ParadÄ«zÄ /paradize.pdf 243kB - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un ...
ParadÄ«zÄ /paradize.pdf 243kB - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un ...
ParadÄ«zÄ /paradize.pdf 243kB - LU PedagoÄ£ijas, psiholoÄ£ijas un ...
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Rūdolfs Blaumanis<br />
- 12 -<br />
Paradzīzē<br />
Piektdienas vakars atnāca.Ieva <strong>un</strong> Ilze aizgāja uz klēti gulēt - viss<br />
apklusa.Te par brīdi s<strong>un</strong>s sāka riet.«Viņš nāk, viņš nāk!» Ilze iesaucās, trīsēdama<br />
no iekšķīga nemiera. «Kad tik vien nu viss labi izdotos!»«Klusu! Viss ies labi,» Ieva<br />
to mierināja, pate gandrīz savu nemieru nevarēdama savaldīt. «Liecies tikai tagad<br />
žigli gulēt, aizmiedz <strong>un</strong> atmosties atkal vajadzīgā brīdī.»Riešana piepeši aizrāvās.<br />
Ārā čabēja viegli soļi, klēts durvis noklabējās, <strong>un</strong> lēna balss<br />
sacīja:«Labvakar!»«Spostos,» Ilze ņurdēja.Ieva uzlika Ilzei roku uz mutes <strong>un</strong> tad<br />
atbildēja mīkstās, kūstošās skaņās:«Labvakar! Ā, vai tu reiz nāc! Kāpēc tik vēlu?<br />
Kad tu zinātu, kā pēc tevis esmu ilgojusēs, Andžiņ!»«Es ne mazāk,» Ilze<br />
nedzirdami piebilda.<br />
«Neļa<strong>un</strong>ojies,» Ieva turpināja, «ka tavs nāciens otrdien bij veltīgs, bet ar<br />
labāko gribu nepamanīta nevarēju atstāt mājas.»Viņa uzrāva spičku <strong>un</strong> iededzināja<br />
sveci, tad nosēdās gultā - viesis tai blakus.«Nekas, nekas par to,» Apsēns laipni<br />
atteica, «kad es tikai tad, kad mēs tiekamies, tik mīļi topu apsveicināts kā<br />
tagad...»«Tad tu mani gaidīji, sirsniņ,» viņš turpināja <strong>un</strong> aplika roku Ievai ap viduci,<br />
«ak, cik aukas jūtas rada apziņa: tu topi ar ilgošanos gaidīts! Šī apziņa mani<br />
pavada kā biedrs visu manu ceļu <strong>un</strong> man dara to vieglu <strong>un</strong> īsu. Un atkal tev, vai tev<br />
nav saldi tie brīži, kur tev, mierīgai atdusot, tavām gara acīm stādās priekšā tava<br />
mīļākā tēls, kā tas pa tumšu nakti caur drūmi šalcošu mežu pukstošu sirdi steidzas<br />
pie tevis, savu dārgo līgaviņu?...»«Laikam gabals no kāda mīlestības stāsta,» Ieva<br />
domāja, izdzirdēdama šo dzejisko valodu, «cik grūti viņam nācies to iekalties<br />
galvā!» Un viņa smagi nopūtās.«Kā, vai tu nepiekrīti maniem vārdiem, vai tavu jūtu<br />
pareizi neesmu tulkojis?» Andžs jautāja <strong>un</strong> vilka meiteni ciešāki pie sirds klāt.<br />
Ieva vēlreiz smagi nopūtās <strong>un</strong> tad sacīja:«Mīļo Andž, es pavisam citādi<br />
domāju, Tevi sagaidot, man cits nekas nestāv prātā kā varbūtne, ka, šurp nākot,<br />
tev kāda nelaime varētu uzbrukt. Nakts nav cilvēka draugs. Kādēļ tev bez<br />
vajadzības pa nakti dauzīties kā zagļam, Kādēļ šitā slapstīties?... Cik ilgi šī<br />
slapstīšanās vēl vilksies? Ak sirdsmīļo Andžiņ, es viņu ilgāk nevaru panest, - vai<br />
nevarētu mūsu saderināšanos reiz nest atklātībā!...»<br />
«Bet, Ieviņ, vai neesmu tevis lūdzis par to ner<strong>un</strong>āt! Atklātībā - kur šogad vēl<br />
nemaz nevaru domāt uz precēšanos!» Apsēns, nepatīkami aizķerts, atteica. «Tu<br />
Latvijas Universitāte, Pedagoģijas <strong>un</strong> Psiholoģijas fakultāte
Change language