Violetās mārtiņrozēs

Violetās mārtiņrozēs 

Violetās mārtiľrozēs 

Mani sapľi sapinušies zied. 

Vēja brāzmas rudenīgas – 

Manus sapľus 

Nosaldēt 

Un ziemai atdot grib. 

Tā jau gadās. 

Tā tas notiek. 

Bet ne jau šodien – 

Ne jau šonakt – 

Jo tik skaisti – 

Violetās mārtiľrozēs 

Mani sapľi sapinušies zied.

Satinas rudens 


Koku zaros 

Es vienu lapu pie sevis paturu 

Es zemei un rudenim lūdzu 

Neaizej 

Uguns rotaļas kamīnā 

Sirds kā pagale deg 

Krustugunīs 


Satinas vakars 

Un kamols ko šķetināt būs 

Kad balti snigs 

Mēs cauri gadalaikiem 

Kā dzīpari 

Viens uz otru tīsimies…

Caur ziemas puteņiem 

Caur ziemas puteľiem 

Tev savu mīlestību sūtu es. 

katra sniegpārsla – 

lai ir kā vēstule, 

kas Tev uz lūpām kūst. 

Caur ziemas puteľiem 

Pie Tevis eju... 

Kā snieg! 

Un neizbrienu es. 

Tā paliek viss... 

Tik domās – 

Cauri ziemas puteľiem – 

Tev savu mīlestību 

sūtu es.

Represēto latviešu akmens stāsts 

Akmens runā, 

Akmens stāsta, 

Akmens kliedz… 

Latvijas cilvēku domu, sāpju, 

Mīlestības un dvēseles kliedzienu 

Tas pasaulei nes. 

Akmens sirdī 

daudzi stāsti, daudzi mūţi slēgti. 

Akmens glabās 

Akmens sargās 

Akmens stāstīs 

Kad mūsu sirdis pukstēt rims- 

tad paliks akmens. 

Tas glabās atmiľas 

un mūsu cerības. 

Tas glabās gadus, 

jaunību un mīlestību, 

stipras rokas, sirmas galvas. 

tas dzīvību un nāvi glabās. 

Tas latviešu sirds saucienu pasaulei nesīs. 

Mūsu sirdis akmenī slēgtas - 

tās paliks un nezudīs. 

Šī dziļā brūce 

latvju sirdī cirsta - 

tā paliks cauri laikiem 

vaļā… 

Tā sāpe aizies tik ar mums… 

Mēs dodam akmenim lai glabā. 

Mēs dodam akmenim lai stāsta. 

Mēs dodam akmenim lai kliedz. 

Latvijas cilvēku domu, sāpju, 

Mīlestības un dvēseles kliedzienu 

Lai pasaulei nes.

Mīlestība ir klusi putni 

Mīlestība ir klusi putni, 

Kas atlido negaidot… 

Tie jābaro divatā… 

Klusi… 

Tie jāprot palaist brīvībā- 

Un jāprot sagaidīt 

Atpakaļ… 

Klusi.. 

Tie vienmēr ir tuvu… 

Un atlido negaidot.

Tu aizgāji man garām... 

Kāpēc tu aizgāji man garām, 

Kā mākonim, kas tālēs slīd, 

Vai tiešām es vien tava ēna, 

Kas vienmēr tavā ceļā krīt. 

Mazliet no saules, un no vēja, 

Tev matos vēlējos vēl pīt, 

Bet tu man pačukstēji klusi, 

Varbūt tev piezvanīšu rīt. 

Bet roze vīst, ko plaukstā turu, 

Šķiet ērkšķis tās man sirdī dur, 

Es tomēr izmoku vēl smaidu, 

Un saku sirdij, tev ir jāiztur. 

Es skatos nopakaļ kā tava ēna, 

Pār manējo jau viegli gulst, 

Es saucu, atbrīvo no valgiem, 

Bet tava seja kautri mulst. 

Tu laikam vēlējies lai vienmēr, 

Es esmu tava ēna vien, 

Bet šodien pārtrūka tā stīga, 

Kas dvēselītes kopā sien....

Es meklēju.... 

Likteľa dzelme, es lūkojos tevī, 

Dīvainas atmiľas uzjunda prāts, 

Jaunības sonāti izdziedu sevī, 

Skaľas un atbalss gadiem, kas krāts. 

Ne jau tu mani, es meklēju tevi, 

Atmiľu pļavā, kur vētrains it viss, 

Jaunības trauksme,ziedi un līksme, 

Svaigums, kas tikko tur uzplaucis. 

Laiks sen izdzēsis tavējās pēdas, 

Atgriezties lūdzu, kaut saprotu pats, 

To, kas ir izzudis miglainā tālē, 

Nespēs vairs saredzēt manējais skats. 

Lūkojos debesīs, pretī man smaidi, 

Tikai pats visums skaļi man sauc, 

Visam savs laiks, vai cilvēk tu dzirdi, 

Šobrīd tu vēlies pārāk par daudz. 

Priecājies tu, par katru to dienu, 

Kura tev dota, lai piepildīt steidz, 

Sūtību savu pret ļaudīm un dzīvi, 

Mūţam , kas zaudēts,meklēt reiz beidz. 

Jaunība - esi tu austoša zvaigzne, 

Kāpēc tavs mirdzums ar laiku sāk zust, 

Cilvēka dzīves, pavasars zaigais, 

Nedrīksti tu, kā sniegpārsla kust......

Tu mīļā,mīļā māmulīt.... 

Kāpēc bērnu dienu sapľi, 

Manā atmiľā vēl mīt, 

Tāpēc, ka tavs mīļums vadīs, 

Visu mūţu māmulīt. 

Atceros es kādu rītu, 

Kad bij ļoti skumji man, 

Tava jaukā šūpļa dziesma, 

Šodien manā sirdī skan. 

Maigi glāstīji tu mani, 

Sacīji man, dēliľ audz, 

Tavu mieru vienmēr sargās, 

Tā, ko tu par mīļo sauc. 

Gadījās kad kļūme kāda, 

Saucu, palīdzi man māt, 

Tu ar labo padomiľu, 

Vienmēr ātri biji klāt. 

Rokas tev bij nogurušas, 

Naktīs mani šūpojot, 

Tavas pūles nebij veltas, 

Augu tevi mīlējot. 

Tava mīla bij tik maiga, 

Ziedojies tu kā neviens, 

Nu uz tava raupjā vaiga, 

Likteľpēdas redz ikviens. 

Noglāstu es tavu galvu, 

Pieglauţos tev cieši klāt, 

Tāda vienīgā man esi, 

Jaukā, labā, mīļā māt. 

Tagad tavas rūpes, raizes, 

Jāuzľemās arī man, 

Pietiekoši manā labā, 

Esi pūlējusies gan. 

Neskumsti, es līdzās būšu, 

Tavos priekos, bēdās māt, 

Tā, kā senās bērnu dienās, 

Atļaušu tev sevi rāt. 

Tu tik nopūties un smaidi, 

Sen to zinu mīļais dēls, 

Tava sirds ir zelta vērta, 

Čuči dēls, jo ir jau vēls....

Man tevi jāatrod.... 

Es tevi meklēju ik katrā jaunā ziedā, 

Kas koši manā sapľu dārzā plaukst, 

Es tevi meklēju, gan saullēktā, gan rietā, 

Ik katrā dienā, kas no jauna aust. 

Vai tevi meklēt zilos viļľu vālos,? 

Vai kaijas kliedzienā, kas skaļš, tad atkal rimst, 

Vai vēja čukstā,padebešos tālos, 

Vai tur, kur atkal jauna zvaigzne dzimst. 

Vai tevi meklēt vasarīgā svelmē, 

Vai ledājos, kur sastindzis it viss, 

Bet varbūt veldzējies tu okeāna dzelmē, 

Varbūt tu pats no sevis esi aizbēdzis. 

Bet mana sirds, aizvien vēl nebeigs meklēt, 

Lai kur tu nebūtu, man tevi jāatrod, 

Man jāiziet caur uguni un pekli, 

Jo to, ko pazaudēji, man tev jāatdod. 

Tev atgriezt vēlos ticību tai mīlai, 

Kas abus mūs reiz cieši vienoja, 

Jo citādi nav vērts tam zvērestam un ķīlai, 

Ko tava sirds man kādreiz dāvāja....

Mūžīgā mīla... 

Mūţīgās zvaigznes un mūţīgā mīla, 

Mūţīgas domas un sapľi mūs skauj, 

Es tā, kā gaiss, ko tu ieelpo brīvi, 

Tas tavā elpā iekļūt man ļauj. 

Ieplūstu dzīslās kā dzīvības lāse, 

Vēlos lai tikai tu saprastu to, 

Cik gan ir trausla dzīvība mūsu, 

Tāpēc es sargāju mīlu lūk šo. 

Smaida mums debesis, smaida mums zeme, 

Jūtot kā mīla no visuma plūst, 

Pat ja reiz izietu jūra no krastiem, 

Pat ja kalni virsū mums grūst, 

Mīla kā eľģelis apskauj ar spārniem, 

Neļaus tā sirdij kā kristālam šķīst, 

Esmu es tavējā mūţīgā mīla, 

Plaukšu es vienmēr, kaut rozes jau vīst. 

Domās un sirdī tu manējā būsi, 

Būs tā vienmēr cik vien dzīvot būs ļauts, 

Arī pat tad, ja mūs nebūs virs zemes, 

Būšu es tavējā mīlā vēl skauts, 

Aizlidos gadu tūkstoši strauji, 

Mīla joprojām virs zemes šīs plauks, 

Skaties starp sirdīm strāva kā zaigo, 

Mīla ir mūţīga visums mums sauks.....

Nekad neatlaid... kas Tevi 

iedvesmo... 

Nav vērts stāstīt par sīkumiem, 

te viss sākas un beidzas ar klusumu, 

viss, kas reiz bija tik ļoti dārgs 

nu ir putekļu un pelnu cenā. 

Tas, kas reiz kopīgs mums bija, 

tas, kas zvaigznēm lika līt, 

viss tas bija kā sapnis 

un tagad tas šķiet kā atkritumu spainis. 

Nav nozīmes tam cik bagāts Tu esi, 

nav nozīmes cik draugu Tev daudz, 

viss kam bija nozīme 

bija mīlestības pazīmes. 

Līst lietus un sniegi krīt, 

dziest dzīvības un rodas prieki, 

visi, kas laimīgi nu ir Tev lieki, 

to ko vēlies Tev vairs neatgūt. 

Mīlēt tik vienu reizi ļauts 

un to zina katrs, pat skauts. 

Mīlestības dāvanas, kad dotas Tev, 

mīļoto, tad tuvu pievelc sev. 

Ja mīļums, kas bija ir zudis jau, 

likums šķiet loģisks - laimes vairs nav, 

drīz cerības kā ziepju burbuļi plīst 

un sprāgst balonu bumbas. 

Un kad pēc skumjām nāk prieks, 

šķiet mīla ir kas lieks, 

it viss Tev kā klauns tad liekas 

un pašai uz zemes vairs nav vietas. 

Naids un mīlestība - 

šķir tos tik solis, 

negribēta pārestība 

un kā pa pieri akmens olis. 

Vienkārša patiesība, 

sāpīga mīlestība, 

pirmā tik īstā 

un ik viena kļūst mīksta. 

Dzīvības autors 

mīloši teicis 

cik ļoti tas zemi reiz mīl 

un dēlu tas pat atdevis, 

Nebaidies vairāk nemaz, 

lai notiek it jebkas. 

Dievs Tevi joprojām mīl 

un mīlas liesmas drīz atkal šķils. 

Paies diena vai divas, 

paies mēnesis vai gads 

un Tu redzēsi - jūs būsiet divi, 

netici saviem prāta stāstiem. 

Ikvienam uz zemes šīs 

mīlestība ir jāizdzīvo. 

Tavā sirdī mīlestība mitīs, 

ja ļausi tai tavā sirdī izdzīvot. 

Un, kad laimes pilnas acis Tev, 

atceries, ja mīli - turi to sev. 

Vaļā nekad neatlaid 

to, kas tevi iedvesmo...

...Tā tak lipīga... 

Mazliet sāli saujā ľemu, 

mazliet sāpes skumjas ciešu. 

Drīz pienāks arī laimes un miera laiks 

un kāds auglis kusīs uz mēles svaigs. 

Pavisam drīz jau atnāks vasara arī sirdī, 

pavisam drīz tā uz palikšanu te nāks, 

pienāks tāds brīdis, kad skumjas prom 

gaisīs 

un grūtsirdība nebūs nekas aktuāls vairs. 

Periodiskais rudens sirdi, kad grauţ 

sajūtām, kas smaidīt ļauj, liek tas lai 

snauţ. 

Pienāk apmācies emociju brīdis, 

garlaicība Tevi no skumjām jau smacē. 

Ir sajūta, ka atkal jau lietus līst 

un pazūd pat mazākais iemesls, lai 

smaidītu. 

Un tomēr... Atceries tik lietu vienu - 

pēc katras lietusgāzes sekos varavīksne 

kāda. 

Un pienāks brīdis, kas smaidus rada, 

pienāks emocijām bagāts laiks, 

brīdis, kad raudāt pat gribas, 

brīdis, kad raudi jo esi laimīgs... 

Par minūtes stāstu es šo sauktu, 

ja to lasot skumjas Tev zustu. 

Par laimes un iedvesmas stāstu, 

kas tuvinātu man tavu glāstu. 

Par roţu pušķi es Tev stāstītu, 

ja iedvesmas smeltā dziesmā es runāt spētu. 

Es nezinu kāpēc tam jābūt ir tā, 

ka ik brīdi sirds Tevi vien alkst. 

Kaut zinu Tu tepat vien esi, 

ir sajūta ka tuvu gana vēl neesi. 

Un kad roţu klēpis rudenī mircis 

tavas acis vasarā nesīs 

domā tikai par vienu, 

par vasaras pildītajām zemenēm saldām, 

domā par skūpstiem un glāstiem. 

Līdz Tu mani satikt spēsi 

paies kārtējais mirklis garais, 

līdz skūpstam kaislīgam Tu ļausies 

paies minūtes līdz mājās Tu nāksi. 

Un tos mirkļus, ko mēs kopā tad vadīsim, 

tos mirkļus, kas iedvesmu man sniegs, 

tos nemaini ne pret ko citu, 

tos aizstāt nav pa spēkam nekam. 

Un grūtsirdības, skumju laiks 

manā sirdī atkal būs lieks. 

Kā dziesmu es dzirdēšu Tavu balsi 

un no tāluma tas izskatīsies pēc valša. 

Nu Tu esi rokās manās, 

nu ir laime pilnīga, 

to es saucu - mīlestība, 

saku jums no tiesas - 

Uzmanieties tā tak lipīga...

Man vajag Tevi ļoti 

Man vajag Tevi ļoti! 

Aizsedz man acis, 

aizsedz man ausis, 

es negribu dzirdēt, 

es negribu redzēt. 

To kā sirds Tevi alkst, 

to kā bez tevis tā kalst, 

Vai Tu dzirdi? 

Sirds tevi klusām sauc... 

Pēc tevis tā traki sauc, 

pie tevis tā mūţdien trauc, 

par Tevi tā tikai runā, 

sirds nezin vairs miera. 

Nav tai brīva diena, 

tikai Tu esi tai viena, 

tikai Tavs smaids tai vajadzīgs, 

Tavs skūpsts ik mirkli gaidīts. 

Viena minūte un sirds jau stāj, 

pāri kalniem tā itkā slāj 

un tomēr tai vajag tik Tevi, 

lai varu tajā atpazīt sevi. 

Un, lai šī dziesma ir skaista, 

vajag, lai kas uzmanību saista, 

to par piedziedājumu saucu, 

ar atkārtojumu pēc tevis es kaucu. 







Vai tu dzirdi? 

Sirds Tevi klusām sauc... 

Un ritmi sirdij tik lēni kad top 

dzejolis dziesmā jau pārtop, 

drīz blakus man jau esi Tu 

un nezinu vai jauna diena laimi nesīs. 

Mīlestība spārnos cels, 

sirds jaunus spēkus drīz atkal smels 

un dzīvot vieglāk taps, 

ja dziesmai ritms būs labs. 

Bet kad vārdi atausīs man sirdī, 

teikšu Tev skaļi, lai dzirdi - 

nav vietas šeit liekiem vārdiem, 

tiem nozīme kā tukšiem siena zārdiem, 







Vai tu dzirdi? 

Sirds Tevi klusām sauc...

Vārdu spēle 

Vārdu spēle... 

Dzīve bez apstājas. 

Kas gan te notiek? 

Kā jūra bez sāls. 

Kā tas var būt? 

Tā cilvēks roku pie sirds noliek, 

jo tam jēgas nav ko gūt. 

Aiz loga atkal jauna diena 

ar savām sāpēm un priekiem. 

Tā man esi tik Tu viena, 

pārejos uzskatu par liekiem... 

Atvaino, ja prieku gūt nespēj 

nedz sirdī, nedz dvēselē. 

Tik projām gan vēl neej, 

jo vārdu vēl daudz man ko teikt. 

Tos sakot vēlos, lai zini 

cik ļoti es savu dzīvi mīlu. 

Tev nav vairs jāiet pa dzīvi, 

vientulība pagāja - to zinu. 

Un ja jautāsi, kas ir tā dzīve ko mīlu, 

teikšu kā ir patiesi. 

Mana visa dzīve 

esi Tu viena. 

Mīlu Tevi! 

Saku tieši...

Tas cerību laiks 

Tas cerību laiks... 

Kā vārds, kas izteikts. 

Man tevi neatgūt... 

Kā viens smalks diega pavediens, 

kas pārrauts. 

Nelabojams... 

Reiz mēdzu tavās rokās sildīties, 

reiz mēdzu apskaut un turēt, neatlaist 

Tevi. 

Kā saule, ar smaidu mani sildīji, 

kā zvaigzne tā spoţākā, tā košākā... 

Tās tavas acis... 

Nu sēţot šeit, 

četrās sienās, 

grimstu skumjās, 

grimstu atmiľās... 

Šeit tika vilktas līnijas, 

kā joslas zīmetas, 

kas ceļus dala, 

tās mani un Tevi ir šķīrušas... 

Kā tikko dzimis mazulis, 

nu man viss no jauna jāsāk. 

Kā tikko modies no rīta, 

es veru acis ar cerībām... 

Te beidzas sapľi, 

te beidzas ilūzijas, 

šeit sākas dzīve, 

šeit sākas cerību laiks... 

Zinot, ka sirds prasa daudz, 

zinot, ko vēlas meitene, 

nevarot solīt nekā, 

nevarot dot nekā... 

Es itkā ieskatos sirdī, 

es ieskatos tavā un manā sirdī. 

Migla, un nesapratne, 

migla un dalītas jūtas... 

No visa, ko Tev nāktos sargāt, 

no visa, kas Tev dārgs, 

atceries, sargi sirdi, 

jo no tās dzīvība rodas... 

Miglu, tumsu, un skumjas dzen tālu, 

tālāk no bēdām un sāpēm. 

Kā sirdīm, kas vienojušās, 

kā rokām, kas sadevušās, 

tā mīlestība būs, 

tā mīla guni reiz gūs... 

Un solījumiem nozīmes nebūs 

un pat tās acis un smaids, 

tās atkal priecāsies, 

tās atkal mīlēs... 

Ja zvaigznes spētu runāt, 

ja saule spētu dziedāt, 

tā zvaigzne naktī Tev stāstītu, 

tā saule dienā tevi slavētu... 

