500- "NacionÄlÄ sadzÄ«ves atkritumu - Vides ministrija

500- "Nacionālā sadzīves atkritumu 

apsaimniekošanas sistēmas izveide Latvijā"

1. Ievads un paskaidrojums 

1.1. Pašreizējā situācija sadzīves atkritumu apsaimniekošanā 

1.1.1. Juridiskie, administratīvie un institucionālie aspekti 

1.1.2. Organizatoriskie un tehniskie aspekti 

1.1.3. Finansiālie aspekti 

1.2. Pašreizējā un nākotnē paredzamā sadzīves atkritumu ražošana un to sastāvs 

1.3. Esošo izgāztuvju problēma 

1.4. Stratēģijas izstrādes iemesls 

1.5. Stratēģijas saturs 

2. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas mērķi 

3. Atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas tehniskie elementi 

4. Piedāvātā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 

5. Esošās izgāztuves 

5.1. Esošo izgāztuvju apsekošana un sanācija 

5.2. Esošo izgāztuvju izmantošana nākotnē 

6. Organizācija 

6.1. Ievads 

6.2. Teritorija, kurā tiek organizēta SA 

6.3. Atbildība, kompetence un pienākumi 

6.3.1. Ministru kabinets. 

6.3.2. VARAM 

6.3.3. Vienotā tarifus regulējošā padome 

6.3.4. Starppašvaldību atkritumu apsaimniekošanas organizācijas 

6.3.5. Pašvaldības 

6.3.6. Reģionālās Vides pārvaldes (RVP) 

6.4. Privātā sektora iesaistīšana 

6.5. Atkritumu ražotāji 

7. Sadarbības apziņa un izglītošana 

8. Likumdošana, kontrole un ieviešana 

9. Investīcijas un līdzekļu sadale, izdevumi un finansējums 

9.1. Investīcijas 

9.2. Izmaksas un finansējums 

9.2.1. Sanitārās atkritumu izgāztuves izmaksas 

9.2.2. Savākšanas un transportēšanas izmaksas 

9.2.3. Kopējās izmaksas uz vienu iedzīvotāju un par vienu tonnu 

9.2.4. Izmaksu atgūšana 

9.3. Personāla resursi 

10. Ieviešana 

1. pielikums Stratēģijas veidotāji (personu saraksts) 

2. pielikums Atkritumu ražošana un to sastāvs, pašlaik un nākotnē 

3. pielikums Atkritumu apsaimniekošanas alternatīvo elementu salīdzinājums 

4. pielikums Finansiālie aprēķini 

5. pielikums Ārvalstu pieredzes apskats, tās piemērotība Latvijas apstākļiem 

6. pielikums Esošās atkritumu pārstrādes iespējas 

7. pielikums Jaunu sanitāro atkritumu izgāztuvju vietu izvēle

STRATĒĢIJA SADZĪVES ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANAI LATVIJĀ 

Priekšlikums Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijai Latvijā 

1997. gada novembris 

Atkritumi: 

Tabula Nr. 1 

Atkritumu ražotājs: 

Sadzīves atkritumi: 

(SA) 

Mājsaimniecības 

atkritumi: 

Lielizmēra 

mājsaimniecības 

atkritumi: 

Komercijas atkritumi: 

Iestāžu atkritumi: 

Zaļie atkritumi: 

Terminoloģijas un saīsinājumu apskats 

ir jebkura viela vai priekšmets, kuru īpašnieks izmet, ir 

nodomājis vai ir spiests izmest 

ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kuras darbības 

rezultātā tiek radīti atkritumi (arī atkritumu radītājs) 

ir mājsaimniecībā radītie atkritumi un citi atkritumi, kuri 

pēc sava raksturojuma un īpašībām pielīdzināmi 

mājsaimniecības atkritumiem. Sadzīves atkritumi ietver 

mājsaimniecības atkritumus, komercijas un iestāžu 

atkritumus, ielu tīrīšanas atkritumus un zaļos atkritumus. 

Rūpnieciskie un lauksaimnieciskie atkritumi netiek 

uzskatīti par sadzīves atkritumiem. 

ir atkritumi, kas ir radušies mājsaimniecībā no, piemēram, 

ēdiena gatavošanas, tīrīšanas un slaucīšanas, kurināmā 

dedzināšanas un dārza kopšanas. 

ir mājsaimniecības atkritumi, kuri sava lielā izmēra dēļ 

nevar tikt uzglabāti vai novietoti atkritumu spainī vai 

atkritumu maisā, piem., vecas mēbeles, plaša patēriņa 

elektronikas preces un ilgtermiņa lietošanas preces. 

ir atkritumi, kuri rodas tirdzniecības vietās, birojos, 

degvielas uzpildes stacijās, restorānos, noliktavās, 

viesnīcās, utt. 

ir atkritumi, kuri rodas skolās, valsts pārvaldes iestādēs, 

slimnīcās, policijas un armijas kazarmās, dievnamos, utt. 

ir atkritumi, kuri rodas, apkopjot parkus un dārzus, piem., 

zāles pļaušanas vai krūmu griešanas rezultātā. 

Ielu tīrīšanas atkritumi: ir atkritumi, kuri rodas ielu tīrīšanas rezultātā 

Celtniecības atkritumi 

vai būvgruži: 

Medicīniskie atkritumi: 

ir ēku, tiltu, ceļu, u.c. celtniecības objektu celtniecības, 

remonta vai nojaukšanas rezultātā radītie atkritumi. 

ir atkritumi, kuri rodas veselības aizsardzības iestādēs. 

Tie pamatā ir divu veidu: infekciju izraisošie medicīniskie 

atkritumi un iestādes saimnieciskās darbības rezultātā 

radītie atkritumi, kas ir līdzīgi mājsaimniecības 

atkritumiem. Visi medicīniskie atkritumi tiek uzskatīti par 

sadzīves atkritumiem. 

Rūpnieciskie atkritumi: ir rūpnieciskas darbības rezultātā radītie atkritumi. 

Lauksaimnieciskie 

atkritumi: 

Bīstamie atkritumi: 

Organiskā frakcija: 

ir atkritumi, kuri rodas lauksaimniecisku darbību rezultātā, 

tai skaitā dzīvnieku radītie atkritumi. 

ir saimnieciskās vai citas darbības rezultātā radušies 

atlikumi un blakusprodukti, kuri var izraisīt piesārņojumu 

un negatīvi ietekmēt vidi un/vai cilvēku veselību un, 

kuriem piemīt vismaz viena no sekojošām īpašībām: 

eksplozīvi, ugunsnedroši, toksiski vai kancerogēni, 

korodējoši, ārkārtīgi reaģētspējīgi, kancerogēni vai 

mutagēni. 

ir tā sadzīves atkritumu daļa, kas bioloģiski sadalās 

kompostēšanas rezultātā, t.sk. arī pārtikas un zaļie

Atkritumu 

apsaimniekošana: 

Galīgā apglabāšana: 

Materiālu atgriešana 

apritē: 

Otrreizēja materiālu 

atgriešana apritē: 

Pārstrāde: 

Atkārtota izmantošana: 

Apstrāde: 

Sadedzināšana: 

Kompostēšana: 

Pārkraušana: 

Atkritumu savākšanas 

centri: 

Izgāztuve: 

Sanitārā izgāztuve: 

Starppašvaldību 

atkritumu 

apsaimniekošanas 

organizācija (SPAAO): 

VAPP 

VARAM: 

RVP: 

IVN 

atkritumi. 

ir atkritumu uzglabāšana, savākšana, transportēšana, 

šķirošana, pārstrāde, materiālu atgriešana apritē, 

apstrāde un galīgā apglabāšana, kā arī šo darbību 

organizēšana un plānošana. 

ir atkritumu un/vai atkritumu pārstrādes atlikumu 

apglabāšana uz neierobežotu laiku 

ir process, kura rezultātā no sadzīves atkritumiem tiek 

iegūti materiāli vai enerģijas resursi. 

ir atkritumu šķirošana izgāztuvēs, kad atkritumi jau ir 

savākti nešķirotā veidā. 

ir process, kurā atkritumi tiek izmantoti kā otrreizējie 

izejmateriāli. 

ir atkritumu komponenta izmantošana, saglabājot tā 

sākotnējo formu, tiem pašiem mērķiem, kādiem tas tika 

ražots, vai citiem mērķiem. 

ir process, kura rezultātā tiek izmainītas atkritumu fiziskās 

vai ķīmiskās īpašības, lai atvieglotu atkritumu galīgo 

apglabāšanu (piem., sadedzināšana, kompostēšana un 

pulverizēšana) vai pārstrādi. 

ir kontrolēta atkritumu dedzināšana, lai pārvērstu tos 

gāzēs un atlikumos, kas satur degošu materiālu mazos 

apjomos, vai nesatur to nemaz. 

ir bioloģiska atkritumos esošo organisko vielu noārdīšana, 

kuras rezultātā rodas humusu saturošas vielas, kuras var 

izmantot kā mēslojumu vai kā augsnes uzlabotāju. 

ir atkritumu pārkraušana no savākšanas transporta uz 

tālākas pārvietošanas transporta līdzekli. Pārkraušana 

var tikt veikta vai nu tieši, vai arī izmantojot pagaidu 

novietni atkritumu uzglabāšanai laikā starp izkraušanu no 

savākšanas transporta un iekraušanu tālākas 

pārvietošanas transporta līdzeklī. 

ir īpaši ierīkotas vietas, kur atkritumu ražotāji var atvest 

savus atkritumus. 

ir nekontrolēta atkritumu apglabāšanas vieta, kurā 

atkritumi tiek novietoti uz zemes vai zemē, radot draudus 

videi un/vai cilvēku veselībai. 

ir kontrolēta atkritumu apglabāšanas vieta, kurā atkritumi 

tiek novietoti uz zemes vai zemē, neradot draudus videi 

vai cilvēka veselībai, jo ir veikti nepieciešamie vides 

aizsardzības pasākumi. 

ir organizācija, kura būs atbildīga par atkritumu 

savākšanu, transportēšanu un apglabāšanu. SPAAO 

darbosies lielā teritorijā, kurā iedzīvotāju skaits ir vismaz 

100,000 līdz 125,000. Šajā teritorijā SPAAO organizēs 

SAA pašvaldību vārdā un rūpēsies par viņu kopējām 

interesēm šajā sfērā. 

Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai, kuru ir 

akceptējis Latvijas Republikas Ministru kabinets 1995. 

gada 25. aprīlī. 

ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. 

ir Reģionālā Vides pārvalde, atrodas VARAM pakļautībā. 

Ietekmes uz vidi novērtējums

CBI/EOM/CBL: 

VDC: 

VVC 

NVO: 

Carl Bro International/ Carl Bro Energy & Environment / 

Carl Bro Latvia 

Vides datu centrs, atrodas VARAM pakļautībā 

Vides veselības centrs, atrodas Labklājības ministrijas 

pakļautībā 

Nevalstiskās organizācijas 

1. Ievads un paskaidrojums 

1.1. Pašreizējā situācija sadzīves atkritumu apsaimniekošanā 

1.1.1. Juridiskie, administratīvie un institucionālie aspekti 

Latvijas Republika ir demokrātiska parlamentāra valsts. Latvijas teritorija ir sadalīta 26 

rajonos, 7 republikāniskās pakļautības pilsētās, 561 lauku pašvaldībās (pagastos) un pilsētās. 

Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu atkritumu apsaimniekošanā ir iesaistīti praktiski visi 

pārvaldes līmeņi, - valsts, rajonu, pilsētu un pagastu, tomēr praksē atkritumu 

apsaimniekošanā rajoni nav iesaistīti. Tuvākajā nākotnē rajoni beigs pildīt administratīvas 

institūcijas funkcijas. 

Dažādo pārvaldes līmeņu iesaistīšanās sadzīves atkritumu apsaimniekošanā ir noteikti likumā 

"Par pašvaldībām", likumā "Par Vides aizsardzību" un teritoriālās plānošanas noteikumos. 

Gan likumos, gan noteikumos atkritumu apsaimniekošanas uzdevumi ir uzticēti kā rajona, tā 

arī vietējo pašvaldību valsts pārvaldes iestādēm. Nozīmīga loma ierādīta arī Vides 

aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM). Ministrijas pakļautībā esošās 

reģionālās Vides pārvaldes kontrolē pašvaldību darbu vides aizsardzībā, ieskaitot dažas 

darbības SAA jomā. Pārvaldes pārstāv ministriju jautājumos, kas skar atkritumu 

apglabāšanas vietas izvēli, kas būtu jādara rajoniem, kaut gan praksē izgāztuves vietas 

izvēlas un tās iekārto pašvaldības. 

RVP izsniedz atļaujas atkritumu izgāztuvēm. Atļaujas tiek izsniegtas uz vienu gadu, pēc kura 

tās ir jāatjauno. Minētajās atļaujās ir noteikti apglabājamo atkritumu daudzumu limiti. RVP 

regulāri apseko tās izgāztuves, kurām ir izsniegtas atļaujas. Dažās Latvijas vietās, piemēram, 

Ventspilī, atļaujas izgāztuvēm izsniedz cita organizācija: Labklājības ministrijas pakļautībā 

esošais Vides veselības centrs (VVC). 

Likumos noteiktā atbildība par SAA vienmēr nav skaidri definēta. Nav skaidras detaļas - 

piemēram, attiecībā uz atbildības noteikšanu par vietas izvēli un jaunu apglabāšanas vietu 

ierīkošanu. Bez tam, daudzi SAA iesaistītie cilvēki nepārzina atkritumu apsaimniekošanas 

normatīvos aktus. 

1.1.2. Organizatoriskie un tehniskie aspekti 

Situācija attiecībā uz SAA pieredzi Latvijā ir ļoti dažāda. Neskaitot dažas profesionāli 

noorganizētas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pilsētās, novērojama haotiska, 

neplānota pieeja. 

Arī izmantotais aprīkojums un sniegto pakalpojumu kvalitāte visā Latvijā ir ļoti atšķirīga. Lauku 

apvidos atkritumu savākšana bieži vien notiek ārkārtīgi reti, šim nolūkam izmantojot īrētu vai 

pašvaldības transportu, kas pārējā laikā tiek izmantots citiem mērķiem. Lielākos ciematos un 

mazpilsētās pakalpojumi tiek nodrošināti regulārāk, bieži vien vismaz vienu reizi nedēļā. Ir 

pieejams speciāls savākšanas transports un daudzos gadījumos arī konteineri. Tomēr, kā 

transports, tā arī konteineri parasti ir sliktā stāvoklī, un daudzus no tiem būs jānomaina 

tuvākajos gados. Visbiežāk atkritumu savākšanas sistēma ir tālu no tādas, kuru varētu saukt 

par efektīvu. Viens, divi vai trīs zemas jaudas savākšanas transporta līdzekļi tiek izmantoti 

vienreiz vai divreiz nedēļā. Pārējās dienas tie ir novietoti pašvaldības uzņēmuma stāvvietās.

Lielākās pilsētās, atkritumu savākšana notiek bieži, vienreiz vai pat divreiz dienā. Pašvaldību 

konteineru izmantošana ir plaši izplatīta, lai gan ''atkritumu mašīnas gaidīšanas sistēma'' 

Rīgā, kur cilvēkiem ir jāizmet savi atkritumi tieši atkritumu savākšanas mašīnā, nav pārāk 

patīkams izņēmums. Dažās pilsētās un atsevišķās Rīgas pilsētas daļās vēl arvien 

dominējošās vecās padomju laikā ražotās atkritumu savākšanas mašīnas jau ir vai tiks 

nomainītas ar jaunākiem un daudz modernākiem transporta līdzekļiem. Visos zināmajos 

gadījumos to veic vai veica privātās kompānijas. Arī pašvaldībām piederošās atkritumu 

savākšanas mašīnas būs jānomaina tuvākajā nākotnē. 

Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā galvenokārt veic atkritumu 

savākšanas uzņēmumi. Lielākais šo uzņēmumu vairums, apmēram 95%, ir pašvaldību 

uzņēmumi. Pastāv arī pilnīgi privātas kompānijas. Lai gan skaita ziņā privātās kompānijas ir 

maz, tās apkalpo līdz pat 50% no tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri saņem centralizētas 

atkritumu savākšanas sistēmas pakalpojumus, jo tās darbojas tādās Latvijas lielākās pilsētās 

kā Rīga, Jelgava un Liepāja. 

Visā Latvijā atkritumu savākšanas pakalpojumus saņem tikai ierobežots iedzīvotāju skaits. 

Parasti atkritumu savākšanas pakalpojumi tiek nodrošināti tikai īres dzīvokļu iedzīvotājiem 

daudzstāvu dzīvojamās mājās. Ir novērtēts, ka lielākās pilsētās iedzīvotāju skaits, kuri 

nesaņem atkritumu savākšanas pakalpojumus, sasniedz apmēram 20%. Lauku apvidos šie 

pakalpojumi netiek nodrošināti līdz pat 80% iedzīvotāju. 

Neatļauta atkritumu izgāšana mežos un grāvjos ir parasta parādība visā Latvijā. Nereti cilvēki 

nevar atļauties vai negrib maksāt par atkritumu savākšanu un konteineru vietā priekšroku dod 

mežiem, īpaši tie cilvēki, kuru ienākumi ir stingri zem vidējā. 

1.1.3. Finansiālie aspekti 

Pašvaldībām principā ir pieejami trīs finansu avoti sadzīves atkritumu apsaimniekošanas 

finansēšanai. Pirmkārt, iedzīvotājiem ir jāveic noteikts maksājums par nodrošinātajiem 

atkritumu savākšanas pakalpojumiem, otrkārt, pašvaldības saņem 60% no dabas resursu 

nodokļa un, treškārt, pastāv kopējais pašvaldības budžets. Pašvaldības var ietekmēt SA 

apsaimniekošanai paredzētos ieņēmumus: likums ''Par pašvaldībām'' dod pašvaldībām 

tiesības savā teritorijā ieviest maksājumus un noteikt to likmes saskaņā ar atbilstošiem 

Ministru kabineta noteikumiem. 

Praksē finansiālā situācija attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu ir tālu no ideālas. Nav 

vienotas atkritumu tarifu savākšanas sistēmas un daudzi iedzīvotāji vispār nemaksā par 

atkritumu apsaimniekošanu. Daži no viņiem tomēr izmanto atkritumu savākšanas sistēmu, citi 

izgāž savus atkritumus jebkurā viņiem izdevīgā vietā. Visbiežāk tās ir pašvaldības, kas 

subsidē (ir spiestas) sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu. 

Dabas resursu nodoklis ir ieviests, lai valdībai nodrošinātu finansējumu vides aizsardzības 

projektiem. Par atkritumu apglabāšanu ir jāmaksā 0.25 Ls/m³. Nodokli iekasē rajonu un 

pilsētu Finansu inspekcija. 60% no iekasētās nodokļa summas tiek ieskaitīti attiecīgās 

pašvaldības speciālajā budžetā, lai papildus citiem ar vidi saistītiem izdevumiem segtu arī 

daļu no atkritumu savākšanas un apglabāšanas izdevumiem. Atlikusī summa tiek ieskaitīta 

Latvijas Vides aizsardzības fondā. Vēl pavisam nesen pašvaldības saņēma tikai 40% no 

dabas resursu nodokļa, 30% tika nodoti rajonos veicamo vides aizsardzības pasākumu 

izpildei, un 30% tika pārskaitīti Latvijas Vides aizsardzības fondā. Minētās izmaiņas ir 

notikušas sakarā ar gaidāmo administratīvo reformu. 

Tomēr ir jāpiezīmē, ka ienākums no iekasētā dabas resursu nodokļa attiecas tikai uz tām 

pašvaldībām, kuru teritorijā atrodas licenzētas atkritumu izgāztuves. Šis ir viens no 

iemesliem, kāpēc pašvaldības ierīko savas izgāztuves. Otrkārt, daudzos gadījumos nodoklis 

netiek izmantots tā paredzētajiem mērķiem. Pašvaldības izmanto papildus ienākumu, lai 

finansētu prioritārā kārtā sedzamos izdevumus, kuros atkritumu apsaimniekošanas izdevumi 

nav iekļauti.

Daudzas pašvaldības subsidē atkritumu savākšanu un izvešanu no sava kopējā budžeta. 

Šādas subsīdijas iemesls ir vienkāršs. Pašvaldības iedzīvotāju lielākā daļa nav spējīga 

maksāt par sniegtajiem pakalpojumiem. Bezdarba līmenis šajās pašvaldībās bieži ir augstāks 

par vidējo valstī. 

1.2. Pašreizējā un nākotnē paredzamā sadzīves atkritumu ražošana un to sastāvs 

Latvijā nav pieejama precīza informācija par atkritumu ražošanu. Tomēr, pamatojoties uz 

agrāk izstrādātajām atkritumu ražotāju kategorijām, kas ciemata, mazpilsētas vai pilsētas 

izmēriem pielīdzina noteiktu mājsaimniecības atkritumu daudzumu uz vienu iedzīvotāju un, 

pamatojoties uz praksē veiktajiem pētījumiem un informāciju, kuru nodrošināja RVP un 

vietējās pašvaldības, ir veikts aprēķins, kuru var izmantot plānošanai (skat. 2. pielikumu). 

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem informācijas avotiem, ir novērtēts, ka pašlaik Latvijā 

kopējais radītais mājsaimniecības atkritumu daudzums ir apmēram 465,000 līdz 500,000 

tonnu (vai 2,325,000 līdz 2,500,000 m3) gadā. 

Pašreizējā situācijā saražotais atkritumu daudzums ievērojami atšķiras dažādās Latvijas 

vietās: no gandrīz nulles rajonos, kur ir tikai zemnieku saimniecības un apdzīvotas vietas ar 

kopējo iedzīvotāju skaitu zem 100, līdz apmēram 240 kg uz vienu iedzīvotāju gadā Rīgas 

pilsētā. 

Bez mājsaimniecības atkritumiem, kopējais sadzīves atkritumu daudzums ietver arī iestāžu 

un komerciālos atkritumus. Balstoties uz praksē veikto izpēti, saražotie komerciālie un iestāžu 

atkritumi sastāda 30% no kopējā mājsaimniecības atkritumu daudzuma. 

Kopējais sadzīves atkritumu daudzums sastāda apmēram 600.000 līdz 700.000 tonnas gadā. 

Savāktais atkritumu daudzums ir ievērojami mazāks. Visticamāk, ka savākti tiek tikai 50%- 

60% no kopējā saražoto sadzīves atkritumu daudzuma. 

Ticama informācija attiecībā uz atkritumu sastāvu nav pieejama. Tomēr ir daži rādītāji, pēc 

kuriem var spriest, ka lielākās pilsētās organisko atkritumu daļa ir vairāk nekā 50%, kamēr 

mazpilsētās un ciematos šis komponents sastāda mazāk nekā 10% no kopējā atkritumu 

daudzuma. Atkritumos, kas tiek izvesti no zemnieku saimniecībām un apdzīvotām vietām ar 

kopējo iedzīvotāju skaitu zem 100, organiskās sastāvdaļas vispār nav. Organisko sastāvdaļu 

procents atkritumos ir zemāks pateicoties šo sastāvdaļu pārstrādei, kuru atkritumu ražotājs 

veic uz vietas, veidojot kompostu; bez tam, tie tiek izbaroti lopiem. Komposts tiek izmantots 

individuālajos dārziņos un lauksaimniecībā. 

Ir paredzams, ka nākotnē atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju palielināsies. Bet, tā kā 

balstoties uz esošajām prognozēm, ir prognozēts, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās 

samazināties turpmāko gadu laikā, tad arī kopējais sadzīves atkritumu daudzums 

samazināsies. Tomēr, ir gaidāms, ka sākot ar 2000. gadu sadzīves atkritumu ražošana sāks 

pieaugt. Saskaņā ar pastāvošo prognozi, stratēģijas perioda beigās (2010. gadā) kopējais 

atkritumu ražošanas apjoms sasniegs 616,000 līdz 900,000 tonnas gadā. 

Kā jau minēts iepriekš, šobrīd savākti tiek tikai 50-60% no visiem saražotajiem sadzīves 

atkritumiem. Ja šis procents tiks palielināts par, piemēram, 10% gadā, tad sagaidāms savākto 

apjomu pakāpenisks pieaugums no apmēram 390,000 t pašlaik līdz 733,000 t stratēģijas 

perioda beigās. 

1.3. Esošo izgāztuvju problēma 

Visā Latvijā pašvaldības vēlētos, lai tām būtu pašām savas izgāztuves. Tam ir trīs galvenie 

iemesli: pirmkārt, atkritumu izvešana pašvaldības teritorijas robežās samazina transporta 

izmaksas un nodrošina ienākumu no dabas resursu nodokļa, otrkārt, nav jāmaksā kaimiņu 

pašvaldībai par atkritumu izgāztuves izmantošanu un treškārt, pašvaldības uzskata, ja 

dzīvojamo māju rajona tuvumā būs izgāztuve, tas samazinās atkritumu izgāšanu neatļautās 

vietās. Rezultātā Latvijā darbojas 558 zināmas atkritumu izgāztuves. Nav zināms kopējais

iepriekš izmantoto, bet pašlaik neizmantoto izgāztuvju skaits, bet ir atrastas 160 šādas 

izgāztuves. 

Izgāztuves ir ļoti dažādas. Lielākā daļa izgāztuvju (77%) ir mazākas par 2 hektāriem, tāpat kā 

lielākais vairums izgāztuvju (75%) saņem mazāk nekā 1,000 m³ atkritumu gadā. Turpretī 

izgāztuves, kuras saņem atkritumus no lielām pilsētām, var sasniegt 16 hektārus (Ventspils) 

vai pat 35 hektārus (''Getliņi pie Rīgas''). Atkritumu daudzums minētajās izgāztuvēs var 

sasniegt 3,000,000 m³ un vairāk, saņemot vairāk nekā 1,5 miljonus m³ (375,000 tonnas) 

gadā. 

Ir tikai viena izgāztuve, kurā tiek veikta pienācīga atkritumu reģistrācija: izgāztuve ''Getliņi'', 

kuru galvenokārt izmanto Rīgas pilsēta. Visos citos gadījumos, reģistrācija ir tikai formalitāte, 

izgāztuvei ir noteikts tikai atkritumu daudzuma limits, vai vispār nepastāv nekāda kontrole vai 

reģistrācija. 

Kopā ar sadzīves atkritumiem izgāztuvēs bieži tiek noglabāti arī bīstamie atkritumi. Daudzas 

izgāztuves saņem arī medicīniskos atkritumus un citus sadzīves atkritumu veidus, kuri nav 

pielīdzināmi mājsaimniecības atkritumiem. 

Daudzās Latvijas izgāztuvēs netiek veikti vides aizsardzības pasākumi, lai gan vairākās lielās 

izgāztuvēs veic dažus apsaimniekošanas darbus. Izgāztuvēs organizētie apsaimniekošanas 

darbi var būt diezgan atšķirīgi - gan kompaktēšana ik pēc dažiem mēnešiem, gan atsevišķos 

gadījumos arī regulāra kompaktēšana, izmantojot buldozeru. Tādās izgāztuvēs kā Getliņi un 

Demene atkritumu kompaktēšana tiek veikta kopā ar vairākām citām izgāztuves 

apsaimniekošanas darbībām, tādām kā apkārtnes labiekārtošana, izgāztuves pievadceļa 

būve, atkritumu noglabāšanas kontrole un uzraudzība, un atsevišķos gadījumos arī 

apklāšana, u.t.t. Tomēr neviena no esošajām izgāztuvēm nevar tikt uzskatīta par sanitāro 

izgāztuvi. 

Parasti izgāztuves atrodas tālu no apdzīvotām vietām. Izgāztuvju ierīkošanai izmantoti bijušie 

karjeri vai neapstrādājama zeme un purvi, kuri visbiežāk atrodas lauksaimnieciskās zemēs 

vai dabā. Kritērijs, pēc kura izvēlās izgāztuves vietu, parasti ir zemes, kura atrodas ārpus 

dzīvojamo māju rajona, un, kura nevar tikt izmantota lauksaimniecībā vai dzīvojamo māju 

celtniecībai, pieejamība pašvaldībai. 

Daudzas izgāztuves, īpaši lielākās, kuras atrodas smilšainās vai kūdrainās vietās, dažādā 

mērā negatīvi ietekmē vidi. Mazo izgāztuvju, kuras atrodas mālainās vietās un saņem tikai 

mājsaimniecības vai līdzīgus atkritumus, ietekme uz vidi var tikt uzskatīta par neievērojamu. 

Lielākas izgāztuves, kuras saņem dažādu veidu atkritumus, un kuras atrodas smilšainās 

vietās vai purvos, ietekmē vidi tik nopietni, ka ir jāveic sanācijas darbi, sevišķi tajos 

gadījumos, ja pazemes ūdens to tuvumā tiek izmantots dzeramā ūdens ieguvei. 

1.4. Stratēģijas izstrādes iemesls 

Trīs iepriekšējās apakšnodaļās minēto problēmu risināšanai nepieciešama noteikta Latvijas 

valdības rīcība. Gadījumā, ja nekas netiek uzsākts, turpināsies dabas un vides stāvokļa 

pasliktināšanās, ko rada nekontrolēta atkritumu izgāšana neatļautās vietās. Tas radīs 

sarežģījumus nākotnē, gan attiecībā uz vidi, gan nepieciešamajiem finansu resursiem. 

Nemainot pašreizējo sistēmu, nākamajām paaudzēm būs jātiek galā ar piesārņotu dabu, 

augsni un pazemes ūdeņiem. Par vides, mežu, piesārņotās augsnes un pazemes ūdeņu 

attīrīšanu kādreiz būs jāmaksā un tas būs daudz dārgāk, nekā to pasākumu izmaksas, kurus 

varam veikt pašlaik, lai izvairītos no šādas situācijas. 

Ir jāizmanto plānota pieeja. Piedāvātā pieeja ir izklāstīta šajā stratēģijā. Stratēģija nosaka 

virzienu, kurā ir jāattīsta sadzīves atkritumu apsaimniekošana Latvijā līdz 2010. gadam. 

Stratēģija būs obligāta visām SAA iesaistītajām pusēm, atkritumu ražotājiem, vietējām, rajonu 

un valsts varas iestādēm un atkritumu apsaimniekošanas organizācijām. Vienīgi Ministru

kabinets var nolemt, ka ir nepieciešams mainīt pieeju, nomainot šo stratēģiju ar citu. Arī 

papildinājumus šai stratēģijai ir jāizdara ar Ministru kabineta lēmumu. 

Stratēģija ir tikai pirmais solis ceļā uz labāku SAA sistēmu. Šī stratēģija nosaka vispārējo 

politiku. Turpmāk ir jāizstrādā un jāievieš likumdošana, kā arī uzlabota SAA sistēma, kas 

ietvertu arī optimālu atkritumu tarifu savākšanas sistēmu un tās ieviešanu. 

1.5. Stratēģijas saturs 

Šī stratēģija izklāsta SAA situācijas uzlabošanas plānu Latvijā. Stratēģija ietver plānus 

tehnisko, organizatorisko, likumdošanas un finansiālo pasākumu veikšanai. Visas šīs 

pasākumu grupas ir vienlīdz svarīgas, tomēr tās ir apskatītas atsevišķās stratēģijas nodaļās. 

Stratēģijā aprakstītie plāni veidoti, balstoties uz alternatīvu attīstības variantu analīzi un 

salīdzinājumu (skat. arī 3. pielikumu). 

2. nodaļā ir uzskaitīti sasniedzamie mērķi, 3. un 4. nodaļā ir aprakstīti tehniskie līdzekļi minēto 

mērķu sasniegšanai. 5. nodaļa pievēršas esošo izgāztuvju problēmām: gan tehniskajiem 

aspektiem, gan risinājumiem. SAA organizācijas struktūra ir aprakstīta 6. nodaļā. 

7., 8. un 9. nodaļās ir aprakstītas papildus rīcības un priekšnosacījumi, kas nepieciešami SAA 

sistēmas uzlabošanai. Šīs nodaļas apskata metodes, kā paaugstināt sabiedrības apziņas 

līmeni, nepieciešamos likumdošanas aktus, nepieciešamās investīcijas un tarifu apjomus. 

Nobeiguma, t.i., 10. nodaļā ir ietverts stratēģijas ieviešanas plāns. Izejas informācija ir 

iekļauta pielikumos. 

2. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas mērķi 

Vides aizsardzības politikas plānā (VAPP) ir noteikts šāds mērķis, - panākt vides kvalitātes un 

ekosistēmu stabilitātes būtisku uzlabošanos teritorijās, kur to kvalitāte rada paaugstinātu risku 

cilvēka veselībai, vienlaikus nepieļaujot vides kvalitātes pasliktināšanos pārējā teritorijā. 

Lai sasniegtu minēto vides politikas mērķi, Latvijā ir jāuzlabo sadzīves atkritumu 

apsaimniekošana. Lai novērstu vides degradāciju, ko izraisa atkritumu izgāšana neatļautās 

vietās, ir jāsavāc procentuāli vairāk saražoto atkritumu. Tā kā eksistējošās atkritumu 

izgāztuves rada nopietnus draudus ūdens, gaisa un augsnes kvalitātei, tad ir jāveic pasākumi, 

lai samazinātu izgāztuvju kopējo skaitu, lai sanācijas darbu rezultātā samazinātu izgāztuvju 

radītos draudus un lai izveidotu labiekārtotas sanitārās izgāztuves. Ir jāsamazina atkritumu 

izgāztuvēs noglabājamo atkritumu daudzums, jo tādējādi tiek pazaudēts daudz lietderīgi 

izmantojama materiāla. Šī paša iemesla dēļ ir jāveicina atkritumu pārstrāde un atkārtota 

izmantošana. 

Kopumā ņemot un arī saskaņā ar ES politiku šajos jautājumos, SAA ir jāveic saskaņā ar 

šādām prioritātēm to uzskaitītā secībā: 

• Atkritumu ražošanas novēršana rašanās vietā. 

• Saražoto atkritumu daudzuma samazināšana un to bīstamības pakāpes 

samazināšana. 

• Atkritumos esošo materiālu atgriešana apritē tehniskās un ekonomiskās 

iespējamības robežās, kam seko materiālu atkārtota izmantošana vai pārstrāde, kā 

rezultātā iegūst otrreizējās izejvielas. 

• Atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei nederīgo atkritumu izmantošana enerģijas 

ieguvei. 

• To atkritumu apglabāšana, kuri nav derīgi atkārtotai izmantošanai, pārstrādei vai 

enerģijas iegūšanai, kā arī to atkritumu atlikumu apglabāšana, no kuriem ir iegūta 

enerģija, neradot draudus cilvēka veselībai un izmantojot videi draudzīgas metodes.

Tomēr no vides aizsardzības viedokļa gadījumā, ja nepieciešams risināt nopietnas SAA 

problēmas, optimālu atkritumu apglabāšanas iespēju nodrošināšanai ir jābūt augstākajai 

prioritātei, - arī salīdzinot ar pārstrādes iespēju nodrošināšanu. Kad radītas videi drošas 

atkritumu apglabāšanas iespējas, var ieviest arī pārējos augstāk minētos SAA prioritāros 

elementus. Tas arī ņemts par pamatu, veidojot šo stratēģiju. 

