizsardzību. 

Pušu pilsonība – personas pastāvīga tiesiskā saikne ar valsti, līdz ar to pastāv 

pieņēmums, ka persona savas pilsonības valsts likuma ietvaros varētu visefektīvāk 

nodrošināt savu interešu aizsardzību. Ja tādejādi izvēlētais piemērojamais likums nav 

tiesas valsts likums, rodas papildus jautājums par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu 

un pareizu piemērošanu. 

Pušu dzīvesvieta – personas faktiskā saikne ar konkrētu valsti, kas radusies sakarā ar tās 

izvēlēto dzīvesvietu. Tas nav viennozīmīgs jautājums, jo nav vienotas izpratnes, kā 

noteikt personas dzīves vietu un kāds ir laika limits, lai uzskatītu, ka personai ir 

izveidojusies pietiekama saikne ar attiecīgo valsti. Ja tādejādi izvēlētais piemērojamais 

likums nav tiesas valsts likums, rodas papildus jautājums par ārvalsts likuma satura 

noskaidrošanu un pareizu piemērošanu. 

Pušu izvēle – vispārākā pušu autonomijas izpausme, kuras ietvaros starptautisko 

privāttiesību regulējums dod iespēju pusēm pašām noteikt piemērojamo likumu 

konkrēto tiesisko attiecību noregulēšanai. Tā ir ikdienišķa parādība komerciālās (B2B)

11 

attiecībās, maz pazīstama ģimenes tiesību jomā. Arī šajā gadījumā, ja tādejādi izvēlētais 

piemērojamais likums nav tiesas valsts likums, rodas papildus jautājums par ārvalsts 

likuma satura noskaidrošanu un pareizu piemērošanu. 

Roma III regulas 4.pants paredz regulas nosacījumu universālu piemērošanu, proti, 

saskaņā ar šajā regulā paredzēto kārtību izvēlēto likumu piemēro neatkarīgi no tā, vai 

tie ir vai nav regulā iesaistītās dalībvalsts tiesību akti. Par to sīkāk lekcijas turpinājumā. 

Situācija dalībvalstīs 

ES DV pastāv dažādas piemērojamā likuma noteikšanas nianses, sk. sīkāk Komisijas 

darba dokumentu (17.07.2006., SEC (2006) 949); lielākajā daļā DV pastāv vairāki 

alternatīvi vai hierarhiski noteikti piesaistes faktori piemērojamā likuma noteikšanai, 

kas tiek ņemti vērā atkarībā no lietas faktiskajiem apstākļiem. 

Latvijas gadījumā līdz regulas spēkā stāšanās brīdim piemērojamo likumu noteica 

Civillikuma (arī CL) 3., 11., 12. un 13.pants. 

3. Katra civīltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība 

radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības. 

11. Tiesība doties laulībā, laulības noslēgšanas forma un laulības spēks noteicami pēc Latvijas 

likuma, ja laulību noslēdz Latvijā. 

Tāpat pēc Latvijas likuma noteicama Latvijas pilsoņu tiesība doties laulībā ārzemēs. Laulības 

slēgšanas formu tādā gadījumā nosaka tās valsts likums, kur laulību noslēdz. 

12. Laulības šķiršana un tās atzīšana par neesošu, ja to izdara Latvijā, apspriežama pēc Latvijas 

likuma, neraugoties uz laulāto valsts piederību. Šajā ziņā pielaižams izņēmums no 3. panta 

noteikuma tajā nozīmē, ka pēc Latvijas likuma apspriežamas arī laulāto attiecības pirms laulāto 

pakļaušanas Latvijas likumam. 

Ārzemēs izdarīta Latvijas pilsoņu laulības šķiršana un atzīšana par neesošu atzīstama arī Latvijā, 

izņemot gadījumus, kad tām pamatā liktie iemesli neatbilst Latvijas likumam un runā pretim 

Latvijas sabiedriskai iekārtai vai labiem tikumiem. 

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 

13. Laulāto personiskās un mantiskās attiecības noteicamas pēc Latvijas likuma, ja laulāto 

dzīves vieta ir Latvijā. Ja laulāto manta atrodas Latvijā, tad viņi šās mantas ziņā ir pakļauti 

Latvijas likumam arī tad, kad viņiem pašiem nav dzīves vietas Latvijā. 

Ja laulību šķīra Latvijā, līdz šim piemēroja Latvijas likumu neatkarīgi no laulāto 

pilsonības, t.sk. risināja jautājumus, kas saistīti ar laulāto attiecībām pirms to 

pakļaušanas Latvijas likumam (izņēmums no vispārīgā principa, kas ietverts CL 3.pantā). 

Tas ir izteikts lex fori princips. CL piemin arī laulāto dzīves vietu (personisko un mantisko

12 

attiecību risināšanai) un mantas atrašanās vietu kā piesaistes faktoru piemērojamā 

likuma noteikšanai ar laulību saistīto jautājumu izlemšanai. 

Bez Latvijas lex fori nosacījumi dominē šādās ES dalībvalstīs: Īrija, Apvienotā Karaliste, 

Zviedrija, Somija, Dānija, Kipra. 

Šobrīd attiecībā uz laulības šķiršanu Latvijā jāpiemēro regula. 

Savukārt laulāto pilsonībai noteicošā loma ir šādās ES valstīs: Austrija, Beļģija, Igaunija, 

Vācija, Grieķija, Ungārija, Itālija, Lietuva, Luksemburga, Nīderlande, Spānija, Čehija, 

Polija, Portugāle, Slovākija un Slovēnija. 

Kā iespējamais papildus piesaistes faktors ir laulāto dzīvesvieta pirms prasības 

iesniegšanas tiesā, kas pazīstams lielākajā daļā DV. 

Trīs valstīs papildus ir paredzēta ierobežota pušu iespēja izvēlēties piemērojamo likumu 

(Nīderlande, Beļģija un Vācija). Šajās valstīs piemērojamā likuma izvēle ir pušu 

autonomija, jeb primārais nosacījums. Ja puses nevienojas, piemērojamo likumu izvēlas 

atbilstoši vispārējiem tiesību normu kolīzijas nosacījumiem. 

Šobrīd regulu piemēro šādās valstīs: 

Beļģija, Bulgārija, Vācija, Spānija, Francija, Itālija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, 

Ungārija, Malta, Austrija, Portugāle, Rumānija un Slovēnija. 

Situācija Latvijā 

Kā jau minēts iepriekš, kopš 2012.gada 21.jūnijā Latvijā piemēro Roma III regulu, lai 

izvēlētos piemērojamo likumu laulības šķiršanas un tiesiskās atšķiršanas lietās. Roma III 

regulas spēkā stāšanas būtiski maina līdzšinējo CL regulējumu, kas paredzēja striktu lex 

fori piemērošanu laulības šķiršanas gadījumā. Regula ienes veselu piesaistes faktoru 

katalogu piemērojamā likuma izvēlei, tajā skaitā paredzot līdz šim nebijušu elementu 

ģimenes tiesību jomā – pušu autonomiju izvēties piemērojamo likumu. Par to sīkāk 

turpinājumā. 

Papildus šim būtiskajam jaunajam ārējam notikumam, kas nu jau ir kļuvis par Latvijas 

tiesību sistēmas sastāvdaļu, ir jāpievērš uzmanība izmaiņām nacionālajos normatīvajos 

aktos, kas skar pušu dzīvesvietas jautājumu, proti, situācijai, ja piemērojamo likumu 

noteic pušu dzīvesvieta. Privāttiesību piemērotāju vidū aktuāla ir diskusija, kā Latvijā 

noteikt pušu dzīvesvietu (domicils v. deklarētā dzīves vieta) un līdz šim dominējošais 

viedoklis bija par labu CL 7.pantam, proti, tika noskaidrota personas faktiskā 

dzīvesvieta, par otršķirīgu uzskatot personas deklarēto dzīvesvietu.

13 

Civillikums 

7.pants 

Dzīves vieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu 

nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. 

Dzīvesvietas deklarēšanas likums 

3.pants. Dzīvesvieta 

(1) Dzīvesvieta ir jebkura personas brīvi izraudzīta ar nekustamo īpašumu saistīta vieta (ar adresi), 

kurā persona labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, kurā dzīvot tai ir 

tiesisks pamats un kuru šī persona atzīst par vietu, kur tā sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un 

pašvaldību. 

1.pants. Likuma mērķis 

Likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un 

pašvaldību. 

Lai arī sākotnēji deklarētās dzīvesvietas mērķis bija noteikt vietu, kur persona būtu 

sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti, normatīvo aktu attīstība ir aizvien vairāk 

nostiprinājusi deklarētās dzīvesvietas nozīmi ne tikai sasniedzamības griezumā, bet arī 

personu tiesību un pienākumu apjomā. Vienlaikus ir attīstījusies prakse, ka personām 

faktiskā dzīvesvieta atšķiras no deklarētās, lai arī atbilstoši Deklarētās dzīvesvietas 

likumam tā tam nevajadzētu būt. Tas rada ne vien tiesisko nenoteiktību, bet bieži vien 

arī nevajadzīgas publiskā sektora izmaksas. Šobrīd valdība ir lēmusi mazināt šo praksi 

un viens no soļiem ir grozījumi Civilprocesa likumā (arī – CPL), kur ir būtiski nostiprināta 

deklarētās dzīvesvietas loma. Vai un kā šie grozījumi CPL ietekmēs tiesiskās attiecības ar 

ārvalsts elementu, rādīs tiesu prakse. Par deklarētās dzīvesvietas nozīmi, formāli 

nosakot piekritību, sīkāk turpinājumā. 

Ko tiesai/ notāram darīt, ja ir jāpiemēro ārvalsts likums 

Šajā sadaļā ir aprakstīti praktiskie soļi, kas jāveic, ja tiesā/ notāram iesniegts pieteikums 

laulības šķiršanai/ laulāto atšķiršanai: 

1. Vispirms atbilstoši regulai nr.2201/2003 (Brisele IIbis, arī Brisele IIa) ir 

nosakāma piekritība, proti, vai lieta piekrīt Latvijas Republikas 

tiesai/kompetentai iestādei (notāram). Turpinājumā būs sīkāks izklāsts par 

to, ka nosakāma lietas piekritība; 

2. Latvijas gadījumā papildus ir nosakāma kompetentā iestāde laulības 

šķiršanas lietas izskatīšanai. Roma III regulas kontekstā kompetentā iestāde 

var būt gan tiesa, gan notārs (Regulas 3.panta 2.punkts) atbilstoši attiecīgās 

DV nacionālajā likumā noteiktajai kompetencei.

14 

a) tiesas un notāra kompetences nošķiršana laulības šķiršanas 

gadījumā: 

Civillikums 

69. Laulību var šķirt tikai tiesa vai notārs. Laulību var šķirt tad, ja laulība ir izirusi. 

Tiesa laulību var šķirt šajā nodaļā noteiktajos gadījumos. Laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas 

spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā. 

Notārs laulību var šķirt Notariāta likumā noteiktajā kārtībā, ja abi laulātie vienojas par laulības 

šķiršanu. Laulība ir šķirta no dienas, kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību. 

(28.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2011.) 

70. Tiesa laulību šķir, pamatojoties uz viena laulātā pieteikumu. 

Notārs laulību šķir, pamatojoties uz abu laulāto iesniegumu par laulības šķiršanu, kas sastādīts 

Notariāta likumā noteiktajā kārtībā. 


