Svētais Meinards - Ogres un Ikšķiles tūrisma attīstības aģentūra

SvētaisMeinards -pirmaisLatvijasbīskaps1

Ikšķile šodienIkšķile atrodas Daugavas labajā tikai 28 km attālumā noRīgas centra. Uz salas, kas izveidojusies hidroelektrostacijasdambja būves rezultātā, atrodas pirmās mūra baznīcas – katedrālesdrupas, ko bīskaps Meinards veltīja Vissvētākajai JaunavaiMarijai un kuru pēc viņa iniciatīvas uzcēla Gotlandes(šodien Zviedrijas sastāvdaļa) salas mūrnieki. Katedrāle un tailīdzās esošā mazā pils, no kuras šodien saglabājušās tikai drupas,bija pirmā mūra celtne Baltijas valstīs.Ikšķiles novads ir viens no mazākajiem Latvijā - tā kopējāplatība ir 129 kvadrātkilometri. Šodien Ikšķile kalpo par mājvietuaptuveni 9300 iedzīvotājiem. Ikšķiles novadā ir divasskolas – Ikšķiles vidusskola, kurā mācās vairāk nekā 600 skolēnu,un Tīnūžu pamatskola, kurā mācās 170 skolēni. Ikšķile varlepoties arī ar vienu no lielākajiem bērnudārziem valstī, kasnodrošina vietu 400 bērniem. Jau kopš Reformācijas laikiemIkšķilē aktīvi darbojas luterāņu draudze, bet Romas katoļudraudze ir atjaunota 1998. gada 4. oktobrī.Laika gaitā Ikšķile ir veidojusies un attīstījusies, un 2010.gadā plaši svinēja savu 825 gadu jubileju.Ikšķile un tās apkārtne12. gadsimtāBīskapa Meinarda dzīves gājums mums ir zināms, tikaisākot no viņa ierašanās Livonijā, kuras nosaukums,savukārt, radās vienlaicīgi ar Meinarda apustuliskāsdarbības sākumu. Kaut arī misionārā darbība šodienasLatvijas teritorijā tika uzsākta jau pirms viņa, taču, tikaipateicoties Meinardam, šeit nodibinājās Baznīca: 1186 –1188. gadā Ikšķiles (Ykeskola, Uexull) diecēze, bet 1254.gadā – Rīgas arhidiecēzes metropolija ar četrām Prūsijasbīskapijām.Rīga un Ikšķile Meinarda laikā bija tirdzniecības centri.Tos pārsvarā apdzīvoja līvi, kurus šodienas latviešisauc par lībiešiem. No līviem, latīņu valodā sauktiem parlivoniešiem, radās zemes un valsts nosaukums – Livonija(1203 – 1561 - 1566). Evaņģelizācijas rezultātā tajāapvienojās septiņas gandrīz valstiskās struktūras Igaunijā,un no četrām latviešu ciltīm izveidojās Latvija. Sv.Meinarda priestera un vēlāk bīskapa evaņģēliskās darbībasgalvenā vieta bija Ikšķile.(Staņislavs Kučinskis SJ „Svētais Meinards LatvijasApustulis”)Livonijas karte2 3

Svētais Meinards(ap 1130 - 1196)Svētais Meinards bija pirmais baltucilšu apustulis, pirmais Baznīcas organizācijasveidotājs Baltijas reģionā, ko vēlāksāka saukt par Livoniju.Lībekas benediktīniešu klostera abatssv. Johans savā „Slāvu hronikā”, cita starpā,pastāsta arī par kristīgās misijas aizsākumiemtālajā Līvzemē. Vēstījumā teikts,ka mūks no Zēgebergas, vārdā Meinards,Dieva vārda mudināts un iedvesmots,devies pie pagāniem lībiešiem. PriesterisIndriķis ap 1205. gadu Meinardu raksturo kā godavīrusirmiem matiem.Meinards bija augustīniešu ordeņa mūks un Zēgebergasabatijas klostera kanoniķis Holšteinā. TagadējāLatvijas teritorijā sv. Meinards ieradās kā misionārs kopāar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa bija