SAA ir jāorganizē saskaņā principu, kurš nosaka, ka ietekmei uz vidi ir jābūt TIK MAZAI, CIK 

TAS IR SAPRĀTĪGI SASNIEDZAMS. Šis princips nozīmē arī to, ka SAA izmaksām ir jābūt 

tādām, kuras iedzīvotāji var atļauties. 

Ņemot vērā iepriekšminēto, SAA ir noteikti šādi mērķi: 

Mērķi negatīvās ietekmes samazināšanai, ko uz vidi atstāj atkritumu izgāšana 

neatļautās vietās: 

• Līdz 2002. gadam panākt, ka centralizēti tiek savākti 90% no kopējā saražotā 

sadzīves atkritumu daudzuma. 

• Līdz 2005. gadam to iedzīvotāju skaits, kuriem ir nodrošināti atkritumu savākšanas 

pakalpojumi, ir jāpalielina līdz 85%. 

• Līdz 2005. gadam pilnībā ir jāpārtrauc atkritumu izgāšana neatļautās vietās. 

• Līdz 2007. gadam ir jāpanāk, ka visiem iedzīvotājiem ir pieejami atkritumu 

savākšanas pakalpojumi. 

• Līdz 2001. gadam ir jāveic attīrīšanas darbs vietās, kur ir notikusi neatļauta atkritumu 

izgāšana; atkritumu savākšana neatļautajās vietās būs jā turpina līdz laikam, kad 

neatļautā atkritumu izgāšana tiks pilnībā pārtraukta. 

Mērķi ir noteikti visai Latvijai kopumā. Pilsētās, kur iedzīvotāju skaits pārsniedz 10 000, 

minētie mērķi jāsasniedz krietni ātrāk pirms minētā laika. 

Mērķi negatīvās ietekmes samazināšanai, ko uz vidi atstāj atkritumu izgāztuves. 

• Līdz 2000. gadam atkritumu izgāztuvju skaits ir jāsamazina par 50%. 

• Līdz 2007. gadam izgāztuvju/sanitāro izgāztuvju skaits ir jāsamazina līdz maksimums 

50 izgāztuvēm. Šīs 50 atkritumu apglabāšanas vietas ir jāapsaimnieko un tajās jāveic 

monitorings saskaņā ar vadlīnijām sanitāro izgāztuvju ekspluatācijai. 

• Līdz 2010. gadam ir jāiekārto 10 sanitārās izgāztuves un jāslēdz visas parastās 

izgāztuves. Sanitārās izgāztuves jāiekārto saskaņā ar vadlīnijām sanitāro izgāztuvju 

celtniecībai. 

Mērķi atkritumu rašanās novēršanai to rašanās vietā un atkritumu daudzuma 

samazināšanai, kā arī atkritumu pārstrādei un materiālu atkārtotas izmantošanas 

palielināšanai: 

• Līdz 2005. gadam ir jāsamazina noglabājamo atkritumu daudzums par 20%, 

izmantojot atkritumu ražošanas novēršanu to rašanās vietā, atkārtotu izmantošanu un 

pārstrādi. 

• Līdz 1998. gadam ir jāatjauno taras atkārtotas izmantošanas sistēma atspirdzinošo 

dzērienu iepildīšanai tā, lai sasniedzot 2002. gadu 75% no izmantotajām 

atspirdzinošo dzērienu pudelēm (īpaši stikla un polietilēna pudeles), varētu izmantot 

atkārtoti. 

• Līdz 2005. gadam ir jāpanāk, ka 50% no visiem sadzīves bīstamajiem atkritumiem, 

ieskaitot medicīniskos atkritumus, tiek savākti atsevišķi. 

• Līdz 2002. gadam ir jāizveido ekonomiski pamatota sistēma dalītai atkritumu 

vākšanai un pārstrādei, kurā līdz 2020. gadam tiks iesaistīti 75% iedzīvotāju un 95% 

komerciālo un iestāžu atkritumu ražotāju Latvijā. Pilsētās, kur iedzīvotāju skaits 

pārsniedz 10,000, šis mērķis jāsasniedz pirms minētā termiņa.

Sasniedzot iepriekš minētos mērķus, darbs vēl nebūs pabeigts. Beidzoties šīs stratēģijas 

periodam, būs jāveic papildus darbs, lai harmonizētu Latvijas SAA ar ES standartiem. Šīs 

stratēģijas ieviešana un mērķu sasniegšana panāks nozīmīgu virzību harmonizācijas virzienā, 

nodrošinot Latvijas SAA sistēmas pilnīgu sagatavotību tai. 

3. Atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas tehniskie elementi 

Var uzskatīt, ka sadzīves atkritumu apsaimniekošana ir no atsevišķiem elementiem sastāvoša 

veicamo pasākumu ķēde. Daži elementi ir sadzīves atkritumu apsaimniekošanas obligāta 

prasība, citus var izmantot pēc izvēles. Turpmākajā tekstā tiek piedāvāta SAA pasākumu 

ķēde. Elementi, kuri ir nepieciešami ikvienā pasākumu ķēdē, ir apzīmēti ar :, izvēles elementi 

ir apzīmēti ar č. 

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas ķēde: 

• atkritumu radīšana; 

• atkritumu samazināšana; 

• atkritumu uzglabāšana un nogādāšana ārpus atkritumu ražošanas vietas (piem., 

mājas); 

• šķirošana uz vietas; 

• uzglabāšana ārpus mājas; 

• atkritumu savākšana; 

• atkritumu transportēšana; 

• atkritumu izkraušana pārkraušanas stacijās; 

• atkritumu pārkraušana; 

• apstrāde; 

• atkārtota izmantošana un pārstrāde; 

• atkritumu galīgā apglabāšana; 

• materiālu atgriešana apritē to apglabāšanas vietā (kam seko pārstrāde). 

Visi elementi atkritumu apsaimniekošanas ķēdē ir savstarpēji saistīti. Piemēram, ja ir nolemts, 

ka atkritumi tiks izmesti pašvaldību konteineros, tad ir jānodrošina arī transports, kas ir 

aprīkots ar mehānisko iekraušanas ierīci konteinera iecelšanai. Ierobežota atkritumu galīgās 

apglabāšanas vietu skaita izvēle rada nepieciešamību pēc pārkraušanas stacijām. Ja tiks 

ieviesta atkritumu šķirošana uz vietas, būs jānodrošina dalīta atkritumu savākšana un 

transportēšana, tāpat arī apritē atgriezto materiālu realizēšana. Un tā tālāk. 

3. pielikumā tiek apskatīti dažādu elementu varianti. Ir norādītas katra varianta priekšrocības 

un trūkumi. Pielikuma katras sadaļas beigās ir izteikti apsvērumi, kuri ir ņemti vērā, sastādot 

Stratēģiju, kura izklāstīta 4. nodaļā. Šajā nodaļā Stratēģija sadzīves atkritumu 

apsaimniekošanai ir formulēta apvienojot izvēlētos elementus vienā kopējā atkritumu 

apsaimniekošanas sistēmā. 

4. Piedāvātā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 

Šajā nodaļā ir aprakstītas tās piedāvātās metodes, kuras ir jāizmanto SAA. Tas, kā sistēma 

tiks organizēta un apmaksāta, šajā nodaļā netiek apspriests, netiek minēti arī priekšnoteikumi 

sistēmas īstenošanai. SAA organizēšana, finansēšana un priekšnoteikumi tiks apskatīti 

attiecīgi 6., 8., un 9. nodaļā. 

Atkritumu ražošanas novēršana to ražošanas vietā vai atkritumu samazināšana 

Atkritumu ražošanas novēršana to ražošanas vietā ir svarīgs SAA līdzeklis. Samazinot 

atkritumu daudzumu var samazināt atkritumu savākšanas un apglabāšanas izmaksas. 

Attiecībā uz sadzīves atkritumiem, atkritumu ražotāju rīcībai ir izšķirošā loma, atkritumu

ažošanas novēršanā. Pašreizējo patēriņa modeli ir nepieciešams mainīt uz videi 

draudzīgāku modeli, kā, piemēram, ilgi lietojamu preču iegāde un tādu preču izvēle, kurām ir 

mazāks daudzums iepakojamā materiāla. Lai sasniegtu šādas izmaiņas, ir nepieciešams 

organizēt pasākumus sabiedriskās apziņas celšanai. 

Iepakojuma rūpniecība ir vēl viens svarīgs spēles dalībnieks atkritumu samazināšanas laukā. 

Ja produktu iepakojamā materiāla apjoms samazinās, samazināsies arī atkritumu daudzums. 

Lai sasniegtu rezultātus šajā jomā, tiks izmantotas brīvprātīgās vienošanās un, ja 

nepieciešams, juridiskie līdzekļi. 

Iepakojamā materiāla atkārtota izmantošana var būt svarīgs līdzeklis atkritumu 

samazināšanai. Minētais jautājums tiks apspriests šīs nodaļas sadaļā par atkārtotu 

izmantošanu un pārstrādi. 

Nogādāšana ārpus atkritumu ražošanas vietas 

Atkarībā no iedzīvotāju blīvuma un fiziskās vides, Latvijā tiks atļautas dažādas metodes 

atkritumu nogādāšanai ārpus atkritumu ražošanas vietas. Tomēr, katras situācijas gadījumā 

tiks noteikta konkrēta metode. 

Gadījumos, kad atkritumu savākšanai netiek izmantoti pašvaldību konteineri, iedzīvotājiem 

būs prasība izmest savus atkritumus standartveida atkritumu konteineros, maisos vai 

atkritumu kastēs. Gadījumos, kad ir nodrošināta atkritumu savākšana kopējas lietošanas 

konteineros (kur vairākas ģimenes izmanto vienu konteineru), iedzīvotājiem netiks uzstādītas 

nekādas prasības attiecībā uz atkritumu izmešanu, izņemot obligātu prasību izmantot 

konteinerus. 

Lieliem iestāžu un komerciālo atkritumu ražotājiem tiks izvirzīta prasība savus atkritumus 

izmest konteineros, kuri ir novietoti atkritumu ražotāja teritorijā un ir vai nu atkritumu ražotāja 

īpašums, vai tiek īrēti. Iestāžu un komerciālo atkritumu maza apjoma ražotājiem tiek izvirzītas 

tādas pašas prasības kā iedzīvotājiem. 

Atkritumu šķirošana uz vietas 

Stratēģijas perioda laikā (1997 - 2010) mājsaimniecībā radīto atkritumu šķirošana uz vietas 

nebūs obligāta prasība divu galveno iemeslu dēļ. 

Pirmkārt, pašlaik apmēram 20% no visiem iedzīvotājiem pilsētās un līdz pat 80% iedzīvotāju 

lauku apvidos vispār neizmanto atkritumu savākšanas pakalpojumus. Šie atkritumu ražotāji 

rīkojas ar saviem atkritumiem tā, kā viņiem tas ir visizdevīgāk. Daudzas pielietotās metodes ir 

nepieņemamas no vides aizsardzības viedokļa. 

Iedzīvotāji, kuri pašlaik neizmanto atkritumu savākšanas pakalpojumus, ir jāpārliecina par 

pareizas atkritumu savākšanas un apglabāšanas nozīmi. Cilvēkiem ir jāsāk izmantot SAA 

sistēma. Mainīt cilvēku uzvedību, tā, lai atkritumi tiktu nevis izgāzti mežā, bet sašķiroti 

dažādās kategorijās, ir par daudz prasīts. Šajā situācijā pakāpeniska pieeja ir piemērotāka. 

Tāpēc, atkritumu šķirošana uz vietas būs obligāta prasība tikai tad, kad savākšanas 

pakalpojumu izmantošana kļūs par vispārēju praksi visā Latvijā. 

Otrs galvenais iemesls, kādēļ šķirošana uz vietas nebūs obligāta prasība stratēģijas periodā, 

ir attiecīgo pārstrādes iespēju trūkums, lai izmantotu visus pārstrādei nodotos materiālus 

(skatīt nodaļu par atkritumu pārstrādi un 6. pielikumu). 

Mazapdzīvotos rajonos tiks veicināta organisko atkritumu šķirošana un kompostēšana uz 

vietas privātsaimniecībās, lai nodrošinātu šīs pašlaik izmantotās pieejas saglabāšanu un 

novērstu organiskās frakcijas palielināšanos no šiem rajoniem savāktajos atkritumos. Tiks 

izveidoti atkritumu savākšanas centri, kur iedzīvotāji varēs nogādāt pārstrādei vai atkārtotai

izmantošanai paredzētos atkritumus. Vispirms minētie centri tiks izveidoti izmēģinājuma 

teritorijā, bet tikai tad, ja tiks nodrošināta tālāka atkritumu apstrāde un pārstrāde. 

Tiklīdz radīsies tirgus iespējas atkritumu pārstrādei, vai arī ja tās jau ir, pilsētās tiks 

nodrošināta iespēja atkritumus šķirot, novietojot atsevišķus konteinerus papīram, stiklam un 

metālam, kas ir tās atkritumu sastāvdaļas, kurām pārstrāde ir ekonomiski visizdevīgākā. 

Esošie (izmēģinājuma) projekti tiks turpināti. 

Lielajiem iestāžu un komerciālo atkritumu ražotājiem atkritumu šķirošana būs obligāta. Tas, 

cik ātri šāda prasība tiks ieviesta, būs atkarīgs no tirgus iespējām. Atkarībā no maksātspējas, 

nākotnē tirgus iespējas var tikt radītas vai veicināta to veidošanās, izmantojot finansu 

līdzekļus, piem., paaugstinot maksu par izgāztuvju izmantošanu vai paredzot nodokļu atlaides 

pārstrādei. 

Liela izmēra atkritumus un celtniecības atkritumus ir jāatdala no sadzīves atkritumiem to 

rašanās vietā. Šos atkritumus nedrīkst jaukt kopā ar citiem atkritumiem (skat. nodaļu par 

atkritumu savākšanu). 

Sadzīves bīstamo atkritumu atšķirošana to rašanās vietā tiks ieviesta stratēģijas perioda 

laikā. Sāks ar medicīniskiem atkritumiem, bet tiklīdz parādīsies piemērotas bīstamo atkritumu 

apglabāšanas iespējas, tiks radīti priekšnoteikumi sadzīves atkritumu bīstamo komponentu 

šķirošanai to ražošanas vietā. 

Uzglabāšana ārpusē 

Laika posmā starp atkritumu iznešanu no mājām un faktisko atkritumu savākšanu atkritumi ir 

jāuzglabā ārpusē noteiktu laika periodu. Atkarībā no iedzīvotāju blīvuma un fiziskās vides, 

Latvijā tiks atļautas dažādas metodes atkritumu uzglabāšanai ārpusē. Atkritumi tiks uzglabāti 

kopējas lietošanas konteineros, konteineros, kuri pieder vai kurus īrē komerciālo vai iestāžu 

atkritumu ražotāji vai standartveida atkritumu kastēs, spaiņos vai maisos. Ja netiek izmantoti 

pašvaldību konteineri atkritumu uzglabāšanas periods vispārējos noteikumos tiks ierobežots 

līdz noteiktam stundu skaitam atkritumu savākšanas dienā. Kur vien iespējams, tiks pieprasīti 

atkritumu kastes, spaiņi vai mājsaimniecības konteineri, nevis atkritumu maisi. Atkritumu 

uzglabāšanai ārpusē tiks ierādītas īpašas vietas. Attālumam līdz minētajai vietai vai kopējas 

lietošanas konteineriem jābūt pēc iespējas ierobežotam. 

Apvidos ar mazu iedzīvotāju blīvumu pārstrādei paredzēto atkritumu uzglabāšana notiks 

savākšanas centros, tiklīdz tādi tiks izveidoti. 

Atkritumu savākšana 

Aizvien plašāk atkritumu savākšanu veiks lieljaudas presējošās mašīnas, ar ietilpību 13 m³ un 

vairāk. Esošās atkritumu savākšanas mašīnas tiks pakāpeniski nomainītas. Pārejas periodā 

atkritumi tiks savākti ar pašlaik rīcībā esošo savākšanas aprīkojumu, īpaši apdzīvotās vietās, 

kur iedzīvotāju skaits ir 2000 vai mazāk. 

Pārstrādei paredzētos atkritumus, kas ir uzglabāti atkritumu savākšanas centros, savāks 

atklātā tipa kravas automašīnas, tiklīdz būs uzkrājies pietiekošs atkritumu daudzums. Tālāka 

atkritumu šķirošana, lai uzlabotu pārstrādes iespējas, atkritumu presēšana un savākšana 

slēgtā transportā notiks tur, kur tas būs ekonomiski izdevīgi vai nepieciešams. Turpināsies 

pārstrādei paredzēto atkritumu dalīta vākšana, kas eksistē pašlaik. 

Rajonos, kur iedzīvotāju blīvums ir liels, konteineru saturs tiks iztukšots presējošā mašīnā. 

Mazapdzīvotās vietās un vietās, kur fiziski nav iespējams novietot konteinerus, atkritumu 

savācēji (strādnieki) izbērs atkritumus presējošajā mašīnā ar rokām. Šajā gadījumā 

atkritumus savāks no katras mājas (savākšana no mājas uz māju) vai no māju grupas.

Atkritumu savākšana tiks veikta vismaz vienu reizi nedēļā visās apdzīvotās vietās, kur 

kopējais iedzīvotāju skaits pārsniegs 100. 

Lielizmēra sadzīves atkritumiem ir paredzēta atsevišķa savākšanas sistēma. Minētie atkritumi 

tiks savākti vismaz vienu reizi divos mēnešos. 

Arī medicīniskiem atkritumiem tiks izveidota atsevišķa savākšanas sistēma. Šīs sistēmas 

izveidošanas galvenais mērķis ir ierobežot riska pakāpi atkritumu savācējiem, kas rodas, ja 

veselības aprūpes atkritumi tiek vākti kopā ar sadzīves atkritumiem. Citiem sadzīves 

atkritumu bīstamajiem komponentiem atsevišķa savākšanas sistēma tiks izveidota tiklīdz 

parādīsies attiecīgas atkritumu apglabāšanas iespējas. 

Transportēšana 

Atkritumu savākšanas transports vedīs jauktos sadzīves atkritumus tieši uz galīgās 

apglabāšanas vietu. Vienīgi tad, ja tiešā transportēšana nav ekonomiski izdevīga, tiks veikta 

atkritumu pārkraušana. Tas varētu notikt lielākās pilsētās, kur savākšanas punktos tiek 

uzkrāts liels saražoto atkritumu daudzums vai rajonos, kuri atrodas tālu no galīgās 

apglabāšanas vietas. Abos gadījumos atkritumu transportēšanai nepieciešamais laiks ir 

ilgāks, nekā atkritumu savākšanas laiks. 

Ir paredzēts, ka pārstrādei atsevišķi savāktie atkritumi tiks transportēti uz pārkraušanas 

stacijām, tiklīdz parādās attiecīgas tirgus iespējas, kas attaisno šo materiālu dalītu vākšanu. 

Tikai vietās, kur tas ir ekonomiski izdevīgi, tiks nodrošināts tiešais transports uz pārstrādes 

uzņēmumu. Piemēram, liels daudzums šķiroto atkritumu no iestāžu un komerciālo atkritumu 

ražotājiem tiks transportēts tieši uz pārstrādes uzņēmumu. Mazākās apdzīvotās vietās 

pārstrādei paredzētie atkritumi tiks savākti un uzglabāti atkritumu savākšanas centros, kamēr 

būs savākts pietiekošs atkritumu daudzums, lai transportēšana būtu izdevīga. 

Atsevišķi savāktie lielizmēra atkritumi, medicīniskie atkritumi un vēlāk arī sadzīves atkritumu 

bīstamie komponenti tiks transportēti tieši uz atkritumu galīgo apglabāšanas vietu. Lielizmēra 

atkritumi un īslaicīgi arī medicīniskie atkritumi tiks apglabāti kopā ar visiem pārējiem 

mājsaimniecības atkritumiem (skat. arī nodaļu par galīgo apglabāšanu). 

Atkritumu pārkraušana 

Kā jau iepriekš minēts, pārkraušana būs nepieciešama galvenokārt pārstrādei paredzētajiem 

atkritumiem, tiklīdz parādīsies attiecīgās tirgus iespējas. Tādēļ vietās, kur nepieciešams, tiks 

uzceltas speciālas pārkraušanas stacijas. Šajās stacijās, savāktie atkritumi tiks izkrauti 

bunkuros. Nepieciešamības gadījumos bunkuros izkrautos atkritumus var šķirot, lai varētu 

labāk pārstrādāt. Tiklīdz uzkrāsies attiecīgs atkritumu daudzums, tiks veikta to 

transportēšana. 

Jaukto sadzīves atkritumu pārkraušana var būt nepieciešama lielākās pilsētās un attālākos 

rajonos, kuri atrodas tālu no galīgās apglabāšanas vietas. Šajos gadījumos tiks izveidotas 

pārkraušanas stacijas. Stacijās būs novietoti liela tilpuma atkritumu konteineri, kuros tiks 

izkrauti atkritumi no atkritumu savākšanas transporta. Pēc tam atkritumi tiks sapresēti un 

atkritumu pārvadāšanas transports nogādās konteinerus uz galīgās apglabāšanas vietu. 

Uzglabāšanas periods pārkraušanas stacijās tiks ierobežots, lai novērstu traucējumus, ko var 

radīt atkritumu sadalīšanās. 

Apstrāde 

Tiek uzskatīts, ka stratēģijas periodā atkritumu apstrāde tos sadedzinot nav ekonomiski 

izdevīga. Tomēr, tiks izstrādātas sadedzināšanas iespējas medicīniskiem atkritumiem un, 

iespējams, arī sadzīves atkritumu bīstamajiem komponentiem. Nākotnē atkritumu 

sadedzināšana var būt reāla iespēja, īpaši attiecībā uz Rīgas pilsētā radītajiem atkritumiem. 

Šis jautājums tiks pētīts stratēģijas periodā.

Atkritumu apstrāde, pārvēršot tos kompostā atkritumu ražošanas vietā, ir plaši izplatīta 

Latvijas lauku rajonos. Šī prakse tiks turpināta un sekmēta tās plašāka izmantošana arī 

nākotnē. Stratēģijas periodā tiks pētītas pilsētās radīto organisko atkritumu kompostēšanas 

iespējas (skatīt arī 5. pielikumu). 

Atkritumu atkārtota izmantošana un pārstrāde 

Stratēģijas periodā tiks veicināta atkritumu pārstrāde. Pašreizējie pasākumi šajā jomā 

turpināsies. Tomēr, ņemot vērā esošo situāciju: līdz 20% no kopējā iedzīvotāju skaita pilsētās 

un līdz 80% iedzīvotāju laiku apvidos vispār neizmanto atkritumu savākšanas sistēmu un, 

ņemot vērā patreiz ierobežotās iespējas (skat. 6. pielikumu), nav paredzēts uzsākt atkritumu 

pārstrādi plašā mērogā. Privātie uzņēmēji var izmantot esošās iespējas, ņemot aizdevumus 

ar zemiem procentiem. Tiks veicināta atkritumu pārstrāde, un atkārtota izmantošana to 

ražojošās vietās, bet īpaši tiks sekmēta atkritumu kompostēšana. 

Stratēģijas periodā atsevišķu iepakojuma materiālu atkārtota izmantošana būs obligāta. Tiks 

izstrādāti nosacījumi attiecībā uz obligātu ķīlas naudas sistēmu atspirdzinošo dzērienu stikla 

un plastmasas pudelēm. Tiks sāktas pārrunas ar iepakojamā materiāla sektoru, lai palielinātu 

atkārtotai izmantošanai nederīgā iepakojamā materiāla pārstrādi. Gadījumā, ja netiks panākta 

vienošanās ar iepakojuma rūpniecību, tiks izmantoti juridiskie instrumenti. 

Nākotnē ir paredzama papīra, kartona, stikla, metāla, plastmasas un koksnes pārstrādes un 

atkārtotas izmantošanas pieaugums. Koksnes atkritumu sadedzināšana arī tiek uzskatīta par 

pārstrādi. Atlikumi no pārstrādātajiem atkritumiem tiks nogādāti uz galīgās apglabāšanas 

vietu. 

Regulāri tiks sekots pārstrādes tirgus attīstībai. Vides aizsardzības politikas plānā ir noteikts, 

ka atkritumu pārstrādes tirgus tiks sekmēts izmantojot šādus līdzekļus: 

• nodokļu atvieglojumi pārstrādātajām precēm, 

• nodokļu atvieglojumi atkritumu pārstrādē iesaistītajiem uzņēmumiem, 

• tādu finansu līdzekļu kā dāvinājumi, kredīti un subsīdijas izmantošana. 

Palielinoties tirgus iespējām, paplašināsies dalītas atkritumu vākšanas iespējas, lai 

nodrošinātu pārstrādi pēc iespējas lielākam pārstrādei iespējamajam atkritumu daudzumam. 

Šajā gadījumā atkritumu savākšanas organizācijām būs jāievieš dalītas atkritumu vākšanas 

sistēma. Šis process tiks uzsākts pilsētās, kur kopējais iedzīvotāju skaits pārsniedz 10,000. 

Līdz laikam, kamēr otrreizējo materiālu atgriešanu apritē pilnībā neaizstās atkritumu šķirota 

vākšana, atkritumu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes procesa ietvaros apstrādāti tiks arī 

materiāli, kas šķiroti to galīgās apglabāšanas vietās (otrreizējā materiālu atgriešana). 

Pārstrādes procesa ietvaros bīstamie atkritumi tiks atdalīti no pārējiem atkritumiem. Bīstamos 

komponentus transportēs uz galīgās apglabāšanas vietu. 

Galīgā apglabāšana 

Galīgai apglabāšanai stratēģijas perioda beigās tiks izmantotas tikai sanitārās atkritumu 

izgāztuves. Šajās izgāztuvēs būs nodrošinātas iespējas drošai bīstamo atkritumu 

uzglabāšanai speciāli šim nolūkam paredzētās vietās. Tiks pārdomāta īpašu sanitāro 

izgāztuvju izveidošana bīstamajiem atkritumu komponentiem. Medicīniskie atkritumi, 

mājsaimniecības atkritumu bīstamie komponenti un līdzīgi atkritumi tiks apglabāti speciāli 

paredzētās vietās sanitārajās izgāztuvēs vai īpaši ierīkotās apglabāšanas vietās. 

Sanitārajās izgāztuvēs atkritumu reģistrēšana pēc to svara būs obligāta. Šī iemesla dēļ, katrā 

sanitārajā izgāztuvē ir jābūt svaru tiltam.

Sakarā ar to, ka pašlaik nav pieejamas labiekārtotas sanitārās izgāztuves, tuvākajos gados 

būs jāizmanto dažas esošās izgāztuves. Tuvāko gadu laikā esošo izgāztuvju skaits tiks 

samazināts līdz maksimāli 50 izgāztuvēm. Šīs 50 saglabājamās izgāztuves ir jāizvēlas, 

izmantojot vides aizsardzības, sabiedrības veselības un SAA organizēšanas iespēju kritērijus. 

Izgāztuvju apsaimniekošana ir jāuzlabo, lai izpildītu vides aizsardzības prasības. Slēdzamās 

izgāztuves tiks rekultivētas. 

Stratēģijas periodā tiks uzceltas 10 sanitārās izgāztuves. Pēc minēto izgāztuvju ierīkošanas 

esošās 50 izgāztuves tiks slēgtas un rekultivētas. 

Līdz jaunu sanitāro izgāztuvju iekārtošanai, atkritumu apglabāšanai tiks izmantots ierobežots 

skaits esošo izgāztuvju. Visus savāktos atkritumus apglabās šajās vietās. Kamēr nav 

nodrošinātas sadedzināšanas iespējas, atsevišķi savāktos medicīniskos atkritumus nāksies 

apglabāt kopā ar sadzīves atkritumiem, taču tā, lai tie neietekmē izgāztuves personāla 

veselību. 

Īpaši toksiskiem sadzīves atkritumu komponentiem, kas minēti likuma "Par dabas resursu 

nodokli" 3. pielikumā un tiek savākti atsevišķi vai to materiāli tiek atgriezti apritē pēc 

savākšanas, tiks iekārtotas pagaidu novietnes dažās no iepriekš minētajām 50 izgāztuvēm. 

Pagaidu periodā īpaši toksiskie komponenti var tikt uzglabāti, piemēram, tērauda konteineros, 

kas novietoti izgāztuvēs. 

Programmas ''500-'' ietvaros ir izstrādātas vadlīnijas izgāztuvju celtniecībai un 

apsaimniekošanai, kā arī to vietas izpētei. Stratēģijas perioda pirmajā gadā šīs vadlīnijas tiks 

pārstrādātas Ministru kabineta noteikumos. 

Otrreizējā materiālu atgriešana apritē to apglabāšanas vietās 

Pašreizējās darbības materiālu atgriešanai apritē to apglabāšanas vietās to atkārtotai 

izmantošanai var turpināties. Tomēr, laika gaitā šīs darbības tiks ierobežotas, ieviešot 

šķirošanu atkritumu ražošanas vietās (pirmreizējā materiālu atgriešana apritē). Netiek 

paredzēts, ka stratēģijas periodā šāda pieeja tiks ieviesta plašā mērogā. Tāpēc galīgās 

apglabāšanas vietās ir jāveic materiālu atgriešana apritē pēc to apglabāšanas, ja pastāv 

attiecīgās tirgus iespējas. Atkritumus ir jāsašķiro un atkārtotai izmantošanai vai pārstrādei 

paredzētos materiālus jānogādā pārstrādes vai apstrādes uzņēmumos. Bīstamie komponenti 

ir jāatdala no pārējiem atkritumiem un jāuzglabā drošā veidā. 

5. Esošās izgāztuves 

5.1. Esošo izgāztuvju apsekošana un sanācija 

Kā jau minēts stratēģijas mērķos, ir paredzēta krasa izgāztuvju skaita samazināšana. Tā 

rezultātā lielākā daļa esošo izgāztuvju būs jāslēdz. Daudzās vietās būs jāveic rekultivācijas 

un sanācijas darbi. 

Stratēģijas periodā tiks veikta esošo izgāztuvju apsekošana un novērtēta to ietekme uz vidi. 

Pamatojoties uz šo apsekojumu, tiks noteiktas vietas, kurām ir nepieciešama nekavējoša 

sanācija. Tiks izstrādāta sanācijas programma. Esošo izgāztuvju sanācija tiks veikta saskaņā 

ar minēto programmu. 

Lielā izgāztuvju skaita dēļ apsekošana jāveic vairākos posmos: gan lai nodrošinātu iespēju 

pabeigt apsekojumu pieņemamā laika periodā, gan lai nodrošinātu resursu lietderīgu 

izmantošanu. Vairāku posmu apsekojuma procesā tās izgāztuves, kuras rada nelielus 

draudus videi, var izslēgt no apsekojuma jau pašā sākumposmā, tādejādi sniedzot iespēju 

koncentrēt pūliņus tajās vietās, kurās nepieciešami noteikta apjoma rekultivācijas un 

sanācijas darbi.

Apsekojums jāveic sekojošos posmos: 

1. posms 

2. posms 

Esošā stāvokļa sākotnējais 

novērtējums 

Trūkstošās informācijas 

iegūšana 

(visām izgāztuvēm) 

(izgāztuvēm, par kurām trūkst 

informācija) 

3. posms Daļēja apsekošana (prioritizētajās izgāztuvēs) 

4. posms Pilnīga apsekošana (izgāztuvēs ar augstu riska pakāpi) 

Pirmo un otro posmu var veikt neapmeklējot izgāztuves, bet apkopojot esošo informāciju, kā 

arī iegūstot papildus informāciju no iestādēm, kuras atbildīgas par izgāztuvēm. Trešā un 

ceturtā posma izpildei būs nepieciešams apmeklēt izgāztuves. 

Lēmumi par nepieciešamajiem sanācijas darbiem jābalsta uz izgāztuvju radīto (vai nākotnē 

paredzamo) negatīvo ietekmi uz vidi. Ņemot vērā dažādu izgāztuvju atšķirīgās ietekmes 

sfēras: ietekme uz to tuvumā veicamajām saimnieciskajām darbībām, uz virszemes ūdeņiem, 

pazemes ūdeņiem, kultūras un dabas vērtībām, vai to kombinācija, būs jāizvēlas atšķirīgi 

sanācijas pasākumi. 

Bez esošajām izgāztuvēm, gandrīz katras pašvaldības teritorijā atkritumi tiek izmesti arī 

vairākās citās vietās. Stratēģijas periodā šie atkritumi tiks aizvākti no minētajām vietām. 

5.2. Esošo izgāztuvju izmantošana nākotnē 

Ne visas izgāztuves tiks slēgtas nekavējoties, visas jaunās sanitārās atkritumu izgāztuves arī 

netiks vienlaicīgi izbūvētas. Tādēļ turpmāko gadu laikā būs jāizmanto atsevišķas esošās 

izgāztuves. 

Pārejas periodā sadzīves atkritumu apglabāšanai tiks izmantotas atsevišķas esošās 

izgāztuves. Šīs vietas izvēlēsies izmantojot vides aizsardzības un SAA organizēšanas iespēju 

kritērijus. Izgāztuvēs tiks uzlabota apsaimniekošana un vides monitorings. Ja iespējams, tiks 

veikti vides aizsardzības pasākumi, sevišķi vietās, kuras nāksies paplašināt. 

Pārejas periodā tiks izmantotas 50% no esošajām izgāztuvēm vai pat mazāk. Tai pašā laikā, 

tiks nodrošināts, ka pārvadājumu attālums, ko nāksies veikt esošajām atkritumu 

apsaimniekošanas organizācijām, būs tām pieņemams. Tas tiks darīts tādēļ, lai pārejas 

periodā nevajadzētu veikt atkritumu pārkraušanu vai iegādāties jaunu transporta līdzekļus 

Izgāztuves, kuras strādās pārejas periodā, apsaimniekos tās pašas organizācijas, kas to dara 

jau šobrīd. 

6. Organizācija 

6.1. Ievads 

Veidojot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, ir jāpieņem lēmumi attiecībā uz 

atbildību sadali SAA un uz teritoriju, kādā SAA tiks organizēta. Abi aspekti tiks apskatīti šajā 

nodaļā. Tiks apspriestas arī privātā sektora iesaistīšanas iespējas. 

6.2. Teritorija, kurā tiek organizēta SAA 

Teritorija, kurā SAA tiek organizēta, ir lielā mērā atkarīga no ekonomiskiem faktoriem, 

piemēram, rajons, kuru apkalpo viena sanitārā izgāztuve. Latvijā radītais atkritumu daudzums 

ir pārāk mazs, lai attaisnotu sanitārās izgāztuves izveidošanu katras pašvaldības teritorijā.

Pat vairākos pagastos un rajona centra pilsētā saražotais atkritumu daudzums ir tikai neliela 

daļa no Getliņos apglabātā atkritumu daudzuma gadā. Pamatojoties uz ekonomiskiem 

apsvērumiem, ir tikai divas iespējas: viena vai divas sanitārās izgāztuves rajonā vai tikai viena 

sanitārā izgāztuve, kas apkalpo vairāk nekā vienu rajonu. Abi varianti ir salīdzināti 4. 

pielikumā. 

Lai attaisnotu investīcijas vides aizsardzībā un atkritumu reģistrēšanā un, lai nodrošinātu 

saprātīgu atmaksāšanas periodu, sanitārajai izgāztuvei ir jāuzņem vismaz 500,000 tonnas 

atkritumu 20 gadu laikā. Maksimālais daudzums netiek ierobežots. Piemēram, Getliņi saņem 

aptuveni 375,000 tonnas atkritumu gadā, no kuriem vairāk nekā 50% ir sadzīves atkritumi. 