Civilprocesa likums 

233.pants. Lietu izskatīšanas kārtība 

Lietas par laulības neesamību vai šķiršanu tiesa izskata prasības kārtībā pēc vispārējiem noteikumiem, 

ievērojot šajā nodaļā paredzētos izņēmumus. 

Notariāta likums 

325. Zvērināts notārs šķir laulību, ja laulātie par to ir vienojušies un ja: 

1) laulātajiem nav kopīga nepilngadīga bērna un kopīgas mantas; 

2) laulātajiem ir kopīgs nepilngadīgs bērns vai kopīga manta un laulātie ir noslēguši rakstveida 

vienošanos par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesībām, bērna uzturlīdzekļiem un 

kopīgās mantas sadali. 

b) Tiesas teritoriālā piekritība, ja Latvijas tiesa ir kompetentā 

tiesa, tiek noteikta atbilstoši CPL 26. un 27.pantam (jāņem 

vērā notikušās izmaiņas): 


26.pants. Prasības celšana pēc atbildētāja dzīvesvietas vai atrašanās vietas deklarētās 

dzīvesvietas vai juridiskās adreses 

(1) Prasību pret fizisko personu ceļ tiesā pēc tās deklarētās dzīvesvietas. 

(2) Prasību pret juridisko personu ceļ tiesā pēc tās atrašanās vietas (juridiskās adreses). 

27.pants. Prasības celšana, ja atbildētāja dzīvesvieta nav zināma Prasības celšana, ja 

atbildētājam nav deklarētās dzīvesvietas 

(1) Prasība pret atbildētāju, kuram nav deklarētās dzīvesvietas, ceļama pēc viņa 

dzīvesvietas.

15 

(2) Prasība pret atbildētāju, kura dzīvesvieta nav zināma vai kuram nav pastāvīgas 

dzīvesvietas Latvijā, ceļama pēc viņa nekustamā īpašuma atrašanās vietas vai pēc viņa pēdējās 

zināmās dzīvesvietas. 

3. Ja piekritība ir Latvijas Republikas tiesai/ kompetentai iestādei (notāram), 

tad ir izvēlams piemērojamais likums. Roma III regula paredz vairākus 

hierarhiski noteiktus piesaistes faktorus piemērojamā likuma noteikšanai, 

par ko detalizēti tiks skaidrots turpinājumā. Piemērojamā likuma izvēles 

nosacījumus paredz Regulas 5., 8. un 10.pants, turpinājumā sekos regulas 

detalizēta analīze; 

4. Tiesas sprieduma atzīšana un izpilde citās dalībvalstīs, ja nepieciešams, 

par ko īss komentārs turpinājumā. 

Ārvalsts likuma piemērošana un satura noskaidrošana 

Starptautiskajās privāttiesībās pastāv divas teorijas, kā noskaidrot un pierādīt ārvalsts 

likuma saturu konkrētā lietā, proti, ārvalsts likumu var uzskatīt par faktu vai likumu: 

Definīcijas: 

Likums - tiesai ir pienākums pašai, pamatojoties uz nacionālajām vai starptautiskajām 

un ES kolīziju normām pārbaudīt, vai jāpiemēro ārvalsts likums. Šāda pieeja ir 

pazīstama Polijā, Ungārijā, Vācijā, Austrijā. 

Fakts - tiesai nav pienākums pašai pārbaudīt, vai jāpiemēro ārvalsts likums, izņemot 

gadījumus, kad līguma puse ir vājākā puse. Pusēm pašām jāatsaucas uz ārvalsts likuma 

piemērošanu. Šāda pieeja ir raksturīga Somijā un Anglijā. 

Likuma un fakta apvienojums: 

1) Ārvalsts likums tiek uzskatīts par likumu, taču tā saturu pierāda puses 

(Spānija); 

2) Ārvalsts likums tiek uzskatīts par faktu, ja puses vienojas par ārvalsts likuma 

piemērošanu. Ja nav vienošanās, ārvalsts likums tiek uzskatīts par likumu 

(Lietuva, Skandināvijas valstis, Francija); 

Latvijā tiesu prakse liecina, ka ārvalsts likums ir fakts. 

Civillikums dod vispārēju norādi, kā noskaidrot ārvalsts likuma saturu, kā arī rīcību, ja 

saturu noskaidrot nav iespējams: 

22. Kad Latvijas likums atļauj piemērot ārvalsts likumu, tad tā saturu noskaidro Civilprocesa likumos 

noteiktā kārtībā. Ja tas nav iespējams, tad pieņemams, ka attiecīgās ārvalsts tiesiskā iekārta 

apspriežamā tiesību nozarē atbilst Latvijas tiesiskai iekārtai tajā pašā nozarē.

16 

CPL un regulas apsvērumi dod ievirzi, kādus soļus praktiski var veikt, lai noskaidrotu 

ārvalsts likuma saturu. 

CPL 80.nodaļa nosaka pamatprincipus ārvalsts likuma noskaidrošanai tiesā civillietu 

iztiesāšanai. Tas sastāv no diviem soļiem: 

1) Puse, kas atsaucas uz ārvalsts likumu, iesniedz tiesai likuma tekstu (654.pants); 

2) Starptautiskos līgumos noteiktos gadījumos tiesa pati noskaidro likuma saturu 

(655.pants). CPL 655.panta 2.daļa paredz tiesai iespēju lūgt Tieslietu ministrijas 

palīdzību ārvalsts likuma noskaidrošanai. 

Arī Roma III regula netieši norāda uz veidu, kā noskaidrot ārvalsts likuma saturu. 

Regulas apsvērumu 17.un 18.punkts ietver norādi uz ES Padomes lēmumu 2001/470/EC 

(ar labojumiem saskaņā ar lēmumu 568/2009/EC), kas paredz Eiropas tiesiskās 

sadarbības tīkla izveidošanu civillietās un komerclietās, ar kura starpniecību var 

noskaidrot ES dalībvalstu likumu saturu. Apsvērumi vairāk gan vērsti uz laulāto tiesībām 

pieņemt izsvērtu lēmumu par piemērojamā likuma izvēli, ja viņi paši vēlas lemt par 

piemērojamo likumu, ietverot arī norādi uz tiesas pienākumu pārliecināties, ka puses ir 

apzināti izvēlējušās piemērojamo likumu. Tomēr tas būtu jāuztver kā norāde uz ārvalsts 

likuma satura noskaidrošanu arī citos gadījumos. 

Jāatzīst, ka Civilprocesa likuma regulējums par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu, 

piemērošanas kārtību tiesās, pušu un tiesas pienākumiem un tiesībām ir diezgan skops, 

līdz ar to ir pilnīgi saprotams, ka atkāpes no lex fori principa Latvijas tiesās notiek 

galvenokārt uz puses/ pušu iniciatīvas pamata. 

CPL un Notariāta likums neietver normas par ārvalsts likuma satura noskaidrošanu, ja 

lēmumu pieņem notārs. Notāram nav saistoša CPL 80.nodaļa, jo tā attiecas tikai uz 

tiesvedību, līdz ar to, šķirot laulību pie notāra, nav nekādu norāžu, kā praktiski pusēm 

un notāram rīkoties, lai noskaidrotu ārvalsts likuma saturu, līdz ar to visticamāk, ka 

ārvalsts likuma piemērošana notiks, ja puses to iniciēs. Veidu, kā noskaidrot ārvalsts 

likuma saturu, parādīs prakse. 

Sagatavotie grozījumi Notariāta likumā ietver tikai norādi uz Roma III regulu, nedodot 

nekādu sīkāku ievirzi praktiskajām darbībām ārvalsts likuma satura noskaidrošanai – to 

dara notārs pats vai tas jāpierāda pusei? 

"Piemērojamos tiesību aktus pārrobežu laulības šķiršanas lietās nosaka saskaņā ar Padomes 

2010.gada 20.decembra regulu (ES) Nr.1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz 

tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai." 

Anotācija:

17 

[13] Ar 2012. gada 21. jūniju būs piemērojama Padomes 2010. gada 20. decembra regula (ES) 

Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami 

laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai. Tādējādi nepieciešams izdarīt attiecīgus grozījumus likumā 

attiecībā uz piemērojamiem tiesību aktiem pārrobežu laulības šķiršanas lietās. 

Papildus faktori 

Lemjot par ārvalsts likuma piemērošanu, ir svarīgi apzināties ES dalībvalstu likumu 

atšķirības laulības šķiršanas jomā. Svarīga ir arī informācija par to, kurās valstīs pastāv 

laulāto tiesiskas atšķiršanas institūts, kas Latvijā vispār nav pazīstams. Analizējot 

tiesiskās atšķiršanas tiesību institūta mērķi, var pieņemt, ka tas zināmā mērā varētu būt 

salīdzināms ar CPL noteikto samierināšanas periodu, kad tiesa, atliekot laulības 

šķiršanu, vienlaikus uz samierināšanās periodu izlemj jautājumus, kas saistīti ar laulāto 

personiskajām un mantiskajām attiecībām. Tomēr laulāto tiesiskās atšķiršanas un 

samierināšanas lēmumu tiesiskā daba ir būtiski atšķirīga. Lēmumi, kas tiek pieņemti uz 

tiesas noteikto samierināšanās periodu ir pagaidu lēmumi pirms strīda galīgā 

noregulējuma, savukārt tiesiskās atšķiršanas lēmums ir patstāvīgs nolēmums. Sīkāk par 

to lekcijas turpinājumā. 

Tāpat DV normatīvie akti satur būtiskas atšķirības attiecībā uz to: 

1) Kādas personas var sastāvēt laulībā (pretēja dzimuma/ viena dzimuma); 

2) Vai dalībvalstī pastāv cita veida personu kopdzīves fiksēšana (partnerattiecības, 

nereģistrēta kopdzīve) un cik lielā mērā šo attiecību regulējums ir pielīdzināms 

laulības regulējumam; 

3) Pie kādiem nosacījumiem var tikt šķirta personu laulība. 

Informācija par to tiks sniegta turpinājumā.

18 

Jurisdikcija un atzīšana 


Briseles IIbis regulas ieviešana Latvijā 

Jurisdikcijas/ piekritības nosacījumi 

Tiesa 

Jurisdikcijas īpatnības Latvijā 

Notārs 

Piekritība, ja prasība iesniegta par laulāto tiesisko atšķiršanu 

Briseles IIbis regulas ieviešana Latvijā 

Padomes 2003.gada 27.novembra Regula (EK) Nr.2201/2003 par piekritību un 

spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, un ar ko 

atceļ Regulu (EK) Nr.1347/2000 (Briseles IIbis regula, dažviet Briseles IIa regula) stājās 

spēkā 2005.gada 1.martā visās dalībvalstīs, bet Bulgārijā un Rumānijā 2007. gada 

1. Janvārī. Tā nav piemērojama Dānijā. 

Latvijas gadījumā Briseles IIbis Regula aizstāj trīspusējo 1992.gada 11.novembra 

Līgumu par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām starp Latvijas Republiku, 

Igaunijas Republiku un Lietuvas Republiku, kā arī 1994.gada 23.februāra Līgumu starp 

Latvijas Republiku un Polijas Republiku par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām 

civilajās, ģimenes, darba un krimināllietās attiecībā uz tiem jautājumiem, kas ietilpst 

Briseles IIbis Regulas piemērošanas jomā. 

