Lejuplādēt - Jūrmala

Izdevējs: Jūrmalas pilsētas domeIzmantoti materiāli no Jūrmalas pilsētasmuzeja, Raiņa un Aspazijas memoriālāsvasarnīcas, Aspazijas mājas-muzejaarhīviemwww.tourism.jurmala.lv4.Horna dārzs un piemineklis Rainim un Aspazijai „Krauklītis”Majori, Jomas iela 35Horna dārzs ir pirmais apbūvētais zemesgabals Jomas ielā.1870. gadā te atradās sīkām priedītēm apaugusi kāpu meža teritorija.Zemesgabala pirmais nomnieks bija Horns, tādēļ šis vārds nonācislīdz mūsdienām. 19. gadsimta beigās te bija uzbūvēta viesnīca,restorāns, kinematogrāfs, koncertzāle un brīvdabas koncertdārzs, kasvarēja uzņemt vairāk nekā 2000 klausītāju un kurā koncertēja slavenisimfoniskie orķestri.1905. gadā šeit notika pirmais latviešu mūzikas koncerts, kurā tikaatskaņota vēlākā Latvijas himna „Dievs svētī Latviju”. 1913. gada lielajāugunsgrēkā, kas izcēlās Vakera namā uz Jomas un Tirgoņu ielas stūra,nodega visas ēkas Horna dārzā.1970. gadā te uzcelts kinoteātris „Jūrmala” – tagadējais Majorukultūras centrs.1990. gadā Jomas ielas malā atklāja pieminekli „Krauklītis”, kasveltīts dzejniekiem Rainim un Aspazijai, godinot viņu uzstāšanossarīkojumā Horna dārzā 1905. gada jūlijā, kad Horna koncertzālēskanēja „Raiņa un Aspazijas dzejas un dziesmu vakars”. Piemineklisuzstādīts viņu 125-ās dzimšanas dienas jubilejā, lai parādītu Raini unAspaziju emigrācijā Šveicē. Emigrācijā tapusi arī luga „Krauklītis”, tassimboliski redzams pieminekļa augšējā daļā.Pieminekļa autori: Zigrīda Fernava — Rapa un Juris Tiščenko —Rapa.5.Aspazijas māja DubultosZigfrīda Meierovica prospekts 20 (agrāk – Gončarova iela 13/15)1.ObjektiMajoru-Dubultu labdarības biedrība (tagad Majoru vidusskola)Majori, Rīgas iela32.Raiņa un Aspazijas memoriālā vasarnīca MajorosMajori, J.Pliekšāna iela 5/7 (agrāk – Aleksandra iela 7)Aspazijas māja ir valsts nozīmes izcils koka arhitektūrasun vēstures piemineklis ar īpašu vienreizību un skaistumu.Ēka atrodas šaurākajā Jūrmalas vietā, kur jūra ir tikai pārissimts metru attālumā un pa logu paveras pasakains skats uzLielupi. Šajā ēkā dzejniece piedzīvoja politisko varu maiņasun Otrā pasaules kara notikumus, pavadot savas dzīvespēdējo cēlienu no 1933. līdz 1943. gadam. Ar Jūrmalu saistītidzejnieces mūža spilgtākie un nozīmīgākie notikumi.Pati ēka celta 1903. gadā, tā bija vācbaltu tirgotājasMarijas Kiršteines vasarnīca. Dzejniece pārdeva māju RīgāBaznīcas ielā un nopirka šo ēku (Gončarova ielā 13/15) par11 500 latiem. „Tagad nu esmu Dubultos tanī mājā, kuru senākmēs ar savu mīļo gribējām pirkt un norunājām kā ierīkoties.”Aspazija (jūlijs 1933.g.).Kopā ar Aspaziju šeit dzīvoja viņas mājkalpotāja AnnaRijniece un brāļa meita Virēna Rozenberga, kura strādājapar skolotāju. Mierinājumu un spēku Aspazija šeit rod ganjūras un upes tuvumā, gan tuvos un uzticamos draugos,kas ir bieži viesi šajā vietā. Apkārtnes noskaņa sekmēja radītjaunus darbus, mājā bieži skanēja mūzika, tā bija Aspazijasdzīves sastāvdaļa. Mūža nogalē Aspazija izteica novēlējumu,lai māja Dubultos kļūtu par radošu personību satikšanāsvietu. Šodien dzejnieces vēlējums ir īstenojies. Aspazijasmāja kļuvusi par rakstnieku, mākslinieku, fotogrāfu, Rīgas,Jūrmalas, Latvijas inteliģences tikšanās mājvietu. Dzeja unmūzika, māksla un vēsture, vienkārši draudzīgas sarunas radaAspazijas mājas īpašo auru.1986. gadā ēkas terasē tika uzstādīta piemiņas plāksne/cilnis „Sidraba šķidrauts” (autore Antonija Gulbe). Līdz 1987.gadam, kad māja tika nodota Jūrmalas vēstures un mākslasmuzejam, tā bija Jūrmalas izpildkomitejas rīcībā un tika izmantotakā vasarnīca, kura tika izīrēta daudzām ģimenēmvienlaicīgi.1993. gadā izveidoja „Aspazijas mājas fondu”, kura uzdevumsbija atbalstīt un sekmēt Aspazijas mājas saglabāšanuun restaurāciju. Vēlāk fonds pārtapa par biedrību „Aspazijasmantojums”. Apvienojot Jūrmalas inteliģences iniciatīvu,pilsētas materiālos līdzekļus un ārzemju tautiešu (Uldis Raiskums,ASV) finansiālo atbalstu, 1996. gadā māja tika atvērtaapmeklētājiem.