Tas sastāda 30% no kopējā atkritumu daudzuma Latvijā. Minētais skaitlis: vismaz 500,000t 

atkritumu 20 gadu laikā, nozīmē, ka atlikušajiem 70% ir jāizveido ne vairāk kā aptuveni 20 

sanitārās izgāztuves Latvijā. Minimālais izgāztuvju skaits ir atkarīgs no transporta izmaksām. 

Lai SA savākšanas sistēma būtu elastīga, efektīva un ekonomiski izdevīga, ir jānosaka arī 

minimālā SAA teritorija. SAA sistēma, kas ir atkarīga no vienas atkritumu savākšanas 

mašīnas, nevar tikt uzskatīta par elastīgu, efektīvu un ekonomiski izdevīgu. Sistēma, kurā ir 8 

vai vairāk transportlīdzekļi varētu tāda būt, ar nosacījumu, ka arī citas prasības tiek pildītas. 

Atkritumu savākšanas organizācijai ir jābūt pietiekoši lielai, lai tā spētu maksāt par 

nepieciešamo aprīkojumu, piemēram, rezerves atkritumu savākšanas mašīnu, kas varētu tikt 

izmantota gadījumā, ja kādai citai atkritumu savākšanas mašīnai ir nepieciešams remonts. Arī 

par remontdarbnīcas uzturēšanu var maksāt tikai pietiekoši liela organizācija. Minimālais 

transportlīdzekļu skaits vienai organizācijai ir 8-10, plus viens rezervē. 

Pamatojoties uz visu iepriekš teikto, esam izvēlējušies teritoriju, kas ir lielāka par vienu 

rajonu. Viena sanitārā izgāztuve apkalpos vismaz 100,000 līdz 125,000 iedzīvotājus. Tādu 

pašu iedzīvotāju skaitu var apkalpot viena atkritumu savācējorganizācija, kurai ir 8-10 

attiecīga izmēra atkritumu savākšanas mašīnas. Tādējādi viena sadzīves atkritumu 

apsaimniekošanas organizācija un viena sanitārā izgāztuve apkalpos teritoriju, kas nosegs 

pat līdz četrus rajonus. 

Protams, ne jau visi atkritumu apsaimniekošanas ķēdes aspekti var tikt vai tiem ir jābūt 

organizētiem vienādā teritorijā. Atkritumu apsaimniekošana to ražošanas vietā vai tuvu tai, 

ieskaitot atkritumu daudzuma samazināšanu to ražošanas vietā, nogādāšanu ārpus atkritumu 

ražošanas vietas, šķirošanu uz vietas (kur un kad tas ir iespējams) un pagaidu uzglabāšanu 

ārpusē, var organizēt pašvaldības līmenī. No otras puses, atkritumu pārstrādi vajadzētu 

organizēt lielākā mērogā, jo nav ticams, ka katrā trešajā vai ceturtajā rajonā tiks izveidots 

atkritumu pārstrādes uzņēmums visiem pārstrādājamo atkritumu veidiem. 

6.3. Atbildība, kompetence un pienākumi 

SAA sistēmas veidošanas izejas punkts ir tas, ka atbildību par atkritumu apsaimniekošanu 

Latvijā uzņemas valsts vai vietējās pašvaldības. Ja privātais sektors nenodrošina atbilstošus 

atkritumu savākšanas un apglabāšanas pakalpojumus, valsts organizāciju pienākums ir 

organizēt SAA sistēmu. Tomēr, gadījumos, kad privātais sektors vēlas darboties sadzīves 

atkritumu apsaimniekošanas tirgū, valsts var un tai vajadzētu to atļaut un veicināt. Tai pašā 

laikā, valsts organizācijas vēl arvien būs atbildīgas par darba izpildi labā kvalitātē. To 

pienākums ir kontrolēt attiecīgo uzdevumu izpildi. 

Saskaņā ar citu SAA sistēmas izveides principu, atbildība, kuru var uzlikt zemākā valsts 

pārvaldes līmenī, nav uzliekama augstākam valsts pārvaldes līmenim. Rajona vadībai nav 

jāatbild par uzdevumiem, kurus var veikt pašvaldību līmenī. Kontrole un ieviešana ir jāveic 

valsts pārvaldes iestādei, kura atrodas augstākā līmenī nekā tā iestāde, kas ir atbildīga par 

SAA organizēšanu vai uzdevumu izpildi. Privāto kompāniju kontroli var veikt atbildīgā valsts 

pārvaldes iestāde.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, virzoties uz priekšu pa atkritumu apsaimniekošanas ķēdi, 

atbildība paceļas augstākā valsts pārvaldes līmenī. Pagastu un pilsētu pašvaldības un, 

protams, arī paši atkritumu ražotāji var būt atbildīgi par atkritumu ražošanas novēršanu, 

nogādāšanu ārpus to ražošanas vietas, šķirošanu uz vietas un glabāšanu ārpusē. 

Ņemot vērā teritorijas lielumu, kurā tiks organizēta SAA, atbildība par atkritumu savākšanu un 

transportēšanu, kā arī galīgo apglabāšanu ir jāuzņemas organizācijai, kas atrodas augstākā 

līmenī nekā vietējās pašvaldības. Tā kā šādas organizācijas pašlaik nav, ir jāizveido jauna 

organizācija. Tā kā parasti tiek uzskatīts, ka atkritumu savākšana un apglabāšana ir 

pašvaldības uzdevums, tad pašvaldībām ir jāpiedalās minētajās organizācijās. 

Paturot prātā visu iepriekšminēto, ir nolemts izveidot starp-pašvaldību organizāciju, 

turpmākajā tekstā Starp-pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas organizācija vai SPAAO. Tā 

būs administratīva organizācija, kas atbildēs par atkritumu savākšanu, transportēšanu un 

apglabāšanu. SPAAO organizēs SAA pašvaldību vārdā un rūpēsies par viņu kopējām 

interesēm šajā laukā. Kopumā ir paredzēts izveidot 10 šādas organizācijas. 

Jautājums par SPAAO formu tiks izlemts vēlāk. SPAAO var tikt izveidota kā starp-pašvaldību 

uzņēmums. Šajā gadījumā pašvaldībai piederēs organizācijas, kas apkalpos minētās 

pašvaldības teritoriju, akcijas. Akciju daudzums būs atkarīgs no iedzīvotāju skaita. Kopējais 

pašvaldībām piederošais akciju daudzums būs 100%. Tomēr ir jāapsver arī privātā sektora 

iesaistīšana SPAAO. Akcijas, kas būs pašvaldību īpašumā, nevarēs pārdot. Akcionāri 

kontrolēs SPAAO darbību. 

Neatkarīgi no tā, kāda būs SPAAO forma, tā pilnībā piederēs un to kontrolēs 

pašvaldības, kuras šī organizācija apkalpos. 

Neatkarīgi no SPAAO formas, ir jānodrošina, ka visas pašvaldības, kuras tajā piedalās, spēj 

ietekmēt tās darbību. Organizācijā nedrīkst dominēt viena vai divas lielākās pašvaldības, arī 

ne pēc administratīvi teritoriālās reformas. 

Valstij (VARAM un/vai Ekonomikas ministrijai) ir jāuzņemas atbildība par atkritumu pārstrādes 

koordinēšanu un sekmēšanu. Ar pārstrādi saistītās darbības faktiskā ieviešana paliks privātā 

sektora kompetencē. 

Atbildība par politikas izstrādāšanu un sabiedrisko organizāciju un vietējo pašvaldību 

uzraudzību ir jāuzņemas valsts pārvaldes iestādēm, kas atrodas augstākā līmenī nekā 

atbildīgās valsts pārvaldes iestādes. Saskaņā ar iepriekš teikto, tas nozīmē, ka parasti tā ir 

centrālā līmeņa valdība. RVP varētu būt kontrolējošas valsts iestādes, kuras veic pagastu vai 

pilsētu atbildībā esošo uzdevumu izpildes kontroli. 

Lai gan visi iepriekšminētie soļi ir jāņem vērā veidojot atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, 

ne jau visos posmos ir nepieciešama atkritumu apsaimniekotājorganizācijas vai atbildīgās 

valsts iestādes praktiska līdzdalība. Piemēram, ja atkritumu savākšanai netiek izmantoti 

konteineri, atbildīgā valsts pārvaldes iestāde var ierobežot savu piedalīšanos, izstrādājot 

norādījumus par atkritumu iesaiņojumu un laiku, kad atkritumi ir jānovieto mājas ārpusē, nevis 

tieši piedalīties atkritumu izvešanā. Citos gadījumos valsts pārvaldes iestādes var piedalīties, 

piemēram, izsniedzot standartveida mājsaimniecības atkritumu konteinerus. 

Turpmāk tekstā tiek apskatītas iespējas attiecībā uz atbildību, kompetenci un pienākumiem. 

6.3.1. Ministru kabinets 

Ministru kabinets apstiprina šo stratēģiju un lemj par izmaiņām tajā vai stratēģijas 

nomainīšanu. MK apstiprina vadlīnijas, norādījumus un noteikumus, kurus sagatavo VARAM 

un/vai citas ministrijas. 

6.3.2. VARAM

VARAM ir valsts institūcija, kura atbild par politikas izstrādāšanu. Tas ietver SAA stratēģijas 

izstrādāšanu, likuma par SAA, pakārtoto likumdošanas aktu un vadlīniju un norādījumu 

izstrādāšanu. Ir jāizstrādā pakārtotie likumdošanas akti un vadlīnijas un norādījumi sanitāro 

izgāztuvju celtniecībai, vietas izvēlei un esošo izgāztuvju sanācijai (skat. arī nodaļu par 

likumdošanu). VARAM būs atbildīga par to atkritumu apsaimniekošanas rajonu (reģionu) 

noteikšanu, kurus apkalpos viena sanitārā izgāztuve un viena SPAAO. VARAM sniegs 

norādījumus šo reģionu SPAAO par to, kā izstrādāt reģionālos SAA plānus. VARAM izstrādās 

SPAAO standartstatūtus un kārtību, saskaņā ar kuru pašvaldības apstiprinās minētos 

statūtus. 

VARAM apstiprinās reģionālos SAA plānus, un, ja reģionos šādi plāni nav izstrādāti likumā 

paredzētajā laikā, VARAM būs atbildīga par minēto plānu izstrādes organizēšanu, izmantojot 

reģiona līdzekļus. VARAM ar tai pakļauto struktūru palīdzību jākontrolē reģionālo plānu 

izpilde. 

VARAM apstiprinās vietējo pašvaldību izstrādātos saistošos noteikumus par atkritumu 

ražotāju uzdevumiem atkritumu apsaimniekošanā. Ja pašvaldība šādus noteikumus 

neizstrādā, tos izstrādā VARAM izmantojot attiecīgās pašvaldības līdzekļus. 

Papildus politikas izstrādei VARAM būs atbildīga par atļauju izsniegšanu atkritumu 

apglabāšanas vietām. Atļaujas netiks izsniegtas bez Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN), kas 

raksturo piedāvātās sanitārās izgāztuves ietekmi uz vidi. 

VARAM atbild par pārstrādes tirgus izpēti, regulāru novērošanu un tā attīstības sekmēšanu. 

Konsultējoties un sadarbībā ar citām ministrijām, VARAM ir jāveicina un jāuzsāk priekšlikumu 

izstrāde attiecībā uz pasākumiem, kas veicinās pārstrādes tirgus izveidi. Tie varētu būt 

nodokļu atvieglojumi pārstrādātajām precēm un atkritumu pārstrādē iesaistītajiem 

uzņēmumiem un citi finansu līdzekļi, kā piemēram, dāvinājumi, kredīti un subsīdijas. VARAM 

vai kāda cita ministrija, ja tas būs vairāk tās kompetencē, iesniegs attiecīgos priekšlikumus 

Ministru kabinetam apstiprināšanai. 

6.3.3. Vienotā tarifus regulējošā padome 

Vienotā tarifus regulējošā padome, kura tiks izveidota tuvākajā nākotnē saskaņā ar likumu, ko 

gatavo Ekonomikas ministrija, citu uzdevumu starpā, noteiks arī minimālo un maksimālo tarifu 

par atkritumu savākšanu un apglabāšanu. Minētā padome noteiks par cik procentiem 

pašvaldības var paaugstināt tarifus, lai segtu savas izmaksas. SPAAO noteiktos tarifus par 

atkritumu savākšanas un izvešanas pakalpojumiem būs jāapstiprina šajā padomē. 

6.3.4. Starp-pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas organizācijas 

Starp-pašvaldību atkritumu apsaimniekošanas organizācijas strādās Ministru kabineta vai 

Saeimas apstiprināto ietvaru robežās. SPAA organizācijām būs jāizstrādā reģionālie SAA 

plāni likumā paredzētajā laikā. Plānus ir jāiesniedz VARAM apstiprināšanai. Minētie plāni tiks 

izstrādāti saskaņā ar Nacionālo stratēģiju un VARAM vadlīnijām. 

Pamatojoties uz VARAM izstrādātajiem standartstatūtiem, SPAAO izstrādās organizācijas 

statūtus, kurus iesniegs savā teritorijā esošajām pašvaldībām apstiprināšanai. Statūtos 

jāiekļauj arī sadaļa par SPAAO kontroles, ko veiks organizācijā esošās pašvaldības, 

procedūru. 

SPAAO atbildēs par sadzīves atkritumu savākšanas, transportēšanas un apglabāšanas 

organizēšanu. Minētās organizācijas var izvēlēties pašas veikt atkritumu savākšanu vai 

transportēšanu vai izmantot privāto sektoru minēto uzdevumu veikšanai. 

SPAAO ir tiesības noteikt kādā veidā (iesaiņojumā) atkritumu ražotājiem jānogādā savus 

atkritumus ārpus to rašanās vietām.

SPAAO būs atbildīgas par sanitāro izgāztuvju sagatavošanu un izveidi reģiona robežās. 

Sagatavošana ietver vietas izvēli, IVN sagatavošanu, sanitārās izgāztuves atļaujas iegūšanu 

un zemes iegādi. Izveidošana ietver sanitārās izgāztuves projekta izstrādi un celtniecību. 

Sanitārās izgāztuves celtniecība tiks veikta saskaņā ar izsniegto atļauju. 

SPAAO atbildēs par sanitāro izgāztuvju darbību, un tās būs to īpašnieces. Organizācijas var 

brīvi izvēlēties vai veikt sanitāro izgāztuvju apsaimniekošanu pašām, vai iesaistīt privāto 

sektoru. Tomēr SPAAO pienākums ir pašām veikt kontroli un atkritumu reģistrāciju. 

SPAAO pienākums ir reizi gadā informēt VARAM un VDC par veiktās kontroles un atkritumu 

reģistrēšanas rezultātiem. 

SPAAO ir tiesības noteikt SAA tarifus vienotās tarifus regulējošās padomes noteikto limitu 

robežās. 

SPAAO izstrādā tās teritorijā esošo izgāztuvju sanācijas plānus. 

SPAAO pienākums ir vismaz reizi gadā noorganizēt tikšanos ar pašvaldībām, kuras atrodas 

SPAAO apkalpojamajā teritorijā. Šajās sanāksmēs SPAAO iesniedz pašvaldībām 

apstiprināšanai visu nepieciešamo informāciju par SAA. 

6.3.5. Pašvaldības 

Pašvaldības būs atbildīgas par SPAA organizāciju izveidošanu sadarbībā ar pārējām reģiona 

pašvaldībām, kā to ir noteikusi VARAM un apstiprinājis Ministru kabinets. Ar šīm prasībām 

tiks papildināts likums ''Par pašvaldībām". 

Pilsētām, kur kopējais iedzīvotāju skaits ir lielāks par 100,000, starp-pašvaldību atkritumu 

apsaimniekošanas organizācijās nav jāiesaistās. Neskatoties uz to, minētajām pilsētām būs 

jāsadarbojas un jākoordinē sava rīcība ar SPAAO un jāizmanto kopīga sanitārā izgāztuve 

atkritumu apglabāšanai. Izņemot sanitārās izgāztuves uzturēšanu, šīm pilsētām būs tie paši 

uzdevumi, atbildība un kompetence kā SPAAO. 

Pašvaldības ir atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu to rašanās vietās vai tuvu tām. Tas 

ietver atkritumu rašanās novēršanu, izvešanu no to rašanās vietām, šķirošanu uz vietas un 

uzglabāšanu ārpusē. 

Pašvaldību pienākums būs izstrādāt saistošus noteikumus saskaņā ar SPAAO izstrādātajiem 

SAA plāniem par to, kā atkritumu ražotājiem ir jāapsaimnieko radītie atkritumi. Konsultējoties 

ar SPAAO, pašvaldību pienākums ir noteikt vietas atkritumu uzglabāšanai ārpusē un laikus, 

kad atkritumus var novietot šajās vietās. Pašvaldībām ir jāizstrādā noteikumi, saskaņā ar 

kuriem atkritumu savākšanas pakalpojumu izmantošana ir obligāta visām fiziskām un 

juridiskām personām un, kuros ir noteiktas sankcijas par izdarītajiem pārkāpumiem. 

Noteikumus ir jāapstiprina VARAM. 

Pašvaldību uzdevums ir informēt iedzīvotājus par iespējām samazināt radīto atkritumu 

daudzumu un par atkritumu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi to rašanās vietās. 

Pašvaldībām ir jāveicina atkritumu kompostēšana to rašanās vietā. 

Pašvaldībām ir jākontrolē un jānovērš atkritumu izgāšana neatļautās vietās pašvaldības 

teritorijas robežās. Tām ir tiesības sodīt pārkāpējus saskaņā ar izstrādātajiem noteikumiem. 

Pašvaldībām ir jāuztur sava teritorija tīra. Ja atkritumi ir izmesti neatļautās vietās, pašvaldības 

ir atbildīgas par šo vietu sakopšanu, ja iespējams, izmantojot piesārņotāja līdzekļus. 

Pašvaldībām ir tiesības izstrādāt pašvaldības SAA plānu. Ja pašvaldība nolemj šādu plānu 

izstrādāt, tas jāapstiprina SPAA organizācijā.

Pašvaldību pienākums ir iekasēt SPAAO noteiktos tarifus no katras fiziskās un juridiskās 

personas. Pašvaldības var izvēlēties vai iedzīvotāji veic minētos maksājumus pašvaldībai, vai 

tiek panākta vienošanās ar, piemēram, ūdenssaimniecības uzņēmumu par tarifu iekļaušanu 

samaksā par dzeramo ūdeni, vai tiek izveidota kāda cita tarifu iekasēšanas sistēma. 

Pašvaldību pienākums ir pārskaitīt SPAAO summu, kas tiek aprēķināta noteiktos tarifus 

pareizinot ar iedzīvotāju un attiecīgi arī juridisko personu skaitu, likumā vai SPAAO statūtos 

paredzētajā laikā. 

Pašvaldībām ir tiesības paaugstināt tarifus, nepārsniedzot maksimālo summu, kuru ir 

noteikusi vienotā tarifus regulējoša padome, lai segtu savus izdevumus, kuri ir radušies 

attiecīgo uzdevumu izpildes rezultātā, piemēram, veicot tarifu iekasēšanu, organizējot 

sabiedrības apziņas celšanas pasākumus, u.t.t. 

Pašvaldību pienākums ir kontrolēt SPAA organizācijas darbību. Lai pildītu šo pienākumu, 

pašvaldību grupai, kura pārstāv vismaz 10% no SPAAO apkalpotajiem iedzīvotājiem, ir 

tiesības pieprasīt SPAAO organizēt papildus sanāksmi. 

6.3.6. Reģionālās vides pārvaldes (RVP) 

Reģionālajām Vides pārvaldēm ir padomdevēja loma SAA. Tām ir tiesības aicinātām un 

neaicinātām sniegt padomus SPAAO attiecībā uz sanitāro izgāztuvju vietas izvēli un to 

celtniecību. RVP ir atbildīgas par sadarbības un koordinācijas veicināšanu starp pašvaldībām. 

RVP palīdzēs VARAM kontrolēt reģionālo SAA plānu izpildi. 

RVP organizēs, koordinēs un veicinās esošo izgāztuvju brīvprātīgu vai obligātu apsekošanu, 

slēgšanu un sanāciju savās teritorijās. RVP apstiprinās SPAAO izstrādātos sanācijas plānus. 

REPS ir atbildīgas par pašvaldībām uzdoto uzdevumu izpildes kontroli, kā arī REPS ir 

jāsadarbojas ar pašvaldībām, veicot kontroli un normatīvo aktu piemērošanu. 

RVP pienākums ir kontrolēt un novērst atkritumu izgāšanu neatļautās vietās savas teritorijas 

robežās un sodīt pārkāpējus likumā paredzētajā kārtībā. 

RVP pienākums ir kontrolēt, vai to teritorijā esošās sanitārās izgāztuves atbilst izsniegtās 

atļaujas prasībām. RVP ir tiesības pieprasīt un iegūt visu nepieciešamo informāciju no 

SPAAO, lai veiktu šī uzdevuma izpildi. RVP ir tiesības pielietot likumā noteiktos līdzekļus, lai 

nodrošinātu izgāztuves atbilstību minētajām prasībām. 

6.4. Privātā sektora iesaistīšana 

Var nosaukt vairākas privatizācijas priekšrocības un trūkumus. Tomēr, ir jāsaprot, ka 

privatizācija pati par sevi nav mērķis, un tā nav obligāta prasība kvalitatīvai atkritumu 

apsaimniekošanai. Ne visā Latvijā jau ir pienācis īstais laiks privātā sektora iesaistīšanai. 

Tomēr privātā iniciatīva ir pieņemama, un to vajadzētu atbalstīt. 

Ja SPAAO nolemj iesaistīt privāto sektoru SAA uzdevumu izpildē, tam ir jānotiek pamatojoties 

uz pareizām konkursa procedūrām. Paziņojums par konkursa izsludināšanu ir jāpublicē 

centrālajās avīzēs, un jāparedz iespēja iesniegt konkursa dokumentus ir jābūt vismaz trim 

privātajām kompānijām. Minētie dokumenti ir jāizskata saskaņā ar likumā noteikto konkursa 

kārtību. Ar izvēlēto kompāniju līgumu noslēdz uz laiku, kas nav mazāks par pieciem gadiem, 

bet nav ilgāks par septiņiem gadiem. Saskaņā ar līguma noteikumiem, tikai SPAA 

organizācijas var lauzt līgumu pirms noteiktā termiņa beigām, ja otra līgumslēdzējpuse 

nepilda līgumā noteiktās saistības. Ja tiek iesaistīts privātais sektors, SPAAO pienākums ir 

veikt maksājumus darba uzņēmējam katru mēnesi līgumā paredzētā laika periodā. 

SPAAO var izsludināt vienu konkursu visu SAA uzdevumu veikšanai savā teritorijā, vai 

vairākus konkursus dažādu uzdevumu izpildei, piem., atkritumu savākšanai vienā no SPAAO 

teritorijas daļām. Atsevišķu konkursu var izsludināt darbības veikšanai sanitārajās izgāztuvēs.

SPAA organizācijas pienākums ir kontrolēt otras līgumslēdzējpuses darba izpildi. Kontroles 

un reģistrēšanas uzdevumi nedrīkst tikt deleģēti privātai kompānijai. 

Privātās kompānijas var uzsākt atkritumu pārstrādi, pirms tam saņemot atļauju no VARAM vai 

ministrijai pakļautajām struktūrām. 

6.5. Atkritumu ražotāji 

Atkritumu ražotāji būs atbildīgi par atkritumu pareizu nogādi ārpus to rašanās vietām. Tiem 

būs jārīkojas saskaņā ar vietējiem noteikumiem un jānogādā atkritumi īpaši ierādītās vietās 

pagaidu uzglabāšanai. Kā jau teikts 4. nodaļā, attālums līdz šim vietām būs pēc iespējas 

mazs. Tomēr atkritumu ražotājiem lauku rajonos varbūt nāksies nogādāt atkritumus līdz 

tuvākajam ceļam, pa kuru savākšanas mašīnas var piebraukt, vai līdz atkritumu savākšanas 

centriem, kādi tiks izveidoti apdzīvotās vietās. 

7. Sabiedrības apziņa un izglītošana 

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas uzlabošana nebūs veiksmīga bez Latvijas iedzīvotāju 

līdzdarbības. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad liela iedzīvotāju daļa neizmanto atkritumu 

savākšanas pakalpojumus un izgāž atkritumus sev izdevīgās vietās, ir jāveic pasākumi, lai 

iedzīvotāji sāktu apzināties kādas sekas var būt šādai rīcībai. 

Sabiedrības apziņas celšana un izglītošana pati par sevi neko nemainīs un var pat izraisīt 

pretēju efektu. Apziņas celšanai un izglītošanai jāiet roku rokā ar atkritumu savākšanas un 

apglabāšanas pakalpojumu uzlabošanu. Toties vietās, kur tiks ieviesta uzlabota atkritumu 

savākšanas sistēma, ir jānotiek iedzīvotāju apziņas celšanas pasākumiem. 

Izglītošana attiecībā uz atkritumu samazināšanu un pārstrādi ir nepārtraukts process, kurā 

īpaša uzmanība ir pievērsta Latvijas jauniešiem. 

Sabiedrības apziņas celšana un izglītošana ir visu valsts pārvaldes līmeņu un pašvaldību, kā 

arī NVO un izglītības iestāžu kompetencē. Centrālā valdība būs atbildīga par vispārīgās 

informācijas izplatīšanu Latvijas iedzīvotājiem. Galvenokārt tiks izmantoti masu informācijas 

līdzekļi un brošūras. Vietējās pašvaldības organizēs pasākumus sabiedrības apziņas celšanai 

laikā, kad tiks ieviesta uzlabotā SAA sistēma. Kā jau minēts, informācija tiks nodrošināta 

izmantojot masu informācijas līdzekļus un brošūras, bez tam minēto pasākumu ietvaros var 

tikt organizētas informatīvās sanāksmes un vizītes uz mājām. Jauniešu izglītošanai 

nepieciešamā informācija jāiekļauj pamatskolu un vidusskolu mācību programmās. Ir jāveido 

speciāli kursi SAA ekspertu apmācībai augstākajās mācību iestādēs un universitātēs Latvijā. 

8. Likumdošana, kontrole un ieviešana 

Kā jau minēts 6. nodaļā, VARAM ir atbildīga par likuma "Par sadzīves atkritumiem" un 

nepieciešamo norādījumu, vadlīniju un noteikumu izstrādāšanu. Bez atbilstošas 

likumdošanas struktūras un tās ieviešanas, sadzīves atkritumu sistēmas uzlabošana nebūs 

nekas vairāk kā labs nodoms. Tāpēc organizācija, atbildība, kompetence un ieviešanas 

mehānismi tiks apskatīti likumā ''Par sadzīves atkritumiem''. Šī stratēģija nodrošina pamatu 

likuma izstrādāšanai. Starp daudziem citiem jautājumiem likums apskatīs arī 6. un 9. nodaļās 

minētos jautājumus. Izstrādājot likumu, tiks ņemtas vērā arī atbilstošās ES direktīvas. 

Likumā tiks apskatīti šādi jautājumi: 

• definīcijas; 

• kompetence, atbildība un pienākumi; 

• atkritumu ražotāju atbildība;

• atļaujas; 

• reģistrācija un plānošana; 

• atkritumu savākšanas, transportēšanas un apglabāšanas organizēšana; 

• starppašvaldību atkritumu apsaimniekošanas organizāciju izveidoana; 

• galīgā apglabāšana; 

• ietekmes uz vidi novērtējums (IVN); 

• ekonomiskie līdzekļi; 

• kontrole un ievieana. 

Likums ''Par sadzīves atkritumiem'' kalpos kā jumta likums, kurš noteiks vispārējo sadzīves 

atkritumu apsaimniekošanas struktūru Latvijā. Lai izvairītos no dažādām likuma 

interpretācijām, tajā ir jāiekļauj skaidras terminu definīcijas. Likumā jāparedz precīzu 

kompetences, atbildības un pienākumu sadali starp dažādiem valsts pārvaldes līmeņiem. 

Minēto likumu apstiprinās Saeima. 

Detaļas, piem., standarti, normas un procedūras tiks aprakstīti pakārtotajos normatīvajos 

aktos vai norādījumos un vadlīnijās. Minētos normatīvos aktus apstiprinās Ministru kabinets 

nevis Saeima. 

Ja likums nosaka struktūru, bet detaļas ir aprakstītas pakārtotajos normatīvajos aktos, tad 

minētās detaļas var daudz vieglāk pielāgot mainoties situācijai. 

Pakārtotie normatīvie akti, norādījumi un vadlīnijas tiks izstrādāti attiecībā uz šādiem 

jautājumiem: 

• Esošo izgāztuvju slēgšana, sanācija un rekultivēšana. Tiks aprakstīta kārtība 

saskaņā ar kuru esošās izgāztuves tiks sarindotas atkarībā no to radītās negatīvās 

ietekmes uz vidi. Tiks noteikta kārtība, saskaņā ar kuru ir veicami pētījumi uz vietas 

un apskatīti pasākumi, kas jāveic esošajās izgāztuvēs, lai mazinātu negatīvo ietekmi 

uz vidi. 

• Sanitāro izgāztuvju vietas izvēle. Tiks aprakstīta kārtība, saskaņā ar kuru notiek 

vietas izvēle jaunajai sanitārajai izgāztuvei, kā arī tiks uzskaitīti tie dokumenti, kurus 

jāsagatavo, lai saņemtu VARAM apstiprinājumu par izvēlēto vietu. 

• Sanitāro izgāztuvju celtniecība un apsaimniekošana. Tiks noteiktas normas jauno 

sanitāro izgāztuvju celtniecībai, tai skaitā infiltrātu un biogāzu savākšanai un 

pārstrādei, nosacījumi attiecībā uz atkritumu reģistrēšanu, kā arī augsnes un 

pazemes ūdeņu aizsardzības normas. 

• Reģionālo SAA plānu saturs. Tiks noteiktas prasības SPAAO izstrādātajiem sadzīves 

atkritumu apsaimniekošanas plāniem. 

VARAM sagatavos iepriekšminētos normatīvos aktus un iesniegs tos Ministru kabinetā 

apstiprināšanai. 

Lai varētu īstenot šo stratēģiju, nepieciešams izstrādāt likumu un pakārtotos normatīvos aktus 

par sadzīves atkritumiem un jāveic attiecīgie labojumi likumā '' Par pašvaldībām''. Šajā likumā 

ir jāiekļauj obligāta prasība par SPAAO izveidošanu, ko veic pašvaldības atkritumu 

apsaimniekošanas teritorijā, kuru nosaka Ministru kabinets. Tiks izstrādāti noteikumi attiecībā 

uz obligātu maksājumu veikšanu par atkritumu savākšanas pakalpojumiem. VARAM 

sagatavos izmaiņas likumā "Par pašvaldībām". 

Šīs stratēģijas ieviešana ietver atkritumu apglabāšanas vietu skaita ievērojamu 

samazināšanu, - no 558 līdz aptuveni 10. Tāpēc būs nepieciešams izdarīt izmaiņas arī likumā 

"Par dabas resursu nodokli". Par atkritumu apglabāšanu iekasētais dabas resursu nodoklis 

būs jāizmanto SAA vajadzībām, kas nozīmē, ka pašlaik paredzētie 60% būs jāsadala starp 

SPAAO un visām pašvaldībām, kas piedalās SPAAO. Kā jānotiek šim sadalījumam, tiks 

noteikts atsevišķā labojumā likumam "Par dabas resursu nodokli".

Ja netiek panākta brīvprātīga vienošanās ar iepakojuma rūpniecību, ir jāizstrādā noteikumi, 

saskaņā ar kuriem pastāvēs obligāta ķīlas naudas sistēma atspirdzinošo dzērienu stikla un 

plastmasas pudelēm. Šajā sakarā tiks veikti labojumi likuma '' Par dabas resursu nodokli '' 

nodaļā, kas attiecas uz iepakojumu. 

9. Investīcijas un līdzekļu sadale, izdevumi un finansējums 

SAA sistēmas uzlabošana Latvijā prasīs nopietnas investīcijas, bet, lai nodrošinātu minētās 

sistēmas finansiālo dzīvotspēju, būs nepieciešams nodrošināt izmaksu atgūšanu, ko var 

panākt izmantojot pareizi izveidotu tarifu aprēķinu un maksājumu ievākšanas sistēmu. Abi 

jautājumi tiks apskatīti šajā nodaļā. Bez tam, tiks apskatīti arī personāla resursu jautājumi. 

9.1. Investīcijas 

Stratēģijas periodā tiks izveidotas 10 sanitārās izgāztuves. Tam būs nepieciešamas 

sākotnējās investīcijas apmēram 30.000.000 Ls apmērā (skat. 4. pielikumu). Sākotnējās 

investīcijas iekļauj 10 sanitāro izgāztuvju izveidi, kā arī izmaksas 5 ha teritorijas izbūvei ar 

īpašu izolējošo slāni katrā sanitārajā izgāztuvē. Papildus sekcijas tiks izbūvētas vēlākā laika 

posmā. Investīciju apjoms 1997. gada cenās sastāda aptuveni 580,000 Ls par hektāru. 

Kopējā investīciju summa, kas ir nepieciešama, lai noorganizētu atkritumu savākšanu un 

transportēšanu tiek vērtēta 23 miljonu latu apmērā. Šajā summā nav iekļautas Rīgai 

nepieciešamās investīcijas. Investīcijas iekļauj savākšanas un apkalpošanas transportu, 

pārkraušanas punktus, remontdarbnīcas un papildus aprīkojumu, kā piemēram, biroja 

aprīkojums (skat. 4. pielikumu). 

Esošo izgāztuvju sanācijai arī būs nepieciešamas investīcijas. Esošo izgāztuvju apsekošanai 

un izpētei būs nepieciešami aptuveni 300,000 Ls. Sanācijai nepieciešamo investīciju apjoms 

tiek vērtēts virs 10 milj. Ls. Jāņem vērā, ka šis skaitlis iegūts izmantojot vairākus 

pieņēmumus, jo šobrīd pastāv rinda neskaidrību (skat. arī ''Vadlīnijas esošo izgāztuvju 

apsekošanai un sanācijai''). 

Sanitārajām izgāztuvēm nepieciešamās investīcijas tiks finansētas no valsts budžeta, 

starptautiskām finansu institūcijām (SFI) un donoru ieguldījumiem dāvinājumu un aizdevumu 

veidā. Bez tam, arī pašvaldībām būs jāpiedalās finansēšanā. Investīcijas atkritumu 

savākšanas un transportēšanas sistēmas izveidošanai tiks finansētas no šiem pašiem 

avotiem, kā arī privātiem ieguldījumiem. Valdības mērķis ir finansēt nepieciešamās 

investīcijas ar valsts budžeta dotāciju, aizdevumu, ārvalstu dāvinājumu un pašvaldību 

ieguldījumu palīdzību, piemēram, šādā sadalījumā: valsts budžets - 30%; dāvinājumi - 30%; 

aizdevumi - 30% un ieguldījums no pašvaldībām - 10 %. Bez tam, iesaistot privāto sektoru, 

būtu iespējams piesaistīt arī privātās investīcijas. 