Kopš 2010.gada 28.oktobra pārrobežu laulības šķiršanas lietās jurisdikcija tiek noteikta 

pēc Briseles IIbis Regulas arī tad, ja laulību šķir pie notāra (Notariāta likuma 326.pants). 

Jurisdikcijas/ piekritības nosacījumi 

Lietas izskatīšanas piekritība Latvijā ir nosakāma pēc Briseles IIbis regulas 3.panta: 

a. pēc laulāto pastāvīgās dzīvesvietas; 

b. pēc laulāto pēdējās pastāvīgās dzīvesvietas, ja viens no tiem arvien tur dzīvo; 

c. pēc atbildētāja pastāvīgās dzīvesvietas; 

d. laulāto kopīga pieteikuma gadījumā – pēc viena vai otra laulātā pastāvīgās 

dzīvesvietas; 

e. pēc prasītāja pastāvīgās dzīvesvietas, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz gadu 

tieši pirms prasības iesniegšanas; 

f. pēc prasītāja pastāvīgās dzīvesvietas, ja viņš tur pastāvīgi dzīvojis vismaz sešus 

mēnešus tieši pirms prasības iesniegšanas un viņam ir šīs valsts pilsonība; 

g. pēc abu laulāto pilsonības (Lielbritānijas un Īrijas gadījumā - domicila). 

Tiesa

19 

Regulas piemērošanu tiesā notiek, balstoties uz CPL 5.pantā paredzēto: 

5.pants. Tiesību normu piemērošana 

(1) Tiesa izspriež civillietas saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, Latvijas Republikai 

saistošiem starptautiskajiem līgumiem un Eiropas Savienības tiesību normām. 

(2) Ja starptautiskajā līgumā, ko apstiprinājusi Saeima, ir paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas 

likumā, piemēro starptautiskā līguma noteikumus. 

(3) Ja attiecīgo tiesību jautājumu regulē Eiropas Savienības tiesību normas, kas ir tieši 

piemērojamas Latvijā, Latvijas likumu piemēro, ciktāl to pieļauj Eiropas Savienības tiesību normas. 

(4) Likumā vai līgumā noteiktajos gadījumos tiesa piemēro arī citu valstu likumus un starptautisko 

tiesību normas. 

(5) Ja nav likuma, kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas tiesiskās 

attiecības, bet, ja tāda likuma nav, — vadās pēc tiesību vispārējiem principiem un jēgas. 

(6) Piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru. 


Ja laulības šķiršanas lieta ir piekritīga Latvijā, konkrētas tiesas piekritību nosaka 

atbilstoši CPL 29.nodaļai: vispārējā kārtībā (233.pants) vai pēc prasītāja dzīvesvietas 

(234.pants). 

Jaunā CPL 234.panta redakcija: 

234.pants. Lietu piekritība 

Prasību par laulības neesamību vai laulības šķiršanu var celt tiesā arī pēc prasītāja dzīvesvietas 

prasītāja deklarētās dzīvesvietas, bet, ja tādas nav, — pēc prasītāja dzīvesvietas, ja: 

1) pie prasītāja ir nepilngadīgi bērni; 

2) laulība šķirama ar personu, kura noteiktā kārtībā atzīta par rīcībnespējīgu gara slimības dēļ 

vai kurai nodibināta aizgādnība atbilstoši Civillikuma 365.panta noteikumiem; 

3) laulība šķirama ar personu, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā; 

4) laulība šķirama ar personu, kurai nav deklarētās dzīvesvietas un, kuras dzīvesvieta nav 

zināma vai kura dzīvo ārzemēs. 

CPL 234.pants var veicināt forum shopping, jo prasītājs var izvēlēties prasību iesniegt 

Latvijas tiesā, kas tai tuvāka, it īpaši, ja piemērojams ir Latvijas likums, tādejādi, 

iespējams, aizskarot otras puses iespējas aizstāvēt savas intereses. Tāpat šis pants var 

radīt nevēlamo „steigšanos uz tiesu”, kuru zināmā mērā veicina Regulas Brisele II bis 

jurisdikcijas noteikumi kontekstā ar lis pendens (turpinājumā – sīkāk) noteikumiem, jo 

tā puse, kura pirmā iesniedz prasību, var iegūt sev vēlamo jurisdikciju un, iespējams, 

piemērojamo likumu. 

Jurisdikcijas īpatnības Latvijā 

Visbiežāk laulības šķiršanas prasības Latvijas tiesās tiek celtas pēc prasītāja dzīvesvietas 

(Briseles IIbis regulas 3.panta 1.punkta q apakšpunkta 5.un 6.ievilkums). Te ir 

jāatgriežas jau pie iepriekš pieminētā jautājuma par personas dzīvesvietas noteikšanas. 

Papildus norādītājiem teorētiskajiem apsvērumiem par Civillikuma un Dzīvesvietas

20 

deklarēšanas likuma savstarpējām attiecībām, ir jāpatur prātā šādi būtiski apsvērumi. 

Pārrobežu situācijā, proti, kad jānosaka, vai jurisdikcija ir Latvijas vai ārvalsts tiesai, 

vienmēr noteicošā loma ir Briseles IIbis regulai un tur ietvertajiem jurisdikcijas 

noteikšanas nosacījumiem un patstāvīgas dzīvesvietas jēdziena saturam. Ir jāpatur 

prātā, ka regula nozīmi piešķir personas faktiskajai dzīvesvietai, kurai ir jāilgst 

pietiekamu laika periodu, tādejādi pieņemot, ka personai ir izveidojusies nepieciešamā 

tiesiskā saikne ar valsti, un tas dod pamatu attiecīgās valsts jurisdikcijai. Regulas 

kontekstā dzīvesvietas deklarēšanai nav nozīmes. Tomēr tā var kalpot kā pierādījums 

faktiskajai dzīvesvietai regulas izpratnē. 

Apskatot tiesu praksi, jāsecina, ka tiesas parasti nekonstatē personas faktisko 

dzīvesvietu, bet piekrīt pieteicēja norādītajam par laulāto/ laulātā patstāvīgo 

dzīvesvietu. Tomēr pastāv uzskats, ka tiesām būtu prima facie jāvērtē pieteicēja 

norādītā informācija par personas dzīvesvietu un šaubu gadījumos būtu jāatstāj 

pieteikums bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai. Tāpat būtu 

noskaidrojams atbildētāja viedoklis par attiecībā uz viņu norādīto dzīvesvietu. Ja tiesai 

šaubu nav un atbildētājs neiebilst, tiesa var nevērtēt jautājumu par pušu dzīvesvietu, 

tādejādi neiejaucoties pušu sacīkstes principa īstenošanā. Savukārt, ja pastāv šaubas vai 

atbildētās iebilst, tiesai būtu jākonstatē personas pastāvīgā dzīvesvieta atbilstoši lietā 

esošajiem pierādījumiem, lai tādejādi izlemtu, vai Latvijas tiesai saskaņā ar Briseles IIbis 

regulu ir jurisdikcija skatīt šo lietu. Šāda pieeja vairāk atbilstu regulas garam. 

Notārs 

Ja pieteikums šķirt laulību ir iesniegts notāram, Latvijas jurisdikciju nosaka Notariāta 

likuma 326.pants. Attiecībā uz notāra kompetenci šķirt laulību Notariāta likumā ir 

iekļauta atsauce uz Briseles IIbis regulas 3.pantu, kas nosaka jurisdikcijas pamatus. 

Notariāta likuma 326.panta 2.daļa noteic, ja „piekritība šķirt laulību pārrobežu lietā nav 

noteikta Latvijas Republikai, zvērināts notārs laulības šķiršanas lietu neuzsāk un paziņo 

par to laulātajiem.” 

Piekritība, ja prasība iesniegta par laulāto tiesisko atšķiršanu 

Ja Latvijas tiesā ir iesniegta prasības par laulāto tiesisko atšķiršanu, tiesai, lai arī šāds 

tiesību institūts Latvijā nepastāv, pieteikums būtu jāpieņem un jālemj par lietas 

ierosināšanu uz tādiem pašiem pamatiem kā par pieteikumu par laulības šķiršanu. Sīkāk 

par šo redzējumu un iespējamiem citiem viedokļiem būs turpmāk, apskatot jautājumu 

par Roma III regulas īpašajiem izņēmumiem ārvalsts likuma piemērošanā.

21 

Ārvalsts tiesas sprieduma atzīšana un izpilde 

Tiesa 

CPL 541. 1 pants noteic ES izpildu dokumentu un ar izpildi saistītu dokumentu 

izsniegšanu 

Minētā panta 3.daļa paredz regulas 2201/2003 39.pantā minētās apliecības izsniegšanu 

pēc lietas dalībnieka lūguma un kas ir uzskatāma par laulības šķiršanas apliecību. 

Notārs 

Notāram atbilstoši Notariāta likumam nav noteikta kompetence rīkoties ar ārvalsts 

kompetentas iestādes pieņemtu lēmumu laulības šķiršanas lietās.

22 

Roma III regulas īpašie jautājumi 


Vispārējs ieskats par laulības šķiršanu un laulāto tiesisko atšķiršanu 

Situācija ES dalībvalstīs un Latvijā 

Roma III regulas 9.pants 




CPL regulējums par jautājumiem, kas izšķirami līdz ar lietu par laulības šķiršanu 

Vispārējs ieskats par laulības šķiršanu un laulāto tiesisko atšķiršanu 

Kā jau tika minēts lekcijas sākumā, ģimenes tiesību jomā ES dalībvalstu nacionālais 

regulējums ir būtiski atšķirīgs, un ir virkne svarīgu jautājumu, kur dalībvalstu 

kultūrvēsturisko un tiesisko tradīciju dēļ ES regulējumā ir nepieciešamas īpašas atrunas, 

lai harmonizācijas procesa ietvaros atšķirības respektētu. Roma III regulas 9., 10., 12.un 

13.pants mēģina dot ietvaru šīm atšķirībām, tādejādi sekmējot piemērojamā likuma 

regulējuma harmonizāciju, vienlaikus nepārkāpjot dalībvalstu „sarkanās līnijas”. 

Kā jau minēts iepriekš, dalībvalstu normatīvie akti laulības jautājumos satur būtiskas 

atšķirības attiecībā uz to: 

1) Kādas personas var sastāvēt laulībā (pretēja dzimuma/ viena dzimuma) (regulas 

13.pants); 

2) Vai pastāv cita veida personu kopdzīves fiksēšana (partnerattiecības, 

nereģistrēta kopdzīve) un cik lielā mērā šo attiecību regulējums ir pielīdzināms 

laulības regulējumam; 

3) Pie kādiem nosacījumiem var tikt šķirta personu laulība (īpaši izņēmumi - 

regulas 10.pants). 

Līdzās laulības šķiršanas jautājumiem, regulas tvērumā ir iekļauts arī laulāto tiesiskās 

atšķiršanas tiesību institūts, kas Latvijā vispār nav pazīstams (īpaši nosacījumi ir ietverti 

regulas 9.pantā). 

Kā jau tika solīts, turpinājumā tiks sniegts sīkāks ieskats laulības šķiršanas un laulāto 

tiesiskās atšķiršanas jēdzienos dažādās dalībvalstīs. Sākumā tiks dots vispārīgs ieskats 

dalībvalstu un Latvijas regulējumā par laulības šķiršanu, turpinājumā tiks sīkāk apskatīti 

regulas atsevišķi panti, kas dod ietvaru dalībvalstu laulības šķiršanas regulējuma 

atšķirību ievērošanai. 

