Darba aizsardzības prakses standarts lauksaimniecības nozarei

pirms degazācijas sākšanas mēra gāzu koncentrāciju objektā, lai konstatētu, vai fumigācijas laikā
sasniegta nepieciešamā gāzes koncentrācija;
degazāciju veic pakāpeniski, neļaujot izplūst atmosfērā lielam gāzu daudzumam;
objekta degazāciju veic, kamēr gāzes koncentrācija sasniedz attiecīgā augu aizsardzības līdzekļa
marķējumā paredzētos rādītājus.
Nodarbinātie lieto darba apģērbu, darba apavus,
piemērotas gāzmaskas un darba cimdus, veicot
fumigācijas darbus, taču viņiem nav drošības
sistēmu un troses, kas pasargātu gadījumā, ja notiek
graudu iebrukšana, ja graudos ir izveidojies tukšs
dobums.
Nepareizi iekārtota darba vieta.
Fumigācijas un degazācijas laikā:
mēra gāzes koncentrāciju gaisā un nodrošina, lai augu aizsardzības līdzekļu koncentrācija nepārsniedz
pieļaujamās normas;
īpašā reģistrācijas žurnālā norāda fumigācijas laiku, izmantoto augu aizsardzības līdzekli, mērījumu
veikšanas laiku un gāzes koncentrāciju.
Pēc degazācijas mēra gāzes koncentrāciju visās telpās, kurās veikta fumigācija, un sastāda aktu par fumigācijas
un degazācijas veikšanu. Aktu paraksta augu aizsardzības speciālists un pārējās personas, kuras piedalījušās
fumigācijā.
Citas ķīmiskās vielas
Runājot par specifiskām ķīmiskajām vielām, kas rodas dažādu procesu laikā, nepieciešams atzīmēt tās vielas,
kas izdalās kūtsmēslu sadalīšanās laikā. Kā svarīgākās minams sērūdeņradis, metāns, amonjaks un oglekļa
dioksīds, turklāt katra no šīm vielām augstā koncentrācija spēj nodarīt kaitējumu cilvēku veselībai. Šīs vielas
uzkrājas, ja kūtsmēsli tiek uzglabāti slēgtās telpās vai ilgstoši glabājas kūtīs zem grīdas. Visas minētās ķīmiskās
vielas ir toksiskas un var izraisīt gan cilvēku, gan dzīvnieku nosmakšanu.
Sērūdeņraža smaka atgādina sapuvušas olas, kas ir ļoti asa un viegli sajūtama. Nodarbināto ožas receptori ātri
pierod, nogurst un vairs nesajūt šo smaku, tomēr vielas kaitīgā iedarbība turpinās. Ja darba vidē novērojama
augsta sērūdeņraža koncentrācija, tad tiek kairināta acu un augšējo elpceļu gļotāda, vidējas koncentrācijas
gadījumā var novērot galvassāpes, sliktu dūšu un reiboni. Gan sērūdeņradis, gan oglekļa dioksīds, gan amonjaks
ir smagāks par gaisu, tāpēc šo vielu koncentrācija var būt augsta arī tad, ja telpā ir piespiedu ventilācija, bet
nosūce ir novietota pārāk augstu. Arī amonjakam piemīt spēcīga kairinoša smaka, un tas spēj kairināt acu un
augšējo elpceļu gļotādu. Smagos gadījumos novēro čūlu veidošanos acu un augšējo elpceļu gļotādās, bet
svarīgākā pirmā palīdzība ir bojātās ķermeņa daļas skalošana ar lielu ūdens daudzumu. Kā svarīgākā oglekļa
dioksīda īpašība minama tā spēja izspiest skābekli no gaisa sastāva, līdz ar to oglekļa dioksīds spēj izraisīt
asfiksiju. Ja oglekļa dioksīda koncentrācija ir vidēja, tad nodarbinātie var sūdzēties par elpas trūkumu un reiboni.
Oglekļa dioksīds uzskatāms par galveno lopu nāves cēloni slikti ventilētās un ar dzīvniekiem pārpildītās telpās, jo
šī viela ir ne tikai kūtsmēslu sadalīšanās galaprodukts, bet arī tiek izelpota. Savukārt, metāns ir bez smakas un
vieglāks par gaisu, tāpēc mēdz uzkrāties mēslu bedres virspusē. Tā galvenā bīstamība saistāma ar
42