9.2. Izmaksas un finansējums 

SAA izmaksas sastāv no kapitāla izmaksām, darbības un uzturēšanas izmaksām. Bez tam, ir 

jāsedz papildus izmaksas, kas radīsies nākotnē sakarā ar jaunceļamo sanitāro izgāztuvju 

slēgšanu un to aprūpi pēc slēgšanas. Šīs izmaksas nav ietvertas turpmākajos aprēķinos. To 

segšanai varētu tikt izveidoti īpaši fondi, kas veidotos no maksājumiem par dabas resursu 

nodokli par atkritumu apglabāšanu attiecīgajā sanitārajā izgāztuvē. Arī esošo izgāztuvju 

sanācijas darbu izmaksas nav iekļautas turpmākajos aprēķinos. Šīs izmaksas segs Vides 

aizsardzības fonds. 

Detālāka informācija par izmaksām un finansēm atrodama 4. pielikumā.

9.2.1. Sanitārās atkritumu izgāztuves izmaksas 

Lai novērtētu kapitāla izmaksas, tiek pieņemts, ka kopējo investīciju atmaksas periods ir 10 

gadi. Aprēķinos lietots anuitātes faktors procentu likmei 10% gadā. 

Tekošās izmaksas aprēķinātas ņemot vērā darbaspēka izmaksas, darbības un uzturēšanas 

izdevumi rēķināti kā 10% no iekārtu izmaksām, aprēķinātas arī kontroles un monitoringa 

izmaksas, kā arī neparedzēti izdevumi. 

Kopējās kapitāla izmaksas 10 sanitāro atkritumu izgāztuvju uzturēšanai vērtētas 5 milj. Ls 

gadā. Kopējās darbības un uzturēšanas izmaksas vērtētas 3 milj. Ls. gadā. Izmaksas mēnesī 

uz vienu iedzīvotāju tiek vērtētas aptuveni 0,14 Ls apjomā. Izmaksas iestāžu un komerciālo 

atkritumu ražotājiem sastādīs apmēram 9 Ls par tonnu. 

9.2.2. Savākšanas un transportēšanas izmaksas 

Lai novērtētu kapitāla izmaksas, tiek pieņemts, ka kopējo investīciju atmaksas periods ir 10 

gadi. Aprēķinos lietots anuitātes faktors procentu likmei 10% gadā. 

Darbības un uzturēšanas izmaksas rēķinātas ņemot vērā darbaspēka izmaksas un darbības 

un uzturēšanas izmaksa, kas rēķinātas 20% apjomā no attiecīgajām investīcijām. 

Kapitāla izmaksas valstī kopumā vērtētas 3,5 milj. Ls apjomā. Darbības un uzturēšanas 

izdevumi ietver algas, degvielu un iekārtu apkopi. Desmit SPAAO kopējie tekošie izdevumi 

sastādītu 5, 6 milj. Ls gadā. Tas nozīmē, ka izmaksas uz 1 iedzīvotāju mēnesī par atkritumu 

savākšanu un transportēšanu sastādīs aptuveni 0,18 Ls. Izmaksas iestāžu un komerciālo 

atkritumu ražotājiem sastādīs apmēram 11 Ls par tonnu. 

9.2.3. Kopējās izmaksas uz vienu iedzīvotāju un par vienu tonnu 

Atkritumu savākšanas, transportēšanas un apglabāšanas kopējās izmaksas sastādīs 

aptuveni 0,35 Ls uz vienu iedzīvotāju mēnesī, jeb 20 Ls par tonnu. Šajās izmaksās iekļauta 

arī kopējo investīciju amortizācija. Gadījumā, ja nepieciešams amortizēt tikai aizdevumus, 

izmaksas uz vienu iedzīvotāju mēnesī sastādīs aptuveni 0.20 Ls un par vienu tonnu - 12 Ls. 

Šajos tarifos iekļauti maksājumi par dabas resursu nodokli - 0,02 Ls uz iedzīvotāju mēnesī. 

Esošo izgāztuvju sanācijas darbu izmaksas šajos aprēķinos nav iekļautas. 

9.2.4. Izmaksu atgūšana 

Tā kā Latvijas valdība ir nolēmusi sekot principam, saskaņā ar kuru maksā piesārņotājs 

(VAPP, 1995), finansējums sadzīves atkritumu apsaimniekošanai tiks saņemts no atkritumu 

ražotāju maksājumiem. Attiecībā uz sadzīves atkritumiem, minētie atkritumu ražotāji ir 

mājsaimniecības, komerciālie uzņēmumi un iestādes. 

Ja principu "maksā piesārņotājs" tulko burtiski, tad tas nozīmē, ka katram atkritumu ražotājam 

ir jāmaksā tieši tik daudz, cik ir nepieciešams, lai segtu viņa radīto atkritumu daudzuma 

savākšanas un apglabāšanas izmaksas. Tā kā katrs ražotājs saražo atšķirīgu atkritumu 

daudzumu, tad katram atkritumu ražotājam būtu jāmaksā atšķirīga summa. Tas, protams, 

tehniski un ekonomiski nav lietderīgi. 

Tāpēc tarifi attiecībā uz mājsaimniecībā radītajiem atkritumiem tiks noteikti atkarībā no cilvēku 

skaita. Ja tiks noteikti dažādi tarifi atkarībā no iedzīvotāju maksātspējas, tad pašvaldībām būs 

jāsubsidē SAA. 

Lielajiem komerciālo un iestāžu sadzīves atkritumu ražotājiem tarifus noteiks atkarībā no 

radītā atkritumu daudzuma. Tarifus var iekasēt kā īres maksu par konteineriem vai atkarībā 

no privāto konteineru iztukšošanas reižu skaita.

Tarifu iekasēšanas sistēma būs tāda, kas liks maksāt ikvienam. Tikai tādā gadījumā varam 

būt droši, ka mērķis "90% no visiem saražotajiem sadzīves atkritumiem būs savākti" tiks 

sasniegts. Ja tarifu maksājumu veikšana ir atstāta iedzīvotāju labas gribas ziņā, daudzi 

iedzīvotāji nemaksās un atkritumu izmešana dabā turpināsies. Ja cilvēki ir spiesti maksāt par 

izveidoto sistēmu un tā ir viegli pieejama, tad viņi tajā arī piedalās. 

9.3. Personāla resursi 

Šīs stratēģijas ieviešanai būs nepieciešami personāla resursi. Tos būs jānodrošina VARAM 

un RVP. Bez tam, personāls būs nepieciešams arī SPAAO. Ārzemju konsultantu ieguldījums 

arī var būt nepieciešams, taču tas šajā nodaļā netiek apspriests, jo tam būs tikai pagaidu 

raksturs. 

Saskaņā ar šo stratēģiju, VARAM būs atbildīga par SAA politikas tālāku attīstīšanu, 

izstrādājot likumus un pakārtotos normatīvos aktus, nosakot atkritumu apsaimniekošanas 

reģionus u.t.t. Politikas attīstības gaitā, VARAM veiks politikas ieviešanas rezultātu 

novērtēšanu un, ja nepieciešams, izmaiņas politikas dokumentos. Var uzskatīt, ka reģionālo 

SAA plānu apstiprināšana ir daļa no novērtēšanas procesa. Lai gan VARAM var izmantot 

konsultantu palīdzību, šī uzdevuma veikšanai ir jānodrošina viens atbildīgais darbinieks uz 

pilnu slodzi. 

VARAM būs atbildīga par atļauju izsniegšanu jaunajām sanitārajām izgāztuvēm. Lai varētu 

izsniegt minētās atļaujas, obligāti nepieciešams veikt Ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN). 

VARAM būs cieši iesaistīta sanitārās izgāztuves atļaujas pieteikuma formas un IVN 

izstrādāšanā. Pēc tam VARAM būs jāsagatavo sanitārās izgāztuves atļauja. Katrai sanitārajai 

izgāztuvei būs nepieciešams vairāku cilvēkmēnešu darba ieguldījums. Minēto uzdevumu 

izpildei būtu nepieciešams viens darbinieks uz pusslodzi. 

RVP būs jākoordinē un jāveicina starppašvaldību sadarbība, jākonsultē SPAAO sanitāro 

izgāztuvju vietas izvēles jautājumos, jāveic pašvaldību uzraudzība, jākontrolē visas esošās 

izgāztuves un jaunās sanitārās izgāztuves un jāapstiprina esošo izgāztuvju sanācijas plāni. 

Tomēr, nākotnē RVP nebūs atbildīga par atļauju izsniegšanu parastajām izgāztuvēm, un 

esošo izgāztuvju skaits, kurās RVP būs jāveic kontrole tiks ievērojami samazināts. Saskaņā 

ar visu iepriekš minēto, ir paredzēts, ka savu jauno uzdevumu izpildi RVP var nodrošināt 

izmantojot esošās personāla rezerves. 

Arī jaunizveidotajām SPAAO būs nepieciešams personāls. Katrai organizācijai būs 

nepieciešami apmēram četri vadošie darbinieki uz pilnu slodzi, trīs darbinieki organizācijas 

aprīkojuma uzturēšanai, 25 šoferi un 50 strādnieki/atkritumu savācēji. Kompetentas 

kandidatūras personālam var atrast pašvaldības darbinieku vidū, kuri pašlaik ir iesaistīti SAA 

uzdevumu izpildē. 

10. Ieviešana 

Šīs stratēģijas ieviešana tiks uzsākta divos līmeņos. Valsts līmenī tiks izstrādāti 

nepieciešamie likumi, likumu labojumi, pakārtotie normatīvie akti, u.t.t., tiks pieņemti lēmumi 

attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas reģioniem, tiks radīti priekšnosacījumi SAA sistēmas 

institucionālai un finansiālai dzīvotspējai Latvijā. Šo uzdevumu veikšanai nepieciešamie 

pasākumi ir aprakstīti iepriekšējās nodaļās. Tos veiks VARAM sadarbībā ar citām 

iesaistītajām ministrijām. Ir paredzēts, ka šo uzdevumu izpildei ir nepieciešams pusotrs gads. 

Papildus stratēģijas ieviešanas pasākumiem valsts līmenī, stratēģijas ieviešana tiks uzsākta 

arī izmēģinājuma teritorijā. Valmieras atkritumu apsaimniekošanas reģions ir izvēlētā 

izmēģinājuma teritorija. Tajā ietilpst Limbažu, Valkas, Valmieras un Cēsu rajoni. Minēto 

teritoriju izvēlējās šādu iemeslu dēļ:

• Ienākumu līmenis šajā rajonā vairāk vai mazāk atbilst vidējam ienākumu līmenim, un, 

sakarā ar kokmateriālu rūpniecības attīstību, ekonomiskā situācija uzlabojas, kas ļauj 

cerēt, ka neradīsies lielas problēmas attiecībā uz jaunieviestās SAA sistēmas 

apmaksāšanu. 

• Šajā reģionā nav lielu pilsētu, kurām varētu būt sava patstāvīga SAA sistēma, tāpēc 

visām pašvaldībām ir jābūt iesaistītām SPAA organizācijā. Tādējādi varēs optimāli 

izmantot šī projekta demonstrācijas un apmācību funkcijas. 

• Šajā teritorijā, lai gan ne plašā mērogā, tomēr pastāv pašvaldību sadarbība sadzīves 

atkritumu apsaimniekošanas jomā. Attieksme pret uzlabojumiem vides aizsardzības 

jomā visumā ir pozitīva. Šo iemeslu dēļ, stratēģijas sekmīgas ieviešanas iespējas 

minētajā teritorijā ir daudz lielākas nekā jebkur citur Latvijā. 

• Izmēģinājuma teritorijā atrodas Ziemeļvidzemes dabas aizsardzības komplekss un 

Gaujas Nacionālā parka lielākā daļa. Stratēģijas ātrāka ieviešana šajā izmēģinājuma 

teritorijā dos savu ieguldījumu minēto dabas objektu aizsardzībā. 

Izmēģinājuma projekta ietvaros ir jāizveido SPAAO, jāizstrādā SAA plāns un jāiegādājas 

nepieciešamais aprīkojums, lai nodrošinātu SAA sistēmas darbu. Tiks ierīkota arī sanitārā 

izgāztuve. Šo darbu gaitā tiks ievērota sekojoša kārtība: vietas izvēle, Ietekmes uz vidi 

novērtējums (IVN), detalizētais izgāztuves projekts, izgāztuves celtniecība un aprīkojuma 

iegāde. 

Pašvaldībām, kuras atrodas izmēģinājuma teritorijā, tiks sniegts būtisks atbalsts, lai izveidotu 

un ieviestu tarifu iekasēšanas sistēmu un organizētu sabiedrības izglītošanas pasākumus. 

Sākuma posmā palīdzību saņems arī SPAAO vadība. Ir paredzēts, ka izmēģinājuma projekta 

ieviešanas periods būs 36 mēneši. Uzlabojumi atkritumu savākšanā paredzami jau pirmajā 

gadā. Atlikušajā projekta realizācijas laikā tiks izveidota sanitārā atkritumu izgāztuve. 8. 

pielikumā aprakstīts izmēģinājuma projekta aptuvens ieviešanas plāns. 

Papildus iepriekš minētajām darbībām, tiks veikts visu izmēģinājuma teritorijā esošo 

izgāztuvju apsekojums. Pamatojoties uz veiktā apsekojuma rezultātiem, izgāztuves tiks 

sarindotas atkarībā no to ietekmes uz vidi. Tiks apspriesti un organizēti pasākumi vietās, 

kuras rada būtisku negatīvu ietekmi uz vidi un/vai cilvēka veselību. Vēlāk tiks apsvērtas 

iespējas uzsākt izmēģinājuma projektus attiecībā uz atkritumu dalītu vākšanu, kompostēšanu 

un pārstrādi vienā no izmēģinājuma teritorijas pilsētām. 

Izmēģinājuma teritorijā regulāri tiks izvērtēti stratēģijas ieviešanas rezultāti. Ja nepieciešams, 

tiks izdarīti grozījumi šajā stratēģijā aprakstītajā SAA politikā, un iegūto pieredzi izmantos 

stratēģijas ieviešanai citos Latvijas rajonos. 

Stratēģijas ieviešanas plāns visai Latvijai tiks izstrādāts pirmajos stratēģijas perioda gados. 

Minētais plāns balstīsies uz izmēģinājuma projekta rezultātiem. Stratēģijas ieviešana pārējā 

Latvijas teritorijā vispirms tiks uzsākta pilsētās, kā arī rajonos, kur ir izvietoti nacionālie parki, 

dabas rezervāti un/vai dabas aizsardzības kompleksi. 

Līdz stratēģijas pilnai ieviešanai netiks veidotas jaunas parastās izgāztuves, taču, kur vien 

iespējams, esošās tiks slēgtas. Līdz stratēģijas ieviešanai esošās atkritumu savākšanas, 

tarifu aprēķināšanas un iekasēšanas sistēmas netiks mainītas. 

Pārejas periodā tiks izmantotas 50% no esošajām izgāztuvēm, vai pat mazāk. Tai pašā laikā, 

tiks nodrošināts, ka pārvadājumu attālums, ko nāksies veikt esošajām atkritumu 

apsaimniekoanas organizācijām, būs tām pieņemams. Tas tiks nodrošināts tādēļ, lai pārejas 

periodā nebūtu nepieciešams veikt atkritumu pārkraušanu vai iegādāties jaunu transporta 

līdzekļus. Izgāztuves, kuras strādās pārejas periodā, apsaimniekos tās pašas organizācijas, 

kas to dara jau šobrīd.

1. PIELIKUMS STRATĒĢIJAS VEIDOTĀJI (PERSONU SARAKSTS) 

VADĪBAS GRUPAS SASTĀVS 

Valts Vilnītis, VARAM, Vadītājs (vēlāk aizvietoja vadītāja vietnieks) 

Ilze Doniņa, VARAM, vadītāja vietniece (vēlāk vadītāja) 

Maija Grase, VARAM 

Lolita Čače, VARAM 

Vija Gēme, VARAM 

Ieva Saleniece, VARAM 

Ilgonis Štrauss, VARAM 

Ivita Peipiņa, VARAM 

Inga Linde, VARAM 

Gaida Galakrodziniece, VARAM, Vides valsts inspekcija 

Ivars Ozoliņš, VARAM, Valsts ģeoloģijas dienests 

Arnolds Lukševics, VARAM, Vides valsts ekspertīzes pārvalde 

Ilmārs Lustiks, VARAM, Vides datu centrs 

Andris Plaudis, Ministru prezidenta padomnieks vides aizsardzības jautājumos 

Dita Bloka, Labklājības ministrija 

Irēna Rečicka, Finansu ministrija 

Marija Eberšteine, Ekonomikas ministrija 

Rūta Bendere, Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas asociācija 

DARBA GRUPAS SASTĀVS 

Maija Grase (Ministra padomniece) 

Gastons Gūtmanis (Rīgas pilsētas Dome) 

Arnolds Lukševics (Vides valsts ekspertīzes pārvalde) 

Māra Sīle (Lielrīgas Reģionālā vides pārvalde) 

Anna Ādamsone (Ventspils Reģionālā vides pārvalde) 

Sergejs Babuškins (Ekonomikas ministrija) 

Uģis Zanders (Finansu ministrija) 

Gita Rūtiņa (Labklājības ministrija) 

Ligita Začesta (Pašvaldību savienība) 

Ivita Peipiņa (Pašvaldību lietu pārvalde) 

Ilze Doniņa (VARAM) 

Signe Zakka (VARAM) 

Jānis Prols (vietējais konsultants, Geo-Konsultants) 

Valdis Segliņš (vietējais konsultants, Latvijas universitāte) 

Jan G. Tessink (Carl Bro a|s) 

Carsten Skov (Carl Bro a|s) 

Wim Gerritsen (Overaiselas province, Nīderlande) 

veicinātāji: 

Sandra Ruża 

Līga Blanka 

Ilze Vilka (Carl Bro Latvia) 

Tulki: 

Iveta Ševkāne 

Elita Bernāne 

SEMINĀRU DALĪBNIEKI 

Imants Auders, Dobeles pilsētas Dome 

Alberts Auziņš, VARAM, Būvniecības departaments 

Anna Ādamsone, Ventspils Reģionālā vides pārvalde 

Sergejs Babuškins, Ekonomikas ministrija** 

Andrejs Baļčūns, Latvijas Pašvaldību savienība 

Rūta Bendere, Latvijas Atkritumu apsaimniekošanas asociācija 

Agris Bēriņš, Talsu pilsētas Dome ** 

Mārtiņš Bērziņš, Valmieras Reģionālā vides pārvalde (Limbažu nodaļa)

Helmuts Briežkalns, Valmieras pilsētas Dome** 

Dita Bloka, Labklājības ministrija 

Jānis Blūms, Saldus pilsētas Dome ** 

Antra Bormane, Labklājības ministrija * 

Zigfrīds Brūvers, VARAM, Projektu departaments 

Gunārs Bubulis, SIA Kulk; Latvijas atkritumu saimniecības uzņēmēju asociācija 

Undīne Būde, Latvijas Iepakojumu asociācija 

Visvaldis Ciršs, Zasas pagasta Padome ** 

Lolita Čače, VARAM, Reģionālās attīstības departaments 

Vladimirs Čudeckis, Hoetica ATV 

Jāzeps Daugilis, Daugavpils Spec. ATU ** 

Ilze Doniņa, VARAM, Vides aizsardzības departaments 

Ervīns Dūniņš, Madonas pilsētas DzĪKS 

Augusts Dzerkalis, Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas projekts 

Marija Eberšteine, Ekonomikas ministrija 

Rita Eiduka, Rēzeknes RVP * 

Modris Ekšteins, Grobiņas pagasta valde 

Baiba Gaile, VARAM, Projektu departaments ** 

Gaida Galakrodziniece, VARAM, Vides valsts inspekcija 

Vija Gēme, VARAM ** 

Maija Grase, VARAM 

Andis Grospiņš, Labklājības ministrija ** 

Gastons Gūtmanis, Rīgas pilsētas Dome 

Inta Hahele, Daugavpils RVP ** 

Vladimirs Ivdra, SIA ''Nehlsen'' * 

Bent Soeholm Jepsen, Carl Bro Latvia * 

Lars Mikkel Johannessen, Carl Bro Energy and Environment * 

Ženija Jonase, Labklājības ministrija ** 

Pāvels Kacers, Daugavpils RVP ** 

Jānis Kaprālis, Lielrīgas RVP 

Valdis Klēviņš, Salacas pagasta valde 

Inese Kondratoviča, Daugavpils RVP * 

Lūcija Konošonoka, VARAM, Vides aizsardzības departaments 

Arkādijs Korņickis, Maļinovas pagasta valde 

Uldis Krilovs, Liepāja, SIA ''Tari'' ** 

Kārlis Krūzs, Latvijas Universitāte ** 

Vasīlijs Kuzmins, Daugavpils KUP 

Ludmila Laškova, Daugavpils RVP 

Dagnija Lauciniece, Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas projekts 

Spīdola Lielmane, Limbažu rajona padome 

Vīgants Liepiņš, Skrundas fonds ** 

Dace Liepniece, Liepājas RVP 

Inga Linde, VARAM, Juridiskais departaments 

Arnolds Lukševics, VARAM, Vides valsts ekspertīzes pārvalde 

Ilgmārs Lustiks, Vides datu centrs 

Elga Nilsone, Vides veselības centrs ** 

Ivars Ozoliņš, Valsts ģeoloģijas dienests ** 

Gatis Pāvils, VARAM, * 

Ruta Pazdere, VARAM, Būvniecības departaments ** 

Ivita Peipiņa, VARAM, Pašvaldību lietu pārvalde 

Andris Plaudis, Ministru prezidenta padomnieks vides aizsardzības jautājumos 

Rojs Plaudis, VARAM, Juridiskais departaments ** 

Modris Prikulis, Salacas pagasta valde 

Jānis Prols, Geo-Konsultants 

Biruta Puķīte, Jelgavas RVP 

Inga Putāne, Dobeles Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums** 

Jānis Ramats, Salacgrīvas pilsētas valde 

Irēna Rečicka, Finansu ministrija ** 

Rita Rumba, VARAM ** 

Ērika Ruskule, Rēzeknes RVP**

Ieva Saleniece, VARAM, Projektu departaments 

Edgars Sarkans, Getliņi 2 ** 

Ēriks Sauļūns, SIA ''Nehlsen'' ** 

Valdis Segliņš, konsultants, Latvijas Universitāte 

Ivans Semjonovs, VARAM, Vides aizsardzības departaments * 

Māra Sīle, Lielrīgas RVP 

Silvija Sīle, Tehniskā universitāte 

Carsten Skov, Carl Bro Energy and Environment ** 

Daiga Slišāne, Rēzeknes RVP** 

Anita Stabulniece, Jelgavas Dome 

Ģirts Strazdiņš, Vides aizsardzības klubs 

Edijs Šmits, Ainażu pilsētas valde 

Ilgonis Štrauss, VARAM, Projektu departaments * 

Sniedzīte Sprukte, Hoetica ATV ** 

Dzintars Trapāns, Smiltenes Namu un komunālo uzņēmumu pārvalde ** 

Jan Gerrit Tesink, Carl Bro International 

Sandra Urtāne, žurnāliste no ''Tirgotāju Vēstneša'' 

Vilnis Velde, Valmieras RVP 

Aldis Vidużs, Latvijas atkritumu saimniecības uzņēmēju asociācija 

Maira Villere, SIA ''Nehlsen'' ** 

Valts Vilnītis, VARAM, Vides aizsardzības departaments * 

Ligita Začesta, Pašvaldību savienība ** 

Signe Zakka, VARAM, Projektu departaments 

Uģis Zanders, Finansu Ministrija ** 

Lilija Zandersone, VVEP * 

Inga Zudāne, Madonas RVP 

Mārīte Zvejniece, Auru pagasta padome 

* tikai pirmā semināra dalībnieki 

** tikai otrā semināra dalībnieki 

Veicinātāji: 

Ilze Vilka, Carl Bro Latvia 

Līga Blanka, VARAM 

Sandra Ruża, VARAM 

Jānis Pļavinkis, VARAM 

Vilnis Bernards, VARAM 

Edgars Bojārs, Vides konsultāciju un monitoringa centrs 

Ineta Saulīte, Carl Bro Latvia 

Baiba Rotberga (otrās konferences vadītāja) 

Elita Bernāne, tulks

2. PIELIKUMS ATKRITUMU RAŽOŠANA UN TO SASTĀVS, PAŠLAIK UN NĀKOTNĒ 

2.1 Atkritumu ražošana un to sastāvs pašlaik 

Tabulā sniegts vērtējums par patreizējiem mājsaimniecības atkritumu ražošanas apjomiem. 

—ie skaitļi pamatojas uz pilsētu apmeklējumiem, kā arī datiem, ko sagatavoja RVPs un 

vietējās pašvaldības. 

Rīgā 

Pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 10 000 

Pilsētās ar iedzīvotāju skaitu no 5 000 līdz 10 000 

Apdzīvotās vietas ar iedzīvotāju skaitu no 2 000 līdz 5 000 

Apdzīvotās vietas ar iedzīvotāju skaitu no 1 000 līdz 2 000 

Apdzīvotās vietas ar iedzīvotāju skaitu no 100 līdz 1 000 

Apdzīvotās vietas ar iedzīvotāju skaitu zem 100 

240 kg/iedz.*gadā 

216 kg/ iedz.*gadā 






Saskaņā ar tabulā sniegtajiem skaitļiem, kopējais mājsaimniecības atkritumu apjoms gadā 

sastāda 465 000 līdz 500 000 tonnas. Papildus mājsaimniecību atkritumiem, sadzīves 

atkritumu sastāvā ietilpst arī komerciālu un iestāžu atkritumi. Savākto datu analīze liecina, ka 

to apjoms sastāda aptuveni 30% no mājsaimniecību atkritumiem. Tādejādi, visticamākais, ka 

kopējais sadzīves atkritumu apjoms gadā sastāda 600,000 līdz 700,000 tonnas. 

Precīza informācija par atkritumu sastāvu nav pieejama. Tomēr daži rādītāji liecina, ka 

lielākās pilsētās organisko atkritumu daļa ir vairāk nekā 50%, bet mazpilsētās un ciematos - 

mazāk nekā 10% no kopējā atkritumu daudzuma. Atkritumos, kas tiek izvesti no zemnieku 

saimniecībām un apdzīvotām vietām ar kopējo iedzīvotāju skaitu zem 100, organiskās 

sastāvdaļas praktiski nav. Organisko sastāvdaļu procents atkritumos ir zemāks tādēļ, ka tie 

uz vietas tiek kompostēti, vai izbaroti lopiem. Komposts tiek izmantots dārzos un laukos. 

2.2 Iedzīvotāju skaita prognoze 

Iedzīvotāju skaita prognozei laikam līdz 2015. gadam tika ņemti vērā šādi faktori: 

• iedzīvotāju skaita izmaiņas laika posmā no 1935. līdz 1996. gadam, 

• dzimstība, mirstība un dabīgais pieaugums laika posmā no 1980. līdz 1995. gadam, 

• dabīgais pieaugums laika posmā no 1991. līdz 1995. gadam, 

• kopējā migrācija laika posmā no 1991. līdz 1995. gadam, 

• noslēgto un š”irto laulību skaits laika posmā no 1980. līdz 1995. gadam, 

• vīriešu un sieviešu vidējais vecums 1996. gada sākumā, 

• prognozētā ekonomiskā attīstība Latvijā (skat. arī nākošo sadaļu). 

Prognozes rezultāti atspoguļoti 1. tabulā 

GADS IEDZĪVOTĀJU SKAITS 

1996 2,529,543 -- 

1997 2,377,770 -6 

1998 2,258,881 -5 

1999 2,191,115 -3 

2000 2,169,204 -1 

2001 2,169,204 0 

IEDZĪVOTĀJU 

PROCENTUĀLAIS 

PIEAUGUMS (%)

2002 2,169,204 0 

2003 2,190,896 1 

2004 2,212,805 1 

2005 2,234,933 1 

2006 2,279,631 2 

2007 2,325,224 2 

2008 2,371,728 2 

2009 2,419,163 2 

2010 2,467,546 2 

2011 2,541,573 3 

2012 2,617,820 3 

2013 2,696,354 3 

2014 2,777,245 3 

2015 2,860,562 3 

2.3 Ekonomiskās attīstības prognoze 

1. Tabula Iedzīvotāju skaita prognoze. 

Pamatojoties uz pēdējo gadu rezultātiem, Ekonomikas ministrija izstrādājusi Latvijas 

ekonomiskās attīstības prgnozi laika posmam līdz 2000. gadam. Prognoze aplūko divus 

attīstības scenārijus: pamatscenāriju un optimistisko scenāriju. Tabulā šie scenāriji 

atspoguļoti formā, kas pielāgota atkritumu ražošanas apjomu prognozēšanai, izmainot 

absolūtos rādītājus par relatīviem rādītājiem (procentiem). 

GADS PAMATSCENĀRIJS OPTIMISTISKAIS SCENĀRIJS 

1993 100.00% 100.00% 

1994 100.60% 100.60% 

1995 98.99% 98.99% 

1996 101.47% 101.47% 

1997 103.90% 106.03% 

1998 107.02% 111.54% 

1999 109.16% 118.24% 

2000 112.43% 124.39% 

2. Tabula Ekonomiskās situācijas prognoze laika posmam līdz 2000. gadam, salīdzinot 

ar 1993. gadu. 

Laika posmam no 2000. līdz 2015. gadam šie skaitļi tika ekstrapolēti. Bez tam, attīstīti 3 

scenāriji divu vietā: pesimistiskais, pamat-, un optimistiskais scenārijs. Tie ir sekojoši: 

• pesimistiskais scenārijs: pamatscenārijs līdz 2000. gadam, bez turpmākas 

ekonomiskās attīstības pēc 2000. gada; 

• pamatscenārijs: pēc 2000. gada ekonomiskais pieaugums ikgadu sastāda 2,5%; 

• optimistiskais scenārijs: pēc 2000. gada ekonomiskais pieaugums ikgadu sastāda 

5,6%. 

Šie scenāriji atspoguļoti 3. tabulā.

2.4 Sadzīves atkritumu ražošanas prognoze 

Ziņojumā par patrreizējo sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmu Latvijā sniegts arī 

vērtējums par patrreizējiem sadzīves atkritumu ražošanas apjomiem un tajā, kā visticamākie, 

sniegti sekojoši skaitļi: 

Kopējais sadzīves atkritumu ražošanas apjoms Latvijā sastāda 600,000 līdz 700,000 tonnas 

gadā. No tām, 465,000 līdz 500,000 tonnas ir mājsaimniecību atkritumi. 

• Šie skaitļi izmantoti kā pamats tālakiem aprēķiniem sadzīves atkritumu ražošanas 

apjomu prognozei laika posmā līdz 2015. gadam. 

• Prognozei izmantoti sekojoši pieņēmumi: 

• Izmaiņas atkritumu ražošanas apjomos uz vienu iedzīvotāju rē”inātas kā logaritmiska 

funkcija no ekonomiskās situācijas valstī. 

• Sadzīves atkritumu ne-mājsaimnieciskā komponente procentuāli nemainās (aptuveni 

25%). 

Pamatojoties uz iedzīvotāju skaita prognozi, ekonomiskās attīstības prognozi un 

iepriekšminētajiem skaitļiem un pieņēmumiem, izstrādāti trīs scenāriji: minimālais, optimālais 

un maksimālais atkritumu ražošanas apjoms. šie scenāriji ir sekojoši: 

• Minimālais scenārijs: pašreizējais sadzīves atkritumu ražošanas apjoms ir aptuveni 

600,000 tonnas gadā jeb 238 kg uz vienu iedzīvotāju gadā. Ekonomiskā attīstība 

virzīsies pa pesimistiskā scenārija ceļu. 

• Optimālais scenārijs: pašreizējais sadzīves atkritumu ražošanas apjoms ir aptuveni 


virzīsies pa pamatscenārija ceļu. 

• Maksimālais scenārijs: pašreizējais sadzīves atkritumu ražošanas apjoms ir aptuveni 


virzīsies pa optimistiskā scenārija ceļu. 

Katram scenārijam aprē”ināti atkritumu ražošanas apjomi laika posmā līdz 2015. gadam. 

Rezultāti atspoguļoti 3. tabulā un grafikā.

3. Tabula Ekonomiskās attīstības scenāriji, iedzīvotāju skaita prognoze un sadzīves atkritumu ražošanas apjomu prognoze. 

GADS EKONOMISKĀS ATTĪSTĪBAS SCENĀRIJS IEDZĪV. SKAITS 

ATKRITUMU RAŽOANAS APJOMS UZ 

1 IEDZ. (kg/G) 

KOPĒJAIS ATKRITUMU 

RAŽOANAS APJOMS (t/G) 

Pesimistiskais Pamat Optimistiskais Min. Maks. Optimālais Min. Maks. Optimālais 

1993 100.00% 100.00% 100.00% 2656958 238 277 257 632356 735977 682838 

1994 100.60% 100.60% 100.60% 2606176 239 278 258 621858 723759 671502 

1995 98.99% 98.99% 98.99% 2565854 237 276 256 608021 707655 656561 

1996 101.47% 101.47% 101.47% 2529543 238 277 257 602031 700683 650093 

1997 103.90% 103.90% 106.03% 2377770 242 284 261 575177 675151 621094 

1998 107.02% 107.02% 111.54% 2258881 245 290 264 553219 654969 597384 

1999 109.16% 109.16% 118.24% 2191115 247 297 267 541043 650457 584235 

2000 112.43% 112.43% 124.39% 2169204 250 303 270 542164 656989 585446 

2001 112.43% 115.24% 131.35% 2169204 250 309 273 542159 671002 591337 

2002 112.43% 118.12% 138.71% 2169204 250 316 275 542159 685015 597229 

2003 112.43% 121.08% 146.47% 2190896 250 322 278 547581 706018 609152 

2004 112.43% 124.10% 154.68% 2212805 250 329 281 553056 727373 621254 

2005 112.43% 127.21% 163.34% 2234933 250 335 283 558587 749084 633537 

2006 112.43% 130.39% 172.49% 2279631 250 342 286 569758 778792 652399 

2007 112.43% 133.65% 182.15% 2325224 250 348 289 581154 809389 671763 

2008 112.43% 136.99% 192.35% 2371728 250 355 292 592777 840898 691640 

2009 112.43% 140.41% 203.12% 2419163 250 361 294 604632 873344 712043 

2010 112.43% 143.92% 214.49% 2467546 250 367 297 616725 906751 732986 

2011 112.43% 147.52% 226.50% 2541573 250 374 300 635227 950372 761879 

2012 112.43% 151.21% 239.19% 2617820 250 380 302 654284 995794 791846 

2013 112.43% 154.99% 252.58% 2696354 250 387 305 673912 1043086 822925 

2014 112.43% 158.86% 266.73% 2777245 250 393 308 694129 1092319 855156 

2015 112.43% 162.84% 281.66% 2860562 250 400 311 714953 1143568 888580

3. PIELIKUMS ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANAS 

ALTERNATĪVO ELEMENTU SALĪDZINĀJUMS 

3.1 Atkritumu apsaimniekošana to ražošanas vietā 

Šajā sadaļā tiks aplūkotas visas darbības posmā starp atkritumu ražošanu un to savākšanu. šī 

posma elementi ir: 

• atkritumu rašanās novēršana jeb samazināšana, 

• atkritumu nogādāšana ārpus atkritumu ražošanas vietas (piem., mājas), 

• šķirošana uz vietas, 

• uzglabāšana ārpus mājas. 