Situācija dalībvalstīs un Latvijā: Laulība un tās šķiršana

23 

Ieskatam turpinājumā tiek piedāvāts neliels pārskats par Roma III regulas dalībvalstu 

likuma nosacījumiem par pamatiem, kuriem jāpastāv, lai tiesa lemtu par laulības 

šķiršanu. Pārskats parāda, cik daudzveidīgs ir dalībvalstu regulējums par laulības 

šķiršanas pamatprincipiem, līdz ar to arī personu priekšstats par viņu tiesībām uz 

laulību un laulības šķiršanu. Minēto atšķirību pastāvēšana tiešā veidā norāda uz to, cik 

būtiski ir konstatēt ārvalsts elementa pastāvēšanu un, atbilstoši konkrētajiem lietas 

apstākļiem, lemt par piemērojamo likumu, lai nodrošinātu efektīvu personu tiesisko 

interešu aizsardzību. Šajā situācijā ir grūti pārvērtēt Romas III regulas nozīmīgumu. 

Turpmāk izklāstītās informācijas avots ir Komisijas darba dokuments, kur apkopoti ES 

dalībvalstu likumos paredzētie pamati laulības šķiršanai. Atsevišķās valstīs (piemēram, 

Zviedrija) ir iespējama laulības šķiršana, nenorādot nekādu pamatu. 

Valsts 

Nav 

nepieciešams 

pamats 

laulības 

šķiršanai 

Pušu 

vienošanās 

Laulība 

izirusi 

ir 

Viena laulātā 

vaina 

laulības 

iziršanā 

Faktiska šķirta 

dzīvošana 

Beļģija jā jā Jā (2 gadi) 

Bulgārija n.d. 

Vācija 

Nē (bet pušu Jā (vienīgais) Nē, bet: 

piekrišana un 

atsevišķa 

dzīvošana 

šķirti 1 gadu 

dzīvošana 1 

un pušu 

Spānija 

gadu 

2.pamats) 

ir 

vienošanās 

vai dzīvošana 

šķirti 3 gadus 

bez 

vienošanās 

veido 

2.pamatu 

Šķirta 

dzīvošana 1, 2 

vai 5 gadus ir 

nepieciešama 

atkarībā no 

faktiskajiem 

apstākļiem 

Francija jā jā Jā, 2 gadi 

Itālija Jā (vienīgais) Nē, bet šķirta 

dzīvošana 3 

gadus veido 

2.pamatu

24 

Latvija Jā Jā Jā, 3 gadi 

Luksemburga jā jā Jā, vienošanās 

gadījumā 

šķirta 

dzīvošana 3 

gadus, bez 

vienošanās – 

Ungārija Nē, bet 

vienošanās 

veido 

2.pamatu 

Jā (vienīgais) 

5 gadi 

Nē, bet šķirta 

dzīvošana 

veido 

2.pamatu 

Malta Laulības šķiršana nav atļauta 

Austrija jā jā jā Nē, bet 6 

mēnešu šķirta 

dzīvošana un 

vienošanās 

vai 5 gadu 

šķirta 

dzīvošana bez 

vienošanās 

veido 

2.pamatu 

Portugāle jā jā Jā, ja puses 

piekrīt – 1 

gads, ja nē – 3 

gadi 

Rumānija n.d. 

Slovēnija Jā (vienīgais 

pamats) 

Lietuva? jā Jā Jā, 1 gads 

Sīkāks ieskats par laulības noslēgšanas un laulības šķiršanas pamatiem Latvijā. 

Laulības jēdzienu Latvijā nosaka Satversme, kas tieši norāda uz ģimenes īpašo lomu 

Latvijas kultūras un tiesību sistēmā. Satversmes 110.pants nosaka: 

110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna 

tiesības. (…). 


Laulības noslēgšanas pamatus nosaka Civillikuma 32.-38.panti. No Civillikuma 

regulējuma izriet, ka Latvijā laulību var noslēgt starp divām pilngadīgām pretēja 

dzimuma personām – klasiska un tradicionāla pieeja ģimenes institūtam. 

32. Aizliegta laulība pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, izņemot 33. pantā paredzēto 

gadījumu.

25 

33. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi 

sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez 

svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai 

iecelti aizbildņi. 

34. Aizliegta laulība personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai 

plānprātības dēļ. 

35. Aizliegta laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām (213. p.). 

Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām. 

36. Izslēgts. 

37. Aizliegta laulība starp adoptētāju un adoptēto, izņemot gadījumus, ja izbeigtas ar adopciju 

nodibinātās tiesiskās attiecības. 

38. Aizliegta jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā. 

Tāpat aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo un aizgādnim ar aizgādnībā esošo, iekām nav izbeigtas 

aizbildnības vai aizgādnības attiecības. 

Tāpat aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo, iekām nav izbeigtas aizbildnības attiecības. 

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.12.2002. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2003.) 

Izvērtējot Civillikumā iekļautās normas par personu tiesībām noslēgt laulību kopsakarā 

ar Roma III regulu, jāsecina, ka Latvijā pastāv vairāki būtiski nosacījumi laulības spēkā 

esībai (CL 35., 37. un 38.pants), kas ir nozīmīgi regulas 12.panta (sabiedriskā kārtība) un 

13.panta (valstu tiesību aktu atšķirība) piemērošanas kontekstā. Šie regulas un CL panti 

arī attiecīgi tiks sīkāk analizēti lekcijas turpinājumā. 

Laulības šķiršanas regulējums ir ietverts Civillikuma Ģimenes tiesību daļas 

2.apakšnodaļā Laulības noslēgšana un izbeigšanas (CL 69.-77.pants). Svarīgākie 

nosacījumi ir iekļauti likuma 72.un 74.pantā. 

69. Laulību var šķirt tikai tiesa vai notārs. Laulību var šķirt tad, ja laulība ir izirusi. 

Tiesa laulību var šķirt šajā nodaļā noteiktajos gadījumos. Laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas 

spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā. 

Notārs laulību var šķirt Notariāta likumā noteiktajā kārtībā, ja abi laulātie vienojas par laulības 

šķiršanu. Laulība ir šķirta no dienas, kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību. 


70. Tiesa laulību šķir, pamatojoties uz viena laulātā pieteikumu. 

Notārs laulību šķir, pamatojoties uz abu laulāto iesniegumu par laulības šķiršanu, kas sastādīts 

Notariāta likumā noteiktajā kārtībā. 


71. Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to 

atjaunos. 

(12.12.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 

01.02.2011.) 

72. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs gadus dzīvo šķirti. 

(12.12.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2003.)

26 

73. Laulātie dzīvo šķirti, ja viņiem nav kopīgas saimniecības un viens no laulātajiem noteikti negrib to 

atjaunot, noliedzot laulības kopdzīves iespējamību. Kopīga saimniecība var nepastāvēt arī tad, ja 

laulātie šķirti dzīvo kopīgā dzīvoklī. 


74. Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, tiesa laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja: 

1) laulības turpināšana tam laulātajam, kas pieprasa laulības šķiršanu, ir neiespējama tādu iemeslu 

dēļ, kuri ir atkarīgi no otra laulātā un kuru dēļ kopdzīve ar viņu būtu neizturama cietsirdība pret 

laulāto, kas pieprasa laulības šķiršanu; 

2) viens laulātais piekrīt otra laulātā prasībai šķirt laulību; 

3) viens no laulātajiem uzsācis kopdzīvi ar citu personu un šajā kopdzīvē ir piedzimis bērns vai ir 

gaidāma bērna piedzimšana. 

Ja tiesa uzskata, ka, pastāvot šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, ir iespējams saglabāt 

laulību, tā laulāto samierināšanas nolūkā var atlikt lietas izskatīšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem. 

Ja laulātie dzīvo šķirti mazāk nekā trīs gadus, notārs laulību var šķirt tikai tādā gadījumā, ja abi laulātie 

vienojas par laulības šķiršanu un Notariāta likumā noteiktajā kārtībā ir iesnieguši notāram iesniegumu 

par laulības šķiršanu. 


75. Ja viens laulātais prasa laulības šķiršanu tādu iemeslu dēļ, kas nav minēti šā likuma 74.panta 

pirmajā daļā, un otrs laulātais nepiekrīt laulības šķiršanai, tiesa laulību nešķir pirms šā likuma 72.pantā 

norādītā termiņa un laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu. 

(12.12.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 28.10.2010. likumu, kas stājas spēkā 

01.02.2011.) 

76. Tiesa laulību nešķir, kaut gan tā ir izirusi, ja un ciktāl laulības saglabāšana izņēmuma kārtā sevišķu 

iemeslu dēļ ir nepieciešama laulāto kopīgā nepilngadīgā bērna interesēs. 


77. Tiesa laulību nešķir, ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, 

saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav izšķirtas 

pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības šķiršanu. 

Notārs laulību nešķir, ja laulātie nav apliecinājuši, ka laulība ir izirusi un nav vienojušies par kopīgā 

nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes tiesību, bērna uzturlīdzekļiem un kopīgās mantas sadali. 


Novērtējot CL paredzētos laulības šķiršanas pamatus, var secināt, ka lielākā daļa no 

tiem, kopumā ņemot, ir salīdzināmi ar tiem pamatiem, kas pastāv arī citās ES 

dalībvalstīs. Visplašāk izplatītākie pamati ir laulāto faktiskā dzīvošana šķirti, kas ir cieši 

saistīts ar laulības iziršanu (CL 77., 73.pants). Tomēr atšķirīgs ir laika periods, ko 

dalībvalstis ir noteikušas attiecībā uz atšķirtu dzīvošanu, lai pieļautu laulības šķiršanu, 

vai arī konstatētu, ka laulība ir izirusi. Tāpat atšķiras tas, cik cieši laulības iziršana ir 

saistīta ar laulāto faktisku dzīvošanu šķirti. Otrs plaši izplatīts pamats laulības šķiršanai 

ir pušu vienošanās (CL 74.panta 2.punkts). Tomēr pastāv arī vairāki izņēmumi, kur 

nozīmīgs var kļūt regulas 10.pants (tiesas valsts likuma piemērošana) vai arī regulas 

12.pants (sabiedriskā kārtība). Spilgtākie piemēri būtu laulības šķiršanas aizliegums, vai 

arī laulības šķiršana, nenorādot nekādus pamatus. Minētie aspekti sīkāk tiks apskatīti, 

analizējot attiecīgos regulas pantus.

27 

Laulāto tiesiskā atšķiršana 

Kā jau minēts, vairākās ES dalībvalstīs līdzās laulības šķiršanai pastāv arī laulāto tiesiskā 

atšķiršana. Jau iepriekš tika norādīts, ka analizējot tiesiskās atšķiršanas tiesību institūta 

mērķi, sākotnēji var pieņemt, ka tas zināmā mērā varētu būt salīdzināms ar CPL 

noteikto laulāto samierināšanas periodu, kad tiesa, atliekot laulības šķiršanu, vienlaikus 

uz samierināšanās periodu izlemj jautājumus, kas saistīti ar laulāto personiskajām un 

mantiskajām attiecībām. Tomēr laulāto tiesiskās atšķiršanas un samierināšanas 

lēmumu tiesiskā daba ir būtiski atšķirīga. Lēmumi, kas tiek pieņemti uz tiesas noteikto 

samierināšanās periodu ir pagaidu lēmumi pirms strīda galīgā noregulējuma, savukārt 

tiesiskās atšķiršanas lēmums ir galīgs, patstāvīgs nolēmums, kuram var sekot un var arī 

nesekot tiesas nolēmums par laulības šķiršanu. 