Kā mazs bērns 

es meklēju sevi, 

kā mazs kucēns 

no mātes pašķirts, 

man tālu vēl jāiet, 

man garš ceļs priekšā... 

Negribu skriet prom, 

negribu kļūt vientuļš. 

Vai vientulības nav gana? 

Vai skumjām robeţu nava? 

Tā atkal rokas, ko sildīt, 

tā atkal apskāvienus, ko sniegt vēlos, 

es Tevi meklēju, 

es gaidu Tevi... 

Jo zinu, ka neatgūšu laiku senu, 

jo zinu..., 

Kā vārds, kas izteikts, 

man pagātni neatgūt. 

Kā viens smalks diega pavediens, 

kas pārrauts, 

ir nelabojams...

Augot 

Es vēl nepiedzimis taustījos tumsā 

Un mēģināju sataustīt ar māti saistītus audus 

Mazliet pastiepu roku uz priekšu 

Bail jau bija varbūt atkal tukšumu satveru 

Tad lēnām pieskāros mātes vēdera sienām 

Maigi un mīļi tās noglāstīju 

Tā māte zināja ka es vēl pagaidām augu 

Un tad lēni atradu ar māti saikni 

Tā saucās manas pirmās brokastis

Papīra lidmašīnas 

Šodien mēs locīsim papīra lidmašīnas 

Palaidīsim tās pa vēja plūsmai liegai 

Rītā mēs skatīsimies zvaigznēs 

Varbūt vēl debesīs mūsu lidmašīnas lidos 

Un kas to zina varbūt tieši kādā no tām 

Parīt jau sēdēsim mēs 

Lai lidotu uz Amsterdamu 

Un sākt visu no jauna

Tavās acīs grimis 

Debesis spīguļo kā tavas zilās acis. 

Tālumā aizlaiţas nakts tauriľu bari. 

Vasaras naktis iezīmē dziesmu takti. 

Tavas zilās acīs kā nakts lēnām tumst. 

Es jūtu tavas dzestrās elpas pieskārienu, 

Tas lēni un liegi pieskaras manam plecam. 

Esmu vasaras sapnī, tavās zilajās acīs grimis. 

Viss ir pilnīgs. Ja vien Tavas acis man izteiktu visu!

Viss kas bija satarp mums 

Viss, kas bija starp mums, 

Nu mākoľos tīts balts rīts. 

Siltajās vasaras dienās 

Paliec ar mani šajā pasakā. 

Redzi, saule jau lēnām riet, 

Tā krāšľi skar horizontu. 

Laiks mums tagad atvadīties 

Un atstāt noslēpumus naktij. 

Viss, kas bija starp mums. 

To vien minēt jums ļauts. 

Viss, kas bija starp mums, 

Tas ir noslēpums jums.

Debesskrāpju spēles 

Debesskrāpju smailie jumti smagās debesis tur. 

Vai kādam zināms, vai kādam rūp, 

Kas notiktu rīt, ja tās kritīs. 

Varbūt iestātos tumsa! 

Varbūt apjukums skaļš? 

Varbūt neizmērāms miers, 

Kas kaulus kutina. 

Debesis jau satumst, 

Bail sagaidīt rītu. 

Ja nu rīt debesskrāpji 

Smagās debesis nenotur?

Pusnakts eņģelis 

Tavs pieskāriens tik svētīgi maigs 

Un acu skats valdzinoši aicinošs. 

Mana sirds Tev vēlas teikt 

Debesīs dzimušus vārdus. 

Tu, mans naksnīgais eľģelis, 

Tavi skūpsti negodīgi saldi. 

Tie manu sirdi klusi nobur 

Un atsakās to palaist vaļā. 

Sit pulksten's mūsu pusnakts stundu, 

Viss apkārt sastings klusumā. 

Tu, mans pusnakts eľģelis, 

Spēj manu laiku atľemt saprātam. 

Ar saviem eľģelspārniem 

Manu sirdi klusi skauj...

Samts 

Neţľaudz mani ar samta pavedieniem, 

Esi patiess kaut vienu reizi. 

Lai varu iznīcībai savai acīs lūkoties, 

Jo vismaz tik daudz esmu pelnījusi. 

Neţľaudz mani ar samta pavedieniem, 

Tos purpursārtās asinis notraipīs. 

Manu sakāvi no tiem neizskaust 

Nedz ar vulkānu liesmās izdedzināt. 

Neţľaudz mani ar samta pavedieniem- 

Lēni, maigi un mokoši. 

Esmu pelnījusi, par visu ko atdevu, 

Ko ne tik cēli nāvīgu..

Movie 

You're my movie- 

Action and romance story. 

I could watch you all the time 

If I weren't paralyzed. 

You got me under your spell, 

You make me wish that I could change. 

It doesn't matter where I go, 

'Cuz only thing I need is you.

Salacgrīva 

Salacgrīva, dzimtā Salacgrīva! 

Tev ir Salaca un tev ir arī grīva. 

Jūras mutē sabrauc zvejas kuģi, 

Saule rotaļājas tavā ielas bruģī. 

Ziemeļvēji kuģu mastos klaigā, 

Zvejnieki pie savām zvejas laivām. 

Brīvās debesīs slīd baltās kaijas, 

Viļľu krēpes sāļās putas aijā. 

Tā ir mana, mana Salacgrīva, 

Ne tik liela, tomēr ļoti mīļa. 

Augstie tilti Salacai ir pāri, 

Bērnu acīs spīgo zinātkāre. 

Baznīcas ir, skolas ir un tirgus, 

Senatnē te pārdevuši zirgus. 

Pilsētai ir čakli darbinieki, 

Kopā - bēdu puse, dubultīgi prieki. 

Kā lai paldies pasaku, tev mīļā, 

Dzintarjūras krasta pērle zvīļā?.. 

Jūras šalkas mazu modināja, 

Viļľu spīvums dzīvē līdzi gāja. 

Zel un plauksti, mana Salacgrīva ! 

Tagad tu no maldu varas brīva. 

Lai uz vaigiem jūras pērles sāļās, 

Bet ne asaras, kas apraud tēva mājas. 

Kā lai paldies pasaku tev, mīļā? 

Dzimtā, jaukā, skaistā Salacgrīva…

Mātei 

Kad pienāks rīts 

un saules gaišie stari, 

Kā mātes glāsts 

man silti pieskarsies, 

Tad sajutīšu 

mātē – saules siltums, 

Un sapratīšu 

saulē – mātes gaišums ir. 

Rokrokā abas 

manu dzīvi saista, 

No abām plūst 

man mīlestības spēks. 

Kā satumst debess mala, 

saulei rietot klusi, 

Smeldz mana sirds, 

kad mātes līdzās nav.

Limbaži 

Reiz māte man teica, meitēn, 

Ir Dzimtene katram tik viena, 

Kur priecīga, laimīga būsi, 

Gan smagās, gan vieglajās dienās. 

Šeit Limbaţos dzimusi māte 

Un Limbaţus mīlēja. 

Te auklēta, audzēta, rāta 

Un Markšos par ganiľu bija. 

To Lielezers aijāja miegā, 

Kad nogurums uznāca baigs. 

Cik skaists tas, kad pirmajā sniegā, 

Baltpelēki rotāts tam vaigs. 

Bet pavasar’s palos kad krāca, 

No jūras kā balva tai, 

Pa Svētupi kuģīši nāca 

Ar reľģēm līdz Donavai. 

Tā Limbaţus kristīja vārdā 

Par reľģu galvaspilsētu. 

Kaut nosaukums sen jau ar bārdu, 

Mēs dzirdam vēl pieminām to. 

Tā gadsimta sākums man stāsta 

Par sirmajiem Limbaţiem, 

Bet Lielezers tagad vēl glāsta 

Ar skaidrajiem ūdeľiem. 

Ak, Limbaţi, Limbaţi mani, 

Kur paaudţu paaudzes mīt. 

Kur sasaucās baznīcu zvani 

Un atmiľu kamoliľš rit.

Skaistākie ziedi 

Es Tev dāvāšu skaistākos ziedus 

Rudens salnās kas dzeltē un vīst. 

Zaļās lapas jau ziemelim piedos, 

Saules staros kad sarkanas tvīks. 

Es Tev dāvāšu dzeltenu sauli, 

Lapu krāsās kas paslēpta mīt. 

Gaišu prieku tur saskatīt raugi, 

Nebēdājies, ja zemē tās krīt. 

Lapas dzeltenās, zaļās un sārtās, 

Šodien visas es dāvinu Tev. 

Iebrien, atverot dvēseles vārtus 

Iebrien - un krāsas šīs paturi sev! 

Tāds ir liktenis lapotľu māsām, 

Rudenī vēji tās rausta un plēš, 

Ziemelis izrotā dardedzes krāsām, 

Dzīvības spēku jauns pavasar’s dveš.

Skumjie koki 

Kāpēc šodien kokiem skumjas sejas? 

Kāpēc Lielezers tik pelēcīgs un kluss? 

Vai tie rudens elpu sajutuši spēju, 

Vai ka drīz jau ziema salti-baltā būs? 

Kāpēc kailie zari skumji vējā liecas, 

Atvadoties klusas sveikas tikai māj. 

Rudens dzestrumu vēl pieľemt liedzas, 

Atvasaras zemei krāšľu rotu klāj. 

Sabirst zemē lapas dzeltenās un sārtās, 

Vēja zēns ar tām jau jautru spēli sāk. 

Tā kā as’ra sāļa pēdējā krīt lapa, 

Skumji kailie koki, bet vai ilgi tā? 

Paies bargā ziema, zudīs sniegi baltie, 

Pavasaris silto dvesmu atnesīs. 

Uzplauks sniegpulksteľi, zilās vizbulītes, 

Koki atkal zaļos, putni dziesmas vīs.

Lielezeram 

Nevar būt, ka man vairs nav ko sacīt, 

Kad klausos es, kā niedres vējā šalc. 

Ielūkojos Lielezera acīs, 

Kur satraukts vilnis čalo zili balts. 

Zied krastā ievas, ziedi virmo vējā, 

Birst ūdeľos un skurbi, skurbi tvan. 

Vārdu nebij’, pateikt nevarēju, 

Cik Lielezers bezgala mīļš ir man. 

Kūko dzeguze, tam gadus skaita. 

Vienalga ezers mīlas dziesmu šalc. 

Lai gadi nesteidzas un nerit raitāk, 

Pat ja tas ziemā ledus gūstā kalts. 

Tā nu iznāk, runāju par mīlu. 

Kā nerunāt, ja mīlas pilna sirds? 

Lielezers kā pērle niedrēs zvīļo 

Un Limbaţiem pie pašām kājām mirdz.

Pēc reibuma es nācu šurp 

Es nenāku pie tevis, Gauja, 

Lai izraudātu asaras, 

Bet pavasara dvesmai ļaujos, 

Par pavasari būs mans stāsts. 

Par vizbuļiem ar zilām acīm, 

Kas zilās segās kraujas tin. 

Par to, ko lakstīgalas sacīs, 

Jo tās jau pavasari svin. 

Es nezinu, par ko skan dziesma, 

Ko izdzied lakstīgalu pulks. 

Ja par to, ka sirdis liesmo, 

To saprotu, nav vaj’dzīgs tulks. 

Varbūt par baltām ievām klāstīt? 

No tām jau Gaujas krasti skurbst! 

Ka esmu noreibusi, stāstīt? 

Pēc reibuma es nācu šurp! 

Jau tāpēc ziedonis tiek iedots 

Lai ziedu jūrā basām brist. 

To ziedi sabradātie piedos – 

Bet tālāk skanēs stāstiľš cits.

Donaviņa 

Te Donaviľa rātni plūst, 

Vai burbuļo kā dejā, 

Te ūdens strauju gaitu gūst, 

Aiz tilta gāţas lejā. 

No Lielezera gājiens sākts, 

Kur straume iesāk skreju, 

Tā kādu strautu līdzi vāc 

Un bēg no visiem vējiem. 

Gar Donaviľu kārkli aug. 

Vai pelēkie – no tiesas? 

Kas par pelēkiem tos sauc, 

Ja medaini tie liecas? 

Tos bebru pāris tīksmi grauţ, 

Liek aizsprostā tos lietā, 

Pēc liela darba saldi snauţ, 

Līdz pašam saules rietam. 

Uz Dūľezeru straume plūst, 

Kur zivis straumē dejo, 

Tās zin’, ka atkal dzelme būs 

Un niedres, kas šalc vējā.

Dvēseļu salidojums 

Tās nav dzelzceļa sliedes no BAMa 

Tā ir dvēseļu lidlauka panorāma. 

To mēs liekam pie piemiľas akmens, 

No svecītēm mirdzoši spoţām. 

Mūsu domas tās Visumā aiznes 

Un ir dvēseļu lidojums drošāks. 



Īstās sliedes bij’ melnas no naida, 

Tās asaras nenomazgāja. 

Starp gulšľiem iesprūda mirstošo vaidi, 

Kas šai ceļā uz mūţību gāja. 



Liekam sveces kā degošu ceļu, 

Lai tās izgaismo debesu jumu, 

Kā zīmi tiem, kas jau mājo pie veļiem, 

Lai nāk uz dvēseļu salidojumu. 



Tā ir Latvijas tautas drāma. 

(veltījums izsūtītajiem) 

*BAM – Baikāla – Amūras maģistrāle

Limbažu vecpilsētai 

Mana vecpilsēta labā! 

Turpinās tavs senais stāsts. 

Tu atmiľas un mīlu glabā, 

Pat bruģakmenī ir tavs glāsts. 

Kur vēl Livonijas mirdzums? 

Guļ drupās viduslaiku pils. 

Pat Rīgas rātes senais spoţums, 

Un vecais Hanzas mantojums. 


Tavos mūros sapľi dzimst. 

Tu arī manus sapľus glabā, 

Kad projām steigsies gadu simts. 

Vecā rātē tagad atskan 

Kāzu marša meldiľš silts. 

Tur kādā seno laiku freskā 

Vīd padebesis pelēkzils. 


Vai kāds brīnums, ka tu mirdzi? 

Tu sudrab’ ozolzaru glabā 

Un ābeli ar sudrabsirdi. 

Kur man iet un ko vēl meklēt? 

Te visapkārt tuvs un mīļš. 

Pat ielu bruģis greizs kā pekle, 

Ir vecpilsētas akcents dzīvs. 


Šis nu ir tavs svētku brīdis. 

Tu arī manus soļus glabā, 

Vēl pēc gadsimteľiem spīdi!

let.do.not. 

Esmu līdz potītēm Daliľu pludmales vēsajās smiltīs, 

Lūdzu, nespied tik stipri manus zilganos pirkstus! 

Laid un liec mierā! Tie nekad man nav bijuši silti, 

Laid! Un skaties kā izliekos brīva un pamazām grimstu. 

Esmu līdz ceļgaliem Valmieras stacijas asfalta plaisās, 

Lūdzu, beidz turēt mani aiz tievajām rokām! 

Laid vaļā, bet paliec un noskaties kā mani kaisa, 

Kā vējā zūd pelni, kad jaucas ar grēkiem un mokām. 

Esmu līdz viduklim Vecpuišu parka koptajā zālājā, 

Lūdzu, liec mierā manas sarkanās piedurknes! 

Laid vaļā un skaties kā tuvā pārvēršas tālajā, 

Skaties kā dāsnā Gauja man labākos atvarus nes. 

Esmu līdz pleciem Dzirnavu ezera tumšajos ūdeľos, 

Lūdzu, dod roku! Kādēļ tu mani vairs neturi? 

Vai tiešām man atļausi nosalt šī jūlija puteľos? 

Vai tiešām man ļausi iet ceļu, ko izvēlas enkuri?

once. 

Iesim, pudeļvīr, tuvākā parka baltos ceriľus vērot! 

Kas teica, ka stundu pēc pusnakts ceļmalas nezied? 

Stāstiet man dzīvi! Un nesiet, bez apstājas nesiet! 

„Divos rītos,” Jūs sakāt, „pie tējas bez cukura pierod.” 

Iesim, pudeļvīr, vietējos odus barot no abām rokām! 

Kas teica, ka nedrīkst slepkavam dāvināt virtuves nazi? 

Nemet pudeles ārā! Mēs tās šonakt ar dvēselēm zogam. 

„Bet cilvēks ir tukšāks par taru,” sakāt, „būs guvumi mazi.” 

Iesim, pudeļvīr, es vedu Jūs mājās, vedu uz Andrejsalu! 

Jūs teicāt, ka slīkstat, kad sperat soli pretī pirmajam vilnim. 

Es teicu, tas tāpēc, ka pudele vērtīga tad, kad tajā ir alus. 

Bet Jūs tikai smaidāt. Jūs laimīgs. Jums četri maisi ir pilni.

please. 

Lūdzu, aizdod man klusumu savu. 

Aizdod man to uz mūţu. 

Es lepna uz ceļiem stāvu. 

Rāma es plēšos pušu. 

Lūdzu, pārdod man tukšumu savu. 

Pārdod man to par velti. 

Es lepna sev sejā spļāvu. 

Esmu lepnumā kājās celta. 

Lūdzu, met man ar mieru savu. 

Met to pie savām kājām. 

Piedod, es šodien tik blāva, 

Upuriem jābūt vājiem.

PASAPŅOSIM? 

Es Tevi aicinu pasapľot kopā ar mani... 

Par jūru, kas mierīga, rāma un klusa, 

Par upi, kas ieskauta ievās uz jūru plūst, 

Par lakstīgalu, kas nenogurusi pogo, 

Un dzeguzi, kas kūkojot modina mūs. 

Sapľosim par lietus dzīvinošo spēku, 

Par negaisu skaistu un baisu mazliet. 

Par mīlestību, cerībām un sapľiem, kas vieno, 

Par rītdienu, kas pienāk arvien. 

Sapľosim par rītiem, kas saules gaismas pilni, 

Un dienām, kas siltumu staro un dod, 

Par vakariem rāmiem ģimenes lokā 

Un naktīm, kas mieru izstarot prot. 

Es Tevi aicinu pasapľot kopā ar mani...

... es tevi atrast nevarēju ... 

es tevi atrast nevarēju... 

es raudāju, 

es lūdzos. 

es kā bez prāta skrēju, 

bet tevi atrast nevarēju. 


ne vakardienā, 

nedz rītdienā. 

ar vēju sacentos, 



meklēju sapľos, 

meklēju nomodā. 

ar rēgiem cīnījos, 



pagāja dienas, 

steidzās gadi. 

mūţība pagāja, 



spīdēja saule, 

nogranda pērkons. 

ar zibeľiem mētājos, 

bet tevi atrast nevarēju... 

bet tu biji blakus... 

lai diena vai nakts, 

lai ziema vai vasara. 

tavs siltums un smaids 

mani blakus noturēja.

Es esmu mājās... 

Nakts melnums kad pār zemi klājas, 

Soļi rimst un putnu balsis klusas, 

Es lēniem soļiem nāku mājās, 

Es atgrieţos - mana sirds ir nogurusi. 

Logā sveces liesma atmirdz, 

Aiz durvīm mīļas balsis skan. 

Klusa asara pār vaigu nokrīt 

Un sirdī vieglums ielīst man. 

Lēni durvis veru vaļā, 

Mīļas rokas mani skauj. 

Es atgrieţos - es esmu mājās, 

Asarām pār vaigu ritēt ļauj. 

Nejautājiet, kādus ceļus gāju, 

Neprasiet, kas gultu klāja man. 

Es atgrieţos, es esmu mājās, 

Un sirds tik pilna ir man. 