3.1.1 Atkritumu rašanās novēršana jeb samazināšana 

Atkritumu rašanās novēršana ir nozīmīgs sadzīves atkritumu apsaimniekošanas elements. 

Samazinot atkritumu apjomus, iespējams samazināt arī atkritumu savākšanas un apglabāšanas 

izmaksas. Lai gan tas prasīs atkritumu ražotāju un citu iesaistīto papildus pūliņus, galarezultātā 

atkritumu rašanās novēršana nesīs tikai labumu. 

Runājot par sadzīves atkritumiem, to ražotāju uzvedība ir noteicošais faktors atkritumu rašanās 

novēršanā. Būs nepieciešams mainīt patērētāju uzvedību, tā lai tā būtu videi labvēlīgāka. Lai 

panāktu šo izmaiņu, būs nepieciešams rīkot sabiedrības izglītošanas pasākumus. 

Svarīgs dalībnieks atkritumu samazināšanas jomā ir Iepakojuma asociācija. Ja produktu 

iepakojamā materiāla apjoms samazinās, samazināsies arī atkritumu daudzums. Lai sasniegtu 

rezultātus šajā jomā, tiks izmantota likumdošana un brīvprātīgas vienošanās. 

Visbeidzot, iepakojamā materiāla atkārtota izmantošana var būt svarīgs līdzeklis atkritumu 

samazināšanai. Minētais jautājums tiks apspriests šī pielikuma sadaļā par atkārtotu 

izmantošanu un pārstrādi. 

Apsvērumi 

Lai atkritumu samazināšanā sasniegtu labākos rezultātus, jāpielieto visi šī pielikuma sadaļās 

aprakstītie līdzekļi. 

3.1.2 Atkritumu izlikšana ārpus to rašanās vietas 

Atkritumu izlikšanai ārpus to rašanās vietas var tikt apsvērtas sekojošas iespējas: 

• brīva izvēle (maisos, konteineros, kartona kastēs, utt.); 

• standartveida atkritumu tilpumi: 

o maisi (plastmasas vai papīra) 

o plastmasas konteineri (piem.. ± 120 l) 

o metāla konteineri (piem. ± 40 l) 

• kopējas lietošanas konteineri (piem., ar riteņiem ± 1100 l); 

• atkritumu savākšanas centri; 

• atkritumu savākšanas mašīna. 

Brīva izvēle 

Ja atkritumu ražotājs var izvēlēties veidu, kādā izlikt atkritumus ārpus to rašanās vietas, tiks 

izmantoti visdažādākie atkritumu iesaiņojuma veidi: kartona kastes, plastmasas maisi vai 

atkārtoti izmantojamas tvertnes, daži atkritumu ražotāji var izvēlēties izlikt savus atkritumus 

ārpusē bez iesaiņojuma. Ja atkritumi tiek izlikti uzglabāšanai kopējas lietošanas atkritumu

konteinerā, tas neradīs problēmas, bet ja atkritumi šādā veidā tiek novietoti tieši uz ielas, 

atkritumu savācējiem tas radīs dažādas grūtības, atkritumus var izvazāt vējš, kaķi, suņi, putni 

un grauzēji. Tādēļ šo variantu ir iespējams lietot gadījumā, ja atkritumi tiek izlikti kopējas 

lietošanas konteineros. Visos citos gadījumos ir jānosaka kādā veidā atkritumu ražotājam 

jāizliek atkritumi ārpus to ražošanas vietas. 

Standartveida atkritumu tilpumi 

Standartveida atkritumu tilpumi var būt maisi, plastmasas vai metāla konteineri. Tas, kuru no 

šiem tilpumiem ieteicams izmantot, būs atkarīgs no dzīvojamā rajona veida. Pilsētu nomalēs un 

apdzīvotās vietās, kurās dominē privātmājas, varētu tikt izmantoti plastmasas vai metāla 

konteineri. Parasti ap šīm mājām ir dārzi, līdz ar to, ir pietiekoši daudz vietas šāda konteinera 

glabāšanai. Lietojot konteinerus ar riteņiem, būs vieglāk izlikt atkritumus ārā; ja tie ir pielāgoti 

atkritumu savākšanas mašīnas iekraušanas mehānismam un konteinerus iespējams iztukšot 

mehāniski. 

Standartveida atkritumu maisus varētu izmantot blīvi apdzīvotās vietās, kurās iespējas izvietot 

kopējas lietošanas atkritumu konteinerus ir ierobežotas. Prasība lietot īpaša standarta maisus 

novērsīs to, ka tiek lietoti pārak vāja materiāla maisi (lai tie nesaplīstu lādējot mašīnās), kā arī 

to, ka vienā maisā tiek salikti pārāk daudz atkritumu. Tādejādi tiks novērsta atkritumu 

izvazāšana, bez tam, atkritumu savācējiem nebūs jāstrādā ar pārāk lieliem un smagiem 

maisiem. 

Galvenais trūkums lietojot standartveida atkritumu tilpumus ir tas, ka atkritumu ražotājam 

jāizliek atkritumi ārpus to ražošanas vietas noteiktos laikos. 

Kopējas lietošanas konteineri 

Kopējas lietošanas konteineri piemēroti blīvi apdzīvotās vietās, kurās ir pietiekoši daudz vietas 

konteineru novietošanai. šādu vietu piemērs ir daudzstāvu apbūves rajoni. Galvenās 

priekšrocības, lietojot kopējas lietošanas konteinerus, ir tādas, ka tiek novērsta atkritumu 

izvazāšana; tas ir ērti atkritumu ražotājiem, jo atkritumus iespējams iznest jebkurā tiem 

piemērotā laikā; iespējams savākt lielus atkritumu apjomus relatīvi īsā laikā. Bez tam, 

konteinerus iespējams iztukšot mehāniski. Tas ir ērti atkritumu savācējiem. 

Atkritumu savākšanas centri 

Atkritumu savākšanas centrs ir īpaši ierīkota vieta, uz kuru atkritumu ražotāji no tuvējā ciemata, 

apdzīvotas vietas, vai dzīvojamā rajona var nogādāt savus atkritumus. šādi centri īpaši 

piemēroti pārstrādei un otrreizējai izmantošanai piemērotiem atkritumiem, bet tos var pielietot 

arī citu veidu atkritumiem. Lielākā priekšrocība ir tā, ka atkritumu savākšanas centru darbinieki 

var atšķirot pārstrādei un otrreizējai izmantošanai piemērotos atkritumus. Lielākais trūkums ir 

tas, ka atkritumu ražotājiem pašiem jānogādā atkritumi uz šiem centriem. 

Atkritumu savākšanas mašīna 

Atkritumu izlikšana tieši atkritumu savākšanas mašīnās tiek izmantota vairākos Rīgas rajonos. 

šī varianta priekšrocība ir tā, ka atkritumi netiek uzglabāti ārpusē, tādējādi, tie nav pieejami 

suņiem, kaķiem, putniem un grauzējiem. Līdz ar to tiek novērsta atkritumu izvazāšana. 

Galvenais trūkums ir tas, ka atkritumu ražotāji spiesti iznest atkritumus stingri noteiktos laikos. 

Bez tam, atkritumu ražotāji ir spiesti paši iecelt atkritumus mašīnā. Dažkārt, īpaši runājot par 

bērniem vai vecākiem cilvēkiem, tas ir pārāk grūti, līdz ar to, no viņiem tiek pārāk daudz prasīts. 

Dažos gadījumos šādu sistēmu var uzskatīt par pazemojošu attiecībā pret tiem, kam tā ir 

jāizmanto.

3.1.3 Šķirošana uz vietas 

Šķirošana uz vietas ir darbība, ar kuras palīdzību novērš atsevišķu atkritumu komponentu 

sajaukšanos. Lēmums par atkritumu šķirošanu uz vietas būtu jāpieņem to rūpīgi pārdomājot. Tā 

ir lietderīga tikai tādā gadījumā, ja pastāv vietas, kur nogādāt sašķirotos atkritumus turpmākām 

darbībām. Ja, piemēram, plastmasai, nav pārstrādes iespēju, tad nevajadzētu ieviest tās 

atšķirošanu. Tādēļ pirms ieviest šķirošanu uz vietas, jāapsver atšķirotā materiāla tālākās 

pārstrādes iespējas. 

Šobrīd Latvijā pārstrādes iespējas ir ierobežotas. Stikls, ko savāc Getliņu izgāztuvē un dalītās 

savākšanas konteineros Rīgā, pilnībā nodrošina stikla rūpniecību ar otrreizējo izejmateriālu. 

Līdz ar to lielākiem stikla atkritumu daudzumiem praktiski vairs nav pieprasījuma. 

Latvijā praktiski nav iespēju kartona un papīra pārstrādei. Dalīti savāktais kartons un papīrs, kā 

arī kartons un papīrs, ko savāc Getliņos, tālākai pārstrādei tiek eksportēts. 

Plastmasas pārstrāde šobrīd vispār nav iespējama, vienīgais izņēmums varētu būt daži 

polietilēna veidi. Plastmasas savākšana Getliņos savulaik tika apturēta, jo vairs nebija 

iespējams to pārdot. 

Vienīgais pārstrādājamais materiāls, kuram ir reāls noieta tirgus, ir metāllūžņi. Taču to 

daudzums sadzīves atkritumos ir ierobežots. To ir pārāk maz, lai būtu ekonomiski izdevīgi 

ieviest dalīto vākšanu. 

3.1.4 Uzglabāšana ārpusē 

No brīža, kad atkritumu ražotājs izlicis savus atkritumus ārpus to rašanās vietas, līdz brīdim, 

kad tos savāc, atkritumi kādu noteiktu laika posmu ir jāuzglabā ārā. Šis laika posms līdzinās 

nullei gadījumos, ja atkritumi tiek izlikti tieši savākšanas mašīnā, tas līdzinās laika periodam 

starp divām savākšanas reizēm gadījumos, ja tiek izmantoti kopējas lietošanas atkritumu 

konteineri. Visos citos gadījumos, kad tiek lietoti standartveida atkritumu tilpumi, šo laika 

periodu var regulēt ar īpašu noteikumu palīdzību, ierobežojot laikus, kuros atkritumus drīkst 

izlikt ārpus mājas. 

Iespējami sekojoši varianti atkritumu uzglabāšanai ārpusē: 

• atkritumi netiek uzglabāti ārpusē; 

• atkritumi tiek uzglabāti paša ražotāja teritorijā; 

• uz ietvēm; 

• kopējas lietošanas konteineros; 

• atkritumu savākšanas centros. 

Atkritumi netiek uzglabāti ārpusē 

Šis variants iespējams vienīgi tad, ja atkritumu ražotājiem izvirzīta prasība izlikt atkritumus tieši 

savākšanas mašīnā. Šādas sistēmas priekšrocības un trūkumi jau aprakstīti iepriekš. 

Atkritumi tiek uzglabāti paša ražotāja teritorijā 

Šis variants iespējams tikai tādā gadījumā, ja atkritumu savācējiem iespējams iekļūt atkritumu 

ražotāja teritorijā. Respektīvi, tas varētu būt pielietojams galvenokārt komerciālo un iestāžu 

atkritumu gadījumā. 

Uz ietvēm 

Atkritumu uzglabāšana uz ietvēm tiek plaši pielietota rietumvalstīs un tā būtu iespējama arī 

daudzviet Latvijā. Lai samazinātu negatīvās blakus parādības, tādas, kā atkritumu izvazāšana,

to pieejamība putniem, suņiem, kaķiem un grauzējiem, maksimāli jāsaīsina laiks kurā atkritumi 

tiek uzglabāti ārā. Maksimālais uzglabāšanas laiks nedrīkst pārsniegt astoņas stundas. Pēc 

iespējas jānovērš uzglabāšana nakts laikā. Uzglabāšana jāatļauj tikai īpaši paredzētās vietās. 

Galvenā šī varianta priekšrocība ir tā elastīgums. Praktiski nav ierobežoti atkritumu daudzumi, 

ko iespējams tādā veidā uzglabāt, bez tam nav precīzi jānosaka laiks, kurā atkritumi jāiznes. 

Pie trūkumiem minams nekārtīgs vizuālais iespaids, ko atstāj atkritumu kaudzes ielās, kā arī 

risks, ka atkritumus varētu izvazāt pēc tam, kad uzglabāšanas tilpnes (maisus) saplēsuši suņi, 

kaķi, grauzēji. Trūkumus iespējams samazināt ierobežojot uzglabāšanas laiku un/vai ierīkojot 

tam īpaši paredzētas vietas (piemēram, izbūvējot betona sienu). Taču, šajā gadījumā zināmā 

mērā tiek ierobežoti atkritumu daudzumi, ko iespējams tādā veidā uzglabāt 

Kopējas lietošanas konteineros 

Ja kopējas lietošanas konteineri tiek lietoti atkritumu izlikšanai ārpus to rašanās vietas, tie tiks 

izmantoti arī to uzglabāšanai ārā. Šīs sistēmas priekšrocības un trūkumi jau aplūkoti iepriekš. 

Atkritumu savākšanas centros 

Ja atkritumu savākšanas centri tiek izmantoti kā vieta, kurā atkritumi tiek izlikti ārpus to rašanās 

vietas, tad tā būs arī vieta, kur tie tiks uzglabāti, lai gan ne vienmēr tā būs uzglabāšana āra 

apstākļos. Priekšrocība ir tā, ka pārstrādei piemērotie atkritumi var tikt uzglabāti līdz to sakrājies 

pietiekoši daudz, lai būtu ekonomiski izdevīgi transportēt tālāk. Citas priekšrocības un trūkumi 

jau aprakstīti iepriekš. 

Apsvērumi 

Tas, kurš no variantiem atkritumu izlikšanai, šķirošanai un uzglabāšanai ārpus to rašanās vietas 

ir pats piemērotākais, būs ļoti lielā mērā atkarīgs no vietējās situācijas. Tomēr, vairumā 

gadījumu būtu jālieto standartveida atkritumu tilpumi vai kopējas lietošanas konteineri. Ņemot 

vērā trūkumus, kas minēti sakarā ar atkritumu izlikšanu tieši savākšanas mašīnā, šī sistēma 

būtu jāaizvieto ar kādu citu pēc iespējas īsā laikā. Atkritumu savākšanas centri varētu būt 

piemēroti nelieliem ciematiem un apdzīvotām vietām. 

Šķirošana uz vietas nedrīkstētu tikt ieviesta plašos mērogos. Ņemot vērā pārstrādes iespēju 

trūkumu, stratēģijas periodā (1997. līdz 2010. gads) atkritumu šķirošana to rašanās vietā netiks 

izvirzīta kā obligāta prasība. Tai pašā laikā, organisko atkritumu kompostēšana un pārtikas 

atkritumu izmantošana lopbarībā to ražošana vietās tiks stimulēta. 

No brīža, kad atkritumu ražotājs izlicis savus atkritumus ārpus to rašanās vietas, līdz brīdim, 

kad tos savāc, atkritumi kādu noteiktu laika posmu ir jāuzglabā ārā. Šis laiks tiks ierobežots 

vispārējos noteikumos. Uzglabāšanai tiks izmantoti kopējas lietošanas konteineri, atkritumu 

ražotājiem piederoši konteineri, vai standartveida atkritumu konteineri vai maisi. Uzglabāšanai 

ārā tiks ierādītas īpašas vietas. 

3.2 Savākšana un transportēšana 

Savākšana un transportēšana sastāv no sekojošiem elementiem: 

• atkritumu savākšana, 

• atkritumu transportēšana, 

• atkritumu izkraušana pārkraušanas stacijās, 

• atkritumu pārkraušana. 

Atkritumu savākšanu var veikt dažādi. Tos var savākt atsevišķi no katras mājas, vai no 

centralizētiem savākšanas punktiem. Var nolemt savākt atkritumus tikai pilsētās un lielākās 

apdzīvotās vietās, vai savākt tos arī lauku teritorijās no atsevišķām viensētām un saimniecībām.

Visus atkritumus var savākt ar vienas sistēmas palīdzību, vai var veidot atsevišķas sistēmas 

dažādiem atkritumu veidiem un/vai dažādiem atkritumu ražotājiem. 

Savācot atkritumus no katras mājas atsevišķi, galvenā priekšrocība ir šīs sistēmas ērtums 

atkritumu ražotājam. Taču daudzos gadījumos tas var būt ekonomiski neizdevīgi. Tomēr, 

rajonos ar zemu apdzīvotību tas varētu būt labākais risinājums. 

Atkritumu savākšana no centralizētiem savākšanas punktiem, citiem vārdiem runājot, no 

kopējas lietošanas konteineriem vai atkritumu savākšanas centriem, ir piemērota, attiecīgi, 

rajonos ar augstu apdzīvotību un nelielos ciematos un apdzīvotās vietās. 

Atkritumu šķirota savākšana ir lietderīga tikai gadījumā, ja ir pieejamas pietiekošas atkritumu 

pārstrādes iespējas. Šī tēma jau aprakstīta iepriekš. Tomēr ir viens izņēmums. Dažiem 

atkritumu veidiem, piemēram, lielizmēra atkritumiem, nepieciešams īpašs transports. Lielizmēra 

atkritumus nav iespējams pārvadāt atkritumus presējošās mašīnās, tiem piemērotākas ir 

mašīnas ar vaļēju kravas kasti. Tādēļ būtu nopietni jāapsver iespējas ieviest atsevišķu 

savākšanas sistēmu lielizmēra atkritumiem. 

Atkritumu savākšana atsevišķi dažādām atkritumu ražotāju kategorijām padara iespējamu 

nodalīt potenciāli bīstamus atkritumus, piemēram, medicīniskos atkritumus, no mazāk 

bīstamiem atkritumiem. 

Gadījumos, ja ir lieli atkritumu transportēšanas attālumi vai laiki, būtu jāapsver atkritumu 

pārkraušanas nepieciešamība. Šajā gadījumā atkritumi no savācējmašīnas tiek izkrauti 

pārkraušanas stacijā, kur tos iekrauj lieljaudas mašīnā, kas atkritumus nogādā līdz galīgās 

apglabāšanas vietai vai atkritumu pārstrādes uzņēmumam. 

Apsvērumi 

Blīvi apdzīvotās vietās atkritumu savākšanai vispiemērotākās būtu atkritumus presējošās 

mašīnas. Atkritumi tiktu iekrauti mašīnās iztukšojot tajās konteineru saturu. Rajonos ar zemu 

apdzīvotību un vietās, kur nav iespējams izvietot konteinerus fizisku apstākļu dēļ, atkritumi 

mašīnās būs jāiekrauj strādniekiem ar rokām. Šajā gadījumā atkritumi tiek savākti no katras 

mājas atsevišķi (savākšana no mājas uz māju). 

Vairumā gadījumu atkritumu transportēšanai līdz to galīgās apglabāšanas vietai vispiemērotākā 

būs tā pati mašīna, kas atkritumus savāc. Tikai gadījumos, ja tas nav ekonomiski izdevīgi, 

jāpielieto atkritumu pārkraušana. 

3.3 Pārstrāde un apstrāde 

Ar pārstrādi un apstrādi saistītas sekojošas darbības: 

• šķirošana uz vietas, 

• apstrāde, atkārtota izmantošana un pārstrāde, 

• materiālu atgriešana apritē (atšķirošana) to apglabāšanas vietā (kam seko pārstrāde). 

Kā jau minēts iepriekš, šobrīd pārstrādes iespējas ir ierobežotas. Tomēr, nākotnē, lai 

samazinātu apglabājamo atkritumu apjomu, pārstrāde varētu tikt izmantota kopā ar atkritumu 

šķirošanu to rašanās vietās un arī ierobežotā apjomā ar materiālu atšķirošanu to apglabāšanas 

vietā. Atkritumu šķirošanai to rašanās vietā būtu dodama priekšroka, salīdzinot ar pārstrādei un 

otrreizējai izmantošanai piemēroto materiālu atšķirošanu to galīgās noglabāšanas vietā. Lai 

iegūtu pietiekoši kvalitatīvu izejvielu, pārstrādei atšķirotajiem materiāliem ir jābūt tīriem. Šķirojot 

atkritumus to rašanās vietās, to iespējams izdarīt diezgan pamatīgi. Atšķirojot atkritumus to 

galīgās apglabāšanas vietā, tas iespējams tikai daļēji un tikai pēc atšķirotā materiāla 

mazgāšanas.

3.4 Galīgā apglabāšana 

Šobrīd atkritumu izvešana tam nepiemērotās izgāztuvēs ir vienīgā galīgās apglabāšanas 

iespēja Latvijā. Šī iespēja nav piemērota draudu dēļ ko tā rada videi un cilvēku veselībai. 

Risinājums būtu ierīkot sanitārās atkritumu izgāztuves. Tam pastāv vairāki varianti. Sanitārās 

izgāztuves var veidot vietējo pašvaldību līmenī, plašākā līmenī, rajonu līmenī, vai pat virs rajonu 

līmeņa. Veidojamo sanitāro izgāztuvju skaits ir atkarīgs no atkritumu apjomiem, jeb, citiem 

vārdiem runājot, no iedzīvotāju skaita un transportēšanas attālumiem. 

Apsvērumi 

Latvijas apstākļos atkritumu apjomi ir pārāk mazi, lai pamatotu nepieciešamību veidot sanitāro 

atkritumu izgāztuvi katrā vietējā pašvaldībā. Pat atkritumu apjoms, ko saražo lielāka pilsēta un 

vairākas pašvaldības ap to, veidotu tikai daļu no apjomiem, kas ik gadu tiek apglabāti Getliņos. 

Ņemot vērā mērogu ekonomiju(1) tikai divi varianti uzskatāmi par ekonomiski un tehniski 

pamatotiem: viena vai divas sanitārās atkritumu izgāztuves vienā rajonā, vai viena sanitārā 

atkritumu izgāztuve vairākiem rajoniem. Šie varianti salīdzināti 4. Pielikumā. 

(1) "merogu ekonomija" (angl. "economy of scale") - termins, kas apraksta ekonomikas principu, 

saskana ar kuru, lidz noteiktam limenim, izmaksas uz vienu gatavas produkcijas vienibu 

samazinas, palielinoties ražošanas apjomiem (tulk.).

4. PIELIKUMS: FINANSIĀLIE APRĒĶINI 

4.1 Investīciju izmaksas sanitārajām atkritumu izgāstuvēm un atkritumu savākšanas 

pakalpojumiem 

VIDĒJĀS INVESTĪCIJU IZMAKSAS 1 SANITĀRAI IZGĀZTUVEI 

(1997. GADA CENĀS) 

Vietas izvēle, IVN, projektēšana 290,000.00 

Atkritumu kompaktors 140,000.00 

Buldozers 116,000.00 

Ekskavators 82,000.00 

Pašizkrāvējs 58,000.00 

Frontālais iekrāvējs 82,000.00 

Zemes iegāde (30 ha) 275,500.00 

Palīgēkas un apkalpes zona 116,000.00 

Inženiertehniskā apgāde (elektrība, kanaliz., telefons 1 km) 44,500.00 

Svaru tilts 29,000.00 

Žogs (2200 m) 23,000.00 

Piebraucamais ceļš (1 km; 6m plats) 400,000.00 

Zemes darbi (100,000 m3 izrakšana) 98,000.00 

Izolācija un drenāža (pirmajai sekcijai; 5 ha) 580,000.00 

Akas filtrāta savākšanai, sūkņi un filtrāta attīrīšana 464,000.00 

Filtrāta izvadcaurule (1 km) 29,000.00 

Gāzu savākšana 157,000.00 

Izgāztuves galīgā apklāšana (1. sekcijai: 5 ha*1 m + 5%) 93,000.00 

Tehniskā palīdzība sākuma fāzē 174,000.00 

Neparedzēti izdevumi 290,000.00 

Kopā 3,541,000.00 

Sadalījums: 

478,000.00 ritošais sastāvs 

2,599,000.00 maksājumi kontraktētājam plus neparedzēti izdevumi = celtniecības 

izmaksas 

464,000.00 kopā tehniskā palīdzība 

Kopējās investīcijas sanitārās atkritumu izgāztuves 1. fāzes celtniecībai, ieskaitot tehnisko 

palīdzību, sastādīs aptuveni Ls 3.5 milj. Pēc tam, kad būs aizpildīta izgāztuves 1. sekcija, šajā 

pašā vietā, kas kopā aizņem 30 ha, varēs izbūvēt vēl 4 sekcijas (5 ha jāatstāj kā buferzona un 

apkalpes zona). Ieskaitot izmaksas šo 4 sekciju izbūvei, kopējās investīcijas (1997. gada 

cenās) sastādīs aptuveni Ls 5.8 milj.. 

Šajos aprēķinos izmantotas cenas, kas iegūtas pētot Latvijas tirgu, kā arī izgāztuvju aprīkojuma 

un transporta līdzekļu piegādātāju cenu piedāvājumus. 

Ls

INVESTĪCIJU IZMAKSAS ATKRITUMU SAVĀKŠANAS SITĒMAS IZVEIDEI 

(1997. GADA CENĀS) 

1 vienības 

cena 

vienību 

skaits 

Atkritumu savācējmašīnas 81,200 11 893,200 

Mašīna atkritumu pārvadāšanai pēc 

pārkraušanas 

58,000 1 58,000 

Apkalpes mašīna 46,400 1 46,400 

Pikaps 17,400 2 34,800 

Pārkraušanas stacijas celtniecība 29,000 1 29,000 

Presējošā iekārta pārkraušanas stacijā 81,200 1 81,200 

Remontdarbnīcas celtniecība 92,800 1 92,800 

Darbarīki remontdarbnīcā (komplekts) 23,200 1 23,200 

Kopējas lietošanas konteineri 928 1000 928,000 

Pārkraušanas konteineri 2,320 4 9,280 

Konteineri mājsaimniecībām 17 2500 43,500 

Biroja aprīkojums 5,800 2 11,600 

KOPĀ 2,250,980 

Ls 

4.2 VEIDOJAMO ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANAS SISTĒMU MĒROGU SALĪDZINĀJUMS 

Lai salīdzinātu jaunveidojamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmu dažādus iespējamos 

mērogus, tika aplūkotas sekojošas iespējas: 

• Maksimālais transportēšanas attālums līdz sanitārai atkritumu izgāztuvei - 15 km; 

vidējais - 7,5 km, kopējais sanitāro izgāztuvju skaits - 210 


vidējais - 15km, kopējais sanitāro izgāztuvju skaits - 40 


vidējais - 30 km, kopējais sanitāro izgāztuvju skaits - 10 


vidējais - 50km, kopējais sanitāro izgāztuvju skaits - 4 

Katrai no šīm iespējām tika veikti aprēķini par vairākiem variantiem. 

Aprēķinos ir loģiskā kļūda. Tajos pieņemts, ka sanitārās izgāztuves ietilpība uz vienu hektāru 

nemainās, mainoties izgāztuves lielumam. Tas nav pareizi. Jo mazāka izgāztuve, jo mazāka 

ietilpība uz vienu hektāru. Šīs kļūdas rezultātā izmaksas, kas aprēķinātas lielam skaitam mazu 

izgāztuvju, ir mazākas, nekā tas būtu bez šīs kļūdas.

Aprēķinu rezultāti ir sekojoši: 

EKONOMISKĀ UN JŪTĪGUMA ANALĪZE DAŽĀDAM SANITĀRO IZGĀZTUVJU 

SKAITAM 

san. 

izg. 

skaits 

san. 

izg. 

platība 

(ha) 

maks. 

km 

investīcijas 

(Ls) 

Investīcijas 

(Ls/t) 

izmaksas 

apglabāšanai 

(Ls/t) 

transports 

(Ls/t) 

kopējās 

izmaksas 

(Ls/t) 

Variants nr. 1 

210 1.19 15 638,000,000 53.17 106.33 0.45 106.78 

40 6.25 30 145,000,000 12.08 24.17 0.90 25.07 

10 25.00 60 58,000,000 4.83 9.67 1.80 11.47 

4 62.50 100 40,600,000 3.38 6.77 3.00 9.77 


210 1.19 15 394,400,000 32.87 65.73 0.75 66.48 

40 6.25 30 98,600,000 8.22 16.43 1.50 17.93 

10 25.00 60 46,400,000 3.87 7.73 3.00 10.73 

4 62.50 100 35,960,000 3.00 5.99 5.00 10.99 


210 1.19 15 379,900,000 31.66 63.32 1.05 64.37 

40 6.25 30 84,100,000 7.01 14.02 2.10 16.12 

10 25.00 60 31,900,000 2.66 5.32 4.20 9.52 

4 62.50 100 21,460,000 1.79 3.58 7.00 10.58 


210 1.19 15 113,100,000 9.43 18.85 1.50 20.35 

40 6.25 30 39,150,000 3.26 6.53 3.00 9.53 

10 25.00 60 26,100,000 2.18 4.35 6.00 10.35 

4 62.50 100 23,490,000 1.96 3.92 10.00 13.92 


210 1.19 15 345,680,000 28.81 57.61 0.45 58.06 

40 6.25 30 117,160,000 9.76 19.63 0.90 20.43 

10 25.00 60 58,000,000 4.83 9.67 1.80 11.47 

4 62.50 100 46,168,000 3.85 7.69 3.00 10.69 

Variants nr. 5.a 

210 1.19 22.5 345,680,000 28.81 57.61 1.13 58.74 

40 6.25 45 117,160,000 9.76 19.63 2.25 21.78 

10 25.00 90 58,000,000 4.83 9.67 4.50 14.17 

4 62.50 150 46,168,000 3.85 7.69 7.50 15.19 

Variants nr. 5.b 

210 1.19 22.5 345,680,000 28.81 57.61 1.13 58.74 

40 6.25 45 117,160,000 9.76 19.53 2.25 21.78 

10 25 90 60,000,000 5.00 10.00 4.50 14.50 

4 62.50 150 58,168,000 4.85 9.69 7.50 17.19 


210 1.19 15 150,800,000 12.57 25.13 1.50 26.63 

40 6.25 30 87,000,000 7.25 14.50 3.00 17.50 

10 25.00 60 58,000,000 4.83 9.67 6.00 15.67 

4 62.50 100 47,560,000 3.96 7.93 10.00 17.93

Variants nr. 1 izveidošanas izmaksas Ls 2,900,000 + 580,000 5 ha izolējošā materiāla 

izklāšanai; transportēšanas izmaksas 0.06 Ls 1 tonnai 1 kilometru 

Variants nr.2 izveidošanas izmaksas Ls 1,740,000 + 580,000 5 ha izolējošā materiāla 


Variants nr.3 izveidošanas izmaksas Ls 2,900,000 + 290,000 5 ha izolējošā materiāla 


Variants nr.4 izveidošanas izmaksas Ls 435,000 + 435,000 5 ha izolējošā materiāla izklāšanai; 

transportēšanas izmaksas 0.20 Ls 1 tonna 1 kilometru 

Variants nr.5 izveidošanas izmaksas - dažādas+ Ls 580,000 5 ha izolējošā materiāla izklāšanai; 

transportēšanas izmaksas 0.06 Ls 1 tonnai 1 kilometru (optimālās) 

Variants nr.5.a līdzīgi kā nr. 5, bet pieņemot 50% lielākus transportēšanas attālumus līkumainu 

ceļu dēļ; transportēšanas izmaksas 0.10 Ls 1 tonnai 1 kilometru (nākotnē visreālākais) 

Variants nr.5.b līdzīgi kā nr. 5.a, bet papildināts ar 2 pārkraušanas stacijām 10 sanitāro 

izgāztuvju iespējai un 12 pārkraušanas stacijām 4 sanitāro izgāztuvju iespējai (izmantotas 

pārkaušanas staciju izmaksas Ls 1milj. apjomā tikai salīdzinājuma nolūkos) 

Variants nr.6 izveidošanas izmaksas - dažādas + Ls 580,000 5 ha izolējošā materiāla 

izklāšanai; transportēšanas izmaksas 0,20 Ls 1 tonnai 1 kilometru 

Analīzes rezultātā varam secināt, ka Latvijas apstākļos būtu nepieciešamas aptuveni 10 

sanitārās atkritumu izgāztuves. 

4.3 ATKRTIUMU APGLABĀŠANAS IZMAKSU APRĒĶINI (latos) 

APGLABĀŠANA 

Investīciju apjoms 1 sanitārajai izg. 

Izgāztuves ietilpība 

Ls 

3,074,000 

1,200,000 t 

Finansējums: 

Ārvalstu dāvinājumi 922,200 

Aizdevumi 922,200 

Valsts budžeta dotācija 922,200 

Pašvaldības 307,400 

Kapitāla izmaksas: 

Ikgadējās kapitāla izmaksas pie 10% likmes 500,279 

Kopējās kapitāla izmaksas 10 gadu laikā 10,005,587 

Kapitāla izmaksas uz 1 tonnu 8.34 

Ikgadējās kapitāla izmaksas par aizdevumu 150,084 

Kopējās kapitāla izmaksas par aizdevumu 10 gadu laikā 3,001,676 

Kapitāla izmaksas par aizdevumu uz 1 tonnu 2.50 

Ekspluatācijas izmaksas 

Algas gadā 101,442 

Uzturēšanas un apkopes izmaksas 47,560 

Kontrole un monitorings 10,000 

Inženiertehniskā apgāde 20,000

neparedzēti izdevumi 80,000 

Kopā 259,002 

uzturēšanas izmaksas uz 1 t 0.22 

Sanit. izgāzt. izmaksas uz 1 iedz-ju mēnesī (pie pilnas amortizācijas) 0.14 

Sanit. izgāzt. izmaksas uz 1iedz-ju mēnesī (amortizējot tikai 

0.05 

aizdevumu) 

Savākšana 

kapitāla izmaksas (pilna amortizācija) 366,340 

kapitāla izmaksas (amortizējot tikai aizdevumu) 109,902 

Savākšanas izmaksas uz 1 iedz-ju mēnesī (pilna amortizācija) 0.18 

Savākšanas izmaksas uz 1 iedz-ju mēnesī (amortizējot tikai 

aizdevumu) 

0.13 

KOPĒJĀS IZMAKSAS UZ 1 IEDZ.: 

Kopējās izmaksas uz 1 iedzīvotāju mēnesī (pilna amortizācija) 0.35 

Kopējās izmaksas uz 1 iedzīvotāju mēnesī (amortizējot tikai 

aizdevumu) 

0.20 

Atmaksas periods 10 gadi 

Algas darbiniekiem 

gadā 

Direktors 2784 

Direktora palīgs 2610 

Kontrolētāji (6) 14616 

šoferi (10) 24360 

Strādnieki (20) 34800 

Sargi (6) 12528 

Strādnieki uz svaru tilta (4) 9744 

101442 

Investīcijas iekārtām 

Atkritumu kompaktors 139200 

Buldozers 116000 

Ekskavators 81200 

Frontālais iekrāvējs 81200 

Pašizkrāvējs 58000 

Kopējās investīcijas ritošajam sastāvam 475600 

Uzturēšana un apkope (10%) 47560 

Savākšanas izmaksas 

investīcijas 2251000 

algas 111000 

uzturēšana un apkope (20% no investīcijām) 450200

4.4 Ierīkošanas izmaksu salīdzinājums dažādu lielumu sanitārajām atkritumu izgāztuvēm 

Ierīkošanas izmaksa sanitārajām atkritumu izgāzuvēm (Ls) 

Maza sanit. 

izgāztuve 

Vidēja sanit. 

izgāztuve 

Liela sanit. 

izgāztuve 

Ļoti liela 

izgāztuve 

Vietas izvēle 217,500 290,000 290,000 290,000 

Atkritumu kompaktors - 139,200 139,200 278,400 

Buldozers 116,000 116,000 116,000 116,000 

Ekskavators - - 81,200 81,200 

Pašizkrāvējs - - 58,000 58,000 

Frontālais iekrāvējs - 81,200 81,200 162,400 

Zemes iegāde 45,000 95,000 275,500 550,000 

Birojs, utt. 59,000 88,500 118,000 177,000 

Inženiertehniskā apgāde 44,370 44,370 44,370 44,370 

Svaru tilts 29,000 29,000 29,000 58,000 

Žogs 10,000 14,000 23,200 34,000 

Piebraucamais ceļš 400,200 400,200 400,200 400,200 

Zemes darbi 17,500 32,500 98,600 200,000 

Izolēta sekcija (5 ha) 580,000 580,000 580,000 580,000 

Akas filtrāta savākšanai, 

sūkņi un filtrāta attīrīšana 

232,000 348,000 464,000 696,000 

Filtrāta izvadcaurule 29,000 29,000 29,000 29,000 

Gāzes savākšana 78,880 118,320 157,760 236,640 

Izgāztuves galīgā 

apklāšana 

18,635 46,589 93,177 186,354 

Tehniskā palīdzība 87,000 130,500 174,000 261,000 

Neparedzēti izdevumi 145,000 217,500 290,000 435,000 

Kopā 2,109,085 2,799,879 3,542,407 4,873,564 

Kopā bez izolētas sekcijas 1,529,085 2,219,879 2,962,407 4,293,564

5. PIELIKUMS: ĀRVALSTU PIEREDZES APSKATS, 

TĀS PIEMĒROTĪBA LATVIJAS APSTĀKĻIEM 

Šajā pielikumā sniegts īss apraksts par Rietumeiropas valstīs un ASV pielietotajām metodēm 

sadzīves atkritumu savākšanā, transportēšanā, pārstrādē, apstrādē un apglabāšanā. Tas 

veidots kā ilustratīvs materiāls, tādēļ iekļautas tikai plašāk lietotās metodes. Tomēr, apstrādes 

un apglabāšanas metožu pielietojamība Latvijas apstākļos analizēta rūpīgāk. Pielikuma 

nobeigumā sniegta tabula, kurā salīdzināti dažādi apstrādes un apglabāšanas varianti. 