Laulāto samierināšanas mērķi ir norādīti Civillikuma 75.-77.pantos. Likums nošķir trīs 

būtiskākos iemeslus laulības šķiršanas „atlikšanai” ar mērķi laulātos samierināt, un tie 

ir: vienas puses vēlme laulību saglabāt, bērna interešu aizsardzība un nepieciešamība 

izšķirt jautājumus par turpmākajām pušu personiskajām un mantiskajām attiecībām. 

Atbilstoši Civillikuma regulējumam, CPL paredz procesuālo regulējumu pagaidu 

lēmumiem laulības šķiršanas lietā, kas var tikt pieņemti nolūka veicināt samierināšanos. 

Atbilstošie CPL panti ir: 

CPL 238.panta 2.daļa (pagaidu lēmums līdz sprieduma taisīšanai lietās par laulības 

šķiršanu – bērna aprūpe, saskarsme, uzturlīdzekļi, aizliegums izvest bērnu no valsts, 

uzturlīdzekļi otram laulātajam, mājokļa u.c. mantu lietošana) kontekstā ar CPL 

240.pantu (samierināšana), 244. 5 pants (lēmums līdz sprieduma taisīšanai lietās, kas 

izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām - bērna dzīvesvieta, aprūpe, saskarsme un 

aizliegums izvest bērnu no valsts). 

Savukārt tajās ES dalībvalstīs, kur laulības iziršanas gadījumā laulātajiem pastāv iespēja 

izmantot gan laulāto atšķiršanu, gan laulības šķiršanu, ir iespēja izmantot vienu no tiem 

savu tiesiski attiecību noregulēšanai. Šāds institūts pastāv tādās dalībvalstīs kā Spānija, 

Malta, Portugāle, Apvienotā Karaliste, Īrija un citās valstīs. 

Laulāto atšķiršana ir atsevišķs laulāto procesuālais statuss, ar kuru neizprot laulības 

šķiršanu, bet juridisku jeb formālu laulāto kopdzīves pārtraukšanu. Būtībā šis institūts ir 

vērsts uz laulības saglabāšanu. Tas nozīmē, ka laulātie pilnībā nesarauj laulības saites, 

bet pārtrauc laulāto kopdzīvi. Laulāto atšķiršana var notikt gan tiesā, gan iestādē. Pēc 

laulāto atšķiršanas laulātie var atjaunot laulību bez vajadzības noslēgt laulību no jauna 

vai šķirt laulību, bet nav tiesīgi stāties jaunā laulībā. Līdz ar laulāto atšķiršanu var tikt

28 

izlemti jautājumi par laulāto mantas sadali, vecāku atbildības jautājumi, kā arī 

uzturēšanas saistību jautājumi. 

Informācija pieejama:http://ec.europa.eu/civiljustice/divorce/divorce_ec_lv.htm 

Lietas par laulāto tiesisko atšķiršanu izskatīšana Latvijas tiesās 

Līdz ar Romas III regulas spēkā stāšanos, Latvijas tiesās var tikt arī prasība par laulāto 

tiesisko atšķiršanu. Līdz ar to ir svarīgi noskaidrot, vai Latvijas tiesai prasības pieteikums 

būtu jāpieņem un lieta jāskata. Pastāv uzskats, ka tiesai pieteikuma pieņemšana būtu 

jāatsaka, jo Latvijas likums nepazīst šādu prasības pamatu. Tas būtu pamatots 

arguments, ja piemērojamā likuma nosacījumi norādītu uz Latvijas likumu. Tomēr 

ārvalsts likuma gadījumā šādu uzskatu ir iespējams apšaubīt. 

Ņemot vērā regulas vietu normatīvo aktu hierarhijā, nav nozīmes tam, ka Latvijas 

tiesību sistēma (Latvijas nacionālie normatīvie akti) nepazīst laulāto tiesiskās 

atšķiršanas tiesību institūtu. Ja tiesā izskatāmā lieta satur tādu ārvalsts elementu, 

pamatojoties uz kuru ir piemērojams tādas valsts likums, kurā pastāv laulāto tiesiskā 

atšķiršanai, Latvijas tiesai ir jāskata minētā lieta saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un 

jāpieņem atbilstošs nolēmums. Tā ir būtiska atšķirība no situācijas, kas pastāvēja līdz 

regulas spēkā stāšanās mirklim, jo tad atbilstoši CL nostiprinātajam lex fori principam 

ģimenes tiesību jomā tiesa atteiktu lietas ierosināšanu, jo šāda prasība nepastāv 

Latvijas tiesību sistēmā. 

Šobrīd, ja atbilstoši Briseles IIbis regulai lieta ir piekritīga Latvijas tiesai un pieteicējs ir 

ievērojis CPL noteiktās formālās prasības, tiesai, ievērojot CPL 131.pantā noteikto, ir 

jālemj par prasības pieteikuma pieņemšanu un lietas ierosināšanu. Šādā gadījumā tiesai 

ir jāizskata prasības pieteikums atbilstoši likumam, kas noteikts saskaņā ar Roma III 

regulas 5. un 8.pantu. CPL nesatur norādījumus par regulas 5.pantā paredzēto pušu 

vienošanās formu un par laika ierobežojumiem, kad šādu vienošanos pusēm ir jāpanāk, 

līdz ar to būtu piemērojama regulas 5.panta 2.daļa, kas paredz, ka pušu vienošanos par 

piemērojamo likumu var noslēgt „ne vēlāk kā tad, kad ceļ prasību tiesā”. Ja puses nav 

vienojušās par piemērojamo likumu, tad laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamais 

likums ir nosakāms atbilstoši regulas 8.pantam. Sīkāk par regulas 5. un 8.panta 

piemērošanu jau tika izklāstīts iepriekš. 


Risinot jautājumu par laulāto atšķiršanai piemērojamo likumu, Latvijas situācijā 

nozīmīgs ir arī regulas 9.pants, kas regulē jautājumus par laulāto tiesiskās atšķiršanas 

pārveidošanu par laulības šķiršanu. Regulas 9.pants paredz:

29 

Laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu 

1. Gadījumos, kad notiek laulāto atšķiršanas pārveide par laulības šķiršanu, laulības šķiršanai piemēro 

tiesību aktus, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, ja vien puses saskaņā ar 5. pantu nav vienojušās citādi. 

2. Tomēr, ja tiesību aktos, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, nav paredzēta laulāto atšķiršanas pārveide 

par laulības šķiršanu, piemēro 8. pantu, ja vien puses saskaņā ar 5. pantu nav vienojušās citādi. 

Regulas preambulas 23.apsvērums dod skaidrojumu regulas 9.panta tvērumam: 

Ja tiesā ceļ prasību, lai laulāto atšķiršanu pārveidotu par laulības šķiršanu, un ja puses nav izdarījušas 

izvēli par piemērojamiem tiesību aktiem, tad tiesību akti, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, būtu 

jāpiemēro arī laulības šķiršanai. Tāda nepārtrauktība pusēm veicinātu paredzamību un palielinātu 

tiesisko noteiktību. Ja tiesību aktos, ko piemēroja laulāto atšķiršanai, nav paredzēta laulāto atšķiršanas 

pārveide par laulības šķiršanu, šķiršanai būtu jāpiemēro kolīziju normas, kuras piemēro gadījumos, 

kad puses nav izdarījušas izvēli. Tam nevajadzētu liegt laulātajiem iespēju celt laulības šķiršanas 

prasību, pamatojoties uz citiem šīs regulas noteikumiem. 

Līdz ar to, piemērojot regulas 9.pantu, ir nošķiramas divas situācijas. 

Pirmā – turpinājums iepriekš aprakstītajam notikumu izklāstam par laulāto tiesisko 

atšķiršanu, kad puses lūdz tiesu pārveidot atšķiršanu laulības šķiršanā saskaņā ar to 

pašu likumu, saskaņā ar kuru laulātie tika atšķirti. Tiesa šādā gadījumā atbilstoši regulas 

9.panta 1.daļai piemēro attiecīgo ārvalsts likumu, kur ir paredzēta laulāto atšķiršanas 

pārveidošana par laulības šķiršanu un tiek nodrošināta regulā iecerētā tiesiskā 

noteiktība un paredzamība. Vienlaikus tiesai jāpatur prātā, ka regula visos, arī šajā, 

gadījumos prioritāti piešķir pušu tiesībām vienoties par piemērojamo likumu. Kā jau 

minēts iepriekš, CPL neparedz ne formu, ne laika ierobežojumus šādai vienošanās, 

tāpēc ir piemērojama regulas 5.panta 2.daļa – pusēm šī vienošanās jānorāda prasības 

celšanas brīdī. 

Otra situācija rodas, ja puses izmanto regulas 5.pantā noteikto un iepriekš citā valstī 

notikušo laulāto atšķiršanu lūdz pārveidot laulības šķiršanā saskaņā ar Latvijas likumu. 

Šādā gadījumā tiesai/ notāram, ja tai ir atbilstoša kompetence saskaņā ar Briseles IIbis 

regulu un Civillikumu, ir jāpieņem iesniegtais prasības pieteikums atbilstoši vispārējai 

kārtībai. Diskutabls ir jautājums, cik lielā mērā tiesai ir jāievēro citas valsts nolēmums 

laulāto atšķiršanai, ja tajā līdz ar atšķiršanu ir izlemti jautājumi par laulāto 

personiskajām un mantiskajām attiecībām, kā arī saskarsmes tiesībām? 

Atteikt izskatīt lietu par laulāto tiesisku atšķiršanu Latvijas tiesai nav arī pamata, 

atsaucoties uz regulas 12.pantu un/vai 13.pantu. Lai arī laulāto tiesiskā atšķiršana 

Latvijā nav zināma, ar šādu lēmumu sasniedzamie mērķi (laulāto samierināšana, lai 

saglabātu laulību) atbilst Latvijas tiesību sistēmai (nav pretrunā sabiedriskai kārtībai, 

regulas 12.pants) un šādu lēmumu pieņemšana nav pretrunā vispārējai tiesas 

kompetencei, kas paredzēta Likumā par tiesu varu un Civilprocesa likumā. Savukārt

30 

regulas 13.pants dod tiesības atteikt skatīt laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu tikai 

tad, ja izskatāmā laulība attiecīgajā valstī nav atzīstama par spēkā esošu. 

Regulas 9.pants paredz īpašu atrunu vienai no dalībvalstu „sarkanajām līnijām”, proti, 

tā noregulē gadījumu, kad likumā, ko piemēroja laulāto tiesisko atšķiršanai, nav 

paredzēta iespēja to pārveidot par laulības šķiršanu. Šādā situācijā regula atsaucas uz 

vispārējiem nosacījumiem par kolīziju normām, lai noteiktu atbilstošu piemērojamo 

likumu un dotu pusēm iespēju laulību šķirt. Proti, ja puses nav vienojušās saskaņā ar 

regulas 5.pantu, piemērojamais likums nosakāms saskaņā ar regulas 8.pantu. Šādas 

pieejas izskaidrojumu var rast regulas preambulas 25.apsvērumā – piemērojamā likuma 

izvēlei nevajadzētu radīt personu diskrimināciju, proti liegt tiesības šķirt laulību vispār. 