Pie galda apsēţos un glāzi tveru, 

Smagums manus plecus liec. 

Vien brīdis īss un acis veras, 

Ir dzīves kauss līdz malām liets. 

(M.Freimaľa piemiľai)

... palikt vakardienā ... 

ar sajūtām par šodienu nepastāstīsi, 

ar vārdiem to aprakstīt grūti... 

izdziedāt dziesmā - meldiľu nenoķersi, 

sajust un apstāties, paturēt krūtīs... 

bet laiks iet - mirklis sāk gaist, 

sajūtas izbālē, vārdu vairs nav... 

atmiľas plēnē, kaut mirklis bij' skaists, 

un rītdiena saka tev klusītēm: "čau!" 

bet es negribu , negribu zaudēt vēl to - 

mirkli, kas skaists bijis šodienā. 

atstāj vēl mirkli, neľem vēl šo 

un atļauj man palikt vakardienā...

... es gribu klusumā ... 

kľada ap mani, kas nerimst ne mirkli, 

troksnis, kas ikdienu pavada. 

gaisma, kas acīm pavērties liek, 

un saule, kas mākoľos gozējas. 

tumsa, kas ķermenim veldzēties ļauj, 

vējš, kas dzīvo dara vēl dzīvāku, 

smiekli, kas aizrauj un pacelties ļauj, 

un bēdas, kas negaidot piezogas... 

sapnis, kas miegu krāsainu dara, 

modinātāja zvans, kas visu to pārtrauc. 

rītdiena, kas pienāks pat nejautājot, 

šodiena, kas aizejot atvadas māj... 

bet tagad... 

tagad es gribu iekrist klusumā... 

klusumā, kas dvēselei veldzēties ļaus...

Pēc kā smaržo rudens? 

Pēc kā smarţo rudens? 

Viľš: Pēc tikko pļautas zāles. 

Viľa: Pēc neaizsniedzamās tāles... 

Un kas visvairāk sāp? 

Viľš: Zobi! Katram zināms – par šo man nākas smaidīt. 

Viľa: Vissāpīgāk... nē, vissāpīgāk ir gaidīt. 

Kas šajā dzīvē ir viegli? 

Viľš: Dzīve visviens ir kumoss rūgts... 

Viľa: Varbūt, tomēr – vai nav viegli iedot kaut ko, ja ir lūgts? 

Viľš: Arī tas vēl nav viennozīmīgi. 

Bet kas notiek ārpus tā – tā, kas ir pasaulīgi? 

Viľš: Tas... 

Viľa: Mīlestība! Tam visam pāri stāv mīlestība. 

Viľš: Nu gan tu muldi! Mīlestība – tā ir tikai pārejoša apmātība.

Es jūku pa detaļām (jeb „no klauna par princesi vienā dienā nekļūsi!”) 

Nebarojiet. Tikai spārnus neatľemiet. 

ES REIZ TEICU. NEBAROJIET. TIKAI SPĀRNUS NEATĽEMIET. 

SPĀRNI MAN IR ATĽEMTI. PABAROJIET. SPĀRNUS MAN NEVAJAG. RŪĶI NELIDO! KLAUNI NE TIK. VIĽI 

DZER UN GĀŢ PODUS. UN NEJAUTĀJIET. KURŠ NOĽĒMA. KĀPĒC. CITĀDI ARĪ ES SĀKŠU RAKSTĪT DRAĽĶĪGU 

DZEJU...

IZģērbŠANās 

mēs spēlējām spēli uz izģērbšanos. viľa. zaļa zāle. un es. kurš uzvarēja? viľas smiekli.

dzīvi var pārdot. bet to nevar nopirkt. tikai nozagt atpakaļ. 

es biju tur kur viľa tirgoja kandţu – un pie velna – stāvēju stāvēju neko nesapratu... ja jā 

– varbūt ne hobijs bet man patīk dzīties pakaļ bēgošām govīm. LAIKAM. laika prognoze skaidra 

kā diena – šodien būšot LIETUS. kāzas atceltas. es atkal jau neprecos. stāvu uz tilta. 

skūpstos ar vēju. lēciens. kliedziens. sekunţu 100daļas. un es esmu uz ietves. lai dotos. 

PROM.

Es tik ļoti baidos 

Jā, jā, es tā vienkārši nevaru iziet ielās – no nekā uz neko. es tik ļoti baidos, ka man 

salīs ausīs. – lietus. un Tavi vārdi...

Natālij 

Natālij, 

Tu esi skaista kā 

Gubu mākonis. 

Tik balts. 

Natālij, nejautā, kāpēc tu esi muļķe. 

Natālij, neraudi, ka esi tā. 

Varbūt reiz tu būsi pietiekami gudra, lai saprastu, kāpēc. 

Bet tagad, 

Dieva dēļ!, 

Vienkārši apsēdies un iededz... 

Natālij, mēs abas dzīvē tālu tiksim. Nopietni. 

Bet, ja nopietni, tad kāpēc 

Es smejos. 

?

Ēnu Kliedziens 

Laiks tiek taupīts, brīţiem laupīts, saraustīts un dalīts posmos. 

Tie, kas stostās, apkārt plosās – pārtop gļēvuļos bez drosmes. 

Tās ir tikai pasakas, kuras stāstot nolīst asaras 

Ēnas reizēm no gājēja atsakas – šoreiz gads bez ierastās vasaras. 

Jo vairāk cilvēks melo, jo tumšāks un tukšāks kļūst acu skatiens. 

Viens, tikai viens seko sitiens, pēc kura papildus nāk kritiens. 

Rītdiena – tā tikai viena, otras tādas nebūs diemţēl. 

Trausla tā kā stikla siena, sargā to no sirds, tik tiešām! 

Sliktas lietas, tumšas vietas līp pie cilvēkiem kā mēris. 

Vai tas dabā? Vai tā labāk? Atbildēs, kas jūtas dzēris. 

Mirkli tvēris, pirkstiem cauri, ātri birst – kā smilšu graudi. 

Kur tu nesies? Kur tu skriesi? Aizmugurē paliek ļaudis. 

Skaudīs tam kas barā stāvēs, liekuļos un muti dzesēs 

Tas vienalga, pats viľš vainīgs, ne jau tu – kas viľu dresēs. 

Pāri upei – jātiek tālāk, varbūt otrā krastā zaļāk? 

Daţas dienas, vēl pirms ziemas, kas bij kluss var vērsties skaļāks...

Uz sliekšņa, kur kāpis daudz kāju 

Uz sliekšľa, kur kāpis daudz kāju, 

Pie sienas, kur bojāju stāju, 

Viens klusums jau atkal mīt, 

Viens tukšums ēnā krīt... 

Sists, mīlēts, stumdīts un grūstīts, 

Cits cilvēks sūtīts un postīts. 

Piemirsies jau sen šis viss, 

Kas vēsturi aprijis. 

Vēl grūti ir noķert to mirkli, 

Kad kāds ar vēstures sirpi 

Salauza slieksni un sienas, 

Kur stutēju cerības vienas. 

Cerības vienas, domas un lomas, 

Klusumu tālo un baigo.

Skalpeli asinādams 

Mana dzīve 

alternatīvi producēta 

puse glāze spirta 

un manas acis mirdz 

šī ārsta izrakstītā 

donora adrese 

palīdz pret salauztu sirdi 

bet nepalīdz 

pret gadiem 

atmiľām 

kas izmesti vējā mirklī 

kad domāju 

kā reizēm gribētos būt 

sniegbaltītei 

ar supermena spējām 

Rokas sen 

jau piegurušas rakstīt 

smilšu graudus no acīm 

šis ir flirts ar morfīnu 

lai norītu 

visas vēlēšanās 

ko vēlējos 

kad zvaigznes nokrita 

uz gājēju pārējas 

es vēlējos 

lai degtu sarkanais 

tad beidzot varu 

droši iet 

pāri ielai

Vēja debija 

Kas kādreiz bija 

Ulmaľu laiki 

tagad ir gaiļu 

vistas 

esam mēs 

kuras ľem 

vagu pirms sējas 

baidas 

ka tiks nokautas 

pirms laika 

apstākļi spēs 

uz Brīvības ielas 

izklaidēt vēju 

dzerot 

no zīda palodzēm 

piparmētru tēju

Katoļu ielas vīns 

Noasiľo brīvība 

pārdozētu 

ciklopu karuselī 

vai ir vienādības 

un Konfūciji 

kas to pierādītu 

pirmdzimtā neticība 

tagad ir skolotāji, 

dţedaju ielu bruľinieki 

un neticīgā medicīna

Antikrista dienasgrāmata 

Ar izstrādātu 

Merilina pulverīti nāsīs 

varu droši sacīt 

nebūšu arkls 

jūsu nolādētai zemei 

Esmu Lucifers 

ganu Hitlera ganāmpulku 

ēdu Ēbreju dvēseles 

līdz pēdējai 

izdzisīs acis 

Es mīlu 

kad ienīstu visu 

un cienu sevi kā 

Staļina mēnesi 

kas izdilis 

izbalina pa nakti 

Mērijas Popinsas sapľus 

par mieru

Pirmais…otrais… 

Lūdzu par brīvu 

pāris kastes 

fašistu granātas 

makaronu zupā 

vajag izēst visu šķīvi 

es uzstāju 

ja negribi būt tik dzīvs 

lai būtu miris un atrasts 

beigtā ķieģeļu kaudzē 

kaut 

cerībai vēl acis mirdz 

lai kliegtu un klusētu 

un 

kad akmeľu zobi ľirgs 

un mēness būs pussēdus 

paspēšu apdrošināt 

savu patriotisko dvēseli 

ar cirvi

Mirkļa vājībā… 

Mirkļa vājībā es pastiepu roku - 

Pretī pienenei, kas radīja dzeltenu ap mani loku. 

Tās krāsas burvības iespaidā es noplūcu to, 

Iesēju matos un tēloju apburošo. 

Pazuda saule aiz mākoľiem baltiem, 

Es lūkoju pēc pūkainākiem kātiem, 

Gribēju tos, kas aug baltāki un staltāki. 

Pūtu un elsu cik bija man jaudas, 

Attapos sēklās un pūkās vis matos. 

Kā maza dzīvība var uzlidot tik augstu? 

Tai varu piedurt savu degunu un plaukstu. 

To varu gaisā pamest un palaist, lai lido kā prot, 

Bet galu galā tas nonāk atpakaļ zemē un dzīvībā plaukst, 

Mirkļa vājībā...

Kā rozes zieds 

Kad dzīve piespieţ tevi pašu pie zemes 

Un knapi tu caur putekļu spraugām saredzi 

Debess mākoľus un saules gaismu staros. 

Ir jāprot celties un visu aizmirst nemaz neatceroties, 

Tikai tā tu kļūsi par stipro, 

Tikai tad tu kļūsti patiesi stiprāks kā esi. 

Piedodot, kaut saki, ka aizmirsis esi, 

Sakot, ka vienaldzīgs tev tas, 

Kaut asaras teju, teju valdi, 

Parādot smaidu sejā saldi, 

Tu dusmās sevi skaldi. 

Klusībā noskaitījis līdz desmit, 

Tu sāc pierimt un smiet. 

Tu kļūsti stiprāks, jo dzīve tevi piespieţ tādam būt. 

Kā rozes zieds, kuru mūţam ir turējis tās spēcīgais, koksnes kāts. 

Tu kļūsti tāds...

Neapstāties pusceļā 

Kādā labirintā esi spējis ieskriet 

No tāda tad arī vajadzēs mācēt iziet. 

Tikai neapstāties pusceļā, 

Nemeklēt izeju atpakaļceļā. 

Pirmā intuīcija tā pareizā, 

Otrā šaubu un baiļu pārpilnā. 

Vienmēr, vienmēr ir tā nepareizā. 

Tā ir tā, kas ievedīs maldos un neziľā. 

Uzticies sev vairāk un proti visu izvērtēt. 

Atceries to, ka ir tikai viens cilvēks, viena persona, 

Kurai tu vari uzticēties pilnībā - sev!

Dzīves spriedums 

Tu labprātīgi padodies 

Dzīves neţēlīgajam spriedumam. 

Tu nolaid rokas, jo ticība tava 

Ir zudusi pie viena un tā paša pātara. 

Mēs pēc atbalsta tveram, 

Uzgrūţam uz cita kakla 

Visas sāpes un raizes, kas mūs nomāc 

Un vājus darīt dara. 

Un kad dzīvē ienāk mīlestība, 

Tā sagroza mums mūsu prātus, 

Un atkal rodas iemesls dzīvot. 

To ne kurš katrs māk veidot. 

Ar smaidu droši liktenim, pretī ejot 

Mēs turpinām šādi pa dzīvi klejot...

Lai kur arī tu būtu 

Lai kur arī tu būtu, 

Es allaţ tavu elpu pie pleca jūtu. 

Lai arī kad tu mani sauktu, 

Tu zini es vienmēr pie tevis steigšus trauktu. 

Lai cik tālu tu būtu, 

Es tevis dēļ pārpeldētu jūru. 

Dienu no dienas es tevi m teiktu, 

Ka bez tevis nevaru iedomāties savu mūţu. 

Lai arī cik spoţi spīdētu saule, 

Tu sildi mani vairāk, kā tā visu pasauli. 

Lai arī cik tīra būtu debess, 

Tava dvēsele ir spoţāka kā naktī mēness, 

Lai arī augstas ir zvaigznes, 

Tu vari mani pacelt un kalnā nest. 

Tavas plaukstas ir kā putna spārnu vēziens, 

Manas jūtas ir kā augsta akorda nots, 

Tik pat kā dzērves kliedziens dots...

Caur zvaigznēm 

caur zvaignēm gribu pateikties māt, 

kad liki mani miegā ieajāt 

un dziesmas vārdos ieliki ilgas 

pēc mīlestības caur kuru 

vērties uz pasauli 

un pavairot bezgalīgo Radītāja novelēto prieku 

vienam par otru par visu, 

kas apkārt, kas dārgs šodienas 

ceļā uz patiesību, ko mācāmies izprast un iemīlēt. 

Lai zvaigznēs spēj ieraudzīt, 

ko nepateicu, ko neizdarīju, 

bet gribu lai spētu sajust 

un pacelties spārnos 

un dejot ar gaismu, 

kas pacilā un nes pāri mūţībai

Ar saules prieku 

ar saules prieku sveicu rīta gaismu tavā logā, 

mosties mīlestība mīļā mana 

diena tava atnākusi modināt pavasari 

ar prieku sasildi un palaid pa meţa taciľu, 

ziemai pa priekšu, priecināt un sasildīt pasauli, 

mest kūleľus meţmalā un smiet par pirmiem sniegpulkstenīšiem 

un zaļajiem zālīšu kušķīšiem,par saules piesildītajām sūnām, 

kur pagulšnāt sveicot dabas mošanos, lai jauniem spēkiem lēkt līdzi pavasarim

Daudz patīkamu pārdzīvojumu 

daudz patīkamu pārdzīvojumu, 

lai pār Tavu galvu skrien, 

bet arī sirdī lai kāds vieglums zogas, 

tāds, kas atnes patīkamas, gardas ogas 

skurstuľslauķis spodrina lai pogas, 

kad pie tevis ciemos dodas. 

mani, zinu pats, negaidi, 

tomēr negaidīts es varu tapt 

uz tava sliekšľa sirmās šķipsnas 

tavos matos raudzīt un runāt 

par draudzību pirms simts gadiem, 

pie sētas stabiem trotuāra malā, 

ko viens aiz otra mūsu biedri mina, 

bet par tevi, tu par mani domās... 

viss paliek sētas stabiem 

un rotai, kas zaļojas un krāšľojas 

ik pavasari ar prieka pilnu dvesmu 

pasaule ieelpo šo prieku atkal un atkal

Tosts 

Es paceļu tostu par brīvi 

Par visu skaisto un dzīvi 

Par draugu atbalstu drošo 

Par manu Dzimteni košo 

Es izdzeru visu to sausu 

Lai piepildās tosts kuru saucu 

Es gribu lai latviešu tauta 

Ir brīva no varas un grausta 

Lai visiem jums dzīvot ir labi 

Tik daudz tautieši nedzeriet šľabi 

Un mīliet viens otru no sirds 

Jo nedrīkst šī Latvija grimt 

Mums jāturās visiem ir kopā 

Jo esam mēs latvieši moţi 

Tad pacelsim tostu mēs visi 

Lai pildītu latviešu gribu

Es nākšu dzimtā puse 

Es nākšu drīz tu gaidi dzimtā puse 

Pēc daudziem gadiem atgrieţas tavs bērns 

Es tagad saprotu cik svarīga tu esi 

Jo vienu tevi tomēr mīlu es 

Šeit bērnībā šūpulis bij kārts man 

Šeit savu bērnību pavadīju es 

Šeit abi vecāki man vienmēr bija blakus 

Šeit skolas gadi aizritēja man 

Es piedošanu prasu dzimtā puse 

Ka tevi kādreiz nevērtēju es 

Tu vienīgā man bērnu dienas nesi 

Un skaistas atmiľas, kas palika vēl man 

No tevis tālu dzīvoju es dārgā 

Uz tavu pusi domas skrēja man 

Bet tagad esmu blakus mana dzimtā puse 

Un nekad mūţā tevi nemainīšu es

Māte 

Šļs mīļās siltās mātes rokas 

Ir vienīgās kas, maigi glāstīt prot 

Un bērns jau izjūt siltumu šo doto 

Kas izstaro no katras mātes sirds 

Bērns pieglauţ galviľu pie māmuliľas krūtīm 

Un sadzird to kā mātes sirds tik strauji pukst 

Un laimīgs jūtas apskāvienos šajos 

Jo tikai māte var šo mīlestību dot 

Pat pietrūkst reizēm vārdu pateikties par visu 

Ko māte bērna labā darījusi ir 

Paldies tev Dievs, ka katram māti devi 

Jo tikai laba māte sevi ziedot spēj

Dzimtā zeme Latvija 

Pie dzimtās zemes turēšos es cieši 

Nav vajadzīgas citas zemes man 

Uz pasaules nav skaistākas vēl vietas 

Parr dzimto zemi kura lemta man 

Šeit paaudzes mainījušās manas 

Un mana dzīvīte šeit arī lēnām rit 

Jo katrs cilvēks zin šo dzimto vietu 

Jo katra sirdī tā ir dārga vien 

Ne kur nav skaistākas kā dzimtās ziedu pļavas 

Ne kur nav tādu meţu kā pie mums 

Ne kur nav zilu ezeru kā latvju zemē 

Jo tāds tik skaistums mūsu zemei dots 

Es lepojos ar savu dzimto zemi 

Jo manas saknes šajā zemē aug 

Jo Dievs man Latviju kā dzimteni ir devis 

Lai dzīvotu līdz mūţa galam jau

Sāpes 

No pārestībām galva domu pilna 

Un acis asarām jau mirkst 

Bet domās kaut kāds neprāts tirda 

Un asas sāpes smagi sirdī ļimst 

Mēs nejūtam, kas otra sirdī notiek 

Tik redzam sāpes, asaras ,kas straumēm plūst 

Bet cilvēks dzīves izmisumā rūgtā 

Caur asarām vēl cenšas kaut ko lūgt 

Bet dzīve nevar būt vien tīra spēle 

Tā brīţiem smagus triecienus var dot 

Caur, sāpēm, asarām un bēdām 

Tad cilvēks kaut ko savās domās gūst

Tu esi mans miers 

Tu esi mans miers 

Es tevi sagaidu, atplestām rokām, uz galda ir sakaltis siers, 

Arī putni mierīgi, mierīgi debesīs lido 

Skatos tev acīs, nav laika vairs mokām. 

