vāka foto

AKTUĀLA TĒMAJana Simanovska, biedrības„Vecāki par izglītību” pārstāve,triju bērnu mammaPar dzimumu līdztiesībastēmu un konkrēti par bērnu grāmatāmun metodisko materiāluir bijis tik daudz rakstu, ka grūtipiebilst kaut ko jaunu. Tāpēc dalīšosar savu personīgo pieredzi– savām izjūtām kā triju bērnumammai, iepazīstoties ar grāmatām.Pirmajā brīdī manī uzvilnījaaizdomas. Proti, izveidojās secinājumuķēdīte: Dānija–Skandināvija–Zviedrija–dzimumneitrālsbērnudārzs. Pilnīgi noteikti esnelaistu savus bērnus dzimumneitrālābērnudārzā, jo uzskatu,ka katram bērnam ir tiesības apzinātiessavu dzimumu un ir pretdabiskimākslīgi to noliegt.Tomēr, pārlasot grāmatasun iepazīstoties ar metodisko materiālu,secināju, ka ķēdīte ir nepamatota.Tieši otrādi, metodiskajāmateriālā norādīts: „Šī metodiskāmateriāla mērķis nav padarīt zēnusun meitenes vienādus. Glužipretēji – tā mērķis ir parādīt, kagan meitenes savā starpā ir dažādas,gan zēni savā starpā ir dažādiun nedz meitenēm, nedz zēniemnebūtu jāatbilst kaut kādam savadzimuma standartam. Mērķis irpanākt, lai bērni ir bērni, un viņudzimumam nav izšķirošas nozīmes.Līdztiesība – tas nozīmē katrambērnam nodrošināt iespējuizpausties un attīstīties brīvam noierobežojumiem, kurus rada stereotipiskipriekšstati par to, ko var,māk un drīkst zēni un ko – meitenes.”Pret šādu nostāju man naviebildumu. Es pati bērnībā auguar apziņu, ka būt zēnam ir neapšaubāmilabāk – viņam nav jānovāctrauki, neviens nestrostē parnevīžīgu apģērbu un neaizrādapar kāpšanu kokos. Man daudz labākpatīk, ka mana meita priecājaspar to, ka ir meitene, nevis apskaužbrāli. Tas nozīmē, ka mūsuģimenē traukus novāc visi trīs unarī kokos kāpj visi trīs.Tātad jautājums: no kurienesbailes, ka grāmatas apdrauddzimumidentitāti? Par baiļu cēloņiemļoti labi raksta Ivars Ījabs(http://www.satori.lv/raksts/4902/Ivars_Ijabs/Abi_labi). Es pieņemu,ka lielā sabiedrības viļņošanās irsaistīta ar bailēm. Kāpēc mēs domājam,ka mūsu tradicionālās vērtībasir tik vājas, ka tās apdraud atsevišķucilvēku ekstrēmas izvēles?Arī Skandināvijā dzimumneitrālsbērnudārzs ir ekstrēma atsevišķupersonu izvēle.Par apdraudējumu bērnunenobriedušai psihei man patikaraksts „Rūta, Rihards un vienlīdzība”(http://mosties.org/ieraksti/1343/).Kāpēc mēs gribam diktēt bērniemviņu izvēles? Tieši diktēt, nevis apspriest?Kāpēc mēs iedomājamies,ka ar bērniem ir jārunā bēbīšu valodā?Kāpēc mēs nevaram runātpar dzīvi tādu, kāda tā ir, un apspriestto, ko bērni redz ikdienā?Kas patiesībā ir šī tradicionālā ģimene?Nereti šķiet, ka medijos piesauktātradicionālā ģimene atbilstpagājušā gadsimta sākuma luburomāniem par grāfu un grāfieņumīlas mokām, ko kāri lasīja fabrikasmeitenes un kalpones. Jāapzinās,ka agrāk tikai neliela daļa ģimeņudzīvoja tik pārtikuši, ka vīrieši varējauzturēt ģimeni, kamēr sievieteaprūpēja bērnus. Vienmēr ir bijušikalpi un kalpones, Raiņa apdziedātāsfabrikas meitenes, atraitņi unatraitnes. Sieviete, kas audzinātaatbilstoši šai tradicionālajai lomai,sociāli ir ļoti neaizsargāta. Viņai varnelaimēties, un