GZ119 - Garezers

Leldes Kalmītes personālizstāde
2011.g. vasaras sezona Klinklāva galerijā sāksies ar mākslinieces Leldes Kalmītes personālizstādi, kuru atklās
18. jūnijā plkst. 3:00 pēcpusdienā pirms Līgo vakara. Izstāde būs apskatāma līdz 17. jūlijam - Klinklāva
galērija atvērta sestdienās un svētdienās no 12:00 līdz 16:00.
Kalmīte ieguvusi BFA un MFA grādus Čikāgas universitātē, un vēlāk savu PhD grādu Minesotas universitātē.
Strādājot kā mācību spēks, Kalmīte pasniedza mākslas vēsturi un humanitārās zinātnes vairākās koledžās un
universitātēs, vēlāk strādājot kā administrātore bezpelņas mākslas organizācijās. Māksliniece ir
piedalījusies vairākās grupu un personālizstādēs ieskaitot Gaŗezera Klinklāva galerijā 2000. gadā un Latvijā
1993.g. un 2007.g. Pēdējos gadus Kalmīte ir neatlaidīgi darbojusies kā Pasaules latviešu mākslas savienības
(PLMS) prezidente, veidojot Cēsīs latviešu diasporas mākslas centru.
Lelde Kalmīte ir reta māksliniece, kura spēj ar vārdiem, ne tikai ar otu izteikt savas domas, viedokli un
izpratni. Kad uzdevu māksliniecei atbildēt uz dažiem jautājumiem, lai labāk iedziļinātos viņas radošā
procesā, tā atsūtija netikai atbildes, bet savu mākslas filozofiju. To lasot izlēmu visumā drukāt mākslinieces
rakstu, lai katrs varētu ieskatīties vienā no mūsu izcilākajām Amērikas latviešu mākslinieces darbos.
Līga Ejupa
Klinklāva galerijas vadītāja
Mūsdienu
mākslas pasaule, īpaši Čikagā, augsti novērtē tā saucamo “ārpusnieku” mākslinieku:
bez mākslas izglītības, naivs, kurš dzīvo ārpus mākslas pasaules vai parastās
sabiedrības. Manu dzīvi, turpretim, varētu raksturot kā pilnīgi mākslā iegrimušu, sākot ar faktu, ka esmu piedzimusi
mākslinieka ġimenē, noklausījusies un piedalījusies neskaitamās sarunās par mākslu, gājusi regulāri uz mūzejiem
un galerijām, ieguvusi divus universitātes gradus mākslā. Pusmūžā ieguvu doktora gradu mākslas pedagoġijā.
Strādāju par mākslas centru direktori, izveidoju neskaitāmas izstādes, mijiedarbojos ar daudziem māksliniekiem.
Pēdājos sešus gadus nodarbojos ar latviešu diasporas mūzeja izveidi Latvijā, satieku daudzus māksliniekus Latvijā,
kā arī ārpus Latvijas. Šis ir mans dzīves stāsts, kas atspoguļojas manā
mākslā. Dzīve mākslā ir tik pat reāla, kā dzīve ārpus tās.
Šādas dzīves vēsturei ir gan priekšroka, gan zaudējums. Labums,
protams, ir nepārtraukta iedvesma no pasaules mākslas bagātās
tradicijas. Zaudējums nāk no tā, ka esmu tik daudzus savus pašas darbus
iznīcinājusi, jo darbi nesasniedz šo augsto līmeni, ar kuŗu apziņā vai
zemapziņā vienmēr jāsalīdzinās. Ja mākslinieks veido reālu kluso dabu,
tam aiz pleca stāv Vermeer, Velazques, Cezanne, Demuth. Zīmējot
ainavu, manā apziņā dzīvo līdzi Rembrandt, Van Gogh, Kuniyoshi
zīmējumi. (Nav grūti saprast kāpēc itāļu Futūristi esot propagandējuši
bibliotēku un mūzeju nodedzināšanu.)
Manas gleznas varētu raksturot kā abstraktas ainavas, vērotas no liela
attāluma, bez cilvēka klātbūtnes. Bet pēdējos gados šinīs ainavās sāk
parādīties gaisotne, kas izsaka nemieru un it kā draudu sajūtu. Ja mākslu
uzskatām par mākslinieka dzīves nozīmes meklējumu, nevis priekšmeta
ražošanu pārdošanai, tad šī māksla atspoguļos laikmetu, kuŗā
mākslinieks dzīvo. Laikmetā, kuŗā tagad dzīvojam, redzam milzīgu un
14 Gaŗezera ziņas