Tu esi arī mans nemiers, 

Kad aizej un atvadies paceltām rokām. 

Dzīvţoga stūrī no baltuma apreibis jasmīns 

Arī tev ir balts tērps, sārtajās lūpās paslēpies smīns. 

Tu esi mans prieks un mazuliet arī skumjas 

Vai zvaigznes krītot no debesīm zemē ir dumjas? 

Es palieku sapnī un ar tevi kopīgi 

Izdzeru kausu vīna. 

Lido mierīgi putni, 

Plīvo balts tērps... 

Es tveru tavas lūpas 

No kurām pazudis smīns

Pieneņu pļavā 

Pieneľu pļavā dzelteni zaļā 

Pēc pērkona pirmā 

Laima klusiľām 

Zirgus laiţ vaļā. 

Ūsiľš ir priecīgs, 

Vasarai vārtus ver vaļā 

Nu jaunie kumeļi 

Ir vienā barā. 

Meijas mātes istabā smarţo, 

Laima baltu galdautu uzklāj 

Vasaras svētki ir pļavās, 

Dārzos, meţos un dravās.

Gājputni 

Redzi dēliľ- gājputni lido mājās 

Viľi satin smalku zīda diegam līdzīgu saiti 

Tā stiepjas, stiepjas un stiepjas 

Spārni tiek vējā vēzēti raiti. 

Redzi dēliľ – gājputni lido mājās 

No tālajām, siltajām zemēm 

Pāri jūrām ,kur vēji dzied burās 

Skrienot pa zemi tu netiksi līdzi, tev piekusīs kājas. 


Tie lido pie tevis un manis 

Kopā ar dienvidu vējiem, nesdami ziedošu lavandu smarţas. 

Un stāsta par pasauli plašo ap mums. 


Debesis atdzīvojas, skan jaunas dziesmas 

Kāsis pēc kāša zem mākoľiem klājas 

Un saulē kā stars kāds smalks zīda pavediens san. 


Jau pīpenēm pirmajām acis ir vaļā, 

Zeltītas galviľas caur pelēko pļavu verās 

Redzi, Dievam joprojām ir vissmalkākā otiľa rokās

Brīnums 

Laiks, kad piedzimst rasa, 

Ir brīnums. 

Kā lai to redz un kam lai to prasa 

Laiks, kad piedzimst migla 

Ir brīnums 

Rīts baltā palagā tīts 

Laiks, caur kuru izlido putni 

Ir brīnums 

Domas lido līdzi, ir ţiglas. 

Laiks, kad pie debesīm iemirdzas 

Pirmā un vienīgā zvaigzne 

Ir brīnums 

Lomas mainās ir nakts. 

Laiks, kad pirmās prieka asaras 

Tā kā rasas pilieni rit 

Ir brīnums. 

Rīts vienmēr no tumsa dzimst.

....kā baloži balti 

Latvieši pasaules ceļos 

Ir kā pasta baloţi balti 

Varbūt pat kā balti kvanti. 

Balodi baltais, tavs mērķis ir nokļūt mājās 

Mājās pie Daugavas , 

Mājās pie Baltijas jūras. 

Latvieti –balodis baltais 

Tik virzienu nepazaudē 

Klausies kā ievas zied, 

Kā tīrumā iesēj zeltītus graudus 

Latvieti balodi baltais 

Ľem saules kompasu saujā 

Lido ,lido atkal uz mājām

*** 

Es, 

brīdis pirms tevis 

lielceļa ,benzīna gūsts 

bez tevis, man vienam nemūţam 

Tajsaulē nesapūt 

Tu, 

Nolemtība mana 

Aizejot aizmirstais vārds 

Ubaga cerību malki 

Brīţi, ko neatgūt 

Mēs 

Mīlas ,esības vergi 

mūţa un likteľa vaina 

Nekad mūs vairs neatgūt

*** 

Es esmu vēl blakus 

bez liekiem un zināmiem vārdiem 

bez mokošiem paģiru rītiem. 

Bet vai blakus vai esi vēl tu? 

Es esmu vēl šeit. 

Kaut negaisa mākoľi klaigā 

bez zilbēm izteiktus zaimus. 

Bet vai esi vēl tu? 

Es mīlu vēl tevi 

Bez nosacījuma mīlu 

bez lūdzu un atdodies mīlu 

Vai ,mīli vēl tu? 

Es esmu vēl blakus 

ES esmu vēl šeit 

Es mīlu vēl tevi. 

Bet kur esi tu?

*** 

Re,saule pār debesīm sniedzas 

Pēc mēness, pēc cerību glāsta. 

Ar ko mes vajāki esam? 

Re, roze zem ozola lapām 

Ap dienvidu krāšľumu bārsta 

Vai tiešām sliktāki esam? 

Skat kaija, tur pavēnī klaigā 

No sapľu un debesu veldzes 

Vai tiešām mēs vaţoti esam? 

Mēs esam gan brīvi gan stipri 

Gan lidot, gan mīlēt mēs mākam. 

Vai tiešām mums nepietiks spēka?

*** 

Kas Dieva sūtībā un prātā visi esam? 

Kas to vien zin, kā ţēlsirdību lūgt? 

Šaj' grants un svina,aiplīvotā gaisā 

Mums liktenim par ķeceriem vien būt. 

Aiz kroplu vārdu aizresotiem mirkļiem 

Šis vārais smaids, ko alkstam pievārdot 

Varbūt vien sātans,kritis, tomēr burvis 

Māk muļķa vīru paglābt saplosot 

Nē, tomēr būsim , kritušie tev ceļā, 

Kas debess zvanus, dzīves laikā rod. 

Tik lietus as'ras aizmirstības dziesmas 

Mums liktenim ,kā balvu neatdot.

Veltījums mīļajam brālim 

Katru reizi, kad es ieraugu krītošu zvaigzni - 

Es ievēlos vēlēšanos. 

Katru reizi, kad zvaigzne krīt - 

Es domāju par tevi! 

Manas domas ir pie mūsu atmiľām, 

Pie tā ko piedzīvojusi, 

Pie tā ko pārdzīvojuši, 

Pie visa, kas ar tevi saistīts! 

Es katru vakaru domāju - 

Kā būtu, ja mēs vēl būtu kopā. 

Ja liktenis nebūtu spēlējies, 

Ja mēs nebūtu nošķirti viens no otra!

Ar mīlestību iededz sveces 

logos... 

Ar mīlestību iededz sveces logos... 

Lai salstošām strēlnieku dvēselēm, 

Būtu, kur atnākt. 

Lielceļu krustos pulcējās miglas 

bataljoni. 

Klusi stāj rindā kritušie un 

pazudušie, 

Škindot kakla numuru zīmēm 

Atsaucas tie komandieru vārdiem... 

Kurš izmērīs štrapneļu škembu radītās 

mokas, 

Sāpes no asinīm plūstošām brūcēm, 

Mirstošo vaidus un vēstuļu skumjas 

pēc mājām? 

Pirksti, kas neglāstīs sievas un 

bērnus, 

Stinguši mirstot turot šautenes 

rokās, 

Tūkstošiem vīru, kas krita no 

naidnieka rokas... 

Veļu laiks tuvojas ziemas drēgnuma 

soļiem, 

Vējš pūš vēstures mezglus kopā. 

Kāds stūrī bļauj pret leģionāriem, 

Citam strēlnieku kaujas šķiet tik pa 

jokam, 

Mutes ciet, muļķi, kas nesaprot 

latviešu mokas! 

Beidziet gānīt mirušo vēsturi kapos! 

Datori, kazino, kredītu slogi 

Nospieţ latvieša dvēseli Tavu 

Kāpēc domāt par kritušiem vīriem, 

Ja pietiek jau dzīvē kreľķu savu. 

Bet apstājies, Latvieti, 

Ieskaties miglas lokā... 

Tur pulcējās vectēvi Tavi. 

Izbalējušās formās un skatās 

Vai esi jau aizmirsis vēsturi savu? 

Ar kuru var lepoties, kliegt un 

raudāt, 

Par nošautiem sapľiem un ilgām, 

Par kareivju asajām plaukstām, 

Kas krita, lai veselai tautai, 

Nemirtu sapľi no naidnieka rokas!

Priecājies, par to ko vari 

Aizaug vakardienas taka, 

Uz rītdienu vēl jāiemin. 

Kādu spēli dzīve spēlē, 

To likten`s vienīgais tik zin`! 

Vai tā rītu kalnā nesīs, 

Vai caur bēdu leju vedīs, 

Vai man asaras sēs sejā 

Varbūt rozes kaisīs ceļā. 

Vakar pārdzīvotais zināms 

Kas būs rītu neuzminams. 

Nav dots pa priekšu laikam skriet 

Šai dienā sevi visu liec. 

Liktenis mūţa dienas dala 

Šī no daudzām atkal tava, 

Labu domājot un darot 

To jāprot godam nodzīvot 

Dievs mums dzīvi dzīvot devis, 

Lai mēs pilnveidotu sevi, 

Lai mēs prātā, garā augtu, 

Gaismai sirdī ienākt ļautu. 

Katru dienu sāc ar sevi 

Tad viss veidosies ap tevi. 

Viss ko darīsi viss veiksies 

Diena tukšā neaizsteigsies. 

Pat darbiľš reizēm neliels, sīks 

Ja vien tas kādam vajadzīgs, 

Nekusīs kā piliens jūrā 

Ieguldīts tiks tautas pūrā. 

Priecājies par to, ko vari 

Mīlot katru savu darbu dari. 

Tad gandarījums, sirdī miers 

Būs tev tavs mūţa ieguvums.

Ceļš uz mājām 

Apmaldīties miglā 

Un ceļu atpakaļ neatrast uz mājām. 

Meţā nomaldīties, 

Un neatrast taku pa kuru reiz gājām. 

Jūtās sapīties, 

Un nezināt, 

No kuras vietas sākām, 

Un pazaudēts iemesls, 

Kapēc mēs vispār to darījām. 

Sākumā likās, 

Ka bij jēga iespējām. 

Bet tad kaut kas notika, 

Un mēs paši to nesapratām. 

Palaid mani, 

Un neturi vairs, 

Jo tas kas reiz bija, 

To mēs pagātnē atstājām. 

Savas jūtas mēs nenosargājām, 

Un atnāca kāds, 

Ko mēs neparedzējām, 

Bet tas nav iemeslas palikt. 

Iesim katrs uz savām mājām, 

Un aizbērsim takas, 

Pa kurām kopā reiz gājām.

Apturi laiku 

Apturi laiku, 

Kas ir tev svarīgs, 

Izbaudi to, 

Un nedalies ne arvienu, 

Kas ir tev svešs, 

Jo gadās, 

Ka draugs mēdz būt mānīgs, 

Bet apturētais laika mirklis, 

Tavā sirdī ticību nes. 

Apturi laiku, 

Un paturi sev, 

Lai neredz neviens, 

Kas nav vērīgs, 

Bet tajā brīdī 

Noķertais prieks, 

Tavā dvēselē gaismu atnes. 

Apturi laiku, 

Un neļaij tam iet, 

Jo tajā brīdī tu vari smiet, 

Un lai pamēģina to kāds noliegt. 

Apturi laiku 

Un izbaudi mirkli, 

Pec tam palaid, 

Lai iet, 

Lai aiziet pie kāda, 

Kuram grūti ir smiet, 

Bet viegli asaras liet. 

Apturi laiku...

Kliedziens 

Nav klusuma uz pasaules šīs 

Tik miruši kliedzieni tur tālumā 

Kaut kur. 

Vai tumsā aiz loga, 

Vai miegainā sapnī. 

Tikai miruši kliedzieni piekliedz pasaules klusumu. 

Tur tālumā - tur tumsā - 

Tie sāpju un baiļu pilni, 

Bet varbūt pārpilni prieka? 

Bet visapkārt miruši tie kliedz! 

Tik skaļi un spalgi - miruši un dzīvi! 

Tur tālumā joprojām miruši kliedzieni - 

Pēc labākas dzīves un pārtikušas maizes tie kliedz. 

Kliedziens pēc tālākās zvaigznes, 

Kas mūţam ir gūta,bet neiegūta! 

Kliedziens pēc slavas un tuksneša sāpēm... 

Miruši kliedzieni kluso pasauli pilda! 

Miruši tie no sāpēm un laimes - 

No sapľa reiz sapľotā, 

Bet mūţam nepiepildītā! 

Dvēsele kliedz, 

Lūz,lai atbrīvo to! 

No mirušiem kliedzieniem 

Tai brīvai būt...

Trusis 

Kāds klusi atnāca, 

Un visu burkānus savāca. 

Kurš tas bijā? 

Un kam gan tam burkānus vajadzēja? 

Jocīgi. 

Kāposts arī ir pazudis, 

Un neko no dārzeľiem nav atstājis. 

Kas tad tas? 

Zaglis pēdas ir atstājis. 

Kas? 

Trusis, 

Nu kas gan cits. 

Tikai skaidrs nav viens, 

Kā viľš iekšā bij iekļuvis. 

Pa logu? 

Pa durvīm? 

Viss taču ciet. 

Nu, protams, 

Kāds to būs ielaidis, 

Un aiz sevis durvis aizvēris.

Bārenis 

Pēkšľi apjaut, 

Ka esi palicis viens. 

Bez tēva mātes un pajumtes. 

Kur iet? 

Ko darīt? 

Nezinu es. 

Man bailes no tumsas un vienatnes, 

Un nezinu, 

Kas notiek uz pasaules. 

Man gribas kliegt aiz sāpēm 

Un neziľas, 

Kad atceros esošās atmiľas... 

Ir sabrucis tilts, 

Ko pats biju uzcēlis, 

Tas bija domāts priekš manis, 

Ģimenes un kopējās nākotnes... 

Man vairs nav neviena 

Uz šīs pasaules. 

Esmu palicis viens, 

Bez Teva,mātes un pajumtes...

akmens durtiņas 

1 

Pieklauvēju pie mazām akmens durtiľām, 

varbūt Tu kādreiz sadzirdēsi. 

Aizveru acis un pārnakšľoju Tavā pagalmā, 

lai Tu nekad nepaietu man garām. 

2 

Lūdzu atver man durvis. Te nu esmu - Tavā priekšā. 

Pagalmā Tavu smarţu aizvieto simtiem ziedu, 

un maiga vēja spārns - Tavu pieskārienu. 

3 

Ielaid. Laid mani lūdzu iekšā. 

Pie Tevis vēl gribu justies kā bērns...

gribēšu Tevi klusu 

es gribēšu tevi klusu 

skatīšos uz citu pusi 

gluţi vienalga 

gribēšu tevi klusu 

lai saslēdz man rokas 

un atľem balsi 

lai izbalo acu skatiens 

tik patiess 

kad deviľu vīru spēkam 

un man 

būs pa kādam grēkam 

dvēseļu stīgām 

kļūstot skanīgām 

un bezgalīgām 

ausīs rīts 

lai saule paľem tevi 

un noliek vietā 

lai jūti kāds siltums 

plūst no manis 

spēlēšu miglā ermoľikas 

un kā circenītis aizkrāsnē 

es gribēšu tevi klusu

LATVIJA 

Mana mīļā zeme, 

klausies, ko es tev stāstu. 

Ar katru jaunu dienu 

iesēju Tevī kādu labu vārdu. 

Mana Latvija, saki - 

kā Tev klājas? 

Vai joprojām rauc pieri, 

ka ne visi mīl mājas? 

Kur tu izraudies, 

kad upes un ezeri ir pilni? 

Cik kalnus, cik gadus 

esi gatava celt, 

lai cilvēks cilvēku beigtu reiz pelt? 

Noglāstu Tavu silto plecu, 

lai zini - 

manī ir nesavtīgs mīlestības spīts, 

un nemūţam nepavēlēs mēle sveša 

zaudēt garu, kas ciešām saitēm 

gadu no gada 

dzimtenes sargu asinīm vīts.

MANA PILS, MANS CIETOKSNIS 

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm, 

Uz tālēm, neredzētām sapľu zemēm. 

Vieta bez sāpēm, kur sātans mirst no slāpēm. 

Tur ideāli mājo un mīlestība virmo. 

Ģimenes vērtības ieľem vietu pirmo. 

Un pilī, kas celta no sapratnes un uzticības, 

Mīt tie,kam netrūkst ne cerības ne ticības. 

Šī vieta nav īsta ,visi to zin, 

Biļešu kasēs biļeti nenopirkt. 

Vien dzīve Tev davās iespēju tur tikt, 

Ja būsi labs,varēsi tur palikt. 

Labs? Kas ir labs un kas slikts? 

Vai tas,kas audzināts un stāstīts 

Ir mūsu ceļš, uz pili rādīts? 

Labs ir labs vien tas, kas baudīts, 

Nevis tas kas citu mācīts. 

Tici sev, ne citu vārdiem, 

Vien savai pieredzei, saviem darbiem. 

Tu zini ar ko jāsāk, vai ne?

TUR, KUR MIERīGI 

Tā zvaigzne tālē neaizsniedzama, 

Mums redzama, bet nepieejama. 

Pat doma izsmejama, 

Ka misija uz turieni iespējama. 

Mēs niecīgi, 

Tur nokļūt esam nespējīgi. 

Vienīgi uz zemes esam spēcīgi. 

Dzīvojam te laimīgi un smaidīgi, 

Planētu bendējam,bet neesam jau vainīgi, 

Ka mēs dabai esam kaitīgi. 

Izklausās smieklīgi, bet cerīgi, 

Ka kaut kur tur esam gaidīti, 

Kur varēsim dzīvot bezrūpīgi un mierīgi. 

Es jau esmu tur,ja ne fiziski tad garīgi. 

Visi pārējie,esiet laipni gaidīti

TU ESI 

Tu esi..Tu dzīvs..Tu jūti. 

Karstas asinis liek Tavai sirdij pukstēt. 

Tu stiprs,Tev nekas nav grūti. 

Tu visas problēmas māki novērst. 

Tu unikāls,Tev nav līdzīgo. 

Tu atšķir būtisko no mazsvarīgā. 

Tu sasniegsi, kas Tev lemts, 

Tu nonāksi līdz galam. 

Tu neapmaldīsies maldos un melos, 

Tu atšķirsi labo no ļaunā. 

Tu palīdzēsi citiem un atstāsi sevi vēsturei. 

Tu esi..Tu dzīvs..Tu jūti

Špelera 

Stūraina fotogrāfija peld domās - melni balta, 

Dvēseles stīga neuzvilkta - atskaľojusies pļāpā. 

Pļāpā par sāpēm, par ciešanām, skumjām. 

Gurdeni pelēka pasaule... 

Krāsu izsūktai pasaulei vajag peidot šprici, 

kā narkotikas, kurām man nepietiek naudas. 

es neraudu - domās man skudriľas skrien 

kā taureľi salauztiem spārniem...

Klusums. 

Kad klusums tev mīļāks par skaļumu, 

Un vēlies sajust svaigas kafijas malumu, 

Tad visas domas aiziet pa gaisu, 

Un aizpūš tavas likstas kā pūku maisu. 

Nezināms ar savu raksturu maigu, 

Tas daţkārt paľem un noglāsta tev vaigu, 

Bet diez vai spēji pamanīt mirkli šo, 

Jo klusums nav dzīvība – nevar sajust to. 

Ja godīgi, iespēja saklausīt viľu. 

Tas pats, kas vienam nogāzt mājas siju. 

Tā nemanāms blandās apkārt pa pasauli. 

