RÄ«gas pilsÄtas ilgtspÄjÄ«gas enerÄ£Ätikas rÄ«cÄ«bas plÄns 2010.-2020 ...
RÄ«gas pilsÄtas ilgtspÄjÄ«gas enerÄ£Ätikas rÄ«cÄ«bas plÄns 2010.-2020 ...
RÄ«gas pilsÄtas ilgtspÄjÄ«gas enerÄ£Ätikas rÄ«cÄ«bas plÄns 2010.-2020 ...
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
RĪGAS PILSĒTAS ILGTSPĒJĪGAS ENERĢĒTIKAS RĪCĪBAS PLĀNS <strong>2010.</strong>-<strong>2020</strong>.g.<br />
_______________________________________________________________________________________________<br />
3. Energopatēriņa samazināšanas un energoefektivitātes paaugstināšanas<br />
potences un to izmantošana Rīgā.<br />
3.1 ENERĢIJAS RAŽOŠANA UN PĀRVADE.<br />
3.1.1. Siltumapgāde.<br />
3.1.1.1. Esošā siltumapgādes situācija no 1990.-2008.gadam.<br />
Energoapgādes vērtējums pilsētā kopumā, tāpat arī siltumapgādes situācijas izvērtējums<br />
pieskaņots CO2 emisiju aprēķiniem izvēlētajiem gadiem – 1990.,1995.,2000. un 2005. gadam ar<br />
progresa vērtējumu arī periodam līdz 2008. gadam.<br />
1990. gads – bāzes jeb references gads.<br />
1990. gadā siltumapgādes situāciju Rīgā raksturo samērā attīstīta centralizētā siltumapgāde,<br />
kas aizsākās ap 1955.-1957. gadu ar TEC-1 izbūvi un 1990. gadā aptvēra ap 80% no patēriņa<br />
apjoma. Darbojās divas galvenās valsts termoelektrostacijas – Rīgas TEC- 1(129,5 MWel.; 615<br />
MWth.) un Rīgas TEC-2 (390 MWel.; 1118 MWth.) un ļoti liels katlu māju skaits – ap 800, kur<br />
nozīmīgu daļu siltumenerģijas piegādes apjoma ziņā veidoja rajona katlu mājas, kurām bija<br />
pieslēgtas gan rūpnieciskās ražotnes, gan dzīvojamais fonds, gan publiskās ēkas. Pārējās katlu<br />
mājas nodrošināja objektu lokālu siltumapgādi. Siltuma avoti raksturīgi ar atpalikušu automātikas<br />
un regulēšanas tehniku un mēraparatūras trūkumu.<br />
Kā kurināmo centralizētai siltumapgādei izmantoja dabasgāzi, mazutu, kūdru (TEC-1), arī<br />
ogles. Lokālās katlu mājās bez minētā izmantoja arī malku.<br />
Galvenais siltumenerģijas piegādātājs Rīgā bija valsts AS „Latvenergo” Termofikācijas<br />
pārvalde, kuras pārziņā bez valsts termoelektrocentrālēm atradās arī pilsētas galvenās<br />
siltumcentrāles – Andrejsala, Ķengarags, Vecmīlgrāvis, Imanta un Zasulauks, kā arī maģistrālie<br />
siltumtīkli (ap 275 km) un spiediena paaugstināšanas stacijas.<br />
Pārējie siltumtīkli (kopējais siltumtīklu apjoms ap 1000 km) atradās Rīgas pašvaldības<br />
uzņēmuma „Siltums” un rūpniecības uzņēmumu pārziņā. Siltumtīkli galvenokārt tika izbūvēti,<br />
pielietojot minerālvates izolāciju, pazemes saliekamos dzelzsbetona bloku kanālos, taču augstā<br />
gruntsūdens līmeņa dēļ bija arī virszemes tīkli uz zemiem pamatiem (ap 32 km). Apmēram 35-<br />
45% no sadales tīkliem pilsētas blīvās apbūves dēļ tika būvēti cauri dzīvojamo māju pagrabiem.<br />
1990. gadā bija ierīkoti jau atsevišķi siltumtīklu posmi bezkanālu izpildījumā eksperimentālai<br />
pārbaudei ar bitumperlīta izolāciju - ap 2 km kopgarumā. Virszemes tvaika tīklu kopgarums<br />
pilsētā bija ap 50 km. Siltumtīklu kopējais stāvoklis tika vērtēts kā neapmierinošs, ar lielu<br />
nolietojuma pakāpi un augstiem siltumenerģijas pārvades zudumiem – ap 30%.<br />
Izmaiņas no 1991. līdz 1995. gadam.<br />
Ar 1991. gadu notika būtiskas izmaiņas Latvijas siltumapgādes politikā, jo tā pilnībā tika<br />
nodota pašvaldību pārziņā un atbildībā. Sabruka deformēti attīstītais rūpniecības sektors Rīgā un<br />
līdz ar to no ierindas izgāja arī to rūpnīcu, kas pārtrauca ražošanu, katlumājas, kas pildīja arī<br />
rajona katlumāju funkcijas ar pieslēgtiem pilsētas patērētājiem. Daudzviet katlu mājas atdalījās no<br />
rūpnīcām un sāka funkcionēt kā patstāvīga struktūra. Rīgas pašvaldība koncentrēja savā pārziņā<br />
esošos sadales siltumtīklus, centrālos siltuma punktus un vietējos siltuma avotus pa pilsētas<br />
35
Change language