Šodien Aspazijas māja atklāj 20. gadsimta 30. gaduradošas personības mājvietu. Dzejnieces mājas interjerā bijagan vienkāršas salona garnitūras, gan mēbeles un klavieresar jūgendstila iezīmēm. Te atspoguļojas vide, kādā dzejniecestrādājusi. Aspazijas dzīves laikā te uzņemti viesi – tā laikaievērojamākie latviešu kultūras darbinieki Veronika Strēlerte,Andrejs Johansons, Antons un Pēteris Birkerti, Kārlis Skalbe,Zenta Mauriņa. Arī telpu iekārtojums līdzīgs tam, kāds bijadzejnieces dzīves laikā. Klavieres atsauc atmiņā muzikāloviesību vakaru tradīciju, kas valdīja arī šajā mājā. Spēlēja ganpati Aspazija, gan jaunā Virēna, viesojās arī komponiste LaumaReinholde.Jūrmalā vasaras mājām raksturīgas stiklotas verandas.Aspazijas vasaras istaba un mīļākā telpa bija lielā stiklotāveranda upes pusē – kur dzejniece strādāja, atpūtās unuzņēma viesus. Aspazijas mājas verandas iekārtotas arJūrmalas vasarnīcām raksturīgiem 20. gadsimta 30-o gadupriekšmetiem un mēbelēm. Apmeklētājiem tīkama ir viesistaba– zilais salons, tas atspoguļo vācu dzejnieku – romantiķuietekmi, kuriem zilā bija simboliskā cerību krāsa. Telpā atrodasAspazijas mīļāko autoru Gētes un Šillera sacerējumi, skapisvitrīna un salona mēbeļu garnitūra 20. gadsimta 30-o gadustilā.Mājas noskaņu papildina dažādi laikmetu raksturojošimākslas darbi.Aspazijas mājas bibliotēkas krājumā atrodas vairāk kā2500 grāmatu. Starp tām arī Aspazijas un Raiņa grāmatupirmizdevumi un grāmatas ar izcilu personību autogrāfiem.Šeit atrodami Aspazijas darbu tulkojumi angļu valodā, kuri vēlnav publicēti.Mūsdienās šeit notiek grāmatu atvēršanas svētki undzejas vakari, tikšanās ar ievērojamām personībām. Pasākumiir daudzveidīgi, tiek svinēti gadskārtu ieražu svētki, viesojasdažādu biedrību un konfesiju pārstāvji. Arī jaunlaulātie savulaulības solījumu apstiprina Aspazijas mājā.2000. gadā Aspazijas kādreizējā virtuvē un mājkalpotājasAnniņas istabā tika ierīkota izstāžu zāle, kurā ik mēnesi tiekatklātas daudzveidīgas mākslas, kultūrvēstures un literārāsizstādes.Jūrmala jau 19. gadsimtā kļuva pievilcīga atpūtas vieta,ko īpaši bija iemīļojušas radošas personības. Te atpūtāsun radoši strādāja tādi izcili krievu rakstnieki kā IvansGončarovs, Valērijs Brjusovs, Maksims Gorkijs, LeonīdsAndrējevs, Dmitrijs Pisarevs, savos darbos atspoguļojotarī Jūrmalu un tās kultūrvēsturi. Te tiek iepazīta latviešuliteratūra, tas veicina arī literatūras tulkojumu izdošanuKrievijā. 19. un 20. gadsimtu mijā Jūrmalā radoši strādā tādilatviešu glezniecības, rakstniecības un mūzikas klasiķi kāJānis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Rūdolfs Blaumanis, EmīlsDārziņš.Par savējo vasarās Jūrmalu sauc arī jaunā, talantīgādrāmu autore Elza Rozenberga (Aspazija). Te – Dubultos irgan tuvā, pazīstamā Lielupe, gan milzu spēku dodošā jūra.Priedes kāpās, vasaras peldes un pastaigas gar jūru vilina šeapmesties arī jauno Jāni Pliekšānu (Raini), tolaik 1894. gadalaikraksta „Dienas Lapa” galveno redaktoru. Tā pamazāmpilsēta jūras krastā kļūst par savējo uz visiem laikiem.Atgriežoties no trimdas Slobodskā, Majoru – Dubultulabdarības biedrības sarīkojums ir vieta, kur pirmo reiz tiekpubliski lasītas Raiņa dzejas no nupat iznākušā pirmā dzejaskrājuma, to dara pati Aspazija. Vēlākos gados Aspazijasun Raiņa dzejas vakari notiek gan Horna dārzā, gan Majoru– Dubultu labdarības biedrībā.Jūras pilsētas tīkamā daba radošajam garam ir aicinājumsdomāt par savu īpašumu Jūrmalā. 1903. gadātiek iegādāts zemes gabals Jaundubultos (tagad)Pumpuros, kurā 1905. gadā Poruka prospektā 61 jauslejas dzejnieku skaistā vasaras māja, kas tūdaļ kļūst parradošās inteliģences tikšanos vietu. Mīlestību uz jūraspilsētu nespēj slāpēt arī ilgi vadītie trimdas gadi Šveicē.Atgriešanās sākas ar neilgu vasaras atpūtu Jūrmalā, laivēlāk atkal šeit iegādātu vasaras mītni.No 1927. līdz 1929. gadam Rainim radoša darbavieta ir vasarnīca Majoros. Dzejniece Aspazija pēc Raiņaaiziešanas mūžībā arī sev par radošā darba un miera ostuizvēlas abu noskatīto ēku Dubutos, netraucē ne dzelzceļa,ne arī šosejas tuvums. Jūras krasts un kāpu priedes, Lielupeun sen pazīstamās vietas, kur baudīti dzīves skaistākiebrīži, kļūst par pastāvīgu mājvietu dzejniecei uz pēdējiemdzīves gadiem, sniedzot spēku un iedvesmu ražīgam,radošam dzīves noslēgumam.Jūrmalas pilsētā ir daudz vietu, kuras saistītas ar Aspazijasun Raiņa dzīves radošā darba notikumiem. Raiņaun Aspazijas vasarnīcas un Aspazijas mājas Dubutosmuzeju darbinieki ar prieku vadīs visus interesentus untūristu grupas, saskaņojot iepriekš maršrutu un transportaiespējas, kopīgi izvēlētās literārās ekskursijās pa Jūrmalu.Majoru skolas sākums saistās ar 1879. gadu, kad J. DumpisMajoros atver pirmo privātskolu, kuras toreizējā ēka neatbildapat pieticīgākajām prasībām. Šis