pieņemts parkapelānu. Ap 1180. gadu viņš nonāca Baltijā un uzsākapagānu evaņģelizāciju. Viņš bija brīvprātīgi izvēlējiesun stingri apņēmies sludināt Evaņģēliju tur, kur to vēlnepazina. Uzsākot Līvzemes misiju, aptuveni 60 gadusvecais Meinards palika uz dzīvi Ikšķilē. Šeit viņš uzcēlapirmo koka baznīciņu, kur ap 1184. gadu kristīti vairākilībieši – Ilo, Kulavenes tēvs, Vieco, Alo tēvs - un tiemsekojuši daudzi citi. Tātad jau no 1184. gada MeinardsIkšķilē bija izveidojis pirmo pamatiedzīvotāju, tolaikpagānu lībiešu, kristīgo draudzi Latvijā. Nedaudz vēlāktika celta mūra baznīca, kas 1186. gadā tika iesvētīta parkatedrāli, novēlot to debesīs uzņemtās Jaunavas Marijasgodam. Meinarda laikā kristīgo ticību pieņēmis arī Turaidasvirsaitis Kaupo.Ap 1185. gadu Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilēun nedaudz vēlāk arī Salaspilī (Holme, Holmia, mūsdienuMārtiņsalā), kuras ir pirmās zināmās mūra celtnesLatvijā. Tolaik Baltijā nepazina akmens celtniecību, tādēļsv. Meinards uzaicināja meistarus no Gotlandes, un Baltijātapa pirmā mūra celtne – ar nelielu nocietinājumuapjozta baznīca. Tepat tika izveidots Ikšķiles bīskapijasdomkapituls, kura mūki - kanoniķi dzīvoja pēc sv. Augustīnaordeņa regulas. Tā ir pirmā zināmā katoļu mūkuklostera parauga mītne Austrumbaltijā.1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II konsekrējaMeinardu par bīskapu. 1188. gada 1.oktobrī pāvestsKlements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju(episcopatus Ixscolanensis) par Brēmenes arhibīskapijassastāvdaļu. Ikšķilē pastāvēja arī sv. Augustīna ordeņakonvents, turpmākais domkapituls (conventus fratrum).Meinarda darbība atspoguļota arī pāvesta Klementa III~ 1190. gadā (?) (SLVA 16; Nr.25) un Celestīna III 1193.gada 27. aprīlī (LUB 11;Nr.11) izdotajos dokumentos.Sv. Meinarda misijas darbu apgrūtināja biežie lietuviešuun zemgaļu iebrukumi, kā arī lībiešu nenoteiktībaun svārstība. Taču Meinarda autoritāte auga un nostiprinājās.Tam apstiprinājums atrodams aptuveni 100 gadusvēlāk rakstītās „Atskaņu hronikas” stāstos par Meinardabrīnumdarbiem. Tas liecina, ka nostāsti par Meinardu,kuru pēc nāves izsludināja par svēto, bija dzirdami netikai viņa dzīves laikā.Svētais Meinards mirst 1196. gada 14. augustā (pēccitām liecībām 11. vai 12. oktobrī) un tiek apglabāts Ikšķilesbaznīcā pie altāra. Vēlāk, 14. gadsimtā, Meinardamirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kursienas nišā tās atrodas vēl tagad. Turuzstādīta kapa plāksne ar bīskapa reljefuattēlojumu un piemiņas uzrakstu.1201.gadā bīskaps Alberts bīskapijuno Ikšķiles pārcēla uz Rīgu, bet Ikšķilēturpināja pastāvēt katoļu draudze.Par sv. Meinarda dzīvi un darbību liecinaIndriķa un Atskaņu hronikas (12.– 13. gs.).4 5