Skatās uz mums, pa reizei uzsit pa pakausi. 

Vientuļi tam un tas viľu māc, 

Kāds piedzimsti, dzīvo un paliec tāds, 

Jo tici man, nevēlies būt viľš, 

Liels, kluss, nezināms klusumiľš.

Dienas pelēkas...pēc būtības vienādas... 

Viena pēc otras tās nemanāmas rit, 

Nakts un dienas apvienība laiku sit. 

Saule un mēness uz maiľām sardzē, 

Cits cita ēnu ar rīta rasu veldzē. 

Daţa darbiem un jautrībām pilna, 

Retā, bet ar daudz dadţiem, tad vilna. 

Abas tās mainās, viena otrai māsa. 

Melnā vai baltā, nav svarīga krāsa. 

Apstāties uz mirkli, momentu stīvu, 

Lūkoties mākoľos, raudzīt laika dīvu. 

Nolasīt klusībā tad leģendas mītu, 

Neatrisināto skaitļu ritējuma mīklu. 

Par nereālām lietām nav jēga gvelst, 

Trūks gaisa tev, nav ko vairs te melst. 

Lai jau skrien uz priekšu tas laiks, 

Kādu dienu viľš visu priekšā atmaigs.

Naktsvijoles 

Kāpēc tu esi tikai mazliet, 

Ja man tevis tik ļoti nepietiek? 

Atceries, 

Kā tu plaukstās liki naktsvijoli 

Kā solījumu-būt. 

Un es solīju, 

Par tavu naktsvijoli kļūt... 

Bet mēs aizmirsām, 

Cik īss ir naktsvijoļu mūţs. 

Ka tās noziedēs 

Un neturēs vairs kopā mūs. 

Mēs aiziesim 

Un kļūsim tāli... 

Jā,arī naktsvijolei lemts noziedēt 

Un pārvērsties par zāli...

*** 

Kad kārtējais aplis ir noslēdzies, 

Un nakts lampas gaisma zūd. 

Kad tu vairs šobrīd nezini, 

Kā labāk tev būt! 

Vai vienam raudzīties tālumā, 

Kurā pamazām gaismas stars zūd. 

Vai atrasties starp cilvēkiem, 

Un vienam tur būt? 

Kad tik daudz kā ir izsacīts, 

Ka pat bailes tevi smacē nost. 

Un tu nezini, vai rīt tu spēsi, 

Šo apli no jauna sākt. 

Ar katru apli, jaunas domas rodas, 

Ar katru vārdu, arvien vairāk smeldz. 

Un tu nezini cik grūti tas būs tev, 

Atkal jaunu apli rītdien sākt.

Iespējas ir... 

Kad prāts un sirds atšķirīgus ceļus iet, 

Kad nezini tu, kurp nonāksi tu rīt. 

Kad baidies sāpes un rētas gūt, 

Un baidies reizēm arī neko neiegūt! 

Kad cīnies tu ar sevi un domām savām, 

Kad ceļš un gaisma nav redzama tev, 

Bailes joprojām sekos tev līdz, 

Un tu zini, ka vari arī visu pazaudēt! 

Reizēm vari riskēt un noticēt, 

Reizēm- cīnīties un pazaudēt, 

Daţreiz vari iegūt un cerēt to, 

Ka varēsi tu to visu paturēt!

*** 

ir atkal aizpogāts viľas smaids 

un televīzija fonā stāsta par laika ziľām 

kā kārtējo reizi pārplūdīs smilšu kastes 

aizkaltīs mākoľu asni 

un pelēkai naktij sekos okšķeris lietus rīts 

bezdelīgas ir augstu 

vēl nelīst vēl nekrīt sniegs 

septembrim piestāv vīles kas vaļā 

un vīles ko nešūt ciet

*** 

kamēr viľš guļ, viľa smiltsērkšķiem nolasa ērkšķus 

un trešdienas vakaru āķīšos iekar 

pie kāvu pārplēstām zilgmēm 

jau kuro tumsu tā notiek 

viľa neprot pielasīt smieklus 

lai pietiktu visiem groziem 

un smiltsērkšķi skāpē kā kaķi 

kam aizliegta mīlestība 

viľš klusē 

viľam jau kuro vakaru miegs 

viľa biezpiena plāceľus izceps 

tādus, kā sensenos stāstos 

un nestāstīs kādēļ 

tiem pārlietais ievārījums 

tik sārts

*** 

baloţu nadziľu skrāpēta palodze 

valgs rīts, rūsēt sākušas ēnas 

un sarunas pustoľos kļuvušas maigas un čukstoši lēnas 

atvēršu tvanošo logu 

un iekāršu ķirsī mazliet no vakarnakts skumjām 

manā puslodē šodien modīsies kaijas 

un pilsētas bruģis pāraugs par zaļu jūru 

ieritināšos gliemeţvākā 

un mazliet tēlošu prieku 

tāpat kaut kur 

kādreiz 

es pārpalieku tev pāri 

un sirdsstiklu vāzi pielaupu pilnu 

ar tauriľu elpām un spārēm

*** 

atverot logu, baloţi aizlido skaļi 

lietus palodzi piešvīkā pilnu ar valgu nopūtu mēlēm 

un pelēkums kūleni pārmet visām nākamībām un ēnām 

mijkrēslī klusē migla 

nesaprastie brien murķeļus meklēt 

un rotaļu laukumos spēlējas aizvakarējie 

(tie, kas joprojām dzer zemeľu tēju 

no piesaulē vāktām ogām 

un nepazīst krāsainas, alfabētiskas nāves 

un jā, viľi iemīlas ļoti silti) 

kaut kur zem aizlavīšanās šūpām ieskanas viľas elpa 

ik brīdi, kad atceries klātnebūšanu vai lūpas 

zinu - tev pietrūkst pukstu no viľas krūtīm 

tev pietrūkst neatklātā 

un dvēseles zemestrīces netrīs jau simtiem stundu 

iešūpojies un lec 

šonakt visi tā drīkst 

izkrist caur pelnu drīksnām 

un attapties debesīs

es runāšu čukstus 

es runāšu čukstus līdz atlidos 

no dienvidiem bezdelīgas 

un klusi kā putekšľi pārnakšľos 

uz tavas palodzes stīgas 

līdz ābeles pilsētu aizziedēs 

ar skatieniem atraisītiem 

un debesīs apvāršľi šūposies 

caur grieţu piekliegtiem rītiem 

mums pārpaliks skrejoši negaisi 

mums nepietrūks varavīksnes 

un mākoľi dzirksteles atraisīt 

no smaidu dzīsliľām drīkstēs 

es jau neko - vien ieklausos 

kā tevī skan bezdelīgas 

un brāzmainā rātnumā atveros 

es tavu dienvidu stīgām 

Mirklis būt pašai

ceļš pēc neceļiem 

jūlija beigās es mainīju virzienu 

smilšu taku gar okeāna malu nomainot pret dubļainu ceļu 

pa meţu 

mana naktsmītne atrodas pie mainīgās dabas 

nespraudīšu ordeni pie krūts labajā pusē 

vai abās 

ejot sāp gan tulznas gan asiľo brūces 

kā uz pēdām tā pēc smaga darba uz delnām 

dus ceļmallapas 

un KURŠ gan ir teicis ka ēdot biezputru 

nevar sarīkot dzīres kad manī mīt cildens 

karavīrs sirms 

tikai nomazgājiet aizvainojuma pielietās sejas 

LŪDZU vispirms

Jauna dzīvība. 

Kā saule debesīs aust, 

Tā dvēsele dzīvībā plaukst. 

Ir klāt šī diena gaidītā, 

Kas grūtībās pavadīta. 

Ļauj dzīvē aizvadītā , 

Tālākos soļus spert. 

Nododot distanci jaunai dzīvībai, 

Jaunai brīvībai.

Sapnī ar Tevi. 

Tikai ar tevi dienas ir skaistas, 

Tikai dēļ tevis man acis laistās. 

Pat visnomāktākajos sapľos rādies, 

Sirdī plosies un ārdies. 

Gribi pie manis tikt, 

Galvu uz pleca likt. 

Kopīgi iegrimt sapnī, 

Un rinķot paradīzes aplī.

kolēģiem. 

Šeit nav sacensības, 

Vien mieru mēs baudam. 

Katrs ar savu azartu, atkarību, 

To daram smejot vai raudot. 

Priekos vai bēdās, 

Mēs kopīgi soļojam. 

Viens otra pēdās, 

Viens otru atbalstot.

Mīlas Robeža. 

Mesties zaļumos un aizmirsties, 

No mīlas sērgām sāpīgām. 

Pie vecā ritma atgriezsties, 

Domām prātīgām. 

Jo kā zināms ir fakts, 

Mīlai nav gala. 

Tā kaislīga kā nakts, 

Kā horizonta mala..

Nepalaid prom. 

Tas eľģelis, kas lido, 

Eľģelis, kas dejo. 

Vien tavā istabā sēţ, 

Un vēro Tevi. 

Nelaid to prom, 

Slēp no tā durvis. 

Ļauj iepazīt sevi, 

Lai pasargā Tevi. 

Tas pelnījis uzticību, 

Tavu mīlestību.

Kāpēc man nav bail? jeb modinātāja zvans 

Esmu ieslēgta 

smilšu pulkstenī 

un ik pēc astoľi tūkstoši 

četrsimt sekundēm 

tieši sešos no rīta 

kāds slābani paceļ roku 

atvēlēdams vēl tik pat daudz 

lai dzīvotu 

Apzinos 

ka kādu dienu 

viens neveikls grūdiens 

dos man lielākais 

trīs sekunţu ilgu 

brīvo kritienu 

pietiekami 

lai saprastu 

ka lidoju 

par maz 

lai noţēlotu 

ka krītu

Tikai mazliet brīvības... 

Gribu pabūt viena 

ietīties siltā sapnī 

aizbāzt ausis ar domām 

norīt 

karstu malku drosmes 

nedaudz zāļu pret asarām 

un jaunu pasauli 

baltu un apaļu 

Tā ir mana atkarība 

lidot uz mūzikas spārniem 

un es atdošu visu 

neatstājot neko 

Atļauj 

uz atvadām 

nodziedāt sevi minorā 

un agonijā noraudzīties 

uz saules aizdedzinātām spalvām 

izkaisīt pelnus 

neatstājot atmiľas 

tikai īsu dvēseles šķindoľu 

trauslu un brīvu

...veltījums... 

Maza 

sirdspukstu ilga 

pasaule 

katru reizi 

kad tev pieskaros

*** 

Rudenī nepaskrien garām, 

ierāvies kapucē dziļā, 

sēriem gājputnu bariem, 

kas Latvijas vējus vēl cilā! 

Un apsildi kastani rokā 

zem zeltīta kastaľkoka! 

Lai izdodas rudeni arī 

mīlēt kā pavasari! 

aiz komata ir turpinājums 

ar punktu gan ir beigas 

punkts lēnīgajiem domāts, 

bet lecīgajiem – 

komats 

atkārtot! 

šalc bērzlapiľu aplausi, 

bet vasara ir galā – 

satumst priekškars 

tik labi, 

ka gribas pārsmaidīt pāri 

pār ģīmi, 

vēl aiz pakauša arī – 

sev pāri, sev pāri 

vislielāko pateicību 

gribu sacīt maijpuķītei 

par aromātisko belzienu 

un šūpolēm pakrūtē 

kā varētu piesūkties negaisa, 

lai pietiek ziemā ko dārdināt 

šķindētu darbi un vārdi 

pat svecītes gaismiľā 

Šodien zeltā mirdzu es – 

saskatījos saulītes. 

Debesis sniedzas patiesi tālu – 

līdz pēdām.

Es Tevi gaidīju... 

Pie Laimas pulksteľa es tevi gaidīju, 

Jo norunāta tikšanās bij mums, 

Tu neatnāci, velti skatus raidīju, 

Virs galvas šķita tumsa debessjums. 

Man rokā lēnām vīta sārtā roze, 

Ko biju paredzējusi es dāvāt tev, 

Man kaklā kamols vēlās, tā kā pipars dozē, 

Un it neko es nevarēju padarīt tad sev. 

Es ciešāk piekļāvos pie pulksteľsienas, 

Par vaigu noritēja sāļas asaras, 

Un jutos pamesta un bezgalīgi viena, 

Un šķita man, ka esi stāstījis tik pasakas. 

Vēl ilgi burzīju es savās rokās rozi, 

Un negribēju ticēt,ka ar mani notiek tā. 

Te tu man jautā: mīļā, šo rozi man vēl dosi? 

Es nokavēju,lūdzu piedod mana vienīgā. 

Es vēlreiz lūdzu, piedod mana mīļā, 

Jo nekad mūţā pāri nenodarītu es tev. 

Es nevēlējos pievilt tavu acu skatu zvīļo, 

Par viltu nespētu es nekad piedot sev. 

Ja būtu lemts man dzīvē vēl ko mainīt, 

Es tāpat vēlreiz atkārtotu dzīvi to. 

Un burzot rozi, tevi vēlētos es gaidīt, 

Pie Laimas pulksteľa,lai pateiktos par mirkli šo.

Ilgas atmiņas... 

Cik skaisti bija rasotie rīti 

Un brīnišķās, slaidās smilgas, 

Zirnekļu tīklos tītās, 

Pēc tiem vēl ir neizskaidrojamas ilgas. 

Jaukās bērnības atmiľu rīti, 

Kas pieder tiem rītiem un man, 

Kad agri ganos lopi tika dzīti, 

Kad visjaukāk putnu dziesmas skan. 

Tu mīļā ,māt, un es, un rīti, 

Putnu dziesmas, kas skanēja tev un man, 

Un labie vārdi, kas pasacīti, 

Vēl tagad sirds dziļumos skan. 

Tos paslēpu savā sirsniľā, 

Glabāju sirds visdziļākajā kaktiľā, 

Ko turēšu ilgi vēl atmiľā 

Kā dārgakmeni nacionālā tērpa saktiľā!

Kāpēc dvēsele raud... 

Virmoja gaisā viss balts, 

Ziedēja ievas un ķirši. 

Bija klāts svētku galds, 

Meţā pumpurus raisīja virši. 

Kāpēc dvesele šodien raud, 

Viľai solīts bija tik daudz. 

Kāpēc dvēsele šodien raud, 

Viľu kāds spieţ un ţľaudz. 

Sirdij kļuva tik salts, 

Lai gan ziedlapas taisa valsi. 

Debesīs klejo mākonis balts, 

Ārs ir pieliets ar putnu balsīm 

Kāpēc dvesele šodien raud, 

Viľai solīts bija tik daudz. 


Viľu kāds spieţ un ţľaudz. 

Pēķšľi saslienies tu tāds stalts, 

Dejo ar ziedlapām valsi. 

Aizpeld garām mākonis balts, 

Pats savu laimīti kalsi. 


Viľai solīts taču tik daudz. 


Aiz laimes, jo mīlēt ir ļauts!

Grūti saprast... 

Grūti saprast, kas skaistāks var būt, 

Lecot saule, kas debesis sārto, 

Vai rietot, kas iekrāso jūru, 

Pamali, zemi un ielien pat ţoga vārtos. 


Pacelties spārnos un debesīs šauties, 

Vai no debesīm laiţoties lejā, 

Zināt, ka apakšā spilvens, kuram kritienā ļauties. 


Prieka asaras skropstās, kas ātri ţūst, 

Vai mazs, dzidrs, sīks rasas piliens, 

Kas uz strautu mazās tērcītēs plūst. 


Tas, ka upju ūdeľi nerimst, uz jūru plūst, 

Vai raţens un auglīgs lietus, 

Kas bieţi par veldzi sausajai zemei kļūst. 


Karsta,spontāna kaisle, kas ātri zūd, 

Vai mīlas mirkļi, kas lēni nāk, 

Divas sirdis vieno un mūţu kopā var būt!

Sapnis par bērnības zemi Dunavu... 

Aiznes vējš manu sapni tālumā, 

Aiznes uz Dunavas zilajiem siliem. 

Ar domām tur esu jau tuvumā, 

Jo lidoju turp ar mākoľiem ziliem. 

Pirmā pietura mīļotās Daugavas krastā, 

Ar zaļām, sidrabotām vītolu rotām. 

Viss te liekas tik mīļš un neparasts, 

Laimīga jūtos par šādām izjūtām dotām. 

Iemērcu Daugavas ūdenī kājas un šupoju, 

Upes ūdens tāds mīksts un silts. 

Uz Dievnama spīdīgo torni es lūkojos, 

Līdz baznīcai jāpāriet tikai tilts. 

Tā stāv tik varena, cēla un skaista, 

No tušsārtiem ķieģeļiem mūrēta. 

Baltās krāsās logu nišas tai laistās, 

Ziemeļgotikas stilā baznīca būvēta. 

Dunava sagaida viesus visā tās krāšľumā, 

Ar maigi šalcošiem prieţu siliem. 

Ar Dievnamu sirdī - pašā centra sākumā, 

Un dzidrajās debesīs mākoľiem ziliem.

Superhuman 

Tavās 

acīs varētu iemīlēties 

un triekt pie velna apstākļus 

kas liek aiz tavas ēnas noslēpties 

un visu dzīvi vērot 

kā cita rokās tu ziedi 

un tad 

nomirt par 

par pasauli ir viegli 

zinot ka tajā 

esi tu un 

cita rokās ziedi 

ziedi

Velosipēds 

Tas 

velosipēds skrien 

arvien ātrāk un ātrāk 

it kā 

neredzams vilku bars 

tam kostu riepās 

pazib kā kadri 

ļauţu sejas 

nekas nepaliek atmiľā 

vien ceļš 

un kaucošas bremzes krustojumā 

ar tevi saskrienoties 

lūztoša metāla dejā 

tas velosipēds skrien 

ieraudams švīku 

pēc švīkas sejā

Gadi, stundas, sekundes 

...kauc manī 

( kā vientuļas sirēnas 

dun kā vilcieni 

kas aiztrauc man garām 

un man ir vienalga 

galapietura viľiem ir kur) 

tie gadi, stundas, sekundes, 

kas bez tevis 

ir jāiztur...

