"Kartogrāfija" (.pdf) - Būvniecības fakultāte

dabas kartes, būtiski ir saglabāt attēla ăeogrāfisko noteiktību, jo tā ir katram dabaselementam un raksturo tā morfoloăiju, ăenēzi, vecumu u.c. elementu struktūras vaiattīstības īpatnības.Satura ăeneralizācijas procesu ietekmē arī simbolu izmēri, īpaši minimālie, jo karteslasamību jānodrošina pie jebkura mēroga. Eksperimentāli noteikti kartogrāfiskāsizteiksmes līdzekĜu minimālie izmēri, piemēram, aplīša diametrs līdz 0,5 mm, kvadrātamala līdz 0,5 mm, līnijas platums līdz 0,06 mm, jo pie mazāka izmēra ne punktu, ne līnijuvizuāli uztvert ir grūti (bez lupas izmantošanas). Ja attiecīgie simboli ir iekrāsoti melnākrāsā, tad minimālos izmērus var nedaudz samazināt (piem., aplīša diametru līdz 0,4mm).Jāpiebilst, ka tematisko karšu satura ăeneralizācija bieži sākas ar kartes leăendu. Unleăendas ăeneralizācijas paĦēmiena izvēle ir atkarīga no leăendas tipa: elementārāsleăendās veic apvienošanu vai izslēgšanu, bet kompleksās leăendās arī klasifikācijasvienkāršošanu.3.9. Papildraksturojumi, nosaukumi un uzraksti kartēTekstuālā un skaitliskā informācija pie kartogrāfiskās izteiksmes līdzekĜa, kas saturpapildu informāciju par attēloto objektu vai parādību, sauc par papildraks-turojumu.Īpaši daudz šādas informācijas, pie kuras nepieskaita ăeogrāfiskos nosaukumus unuzrakstus, ir topogrāfiskajā kartē. Tā, piemēram, pie ăeodēzisko punktu simbola – punktaaugstums; pie autoceĜu līnijas – kustības joslu skaits, joslas platums un seguma materiāls;pie ūdenstecēm (upēm, kanāliem) – to platums, dziĜums, straumes ātrums; pie tilta zīmes– augstums virs ūdens vai zemes, garums, braucamās daĜas platums un tilta celtspēja, kāarī pieraksts par tilta būvmateriāla veidu; meža areālos – vidējais koku augstums, stumbravidējais caurmērs, vidējais attālums starp kokiem, bet ar īpašu apzīmējumu norādītaattiecīgajā mežaudzē dominējošā koku suga.Te minēta tikai daĜa no topogrāfiskās kartes papildraksturojumiem, kas Ĝoti noder,lietojot karti.Papildraksturojumu saturs, veids un apjoms tematiskajās kartēs ir atkarīgs no kartestēmas, mēroga un adresējuma. Tā, piemēram, reljefa kartēs ir nogāžu slīpuma, virsotnes,mikroformu u.c. skaitliski raksturojumi, apdzīvoto vietu kartēs – dati par iedzīvotājuskaitu pie katra simbola. Bet, salīdzinot ar topogrāfiskajām, tematiskajās kartēspapildraksturojumu ir ievērojami mazāk arī tādēĜ, ka izteiksmes līdzekĜi ietvernepieciešamo informāciju (sk.3.7. nodaĜu).Ja kartogrāfiskās izteiksmes līdzekĜi ir kartes valoda, tad ăeogrāfiskos nosaukumusvar pamatoti dēvēt par šīs valodas “atslēgu”, jo karte bez nosaukumiem ir “mēma”. Tāpēcăeogrāfisko nosaukumu jeb toponīmu izpēte, atlase un izvietošana kartē ir kartogrāfijasnozares kartogrāfiskās toponīmikas galvenais uzdevums.Ăeogrāfiskos nosaukumus iedala divās grupās:1) dabas objektu, piemēram, oronīmi – reljefa formu nosaukumi un hidronīmi –okeānu, jūru, upju, kanālu, ezeru u.c. ūdensobjektu nosaukumi;2) sociāli ekonomisko objektu.Ăeogrāfiskie nosaukumi ir lokāli jeb vietējas nozīmes un oficiāli jeb ar likumaktuapstiprināti (piem., valsts, pilsētu un rajonu nosaukumi).Nosaukumu atlasi ietekmē kartes tēma un adresējums, mērogs un kartē attēlotāsteritorijas īpatnības, kā arī politiski un ideoloăiski faktori (īpaši tādas sistēmas valstīs,kāda bija PSRS). Bet ăeogrāfiskajiem nosaukumiem kartē jābūt viegli lasāmiem, precīzipret attiecīgo simbolu lokalizētiem, attēloto objektu hierarhijas un lokalizācijas īpatnībasfiksējošiem.56