ir Majoru skolas sākums.1882. gadā tiek dibināta Majoru-Dubultu labdarībasbiedrība. Biedrības mērķis bija skolas uzturēšana un mazturīgobērnu izglītošana, tāpēc 1883. gadā biedrība nopērk zemiMajoros, uzsāk būvniecību, un jau 1884. gada 1. janvārī varuzsākties mācības.Skolā nav plašāku telpu, kur varētu notikt dažādisarīkojumi, tāpēc Labdarības biedrība 1899. gadā veic lielākupārbūvi – otrajā stāvā tiek ierīkota plaša zāle ar skatuvi.Skola kļuvusi tāda, kādu to 1903. gada 17. jūnijā redzRainis, kad biedrības zālē notika muzikāla soareja – literārs vakarsar kora dziedāšanu, kas patiesībā bija trimdinieku Raiņaun Aspazijas nelegālas godināšanas vakars sakarā ar viņaatgriešanos no trimdas. Šajā vakarā Raini pirmo reizi publiskisumina kā dzejnieku. Biedrībā viesojas arī daudzi citi latviešukultūras darbinieki, un tā ir dzejnieka pirmā tikšanās vieta arlasītājiem.1905. gada 30. oktobrī skolas zālē notika revolucionārsmītiņš, kurā runāja arī Rainis.Ēka gandrīz nemainīga stāv visu 20. gadsimtu. Tikai gadsimtabeigās skola sāk kļūt par šauru, tāpēc rodas doma parrekonstrukciju: ir tikai astoņi klašu kabineti un mācības varnotikt divās maiņās. 1990./91. mācību gads ir pēdējais mācībugads pirms rekonstrukcijas, bet 1998. gada 1. septembrī Majorupamatskolas skolēni atkal sāk mācības skolas jaunajā daļā,kuras atklāšanā piedalās Valsts prezidents Guntis Ulmanis.Paiet daži gadi, un 2005. gadā tiek pabeigta skolas vēsturiskāsēkas rekonstrukcija, tās atklāšanā ir klāt arī Valsts prezidenteVaira Vīķe-Freiberga. Ir saglabāta gan skolas zāle, gan skatuve,vietu nav mainījušas arī vēsturiskās kāpnes. Majoru vidusskolākopš 2010. gada notiek zinātniskas konferences ”Jūrmala –Raiņa un Aspazijas pilsēta”.Raiņa un Aspazijas vasarnīca ir muzejs, kas veltītsdivām izcilām personībām latviešu kultūrā, kas saglabā,popularizē un aktualizē viņu kultūras mantojumu.Rainis vasarnīcu Majoros iegādājas 1926. gada rudenī,un tajā tiek pavadītas dzejnieka pēdējās vasaras no 1927. līdz1929. gadam. Nams Aleksandra ielā (tagadējā Jāņa Pliekšānaiela) vienlaikus ir dzejnieku darba un vasaras atpūtas vieta.Par to 20. gadsimta 20. gadu laikraksti raksta: „Ieliņa pavisammaza. Viens gals Jomas ielas asfaltā, otrs – kāpu smiltīs, betvidū pāris simts metru. Abās pusēs kupli koki”.Muzeja kompleksā apvienotas trīs Jūrmalas koka apbūveiraksturīgas ēkas. Rainim piederējusī vasarnīca celta 19. gadsimtabeigās. Tā ir vienstāva koka konstrukciju būve ar jumtaizbūvi, kokgriezumiem fasādē un jūgendstila sīkrūšu dalījumaverandu. Otra ēka ir mazs mūra namiņš, kas atrodas dziļākdārzā.Rainis nav pieradis pie plašām telpām, tādēļ daļavasarnīcas tiek izīrēta, reizēm tur dzīvo arī daži dzejniekadraugi. Rainis pats izvēlas ielas mājas augšējo stāvu, kasliekas gaišāks un saulaināks, bet 1927.gada vasaras vidū abidzejnieki uzturas dārza mājas mazajās augšstāva istabiņās.Dzejnieks ilgojas pēc jūras tuvuma, tādēļ arī bieži paliekJūrmalā vasarniekiem neparastā laikā – vēlā rudenī un reizēmpat ziemā. Agra rīta peldes un vakara pastaigas saulrietā bijaneatņemama šo vasaru iezīme. „Man patīk šis klusums, tīrais,svaigais gaiss. Nekur nejūtos tik labi, kā še,” atzina Rainis.Rīgā dzejnieka laiku aizņem darbošanās politikā unkultūras procesos, tādēļ tieši Jūrmalas vasarnīca paver iespējasradošam darbam. Šeit top dzeja un lugas „Mīla stiprāka parnāvi” (1927), „Rīgas ragana” (1928). Aspazija šajās vasarāsstrādā pie dzejoļu krājuma „Asteru laikā” (1928).Muzeja centrs ir dzejnieka darbistaba verandā, kurā 1929.gada 12. septembrī Rainis ir miris.1949. gadā vasarnīcā tika atklāts Raiņa muzejs, bet 1969.gadā izveidots tagadējais muzeja ansamblis, kurā iekļaujas arīvasarnīcas dārzs. Ielas mājas augšējais stāvs saglabāts tāds,kāds tas bija dzejnieka pēdējā rudenī, lejā iekārtota ekspozīcija„Raiņa dzīve un daiļrade”, dārza mājā atrodas viņa personiskābibliotēka.3.Raiņa piemineklis pie muzejaMajori, J.Pliekšāna iela 5/7(agrāk – Aleksandra iela 7)Svinot dzejnieka simtgadi un aizsākot dzejasdienas Latvijā, 1965. gada 11. septembrīMajoros pie muzeja tika uzstādīts Oto Kalēja piemineklis.Pelēkā granīta tēls rāda dzejnieku bezpompozitātes vientulības brīdī savā dārzā.6.Aspazijas piemineklisZigfrīda Meierovica prospekts 20 (agrāk – Gončarova iela 13/15)„ Kad iešu, negribu aiziet tā,Aiziet neziņā.Es gribu palikt jums atmiņā,Ak, palikt jūsu mīlā vēl...”Pēc manis. 