Nāc 

viľa teica 

ietīsimies negaisa mākoľu apmetnī 

kaili un patiesi 

būsim pasaules valdnieki 

dejosim cauri zibens šautrām 

tauriľu deju 

Nāc 

izpīpēsim sāpi 

izdzersim litriem skumju 

lai svinētu dzīvi 

te pēŗkona naktī 

dāvājot viens otram brīvību 

cilvēks- cilvēkam būt

Es iemīlējos 

es iemīlējos, lai mirdzētu kā saule 

lai justu nāves mirkli cieši blakus dzīvei 

lai patiesi un nepiespiesti plūstu 

kā divas esības uz pasaules 

es iemīlējos, lai krāsas gavilētu 

kā spilgti lietā veldzes pieguļā 

kur zirgi krēpes jaucot zviedz 

un apkārt miers kā daile piepildīta 

es iemīlējos, lai kļūtu daiļa 

kā pilsēta starp gaismas atspīdumiem 

kā vītenis, kas liecas pāri ţogam 

lai ziedus sveču liesmās atraisītu 

es iemīlējos, lai iemācītos piedot 

lai lūgšana kā stari apgaismotu telpu 

kur atdzimšanas brīnums rokas cēlis 

pār prieka viļľiem zeltītiem 

es iemīlējos, lai lidotu uz gaismu 

līdz bezgalības mirklim sekundē 

lai dzirdētu bez skaľām vārdus 

ko apziľā ar mani runā Tu 

es iemīlējos, lai nāves elpu blakus celtu 

lai virzītos kā spirāle uz bezgalības smaili 

kur spoţa gaisma atstarojas 

kā mana piedošana manai dvēselei

es neesmu viena 

virs putekļu skulptūrām 

mana pēcpusdienas saule iet 

soli solī kā suns ar sprogainu spalvu 

zied kārkli vasaras raibumos 

birst saulainas sprogas dvēseles zābakos 

dej skulptūras ceļa putekļos 

līdz jūtu, es neesmu viena 

man blakus pie rokas mīlestība iet 

ar viegliem spārniem sargājot

Man pieder 

Man pieder laiks ar jūtu zīmēm 

Ar neapjaustām skaľu dzīlēm 

Ar baļķu apaļumiem aizu rīklēs 

Un baltu sniegu jumtu vīlēs 

Mans laiks ir mana dzīvošana 

Kā apļa gals bez otra gala 

Kā brieţa nags bez otra naga 

Mans laiks ir mana atvēršana 

Un tā līdz bezgalībai bezgalība veras 

Līdz vārds kā piederība atrod mani

Sapnis 

kritiens ieķēries trauslā sliedē 

bremzē vakara svilpiena garšu 

dūmakas atslēga nolūzt pie durvīm 

ikdienas sveiciens palicis viens 

acotā ailē iesmilkstas kaķēns 

dzirnavu griezienos apviļāts prieks 

kājas kā nepāris ievijas dārzā 

svelme ar krusu ķermenī kaist 

svilstošas lampas pūčainām acīm 

samaľu zūdošu ūjienu grieţ 

satrūkstos miegā ...nomodu glābju 

atverot logu - elpoju nakti

Aizvainojums 

tik ļoti sāpēja 

tik ļoti sāpēja bezspēks 

tik ļoti sāpēja kritiens šľukstu zālē 

ka savelkot jostu aizrijos 

ar elpas ievilcienu 

acis palika spoţas un sausas 

apkārt šūpojās baltas gaismas 

smilgu pakavi zeltu smēla 

kā bites no zieda uz zieda skrēja 

līdz sniega pieskāriens 

kā skudra pār vaigu noritēja 

putināja

Laika Rats 

Mums šķiet , ka laika tik daudz vēl ir, 

Bet tas tikai tālāk un tālāk rit. 

Jau jūdzēm tālu gabalu iets, 

Vai laiks vēl mums ir? 

Vai laiks vēl mums būs? 

Es un šis laiks, šis ritošais laiks 

Tas ved mani tālāk, uz kurieni nu? 

To pati es nezinu, uzmini tu, 

Varbūt skaidrībā tiksi nu tu. 

Laiks virs galvām iet un iet 

Pulksten`s liek ceijeriem sekundes liet. 

Nezinu vai šis laiks ir mans, 

Vai kādam tas pieder vai nepieder. 

Es un šis laiks, tas neder man. 

Cits ceļs, cits gads, cits laika rats, 

Cits aplis, kas būtu man jānoiet, 

Cits laiks, kas savādāk apstājas. 

Tas būtu laiks, kas vēlams man, 

Kurā ir miers un mūzika skan. 

Tas būtu laiks, kas jaunību dod, 

Kas zināmu ceļu man apkārt rod.

*** 

No zemes ieaugt 

Debesīs, 

Kad zvaigznes 

Mirdzot krīt. 

No tumsas ieaugt 

Gaismiľā, 

Kad saule sildot 

Dvēs’li glāsta. 

No skumjām ieaugt 

Sirdspriekā, 

Kad sniegpārsliľas 

Plaukstās birst. 

No vientulības ieaugt 

Mīlestībā, 

Kad margrietiľu 

Lietus līst. 

No zemes ieaugt 

Debesīs, 

Kad zvaigznes 

Mirdzot krīt.

*** 

Savu dziesmu 

Izdziedāšu jūrai, 

Kurā spārnus pazaudēju 

Un kur manas ilgas dus. 

Savu dziesmu 

Izdziedāšu debesīm, 

Tur manu sapľu sirds 

Baltā gaismā mirdz. 

Savu dziesmu 

Izdziedāšu pļavām, 

Kuru smilgās laimes pērlītes 

Gundegu gaismā viz. 

Savu dziesmu 

Izdziedāšu tev, draugs, 

Kura sirdij mīlu sūtu arī tad, 

Kad manas debesis raud. 

Savu dziesmu 

Izdziedāšu savai dvēselei, 

Kurā mīlas margrietiľas 

Cauri lietum plaukst.

*** 

Miega oāze maigā 

Pieglauţas man 

Pie vaiga. 

Diena beidzot 

Ir galā, 

Nu maniem 

Sapľiem 

Ceļš vaļā. 

Uzvilnī 

Ābeļziedu 

Smarţa, 

Tā manī ieplūst, 

Un jūtu sevi 

Viegli lidojam, 

Līdz debesis 

Noskūpstīt 

Varu 

Un mīļajiem 

Saviem 

Gaišu smaidu 

Dāvāt.

*** 

Tā klusi, klusi 

Aizsapľot 

Līdz meţa pļaviľai 

Tur kalnā, 

Kur mazs bērniľš 

Mātes klēpī 

Ar saules stariem 

Rotaļājas, 

Vēl nezinot, 

Cik dzīve smaga, 

Pat neţēlīga 

Reizēm tā, 

Vēl nezinot, 

Kurp tālāk vedīs 

Šī pļaviľa, 

Kur saules 

Daudz.

Dzejolis par aktiera misiju 

Tu diendienā stāvi 

Uz skatuves dēļiem 

Un misijai savai 

Atdod sirdi. 

Tu pārtopi tēlos, 

Kas ne vienmēr tuvi, 

Tu mīli un nīsti 

Un varmāka topi. 

Tev vienmēr svēta 

Patiesība skaidra, 

Kas pavada Tevi, 

Topot par tēlu. 

Tu ziedo sevi, 

Dienas, naktis, 

Lai kļūtu par 

Cita cilvēka tēlu. 

Reizēm piemirsti 

Par būtību savu, 

Lai godam pildītu 

Aktiera misiju. 

PIEDZIEDĀJUMS. 

Šai teatrālajā karnevālā 

Velns sniedz roku eľģelim, 

Cilvēks pārtop meţa zvērā, 

Bet sirdī paliek gaismas bērns.

Rudenīgs dzejolis 

Zīlīte aiz loga prasa 

Ziemas speķa gabaliľu 

Baltos bērzos ledus rasa 

Raud par īso vasariľu 

Sētnieks šķendējas un lādas 

-Drazu kaudzes – lapu zelts 

Dimanti no velna bārdas 

Tam, kurš agram darbam celts 

Re, kur tante ķēķa logā 

Olas cepot, ţāvājās 

Divas – mazdēliľam skolā 

Viena – pašai brokastā 

Gaisma jumta istabiľā 

Tur, kur mājo mākslinieks 

Tas lai paliek paša ziľā 

Kam no viľa bildēm prieks 

Vecais invalīds ar kruķiem 

Atkal krēslā aizsnaudies 

Acis mielojot ap skuķiem 

Pornofilmas skatoties 

Nesdams ķešā prāvu paku 

Maiznieks platā solī nāk 

Soļodams pa tumšo taku 

Darbu ľemt uz mājām māk 

Mušu apķēzītā logā 

Cigarešu acis gail 

Asas smakas tā kā krogā 

Un no ugunsgaiļa bail 

Atraitne ar melno runci 

Vāra rīta kafiju 

Klusumu grieţ kā ar dunci 

„Dievs lai svētī Latviju” 

Dimanti no velna bārdas 

Tam, kurš agram darbam celts 

Modinātājs nikni spārdās 

Rīta stundai mutē zelts 

Sētnieks pabeidzis ir darbu 

Uzpīpēs, un dosies snaust 

Projām dzenot miglu skarbu 

Austrumpusē saule aust

Dziesma draugiem 

(veltījums radošo draugu salidojumam 

”Starp bērziem, pļavām un taureľiem...”) 

Prieks lai mūs vieno tik brīnišķā dienā, 

Dienā, kad zeme un debesis dzied. 

Sirdis lai priecājas taureľiem līdzi, 

Dziesmai un draugiem zem saules mīt. 

Dziesmotie draugi ir dvēseļu draugi, 

Dziesmas to vieno, jo draugu tām daudz. 

Skaľa pie skaľas, raisās mel’dijas liegas, 

Draugi un dziesmas liek dvēselēm diet’. 

Vējā šalc bērzi draudzības dziesmu 

Par tiem, kas ik gadus ciemoties nāk. 

Starp bērziem un pļavām un taureľu dejām, 

Dziesmas lai skan un prieks sirdī plūst!

Taurenīši. 

Salidoja taurenīši 

No maliľu maliľām, 

Visus mīļi sagaidīju, 

I’ lielos(i), maziľos. 

Sazasēda taurenīši 

Ozoliľa zariľos(i), 

Lai skan dziesmas, lai dej sirdis, 

Prieks lai visus vieno mūs. 

Taurenīši, taurenīši, 

Mani mīļie taurenīši. 

Prieks lai mūsu sirdis pilda, 

Mīlestība vieno mūs. 

Pilna pļava krāšľu ziedu, 

Pilna sēta taurenīšu. 

Apkārt čalas , smiekli valda, 

Virmo satikšanās prieks. 

Taurenīši, taurenīši, 

Pašā vasar’s vidiľā(i)’. 

Zili, zaļi, dzeltenraibi, 

Acis ţilbst, cik jūsu daudz! 

Prieks, ka neaizmirstat ceļu, 

Salidojat katru gadu. 

Mūsu pulciľš arvien kuplāks, 

Jāprot visus saskaitīt...

Rīta rasa 

Mazā pļavas princesīte 

Rasas kurpēm kājiľās 

Apskrien laukus, ziedu pļavas, 

Izlej rasu sidrabainu. 

Pilna pļava rasas ziedu, 

Tīmeklīši saulē mirdz. 

Lauki, pļavas rasas pērlēs, 

Smilgu skaras rasas krellēs. 

Saules stari rasas rotā, 

Rasā tērpta pasaulīte. 

Mazā pļavas princesīte 

Izbērusi visas pērles. 

Vējš un saule izţāvēs 

Rasas pielijušās kurpes. 

Notrauks rasu smilgu skarām, 

Princesītei paldies teiks.

Paklusē... 

Nemētā vārdus tik skarbus, 

Nemētā vārdus tik skaļus. 

Tavs skarbums un skaļums, kā ļaunums, 

Mūsu dvēselēs akmeľus met. 

Pats ja tu jūties tik skumji, 

Ka skarbums tev lauţas uz āru, 

Tad aizej uz ziedošo pļavu 

Un ieelpo mīļumu sevī. 

Ieklausies dvēselē savā, 

Viľa jau negrib būt skarba. 

Tu pats viľā iesvied šos vārdus, 

Vārdus, kas visiem tad sāp. 

Priecājies kopā ar putniem, 

Sirsniľā ieplūst lai siltums. 

Samīļo visus, kas līdzās, 

Tad zemīte priecāsies līdzi. 

Paklusē labāk un skaties, 

Kā pasaule mainās ap tevi. 

Pazūd viss ļaunums un skarbums, 

Tev dvēselē iestājas miers. 

Samīļo draugus un smaidi, 

Zemītei pāršalks sirsnības vējš. 

Paldies man pateiks dvēsele tava, 

Ja ar mīļumu pasaulē iesi....

Dziedi 

Dziedi sirds mana, dvēselīt’ dziedi, 

Tev viss ir ko vēlies, viss ko tu lūdzi. 

Viss par ko sapľo, viss tev ir dots. 

Dziedi sirds mana, dvēselīt’ dziedi. 

Pacelies spārnos un aizlido tālēs, 

Dziedi par prieku un dziedi par laimi. 

Dziedi par visu, kas tuvs tev un mīļš, 

Sirsniľ’ dziedi, dvēselīt’ dziedi. 

Pacelies augstāk virs meţu galiem, 

Virs ezera zilā, kas virmo un tvan. 

Spāres tur dejo, skan putnu dziesmas, 

Dziedi tiem līdzi sirds, dziedi tiem līdz’. 

Dziedi ar mākoľiem, dziedi ar vējiem, 

Sauli ľem talkā un Eľģeļus baltos. 

Dziedi, sirds mana, jel dvēselei līdzi, 

Pasaule gaida, pēc dziesmām tā alkst. 

Beidzot tu brīva, dvēselīt’ mana, 

Pacelies spārnos un apceļo zemi. 

Lido un dziedi, dziedi un lido, 

Dziedi par draugiem, prieku un mīlu.

*** 

Gan izlīs arī tavas asinis par tēviju. 

Neskumsti, mazo karalīt! 

Ir mūsu tautas ţēlabu koris 

Man patīkami monolīts. 

Vai nemīliet rudeľos kastaľas? 

Vai klausāties kastaľetēs? 

Nu, skaties! Nu, pieliecies, puika! 

Tūdaļ tev prezidents zvetēs. 

Par tavu kluso mīlestību 

Nāks visa nācija smieties, 

Jo kurš mūsu dzimteni mīl, 

Tam jāiet ar citiem ir skrieties!

*** 

Pretīgā pārgalvīgumā citējot Dalī 

Un dejojot ar kādu klaiduli 

Es oktobrī lēkāju pa Miera ielas peļķēm 

Un senām sievietēm es atgādinu Alīnu, 

To melnmataino skaistuli, 

Kura iepļaukāja Čārlzu reiz ar neļķēm 

O, pardon! Šī nevaldāmā demoralizācija 

Diemţēl ir pārľēmusi pasauli 

Un savā kabinetā tagad klusi smejās 

Kamēr jukusi ir puse mūsu nācijas 

Un nometusi pagājībai klausuli 

Pār saviem senčiem izlaidīgi slejās

Vilki 

Zīmuļa vilcieni.. 

Ātrvilcieni.. 

Tu, vilk, vai tu mani cieni? 

Vai cienīt spēj tādu radību, 

Kas pakaļ ar bisi skrien? 

Vilciens uz darbu.. 

Vilciens ar dzīvokļa atslēgām 

Gar kaimiľa Poršu 

Velc mani tālāk, dzīve 

Tu taču zini, 

Cik ļoti tevi mīlu.

*** 

trīs minūtes pirms saules dūriena, 

viľa pameta ziedošo parku, 

un sīkiem, bet skaļiem soļiem 

tā skrēja un ķērās pie netīriem rokturiem. 

‘’turies!’’ kā četrpadsmitajā trolejbusā, tā arī pēdējā. 

pret kāju tai melone sitās, un, ceļu iekšpusēm prātā, 

zvanīja no mobilā telefona uz mājas. 

dārgi un stulbi jau sanāk – bet ko tur! 

jāzina taču, vai pārnākot būs jāaizslēdz 

vannas istabas durvis, jābūt gatavai 

ienirt plus divdesmit grādu ūdenī, 

kas nācis caur kultūras slāni, 

un tagad tik maigi un rūpīgi skauj 

ikdienā aizmirsto ādu. 

par maz mēs pieskaramies.

21. gs. oda 

Lūk, burve, reiz trakā, nu kļuvusi rāma! 

Es alkstu pēc sestdienas svētūdens lāmas, 

Ko plaukstās tu smel un izlej pār mani... 

Sirdsmīļais, man apkārt kā bite tu sani. 

Kad regresē cilvēks un valda vien prāts, 

Tu neprāta pārľemts un visvarens nāc. 

Un Romeo nobāl kā saudzējams zēns, 

Pret garu, kas tavs – tik spēcīgs, bet rēns. 

Tu būsi mans Tēsejs labirintā, 

Ar simtpiekto vietu pilsētas sprintā, 

Un celsi man māju no priedes un stikla. 

Es padauza biju, bet nu esmu tikla. 

Es cilvēkos hidţabā noslēpšu seju. 

Ar tevi es ietu pat ellē – uz leju! 

Un savu sievietes sūtību – pannu, 

Es sargāšu mūţam, kā slaucēja kannu.

Rakstīju cerībai vēstuli 

Rakstīju cerībai vēstuli – 

Jautāju, kas mūţu sapin tādos pinekļos... 

Jautāju, kāpēc tik ātri 

Dzeguze grib mūţu kūkot beigt, 

Par caurajiem dūraiľiem lādē. 

Rakstīju par veco ābeļdārzu 

Ziedošo pieneľu vidū. 

Jau mūţa daļa ir pīpenēs izzīlēta, 

Jau mārtiľroţu sveicienos 

Septembra rīti ievīti, 

Bet vēl negribas liktenim padoties, 

Vēl gribas cerībai ticēt - 

Krāsainos koraļļos mirdzēt, 

Akordeona skaľās grimt, 

Un rakstīt atkal cerībai vēstuli jaunu. 

Cik ilgi? 

Sev jautāt steidzu. 

Bet sirdsbalss saka vienu, 

Prāts otru, 

Un es ar savu mīlestību 

Rakstu vēl – 

Cerībai, tev un sev.

Saule pieaudusi pilnu mežu baltiem ziedkausiņiem 

Saule pieaudusi pilnu meţu baltiem ziedkausiľiem, 

Pazīstamiem smarţas soļiem kreimenīšu diena mostas, 

Ziedos noklusēti, mīļi vārdi ierakstīti, 

Šūpuļdziesmās dzīpari no baltās laimes iedziedāti. 

Mazliet pieklauvēju reibinošās smarţas pasaulei, 

Lai baltas, baltas domas manī sēj, 

Lai debess piebirst pilna baltiem zvaigţľu ziedpumpuriem, 

Saplaukst, rindojas līdz baltā piena ceļā plūst. 

Tev baltas, baltas kreimenītes atnesīšu rīt 

No meţa ieloka, kur dienvidvējš dej kluss, 

Lai katrs dzīves mirklis vijas siltumā 

Un domu spārni pērļainajiem ziedkausiľiem klājas.

Tev došu bērza sulas krūzi 

Pēc smagas darba dienas 

Tev došu bērza sulas krūzi 

No baltā bērza tā, 

Kas bērzu birztaliľas 

Vidū aug. 

Nevajag tā bērza sulu dzert, 

Kas vientuļi aug meţa malā, 

Egļu vidū, 

Tiem vientulības spēks, 

Tiem vieniem pašiem 

Domāts dzīves ceļš. 

Tev došu saldu 

Bērza sulas krūzi 

No baltā bērza tā, 

Kas bērzu birztaliľas 

Vidū aug, 

Lai vienmēr apkārt 

Cilvēki kā baltie bērzi, 

Ar labām sirdīm, 

Siltu smaidu.

Izlūdzos es baltiem bērziem zaļo lapu kleitu 

Izlūdzos es baltiem bērziem zaļo lapu kleitu, 

Tik ļoti vēlējos, lai man pie kājām 

Zilo vizbulīšu ziedu paklājs klājas, 

Lai atlido kāds tauriľš saules dzeltens 

Un matos rotaļājas tā, kā puķu pļavā. 

Uzdāvini, mīļais, sarkansārtu ziedu, 

Lai caur balto bērzu zaļo lapu kleitu 

Sirds kā sārta roze tvīkstot deg, 

Jo atnākusi esmu es no lauku pļavām, 

Kur rītos sārtās smilgās rasas pērles lās. 

Caur ceriľliesmām, zilo linu dziesmām 

Atnākusi esmu es no pļavām tām, kur stirnas bērnus 

Traucē skaļās dzeguţdziesmas, 

No upes līkločiem, kad gulbji uzticības dejas dej, 

Bet ligzdās putna bērniem šķilties 

Palīdz balto bērzu vēja dziesmas. 