Priestera komentārsIkviena ticīgā cilvēka dzīvē ir kāda persona,kas viņu ir iepazīstinājusi ar Dievu, tāpat arīkatrai tautai ir kāds apustulis – misionārs, kurššo tautu ir kristianizējis. Par to mēs varam pārliecinātiesSvētajos Rakstos.Jau Vecajā Derībā Dievs uzrunā Mozu, laiviņš kļūst par Izraēļa tautas misionāru, sacīdams:„Tagad ej, es tevi sūtīšu pie faraona. Izvedmanu tautu, Izraēļa bērnus no Ēģiptes!” (Izc3,10). Arī pravieša Jeremija sacītajos vārdossaskatām aicinājumu uz misiju darbu: „Pirmses tevi izveidoju mātes miesās, es tevi pazinu, un, pirms tunāci pasaulē, es tevi svētīju un izredzēju tevi par pravietitautām.” (Jer 1,5) „... tu iesi, pie kā vien es tevi sūtīšu, unrunāsi visu, ko vien tev pavēlēšu. Nebīsties no viņiem, jo esesmu ar tevi, lai tevi izglābtu.” (Jer 1,7-8). Arī augšāmcēliesJēzus apustuļiem uzticēja uzdevumu: „Ejiet un māciet visastautas, kristījot tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā!”(Mt 28,19). Visas šīs Svēto Rakstu liecības mums atgādina,ka Dievs no savas tautas izredz cilvēkus, kas kļūstpar praviešiem, apustuļiem un misionāriem. Vēsturiskāsliecības mums sniedz piemērus par tautu kristianizāciju,sākot jau no pašiem pirmajiem gadsimtiem. Sv. Pāvils,Kristus sekotājs, kura mūža darbs bija vest pagānus pieticības Kristum, nest Kristus gaismu pagānu tautām, sludinātKristus Labo Vēsti daudzdievībā iegrimušajiem pagāniem.Brāļi Kirils un Metodijs dodas pie slāvu tautāmun, strādājot šo tautu vidū, ir izpelnījušies slāvu apustuļuvārdu. Viņi darbojās 9.gs. Konstantinopolē un tagadējāsČehijas un Slovākijas teritorijā. Šādus tautu apustuļusvaram minēt ļoti daudz. To vidū ir arī mūsu zemes Latvijasapustulis svētais bīskaps Meinards, kurš ir Evaņģēlijagaismas nesējs latviešu tautai.Svētā Meinarda kultsSv. Meinarda loma mūsu tautai ir bijusi nozīmīga visoslaikos daudzu gadu simtu garumā – par to liecinakāds īpašs notikums laikā, kad Latvijā viesojās pāvestsJānis Pāvils II. Pāvesta vizītes laikā 1993. gada 8. septembrītiek atjaunots bīskapa Meinarda kults – viņu atzīstpar mūsu tautas pirmo apustuli, bīskapu un svēto. 1995.gada 14. maijā Ogres katoļiem tiek paziņots arhibīskapametropolīta Jāņa Pujata 1995. gada 8. maija lēmums:Ogres Romas katoļu draudzes un jaunceļamās baznīcasaizbildnis būs svētais bīskaps Meinards, un sv. Meinardasvētki, kuri iekrīt 14. augustā, Ogres dievnamā un arī Sv.Meinarda salā ik gadus svinami svētdienā pēc 15. augusta– Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkiem.Jau sākot no 1995. gada 14. maija, Ogres dievnamāik dienas pēc Sv. Mises tiek lūgta lūgšana sv. Meinardam,pirmdienās un ceturtdienās tiek dziedāta himna sv. Meinardagodam. No šī laika līdz pat šodienai sv. Meinardakults tiek praktizēts Latvijā un ikviena ticīga cilvēka dzīvē.Sākot ar 2000. gadu, Ikšķiles sv. Meinarda salā ik gadunotiek V. Em. Jāņa Kardināla Pujata svinētasSv. Mises, kurās piedalās daudz cilvēkune tikai no Ogres un Ikšķiles, bet arī novisas Latvijas. Uz šiem dievkalpojumiemierodas bīskapi, garīdznieki un ticīgie arīno kaimiņu zemēm. Sv. Mises laikā daudzicilvēki saņem Iestiprināšanas sakramentu,un par tradīciju ir kļuvusi arī Kristībassakramenta saņemšana šajā svētku dienā.Tas apliecina, ka cilvēki vēlas saņemtkristību vietā, kur tika kristīti mūsu senči,vietā, kur aizsākās visas Latvijas kristīgādzīve. Ar katru gadu interese par sv. Meinardasalu un sv. Meinardu kļūst lielāka.Par to liecina arī aizvien pieaugošais kristībniekuskaits, kas šo sakramentu vēlaspieņemt tieši sv. Meinarda salā. Arī visa6 7