1922.Par to, ka Aspazijai Latvijā nav pieminekļa, jau viņas 130.dzimšanas dienā 1995.gada martā rakstīja dzejniece MāraZālīte. 2006. gadā tika uzrunāta ievērojama latviešu tēlnieceArta Dumpe, aicinot veidot dzejniecei veltītu pieminekli pieviņas pēdējās dzīves vietas – Aspazijas mājas Dubultos. Izcilāmonumentālās un memoriālās tēlniecības pārstāve idejaipiekrita, jo vairāk kārt savā daiļradē jau bija pievērsusies Aspazijastēmai. Māksliniece Arta Dumpe iecerēja pieminekli veidotgaiši pelēkā granītā. Kā māksliniece pati rakstīja: ”Aspazijanav veidota slavas spožumā, bet gan pārdomās par nodzīvotodzīvi, satinusies smagnējās drānās kopā ar savu draugu, mīļorunci.”Pieminekļa izveidi un uzstādīšanu atbalstīja un finansējaJūrmalas pilsēta.2009. gada 13. novembrī atzīmējot LR proklamēšanas 91.gadadienu, Latvijas valsts prezidents Valdis Zatlers, klātesotvalsts augstākajām amatpersonām, Dubultos svinīgi atklāj Trijuzvaigžņu ordeņa kavalieres un Tēvzemes balvas laureātes,izcilās 20.gs. dzejnieces un jūrmalnieces Aspazijas pieminekli.2011.gada vasarā Jūrmalas pensionāru biedrības dāmuiniciatīvas rosināti sadarbībā ar rožu selekcionāru Gunti Valantu,Jūrmalas pilsēta un Aspazijas māja muzejs pie Aspazijaspieminekļa izveidoja rozāriju. Rozes dāvināja un stādīja daudzasievērojamas Latvijas sievietes, ar to apstiprinot sieviešuieguldījumu un nozīmi valsts, sociālajā un kultūras jomā kāagrāk tā arī šodien.Par tradīciju ir kļuvusi pulcēšanās pie Aspazijas pieminekļaAspazijas dzimšanas dienā 16.martā, Latvijas valsts svētkos undzimšanas dienas svinības Aspazijas mājā.

7.Aspazijas taka Akas ielāDubulti10.Vasarnīca Poruka 61Jaundubulti, Poruka prospekts 61 (agrāk – Aleksandra prospekts 16)8.No Aspazijas mājas dienvidu verandas logiem paverasburvīgs skats uz Lielupi, kāda nav citā publiski pieejamākultūrvēsturiski nozīmīgā objektā Jūrmalā. Raugoties paotrā stāva ziemeļu verandas logiem uz kāpām, tur tālumāieraugām jūru. Tā ir Jūrmalā visšaurākā zemes strēle starp jūruun Lielupi (335m).„Es jau arī dzīvoju pie veselības avota- pie jūras, bet manjāaprobežojas vienīgi ar skatīšanās prieku, jo peldēties manneatļauj veselība. Ejam abas ar kundzi Marienbādes siltajāsvannās. Tāpat arī dažreiz ejam pastaigāties gar jūras malu paliedagu. Svētdien abas ar kundzi bijām ķinīti.”, lasām Aspazijasmājkalpotājas – vēstulē. Dzejniece bieži devusies pastaigāspa Dubultu – Marienbādes promenādi. Kāpās saglabājušosseno Dubultu – Marienbādes promenādes daļu vislabākvar ieraudzīt dodoties no Aspazijas mājas uz jūru, šķērsojotZigfrīda Meierovica prospektu un ejot pa Akas ielu – vienu noīsākajām un šaurākajām ieliņām pilsētā, kuru šobrīd dēvējampar Aspazijas taku.Pa ceļam uz jūru Akas ielā 4 joprojām atrodas Rakstniekunams, dibināts 1946.gadā. Padomju laikā tas piederēja PSRSLiteratūras fondam, tajā dzīvojuši daudzi izcili rakstnieki no visasPadomju Savienības. Vēsturiskā divstāvu koka ēka piederLatvijas Rakstnieku savienībai un to apdzīvo dzejnieki, rakstnieki,tulkotāji. Nams vienlaicīgi var uzņemt ap 30 viesu. 1970.gadā tika uzcelta jauna 9 stāvu ēka, kurā bija 100 vietu. Tagadtā ir privātmāja ar nedaudziem dzīvokļiem.Annas Rijnieces un Virēnas Rozenbergas kapa vieta Vecdubultu kaposDubulti, Slokas iela 52Vecdubultu kapu centrālajā daļā Dubultu luterāņubaznīcas draudzes pārvaldījumā atrodas Annas Rijnieces unVirēnas Rozenbergas apbedījuma vieta.Aspazijas brāļa Zāmuela meita Virēna Rozenberga (1906.05.11 -1956. 11.VI) ir tuvākā dzejnieces radiniece. Visu darbamūžu viņa strādājusi Jūrmalas pilsētas Majoru, Bulduru unPumpuru skolās un pasniegusi svešvalodas. Aspazijas mājāVirēna Rozenberga dzīvoja līdzās dzejniecei Aspazijai, kuramira 1943.gadā. Virēna Rozenberga turpināja dzīvot Aspazijasmājā Dubultos līdz savai nāves dienai.Anna Rijniece (1864.27.09 - 1945.12.02), Aspazijas unRaiņa mājkalpotāja, dzīvoja kopā ar dzejniekiem un kalpojatiem vairāk kā 20 gadus. Viņām nav mantinieku un tuvu radinieku.Stāstījums par Virēnu Rozenbergu un Annu Rijnieciir iekļauts Aspazijas mājas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.Abas ir raksturotas dažādos Aspazijas un Rainim veltītos darbos,piemēram, Saulcerītes Vieses romānā „Mūžīgie spārni”.Jūrmalas pilsētas muzeja filiāle Aspazijas māja Dubultossadarbībā ar pilsētu un biedrību „Aspazijas mantojums”kapavietā uzstādījusi piemiņas zīmi.Muzejs turpina