Par mani runāt var, ko vēlas, 

Bet vienmēr mīlēšu es vēju baltos bērzos, 

Vienmēr ap mani vīsies izslāpušas ilgas 

Tāpat kā vālodzei, kas slāpēs nekad neatdzeras. 

Tik ļoti mīlu debessjumā zilo mākoľdeju 

Un vienmēr vēja elpu plaukstās satvert vēlos. 

Bērzu zaros manas dziesmas līkst, 

Kad zvaigznēm dzimstot miglas zīda lakats pāri klājas.

Dzeltenās rozes stāsts 

Pie rītakleitas atloka šorīt 

Piespraudu smarţīgu, dzeltenu rozi. 

Tajā slēpās vēl neizgulēts miegs, 

Karsts un sūrstošs mīlestības tuvums. 

...ar dzeltenīgu degsmi, 

ar apburošu neizpratni - 

Naksnīgais gaiss 

Vēl vizmoja rozes ziedā, 

Pārvērties rasas pērlēs. 

...Atsila rīta saulē miegs 

Un atmodās smaids, 

Rozei un rītakleitai manai 

Aumaļām pāri bira 

Cits pie cita piespiedušies sapľi. 

...kāds pārvērties par 

Par lavandziedu sapni, 

Vai marmorcietu grīdu, 

Cits lūpu uzmetis 

Un šūpulītī snauţ. 

...bet kāds ir neizlēmīgs 

Un nezin virzienu 

Kurp doties. 

...vien rozes zieda 

Sapnis dzeltenais 

Man čukst - 

...es gribu būt 

Pie tavas rītakleitas, 

Tava neizgulētā miega, 

Pie karstās mīlestības liesmas 

Ar koši, koši zilām acīm.

*** 

Pārtraukts domu lidojums. 

Un redzi- manī miers. 

Tu turi manu plaukstu, 

Pirksti- kopā vijas. 

Ir tāda maza sajūta, 

ka vienmēr būsi te. 

Kā tāda drošība, 

ko kastītē var līdzi nest.

DĀVĀSIM BRĪNUMU 

Dzīvoja meitene ļoti skaista, 

viľas acīs neielūkojās ne saules stars. 

Akla no dzimšanas bija tā, 

par to skuma viľas sirds un gars. 

Puisis mīlēja meiteni ļoti, ļoti, 

teica vārdus, kas saules siltumu domās sien. 

Katru meitenes izteikto vēlmi 

bija gatavs izpildīt arvien. 

Meitenei bija sapnis tik viens, 

lai Dievs dāvā tai acu gaismas prieku. 

Vēlējās redzēt tā mīļoto savu, 

sakot, varbūt sievas kārtā tā tieku. 

Pēkšľi notika brīnums tāds, 

meitenei savas acis dāvāja kāds. 

Kad noţuva sāpju asaras uz meitenes vaiga, 

staroja apkārt ziedu gaisma maiga. 

Kur puisis mans, redzēt vēlos? 

Dāvāt tam savus skūpstus kvēlos! 

Pretī tai vērās seja ar acu dobumiem tukšiem. 

Vai tādu lai mīlēt es spētu? Nevēlos! 

Kādu dienu, vēstuli no puiša saľemot, 

meičai acis mirka asarās - 

Mīļā, sargā acis tās! Tās ir manējās! 

Uz mīlestību ceļu parādīs Tev tās. 

Brīnumus uz šīs Dieva zemes 

dāvājam viens otram mēs. 

Dāvājam tos savā mīlestībā 

tāpēc vien tie mūţam pastāvēs.

VAI SĀP? 

Ľemu savu sirdi saujā 

un garāmgājējiem saku: 

''Pieskarties ļaušu tiem, 

kas pēc īstas mīlestības taujā.'' 

Daudzi iet garām, pieskarties bail, 

jo sirds kā asins sārta roze gail. 

Vai tiešām neviens 

negrib laimīgs būt, 

īstu mīlestību reizi mūţā gūt? 

Atnāk mazs puisītis un jautā: 

''Tante, vai stipri sāp? 

Tev asins no sirds ārā kāpj.'' 

''Puisīt, sāp! Nav kam 

man savu kvēlo sirdi dot, 

jo cilvēki mīlēt 

pa īstam vairs neprot.

IDEĀLS CILVĒKS 

Ideāls cilvēks? 

Vai tāds maz ir? 

Ja atradīsi, 

balva būs jāpiešķir. 

Ik cilvēkā 

kaut kas no eľģeļa mīt 

arī tad, ja tas 

kādreiz grēkā krīt.

AK, VĪRIEŠI! 

Ak, vīrieši, vīrieši! 

Kādi Jūs esat! 

Varbūt literāro tēlu 

prototipi dzīvē Jūs esat? 

Kur gan ir Antiľš, 

kam svēts ir tautas gods? 

Kur Lāčplēsis, 

kas cīľā dodas apgarots? 

Varbūt kāds Pietuka Krustiľš 

garas runas vēl teic? 

Ne jau tikai Blaumaľa Edgars 

Kristīnes vietā 

krogus meitas sveic. 

Visi jau esat 

latvju māmuļu auklēti, baroti, 

kāpēc svešā zemē 

meklējat lielo karoti? 

Ko rīt no Jums dzirdēsim 

tēvzemei sakām? 

Varbūt laiposiet pa 

gļēvulības takām? 

Bet varbūt Latvija būs 

kā medus pilna kāre, 

kur katrai bēdai 

dziesma skanēs pāri...

Vasara. 

Jau atkal un atkal līst 

Lietus kā asaras. 

Vai tas būs viss, 

Kas paliks no šīs vasaras? 

Tā jau tā ir tik īsa- 

Tā mūsu vasara: 

Tikko sākās un 

Tūlīt beigsies. 

Tāda dīvaina, lietaina 

Mūsu vasara šogad. 

Vairs negribas asaru, 

Bet vēl vajag vasaru.

Nevajag. 

Nevajag skatīties atpakaļ- 

Viegli pateikt, 

Bet grūti izdarīt. 

Kā var neatskatīties, 

Ja bijis daudz skaistu, 

Neaizmirstamu brīţu? 

Tos gribas piedzīvot vēl un vēl.

Fejas. 

Meţa vidū vienā mājā 

Divas labās fejas dzīvo. 

Tur klusums, reizēm putnu dziesmas. 

Reizēm pērkons, zibens. 

Bet fejas dzīvo un pat dzied. 

Apkārt brikšľi, čūskas, bet 

Pie mājas zied lilijas un citi ziedi, 

Un pašas fejas arī zied. 

Jūs teiksiet, ka tā nav, 

Bet es tur biju, 

To visu redzēju.

Savāda gaisma. 

Ir tādi cilvēki 

Ar kuriem nesatiekos bieţi, 

Bet tikai reizēm 

Tiekamies, 

Lai parunātu par dzīvi, 

Par sevi un citiem. 

Pēc šīm sarunām 

Paliek savāda gaisma. 

Gaisma, ar kuru dzīvoju.

Bija laiks 

Bija laiks,kad bijām jauni mēs, 

kad draiskots,sapľots tika daudz, 

Kad neskaitījām dienas,stundas tās, 

Kas tukšgaitā mums garām klaudz. 

Bet pienāk briedums negaidīts un stingrs 

Un īstu zināšanu prasošs darbā 

Un tikai tad sāk palikt cilvēks prātā vingrs, 

Kad jānorūdās darbā saistošā un skarbā. 

Bet,ne jau katrs darbu darīt spēj, 

Kuram dienas skolas solā velti traukušas ir garām. 

Un kā karaļi,tad zināšanu robi galvas slej 

Un tukšgaitā tad darba stundas aiztrauc garām. 

Un pienāk vecums greizs,līks un smags, 

Un spēka nav vairs,raudi vai smej. 

Tad saka:''Bija laiks tik skaists un jauks.'' 

Un atmiľas kā lietus savas - savas lāses gar logu rūtīm lej. 

Bet cilvēku tik prāta vingrums turēt spēj. 

Kas savas prāta sēklas velti zemē neiesēj, 

Tas vecumā tad pļaus ko briedumā ir sējis, 

Lai nešalc garām vasaras un pavasara vēji.

Nosodījums. 

Durtas brūces,lauzti kauli, 

Bērni neredz spoţo sauli. 

Vai tik tiešām mūsu tautu 

Velns uz elli projām rautu? 

Alkohols un narkotikas 

Pašas ieslīd rīklēs sausās. 

Alkohols pēc sirdspatikas 

Dara smadzenītes gausas. 

Daţi baro vilku barus, 

Izprovocē aukstos karus, 

Nedrīkst taču dzīvot labi 

Mazo cilvēciľu bērni. 

Vilki plosa lopu barus, 

Narkotikas bērnus labus. 

Ko tas dos,ja naidu kops, 

Cilvēks nav nekāds meţa lops. 

Tik Bībelei vēl vara esot. 

Tikai tie,kam lūgties gribas 

Pārtraukatas tiek miesas dreba. 

Bet,kas pārtrauks bērnu bailes 

No ļauno vilku acu gailes? 

Patiešām jāsauc:''Dievs un tēvs 

Kad no gbailēm brīvi būs meita,dēls?''

*** 

Dzeja kā skanīga stīga, 

Caur gadiem iet joprojām viena. 

Nav ne dienas tai vai naktis tikai viľas pašas sapnis - 

Tāls kā cerība, kad kādreiz 

Atdzims viľas mīlas taktis. 

Sapnis viľas domās klīst. 

Dzejai miegu jauc paties. 

Gan jau pienāks tāda diena, atnāks viľas īstā mīla. 

Tad tai pietiks sapľos klejot, vajadzēs mīlas taktīs dejot.

es dzīvošu 

es dzīvošu lietus lāsē 

kas zemi auglīgu dara 

rasotā zirnekļa tīklā 

kā oktobra atvasara 

es dzīvošu smilšu pilī 

bērna rociľām celtā 

debesīs dzērvju kāsī 

kļavlapu rudens zeltā 

es dzīvošu krītošā zvaigznē 

sienāţa vijoles dziesmā 

es zinu – gan satiksimies 

kad svecītei notrīsēs liesma

Latviešu kino veltīts - cik filmu 

saskaitīji? 

„Es visu atceros, Ričard! 

Nekas, ka pliks ir mans pauris. 

Es neesmu mirāţa! Cilvēkbērns! 

Ne Klāvs – Mārtiľa dēls, bet Nauris!” 

Fotogrāfija ar sievieti un meţakuili 

Uz kamīna dzegas kopš maija 

Pie bagātās kundzes villā stāv. 

„Tas vilkatis Toms?...vai Aija?” 

Kapteiľa Enriko pulkstenis – 

Dāvana vientuļai sievietei dota, 

Par to, ka paša purva bridēja 

Viľa aizvakar pazemota. 

Kopā ar puiku un Sprīdīti 

Īsu pamācību mīlēšanā sarīkoja: 

„Elpojiet dziļi zem apgāztā mēness!” 

Un aveľu vīnu iemalkoja… 

Vīrietis labākajos gados – 

Zvejnieka dēls, to izpestīt gāja: 

„Kad mērnieku laiki reiz beigsies, 

Tīra no vella kalpiem kļūs māja?” 

Limuzīns Jāľu nakts krāsā 

Saēsts no agrās rūsas… 

Mans draugs – nenopietns cilvēks 

Zobena ēnā plucina ūsas. 

Vajadzīga soliste teātrī, 

Smuka, kā Dace Bonāte. 

Varēs „Pūt, vējiľi!” iestudēt, 

„Cepli” vai „Ezera sonāti.” 

Tās dullās Paulīnes dēļ – 

Nepabeigtās vakariľas! 

Šo Cielaviľas armija aizveda, 

Vakarā stāsta LNT ziľas. 

Beidzot aizvijas ilgais ceļš kāpās, 

Piejūras klimats, motociklu vasara. 

Dzīvīte – ziemassvētku jampadracis, 

Manai ģimenei priekā birst asaras.

Patiess jaunības stāsts 

Gar dzelzceļa malu mēs gājām, 

Kad sliedes sasildīja pavasar’s, 

Tev jauni gumijnieki spoguļojās kājās, 

Un debesīs kā kāsis izskatījās dzērvju bars! 

Kad vilciens garām aizklaudzēja tālē, 

Es jutu - tagad īstais brīdis klāt: 

- Vai drusku neapsēdīsimies zālē 

Par izlaiduma eksāmeniem parunāt? 

Pie sevis samulsumā nodomāju: 

- Tu esi kārtīgs vīrietis, vai nē? 

Vai plecus skaut, vai laisties prom uz māju? 

...Ar acu kaktu vēros savā meitenē. 

Kad abi sapratām - bez bučas neiztiksim, 

Un mūsu lūpas lēni saplūšanai tuvojās, 

Kad sapratām - tūlīt viens otrā laimi liesim, 

Kā neprātīga mana mīļā iekliedzās! 

Kas noticis, kad mīla klāt un debess zila, 

Kas noticis, kad modies jaunu jūtu rīts? 

Vai tiešām esmu līdzīgs krokodilam? 

...Pa spoţo zābaciľu aizrāpoja maziľš zirneklīt’s!

Puiciskas rindas 

Kad diena īsāka par nakti kļūs, 

Es rakstīšu uz namu sienām. 

Jūs vaicāsiet – kas jauns tur būs? 

PAR TEVI DĀRGĀKAS MAN NAV NEVIENAS!!! 

Un vienaldzības mūris grūs 

Pa stundām, ne pa dienām, 

Nekas mūs izšķirt nepagūs. 

Jo pienāks laiks, kad prātu tīšu 

Es saľemšos, un tevi…noskūpstīšu!

Septembra svētdiena Tērvetē 

Atvasaras svētā diena 

Gluţi Mona Līza, rāma. 

Smaidīga un pacietīga - 

Īsta veco laiku dāma. 

Saulespuķu cepurīte, 

Zirnekļtīkla plīvurītis, 

Mati mazliet salnas skarti, 

Vēja mātes sakārtoti. 

Pirkstos gadu gredzentiľi 

Nozāģētu koku doti. 

Apkārt rūgta sēľu smarţa - 

Meţa šannels nummur pieci. 

Naktī austa miglas šalle, 

Pīlādţzelta kaklarota. 

Auskari kā spoţas zvaigznes 

Galaktikas juveliera 

Darināti miķeļtirgum. 

Mētelis no kļavu lapām - 

Krāsains rudens akvarelis... 

Atvasaras svētā diena 

Gluţi Mona Līza, smaida. 

Acīs devīgs saules siltums, 

Nav ne skaudības, ne naida.

*** 

ilūzijas smalkie taustekļi 

apgāna prātu un lauţas manī 

bet es esmu badā 

un tukša kā kaķa trauciľš 

komunaļľika virtuvē 

viľa glauţas un murrā 

un tik drūms ir atnācis rīts 

kad no vakardienas 

laimes mūsos dun tikai spīts 

uz palodzēm 

pār skārdu izkāruši kājas 

mēs sveicam sauli 

zem mums rūc iela 

bet pretējās mājas logu atspulgos 

līst lietus 

blakusistabā 

starp kurpju kārbām 

un pie sienām piekārtiem paklājiem 

klaudz gulta 

cilvēkiem nav laika klīst pa 

dvēseles muklājiem 

un tāpat mums ir labi 

kad ilūzijas smalkie taustekļi 

piesārľo prātu 

vai ķersim mīļotos aiz pleciem 

ţľaugsim viľu rokas pluinīsim 

matus un drēbes ja 

šīs mīlestības oāzes 

atklāsies esam tikai 

svelmes radīta 

nolādēta mirāţa?

*** 

tu mēdz būt bāla iedegusi pleķaina pūtaina 

kleita viena divas trīs blūzīte dţīnas 

iztīri nagus nolako nagus 

ieskruļļo matus 

da JEBKURĀ ķermeľa daļā 

augšā vai apakšā 

vienalga

Zemais starts 

Vieglatlētikas teorijā zemā starta 

kvalitāte tiek raksturota kā spēja no miera 

stāvokļa sasniegt vislielāko paātrinājumu 

distances sākuma daļas veikšanai. Velkot 

paralēles starp vieglatlētikas jēdzienu un 

ikdienišķo, zemo startu ir iespējams 

asociēt ar ikvienu iepriekš pārdomātu vai 

spontānu saasināti, paātrināti notiekošu 

darbību.

Asociācijas 

agri no rītiem nav spēka 

un vēlmes izkūľoties 

no siltuma skavām un dvašas 

ar kuru piepildīta zemsegas pasaule 

un ienirt rudens ziemas un agra pavasara un 

pat agra vasaras rīta 

miegaini miklajā drēgnumā 

kad palicis tikai mirklis pirms pēdējā 

brīţa 

pirms pēdējā tramvaja kas aizţūţinātu 

(šajos nebeidzamajos rītos visi tik īgni 

vai daţi 

eiforiski smaidīgi un samiegojušies sēţ 

vai rātni turas kur nu kurais) 

līdz darba ļauţu pasaulei 

pēkšľi noplīv sega 

rokas kājas steidz auties un tīties 

nav laika vairs pat rīta kafijai 

nošķind atslēgas 

noklikšķ slēdzene 

atbalsojas soļi 

bet jeb kurā laikā 

divi ar abpusējām simpātijām vai 

antipātijām vienoti indivīdi 

var mesties viens otram virsū 

saplēšot drēbes piekļūt ādas virskārtai 

iekaisīt sāli brūcēs vai 

kāri ar mēli uzlaizīt 

ieurbties un 

izšķīst ritmiskās kustībā

Ceļa zīmes 

Ceļa zīmes pazūd ceļa putekļos, 

Tev pašam jāatrod īstās krustceles, 

Kur īstā brīdī apstāties. 

Ceļa zīmes pazūd miglā, 

Tev laikus ir jāpaspēj nobremzēt, 

Dzīves - līkumā asā. 

Ceļa zīmes pazūd tumšā naktī, 

Tev pašam gaisma jāatrod 

Un uz īstā ceļa jānoturas. 

Ceļa zīmes pazūd putekļos, 

Tev jākrāj spēks, 

Lai spētu piecelties un tālāk iet.

Dieviņ, atļauj 

Dieviľ, atļauj bērzu lapām pirmajām plaukt, 

Lai nav alkšľu rūgtumā jānoslīkst. 

Dieviľ, atļauj pirmajam pērkonam ar līkumu 

iet, 

Lai vasara silta un mierīga ir. 

Dieviľ, atļauj rudziem tīrumā bries, 

Lai ziema bagāta ar maizi ir. 

Dieviľ, atļauj baltam sniegam 

Melnu zemi ar baltu segu klāt. 

Dieviľ, atļauj labajam par ļauno virsroku 

gūt, 

Lai pasaule kaut par baltu nieku labāka 

kļūst.

Māmiņ 

Māmiľ, sakur ugunskuru, baltu, 

Lai var rokas sasildīt. 

Māmiľ, izsmel upi sausu, 

Lai var sausām kājām pāri brist. 

Māmiľ, turi saules gaismu saujā, 

Lai vari tumsā ceļu rādīt iet. 

Māmiľ, nopin liepu lapu sieku, 

Lai vari labus vārdus bērniem dot.

Bērnam 

Es Tevi sasildīšu sapnī 

Ar lietus lāsēm, maigām, 

Ar leduspuķēm, rakstainām, 

Tev veldzi došu. 

Es Tevi nosargāšu sapnī 

No princeses, viltīgas, 

Un raganas, mīļas. 