Jauktu sadzīves atkritumu savākšana 

Savākšana no zemas un vidēji augstas apbūves ēkām 

Atkritumu savākšana, kas izvietoti pagaidu uzglabāšanai uz gājēju celiņiem, ir visplašāk 

izplatītā metode zemas un vidēji augstas apbūves rajonos. Par atkritumu nogādāšanu līdz 

gājēju celiņiem ir atbildīgi vai nu paši iedzīvotāji, sētnieki, vai atkritumu savācēji; to dara ar 

rokām, vai mehāniski. Pagaidu uzglabāšanai tiek izmantoti maisi vai konteineri. Dažās valstīs, 

piemēram, Dānijā, kā viena no savākšanās metodēm tiek lietoti maisi, ievietojot tos īpašos 

turētājos. Atkritumu savācēji izņem maisus no turētājiem un ieliek to vietā jaunus. Gadījumos, ja 

tiek lietoti lieli konteineri, tie tiek iztukšoti mehāniski, izmantojot šim nolūkam īpaši aprīkotas 

mašīnas. 

Savākšana no daudzstāvu ēkām 

Parasti atkritumu savākšanai no daudzstāvu ēkām tiek izmantoti lieli konteineri. Atkarībā no 

konteineru izmēriem, tos var iztukšot mehāniski īpaši tam paredzētā atkritumu savācējmašīnā, 

vai arī konteinerus var nogādāt uz citu vietu, piemēram, sanitāro atkritumu izgāztuvi, un iztukšot 

tos tur. Pēc tam konteineri tiek vesti atpakaļ uz vietu, no kuras tie tika paņemti. Iespējams 

sistēmu veidot arī tā, ka iztukšotos konteinerus ved uz nākošo vietu, no kuras savāc pilnos 

konteinerus, savukārt tukšos atstāj tur. 

Savākšana no lieliem komerciālajiem un iestāžu atkritumu ražotājiem 

Savācot atkritumus no lieliem komercijas un iestāžu atkritumu ražotājiem, tiek lietots gan roku 

darbs, gan mehāniskas metodes. Lai izvairītos no satiksmes sastrēgumiem dienas laikā, 

daudzās lielās pilsētās komerciālajiem un iestāžu sadzīves atkritumus savāc vai nu vēlu vakarā, 

vai agri no rīta. Atkritumus parasti savāc trīs cilvēku grupa: šoferis un divi strādnieki, kuri lādē 

atkritumus mašīnā. Ja satiksmes sastrēgumi nerada problēmas un ir pietiekoši daudz vietas 

konteineru novietošanai, komerciju un iestāžu atkritumi tiek savākti izmantojot konteinerus. 

Konteineri var būt papildināti ar stacionāru presējošo iekārtu, vai tie var būt lieli atvērtā tipa 

konteineri. Atkarībā no konteineru veida un izmēriem, tie tiek iztukšoti vai nu turpat, vai pārvesti 

uz citu vietu iztukšošanai. 

Visas šīs metodes iespējams izmantot arī Latvijā. To piemērotība būs galvenokārt atkarīga no 

vietējiem apstākļiem. Visas metodes ir kapitāla un darbaspēka vidēji ietilpīgas. 

Sadzīves atkritumu šķirošana un dalīta vākšana 

Pamatā izšķir divas atkritumu šķirošanas metodes: centralizēta mehāniskā šķirošana un 

šķirošana to rašanās vietā. Šīs metodes ir pārbaudītas un ieviestas vairākās Eiropas valstīs. 

Centralizētas mehāniskās šķirošanas gadījumā, lai sadalītu atkritumus nepieciešamajās 

sastāvdaļās, piemēram, papīrs, kartons, metāllūžņi, stikls, plastmasa, organiskie atkritumi, 

atkritumi, kas piemēroti sadedzināšanai, vai apglabāšanai, sajauktie atkritumi tiek šķiroti 

izmantojot mehāniskas ierīces un/vai roku darbu. Šī metode nav izrādījusies ļoti efektīga 

pārstrādei piemērota, tīra materiāla atšķirošanai. Runājot par organisko frakciju, centralizētas 

sistēmas uzrādījušas sliktus rezultātus: kompostā atrodams augsts neorganiskās frakcijas 

saturs (stikls, plastmasa) un augsts smago metālu saturs.

Daži centralizētās atkritumu šķirošanas uzņēmumi radījuši problēmas, kas saistītas ar 

strādājošo veselību. Augstais putekļu un baktēriju saturs gaisā dažiem strādniekiem izraisījis 

nopietnus veselības traucējumus. Ņemot vērā šo pieredzi, centralizēta atkritumu šķirošana 

netiek ieteikta kā Latvijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas sastāvdaļa. 

Atkritumu šķirošana to rašanās vietās (respektīvi, ja par to šķirošanu vajadzīgajās sastāvdaļās ir 

atbildīgi iedzīvotāji, komercuzņēmumi un iestādes) veiksmīgi nodrošina sastāvdaļu tīrību. 

Sistēmas efektivitāte var būt ļoti augsta, bet tā ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tādiem, kā, 

piemēram, sabiedrības izglītotība un informētība, atkritumu savākšanas sistēmas piemērotība. 

Tiek izmantotas divas metodes pārstrādei piemēroto atšķiroto atkritumu savākšanai: 

a. savākšana notiek katra atkritumu ražotāja tuvumā; 

b. iedzīvotāji nogādā šķirotos atkritumus uz centralizētu savākšanas punktu, vai atkritumu 

savākšanas centru. 

Sistēmu efektivitāte dažādos izmēģinājumos un apsaimniekošanas sistēmās Rietumeiropā ir 

atšķirīga. Turpmāk aprakstīti daži dalītās savākšanas piemēri. 

Kastu savākšana no ietvēm 

Principā sistēma piemērota visiem sausajiem pārstrādei piemērotajiem materiāliem. Tā 

pārsvarā tiek lietota individuālās apbūves rajonos, kā arī rajonos ar zemas un vidēji zemas 

apbūves ēkām, tā ir savietojama ar sistēmām, kas lietojamas augstas daudzstāvu apbūves 

rajonos. Sistēmā tiek izmantotas kastes (ar tilpumu 30-50 l), tajās tiek novietoti atkritumi, kas 

šķiroti to rašanās vietās. Katrai ģimenei nepieciešama vismaz 1 kaste. Sistēmu var paplašināt, 

pielietojot vairākas kastes - līdz par 4-8 - uz 1 ģimeni. Vienā kastē vienlaicīgi iespējams 

uzglabāt pudeles, papīru un metāla bundžiņas. Atkritumu savākšanas dienā iedzīvotāji kastes 

aiznes līdz ietvēm, kur atkritumu savācēji tās iztukšo atkritumu savācējmašīnā. 

Pastāv divas iespējas kastēs esošo atkritumu frakciju šķirošanai: 

1. Materiālus šķiro atkritumu savācēji to savākšanas vietās. Šajā gadījumā nepieciešamas īpaši 

aprīkotas mašīnas ar atsevišķiem nodalījumiem katrai atšķirotajai frakcijai. Šī sistēma ir ļoti 

darbietilpīga. 

2. Kastes tiek iztukšotas bez atkritumu šķirošanas, tie tiek nogādāti uz materiālu pārstrādes 

uzņēmumu, kur atkritumi tiek šķiroti atsevišķās frakcijās izmantojot roku darbu vai mehāniski. 

Sistēma ir ļoti efektīva, runājot par atkritumu daudzumiem. Ja sabiedrībai tiek sniegta piemērota 

informācija, apritē atgriezto materiālu apjoms var sasniegt līdz 70%. Kastu sistēmu nav 

iespējams savietot ar sistēmām, kuras ietver tajā pašā teritorijā esošus atkritumu savākšanas 

centrus, kuros savāc tos pašus atkritumu veidus. 

Nākotnē, kad iedzīvotāji būs pieraduši lietot atkritumu savākšanas sistēmas pakalpojumus, šī 

sistēma varētu kļūt piemērota Latvijai. Tomēr, turpinājumā aprakstītas piemērotākas sistēmas. 

Divu nodalījumu konteineri 

Sistēma parasti tiek pielietota individuālo māju gadījumos, tai jābūt papildinātai ar citu sistēmu 

daudzstāvu apbūves mājām. Tai tiek izmantoti plastmasas konteineri ar diviem nodalījumiem. 

Konteineru tilpums 190 līdz 340 litri. Sistēmai, kurā paredzēts savākt atšķirotus organiskos 

atkritumus un pārējos atkritumus, parasti izmanto divu nodalījumu konteinerus 240-260 l 

tilpumā. Tilpuma sadalījums tajos ir parasti 30-40% organiskajiem atkritumiem un 60-70% 

pārējiem atkritumiem. Vienā 240-260l tilpuma konteinerā parasti uzkrāj 1 ģimenes 2 nedēļu 

atkritumus.

Lai būtu iespējams uzglabāt atšķirotos atkritumus atsevišķi, konteinerā ir vertikāla siena. 

Vertikālo sienu var ievietot 3 veidos, tādejādi mainot tilpumu sadalījumu konteinera nodalījumos 

atkarībā no šķiroto atkritumu sadalījuma. 

Tas, ka konteineriem ir relatīvi liels tilpums, nozīmē, ka tiem nepieciešami ritentiņi. Konteineri 

tiek turēti māju tuvumā, līdz ielai tos nogādā paši iedzīvotāji, vai arī atkritumu savācēji var tos 

aizvilkt līdz atkritumu savācējmašīnai un pēc tam nogādāt atpakaļ. 

Sistēmu iespējams paplašināt, nodrošinot 3-4 frakciju šķirotu savākšanu. Tam nepieciešami divi 

konteineri ar diviem nodalījumiem katrā mājā. Ar papildus konteinera palīdzību šķirotajā 

atkritumu vākšanā iespējams iekļaut papildus frakcijas, piemēram, papīru un plastmasu. 

Jāapsver iespēja iztukšot konteinerus reizi nedēļā. Mazākais ieteiktais izmērs divu nodalījumu 

konteineriem ir 190 l. Šādā konteinerā iespējams uzkrāt vienas ģimenes nedēļas atkritumus. 

Lemjot par atkritumu savākšanas biežumu, nepieciešams ņemt vērā arī atkritumu sastāvu. 

Jāizvairās no sliktu smaku un kaitīgu gāzu veidošanās, kas atkritumu savācējiem var radīt 

profesionālo slimību draudus. Šīs vielas varētu rasties atkritumu pagaidu uzglabāšanas laikā 

anaerobās sadalīšanās rezultātā. 

Pieņemot, ka katrā vienģimeņu mājā tiek izmantoti 190 l tilpuma konteineri, atkritumu 

savākšanas biežums no tām var tikt samazināts līdz 1 reizei nedēļā. Šādai sistēmai 

nepieciešamas īpašas atkritumu savācējmašīnas, kurās ir divi nodalījumi, kas atbilst konteineru 

nodalījumiem. Bez tam, mašīnai jābūt aprīkotai ar konteineru pacēlāju un presējošu iekārtu. 

Pacēlājam jābūt veidotam tā, lai šķirotās frakcijas no konteinera automātiski tiktu iztukšotas 

mašīnas abos nodalījumos. 

Ja Latvijā tiek nolemts uzsākt atkritumu šķirotu vākšanu, šī sistēma varētu būt piemērota 

individuālās apbūves rajoniem. Šī sistēma ir kapitāla un darbaspēka vidēji ietilpīga. 

Divu maisu sistēma 

Šīs sistēmas gadījumā atkritumi tiek uzglabāti 50, 70, 90, 110, 150 vai 180 l tilpuma maisos 

(papīra vai polietilēna). Iedzīvotāju/atkritumu ražotāju pienākums ir iznest maisus līdz ietvei. No 

turienes atkritumu savācēji tos savāc un iekrauj mašīnā. Ja tiek lietots maisu turētājs, savācēji 

nogādās maisus līdz mašīnai vai nu nesot, vai ar īpašiem ratiņiem. Savācēji turētājā atstāj 

tukšu maisu. Ratiņu izmantošana var novērst arodslimību radītas problēmas. 

Organiskos atkritumus var savākt maisos ar tilpumu ne vairāk kā 50-70 l, pārējos atkritumus - 

maisos ar tilpumu 110-150 l. Šāda tilpuma maisi būs pietiekoši, lai uzkrātu vienas ģimenes 

atkritumus nedēļas laikā. Atkritumu savācējmašīna var būt aprīkota ar presējošu nodalījumu, vai 

tā var būt parasta kravas mašīna. 

Sistēma piemērota rajoniem ar vidēju apdzīvotību. 

Sistēmas, kurās iedzīvotājiem jānogādā atkritumi uz īpašiem punktiem 

Pārstrādes centri 

Sistēma pamatojas uz īpašu savākšanas konteineru izvietošanu atsevišķās vietās. Konteineri 

pielāgoti pudeļu, papīra, bundžiņu, utt. uzglabāšanai. 

Lai nodrošinātu pārstrādes centru optimālu darbību, nopietni jāapsver to izvietojums. Parasti, 

atkarībā no apdzīvotības blīvuma un efektivitātes mērķiem, viens pārstādes centrs tiek izveidots 

uz 300-800 ģimenēm. 

Pudeļu vākšanai tiek lietoti ''vigvama'' tipa konteineri ar īpaši veidotu atveri pudeļu iemešanai. 

Konteinerā ievietots bremzējošs mehānisms, lai, zināmā mērā, novērstu pudeļu plīšanu.

Papīra vākšanai var lietot vigvama tipa konteinerus, kas veidoti tāpat kā pudelēm paredzētie, 

vai mazizmēra aizslēdzamus konteinerus ar tilpumu 800 l un īpašu papīra ievietošanas 

mehānismu. 

Bundžiņu vākšanai var lietot vigvama tipa konteinerus, mini-konteinerus, metāla kastes, vai 

īpaši veidotus konteinerus. 

Pārstrādei piemērotos atkritumus līdz pārstrādes centriem nogādā iedzīvotāji, viņi tos arī ievieto 

attiecīgajos konteineros. Konteinerus iztukšo tad, kad tie ir pilni. Tas, savukārt, ir atkarīgs no 

konteineru tilpuma, sistēmas efektivitātes, un iedzīvotāju skaita, ko apkalpo viens pārstrādes 

centrs. Savākšanas sistēma jāveido tā, lai kaimiņos esošo centru konteineri tiktu piepildīti 

aptuveni vienā laikā. Jāizmanto mašīnas ar horizontālu kravas kasti un augstiem sānu bortiem. 

Mašīnas iekraušanas mehānismam jābūt piemērotam izmantoto konteineru tipam. Vigvama tipa 

konteineriem būs nepieciešams pacēlājkrāns, mazizmēra konteineriem un metāla konteineriem, 

u.tml., būs nepieciešams īpašs pacelšanas mehānisms. Lai optimizētu mašīnu aprīkojuma 

izmantošanu, jāapsver iespēja lietot viena veida konteinerus. 

Sistēmas efektivitāte ir atkarīga no iedzīvotāju izglītotības un informētības. Otrs parametrs ir 

pārstrādes centru blīvums apdzīvotajā vietā. Ja vienu pārstrādes centru izmanto 300-400 

ģimenes, to efektivitāte dažādiem materiāliem var būt 50-70%. Ja apdzīvotības blīvums ir 

mazāks, efektivitāte samazinās. Vienam pārstrādes centram apkalpojot 700-800 ģimeņu, 

sagaidāms ka to efektivitāte būs tikai 20-40%. 

Sistēma ir piemērota arī Latvijas apstākļiem. Dažās pilsētās tā jau ir ieviesta. Tas, cik veiksmīgi 

sistēma strādā, ļoti lielā mērā atkarīgs no iedzīvotāju vēlmes līdzdarboties tajā. 

Atkritumu savākšanas centri 

Atkritumu savākšanas centri ir vietas, uz kurām iedzīvotāji var nogādāt pārstrādei piemērotos 

atkritumus, kā arī, piemēram, lielizmēra atkritumus, dārzu atkritumus un bīstamos atkritumus. 

Centros varētu nogādāt arī nelielus atkritumu daudzumus no veikaliem, maziem uzņēmumiem, 

tirdzniecības vietām, utt. Lai iedzīvotājiem nebūtu grūtību nogādāt atkritumus līdz savākšanas 

centriem, tiem jābūt izvietotiem dzīvojamo rajonu tuvumā. 

Atkritumu pārstrādes centri ir salīdzinoši vienkārši ierīkota vieta. Tos veido asfaltēta teritorija, 

kurā izvietots pietiekošs skaits lielizmēra konteineru (7-30m3), atkarībā no tā, kādus pārstrādei 

piemērotos materiālus vāc šķiroti un atkritumu apsaimniekošanas sistēmas struktūras. 

Konteineros iespējams uzkrāt atkritumus, kas šķiroti to rašanās vietās, piemēram, stiklu, papīru, 

kartonu, metāllūžņus, koksnes atkritumus, ķieģeļus, atkritumus no dārziem, kā arī jauktus 

atkritumus apglabāšanai sanitārajā atkritumu izgāztuvē. 

Bez tam ir nepieciešama vienkārša ēka personāla vajadzībām. Personāla pienākumos ietilpst 

saņemt atkritumus, viņš pavada klientus, viņš var arī noraidīt atkritumu pieņemšanu, ja tie 

neatbilst atkritumu savākšanas centra piegāžu nosacījumiem. Personāls var veikt atzīmes par 

ieejošajiem un izejošajiem atkritumiem un ikdienā tīrīt un apkopt centra teritoriju. 

Lielākus centrus var izvietot sanitāro izgāztuvju tuvumā, vai vietās, kurās nākotnē paredzēts 

veidot atkritumu apstrādes uzņēmumus. Centros var tikt ierīkotas uzkrāšanas sekcijas, kurās 

atkritumi tiek izkrauti no mazāka tilpuma transporta un uzkrāti transportēšanai uz citām vietām 

lieljaudas mašīnās. Šādas sekcijas piemērs varētu būt papīra presētājs. Mazāki centri varētu 

tikt izvietoti apdzīvoto vietu tuvumā. 

Atkritumu savākšanas centru efektivitāte var sasniegt augstus rādītājus. Tie būs atkarīgi no 

sabiedrības izglītošanas un informēšanas pasākumiem, kā arī no centru izvietojuma. Latvijas 

apstākļos šādi centri varētu būt īpaši piemēroti mazpilsētām un vidēja lieluma ciematiem.

Pārkraušanas stacijas 

Pārkraušanas stacijas veido, lai samazinātu transporta izmaksas. Pārkraušanas stacijās 

atkritumi no mašīnām, kurās tie tiek savākti no apdzīvotām vietām, tiek pārkrauti lieljaudas 

mašīnās, kas lielos attālumos padara transportēšanu ekonomiski izdevīgāku. 

Pārkraušanas sistēma kopumā sastāv no trim pamatelementiem: 

A) Pārkraušanas vieta, kurā atkritumsavācējmašīnas iztukšo savu kravu, un atkritumi tiek 

pārkrauti lielākās un/vai vieglāk darbināmās mašīnās. 

B) Transportēšanas sistēma, kura spēj nodrošināt drošu un efektīgu liela apjoma kravu 

transportēšanu lielos attālumos. 

C) Saņemšanas vieta, kurā atkritumi tiek nogādāti to apglabāšanai vai izkraušanai. 

Parasti atkritumus transportē lielos attālumos pa ceļiem, dzelzceļiem vai ūdensceļiem kā kravu 

(vaļēju, daļēji sasaiņotu vai sasaiņotu), konteineros, vai ķīpotu. Transportēšanas sistēmas izvēli 

noteiks: 

• esošā infrastruktūra; 

• esošās infrastruktūras pielāgošanas vai paplašināšanas iespējas; 

• transportējamo atkritumu apjoms. 

Ceļu transports Latvijas apstākļos tiek uzskatīts par viselastīgāko transportēšanas veidu, jo tas 

izmanto esošo infrastruktūru. Atsevišķos gadījumos varētu tikt izmantots arī dzelzceļš kā 

pietiekoši elastīgs variants. Ņemot vērā ūdensceļu stāvokli, transports pa ūdeni netiek uzskatīts 

par ieviešamu Latvijas apstākļos. 

Lai nodrošinātu to, ka pārkraušanas stacija ir vieta, kurā tiek pārkrauti materiāli, maza izmēra 

pārkraušanas stacijai būtu jābūt aprīkotai ar vairākiem lieliem konteineriem, mazu ēku 

personālam un teritorijas nožogojumu. Lielākās stacijās varētu būt divstāvu ēka, kuras 

augšstāvā tiek veikta atkritumu izkraušana. Pārkraušanas vieta ir pirmajā stāvā, vai arī tiek 

izmantoti betona bunkuri, kuros atkritumi tiek izkrauti un no kuriem tie tiek iekrauti mašīnā ar 

stacionāra krāna palīdzību. 

Darbības ar atkritumiem pārkraušanas stacijās saistītas ar vairākiem vides aizsardzības 

jautājumiem, tie ir: 

• troksnis, ko rada stacijā izmantotās iekārtas; 

• atsevišķu atkritumu radītās smakas; 

• putekļi, ko rada darbības ar atkritumiem; 

• stacijas, vai tajā veikto darbību vizuālais iespaids; 

• ar atkritumiem saskarē esošo ūdeņu piesārņojums. 

Ja iespējams, visas darbības ar atkritumiem tiek veiktas mehāniski - tā, lai operators varētu 

uzturēties norobežotā un tīrā vidē. Iekārtas, ko izmanto pārkraušanas stacijās (frontālais 

iekrāvējs vai ekskavators) aprīkotas ar drošības kabīni, kurā nodrošināta filtrēta un dzesēta vai 

sildīta gaisa piegāde, lai šoferis varētu strādāt patīkamā darba vidē visu darba dienu. 

Ja Latvijas apstākļos tiek nolemts veidot nelielu skaitu sanitāro atkritumu izgāztuvju, var rasties 

nepieciešamība veidot pārkraušanas stacijas. To veidi būs ļoti atkarīgi no pārkraujamo 

atkritumu daudzumiem.

Kompostēšana 

Kompostēšanu varētu definēt kā organisko atkritumu bioloģisku sadalīšanu kontrolētos aerobos 

apstākļos. Paši svarīgākie nosacījumi ir skābekļa un mitruma piegāde, mikrobu un baktēriju 

aktivitāte organiskā materiāla sadalē un paaugstināta temperatūra. Šo apstākļu kombinācija 

ilgākā laika posmā rada ogļskābo gāzi, ūdeni un stabilu atlikušo kompostu. Gatavais komposts 

var tikt izmantots augsnes uzlabošanai lauksaimniecībā, dārzos, parkos, utt. Kā piemērs tiks 

sniegts ''vindrovu'' (apvējoto rindu) kompostēšanas metodes apraksts. Bez tās eksistē arī 

sarežģītākas sistēmas. 

''Vindrovu'' (apvējoto rindu) kompostēšana 

'''Vindrovu'' kompostēšanā tiek pielietota vienkārša tehnoloģija, ar kuras palīdzību atkritumi pēc 

to sajaukšanas/samalšanas tiek sabērti garās rindās (''vindrovos'') un dažkārt apgriezti - tā, lai 

atkritumi no rindu apakšējiem slāņiem nokļūtu virspusē. Procesā tiek izmantotas dažādas 

papildus ierīces, piemēram, dzirnavas, rotējošie sieti, maisītāji, vindrovu grozītāji un frontālie 

iekrāvēji. 

Parasti vindrovus veido āra apstākļos. Aukstākos klimatiskos apstākļos, kā arī lai novērstu 

smaku izplatīšanos, tos iespējams izvietot arī slēgtās telpās. Parasti tas arī atvieglo 

kompostēšanas procesa kontroli (uzturēt nepieciešamo mitrumu, temperatūru, kontrolēt 

kompostēšanas laiku). Tā rezultātā vietas izbūve būs sarežģītāka, tas prasīs lielākas 

investīcijas. 

Atkritumi tiek turēti vindrovos 6 līdz 8 mēnešus. Pirmo pāris mēnešu laikā, lai nodrošinātu 

kompostēšanas procesa uzsākšanai nepieciešamos apstākļus, atkritumi tiek regulāri grozīti un 

mitrināti. Pēc tam seko pāris mēneši, kuros komposts gatavojas. Pēc tam, materiāls tiek izsijāts, 

lai izņemtu no tā nesadalāmos elementus un, iespējams, arī materiālu, kas nav pilnībā 

sadalījies. 

Parasti saņemtais materiāls pēc svara satur aptuveni 90% atkritumus un 10% struktūru 

veidojošā materiāla. Pēc kompostēšanas, ūdens iztvaikošanas rezultātā, svars samazinās līdz 

40% no sākotnējā svara. No tā, aptuveni 5% nebūs izmantojams kā komposta materiāls un tiks 

nosūtīts apglabāšanai sanitārajā izgāztuvē. Kompostam neizmantojamo materiālu sastāda 

galvenokārt akmeņi un neorganiskais materiāls, kas nav ticis atšķirots atkritumu šķirošanas 

laikā. 

Galvenā vides aizsardzības problēma, kas saistās ar centralizētu atkritumu kompostēšanu, ir 

smago metālu saturs gala produktā. Pēdējo 10 gadu laikā jautājumā par smago metālu saturu 

lauksaimniecībā izmanojamās notekūdeņu attīrīšanās iekārtu dūņās un kompostā attīstījusies 

stingra likumdošana. Paaugstinātās normatīvu prasības liek pašvaldību un uzņēmumu 

atbildīgajiem darbiniekiem novērst smago metālu piesārņojumu pirms pārstrādes, piemēram, 

ieviešot mājsaimniecību atkritumu šķirošanu to rašanās vietās. 

Siltākā laikā var parādīties traucējumi, ko rada smakas un mušas. Šādiem traucējumiem 

jāpievērš uzmanība, jo cilvēki tos varētu uztvert kā zīmi, ka process netiek kārtīgi vadīts. Tomēr, 

labākais veids, kā novērst šādus traucējumus, ir nenovietot šādas pārstrādes iekārtas/centrus 

apdzīvotu vietu tuvumā. 

Raugoties no vides aizsardzības viedokļa, ieguvumi, ko rada kompostēšana, ir sanitāro 

izgāztuvju nepieciešamo jaudu samazināšanās un derīgu materiālu atgriešana apritē. 

Kompostēšana mazos apjomos jau tiek plaši praktizēta Latvijā, tā ir efektīva. Pilsētu atkritumu 

kompostēšana lielos apjomos varētu būt lietderīga, ja kompostam atrastos noiets. 

Kompostēšana lielos apjomos ir vidēji vai augsti kapitālietilpīga. 

Slēgta tipa kompostēšanas uzņēmumam ar jaudu 200.000 tonnas gadā nepieciešamās 

investīcijas sastādītu aptuveni Ls 15.000.000. Atkarībā no tā, cik lielu investīciju daļu finansētu

no aizdevumiem, pārstrādes izmaksas sastādītu aptuveni 8 līdz 25 Ls/tonnā. Ja vien netiek 

pierādīts pretējais, no komposta pārdošanas nevar cerēt saņemt ieņēmumus. 

Tā kā kompostēšanas uzņēmumā pārstrādātie atkritumi nav jāapglabā sanitārajā atkritumu 

izgāztuvē, ir pamats apsvērt subsīdijas 3 līdz 9 Ls par tonnu apjomā. Atlikušās izmaksas 5 līdz 

16 Ls/tonnā padara kompostēšanu šobrīd par ekonomiski nerealizējamu. Lai tā kļūtu 

ekonomiski izdevīga, apglabāšanas izmaksām sanitārā atkritumu izgāztuvē būtu jāpieaug 

vismaz par 300%. 

Kompostēšanas ieviešanai nav nepieciešams veidot īpašas institucionālās struktūras. To var 

atstāt privātā sektora iniciatīvai, kaut gan, uzņēmējiem būs nepieciešams saņemt attiecīgas 

atļaujas. 

Atkritumu apstrādes bioloģiskās gāzes uzņēmums 

Bioloģiskās gāzes uzņēmums ir enerģiju ražojošs uzņēmums, kurā organiskie atkritumi tiek 

pārstrādāti anaerobos apstākļos. Šādā uzņēmumā organiskās vielas tiek daļēji sadalītas to 

sastāvdaļās. Šajā procesā rodas degoša gāze (biogāze), bet organiskajos atkritumos esošās 

barības vielas saglabājas atlikumproduktā (kompostā), kas ir pielietojams zemkopībā, kā 

papildinājums mākslīgajiem minerālmēsliem (kaut gan barības vielu daudzums, kuras tieši 

pieejamas augiem, ir ierobežots). 

Anaerobos apstākļus nodrošina izmantojot slēgtus reaktorus, kuros atkritumi tiek pārstrādāti 

šķidrā vai pusšķidrā veidā. Tas padara iespējamu transportēt atkritumus pārstrādes laikā 

atbilstoši pārstrādes procesam ar cauruļvadu un sūkņu palīdzību. Tā rezultātā viss process, 

sākot ar atkritumu ievešanu, beidzot ar gala produkta iegūšanu, ir slēgts. 

Procesa laikā neveidojas siltums, vēl jo vairāk, tā uzturēšanai reaktoros nepieciešams uzturēt 

konstantu temperatūru. Taču anaerobās sadalīšanās laikā veidojas biogāze ar augstu 

enerģētisko vērtību, kas, galvenokārt, satur metānu un oglekļa dioksīdu. 

Pēc sadalīšanās materiāls vēl joprojām ir šķidrs. Ūdens satura samazināšanai un cieta gala 

produkta (komposta) iegūšanai var izmanot dažādas metodes. Šo materiālu var arī tiešā veidā 

izmantot lauksaimniecisko zemju augsnes uzlabošanai. 

Galvenie argumenti biogāzes procesa izmantošanai atkritumu apsaimniekošanā ir šādi: 

• tiek ražota biogāze, kura var aizstāt organiskās degvielas enerģijas ražošanai; 

• biogāzi var izmantot uz vietas, pašā uzņēmumā; enerģijas ražošanai vai to var 

transportēt pa cauruļvadiem līdz lietotājam (piemēram, ražošanas vai enerģētikas 

uzņēmumam); 

• viss process ir pilnībā slēgts, tas nozīmē, ka viegli ierobežot smaku izplatīšanos; 

• process nerada draudus apkārtējai videi, līdz ar to nerodas grūtības ar vietas izvēli 

šāda uzņēmuma izvietošanai; 

• organiskie atkritumi procesa laikā tiek stabilizēti un pēc apstrādes nesatur patogēnos 

elementus; 

• procesa laikā samazinās atkritumu tilpums; 

• atkritumos esošie materiāli tiek izmantoti atkārtoti: vai nu izmantojot gala produktu tiešā 

veidā - augsnes bagātināšanai, vai ražojot mēslojumu. 

Biogāzes procesam ir arī daži trūkumi: 

• nepieciešamas salīdzinoši augstas investīcijas; 

• atkritumu šķirošana to ražošanas vietā ir obligāts priekšnosacījums, respektīvi, 

iespējams izmantot tikai atkritumus ar ļoti zemu piesārņojošo vielu saturu; 

• uzņēmuma uzturēšanai nepieciešams kvalificēts darbaspēks.

Ja ir noiets gan enerģijai, gan kompostam, sistēma varētu būt piemērota arī Latvijas apstākļiem. 

Tomēr šobrīd to padara neiespējamu augstās izmaksas. Nepieciešamais investīciju apjoms 

uzņēmumam ar jaudu 200.000 tonnas/gadā sastāda aptuveni Ls 25.000.000. Vienas tonnas 

apstrādes izmaksas, atkarībā no izmaksām aizdevuma atmaksai, svārstītos robežās no 25 līdz 

55 Ls/tonnā. 

Ja vien netiek pierādīts pretējais, nav sagaidāms, ka būs iespējams gūt ieņēmumus no 

komposta pārdošanas. Taču sagaidāms, ka no enerģijas (gāzes, elektrības vai siltuma) 

pārdošanas būs iespējams gūt ieņēmumus. Atkarībā no elektrības iepirkuma cenām un 

atkritumu sastāva, šie ieņēmumi varētu sastādīt pat līdz Ls10 par tonnu organisko atkritumu. 

Parasti ar šiem ieņēmumiem pietiek, lai nosegtu uzņēmuma uzturēšanas un apkopes izmaksas, 

bet ne kapitāla izmaksas. 

Tā kā anaerobi pārstrādātie atkritumi nav jāapglabā sanitārajā atkritumu izgāztuvē, iespējams 

apsvērt subsīdiju 3 līdz 9 Ls par tonnu. Atlikušās izmaksas (no kopējām izmaksām atņemot 

ieņēmumus un subsīdiju) sastāda 12 līdz 36 Ls par tonnu. Tas, savukārt, nozīmē, ka anaerobā 

atkritumu sadalīšana šobrīd nav ekonomiski izdevīga. Vispirms nozīmīgā apjomā būtu jāpieaug 

sanitāro atkritumu izgāztuvju izmaksām. 