Virēnas Rozenbergas un Annas Rijniecesdzīves gājuma apzināšanu un pētīšanu saistībā ar Aspaziju,Raini un Jūrmalas pilsētu.1903. gadā pēc atgriešanās Latvijā Rainis un Aspazijaiegādājās zemi un uzcēla vasarnīcu Jaundubultos, toreizējāAleksandra prospektā 16. Par būvniekiem bija pieaicināti JūlijsPētersons un Ansis Vītols, bet Rainis pats aktīvi nodarbojās armateriālu un būvdetaļu iegādi, par ko arī veicis sīkus pierakstus.1904. un 1905. gada vasaras Rainis un Aspazija jau pavadasavā pusizbūvētajā vasarnīcā Jaundubultos. Vēlāk Aspazija šīsvietas atcerēsies kā tās, kur patiešām bija jūtama laime.Vasarnīca kļūst par dzejnieku, mākslinieku un sabiedriskudarbinieku pulcēšanās vietu. Te nāk draugi un domubiedri– revolucionāri noskaņotās inteliģences pārstāvji, skolotāji.Kādu laiku pie Raiņa un Aspazijas uzturas dzejnieks Kārlis Skalbe,bieži iegriežas Emīls Dārziņš. Te viesojas rakstnieks AugustsDeglavs un pavisam jauniņā Biruta Skujeniece, topošā aktrise,Aspazijas un Raiņa varoņtēlu atveidotāja. Šajā vasarnīcā pirmoreizsastopas Rainis un viņa nākamais biogrāfs Antons Birkerts.Par tā laika dzīvi vasarnīcā viņš raksta:„Nelielās vasarnīcas galvenās daļas visas bija izīrētas vasarniekiem,Rainis un Aspazija apdzīvoja mazu jumta istabiņudienvidus vakara pusē. Kad ieradās divi, trīs apmeklētāji, tadjau istabiņā bij diezgan šauri. Par uzturēšanās vietu, īpaši tiemcilvēkiem, kas bij atbraukuši ne uz vienu dienu vien, galvenā kārtānoderēja blakām esošā, par istabu vēl nepārvērstā augšiene(vasarnīca vēl nebij gluži gatava). Šinīs topošajās telpās tad nupavadīja daudz omulīgu brīžu, īpaši, kad ēdiena laikā mazāsabiedrība bij salasījusies ap galdu – neiztaisītās istabas vidū.11.Bez šaubām, jaunie apmeklētāji traucēja dzejnieku, bet no viņaizturēšanās un dzirkstošajām asprātībām, kas reizēm it neviļusdabūja ritmisku aforisma veidu ar visām nepieciešamajāmatskaņām, - no visa tā nebūt nevarēja manīt, ka viņš tiktutraucēts. Tāpat tas bija ar Aspaziju. ...Pa vakariem tika sarīkotimazi kopēji pastaigāšanās gājieni uz jūru un gar jūru – skatītiessaules rietu.”Tomēr vasarnīca nav tikai patīkama atpūtas vieta. Tajāaizvadīts aizrautīga un sasprindzināta radošā darba posms.„1905. gads deva politisku darbu ne tik daudz avīžniecībā, cikrunās, ” atzīst Rainis. Tomēr galvenais ir daiļrade. Dzejniekapiezīmju grāmatiņās krājas ieraksti. 1904.gada beigās Rainispabeidz lugu „Uguns un nakts”, 1905. gadā nāk klajā jaunsdzejoļu krājums „Vētras sēja”.1905. gada rudenī sabiedriskie notikumi aizsauc Rainiuz Rīgu un atgriezties vasarnīcā vairs neizdodas. Dzejniekušeit jau meklē žandarmērija. 1905.gada naktī no 31. decembrauz 1. janvāri Rainis un Aspazija dodas prom no dzimtenes.Emigrācijā Šveicē dzejnieki uzturas no 1906. - 1920. gadam.Sākumā Rainis un Aspazija, cerībā uz drīzu atgriešanos, cenšassaglabāt vasarnīcu savā īpašumā, vasarnīcā dažas vasaras pavadaAspazijas māte Grieta Rozenberga un māsa Dora. Tomēr1911. gadā finansiālie apstākļi spiež dzejniekus māju pārdod.Padomju varas gados te atrodas Raiņa vārdā nosauktāpionieru nometne, vasarnīca tiek nedaudz pārbūvēta, tāsteritorijā uzceltas dažādas palīgēkas. Pie ēkas novietotapiemiņas plāksne. Ēka atrodas valsts īpašumā.Mellužu vasarnīca„Pēperkoka namiņš”Pumpuri, Salacas iela 4 (agrāk – Melluži, 14. Līnija)Aspazija(1865 – 1943)Aspazija (dzim. Johanna Emīlija Lizete Rozenberga; 1865– 1943) – dzejniece, dramaturģe, sabiedriska darbiniece– ārkārtīgi spilgta, daudzveidīga un pretrunīga personība,kas jau ar savu pirmo laikrakstā Dienas lapa publicēto dzejolimet izaicinājumu sabiedrībai, parakstot to ar sengrieķufeministes un valdnieka Perikla mīļotās sievietes Aspazijasvārdu. Dzejnieces „aizdomīgais” pseidonīms nereti radījiszināmu neuzticību, piemēram, krājuma „Сборник латышскойлитературы” (Petrograda, 1916) tapšanas laikā.Aspazijas biogrāfijā bērnības un jaunības gadu posmsarvien vēl nes līdzi mistikas un leģendu pieskaņu: ganattiecībā uz viņas dzimšanas gadu un datumu (tikai pēc dzejniecessimtgadu piemiņas svinībām 1968. gadā atklātībai tiekdarīts zināms, ka faktiski viņa dzimusi trīs gadus agrāk), ganvārda Elza (kā apgalvots viņas pirmajā biogrāfiskajā apcerē)„oficiālās” parādīšanās brīdi.Viņas bērnība paiet Jelgavas tuvumā vecākiempiederošajās Zaļenieku pagasta Daukšu mājās. 