viņa var nesatikt touzticamo vīrieti, kas spēs pilnībāuzturēt viņu un viņu bērnus, kamērviņa kopj mājas soli. Diemžēlvar pienākt brīdis, ka arī laimīgisatiktais vīrietis vairs nevar nodrošinātģimenes iztiku. Manu paziņulokā vienas ģimenes tēvs gāja bojāspēku pilnbriedā, atraitne palika arčetriem maziem bērniem. Citā ģimenēvīrs ilgstoši slimo. Sakiet, kasnotiks ar sievietēm, ja viņas nemācēssevi un ģimeni uzturēt?Vai, lai „neapdraudētu bērnunenobriedušo psihi”, cenzētun aizliegt skolās un bērnudārzosAstrīdas Lindgrēnas „Pepiju Garzeķi”– grāmatu par meiteni, kasuzvedas kā puika, turklāt auga nepilnāģimenē (un dzīvo viena pati)?„Sālsvārnas salas vasarniekus”?Zentas Ērgles „Uno un trīs musketierus”?Personīgi man visas Bārbijugrāmatas šķiet krietni kaitnieciskākas,jo veicina patērnieciskumuun rosina meitenēs nepamatotasgaidas par ideālo dzīvi, kas ietverpucēšanos, Kena gaidīšanu, sunīšaaprūpi, modes skates un koncertēšanulabdarības pasākumos. Jamēs katru pasaku aizdomīgi vētītucaur tīklu, ,,vai nav iekodētas graujošasdarbības, vai bērns nepārpratīs”,bērniem domātu izdevumuplaukti kļūs visai patukši.Savlaicīgāka dialoga veidošanaar sabiedrību, iespējams, būtunovērsusi dažus asumus. Diemžēlarī agrāk ir bijušas situācijas, kadskolu programmās ir ieviesti diskutējamigrozījumi, neņemot vērāsabiedrības vairākuma viedokli,piemēram, kristīgā mācība. Ceru,ka šis gadījums veicinās ciešākudialogu starp politikas veidotājiemun sabiedrību.Kāpēc mēs gribam diktēt bērniemviņu izvēles? Tieši diktēt, nevis apspriest?Kāpēc mēs iedomājamies,ka ar bērniem ir jārunā bēbīšuvalodā? Kāpēc mēs nevaram runātpar dzīvi tādu, kāda tā ir, un apspriestto, ko bērni redz ikdienā?Ko drīkst un nedrīkstbērnudārzos saistībā ar vērtībuorientāciju, ir sarežģīts jautājums,jo nav vienas atbildes.Ikviens pedagogs, mācotbērnus, analizē un interpretē mācībuvielu un notikumus atbilstošisavai vērtību sistēmai, tas ir neizbēgami.Tomēr pedagogs nedrīkstbērniem to uzspiest. Tāpēc atbalstumācību iestāžu daudzveidību,lai vecāki varētu izvēlēties tās atbilstošisavas ģimenes vērtību izpratnei.Tomēr lielākajai daļai valsts unpašvaldību iestāžu vajadzētu pieturētiespie sabiedrības vairākumaizpratnes. Nedomāju, ka plašupopularitāti ieguvušās grāmatasun metodiskais materiāls būtiskiatšķiras no sabiedrības vairākumadomām par dzimumlīdztiesību. Laišo manu pieņēmumu pierādītu vainoraidītu, būtu nepieciešama zinātniskipamatota aptauja, nevisatsevišķu personu viedokļi, it īpašitādu personu viedokļi, kas nav izlasījušasgrāmatas, bet zina, ko tāspropagandē.Par grāmatu mākslinieciskoizpildījumu, pēc manām domām,vislabāk teikts Kristas Burānes rakstā„Diena, kad...” (http://www.satori.lv/raksts/4896/Krista_Burane/Diena_kad)– ne pārāk veiksmīgs tulkojumsun mākslīgi veidots teksts.Man grāmatas nepatika, metodiskomateriālu vērtēju krietniaugstāk. Mans piecgadnieks –mērķauditorija – atzina, ka grāmatasviņam patika. Iespējams, tā irkārtējā reize, kad vecāki īsti nemākparedzēt bērnu gaumi (piemēram,manai mammai arī nepatika28