Anaerobās pārstrādes ieviešanai nav nepieciešams veidot īpašas institucionālās struktūras. 

Šādus uzņēmumus varētu vadīt SPAAO. Varētu apsvērt iespējas iesaistīt privāto sektoru 

uzņēmumu uzturēšanā. 

Sadedzināšana 

Sadedzināšanas iekārtas ir enerģiju ražojošas iekārtas, kurās atkritumu apstrāde notiek 

termiski, kā rezultātā tiek iegūts sterils produkts (izdedži un pelni izplūdes gāzēs), kas sastāda 

tikai aptuveni 30% no atkritumu sākotnējā svara un tikai 5% no to sākotnējā tilpuma. Procesa 

laikā atbrīvojas siltums, kuru var izmantot enerģijas ieguvei. Taču rodas arī izplūdes gāzes, kas 

satur dažādas piesārņojošas vielas, tai skaitā, putekļus, sēra dioksīdu, oglekļa dioksīdu 

hidrohlorīdus, un organiskās vielas. Piesārņojošo vielu saturs un daudzums ir atkarīgs no 

atkritumu sastāva. 

Sadedzināšanas iekārtās var apstrādāt dažāda veida cietos un šķidros atkritumus, tai skaitā, 

sadzīves atkritumus, medicīniskos atkritumus, komerciālos atkritumus un dažāda veida 

bīstamos atkritumus. Taču nepieciešams, lai atkritumu sastāvs ir tāds, ka tie ir sadedzināmi bez 

papildus degvielas, tas ir, lai to enerģētiskā vērtība būtu virs aptuveni 6,5 GJ/tonnā (aptuveni 

1550 Kcal/kilogramā). Bez tam, medicīniskos un bīstamos atkritumus iespējams apstrādāt tikai 

tad, ja veikti īpaši pasākumi, lai novērstu sadedzināšanas iekārtās strādājošā personāla 

kontaktēšanās iespējas ar atkritumiem. 

Sadedzināšanas iekārtu priekšrocības ir: 

• tajās iespējams apstrādāt dažādu veidu atkritumus; 

• atkritumi tiek sterilizēti pateicoties sadedzināšanai, to tilpums tiek nozīmīgi samazināts; 

• tiek ražota enerģija, ko var izmantot centrālapkurē vai siltuma un elektrības 

koģenerācijā. Ieņēmumi no enerģijas pārdošanas, atkarībā no enerģijas cenām un, 

īpaši, no nodokļiem, var sniegt nozīmīgu ieguldījumu uzņēmuma sekmīgai darbībai; 

• galaproduktus (izdedžus un pelnus no izplūdes gāzēm) var izmantot ceļu būvniecībā 

(kā otrreizējo izejvielu ceļa pamatnes veidošanai) un karjeru utml. aizpildīšanai; 

• ar magnētisko lentu konveijera palīdzību no pelniem iespējams viegli atdalīt 

magnētiskos metālus to atkārtotai izmantošanai. 

Sadedzināšanas iekārtām ir arī trūkumi. Daži no tiem ir: 

• procesā rodas izplūdes gāzes, kas bez pelniem satur arī citas piesārņojošās vielas;

• lai novērstu piesārņojumu, ko rada izplūdes gāzes un putekļi, nepieciešams uzstādīt 

dārgus filtrus un citas iekārtas, kuru darbības rezultātā rodas blakus produkti, kurus 

nepieciešams apglabāt; 

• lai gan tie piemēroti dažiem izmantošanas veidiem, bieži vien arī izdedži un pelni no 

putekļu filtriem ir jāapglabā; 

• ņemot vērā iepriekš minētās vides aizsardzības problēmas, grūtības bieži vien rada 

sadedzināšanas iekārtu vietas izvēle (t.s. NIMBY sindroms - ne manas mājas 

pagalmā); 

• sadedzināšanas iekārtas veicina ozona slāņa samazināšanos un siltumnīcas efektu. 

Neskatoties uz to mūsdienīgas sadedzināšanas iekārtas, kas aprīkotas ar piemērotām izplūdes 

gāzu attīrīšanas tehnoloģijām, tiek uzskatītas par videi nekaitīgu atkritumu apstrādes veidu. 

Pastāv dažādu veidu sadedzināšanas iekārtas. Šobrīd, acīmredzot par vispiemērotāko 

sadzīves atkritumu sadedzināšanai tiek uzskatītas kustīgo režģu sadedzināšanas iekārtas, kas 

dedzina atkritumus bez to iepriekšējas apstrādes (šķirošanas/sasmalcināšanas). Kustīgo režģu 

iekārtas viegli pielāgojamas, tās var uzņemt stipri dažāda sastāva atkritumus. Šī tehnoloģija ir 

labi attīstīta un pārbaudīta pielietojot mūsdienīgas izplūdes gāzu attīrīšanas iekārtas, iespējams 

ievērot pat stingrākos emisiju standartus. 

Arī izplūdes gāzu attīrīšanai pastāv vairākas metodes. Vienkāršākā izplūdes gāzu attīrīšanas 

sistēma sastāv no maisu filtriem vai elektrostatiskajiem nosēdinātājiem, kuros savāc putekļus. 

Skābās komponentes izplūdes gāzēs šādi filtri nespēj aizturēt, tās tiek izmests apkārtējā vidē 

pa skursteni. Attīstītākās attīrīšanas tehnoloģijas attīra no izplūdes gāzēm arī skābes. 

Skruberos pēc putekļu filtrācijas izplūdes gāzes tiek mazgātas aerosolu šķīdumā, kurā 

piesārņojums no gāzēm tiek pārnests šķidrumā, kas vēlāk tiek neitralizēts un attīrīts, kā 

rezultātā rodas slapjš gala produkts un notekūdeņi. 

Sausajā procesā pulverveida dzēstais kaļķis tiek iepūsts izplūdes gāzē. Ūdens iztvaiko atstājot 

sausu gala produktu, kas tiek izņemts no filtriem. Gala produkts satur pelnus un kaļķa un skābo 

vielu savstarpējās reakcijas produktus. Pastāv arī pussausās attīrīšanas metodes, kurās kā 

neitralizējošs aģents tiek izmantots bāzisks biezs šķidrums, tam seko filtrēšana vai 

elektrostatiskā nosēdināšana. Gala produkts arī ir sauss. 

Enerģiju, kas rodas dedzināšanas procesā var izmantot dažādi. Vienkāršākais veids ir izmantot 

zema spiediena katlu un siltuma pārnesējus, ar kuru palīdzību siltums tiek nogādāts līdz 

tuvākajam zemas temperatūras siltuma patērētājam. Sadedzināšanas iekārtas var tikt aprīkotas 

arī ar augstspiediena katlu, kurā turbīnai tiek ražots tvaiks ar ļoti augstu temperatūru. Turbīnā 

enerģija tik pārvērsta rotācijas enerģijā un ar ģeneratora palīdzību pārvērsta elektriskajā 

enerģijā. 

Skābju, poliaromātisko ogļūdeņražu, smago metālu un citu vides problēmu radošu vielu 

daudzumi, kas rodas sadedzināšanas iekārtu darbības rezultātā, pēdējo gadu laikā 

samazinājušies, pateicoties izplūdes gāzu attīrīšanai un iekārtu ekspluatācijas prakses 

uzlabošanai. No otras puses, tas paaugstinājis atlikumvielu un bīstamo atkritumu daudzumus, 

ko rada sadedzināšanas iekārtas.

Parametrs Neattīrīta 

izplūdes gāze 

Normatīvi 

Dānijā 

Ar elektrostatiskajiem 

filtriem 1 

Dust 3,000-6,000 30 50 5 

HCl 200-1,500 50 1,000 20 

Sox 50-600 3002 3002 2402 

Nox 250-500 - - - 

Pb 10-30 1.0 1.0 0.1 

Hg + Cd: 

Hg 0.1-0.5 

0.2 

0.3 0.005 

Cd 0.1-0.8 - 0.1 0.005 

HF 2-20 2 4

Sagaidāms, ka būs arī ieņēmumi no pārdotās enerģijas (elektrības vai siltuma). Atkarībā no 

atkritumu sastāva un enerģijas cenām, šie ieņēmumi varētu sastādīt vairāk kā 10 Ls no 1 

tonnas atkritumu. 

Tā kā lielākā daļa dedzināšanas procesā apstrādāto atkritumu nav jāapglabā, varētu apsvērt 

subsīdiju 3 līdz 9 Ls par tonnu apjomā. Atlikušās izmaksas (pēc tam, kad ir atskaitītas 

subsīdijas un ieņēmumi) sastāda 27 līdz 66 Ls par tonnu. Tas nozīmē, ka patlaban 

sadedzināšana nav ekonomiski izdevīga. Tas varētu mainīties, ja daudzkārtīgi pieaugtu 

atkritumu apglabāšanas izmaksas. 

Lai ieviestu atkritumu sadedzināšanu, nav nepieciešams veidot īpašas institucionālās 

struktūras. Sadedzināšanas iekārtas varētu piederēt un tās varētu uzturēt SPAAO, vai, 

piemēram, Rīgas gadījumā, pašvaldība. Uzturēšanai varētu apsvērt privātā sektora iesaisti. 

Galīgā apglabāšana 

Neatkarīgi no tā, kāda veida metodes Latvijā tiks izmantotas atkritumu savākšanai, pārstrādei 

un apstrādei, atkritumu apglabāšana sanitārajā izgāztuvē būs vienmēr nepieciešama, kā viens 

no variantiem noteiktas atkritumu daļas galīgajai apglabāšanai. Sanitārās izgāztuves principi 

aprakstīti turpmākajā tekstā. 

Sanitārās atkritumu izgāztuves 

Mūsdienīgas sanitārās atkritumu izgāztuves tiek dalītas atsevišķās apglabāšanas sekcijās 

(vienībās), kurās pielietojamie vides aizsardzības pasākumi piemēroti sekcijās apglabājamiem 

atkritumiem. 

Iespējamas sekcijas šādiem atkritumu veidiem: 

• organiskie atkritumi; 

• jauktie sadzīves atkritumi; 

• bīstamie atkritumi; 

• inertie atkritumi; 

• minerālie atkritumi; 

• jauktie nebīstami atkritumi. 

Veidojot sekcijas atbilstoši apglabājamo atkritumu veidam, iespējams nodrošināt piemērotāku 

apglabājamo atkritumu kontroli. Kontroles pirmais solis ir noteikt, uz kuru apglabāšanas sekciju 

atkritumi jānogādā. Tiks atvieglota arī kontrole tieši pie atkritumu izvietošanas sekcijā, jo līdz 

sekcijai nogādāto atkritumu sastāvs būs viendabīgs - tajā būs tikai daži atkritumu veidi. 

Apakšējais izolējošais slānis (dabīgs vai plastmasas) tiek lietots, lai novērstu filtrāta infiltrāciju 

apkārtējā vidē. Principā, izolējošajam slānim ir jābūt pilnīgi necaurlaidīgam un jānovērš filtrāta 

infiltrāciju gruntsūdeņos līdz laikam, kamēr atkritumi ir stabilizējušies. Jāsaprot, ka nav 

iespējams nodrošināt apakšējā izolējošā slāņa necaurlaidību uz visu šo laiku, tādēļ atkritumu 

apglabāšanai jāizvēlas vieta, kurā filtrāta infiltrācija gruntsūdeņos neradīs kritisku situāciju. 

Dažiem atkritumu veidiem, kuru radītais piesārņojums ir nenozīmīgs, var nepielietot stingras 

projektēšanas prasības. Šajos gadījumos var veidot pasīvās sistēmas, kuras ļauj filtrātam 

infiltrēties augsnē/ gruntsūdeņos kontrolētos daudzumos (kontrolēta infiltrācija), atbilstoši tam, 

kā tas veidojas. Kontrolētu infiltrāciju var lietot tikai tad, ja pirms tam veikts novērtējums, kas 

liecina, ka nav sagaidāms, ka radīsies nepieļaujama ietekme uz vidi. 

Kopumā ņemot, sanitāro izgāztuvju galvenās vides problēmas saistītas ar filtrāta infiltrāciju 

pazemes ūdeņos, kas notiek neskatoties uz izolējošo materiālu izmantošanu, radot dzeramā 

ūdens piesārņojumu; kā arī ar metāna emisijām, radot traucējumus veģetācijai, nepatīkamas 

smakas, eksplozijas pagrabos vai citās slēgtās telpās.

Vides problēmas saistītas arī ar putekļiem un troksni, ko rada atkritumu transports, presējošās 

iekārtas, utt. Arī smakas, degošo atkritumu dūmi, tuvākās apkārtnes piemēslotība rada 

traucējumus tiem, kas atrodas sanitārās izgāztuves tuvumā. 

Taču pielietojot filtrāta savākšanu un attīrīšanu, ik dienu pārklājot svaigi apglabātos atkritumus 

un veicot biogāzes savākšanu, iespējams samazināt jaunu sanitāro izgāztuvju ietekmi uz vidi. 

Organisko atkritumu un sadzīves atkritumu sekcijas jāveido un jāuztur tā, lai uzturētu tajās 

optimālus metāna veidošanas apstākļus sanitārās izgāztuves apakšējā slānī. Tas samazinās 

smakas, organisko vielu daudzumu filtrātā un optimizēs biogāzes veidošanos. Šajās sekcijās 

jāveido biogāzes savākšanas sistēma. 

Inerto atkritumu sekcijā nav jāveic īpaši vides aizsardzības pasākumi. Ja ir sastādīts un tiek 

ievērots atkritumu saraksts, ko drīkst apglabāt šādā sekcijā, ietekme uz vidi, neveicot filtrāta 

savākšanu no šīs sekcijas, būs nenozīmīga. Minerālo atkritumu sekcijai un jaukto nebīstamo 

atkritumu sekcijai jāveido atsevišķs izolējošais slānis ar filtrāta savākšanu un attīrīšanu. 

Uz doto brīdi atkritumu apglabāšana sanitārajā izgāztuvē būs vienīgā iespēja Latvijā. Investīciju 

izmaksas sanitārai izgāztuvei ar ietilpību 1,2 milj. t. gadā 10 gadu laikā sastādīs aptuveni Ls 

5.000.000. Apglabāšanas izmaksas vienai tonnai, atkarībā no amortizējamo investīciju apjoma, 

svārstās robežās no Ls 3 līdz Ls 9. 

Apstrādes un apglabāšanas iespēju salīdzinājums 

Variants 

Investīciju 

izmaksas 

(Ls) 

Izmaksas 

uz 1 t 

(Ls) 

Kompostēšana 15,000,000 8 līdz 25 

Biogāzes 

uzņēmums 

25,000,000 

Sadedzināšana 40,000,000 

Apglabāšana 

sanitārajās 

izgāztuvēs 

25 līdz 55 

ieņēmumi 

līdz Ls 10 

40 līdz 85 

ieņēmumi 

līdz Ls 10 

Vides ieguvumi 

samazinās vajadzība 

pēc sanitārajām 

izgāztuvēm; 

derīgu vielu atgriešana 

apritē 



izgāztuvēm; 

derīgu vielu 

atgriešana apritē 

enerģijas 



izgāztuvēm; 

enerģija 

Institucionālie 

aspekti 

privātais 

sektors 

valsts sektors 

valsts sektors 

5,000,000 3 līdz 9 valsts sektors 

Priekšnoteikumi 

Jāpieaug 

izmaksām 



sanitārajās 

izgāztuvēs 

Izmaksām 



sanitārajās 

izgāztuvēs 

jāpieaug nozīmīgi 

Izmaksām 



sanitārajās 

izgāztuvēs 

jāpieaug 

vairākkārtīgi

6. PIELIKUMS: ESOŠĀS ATKRITUMU PĀRSTRĀDES IESPĒJAS 

Šajā pielikumā aprakstītas esošās atkritumu pārstrādes iespējas Latvijā dažādiem materiāliem. 

Melnie metāli 

Liepājas metalurģiskā rūpnīca var izmantot metāllūžņus kā otrreizējo izejvielu tērauda 

ražošanā. Daudzumi, ko iespējams pārstrādāt rūpnīcā, nav ierobežoti. Iepirkuma cenas 

metāllūžņiem ir starp Ls 10 un Ls 35 par tonnu. Čuguns tiek pārstrādāts Rīgas rūpnīcā 

''Dīzelis''. Arī kuģu remontrūpnīca ''Mangaļi'' dažkārt pieņem metāllūžņus. 

Krāsainie metāli 

Latvijā krāsaino metālu pārstrādes iespējas ir ierobežotas. Svinu apstrādā 17 lietuvēs, alumīniju 

- vienā lietuvē un varu - arī vienā lietuvē. Visas lietuves atrodas Rīgā. Tomēr, krāsaino 

metāllūžņu tirgus ir starptautisks, eksporta iespējas ir neierobežotas. Tirgus cenu piemēri ir 

apmēram 600 Ls par tonnu alumīnija metāllūžņu un 1200 Ls par tonnu vara lūžņu. Parasti 

vietējās cenas ir par 50 līdz 85% zemākas nekā Londonas Akciju tirgū. 

Stikls 

Latvijā stiklu otrreizējai pārstrādei pieņem tikai Grīziņkalna stikla rūpnīca. Kopējais stikla 

daudzums, ko iespējams tajā pārstrādāt ir ierobežots, pieprasījums ir praktiski pilnībā 

apmierināts. Stikls, ko patlaban savāc otrreizējai pārstrādei, nodrošina kopējo nepieciešamo 

daudzumu. Iepirkuma cenas svārstās robežās starp 8 un 30 Ls par tonnu. 

Kartons un papīrs 

Latvijā ir iespējas kartona un papīra pārstrādei. Līgatnes papīrfabrika pieņem pārstrādei papīru. 

Kartonu iespējams pārstrādāt ārpus Latvijas. To var arī eksportēt uz Baltkrieviju, Ukrainu, 

Krieviju un Somiju. Taču pieprasījums pēc kartona nav stabils un šobrīd eksporta iespējas un 

iepirkuma cenas krītas. Nešķirota papīra iepirkuma cena svārstās ap 5 Ls par tonnu, baltā 

papīra iepirkuma cenas sasniedz 57 Ls par tonnu. 

Plastmasa 

Vēl nesen Latvijā nebija plastmasas pārstrādes iespēju. Tomēr šķiet, ka Ādažu rūpnīca, kas 

ražo iepakojumu un izolācijas materiālus un Rīgas privātfirma ''Formika'' var pārstrādāt 

plastmasu. Vienīgā problēma ir tā, ka plastmasas atkritumi tajās tiek pieņemti par samaksu. 

Ādažos piegādātājs maksā 10 Ls par tonnu, ''Formikā'' - 50 Ls par tonnu. 

Secinājums 

Krāsainajiem metāllūžņiem ir labs noieta tirgus. Salīdzinoši labs noieta tirgus ir melnajiem 

metāllūžņiem un papīram/kartonam. Citiem pārstrādei piemērotiem materiāliem pieprasījums ir 

pilnībā apmierināts, vai tāda praktiski nav.

7. PIELIKUMS: SANITĀRO IZGĀZTUVJU VIETAS IZVĒLE 

1. IEVADS 

Viens no Nacionālās stratēģijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanai mērķiem ir izveidot 

sanitārās izgāztuves atkritumu apglabāšanai. Jaunajām sanitārajām izgāztuvēm ir jāaizstāj 

vecās izgāztuves, kuras rada nepieņemamu slodzi uz apkārtējo vidi. Šajā pielikumā aprakstīta 

jauno sanitāro izgāztuvju vietas izvēles procedūra. 

Esošo izgāztuvju un to radīto problēmu apskats sniegts stratēģijas sadaļā 1.3. un 5. nodaļā. 

Papildus informācija sniegta ziņojumā par esošajām izgāztuvēm, ko sagatavojusi firma ''Carl 

Bro a/s'' projekta ''Stratēģija sadzīves atkritumu apsaimniekošanai Latvijai'' ietvaros 1997. g. 

jūlijā. 

1.1. Sanitārās izgāztuves 

Sanitārā izgāztuve ir apglabāšanas vieta, kurā dažādi atkritumu veidi tiek novietoti uz zemes vai 

zemē, kontrolētos un vides aizsardzības prasībām piemērotos apstākļos. Sanitārā izgāztuve ir 

tradicionāls termins, lai apzīmētu atkritumu apglabāšanas vietu, kuru apstiprinājušas attiecīgās 

pārvaldes iestādes. Sanitārajās izgāztuvēs iespējams apglabāt dažādus atkritumu veidus, 

veicot efektīvu atkritumu apglabāšanas un piesārņojošo vielu izplatīšanās kontroli un nodrošinot 

optimālus vides aizsardzības pasākumus. 

Sanitārās izgāztuves bieži veido ar atsevišķām sekcijām, kas atbilst atkritumu sadalījumam 

dažādās grupās ar līdzīgām īpašībām. Tā rezultātā iespējams nodrošināt filtrāta attīrīšanu 

atbilstoši atkritumu veidam. 

Gan izgāztuves kopumā, gan to sekcijas, atkarībā no apglabājamo atkritumu īpašībām un 

apkārtējās vides ietekmējamības, iespējams veidot izmantojot dažādus vides aizsardzības 

pasākumus. Ja nepieciešams apglabāt lielus daudzumus viena veida atkritumu, iespējams 

veidot īpašas novietnes. Tādā gadījumā vides aizsardzības pasākumi jāizvēlas atkarībā no 

apglabājamo atkritumu veida. 

Jebkura sanitārā izgāztuve laika gaitā rada piesārņojuma draudus apkārtējai videi līdz brīdim, 

kad apglabātie atkritumi pilnībā stabilizējušies un apkārtējā vide var uzņemt filtrāta un gāzu 

emisijas. Ja veicot vides aizsardzības pasākumus tiek pieļautas kļūmes, nepieciešams 

nodrošināt, ka apkārtējā vidē nenokļūtu nepieļaujami bīstamas vielas. Tādēļ sanitārās 

izgāztuves var ierīkot tikai pēc aptveroša dotās teritorijas vides stāvokļa izvērtējuma. 

1.2. Apglabājamie atkritumi 

Latvijas apstākļos nepieciešams apglabāt visu veidu atkritumus bez to iepriekšējas apstrādes, 

jo nepastāv vērā ņemamas pārstrādes iespējas (piemēram, sadedzināšana). Tādēļ 

veidojamajās sanitārajās izgāztuvēs, bez citiem atkritumu veidiem, iespējami: 

• jaukti sadzīves atkritumi; 

• notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņas; 

• rūpnieciskie bīstamie un nebīstamie cieti atkritumi; 

• rūpniecisko notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņas; 

• medicīniskie atkritumi; 

• inertie un neinertie celtniecības atkritumi un būvgruži. 

Tā kā Latvijā nepastāv citas atkritumu apglabāšanas iespējas (izņemot Gardenes bīstamo 

atkritumu pagaidu novietni pie Dobeles),sanitārajās izgāztuvēs būs jāpieņem visu veidu 

atkritumi. Tas būs nepieciešams līdz laikam, kad tiks izveidotas vērā ņemamas atkritumu 

apstrādes iespējas, kā piemēram, sadedzināšanas iekārtas un/vai kompostēšanas uzņēmumi, 

un īpašas bīstamo atkritumu apglabāšanas vietas. Tad iespējams nodrošināt tālāku atbilstību

Eiropas Savienībā praktizētajam. Šī prakse aprakstīta ''Ieteikumā Padomes direktīvai par 

sanitārajām izgāztuvēm'', kas juridiski ieviests dažās ES dalībvalstīs. Saskaņā ar šiem 

ieteikumiem, sanitārajās izgāztuvēs netiek apglabāti organiskie atkritumi; bīstamie atkritumi tiek 

apglabāti tikai īpaši tam veidotās apglabāšanas vietās. Bez tam, pirms atkritumu apglabāšanas, 

veicama to priekšapstrāde, lai samazinātu apglabājamo atkritumu tilpumu un atgrieztu 

materiālus apritē. 

2. NEPIECIEŠAMĀ PLĀNOŠANA 

2.1. Nacionālā plānošana 

Kā jau aprakstīts stratēģijas 6. nodaļā, nacionālā plānošana ietvers sanitāro izgāztuvju 

apkalpojamo teritoriju sadalījumu. Šī procesa ietvaros tiks noteikts arī kopējais Latvijā 

jaunceļamo sanitāro izgāztuvju skaits. Stratēģijas ietvaros paredzēts veidot 10 sanitārās 

izgāztuves. Turpmākās prasības nacionālajam plānojumam iekļautas Ministru kabineta 1994. 

gada 6. septembra noteikumos par fizisko plānošanu. 

2.2. Reģionālā plānošana 

Reģionālo sadzīves atkritumu apsaimniekošanas plānošanu, kā jau tas aprakstīts stratēģijas 6. 

nodaļā, veiks SPAAO. Plānošana ietvers arī reģionālās sanitārās izgāztuves vietas izvēli. Šajā 

pielikumā aprakstīta veicamo pasākumu secība. Pēc vietas izvēles un pirms sanitārās 

izgāztuves celtniecības, nepieciešams saņemt atļauju no VARAM. 

2.3. Vietējā plānošana 

Vietējās plānošanas nepieciešamība aprakstīta Ministru kabineta 1994. gada 6. septembra 

noteikumos par fizisko plānošanu. Saskaņā ar šiem noteikumiem pilsētu un pagastu 

pašvaldībām jāsastāda aptveroši teritorijas attīstības plāni, kuros ņemti vērā arī reģionālie un 

nacionālie plānojumi. Šajos plānos nepieciešams norādīt zemes pielietojuma iespējas. Tas 

nozīmē, ka jaunajai sanitārajai izgāztuvei izvēlētā vieta jāiekļauj attiecīgās pašvaldības 

plānojumā. 

3. SANITĀRAJAI IZGĀZTUVEI IZVIRZĀMO PRASĪBU NOTEIKŠANA 

Uzsākot sanitārās izgāztuves vai īpašas novietnes vietas izvēli, vispirms jānoskaidro, kādas 

prasības tām izvirzāmas. 

3.1. Apglabājamo atkritumu daudzumi un veidi 

Lai atmaksātos nepieciešamās investīcijas un uzturēšanas izdevumi, sanitārā izgāztuve parasti 

projektējama atkritumu apglabāšanai uz 20 vai vairāk gadiem. Nepieciešamās teritorijas lielumu 

nosaka apglabājamo atkritumu daudzums un sanitārās izgāztuves piepildījuma augstums. 

Tādēļ jau sākuma fāzē nepieciešams veikt aprēķinus par sanitārajā izgāztuvē apglabājamo 

atkritumu apjomiem. 

Sanitāro atkritumu izgāztuvi var projektēt dažādu atkritumu veidu apglabāšanai, piemēram, 

sadzīves nebīstamiem atkritumiem un tiem līdzīgiem atkritumiem. Ticamākais, ka Latvijas 

apstākļos stratēģijas periodā ceļamajās sanitārajās izgāztuvēs būs jāapglabā visu veidu 

atkritumi. Tā kā vietas izvēles kritēriji atšķirsies, meklējot vietu bīstamo atkritumu apglabāšanai, 

no kritērijiem, meklējot vietu nebīstamo atkritumu apglabāšanai, vietas izvēles procesa 

sākumposmā nepieciešams noteikt, kāda veida atkritumi tiks apglabāti.

3.2. Ar atkritumu transportēšanu saistītie apsvērumi 

Lai samazinātu transportēšanas izmaksas un vides problēmas, ko rada atkritumu transports, ja 

vien iespējams, sanitāro izgāztuvi vajadzētu novietot apkalpojamās teritorijas atkritumu 

ražošanas ''smaguma'' centrā. Vietas izvēles sākumposmā jānosaka, kur šis punkts atrodas. 

Jaunās sanitārās izgāztuves vietas meklējumiem jānotiek šī punkta apkārtnē. 

Latvijas apstākļos pārvadājumu attālumi būs salīdzinoši lieli, jo nepieciešams veidot pietiekoša 

apjoma sanitārās izgāztuves. Tādēļ ar transportēšanu saistītie jautājumi jāiekļauj plānošanas 

procesa sākumā. Ja pārvadājumu attālumi ir ļoti lieli, varētu būt ekonomiski izdevīgi veidot vienu 

vai vairākas pārkraušanas stacijas. To vietu izvēlei iespējams lietot tādus pašus kritērijus, kā 

sanitārajām izgāztuvēm. Nepieciešams veikt vides aizsardzības pasākumus, lai nepieļautu, ka 

stacijas radītu nepieņemamu piesārņojumu. Lēmums par pārkraušanas stacijas izveidi 

jāpieņem balstoties uz finansiāliem aprēķiniem. 

Bez tam jāveic aprēķini par transporta līdzekļu skaitu un jaudu, kas ikdienā pārvadās atkritumus 

uz sanitāro izgāztuvi, lai varētu izvērtēt transporta slodzi uz pārvadājumiem izmantojamiem 

ceļiem, kā arī nepieciešamību izbūvēt jaunus piebraucamos ceļus, vai uzlabot esošos. 

3.3. Sanitārās izgāztuves celtniecība un ekspluatācija 

Vairumā gadījumu, lai novērstu atkritumu filtrāta nokļūšanu apkārtējā vidē, būs nepieciešama 

izolācija, kas nosedz visu sanitārās izgāztuves teritoriju. Izolācija veido nozīmīgu celtniecības 

izmaksu daļu, tādēļ ir ļoti svarīgi, vai sanitārā izgāztuve atrodas vietā, kurā pieejams pietiekošas 

kvalitātes māls, vai tas (vai kāds cits izolējošais materiāls) ir jāved no citurienes. Tas pats 

attiecas arī uz materiāliem, kas tiks izmantoti ikdienā atkritumu apklāšanai, kā arī izgāztuves 

galīgajai apklāšanai. Pirms vietas izvēles procesa uzsākšanas, jāsastāda saraksts ar izolācijai 

un apklāšanai nepieciešamajiem materiāliem visā sanitārās izgāztuves ekspluatācijas laikā. 

4. VIETAS IZVĒLES STRATĒĢIJA 

Sanitārās izgāztuves vietas izvēles procesā nāksies sastapties ar dažādām interesēm, kas 

saistītas ar vietējo un valsts politiku, dotās teritorijas iedzīvotājiem, vides ietekmējamību un 

aizsardzību, ekonomisko un tehnisko pamatotību, atkritumu ražošanas vietām. Veidojot vietas 

izvēles stratēģiju, šīs intereses ir jāizprot un jāņem vērā. Tādēļ vietas izvēle būtu jāveic ar 

īpašas komitejas palīdzību, kuras darbā piedalītos dažādu interešu grupu pārstāvji un dažādu 

nozaru eksperti (skat. arī 5. nodaļu). 

4.1. Pieeja 

Lēmums par vietas izvēli jāpieņem pamatojoties uz īpaša pētījuma rezultātiem. Šīs pētījums 

sastāv no vairākām fāzēm, kur vispirms tiek izslēgtas nepiemērotās teritorijas un pēc tam tiek 

identificētas piemērotākās vietas. Tādejādi pakāpeniski tiek samazināts pētāmo teritoriju 

apjoms, tai pašā laikā pieaug pētījuma detalizācijas pakāpe. Šo procesu varētu iedalīt četros 

pamatposmos: 

1. Nepiemēroto teritoriju izslēgšana; 

2. Veiksmīgāk izmantojamo teritoriju iezīmēšana; 

3. Piemērotāko vietu identifikācija un to detalizēts apraksts; 

4. Ietekmes uz vidi novērtējums un galīgā vietas izvēle. 

Turpmāk tekstā katrs posms aprakstīts sīkāk.

4.2. Nepiemēroto teritoriju izslēgšana 

Nepiemēroto teritoriju izslēgšanu veic strādājot ar karti. Karte var nosegt visu teritoriju, ko 

apkalpos dotā sanitārā izgāztuve, taču, ja šī teritorija ir ļoti liela, tad var apskatīt tikai teritorijas, 

kas atrodas ap atkritumu rašanos ''smaguma'' centru. Ja tiek meklēta vieta īpašai rūpniecisko 

atkritumu apglabāšanas vietai, aplūkojamajai teritorijai jābūt lielākai, aptverot teritoriāli 

attiecīgās nozares uzņēmumus (atkritumu ražošanas ''smaguma'' centrs). 

Lai nodrošinātu, ka tiek identificēti visi būtiskie objekti, jāizmanto pietiekoši detalizēta jaunākā 

topogrāfiskā karte. Ieteiktais mērogs: 1:15000. 

Šajā posmā tiek strādāts ar izslēgšanas metodi. Tas nozīmē, ka jāizmanto teritoriju izslēgšanas 

kritēriji, respektīvi, kritēriji, saskaņā ar kuriem, sanitārās izgāztuves izvietošana dotajā teritorijā 

nav atļauta. Turpmāk sniegti izslēgšanas kritēriji: 

4.2.1. Ar likumdošanu saistītie izslēgšanas kritēriji 

Aizsargājamās dabas teritorijas 

Sanitāro izgāztuvju izvietošana īpaši aizsargātās dabas teritorijās ir aizliegta saskaņā ar 

Latvijas PSR Ministru Padomes 1987. gada 10. aprīļa lēmuma Nr. 107 pielikuma Nr. 15 

''Nolikums par īpaši aizsargājamo dabas objektu režīmiem Latvijas PSR teritorijā'' I, II un III 

sadaļu. 

Derīgo izrakteņu vietas 

Sanitārās izgāztuves aizliegts izvietot vietās, kas potenciāli izmantojamas derīgo izrakteņu 

ieguvei. 

Aizsargjoslas 

Sanitārās izgāztuves aizliegts izvietot aizsargjoslās, saskaņā ar likumu ''Par aizsargjoslām'', kas 

pieņemts 05.02. 1997. Dažādi aizsargjoslu veidi aprakstīti tabulā. 

Vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslās: 

• ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās - 7. un 37. pants, aizsargjoslās (aizsardzības 

zonās) 

• ap kultūras pieminekļiem - 8. un ]38. pants, 

• aizsargjoslās (aizsardzības zonās) ap ūdens ņemšanas vietām - 39. pants, 

• aizsargjoslās ap kūrortiem - 10. un 40. pants, 

• mežu aizsargjoslās ap pilsētām (zaļās zonas meži un parki) - 41. pants. 

Ekspluatācijas aizsargjoslās: 

• aizsargjoslās ap valsts hidrometeoroloģisko novērojumu stacijām un ap stacionāriem 

valsts nozīmes monitoringa punktiem - 15. un 44. pants, 

• aizsargjoslās gar siltumtīkliem - 17. un 46. pants, 

• aizsargjoslās ap meliorācijas būvēm un ierīcēm - 47.pants, 

• aizsargjoslās ap valsts ģeodēziskajiem atbalsta punktiem - 20. un 49. pants, 

• aizsargjoslās ap navigācijas tehniskajiem līdzekļiem - 50. pants, 

• aizsargjoslās ap gāzes vadiem, gāzes noliktavām un krātuvēm - 22. un 56. pants, 

• tauvas joslā, kas noteikta saskaņā ar 1995. gada 12.04. Zvejniecības likumu, bet ne 

platākā kā 40 m - 51. pants. 