1874.gadāElza sāk apmeklēt Jelgavas pilsētas Dorotejas meiteņu skolu,bet pēc diviem gadiem pāriet uz Svētās Trīsvienības meiteņuģimnāziju. Skolas laikā nākamā dzejniece aizraujas ar klasiskoliteratūru un vēsturi, kā arī sāk rakstīt dzeju. Viņas pirmo lugu„Atriebēja” cenzūra aizliedz, bet 1893.gadā Aspaziju pieņemdarbā Rīgas Latviešu teātrī par „teātra rakstnieci” un 1894.gadāuz skatuves parādās viņas „ilgu drāma” „Vaidelote” – luga parsievieti ,kura mīlestības vārdā saceļas pret laikmeta dogmāmun aizspriedumiem.Aspazija 19. gadsimta 90. gados sabiedriskās un literārāsuzmanības lokā ir visredzamākā latviešu sieviete. Dzejniecesdzejas krājumi iezīmēja novatoriskus attīstības virzienuslatviešu literatūrā. Tie atklāja modernās sievietes tapšanu,tās cīņu par savām tiesībām, sociālo vienlīdzību. Aspazijasdramaturģija izvirzīja neatkarīgas Latvijas veidošanas idejuun vispārcilvēciskus, ētiskus ideālus. Šajā laikā dzejniece savudzīvi ir saistījusi ar Raini un turpmāk pilnā mērā dalās ar viņupolitiskā cietumnieka un trimdinieka dramatiskajā liktenī,kurā radošu „aizbildniecību”, morālo atbalstu un praktiskopalīdzību grūti novērtēt par augstu. 1894. gadā aizsākas arīviņu „vēstuļu romāns”, kas visintensīvāk izvēršas Raiņa trimdaslaikā Pleskavā un Slobodskā, kad Aspazija vien periodiski varuzturēties pie dzīvesbiedra. Vēstuļu materiāls izmantots daudzospētnieciskos un literāros darbos, bet 2009. gadā unikālādivu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCOprogrammas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.1904. un 1905.gada vasaras Aspazija ar Raini aizvadaJūrmalā. Šajā laikā jaunu pacēlumu Aspazijas dzīvē iezīmēviņas drāmas „Sidraba šķidrauts” triumfālās izrādes JaunajāLatviešu teātrī. Šajā lugā autore risina mūžīgo problēmu parindivīda un sabiedrības attiecībām, kā arī par māksliniekaatbildību tautas priekšā.1905.gada beigās Aspazija kopāar Raini dodas trimdā uz Šveici, kur paliek līdz 1920.gadapavasarim. Vērtīgākais dzejnieces radošais veikums Šveicesgados ir dzejoļu krājumi „Saulains stūrītis”( 1910) un „Zieduklēpis”(1912) – viņas liriskā autobiogrāfija.Aspazijas devums latviešu kultūrā novērtēts ar TrijuZvaigžņu ordeni (1927), II šķiras Atzinības krustu (1938) unaugstāko valsts apbalvojumu – Tēvzemes balvu (1939). 1936.gadā Prāgā izdots kapitāldarbs „Mūsu laiku ievērojamās sievietes”– no 26 valstīm tajā izvēlētas 64 sievietes, tajā skaitā Aspazija.Dzejnieces izvadīšana pēdējā gaitā, kurā, par spītismagajiem kara apstākļiem, piedalās simtiem cilvēku, notiekīsti Aspazijas garā, proti, izvēršas par spontānu protestademonstrāciju pret vācu okupācijas varu.Visai būtiska, brīžiem pat nešķirama, ir Aspazijas lomaRaiņa literārā mantojuma šodienīgā izvērtējumā. 2004. gadāiznāk Saulcerites Vieses grāmata ”Mūžīgie spārni”, bet 2010.gadā – Ināras Andžānes grāmata ”Aspazija? Aspazija”.Kopš 2011. gada martā Dubultu baznīcā notiek koncerti,kas veltīti Aspazijas dzimšanas dienai.Tik jautra kā burbuļu avotiņš,Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš -Jā, tāda es esmu - To zinat!Nu nākat un manu mīklu minat!Starp ikdienas rūpju skārieniem,Starp pārdzīvotiem uzskatiem,Es esmu kā roze starp rāceņiem,Kā uguns starp sausiem žagariem -Jā, tāda es esmu - to zinat!Nu nākat sev pirkstus apdedzinat!/Aspazija/Rainis bija Dailes teātra līdzdibinātājs (1920), kā arī tāpirmais direktors, no 1921. līdz 1925. gadam Nacionālā teātradirektors, no 1926. līdz 1928. gadam ieņem izglītības ministraposteni, tieši šajā politiskās darbības laukā apliecinādamsvislielāko izpratni un organizatora spējas.Izcilākais Raiņa mūža pēdējo gadu dzejas darbs ir „Dagdasskiču burtnīcas”, kurā ietilpst dzejoļu krājumi: „Addio,bella!”, „Čūsku vārdi”, „Uz mājām” (dzejoļi sacerēti Kastanjolā),„Sudrabota gaisma” un „Mēness meitiņa”. 