Regulas 10.pants nosaka izņēmumu no regulas 8.panta, paredzot situāciju, kad ir 

piemērojams tiesas valsts likums. 

10. pants 

Tās valsts tiesību aktu piemērošana, kurā atrodas tiesa 

Ja saskaņā ar 5. vai 8. pantu piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu vai, pamatojoties uz 

dzimumu, nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai, 

piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas tiesa. 

Regulas preambulas 24.apsvēruma skaidrojums par regulas 10.pantu 

Konkrētās situācijās, piemēram, gadījumos, kad piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu 

vai nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai, 

pamatojoties uz dzimumu, tomēr būtu jāpiemēro tās tiesas valsts tiesību akti, kurā celta prasība. 

Tomēr tam nevajadzētu skart sabiedriskās kārtības klauzulu. 

Roma III regulas 12.pants – sabiedriskās kārtības klauzula 

Pirms pievērsties regulas 12.panta izvērtēšanai, ir lietderīgi dot īsu ieskatu, ko sevī 

ietver jēdziens „sabiedriskā kārtība”. Vispirms ir nepieciešams apskatīt paša jēdziena 

vārdisko izteiksmi, pēc tam dot īsu ieskatu tā saturā. 

Ir jāpiekrīt starptautisko privāttiesību ekspertu norādītajam, ka šī jēdziena vārdiskā 

izteiksme Latvijā nav vienveidīga un precīza, un ES tiesību aktos izvēlētais tulkojums 

vārdiem „public policy” (angļu val.), proti, „sabiedriskā kārtība” neatspoguļo jēdziena 

civiltiesisko nozīmi. Latvijas tiesību sistēmā jēdzienu sabiedriskā kārtība parasti lieto 

kārtības un drošības kontekstā, novērtējot personas uzvedības atbilstību likumam. 

Piemēram, viens no visbiežāk izdarītajiem administratīvajiem pārkāpumiem, kas 

paredzēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, tieši runā par sabiedrisko 

kārtību: 

„167.pants. Sīkais huligānisms

Par sīko huligānismu, tas ir, lamāšanos ar necenzētiem vārdiem sabiedriskās vietās, apvainojošu 

uzmākšanos un citām tamlīdzīgām darbībām, kas traucē sabiedrisko mieru un kārtību…” 

31 

Savukārt, Civillikums un Civilprocesa likums, lai izteikto šo jēdzienu, lieto terminu 

„sabiedriskā iekārta”: 

Civillikums 

24. Ārvalsts likums nav piemērojams Latvijā, ja tas runā pretim Latvijas sabiedriskai iekārtai vai labiem 

tikumiem, vai Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām. 


637.pants. Ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšana 

(2) Ārvalsts tiesas nolēmumu neatzīst tikai tad, ja pastāv viens no šādiem neatzīšanas pamatiem: 

6) ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšana ir pretrunā ar Latvijas sabiedrisko iekārtu; 

Termins „sabiedriskā iekārta” ir tuvāks jēdziena saturam, proti, konkrēta regulējuma 

satura atbilstības vērtējums valsts tiesību sistēmai/iekārtai un vērtībām, uz kurām 

valsts ir balstīta. Juridiskā literatūra tiek argumentēts par labu terminam „publiskā 

kārtība”, tomēr, tā kā tas nav lietots atbilstošajos normatīvajos aktos, šāda termina 

lietošana varētu radīt neskaidrības. 

Šīs lekcijas kontekstā vienveidības labad tiks lietots termins „sabiedriskā kārtība”, 

lietojot to civiltiesiskā nozīmē. 

Sabiedriskās kārtības jēdziens ir uzskatāms par ģenerālklauzulu, kuru atbilstoši 

konkrētās lietas apstākļiem tiesnesis piepilda ar noteiktu saturu. Vispārējās aprises šim 

jēdzienam nosaka augstāko morāles, tiesiski un sociāli ekonomisko vērtību sistēma, kas 

attiecīgajā valstī ir uzskatāms par neaizskaramu. Ņemot vērā valstu ciešo sadarbību un 

atzītās kopējās vērtības, sabiedriskās kārtības jēdziena pamatus veido arī starptautiskās 

sabiedrības pamatvērtības un starptautisko tiesību pamatprincipi. Starptautisko 

privāttiesību ietvaros sabiedriskās kārtības klauzulas mērķis ir koriģēt ārvalsts likuma 

piemērošanu, lai šāda piemērošana nevarētu aizskart tiesas valsts aizsargājamās 

pamatvērtības. 

Starptautisko privāttiesību teorijā no sabiedriskās kārtības kā ģenerālklauzulas tiek 

nošķirts sabiedriskās kārtības izņēmuma jēdziens. Šis jēdziens saturiski apraksta veidu, 

kā atteikt piemērot tādu ārvalsts likumu, kura piemērošanas rezultāts būtu netaisnīgs 

un aizskartu tiesas valsts pamatvērtības, un tā mērķis ir garantēt noteiktu tiesiskās 

drošības līmeni. Kā jebkurš izņēmums, tas ir vērtējams šauri. 

Tātad, piemērojot sabiedriskās kārtības izņēmuma nosacījumus, tiesa izskatāmās lietas 

ietvaros pārbauda, vai piemērojamais ārvalsts likums atbilst tiesas valsts nacionālajām

32 

un atzītajām starptautiskajām pamatvērtībām. No tā ir izdarāms secinājums, ka kolīziju 

normu piemērošanas stadijā tiek vērtēta ārvalsts materiālo tiesību normas 

piemērošanas rezultāta atbilstība tiesas valsts sabiedriskajai kārtībai, jo īpaši personu 

pamattiesībām. Ņemot vērā tiesību attīstības dinamiku, t.sk. sabiedrības atzīto morāles 

vērtību pamatus, kas jo īpaši aktuāli ir ģimenes tiesību jomā, ir pamatoti ņemt vērā 

starptautiskajās privāttiesībās plaši pielietoto sabiedriskās kārtības aktualitātes teoriju, 

saskaņā ar kuru atbilstība tiesas valsts sabiedriskai kārtībai tiek vērtēta brīdī, kad tiesa 

lemj par ārvalsts likuma piemērošanu, izskatot konkrēto lietu. 

Lai noskaidrotu sabiedriskās kārtības klauzulas ietvaru ģimenes tiesību jomā, specifiski 

attiecībā uz laulības šķiršanu, ir jāvērtē Satversmes 110.pantā ietvertais kontekstā ar 

Roma III regulā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu un tās saikni ar diskriminācijas 

aizliegumu principu. 

Roma III regulā iekļautais sabiedriskās kārtības jēdziena saturs ir šāds. 

12. pants 

Sabiedriskā kārtība 

Ar šo regulu norādīto tiesību aktu kāda noteikuma piemērošanu var atteikt tikai tad, ja šāda 

piemērošana ir acīmredzami nesaderīga ar sabiedrisko kārtību valstī, kur atrodas attiecīgā tiesa. 

Regulas preambulas 25.apsvērums dod priekšstatu par būtiskajiem aspektiem, kas 

jāņem vērā, piemērojot sabiedriskās kārtības klauzulu laulības šķiršanas gadījumā. 

Sabiedrības interesēs būtu jādod iesaistīto dalībvalstu tiesām iespēja izņēmuma apstākļos atteikties 

piemērot konkrētajam gadījumam kādu ārvalstu tiesību aktu noteikumu, ja tas būtu acīmredzami 

pretrunā tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai. Tomēr nebūtu jādod iespēja tiesām piemērot 

sabiedriskās kārtības nosacīto izņēmumu, lai noraidītu citas valsts tiesību akta noteikumu, ja tāda 

rīcība būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, un jo īpaši tās 21. pantam, kurā aizliegta 

jebkāda veida diskriminācija. 

Regulā ietvertais regulējums un arī Eiropas Savienības tiesas līdzšinējā prakse norāda uz 

divpakāpju analīzi, kas veicama, lai, piemērojot sabiedriskās kārtības izņēmuma 

nosacījumus, atteiktu piemērot ārvalsts likumu, un tie ir: 

1) Vai piemērojamā norma satur tādus nosacījumus, kas aizskar sabiedrisko kārtību 

tiesas valsti? Lai to noteiktu ir jāizzina sabiedriskās kārtības saturs piemērojamo 

tiesību jomā; 

2) Vai tā ir acīmredzami nesaderīga (manifestly incompatible – angļu val.) ar 

sabiedrisko kārtību tiesas valstī. Vērtējot nesaderību, jāņem vērtā regulas 

preambulā īpaši uzsvērtais ierobežojums attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma 

principa ievērošanu. 

Vai ārvalsts likums aizskar Latvijas sabiedrisko kārtību?

33 

Satversmes 110.panta saturs norāda uz trim būtiskākajām vērtībām, kas ir 

aizsargājamas, apskatot jautājumus par laulību un tās šķiršanu, un tās ir: (1) laulība ir 

savienība starp vīrieti un sievieti, (2) laulība, cik vien tas ir iespējams un kur tas ir 

attaisnojami, ir saglabājama un laulātie ir samierināmi un (3) šķirot laulību, ir 

aizsargājamas abu vecāku un bērna pamattiesības. 

Satversmes doto ietvaru sabiedriskās kārtības klauzulai saturiski piepilda Civillikuma un 

Civilprocesa likuma regulējums. 

Analizējot regulas 12.panta tvērumu, jāņem vērā regulas 13.pantā noteiktais, kas 

paredz tiesas kompetenci atteikt lemt par tādas laulības šķiršanu, kas saskaņā ar tiesas 

valsts likumu netiek uzskatīta par spēkā esošu. Līdz ar to Satversmes un Civillikuma 

noteikti ierobežojumi laulības esībai spēkā ir apskatāmi regulas 13.panta kontekstā un 

nav nozīmīgi, apspriežot sabiedriskās kārtības klauzulu. 

Līdz ar to regulas 12.panta kontekstā ir apskatāmi divi jautājumi – tiesas pienākums 

rūpēties par laulības saglabāšanu, kā arī tiesas pienākums laulības šķiršanas gadījumā 

aizsargāt abu vecāku un bērna pamattiesības. Var argumentēt, ka Latvijas sabiedrisko 

kārtību laulības jomā papildina vēl arī šādi aspekti: 

1) Pie kādiem nosacījumiem laulību šķir, kas zināmā mērā ir saistīts ar pienākumu 

rūpēties par laulības saglabāšanu; 

2) Kas ir tiesīgs noslēgt laulību – valsts un/vai baznīca un, ja baznīca, tad kādas 

konfesijas. 

Civillikums piepilda Satversmes 110.panta saturu par laulības saglabāšanas pienākumu. 

Civillikums paredz konkrētus ierobežojumus laulības šķiršanai, proti, Latvijā laulību šķir 

tikai tad, ja tā ir izirusi. Civillikums sniedz arī precīzu izpratni par to, kas ir uzskatāms par 

izirušu laulību. „Laulība uzskatāma par izirušu, ja nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs 

sagaidāms, ka laulātie to atjaunos. Pieņemams, ka laulība ir izirusi, ja laulātie vismaz trīs 

gadus dzīvo šķirti.” Līdz ar to ir iespējams argumentēt, ka tāda ārvalsts likuma 

piemērošana, kuras rezultātā nav jānoskaidro, vai laulība ir izirusi, vai laulātie noteiktu 

laika periodu dzīvo šķirti un nav jānorāda nekādi pamati laulības šķiršanai, var nonākt 

pretrunā Latvijas sabiedriskajai kārtībai. 