Sanitārajās aizsargjoslās: 

• aizsargjoslās ap kapsētām - 52. pants, 

• aizsargjoslās ap veterinārās uzraudzības objektiem - 54. pants. 

Drošības aizsargjoslās: 

• aizsargjoslās ap naftas un naftas produktu vadiem, noliktavām un krātuvēm - 30. un 57. 

pants.

Attālums līdz lidostām 

Ieteiktais minimālais attālums no lidostas līdz sanitārajai izgāztuvei ir 15 km. Tādejādi, 

izslēdzamas teritorijas 15 km rādiusā ap lidostām. 

Pilsētu teritorijas 

Lai samazinātu traucējumus, ko sanitārās izgāztuves varētu radīt pilsētās, to teritorijas un 1 km 

zona ap pilsētām netiek uzskatītas par pieņemamām sanitāro izgāztuvju izvietošanai. Attālums 

līdz jebkurai mājai nedrīkst būt mazāks par 500 m. Tādejādi, nepieciešams izslēgt visas pilsētu 

teritorijas, 1km joslu ap tām, kā arī teritorijas 500 m rādiusā ap jebkuru māju. (Piezīme: saskaņā 

ar Latvijas likumdošanu, ap jebkuru dzīvojamo māju pastāv aizsargjosla 500 m rādiusā, 

neatkarīgi no tā, vai māja atrodas pilsētā, vai lauku teritorijā). 

Virszemes ūdeņi un ūdensceļi 

Jāizvairās no tieša kontakta iespējām starp atkritumiem un (virszemes) ūdeņiem. Tādēļ 

virszemes ūdeņi, ūdensceļi un 500 m aizsargjosla ap tiem nav piemēroti sanitārās izgāztuves 

izvietošanai un šīs teritorijas ir jāizslēdz. 

Piekrastes zona 

Ņemot vērā tās rekreatīvo vērtību, piekrastes zona ir 1 km plata josla ap jūras un līča krastu. 

Šajā joslā aizliegts izvietot sanitārās izgāztuves. 

4.2.2. Ar veselo saprātu saistītie izslēgšanas kritēriji 

Dzeramā ūdens ieguve 

Lai gan tas nav noteikts likumā, sanitārās izgāztuves nedrīkst izvietot dzeramā ūdens urbumu 

laukos, nedz aizsargjoslās ap tiem. 

4.2.3. Ar ekonomiku saistītie izslēgšanas kritēriji 

Kūdrainas teritorijas 

No ģeotehnikas viedokļa, ja nepieciešams izbūvēt apakšējo izolējošo slāni, jāizvairās no 

kūdrainām teritorijām, jo kūdras nosēšanās var radīt nepieļaujamas slodzes uz izolējošo 

materiālu un izraisīt lūzumus tajā. Bez tam, kūdrainās teritorijās parasti ir ļoti augsts 

gruntsūdeņu līmenis. Tā kā vienmēr nepieciešams izvairīties no atkritumu un gruntsūdeņu 

kontaktēšanās iespējām, pat ja tas notiek izolācijas materiāla bojājuma rezultātā, kūdrainās 

teritorijas netiek uzskatītas par pieņemamām sanitāro izgāztuvju izvietošanai. Tehniski būtu 

iespējams izvairīties no iepriekš minētajām problēmām, taču tādā gadījumā izmaksas pieaugtu 

līdz nepieļaujamam līmenim. 

4.2.4. Piemērs darbam ar karti 

Karte nākošajā lapā ir piemērs darbam ar karti. Tās teritorijas, kas nav izmantojamas sanitārās 

izgāztuves izvietošanai, iekrāsotas melnas. Piemērā izmantoti sekojoši izslēgšanas kritēriji: 

• dabas teritorijas (rezervāti un nacionālie parki; avots: Dabas kompleksu un objektu 

karte; izd. “Jāņa sēta”, 1996); 

• pilsētu teritorijas (avots: Latvijas teritoriāli administratīvā sadalījuma karte; izd. “Jāņa 

sēta”, 1996); 

• dzeramā ūdens ieguves aku lauki (avots: Valsts ģeoloģijas dienests); 

• kūdrainās teritorijas (avots: Latvijas kvartāro nogulumu karte; Geo-Konsultants, 1996);

• pirms kvartāra nogulumu atsegumi (avots: Latvijas kvartāro nogulumu karte; Geo- 

Konsultants, 1996); 

• virszemes ūdeņi un ūdensceļi (avots: Latvijas upju noteces baseinu karte; izd. “Jāņa 

sēta”, 1996). 

4.3. Veiksmīgāk izmantojamo teritoriju iezīmēšana 

Ne visas teritorijas, kas atlikušas pēc neizmantojamo teritoriju izslēgšanas, būs iespējams 

vienlīdz sekmīgi izmantot sanitārās izgāztuves izvietošanai. Dažas teritorijas būs labākas par 

citām, tās nepieciešams atzīmēt. Šādu teritoriju iezīmēšanai izmantojami sekojoši kritēriji: 

Māla nogulumu esamība 

Vietās, kur atrodas māla nogulumi kā ģeoloģiska formācija, tie veido dabīgu zemas caurlaidības 

izolējošo slāni. Ja māla nogulumi atrodas sanitārai izgāztuvei izvēlētajā vietā, tie pēc īpašas 

sagatavošanas var veidot sanitārās izgāztuves apakšējo slāni un funkcionēt kā dabīgs 

izolējošais materiāls, lai novērstu filtrāta iesūkšanos pazemes ūdeņos. Teritorijām ar morēnu 

mālu dodama priekšroka salīdzinājumā ar teritorijām ar glaciofluviālo mālu, jo morēnu mālu 

vieglāk sagatavot tā funkcionēšanai par sanitārās izgāztuves apakšējo izolējošo slāni. 

Smilts/māla ieguves rajoni 

Relatīvi līdzenos rajonos nepatīkamo vizuālo iespaidu, ko atstāj sanitāro izgāztuvju veidotie 

kalni, var novērst, izmantojot karjerus. Tas rada arī iespēju paaugstināt sanitārās izgāztuves 

augstumu, tādejādi arī kopējo apglabājamo atkritumu apjomu. Bieži vien pēc smilts vai māla 

ieguves paliek lieli neaizpildīti karjeri, kas veiksmīgi izmantojami sanitārās izgāztuves 

izvietošanai. 

Arī karjeri, kuros ieguve vēl nav pabeigta, var tikt izmantoti kā vieta sanitārai izgāztuvei, ja 

iespējams nodrošināt vienlaicīgi pieeju iegūstamajam resursam un atkritumu apglabāšanu. 

Ainavas veidošana un sanitārās izgāztuves izmantošana pēc tās slēgšanas 

Atkarībā no apkārtnes topogrāfijas un sanitārās izgāztuves teritorijas izmantošanas iespējām 

pēc tās slēgšanas un galējās apklāšanas, sanitāro izgāztuvi var projektēt vai nu kā kalnu, vai kā 

nelielu pacēlumu, lai piemērotu to apkārtējai ainavai. Šie projektēšanas parametri spēcīgi 

ietekmē kopējo sanitārajā izgāztuvē apglabājamo atkritumu apjomu, tādējādi, arī izveidošanas 

un uzturēšanas izmaksas. Tādēļ, priekšroka dodama teritorijām, kurās ainaviskie apsvērumi 

neietekmē sanitārā izgāztuvē apglabājamo atkritumu apjomu. 

Gruntsūdeņu līmenis 

Sanitārās izgāztuves pamatu izbūves laikā, lai izvairītos no gruntsūdeņu hidrauliskā spiediena 

uz izolējošo materiālu, nepieciešams nodrošināt, lai būvlaukums būtu sauss. Vēl jo vairāk, arī 

tādā gadījumā, ja izolācijas materiāls pilnībā nefunkcionē, nepieciešams izvairīties no atkritumu 

un gruntsūdeņu kontaktēšanās iespējām. Bez tam, lai novērstu konstrukciju pacelšanos 

gruntsūdeņu spiediena rezultātā, filtrāta akas zem apglabāšanas laukumiem jābūvē tā, lai tās 

atrastos virs gruntsūdeņu līmeņa. Tādejādi priekšroka dodama teritorijām, kurās gruntsūdeņu 

līmenis ir zemāks kā 1,5 m zem apglabāšanas laukumiem. 

Piekļūšanas iespējas 

Sanitārai izgāztuvei ir jābūt viegli pieejamai. Lai gan sanitārās izgāztuves izvietojamas relatīvi 

mazapdzīvotos rajonos, jācenšas minimizēt attālums līdz galvenajiem ceļiem, lai samazinātu 

piebraucamo ceļu izbūves izmaksas. Kā maksimālo pieļaujamo piebraucamā ceļa izbūves 

garumu varētu pieņemt 10 km. Tomēr, teritorijām, kas atrodas tuvāk galvenajiem ceļiem 

dodama priekšroka salīdzinājumā ar grūtāk pieejamām teritorijām.

Teritorijas lielums 

Teritorijas, kas nav pietiekoši lielas, lai tajās izbūvētu pietiekošu izmēru sanitāro izgāztuvi (skat. 

3. nodaļu) nav izmantojamas. Tādēļ tās nedrīkst iezīmēt kā veiksmīgāk izmantojamas teritorijas 

pēc neizmantojamo teritoriju izslēgšanas ar izslēgšanas kritēriju palīdzību. 

Zemas kvalitātes zeme 

Teritorijas, kuras netiek izmantotas lauksaimniecībā un kurām nav lauksaimniecisko darbību 

attīstības potenciāla, dodama priekšroka. 

Vēju virziens 

Priekšroka dodama teritorijām, attiecībā pret kurām apbūvei un rehabilitācijai izmantojamās 

teritorijas neatrodas galveno vēju virzienā. 

Piederība 

Priekšroka dodama valsts vai pašvaldību īpašumā esošajām teritorijām, jo tas atvieglo zemes 

iegūšanas procedūras. Informāciju par zemes īpašniekiem iespējams iegūt vai nu attiecīgajā 

pašvaldībā, vai Valsts zemes dienestā. 

Pašvaldības un iedzīvotāju attieksme 

Lai gan pašvaldību iestāžu un iedzīvotāju attieksmi iespējams ietekmēt ar sabiedrības 

izglītošanas un informēšanas pasākumu palīdzību (skat. 5. nodaļu), sanitārās izgāztuves izveidi 

saskaņā ar plānotajiem laika grafikiem būs vieglāk nodrošināt to pašvaldību teritorijās, kuru 

iestādes un iedzīvotāji ir gatavi pieņemt sanitāro izgāztuvi. 

4.4. Piemērotāko vietu identifikācija un to detalizēts apraksts 

Iepriekš aprakstīto divu posmu rezultātā tiek izveidota karte, kurā atzīmētas neizmantojamās 

teritorijas un iezīmētas veiksmīgās izmantojamās teritorijas. Latvijas apstākļos, atšķirībā no, 

piemēram, Nīderlandes, veiksmīgāk izmantojamajās teritorijās varētu izvietot neskaitāmas 

izgāztuves. Pirms galējās vietas izvēles, kas notiktu dažu (4-6) vietu salīdzinājuma rezultātā, 

jāturpina sašaurināt apskatāmo teritoriju loks. 

Šajā nolūkā nepieciešams veikt veiksmīgāk izmantojamo teritoriju apskati uz vietas. Lai atrastu 

ierobežotu skaitu vispiemērotāko vietu (4-6), jāizmanto tie paši kritēriji, kas tika izmantoti 

veiksmīgāk izmantojamo vietu atlasei (sadaļa 4.3.). Jāņem vērā arī iepriekš aprakstītās 

sanitārajām izgāztuvēm izvirzāmās prasības (3. nodaļa). Bez tam, var lietot arī dažus no sadaļā 

4.2 aprakstītajiem izslēgšanas kritērijiem. Šajā gadījumā kritērijus izmanto attiecībā uz nākotnes 

attīstības iecerēm un plāniem. Vietas, par kurām pastāv kādi attīstības plāni, kuri ir pretrunā 

(varētu būt pretrunā) ar sanitārās izgāztuves izveidi, kā piemēram, dzīvojamo rajonu izbūve, ir 

mazāk piemērotas, salīdzinot ar vietām, par kurām šādu plānu nav. No otras puses, jaunu ceļu 

izbūves plāni var palielināt atsevišķu teritoriju piemērotību. 

Apskates laikā būtu jāatstāj 4 līdz 6 piemērotākās vietas. Šīm vietām būtu jābūt 

vispiemērotākajām saskaņā ar izvēles kritērijiem un prasībām. 

Šīs vietas būtu detalizēti jāapraksta, lai atvieglotu to salīdzināšanu galīgā varianta izvēlei. 

Aprakstam izvirzāmās prasības minētas turpmākajā tekstā. 

4.4.1. Vietas raksturojums 

Lai atvieglotu sanitārās izgāztuves uzturēšanas radīto ietekmju izvērtēšanu, vietas raksturojumā 

jāiekļauj:

a. Ģeogrāfiskās koordinātes; 

b. Teritorijas izmantošana pagātnē un tagadnē (oficiālā un neoficiālā): 

• resursu ieguve un rezerves; piesārņota augsne; materiālās vērtības, piemēram ceļi un 

ēkas; veģetācija, mežu teritorijas, lauksaimnieciskās kultūras, nemateriālās vērtības; 

c. Izvietojums attiecībā pret darbībām (esošajām un plānotajām) citur: 

• dzīvojamā apbūve; rūpniecība; lauksaimniecība; lidostas; apdzīvotas vietas; zemes 

īpašums; 

d. Virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāte un daudzumi: 

• nezonālās svārstības, dati par pamatplūsmām; licenzēta un nelicenzēta ūdens ieguve; 

hidroloģija (grāvji, avoti, upes, meliorācija, plūdi); 

e. Teritoriālā plānošana, īpašās joslas: 

• zaļās joslas, īpašo ainavu apvidi; apvidi ar īpašām dabas vērtībām; vietas ar īpašu 

zinātnisko vērtību; lauksaimniecisko zemju klasifikācija, tiesības šķērsot teritoriju; 

f. Topogrāfija: 

• zemes kadastrs; fotogrāfijas, kartes; 

g. Inženiertehniskā infrastruktūra: 

• gāze; elektrība; telefons; dzeramais ūdens, kanalizācija; 

h. Ģeotehniskie pētījumi: 

• urbumi un karotāžas; testu rezultāti; augsnes paraugi; 

i. Fona monitorings: 

• virszemes un pazemes ūdeņi; gaiss; putekļi; trokšņi; satiksme; 

j. Klimats: 

• valdošie vēju virzieni; nokrišņu daudzums, sadalījums; iztvaikošana; variācijas; 

k. Transporta infrastruktūra un tās pielietojums: 

• ceļi, nelaimes gadījumu statistika; dzelzceļi, upes; 

l. Ģeoloģija: 

• reģionālā/vietējā; zemes slāņu stabilitāte, noslīdeņi, nosēšanās varbūtība; 

m. Hidroģeoloģija; 

• ūdens avoti, ūdensnesējslāņi, ūdens līmeņi; plūsmu ātrums un virzieni;

n. Ekoloģija: 

• dzīves vides; sugas; vērtības; 

o. Ainava: 

• veids; vērtība; 

p. Kultūras mantojums; 

• arheoloģija; vietējais kultūras mantojums; vērtība. 

Par dažiem šeit minētajiem aspektiem turpmākajā tekstā tiek sniegta papildus informācija. 

Ģeoloģija 

Ģeoloģiskās izpētes mērķis ir: 

• izveidot ģeoloģisko šķērsgriezumu, lai noteiktu necaurlaidīgu nogulumu un 

ūdensnesējslāņu esamību; 

• novērtēt, kādu slodzi nogulumi spēj uzņemt; 

• novērtēt māla un mālaino nogulumu izplatību; 

• novērtēt dažādu pazemes resursu izplatību. 

Esošie dati 

Dati par Latvijas ģeoloģiskajām struktūrām un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem tiek uzkrāti 

Latvijas Ģeoloģijas fondā, kas pieder Latvijas Ģeoloģijas dienestam. Pieejami ģeoloģiskās 

kartēšanas dati par visu Latviju mērogā 1:200 000, un par aptuveni 1/3 daļu Latvijas teritorijas 

mērogā 1:50 000. Bez tam izmantojamas aptuveni 11 000 atskaites (ieskaitot kvartāra kartes 

dažādos mērogos), par minerālo resursu atradņu meklējumiem, minerālo ūdeņu meklējumiem, 

ūdens ņemšanas akām, u.c.. 

Pamatojoties uz minētās informācijas izvērtējumu, jānosaka, vai nepieciešami papildus pētījumi. 

Ja teritorijas ģeoloģiskā struktūra ir vienkārša un ir pieejami pietiekoši dati, tad nav 

nepieciešams veikt papildus vietas izpēti. 

Vietas izpēte 

Papildus pētījumi (vietas izpēte) ir nepieciešami, ja izvēlētās teritorijas ģeoloģiskais 

šķērsgriezums nav skaidrs. Lai noteiktu teritorijas ģeoloģisko struktūru, var veikt urbumus un 

ģeofizikālos pētījumus. Lai nodrošinātu nogulumu paraugu pareizu iegūšanu, jāizmanto 

urbšanas iekārtas, kas nodrošina pilnu urbuma serdes paraugu ņemšanu. Urbumiem 

jānodrošina iespēja veikt urbumu ģeofizisko izpēti jeb karotāžu (gamma, gamma-gamma, 

elektriskā zondēšana, elektrovadītspēja, resistivimetrija) un ņemt pazemes ūdeņu paraugus. Ja 

ģeoloģiskie apstākļi ir sarežģīti, var izmantot radiolokācijas zondēšanu, ja pastāv grunts un 

pazemes ūdeņu piesārņojuma iespējas, var izmantot elektrisko profilēšanu. 

Urbumi un ģeofizikālie pētījumi 

Urbumiem būtu jāsniedzas līdz pirmajam ūdens necaurlaidīgajam slānim (parasti mālam), vai 

(ļoti ierobežotā teritorijā) pirmskvartāra nogulumiem, šķērsojot vismaz 3 metrus necaurlaidīgo 

nogulumu. Veidojamo urbumu skaits būs atkarīgs no dotās teritorijas ģeoloģisko apstākļu 

sarežģītības, bet vismaz 5 urbumi būtu nepiecieami. No urbumiem jāņem urbumu serdes 

paraugi analīzēm laboratorijā (graudu izmēri, caurlaidības un ģeotehnisko īpašību noteikšana). 

Atkarībā no ģeoloģiskajiem apstākļiem, paraugs būtu jāņem no katriem 0,5 līdz 2 m .

Atsevišķos gadījumos ģeotehniskai analīzei paraugu ņemšanas vietā var izmantot dinamisko 

zondēšanu. 

Vismaz vienā urbumā jāveic urbumu ģeofiziskā izpēte, bet sarežģītu ģeoloģisko apstākļu 

gadījumā (litoglaciālo veidojumu un nogulumu straujas maiņas gadījumā) - visos urbumos. Šajā 

gadījumā var izmantot radiolokācijas zondēšanu, lai noteiktu mālaino, smilšaino un purvaino 

nogulumu sadalījumu. Radara profilu garumam jābūt vismaz 5 km 1km2 teritorijas. 

Hidroģeoloģija 

Hidroģeoloģiskās izpētes mērķis ir: 

• izvērtēt hidraulisko īpašību sadalījumu, vispirms, gruntsūdeņiem un, ja nepieciešams (ja 

nav ūdens necaurlaidīgu slāņu), otrkārt pirmajam noslēgtajam ūdensnesējslānim; 

• noteikt pazemes ūdeņu līmeni, plūsmas virzienu un ātrumu; 

• raksturot hidrauliskos savienojumus starp virszemes ūdeņiem, gruntsūdeņiem un pirmo 

noslēgto ūdensnesējslāni; 

• izpētīt pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu; 

• noteikt pazemes ūdeņu piesārņojuma esamību vai neesamību; 

• noteikt pazemes ūdeņu monitoringa aku skaitu un izvietojumu. 

Esošā informācija 

Visa informācija par Latvijas hidroģeoloģiskajiem apstākļiem tiek uzkrāta Latvijas Ģeoloģijas 

fondā, kar pieder Latvijas Ģeoloģijas dienestam. Pieejami hidroģeoloģiskās kartēšanas dati par 

visu Latviju mērogā 1:200 000. Papildus tam, dati par pazemes ūdeņu ieguvi atsevišķās vietās 

iegūstami Reģionālajās Vides pārvaldēs vai attiecīgajās pašvaldībās. 

Vietas sākotnējā izvērtēšana jāveic pamatojoties uz iepriekš minēto informāciju, pēc tam 

jānosaka nepieciešamība pēc papildus pētījumiem. Ja attiecīgās teritorijas hidroģeoloģiskie 

apstākļi ir vienkārši un ir pieejama pietiekoša informācija, vietas izvērtēšana var tikt veikta bez 

papildus pētījumiem. Taču, ja šī vieta tiek izvēlēta kā galīgā vieta atkritumu apglabāšanai, tad 

būs nepieciešams veikt papildus pētījumus. 

Vietas izpēte 

Nepieciešams izveidot vismaz piecas akas pēc t.s. ''aploksnes principa'', t.i. 1 aka tiek ierīkota 

izvēlētās vietas virstecē un 4 akas tiek ierīkotas uz izvēlētās vietas robežas lejtecē. Tas ļauj 

noteikt pazemes ūdeņu plūsmas virzienu un ātrumu. 

Ja starp gruntsūdeņiem un nākošo ūdensnesējslāni nav ūdens necaurlaidīga slāņa, 

nepieciešams veikt papildus hidrauliskos testus. Testu mērķis ir noteikt hidrauliskās saites starp 

abiem ūdnesnesējslāņiem. Tas jāveic akā, kas uzstādīta ūdensnesējslānī ar vissliktākajām 

hidrauliskajām īpašībām. Šajā gadījumā jāuzstāda vēl divas papildus novērošanas akas. 

Jānodrošina pareiza paraugu ņemšana (atsūknēšana līdz stabilizējas Ph, elektrovadītspēja un 

temperatūra). Paraugi jāņem daudzumos, kas piemēroti laboratorijas vajadzībām. Pazemes 

ūdeņu ķīmiskā sastāva noteikšanai izmantojamas tikai akreditētas laboratorijas. 

4.4.2. Sanitārās izgāztuves sākotnējais apraksts dotajā vietā 

Vietas piemērotība būs arī atkarīga no tehniskajām iespējām izbūvēt tajā sanitāro izgāztuvi. Šīs 

iespējas var izvērtēt tikai pēc skiču projekta izstrādes. Tādēļ katras piemērotākās vietas 

aprakstā jāiekļauj sekojošais: 

a. Sanitārās izgāztuves apraksts/skice 

• teritorija, dziļums, tilpums;

• vietas izkārtojums; 

• kopējais uzņemamo atkritumu apjoms un sanitārās izgāztuves piepildīšanas laiks; 

• konceptuālais projekts. 

b. Apraksts, kā realizēt projektēšanas principus, ņemot vērā vietas īpatnības: 

• piesārņojošo vielu minimālā dispersija un maksimālā ietilpība; 

• minimālie filtrātu rašanās apjomi; 

• minimālās ietekmes uz vidi; 

• minerālu ieguves vietu un pamesto zemju atjaunošana; 

• dabas vides aizsardzība un attīstība dotajā vietā un tās apkārtnē. 

4.5. IVN un galīgās vietas izvēle 

Kaut gan šobrīd Latvijā nav likumu, kas prasītu IVN, bez ekonomiskajiem, finansu, politiskajiem 

un citiem apsvērumiem, galīgās vietas izvēlē nepieciešams veikt Ietekmes uz vidi novērtējumu. 

Patreiz spēkā esošais likums ''Par ekoloģisko ekspertīzi'' nosaka nepieciešamību izveidot Valsts 

ekoloģiskās ekspertīzes komisiju gadījumos, ja tiek veidotas lielas pašvaldību atkritumu 

apglabāšanas vietas. Tomēr, tas aprobežojas ar ekspertu spriedumu sagatavošanu par 

projekta ietekmi uz apkārtējo vidi, tas nav IVN šī vārda patiesajā nozīmē. 

Šis likums nav saskaņots ar ES likumdošanu, patlaban tiek strādāts pie jauna likuma par IVN. 

Tikko kā tiks veikta likumdošanas saskaņošana, sagaidāms, ka sanitāro izgāztuvju ierīkošanai 

būs nepieciešams veikt IVN, nevis iesaistīt iepriekš minēto komisiju. Līdz tam laikam IVN veic 

pēc brīvprātības principa vai saskaņā ar finansētāju pieprasījumu. 

IVN procesa ietvaros uzsvars būtu liekams uz sanitārās izgāztuves radīto ietekmju uz vidi 

identificēšanu katrā piedāvātajā vietā. Bez tam, jāapraksta arī darbības, kuras varētu samazināt 

šīs ietekmes. 

Bez tam, nepieciešams aprakstīt arī sociāli - ekonomisko ietekmi. Tehnisko un politisko 

izvērtējumu var sniegt vai nu IVN ziņojumā, vai citos dokumentos, piemēram, ziņojumā par 

sanitārās izgāztuves skiču projektu, vai politikas dokumentos. 

Šajā fāzē IVN būtu jākoncentrējas uz atšķirīgajiem faktoriem. Citiem vārdiem runājot, jāparāda 

atšķirības starp piedāvātajām vietām. Nav nepieciešams aprakstīt dažādus projektēšanas un 

celtniecības variantus katrai vietai. Tas būs jāapraksta vēlākā stadijā, kad tiks izdarīta galīgā 

izvēle. Tomēr, iespējams, ka vietām ar atšķirīgām īpašībām būs izstrādājami būtiski atšķirīgi 

projekti. Šādā gadījumā, nepieciešams aprakstīt ne tikai atšķirības ietekmēs uz vidi, bet 

atšķirības šo ietekmju mazināšanas pasākumos un to izmaksās. 

Pamats IVN veikšanai sagatavots vietu izvēles gaitā, konkrēti, gatavojot 4-6 vietu detalizētos 

aprakstus. Šie apraksti sastāda IVN pamatinformāciju. Parasti IVN ziņojumā par vietas izvēli 

sanitārai izgāztuvei būs šāda informācija: 

1. Ierosinātā darbība (sanitārās izgāztuves izveide vispiemērotākajā vietā): 

a. iemesls un pamatojums, 

b. projekta apraksts, 

c. primārās ietekmes teritorija, 

d. saistība ar likumdošanu, politikām un plāniem; 

2. Alternatīvas ierosinātajai darbībai: 

a. nedarīt neko, 

b. alternatīvās vietas;

3. Vides stāvoklis katrā no piemērotākajām vietām: 

a. dabas vide, 

b. cilvēku veidotā vide, 

c. sociāli - ekonomiskā situācija; 

4. Vides ietekmes: 

a. topogrāfija, ģeoloģija un augsnes, 

b. ūdens kvalitāte un meliorācija, 

c. ekoloģija, 

d. zemes izmantošana, zondējums un sociāli - ekonomiskās funkcijas, 

e. ainava, 

f. gaisa kvalitāte, 

g. trokšņi; 

5. Seku novēršanas pasākumi; 

6. Alternatīvu salīdzinājums. 

Pēc sanitāro izgāztuvju ietekmju uz vidi izvērtēšanas katrā no piedāvātajām vietām, jāveic 

alternatīvo variantu salīdzinājums un piemērotākās vietas izvēle, pamatojoties uz daudzkritēriju 

analīzi. 

Detalizētāka informācija par IVN veikšanu un daudzkritēriju analīzi tiks sagatavota patlaban 

notiekošā projekta ietvaros, kura mērķis ir IVN likumdošanas saskaņošana. Bez tam, detalizēta 

informācija pieejama arī Starptautiskajās finansu institūcijās (SFI). Vairumam SFI, ja ne visām, 

ir prasība veikt IVN starptautiskās sadarbības ietvaros. Tādēļ šajā pielikumā nav iekļauts sīkāks 

apraksts. 

5. SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBA 

Gan sanitārās izgāztuves vietas izvēles procesa laikā, gan ārpus tā ietvariem, nepieciešams 

iesaistīt sabiedrību gan netieši ar masu informācijas līdzekļu palīdzību, gan tieši, iesaistot to 

darba grupu/vietas izvēles komisiju darbā. Sabiedrības līdzdalības mērķi var būt: 

• sekmēt pilnīgas izpratnes rašanos par sanitārās izgāztuves nepieciešamību un tās 

darbību; 

• sekmēt sabiedrības apziņas veidošanos par tās lomu atkritumu ražošanā; 

• panākt, lai cilvēki izteiktu savus viedokļus un priekšstatus par sanitārajām izgāztuvēm; 

un 

• nodrošināt, lai sabiedrība būtu labi informēta par plānošanas procesa dotā brīža 

statusu. 

Sabiedrības līdzdalības priekšrocības ir: 

• lielāka varbūtība, ka sabiedrība apstiprinās izvēlēto variantu; 

• tiek iegūta derīga informācija, īpaši, ja iet runa par vērtībām un faktoriem, kas nav viegli 

izsakāmi skaitļos; un 

• tiek nodrošināts, ka visi jautājumi tiek pilnībā un rūpīgi apsvērti, ieskaitot arī jautājumus, 

kas iet ārpus projekta ietvariem; 

Daži trūkumi: 

• varbūtība, ka nezinoši dalībnieki izplatīs kļūdainu informāciju; 

• saistībā ar sabiedrības līdzdalību pieaug projekta izmaksas; un

• dēļ sabiedrības līdzdalības iespējama visa procesa aizkavēšanās. 

Var tikt izmantotas sekojošas metodes informācijas izplatīšanai, informācijas iegūšanai un 

sabiedrības viedokļa apzināšanai: 

• tikšanās ar sabiedrību / sabiedrības aptaujas; 

• sadarbības komitejas un kontaktpersonas; 

• raksti avīzēs, radio un TV programmas; 

• plakāti, brošūras, izstādes; 

• vēstules; 

• darba grupas; 

• ekskursijas; 

• visiem attiecīgajiem ziņojumiem jābūt pieejamiem sabiedrībai (piemēram, pašvaldības 

ēkā); un 

• īpaša informatīva telefona līnija. 

Svarīgi uzsākt sabiedrības iesaistīšanu agrā stadijā, pirms jebkādu lēmumu pieņemšanas 

(izņemot lēmumu par jaunas sanitārās izgāztuves celtniecību noteiktā rajonā - vietas meklējumu 

rajonā). Sākotnējās plānošanas stadijā, piemēram, pēc izslēgšanas kritēriju pielietošanas, 

varētu notikt tikšanās ar sabiedrību, kuras laikā tiktu paskaidrots turpmākais process. 

Paskaidrojumā jāietver arī stāstījums par veidiem, kādos sabiedrība var piedalīties šajā 

procesā, kā tiks noskaidrotas viņu bažas, viedokļi. Jāpaskaidro, kādēļ nepieciešama jauna 

sanitārā izgāztuve un kādēļ tieši šajā rajonā. Jāveido saraksts par tām iedzīvotāju bažām un 

vēlmēm, kuras jāņem vērā vietas izvēles procesā. 

Turpmākajās tikšanās reizēs, vietas izvēles laikā, jāpastāsta par projekta attīstības rezultātiem 

un jāatbild uz izteiktajām bažām. Uzsvars būtu liekams uz pasākumiem, ar kuru palīdzību 

paredzēts novērst negatīvās vides un sociāli - ekonomiskās ietekmes. Skaidri jāpastāsta, kā 

ņemti vērā iepriekšējās tikšanās reizēs identificētie aspekti. 

Arī IVN norises laikā paredzama sabiedrības līdzdalība. Standartprasības IVN izpildei ietver: 

sabiedrības informēšanu par plānoto projektu, par procedūru, kāda tiks ievērota, IVN ziņojuma 

uzmetuma un galīgās versijas publicēšanā, sabiedrības aptaujas. Sabiedrības līdzdalību IVN 

norises laikā viegli apvienot ar sabiedrības līdzdalību visā vietas izvēles gaitā. 

6. ATĻAUJAS IEGŪŠANA 

Vietas izvēles pēdējā fāze ir sanitārās izgāztuves atļaujas iegūšana. Kā jau minēts stratēģijas 6. 

nodaļā, atbildīgā iestāde par atļauju izsniegšanu ir VARAM. Lai būtu iespējams izvērtēt 

pieteikumu atļaujas saņemšanai, pieteicējam (attiecīgajai SPAAO) jāiesniedz sekojoša 

informācija: 

Informācija par pieteicēju: 

a. uzņēmums un sanitārās izgāztuves apsaimniekotāja vadības struktūra, 

b. ierosinātais personāls, kvalifikācija un pieredze, 

c. tehniskais un vadības atbalsts, 

d. vadības sistēmas, kvalitātes nodrošināšana, 

e. uzņēmuma iepriekšējā pieredze, 

f. apmācības politika uzņēmumā, 

g. veselības aizsardzības un drošības politika un darbības uzņēmumā, 

h. vides politika un darbības uzņēmumā, 

i. iesaistītie konsultanti.

Pamatojums: 

Pamatojumā jāpaskaidro iemesls sanitārās izgāztuves celtniecībai un saite starp realizācijas 

plāniem un politiku valsts sektorā. Jāapskata sekojoši jautājumi: 

a. atkritumu avoti, daudzumi, veidi, to ražošanas izvietojums; 

b. plāni par teritoriju (minerālie resursi, atkritumu apglabāšana); 

c. valsts līmeņa plāni; 

d. vietējās vajadzības; 

e. atkritumu daudzums, ko plānots apglabāt dotajā vietā, tās darbības laiks: ikgadējie, ikdienas 

un maksimālie atkritumu ievešanas apjomi. 

Koordinācija ar sabiedrību / sabiedrības līdzdalība: 

a. Apraksti par formālo un neformālo tikšanos ar sabiedrību. 

Pamatprojekts: 

Pamatprojektā jābūt atbildēm uz visiem punktiem, kas minēti Vadlīnijās sanitāro izgāztuvju 

celtniecībai un uzturēšanai, kas izstrādāti Nacionālā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas 

stratēģijas projekta ietvaros. Tam jābūt pietiekoši detalizētam, lai, no vienas puses, tas varētu 

kalpot par pamatu detalizētā projekta izstrādei, un lai, no otras puses, ļautu atbildīgajai iestādei 

spriest par sanitārās izgāztuves piemērotību (arī no vides aizsardzības viedokļa). 

Pamatprojektā jāiekļauj visas detaļas attiecībā par vides aizsardzības pasākumiem, kā arī 

projektēšanas principus. 

IVN: 

Bez iepriekš minētā IVN ziņojuma, jāiesniedz arī ziņojums, kas apraksta un salīdzina alternatīvo 

projektu vides ietekmes. 

Sanitārās izgāztuves apsaimniekošanas plāns: 

Sanitārās izgāztuves apsaimniekošanas plānā jābūt atbildēm uz visiem punktiem, kas minēti 

Vadlīnijās sanitāro izgāztuvju celtniecībai un uzturēšanai, kas izstrādāti Nacionālā sadzīves 

atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas projekta ietvaros.

500- "NacionÄlÄ sadzÄ«ves atkritumu - Vides ministrija

Create successful ePaper yourself

Delete template?

Save as template?

500- "NacionÄlÄ sadzÄ«ves atkritumu - Vides ministrija