gada garumā cilvēkisaņem gan Kristības,gan laulības sakramentuuz sv. Meinardasalas.Tomēr ne tikaišajā apvidū godinaLatviešu pirmā apustuļapiemiņu - arīLiepājā, pateicotiesbīskapa Ā.A.Brumaņagādībai, jaunuzceltābaznīca ir veltīta sv.Meinarda godam. Nereti cilvēki, saņemot Kristības unIestiprināšanas sakramentu, par otro vārdu (kā savu aizbildni)izvēlas tieši sv. Meinardu.Svētais Meinardsmūsu dzīvē“Katoļu Dzeive” 6’ un 7/8’2009Pateicoties sv. Meinarda pašaizliedzīgajam mīlestībaskalpojumam, atsaucoties Kunga aicinājumam: „Ejiet unmāciet visas tautas, kristījot tās Tēva un Dēla un Svētā Garavārdā!” (Mt 28,19), arī šodien mēs varam teikt, ka Latvija irkristīga zeme un mūsu tautai Dieva Vārds ir nozīmīgs unaktuāls. Vide, kurā ieradās sv. Meinards, bija pagāniska, tānepazina Pestītāju. Taču šodien varam teikt, ka Latvija irvieta, kura pazīst Kristu, lai arī ne visi Viņu pieņem. Šodiensv. Meinarda loma Latvijas kristianizācijā ir aktuāla ļotidaudzu cilvēku sirdīs, jo šos vārdus, kurus reiz sadzirdējasvētais Meinards, tiek aicināts sadzirdēt ikviens no mums,lai nestu Dieva Vārdu 21. gadsimta modernajiem, dažkārtpārlieku gudrajiem un empīriski (empīrisms – sengrieķuvalodā empeiria- ir filozofiska nostādne, ka visām zināšanāmir jābalstās uz pieredzi) orientētajiem cilvēkiem.Tāpat kā sv. Meinardam tālajā 12. gadsimtā, katramkristietim ir jābūt Dieva Vārda nesējam savā vidē, kurKristus vēsti vēl nepieņem. Bet, lai mēs varētu kļūt parmisionāriem, mums pašiem vispirmām kārtām ir jāpiedzīvotās Dieva žēlastības, kuras tik ļoti katram ir nepieciešamas.Svētā Meinarda kalpojums 12. gadsimtā spēj8 9

iedvesmot ikvienu no mums, kas dzīvojam 21. gadsimtā,un stiprināt šajā ceļā.Sv. Meinards, uzsākot savu kalpojumu, bija viens,taču mēs šodien esam vienoti draudzēs un ticībā, kā arīspēcīgi Kristū, kuru mums pirms 9 gadsimtiem pasludinājasv. Meinards.Baznīca visos laikos ir aicinājusi cilvēku uz savas dzīvessakārtošanu un morālo vērtību īstenošanu dzīvē. Tāaicina uz garīgo brīvību. Baznīca nav tikai celtne, baznīcaaizsākas pašu cilvēku sirdīs, pašos cilvēkos. Nav vieglisakārtot savu dzīvi, tas ir grūts darbs un reizē arī katrapienākums.Pateicoties sv. Meinardam, Latvijas dievnamu durvisik dienas ir atvērtas un tikšanās ar Dievu ir pieejamamums katram. Smelsimies šajā žēlastībā, kuru Kristusmums tik bagātīgi dāvā!Lai svētā Meinarda aizbildniecība iedrošina ikvienuno mums doties pasaulē – pasaulē, kura gaida to stiprinājumuun mīlestību, kas ir tikaiun vienīgi pie mūsu KungaJēzus Kristus!Pāvesta Jāņa Pāvila II uzrunaRīgas Svētā Jēkaba katedrālē1993. gada 8. septembrīPāvests Jānis Pāvils II LatvijāDesmitā gadadiena kopšSvētā tēva vizītes Baltijasvalstīs 1993. gadāDārgie brāļi un māsas!Es