Es Tevi sapnī sasildīšu

Mēs dzersim tēju terasē 

Par spīti visam 

Mēs dzersim tēju terasē. 

Tu droši ciemos nāc! 

Tu nebaidies, ka ziemā auksti būs, 

Tev mīļu vārdu pledu segšu, 

Un sniegpārslas, baltas, mūs bērnības 

pasakā sauks. 

Pavasarī, kad ābeļu kupenas zied, 

Tu droši ciemos nāc! 

Terasē mums narcišu saule uzsmaidīs 

Un darba bites jaunu pavasari dūks. 

Mēs dzersim tēju terasē, 

Kad liepas un raspodiľi plauks. 

Tu nebaidies, ka zibeľo, 

Otrā rītā atkal saule būs. 

Par spīti dzestrumam un kļavu mirdzumam 

Rudenī mēs dzersim tēju terasē 

Un ziemai spēku miglā smelsim. 

Tu vienmēr droši ciemos nāc! 

Mēs dzersim tēju terasē 

Par spīti visam.

Poēma par mūsu - neko. 

Mums vispār nekā 

nav bijis – 

tā tu pasacīji 

* 

tev palika laiks 

man telpa 

un trīs mazu cilvēku 

nesatveramā elpa 

sev jautāju 

miegā un nomodā 

kā viľi dzimuši 

no – nekā – 

** 

ko neatminu 

kā mīklu minu 

vārdu zinu 

bet kāds 

ko nepazinu 

laikā 

nodeldējis riepas 

kamēr telpā 

vārās ziepes 

būtu putra 

strēbtu 

(tu pavārnīcu grebtu) 

tik daudz ziepju 

savārīju 

slidens ceļš 

un projām bija 

tos ko tevī nemanīju- 

*** 

tas- nekas- 

mazas rokas 

sapinas 

man ap kaklu 

vistas aklums 

ir tas pats 

mīlestības aklums 

un tik cieši 

mani tieši 

stiprs tāds- nekas- 

tad- neko- 

vēl pieredzēsim 

dienas labākas 

piedod 

tiešām nesanāca 

mums- nekas- 

**** 

dzīvo nu 

bez- nekā- 

savā laikā 

labākā 

ātri skries 

izbeigsies 

apstāsies 

pie- nekā- 

***** 

elpa 

telpā 

neredzami 

vieno mūs 

tas- nekas- 

iekšā 

viss vēl priekšā 

viss vēl- būs.

Ventspils 49 

I 

Ai- vara, vara 

pilsētu labo 

smērē kā sviestmaizi 

ķieģeļiem labiem 

ar skatu mēro 

ar cilpu mērī 

un viedi vēro 

kā saiet dēlī 

aiz viens otrs 

aiz otra trešais 

tik tēsti dēļi 

no pašu meţa 

kas neiet dēlī 

tas paliek bešā 

un dzīvo sevī 

kā vietā svešā 

ar pašu ļaudīm 

no pašu miesta 

sa- sities pinies 

sa- kūlies sviestā 

sa- gājis ragos 

un ai- var 

bliezt tā! 

Uz pašu ļaudīm. 

No pašu miesta. 

II 

Pie – liksim 

no- ľemsim 

kam ir- tam tiks dots- 

kas Bībeles vārdu sagroza- 

tam sods- 

piepildās viss- 

vēderi 

nauda maki 

vēlmes seksuālās 

un tālāk 

kungi- no kalpojošiem 

tauta- no tautības savas 

vīri- no pienākuma 

sievas- no uzticības 

bērni- no paklausības 

baznīcēni- no Dieva 

tālāk- 

vairs nav ko pielikt ko 

atľemt ko nievāt 

mēs neesam likuši klāt 

mēs esam pielikušies 

pilni līdz pārpilnībai 

ne- gaidītai cerētai prasītai 

mūsu vienīgais atlikums 

atgriezties 

lai- vārdu pa vārdam – 

Bībeli kopā lasītu. 

III 

lai- lai 

ar tauriľa vieglumu 

notrauc asaras tavas 

tu nezināsi nekad 

ka raudājis esi 

ar pieneľu pūkas maigumu 

pieglauţas tavam plecam 

tu nejutīsi nemaz 

ka smagi ir bijis 

- - pēc tam 

kā smilšu sauja 

uzgulsies augumam tavam 

kurā apglabāts viss 

kas labākais bija tevī 

IV 

Ventspil- nieki 

pilsēt- nieki 

pavēl- nieki 

arī nieki! 

Pārvald- nieki 

apgād- nieki 

atpūt- nieki 

bagāt- nieki 

nieki vien! 

Skrien un skrien 

spēlē paslēpes 

ikdien 

katrs nieks 

kādu rod 

katrs nieks 

kādam dod 

katrs kādu nieku 

sitīsgan kāds nieks 

man arī 

kritīs! 

V 

Jauni ģimenes modeļi 

vienkārši 

ērti 

lēti 

tieši no vaļējās Eiropas 

patentēti! 

- - jauki tā- 

roku rokā 

viľa bērni un viľas bērni 

pusmāsas pusbrāļi 

pusmāsu pusmāsas 

klāt vēl pa pusbrālēniem 

pamāmiľas un patētiľi 

vectēvi vecmāmiľas 

kurš kuram bērniľš 

kurš kuram mazbērniľš 

viss mīļā dieviľa ziľā 

- - debesis negaisa 

mākoľi sedz 

Kāds kurš ir Patiesais 

Dievs 

visu redz. 

VI 

Nešķiries 

latvieti 

nenošķiries 

neatšķiries! 

Nepiešķirs 

nepašķirs 

Dievs! 

No savas tautības 

ne uz kurieni 

aizgājis nav 

vēl neviens! 

Tavā kalnā 

tavā zirgā 

nejās 

neuzjās cits! 

Nevilies latvieti 

zeme 

tīrumam tavam tic!

Ventspils 18 

I 

Dzirdi- 

paľemšu 

saujā tevi, 

pienene tilta vidū! 

Raibi kuģi 

zem maniem soļiem, 

mastu gali sadurti 

kailās pēdās, 

un jūra skatās uz mani- 

brūnām acīm. 

Paľemšu saujā tevi, 

mī- les- tī- ba, 

un sapluinīšu pa ziedlapiľai. 

II 

- - Viľš ilgi 

viľš turējās pretī 

putā ieslēpis 

melno purnu 

straujš un kā lakāda spīdīgs 

viľš ilgi 

kad sākās vēji 

turējās pretī - - 

- - es satiku viľu 

kāpā 

aiz vasaras kafejnīcas 

kā belzienu dabūjis ţūpa 

viľš gulēja 

un visa jūra pie kājām 

- - tavas acis arī man izšūpo beigtu 

roni - - 

III 

Todien 

bija 

lieli viļľi. 

Daudzi 

mazi cilvēciľi 

jūrā lēkāja 

un skaļi smējās. 

Viens 

paslēpās un raudāja. 

ūdensbedrē 

IV 

kucēns pa zaļu zālīti 

tvarsta klaidoľus kaķus 

sētsvidū vīri krauj malku 

katlā sautējas doršu aknas 

divas biţeles šūpojas krizdoļu krūmā 

rudenī zvejnieki pārnāk no tālajiem reisiem 

un runā ventiľu valodā

„Ar dzeju” 

Dimanta rasa – vakaros vēlos, 

sudraba domas – rītos agros, 

savērtas šūpojas smilgu skarās, 

pret debesīm atvērtas pasaules daļā. 

Kamēr dzirdu, kā urdzošais strauts, 

skriedams uz jūru klusītēm sauc – 

vārdi ir pērles, tie uzrunāt steidz, 

lēni, mazliet, līdz nepārstāj bēgt. 

Liedagā dejo viļľi un vējš, 

naktstauriľi līdz gaismai spēj nest, 

bet tie vārdi, kas lūpās krājas, 

tie paliek un paši neapstājas. 

Nevajag ūdenim dzīves avotā ļaut 

domas un rasu bez dvēseles kļaut, 

vajag ar dzeju kā dziesmu būt, 

tā, lai vārdi vairs nepazūd.

*** 

Kad pagāja darbi kā nebijuši 

Un jauna diena steidzās aust, 

Kad asaras kā lieti izlijuši. 

Vēlējos daţus vārdus paust... 

Ak, cik skumjš ir šīs zemes stāsts 

Nezināšana... 

Cilvēks ir tas, kam uzlikts šis lāsts 

Zināšana... 

Kad pienākumi atkal krājas, 

Kuriem mēs dzīvojam un mirstam. 

Un kad krēslas stunda stājas, 

Miegā aizejot, tad tik visu aizmirstam...

Laiks, kas pieder mums 

Celties un iet 

Nebaidīties pretī mērķim skriet 

Domāt un spriest 

Jaunas domas pasaulei sviest 

Redzēt un dzirdēt 

Atļauties sevi palaikam kritizēt 

Runāt un darīt 

Nākotnes sapľus tuvumā skatīt. 

Tvert un ķert 

Gudrības avotā atziľas smelt 

Sajust un saprast 

Sevi tālākos meklējumos atrast 

Mīlēt un cienīt 

Visu jauko kā konfekti papīrā ietīt 

Vērot un būt 

Laikā, kas zūd 

Smiet un kliegt 

Par pagātni, ko neatgriezt. 

Palikt un varēt 

Visas domas kā dzīvību saudzēt 

Turēt un spēt 

Sevī labo vairāk sēt. 

Ieklausies vārdos šajos 

Skaties laikā nevis gados 

Pastāvēt un pārmainīties 

Nav par ko brīnīties 

Laikā, kas pieder mums 

Tālāk prast cīnīties 

Un dzīves skaistumā iekļauties.

Aiz mana loga 

Aiz mana loga 

Pasaule cita 

Aiz mana loga 

Tā liekas tik sveša 

Aiz mana loga 

Tumsība valda 

Aiz mana loga 

Kāds asaras kā malku skalda 

Aiz mana loga 

Tu un es 

Aiz mana loga 

Tik daţādi mēs 

Aiz mana loga 

Taisnība katram sava 

Aiz mana loga 

Jau patiesību saka 

Aiz mana loga 

Kāds lūdzas un kliedz 

Aiz mana loga 

Sāpi neaiztiec 

Aiz mana loga 

Miera nepazīst 

Aiz mana loga 

Rētas uzreiz nesadzīst 

Aiz mana loga 

Dusmas plūst kā avotā ūdens 

Aiz mana loga 

Pareizos vārdus kā pienenes plūc 

Aiz mana loga 

Laime nenāk viena 

Aiz mana loga 

Bēdu jūrā palaikam sviesta 

Aiz mana loga 

Kāds tic un cer 

Aiz mana loga 

Kāds iesaucas un prieka vārdus laukā sper 

Aiz mana loga 

Notiek it viss 

Aiz mana loga 

Sapľu kuģis kā cerības grimst. 

Paskaties, paveries apkārt sev 

Garām logam nepaej, 

Jo līdzās tev tik daţādas, vēl neiepazītas 

pasaules, 

Un līdz ar viľām cilvēku dvēseles.

Sāpju okeāns 

Vai kaut kas mainīsies? 

Vai tomēr paliksim turpat, kur citi jau komatu liek? 

Vai arī viens otram varam ko vairāk sniegt? 

Kāpēc mēs sniedzamies pēc tā, kas jau zaudēts? 

Vai tas vispār vēl kaut ko ir vērts? 

Varbūt viss jau ir pazaudēts? 

Un mūsu sirdīs viss, kas nozīmīgs bija ar laiku tiks dzēsts. 

Jautājumu ir pārāk daudz, 

Kur īstos vārdus uz tiem nesajauc, 

Lai skaidra ir atbilde, kaut arī zināms ir viens 

Man pietrūkst tavu maigo roku pieskāriens. 

Man pietrūkst tavu glāstu un nakts stāstu 

Man pietrūkst tavu smaidu un mirkļu skaistu 

Man pietrūkst tavu skatu un to laiku, 

Kurā daudz ko sev jaunu katrs atklājām, 

Un kur daļu no sevis atstājām, 

Smaidot skaistām atmiľām. 

Es vēlos ieraudzīt vairāk nekā var pateikt 

Un sajust vairāk nekā var vēlēties 

Es vēlos paredzēt vairāk nekā tiek dots 

Un nojaust vairāk nekā vajadzīgs 

Vai par daudz no mums tiek prasīts? 

Vai par daudz no mums tiek gaidīts? 

Vai par daudz mums tiek smaidīts? 

Vai par daudz mums tiek aizrādīts? 

Es vēlos, lai mēs paceltos pāri sāpju okeānam 

Un piezemētos vieglāk, lai nebūtu atsitiena 

Es vēlos, lai mēs nebaidītos no nākamā soļa spertā 

Un ieklausītos katrs sevī, jo zinu, ka tā ir vislabāk.

Ar mani brīnums ir noticis 

Es vēlos būt es pats 

Nevis izdomāts pasaku tēls 

Es palūdzu burvei maģiskos vārdos 

Pats noburdams sevi par vispasaules karali 

Es valdīju pār cilvēci, 

Ar varu un spēku 

Es ľēmu, ne devu 

Un asaras redzēju 

Tai brīdī es domāju 

Kāds karalis es 

Tas amats nav man 

Es uzticīgs pasaulei 

Un piederīgs tai 

Es vēlos būt es pats, ne vispasaules karalis 

Vēl manī ir mīļums, sirds siltums gaišs 

Un jauna ceļa sākuma pārdomu laiks 

Es palūdzu eľģelim savam, 

Kurš man tuvs un mīļš 

Lai atdod man sevi pašu 

Un atľem manu cilvēces varu 

Paldies, manam eľģelim 

Sirds līksmībā sauc: 

,,Ar mani brīnums ir noticis 

Es atkal varu būt es pats”

Pasaule 

Lai notiek, kas notikdams, 

Lai notiek it viss, 

Lai pasaule grieţas 

Par 100 grādiem uz priekšu, 

Lai pasaule brīnās 

Par ko ļaudis tā cīnās, 

Lai pasaule redz 

Un prieka smarţas apkārt dedz, 

Lai pasaule top, 

Kad plašumu dod, 

Lai pasaule jūt 

Un skaistumu gūst, 

Lai pasaule spīd, 

Kad zvaigznes no debesīm krīt, 

Lai pasaule ļauj 

Asaras kā ar izkapti pļaut, 

Lai pasaule šķeļ, 

Kad kādam bite dzeļ, 

Lai pasaule domā 

Iejūtoties cilvēka lomā 

Lai pasaule gaida, 

Kad cilvēki tai smaida, 

Lai pasaule spēj 

Visu ļauno uzvarēt.

VĒL IR. 

Vai ir mums sirdīs atmiľas 

Par to kas esam mēs 

Un kādreiz arī bijām ? 

Sekos laikos drūmajos 

Reiz vectēvs zirgu jūdza 

Un stūrēja uz kapiem kalniľā. 

Cai viľam prātā bija mūdţi, 

Kuri skaitīja vien skanošos 

Un podā noskaloja jūtas? 

Vēl ir mums sirdīs atmiľas 

Par to kas esam mēs 

Un kādreiz arī varbūt būsim. 

Neskaitīsim svešu naudu, 

Lai tā skan! 

Mums smaida mūsu dvēseles. 

Kā tev tā man tās ir. 

VĒL IR.

*** 

Pa labi ir liekuļi, 

Pa kreisi – skauģi. 

Aiz muguras tie, 

Kas aiz mugurām stāv. 

Bet priekšā stāv mūris 

Un strupceļš ir klāt. 

Bezspēkā zemē slīd 

Tas, kas vidu tam visam. 

Vai tiešām viss jau satumst? 

Vai tiešām beigas klāt? 

Kur palika spēks, 

Kas skauģus un liekuļus, un mūrus gāţ? 

Te pēkšľi viss, 

Kas brīţiem škiet aizmirsts, 

– vārdi, darbi un palīdzīgā roka – 

Sadodas rokrokā. 

Dzimst gaismiľa maza, 

Kas apţilbina liekuļu sauli, 

Noskauţ skauģus un nostājas aiz muguras tiem, 

Kas aiz mugurām stāv. 

Brūk mūris 

Un skumjas bēg. 

Acu priekšā mums 

Jauna zvaigzne dzimst.

Mozaīka 

Vakar Tev saplīsa 

Tava stikla bumba. 

Vairs tikai lauskas 

Mētājas zemē. 

Tu paľem ar sirdi 

Un saslauki lauskas. 

Tās mazliet dur, 

Bet pārciest to var. 

Tu sastum tās kaudzītē 

Un līmēt sāc, 

Bet ne jau lai saliktu 

Bumbu no jauna. 

Tu veido mozaīku 

No lauskām šīm. 

Tur nav nekā lieka 

Un nepietrūkst ar'. 

Jo tā Tava mozaīka, 

Kas sirdī pie sienas 

Stalti nu slejas 

Kā atmiľu albums mazs. 

Tā ir Tava mozaīka 

No atmiľu lauskām celta, 

Lai nedurtos tevī tās vairs, 

Bet smaidu par bijušo sniegtu.

Par meiteni 

Reiz dzīvoja meitene. 

Viľai bija sapnis. 

Viľa bija. 

Viľa bija vislabākā. 

Meitenei piederēja gandrīz viss. 

Gandrīz viss viľai atdevās. 

Viľa neatteicās. 

Viľa ľēma un deva pretī. 

Meitene dejoja. 

Viľa to darīja bieţi - 

3 metrus virs zemes. 

Viľai tas patika. 

Jā! Reiz tā bija. 

Bija meitene. 

Bija viľas sapnis. 

Bija siltums, ko viľa deva pasaulei. 

Tagad? 

Tagad nav meitenes, 

Nav sapľa, nav siltuma. 

Nav nekā. 

Meitene lidoja, 

Deva sirdi tam, kam tā pietrūka visvairāk. 

Bet viľš... 

Meta ar to atpakaļ meitenei. 

Un trāpīja. 

Tieši sirdī. 

Meitene neizturēja. 

Sapnis salūza.

Rekviēms nozāģētajai jūrmalas priedei 

Es vēlos šodien aizlūgt. 

Mazliet. 

Man lūdza aizlūgt par tiem, 

Kas paši nevar vairs. 

Es vēlos lūgt par priedi. 

To nozāģēja. 

Bez tiesas tai piesprieda spriedumu. 

Nāve. 

Es vēlos lūgt par priedi. 

Par tās koka cieto dvēseli, 

Kas varbūt tagad 

Tieši Tevi silda. 

Es vēlos lūgt par 

Tās skuju spārniem, 

Par tās vientuļajām saknēm, 

Kas smiltīs nu raud sausas asaras. 

Es lūdzu par priedi, 

Kas reiz slējās pie viļľu kājām. 

Es lūdzu par tās sapľiem 

Un vienīgo lūgumu. 

Es lūdzu, lai prieţu debesis 

Sadzird. 

Lai rikai atļauj tai 

Izaugt un nosirmot debess jūras krastā.

Kurā loga pusē esi tu? 

Es ilgstoši veros pa 

Pasaules logiem. 

Es gaidu pie apvāršľa 

Pārnākam kādu. 

Mirdz horizonts sārts, 

Saulstaru sildīts. 

Es sēţu un gaidu 

Šai pusē logiem. 

Bet tā jau var gaidīt 

Un - nesagaidīt! 

Laiks lido prom 

Un vilcieni aizslīd... 

Bet sēţu es 

Šai pusē pasaules logiem 

Un gaidu joprojām 

Savu nenākošo vakardienu.

Violetās mārtiņrozēs

You also want an ePaper? Increase the reach of your titles

Delete template?

Save as template?