GZ119 - Garezers

strauju dabas – dzīvnieku un augu – iznīcināšanu, un varam sagaidīt neiedomajāmas ekoloġiskas problēmas
nākotnē.
Dabai, kā mēs redzam ar katru jauno katastrofu, piemēram, neseno zemestrīci Japanā, mēs esam tikai kā blusas uz
šīs zemes lodes, pilnīgi bezspēcīgi pretim cunāmi, kas spēj dažās minutēs mūs desmitiem tūkstošiem iznīcināt. Bet,
tā pat kā blusas, kas viduslaikos ieviesa buboņu mēri Eiropā, mēs, cilvēki, esam pasaulei kļuvuši par sērgu ar mūsu
pārmērīgo dzimstību un mantkārību. Tikai tie, kas tīšām negrib zināt, var turpināt apšaubīt mūsdienu cilvēka
postošu iespaidu uz šīs planētas.
Nomāktība par dabas izpostīšanu rēgojas manās gleznās, kā arī
ietekmē ikdienas garastāvokli. Un tomēr, kad atgriežas pavasaris
un cilvēks var atkal pavadīt laiku dārzā, dabas skaistums, puķu un
koku izplaukums, saules siltā gaisma vēlreiz atmodina cerību un
dzīvesprieku. Tā arī mana māksla ir neloġiska kombinācija:
drūmas apokaliptiskas vīzijas no vienas puses un priecīgi dārza un
dzīvnieku zīmējumi no otras.
Tā kā mūsdienu mākslā valda filozofija, ka mākslinieka radošajam
darbam jābūt stilistiski viengabalainam, manu darbu divpusīgo
raksturu var uzskatīt par defektu. Esmu vienmēr zīmējusi manu
apkārtni – ainavas, cilvēkus, priekšmetus. Bet ir arī vienmēr šī
abstraktā ainavas pasaule. Turpinu mēġināt tiešāk savienot
zīmējumus un gleznas kā techniski, tā arī tematiski.
Analizējot šos pēdējā gada zīmējumus, redzu, ka te var atrast
vairākus vadošus principus. Dzīvojot laikmetā, kurā vispār jēdziens “likums” mākslā ir pilnīgi izsmiets, izrādās, ka
esmu pati savos darbos brīvprātīgi pieņēmusi dažus likumus, kaut ne apzināti. Šie likumi dabīgi izriet no mana
dzīves stāsta.
Pirmais likums: Visi zīmējumi darināti bez skicēm, spontāni, ar tinti, bez labojumiem. Ja gadās kāda kļūda, to
atstāju, vai arī diezgan bieži vienkārši zīmējumu aizmetu projām. Šis “likums” nāk no manas pārliecības, ko tik
spilgti aizstāvēja abstraktie ekspresionisti, ka mākslā jāatļauj izpausties zemapziņas jūtām un indivīda raksturam.
Uzmanīgi plānot zīmējumu vai taisīt div-dimensionālu kopiju no cita div-dimensionāla darba man liekas veltīga
laika tērēšana, kā rezultāts ir zinamā mērā bez dzīvības.
Otrais likums: Nav nepieciešami zīmējumu pilnīgi “pabeigt” – tā, ka viss papīrs ir sazīmēts līdz malām. Man labāk
patīk, ka zīmējums izraisa domu skatītājā, ka tā ir “zīme” uz papīra, ko varētu iztulkot kā tēlu, nevis, ka tas ir “logs
uz pasauli” vai kāda zināma priekšmeta reprezentācija .
Trešo likumu man ir ļoti grūti izskaidrot vārdos. Gribētu zīmēt tā, lai katra līnija kļūst par objektu, bet ne par šī
objekta attēlotāju. Japāņu grafikā šo principu bieži var atrast, piemēram, kad diagonālas līnijas kļūst par lietu,
līkumaina līnija kļūst par jūŗas vilni. Šis process – piegriezt vērību mākslas darba metaforiskai dabai – man liekas
ļoti interesants un valdzinošs. Šis grūti sasniedzamis mērķis – zīmējums, kuŗā ir perfekts līdzsvars starp abstrakciju
un reālismu - gadās tikai reti.
nr. 119
15