Protams, vērtējot šo vispārīgo nosacījumu, ir jāņem vērā Civillikumā paredzētie 

izņēmumi, kad laulību ir iespējams šķirt arī nenotekot trīs gadu periodam laulāto šķirtai 

dzīvošanai. Vienlaikus jāpatur prātā, ka šie izņēmumi ir izsmeļoši: 

1) Laulības saglabāšana nav iespējama ģimenes vardarbības dēļ; 

2) Puses ir vienojušās par laulības šķiršanu; 

3) Vienam no laulātajiem ir izveidojušās citas attiecības, kuru ietvaros ir piedzimis 

bērns.

34 

Otrs no Satversmes izrietošs pamatprincips, kas ir jāaizsargā, iztiesājot strīdus, kas 

saistīti ar laulību, ir pienākums rūpēties par bērnu un abu vecāku pamattiesībām. 

Civillikums nosaka šādas bērnu un laulāto pamattiesības, kas ir ievērojamas laulības 

šķiršanas gadījumā: 

1) Laulību nešķir, ja tas sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešams laulāto kopīgā 

nepilngadīgā bērna interesēs; 

2) Ja laulātie nav vienojušies par kopīgā nepilngadīgā bērna aizgādību, saskarsmes 

tiesību, bērna uzturlīdzekļiem, kopīgās mantas sadali vai attiecīgas prasības nav 

izšķirtas pirms laulības šķiršanas un netiek celtas kopā ar prasību par laulības 

šķiršanu. 

Līdz ar to tāda ārvalsts likuma piemērošana, kas liedz vērtēt nepilngadīga bērna 

intereses vai arī neprasa laulāto personisko un mantisko interešu izlemšanu, varētu 

aizskart Latvijas sabiedrisko kārtību. Tomēr pie šī aspekta jāņem vērā Roma III regulas 

1.pantā noteiktā regulas darbības joma, kas paredz, ka regulas nosacījumi neattiecas 

t.sk. uz laulības mantiskajām sekām, vecāku atbildību un uzturēšanas saistībām. Līdz ar 

to ir iespējams argumentēt, ka šie jautājumi vispār nav apskatāmi Roma III regulas 

ietvaros, līdz ar to ārvalsts likums šajā kontekstā vispār nav vērtējams un piemērojams, 

un tiesai jāskata tikai ārvalsts likuma normas šauri attiecībā uz laulības šķiršanas 

pamatiem. 

ES dalībvalstu laulības šķiršanas regulējuma apskats norāda, ka dažādās valstīs ir 

noteikti dažādi laika ierobežojumi šķirtai laulāto dzīvei kā pamatam laulības šķiršanai. 

Tomēr, vai šāda laika periodu atšķirība, ja laika periods vispār ir noteikts, ir tik nozīmīga, 

lai runātu par sabiedriskās kārtības aizskārumu, ir stipri apšaubāms. Tāpat dalībvalstu 

regulējuma apskats norāda uz vēl vienu laulības šķiršanas pamatu, kas pastāv citās 

dalībvalstīs un ko Latvijas likums neatzīst, proti, laulības šķiršanas pamats ir vienas 

puses vaina laulības pārkāpšanā bez šķirtas dzīves laika ierobežojuma, un kam nav 

nepieciešama pušu vienošanās. Ņemot vērā to, ka šis pamats ir izteikti subjektīvs un 

cieši saistīts ar laulāto personisko attieksmi pret laulību, pastāvot šādam laulības 

šķiršanas pamatam, kas ir norādīts saskaņā ar piemērojamo ārvalsts likumu, tiesai būtu 

individuāli jāvērtē, vai ārvalsts likuma piemērošanas rezultāts atbilst Latvijas 

sabiedriskajai kārtībai, t.i., vai tiesa pie šāda rezultāta būtu nonākusi arī tad, ja 

piemērotu Latvijas likumu. 

Latvijas Civillikuma 51. un 53.pants nosaka personas, kas ir tiesīgas laulāt, proti, 

kompetenta valsts iestādes amatpersona vai noteiktai konfesijai piederīgs garīdznieks.

35 

51. Ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, 

baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas 

konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, izsludināšanu izdara pēc 

attiecīgās konfesijas noteikumiem. 

53. Laulā dzimtsarakstu nodaļas amatpersona vadītājs vai 51. pantā norādīto konfesiju garīdznieki, ja 

ir ievēroti laulības noslēgšanas noteikumi. 

Likums neparedz ierobežojumus ārvalstīs noslēgtas laulības atzīšanai par spēkā esošu 

atkarībā no tā, kas ir noslēdzis šo laulību, ja laulība atbilst Latvijas sabiedriskajai iekārtai 

un labiem tikumiem. Līdz ar to faktam, kurš ir noslēdzis laulību, Latvijas sabiedriskās 

iekārtas klauzulas kontekstā nav nozīmes, un ir vērtējams tikai laulības saturs, nevis tās 

noslēgšanas forma. 

Vai piemērojamā ārvalsts likuma norma ir acīmredzami nesaderīga (manifestly 

incompatible) ar Latvijas sabiedrisko kārtību 

Sabiedriskās kārtības klauzulas saturu Roma III regulas kontekstā Eiropas Savienības 

tiesa (arī EST) nav vērtējusi, tāpēc šobrīd nav iespējams sniegt autoritatīvu viedokli par 

to, kādiem apstākļiem būtu jāpastāv, lai sabiedriskās kārtības izņēmuma piemērošanas 

rezultātā atteiktu ārvalsts likuma piemērošanu. Tomēr zināmu ievirzi varētu dot EST 

spriedumi lietās par ārvalsts sprieduma atzīšanu (piemēram, lieta C-7/98). Šajā lietā 

tiesa ir ieskicējusi šīs klauzulas piemērošanas robežās – ārvalsts sprieduma neatzīšana ir 

pieļaujam tikai tad, ja atzīšana un izpilde nonāktu klajā pretrunā tās valsts sabiedriskai 

kārtībai, kur prasīta sprieduma izpilde, un pārkāptā norma ir būtiska izpildes valsts 

tiesiskajā kārtībā. 

No tā var izdarīt secinājumu, ka potenciāli piemērojamai ārvalsts likuma normai ir jābūt 

klājā pretrunā ar tiesas valsts sabiedrisko kārtību šajā jautājumā un normas 

piemērošanas rezultātā rastos tiesas valsts būtiskas normas klajš pārkāpums. Vienlaicīgi 

ir jāņem vērā, ka atbilstoši regulas 12.panta tvērumam, ja sabiedriskās kārtības 

izņēmuma piemērošanas rezultātā rodas konflikts starp sabiedrības interesēm kopumā 

(ģimenes saglabāšana un aizsardzība) un indivīda tiesībām uz nediskriminējošu 

attieksmi (šajā gadījumā, tiesības uz laulības šķiršanu), indivīda tiesības prevalē. 


Roma III regulas 13.panta uzdevums ir nodrošināt ļoti būtiskas dalībvalstu „sarkanās 

līnijas” respektēšanu, proti, dalībvalstu tiesai nav pienākums pieņemt prasības 

pieteikumu un ierosināt lietu par tādas laulības šķiršanu, kura saskaņā ar tiesas valsts 

likumu netiek uzskatīta par spēkā esošu. Regulas 13.pants paredz: 

13. pants 

Valstu tiesību aktu atšķirība

36 

Nekas šajā regulā neuzliek pienākumu tiesām tādā iesaistītajā dalībvalstī, kuras tiesību aktos nav 

paredzēta laulības šķiršana vai attiecīgā laulība netiek uzskatīta par spēkā esošu laulības šķiršanas 

tiesvedības nolūkā, saskaņā ar šo regulu pasludināt laulību par šķirtu. 

Regulas preambulas 26.apsvērums dod skaidrojumu par 13.panta mērķi: 

Ja šajā regulā ir atsauce uz to, ka tās iesaistītās dalībvalsts tiesību aktos, kuras tiesā celta prasība, nav 

paredzēta laulības šķiršana, tad tas būtu jāinterpretē tā, ka šīs dalībvalsts tiesību aktos nav laulības 

šķiršanas institūta. Šādā gadījumā tiesai nebūtu jāuzliek par pienākumu pasludināt laulības šķiršanu 

vai laulāto atšķiršanu saskaņā ar šo regulu. 

Ja šajā regulā ir atsauce uz to, ka saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras tiesā celta prasība, 

attiecīgā laulība netiek uzskatīta par spēkā esošu, lai to varētu izskatīt laulības šķiršanas tiesvedībā, tas 

būtu jāinterpretē tā, ka inter alia saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem šāda laulība nepastāv. Šādā 

gadījumā tiesai nebūtu jāuzliek par pienākumu pasludināt laulības šķiršanu vai laulāto atšķiršanu 

saskaņā ar šo regulu. 

Lai saprastu šī panta nozīmi, ir svarīgi apzināties dalībvalstu regulējuma atšķirību par to, 

kāda personu kopdzīve tiek uzskatīta par spēkā esošu laulību. 2009.gadā Tieslietu 

ministrija veica pētījumu „Mantiska rakstura strīdi pēc ārpus laulības savienības 

iziršanas Latvijā un ārvalstīs”, kura ietvaros tika noskaidrots, kādi attiecību modeļi 

pastāv dažādās valstīs personu kopdzīvei. Kopš 2009.gada situācija, protams, ir 

mainījusies, bet ieskatam valsts regulējuma daudzveidībā šī ir noderīga informācija. 

Pētījumā tika apskatīti attiecību modeļi, kas pastāv ārpus klasiskai laulībai. Secinājumi: 

Attiecībā uz ārvalstīm apskatīts gan nereģistrētas kopdzīves, gan reģistrētu 

partnerattiecību regulējums* . 

Nereģistrēta kopdzīve jāsaprot kā faktiskā nereģistrētā kopdzīve, kas pakļauta 

noteiktiem nosacījumiem. Pazīmes, kas ļauj nošķirt nereģistrētu kopdzīvi no 

laulības un reģistrētām partnerattiecībām, ir vispārīgs formalitāšu trūkums, kas 

apvij kopdzīvi. Vairums tiesību sistēmās nereģistrēta kopdzīve tiek konstatēta 

saskaņā ar faktiskiem apstākļiem. Tomēr dažās tiesību sistēmās Latīņamerikas 

valstīs, lai nereģistrētai kopdzīvei būtu tiesiskās sekas, nepieciešams deklarēties 

tiesā vai citā institūcijā. Tomēr reģistrācijai nav būtiska loma, lai nošķirtu no 

reģistrētām partnerattiecībām. Reģistrācijai vairāk ir pierādījuma raksturs un tā 

neietekmē nereģistrētas kopdzīves eksistenci. 

Attiecībā uz pētījumā apskatīto reģistrēto partnerattiecību regulējumu jāmin, ka 

pastāv divu veidu tiesību sistēmas – viena, kas paredz reģistrētās 

partnerattiecības tikai viendzimuma pāriem, un otra veida tiesību sistēmas, kas 

pieļauj abas – gan viendzimuma, gan pretēja dzimuma reģistrētās 

partnerattiecības. 