20.gados labākaisdramaturģijas darbs ir episkā, plašā traģēdija „Iļja Muromietis”(1923). Šim krievu varoņepam Rainis devis brīvuinterpretāciju, to nosaucot par „vecuma traģēdiju”, ko radavaroņa nespēja saprast jauno paaudzi. Ļaunuma bezspēcībaakcentēta lugā „Mīla stiprāka par nāvi”, kas teātrī uzvesta1927. gadā.Mūža pēdējos gados Rainis aktīvi piedalās savu Kopoturakstu „Dzīve un darbi” (1925 – 1931) sagatavošanā.Savukārt, lai kliedētu drūmo noskaņojumu un uzlabotuveselību, dzejnieks bieži dodas ceļojumos uz dažādām Rietumeiropaszemēm, Skandināviju, arī Ēģipti un Palestīnu.Spēcīga nostaļģija viņu velk atpakaļ uz Kastanjolu, kuruRainis apmeklē 1921., 1926. un 1927. gadā (20. gadu otrajāpusē dzejnieku aizvien biežāk pārņem vēlme turp atgrieztiespavisam). Pēdējā apmeklējuma laikā top atmiņu grāmata„Kastaņola” (1928), kurā viņš atzīstas mīlestībā otrajai dzimtenei– Šveicei, savā un Aspazijas vārdā apliecinot tai dziļaspateicības jūtas.1940 Rainim piešķirts LPSR Tautas dzejnieka goda nosaukums.1929. gada septembrī, dienu pēc savas sešdesmitceturtās dzimšanas dienas, Rainis pēkšņi aiziet mūžībā. Aiziet,tā arī nepabeidzis iecerēto lieldarbu „Modernais Fausts”,pametis pusē vairākus dzejoļu krājumus, atstājis savā arhīvāmateriālus vairāk nekā simt nepabeigtām lugām. Šobrīdpilnīgākais viņa literārā mantojuma apkopojums ir „Kopotiraksti” 30 sējumos un izdevums „J. Raiņa tulkojumi” 4 sējumos(1989 – 1990).1929. gada 15. septembrī Rainis apbedīts Rīgas Jaunajoskapos, kas nu tiek nosaukti viņa vārdā. Kapu galvenās alejasgalā 1932. gada 11. septembrī atklāta piemiņas kolonāde,1935. gadā – skulpturālā daļa „Ģēnija pamošanās”. BlakusRainim 1943. gadā apbedīta Aspazija, 1958. gadā pie kapanovietota sarkanbrūna granīta plāksne ar uzrakstu „Rainis.Aspazija”.1965. gada 11. septembrī – dzejnieka simtajā dzimšanasdienā – Rīgā, Esplanādē, atklāts Raiņa piemineklis. Te notiekpirmais Dzejas dienu sarīkojums, iedibinot ilggadēju publiskudzejas lasījumu tradīciju. Šobrīd muzeji dzejniekiemiekārtoti ne tikai Latvijā (Tadenavā, Jasmuižā, Rīgā, Jūrmalā)bet arī trimdas vietās: Šveicē - Lugānas Vēstures arhīva namāun Sobodskā (Kirovas apgabalā).Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuvēglabājas apjomīga Raiņa un Aspazijas kolekcija – vairākne kā 45 000 vienību, tai skaitā korespondence – 14 420vienību. Abu dzejnieku savstarpējo saraksti veido 2499vēstules latviešu, krievu un vācu valodā. 2009. gadā šī unikālādivu radošu personību savstarpējā sarakste iekļauta UNESCOprogrammas „Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?- Ved dzīvi tā, ka pēc nav jāteic: ‘’Vīla!’’Kā panākt to? - Ir bauslis visupirmaisUn visupēdējais, - ir tikai ‘’mīla’’./Rainis/9.Raiņa priedesJaundubulti, jūras krasta kāpās, pretī Amatas ielaiŠī ir Raiņa iemīļota atpūtas un darba vieta Jūrmalā. Tāatrodas netālu no Jaundubultu vasarnīcas, Amatas ielas galājūras krastā. Laikā no 1903. – 1905. gadam dzīvodams Porukaprospektā dzejnieks Rainis bieži apmeklējis kāpu, sēdējispriežu paēnā un dzejojis.Pēc viņa došanās emigrācijā, laikabiedru atmiņās šī vietasaistījās ar dzejnieku, iegūstot „Raiņa priežu” nosaukumu.Kopš dzejnieka simtgades (1965. gada), te gandrīz ik rudeninotiek dzeju dienu sarīkojumi.21. gadsimta sākumā visas priedes jau bija nokaltušas,un interešu grupa, mēģinot atdzīvināt vietu, stādīja jaunaspriedes.12.ĶemeriĶemeri, Robežu iela 201881. gada vasarā Raiņa vecākā māsa Līze (dzimusi 1854.gadā) ārstējas Ķemeros no reimatisma. Jānis raksta māsaiuz Ķemeriem vēstules, bet 1882. gada jūnijā, kad Līze atkalbrau c turp ārstēties, sešpadsmit gadus vecais Jānis dodasviņai līdz. Jau piecus gadus tur var nokļūt ar vilcienu, un tasved abus Pliekšānu bērnus cauri Rīgas jūrmalai. Iespējams, katā ir Raiņa pirmā sastapšanās ar šo vietu, kad viņš caur vilcienalogu skatās uz Jūrmalu ar sešpadsmitgadīga cilvēka acīm,vēl nenojaušot, ka visu mūžu dzejnieks Rainis atkal un atkalatgriezīsies Jūrmalā.1882. gada 18. jūnija vēstulē uz mājām Jānis stāsta parĶemeriem un savu ikdienu: ”Parks maziņš, mežs gan liels,bet mitrs, purvains, lasīt vienmēr apnīk, mežus jau visusizstaigājis, līdz jūrmalai biju aizgājis (5 verstes no Ķemeriem).Mājās dzīvojam tikpat vienmuļīgi. Es 6 ceļos, ejmu pie kādasMazo namiņu Mellužos Rainis īrē laikraksta „Dienas Lapa”redaktora darba gados (1894-1895). 1894. gadā te bieži viesojasAspazija, kura vasarās dzīvo Dubultos pie aktrisēm māsāmZēfeldēm (skatuves vārdi – Olga Ezerlauka, Marija Zēberga).Tā ir pirmā laimīgā kopīgā vasara dzejnieku dzīvē. Mazaisnamiņš kļūst par dzejnieku laimes saliņu, kuru tie nosauc par“Pēperkoka namiņu”.Vēstulē 1894. gada 22. jūlijā Aspazija Rainim raksta:„ ... es jau redzu no tālienes Tavu verandu ar raibo gardieni,patlaban jau esmu pie vārtiņiem. Tu nāc man pretīar starojošu laimības smaidu, Tavas mīļās acis lūkojas tikneizsakāmā sirsnībā, un mēs esam tik laimīgi, tik laimīgi.Tējmašīna kūp uz galda, melnais kaķis arī jau atnācis, mūsukaimiņš sauc „Eide und Leo – kommt – lernen!” Un es Tevi tāmīlu, tā mīlu. Man ir it kā es pa bezgalīgām trepēm arvienkāptu uz augšu, taptu arvien pilnīgāka, lielāka, laimīgāka.”Aspazija, ieraksts dienasgrāmatā 1931. gada 10. augustā“Vienu dienu izbraucu uz Jūrmalu apskatīt mazo namiņu14. līnijā No. 2 Mellužu prospektā, kur mūsu pirmā mīlaun laimīgā vasara norisinājās. Namiņš ar zālēm apaudzis.Noplūcu tikai vienu nātrīti.”Trimdas gados Slobodskā Rainis raksta:„Ņirb saulē jūra bez gala:Mazs namiņš, apkārt mežs:Uz zemi, kur ziema un sala,Silts dvašas vilnis dveš”.Gulbju mātes piena nodzerties, tad līdz 9 staigāju, kamērLīziņa uzceļas, nodzeram tēju, Līziņa iet uz bādi, kad atnāk,tūliņ es ejmu, ēdam pusdienu un vakaru līdz 10 pavadām, kānu redzēdami.”Nav zināms, vai Līze Pliekšāne ar brāli īrēja pie vietējiemiedzīvotājiem kādu istabu, varbūt viņi dzīvoja kūrmājā, kur 18izīrējamas istabas (ēka nodegusi 1894. gadā). Daudz faktu iraiznesis līdzi laiks.20. gadsimta 20. gados Rainis bieži dodas uz Ķemeriem.1925. gada vasarā viņš atkal uzlabo veselību kūrortā. Par toliecina vēstules un dienasgrāmata: „Ķemeros ņemu 30 vannas.Noņemu dzīvokli Robežu ielā 20, pie Kroņkalna, 2500r. Pārtikatikai 1500, vanna 5000. Bieži jābrauc uz Rīgu”. Šo adresi ar ēkuvaram atrast arī šodien un ozols pagalmā noteikti ir redzējisarī Raini.Rainis(1865 – 1929)Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) – izcils latviešurakstnieks, kultūras darbinieks un politiķis, dzejnieces Aspazijasdzīvesbiedrs. Latvijas vēsturē viņam ir paliekošanozīme kā vienam no redzamākajiem savas tautas kultūrasun nacionālās identitātes veidotājiem cariskās Krievijas sabrukumaun Latvijas neatkarības izcīņas laikmetā.Dzimis 1865. gada 11.septembrī Ilūkstes apriņķa Dunavaspagasta Varslavānos, muižas rentnieka ģimenē.Beidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju (1883) un Pēterburgasuniversitātes Juridisko fakultāti (1888). No 1889 strādājaViļņas apgabaltiesā par tiesneša amata kandidātu, pēc tamJelgavā par advokāta A.Stērstes palīgu un rakstīja rakstusenciklopēdijai par juridiskiem un sociāliem jautājumiem.No 1891. līdz 1895. gadam Rainis strādā par laikraksta„Dienas Lapa” redaktoru. 1897. gadā, sākoties Jaunāsstrāvas dalībnieku arestiem, arī Raini arestē, apsūdzot parpiederību pretvalstiskai slepenai organizācijai. No 1897.gada līdz 1899. gadam Rainis atradās izsūtījumā Pleskavā(Krievija), bet no 1899. līdz 1903. gadam Slobodskā (Kirovasapgabals, Krievija). 1903. gada pavasarī Rainis atgriezāsLatvijā, dzīvoja Jelgavā un Jūrmalā.Trimdas laikā Rainis daudz tulkoja galvenokārt pasaulesklasiķu lugas (Ibsens, Gēte, Puškins, Šekspīrs)sacerēja dzejoļus (ietverti krājumā „Tālas noskaņas zilāvakarā” (1903)). Viņa attieksme pret revolūciju atspoguļotadzejoļu krājumā „Vētras sēja” (1905). Šajā laikā publicēta arīdrāma „Uguns un nakts”.1905. gada revolūcijas laikā Rainis uzstājās ar runāmgan mītiņos, gan sanāksmēs, kam seko došanās trimdā1905. gada nogalē. Sākumā Rainis un Aspazija apmetasCīrihē, vēlāk Kastanjolā pie Lugāno ezera (Šveice). Trimdāesot, sarakstīts dzejoļu krājums „Klusā grāmata” (1909), kasir 1905. gada revolūcijas varoņu piemiņas un varonībasapliecinājums. 1910. gadā sarakstītā poēma „Ave sol” irhimna saulei – pārvērtību un dzīvības avotam.Turpmākajos gados līdz 1. pasaules karam Rainis radījis pašus filozofiskākos darbus: dzejoļu krājumu „Galsun sākums” (1912) un traģēdiju „Jāzeps un viņa brāļi”(publicēta 1919. gadā), 1915 lugu „Spēlēju, dancoju”, kurāizcelta tautas garīguma lielā nozīme vēstures pagriezienulaikos. Jaunajā Rīgas teātrī tika izrādītas trimdā rakstītasRaiņa lugas „Zelta zirgs” (1909), „Indulis un Ārija” (1912) un„Pūt, vējiņi” (1914).Šveicē Rainis kļuva par Latviešu komitejas priekšsēdētājuun savos rakstos periodikā uzsvēra ne pie cie šamībutautām nodalīties nacionālās valstīs (1917). Šai laikāsarakstīta arī poēma “Daugava”, kurā kā tautas glābējaizvirzīta patstāvīgas valsts ideja.1920. gada aprīlī pēc četrpadsmit trimdā pavadītiemgadiem Rainis un Aspazija no Šveices atgriežas dzimtenē,sveicēju tūkstoši ļaužu pārpilnās ielās viņus sagaida kānacionālos varoņus. Dzejnieks ar jauneklīgu entuziasmuiesaistās Latvijas valsts jauncelsmē: tiek ievēlēts SatversmesSapulcē, kurā kandidē no sociāldemokrātu saraksta, Rainistiek ievēlēts arī Saeimā. Viņu ievēlē arī par LU goda doktoru,Raiņa vārdā tiek pārdēvēts agrākais Troņmantniekabulvāris Rīgā.