Tikai viendzimuma partnerattiecības paredzētas Vācijā, Dānijā, Konetikutas, 

Ņūdžersijas, Ņūhempšīras un Vermontas štatos ASV, Čehijā, Somijā, Īslandē, 

Norvēģijā, Slovēnijā, Zviedrijā, Šveicē, Apvienotajā Karalistē (daudzās no šīm

37 

tiesību sistēmām reģistrētās partnerattiecības ir izveidotas kā laulības 

„substitūts” viendzimuma personām (kaut arī šis laulības „substitūts” parasti 

neparedz tieši tādas pašas sekas kā laulība), kamēr laulības institūts paredzēts 

pretēja dzimuma pāriem.). 

Jurisdikcijas, kas ļauj abiem – viendzimuma un pretēja dzimuma pāriem – 

reģistrēt partnerattiecības, ir Beļģija, Nīderlande, Kvebeka (Kanāda), 

Buenosairesas autonomā pilsēta (Argentīna), Francija, Luksemburga, Jaunzēlande 

un 7 Spānijas autonomie apgabali. 

* Apskatā izmantots Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences Pastāvīgā biroja 

pētījums “Ziņojums par ārpus laulības kopdzīves, tai skaitā, reģistrēto partnerattiecību, 

nacionālā iekšējā regulējuma un starptautiskā privāttiesību regulējuma attīstību.” 

** Nīderlande un Beļģija arī ir atvērušas laulības institūtu viendzimuma personām, 

tādējādi šajās valstīs reģistrētās partnerattiecības ir alternatīva laulībām gan 

viendzimuma, gan pretēja dzimuma pāriem, kamēr daudzās citās valstīs viendzimuma 

laulību institūts nav pazīstams un reģistrētās partnerattiecības ir vienīgais veids 

viendzimuma pāriem iegūt savu attiecību tiesisko aizsardzību. 

No šī apskata var redzēt personu attiecību daudzveidību. Tās varētu saklasificēt 

vairākās grupas: 

1) Laulība: 

a. Pretēja dzimuma personu laulība 

b. Viendzimuma personu laulība 

2) Reģistrētās partnerattiecības: 

a. Pretēja dzimuma personu partnerattiecības 

b. Viena dzimuma personu partnerattiecības, 

3) Nereģistrēta faktiskā kopdzīve. 

Latvijas likums atzīst tikai formāli reģistrētu pretēja dzimuma savienību - laulību, līdz ar 

to pieteikumus par jebkuru cita veida savienību, ja tā ir izirusi (personas vēlas formāli 

pārtraukt kopdzīvi un risināt personiskos un mantiskos jautājumus, kas izriet no šīs 

kopdzīves), Latvijas tiesā nav pieņemams, pamatojoties uz regulas 13.pantu. 

Ja ir iesniegts pieteikums par laulības šķiršanu, kur laulātie ir pretēja dzimuma, papildus 

ir jāvērtē arī pārējie Civillikumā ietvertie ierobežojumi laulības spēkā esībai (Civillikuma 

34. – 38.pants). Laulība Latvijā nav spēkā: 

1) radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām, 

2) starp adoptētāju un adoptēto, 

4) jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā.

38 

Ņemot vērā likumā paredzēto izņēmumu pilngadības nosacījumam, ja laulātie, kuri ir 

iesnieguši pieteikumu par laulības šķiršanu, ir pilngadīgi, tiesai būt šis pieteikums 

jāpieņem un jāizskata lieta pēc būtības, nevērtējot vecumu, kad personas stājās laulībā. 

Līdz ar laulības šķiršanu izlemjamie jautājumi, Roma III regulas 1.pants kontekstā ar CPL 

238.pantu. 

Roma III 1.pants paredz, ka regulu nepiemēro jautājumiem, pat ja tie rodas kā iepriekš 

izlemjami jautājumi laulības šķiršanas vai laulāto atšķiršanas tiesvedības kontekstā. 

Tāpēc, ja lieta ir piekritīga Latvijai, tiesa laulības šķiršanai piemērojamo likumu nosaka 

pēc Roma III regulas, bet citiem jautājumiem, ka izskatāmi saskaņā ar CPL 238.pantu, 

jāņem vērā šādi nosacījumi: 

CPL 238.pants 

(1) Lietā par laulības šķiršanu vai neesamību prasījumi, kas izriet no ģimenes tiesiskajām attiecībām, 

izspriežami vienlaikus. Šādi prasījumi ir strīdi par: 

1) aizgādības noteikšanu; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) nosaka - Padomes 

Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un 

izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. 

Piemērojamā likuma jautājumi nav harmonizēti ES. 

2) saskarsmes tiesības izmantošanu; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) nosaka - 

Padomes Regula (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu 

atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 

atcelšanu. Piemērojamā likuma jautājumi nav harmonizēti ES. 

3) uzturlīdzekļiem bērnam; pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā 

likuma jautājumus nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 ( 2008. gada 18. decembris ) par 

jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību 

uzturēšanas saistību lietās. Šīs regulas 15.pants nosaka, ka uzturēšanas saistībām piemērojamos 

tiesību aktus nosaka saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokolu par uzturēšanas 

saistībām piemērojamiem tiesību aktiem 

4) līdzekļiem laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa vai uztura nodrošināšanai; - pārrobežu lietās 

jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus nosaka - Padomes Regula (EK) 

Nr. 4/2009 ( 2008. gada 18. decembris ) par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, 

nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietās. Šīs regulas 15.pants 

nosaka, ka uzturēšanas saistībām piemērojamos tiesību aktus nosaka saskaņā ar Hāgas 2007. 

gada 23. novembra Protokolu par uzturēšanas saistībām piemērojamiem tiesību aktiem 

5) kopīgo ģimenes mājokli un mājsaimniecības vai personiskās lietošanas priekšmetiem; - 

pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus PAREDZETS,

39 

ka noteiks Priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, 

nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās 

6) laulāto mantas dalīšanu (arī tad, ja tas skar trešās personas); - pārrobežu lietās jurisdikciju 

(+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma jautājumus PAREDZETS, ka noteiks Priekšlikums 

Padomes Regulai par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi 

laulāto mantisko attiecību lietās. 

* pašas laulības šķiršanas pārrobežu lietās jurisdikciju nosaka - Padomes Regula (EK) 

Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi 

laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 

savukārt piemērojamos tiesību aktus nosaka Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 ( 2010. gada 

20. decembris ), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami 

laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai 

Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 ( 2010. gada 20. decembris ), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību 

attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai 

1. pants 

Darbības joma 

1. Šo regulu piemēro laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai tiesību normu kolīziju situācijās. 

2. Šo regulu nepiemēro šādiem jautājumiem, pat ja tie rodas kā iepriekš izlemjami jautājumi laulības 

šķiršanas vai laulāto atšķiršanas tiesvedības kontekstā: 

a) fizisko personu tiesībspēja un rīcībspēja; - nav harmonizēts ES, atbilstošās CL un CPL normas 

b) laulības pastāvēšana, spēkā esamība vai atzīšana; - nav harmonizēts ES, atbilstošās CL un CPL 

normas 

c) laulības atzīšana par neesošu; pārrobežu lietās jurisdikciju nosaka - Padomes Regula (EK) 

Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi 

laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 

d) laulāto vārdi; - nav harmonizēts ES 

e) laulības mantiskās sekas; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā 

likuma jautājumus PAREDZĒTS, ka noteiks Priekšlikums Padomes Regulai par jurisdikciju, 

piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi laulāto mantisko attiecību lietās. 

f) vecāku atbildība; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) nosaka - Padomes Regula 

(EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi 

laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu. 

Piemērojamā likuma jautājumi nav harmonizēti ES. 

g) uzturēšanas saistības; - pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā 

likuma jautājumus nosaka - Padomes Regula (EK) Nr. 4/2009 ( 2008. gada 18. decembris ) par

40 

jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību 

uzturēšanas saistību lietās. Šīs regulas 15.pants nosaka, ka uzturēšanas saistībām piemērojamos 

tiesību aktus nosaka saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Protokolu par uzturēšanas 

saistībām piemērojamiem tiesību aktiem 

h) trasti vai mantošana - pārrobežu lietās jurisdikciju attiecībā uz trastiem nosaka saskaņā ar 

Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu 

atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietā, piemērojamā likuma jautājumi attiecībā uz trastiem 

nav harmonizēti ES; pārrobežu lietās jurisdikciju (+atzīšana; izpilde) un piemērojamā likuma 

jautājumus attiecībā uz mantošanu noteiks nesen pieņemtā Eiropas Parlamenta un Padomes 

Regula par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku 

aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi

41 

Izmantotās literatūras, dokumentu un materiālu saraksts 

Commission working document „Annex to the proposal for a Council Regulation amending Regulation 

(EC) no 2201/2003 as regards jurisdiction and introducing rules concerning applicable law in 

matrimonial matter, Impact Assessment, Brussels, 17.7.2006., SEC (2206) 949 

Eiropas Komisijas Priekšlikums Padomes lēmumam, ar kuru atļauj ciešāku sadarbību laulības šķiršanai 

un laulāto atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā, JUSTCIV 56, JAI 267 

Eiropas Komisijas priekšlikums Padomes Regulai, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību laulības šķiršanai un 

laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamo tiesību jomā 

Tieslietu ministrijas darba grupas sēžu protokoli, Latvijas Republikas nacionālās pozīcijas un dienesta 

ziņojumi par ES regulas projektu laulības šķiršanai un laulāto tiesiskai atšķiršanai piemērojamo tiesību 

jomā 

I.Kucina, A.Zikmane „Briseles IIbis Regulas jurisdikcijas normu piemērošana laulības lietās un vecāku 

atbildības lietās Latvijā”, Tieslietu ministrijas 2010.gada izdevums EK īpašās programmas 

„Civiltiesības” projekta ietvaros 

J.Kolomijceva, „Ārvalsts likuma piemērošana”, Aktuālas tiesību realizācijas problēmas, LU 

69.konfernces rakstu krājums 

B.Rudevska, „Publiskās kārtības (ordre publicē) jēdziens starptautiskajā civilprocesā: klasiskā 

izpratne”, Aktuālas tiesību realizācijas problēmas, LU 69.konfernces rakstu krājums 

P.M. North, J.J.Fawcett, Private international law, Cheshire and North’s, 1992 

D.Martiny, Legal recognition of same-sex relationship in Europe, Workshop: cross-border recognition 

(and refusal of recognition) of registered partnership and marriages with a focus on their financial 

aspects and the consequences for divorce, maintenance and succession 

B. Campuzano Diaz, Uniform Conflict of Law Rules on Divorce and Legal Separation via Enhanced 

Cooperation, Latest Development in EU Private International Law, Interesentia 2011 

R.Farrugia, The future EU Regulation concerning matrimonial property regimes, Latest Development 

in EU Private International Law, Interesentia 2011 

I.Kucina „ES tiesību aktualitātes ģimenes tiesībās (ārvalsts likuma piemērošana pārrobežu laulības 

šķiršanas un uzturlīdzekļu lietās)”, lekciju materiāli 

Mantiska rakstura strīdi pēc ārpus laulības savienības iziršanas Latvijā un ārvalstīs, lekciju materiāli, 

Tieslietu ministrija, 2009

Ievads starptautiskajÄs privÄttiesÄ«bÄs TvÄrums ... - Tieslietu ministrija

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?

Ievads starptautiskajÄs privÄttiesÄ«bÄs TvÄrums ... - Tieslietu ministrija