ļoti priecājos šodienbūt jūsu vidū. Sirsnīgi sveicuvisus klātesošos un pateicosjūsu mīļotajam arhibīskapamJānim Pujatampar man pirms brīža arījūsu vārdā teikto uzrunu.1986. gadā jūs, šīsvietējās Baznīcas ticīgie, svinējāt savas zemes kristianizācijas800 gadu jubileju. Svētā bīskapa Meinardaiesvētīšana vēstīja Livonijas – Latvijas Baznīcas sākumuun vienlaicīgi ievadīja arī tautas veidošanos.Zinātnieku pētījumi un Kongregācijas Svēto lietāsdziļās studijas atklāja, cik nozīmīga bija Meinarda izvērstādarbība Latvijas evaņģelizācijā, kuru viņš pārstaigāja„simpliciter pro Christo et praedicandi causa” (tulk. nolatīņu val.: vienkārši Kristus dēļ un sludināšanas dēļ.Henrici Chronicon Livoniae, 1,2)Tātad mēs, pildīdami bīskapijas brāļu un daudzu Kristumticīgo gribu, ar savu Apustulisko Autoritāti esam nolēmušiatjaunot Ikšķiles bīskapa svētā Meinarda kultu,īpaši šajā vietējā Baznīcā, kuras apustulis un dibinātājsviņš bija. Bez tam, mēs dodam iespēju, lai katru gadulikumā noteiktā vietā un kārtībā četrpadsmitajā augustāvarētu atzīmēt viņa svētku dienu.(tulk. no latīņu val.)Lai svētā Meinarda, kas bija šīs vietējās Baznīcasgudrais gans laikā, kad kristītie bija pilnīgi vienoti, aiz-10 11

ildniecība arī šodien vada un atbalsta Latvijas kristiešuekumenisko ceļu uz atjaunotu vienību un palīdz visiemkopīgi risināt šī brīža sarežģītos jautājumus!Dodu jums visiem savu svētību.No ieceres līdz projektaīstenošanaiPrāvests Konstantīns BojārsOgre, 18.09.2010. Godinotun turot cieņā Latvijas pirmābīskapa svētā Meinarda piemiņu,iecere par pieminekļaizveidi radās jau pirms desmitgadiem, kad Valsts pieminekļuaizsardzības inspekcija un IkšķilesRomas katoļu draudze izsludinājakonkursu par sv. Meinardasalas sakārtošanu un sv. Meinardabaznīcas mūru konservācijas darbiem. Konkurssnotika 2001. gada 22. martā Rīgā Mazajā pils ielā 19.Savus izstrādātos projektus uz konkursu bija pieteikušivairāki arhitekti, un viens no tiem bija ievērojams, populārsun cienījama vecuma arhitekts Teodors Nigulis.Viņa izstrādātais projekts ieguva pirmo vietu. Jau tadviņš savā skiču projektā bija paredzējis sv. Meinardaskulptūru, kas it kā iziet no baznīcas mūriem un virzāsaltāra un krusta virzienā. Tomēr žūrijas komisija, kurā ietilpaaugsta līmeņa zinoši cilvēki – Juris Dambis no pieminekļuaizsardzības inspekcijas, pārstāvis no arhitektusavienības, kā arī arhibīskapi Jānis Pujats un Jānis Vanags-, aktīvu diskusiju laikā noraidīja ieceri, uzverot, kašo vietu, mazo saliņu, nedrīkstētu pieblīvēt ar papildusmonumentiem. Otrkārt, tas absolūti nav pieņemams,raugoties no praktiskā viedokļa, jo sala apmeklētājiemir pieejama tikai vasarā un, tur novietojot Sv. Meinardaskulptūru, rastos iespaids, ka viņš ir atstāts uz vientuļassalas. Arī, skatoties vēlāk, jau šodien izveidotais piemineklispēc saviem apmēriem tur vispār nebūtu ietilpināms.Līdz ar to šī ideja par sv. Meinarda monumentaizveidi uz salas tika noraidīta, bet tomēr arhitekta TeodoraNiguļa iecere palika, un par to tika domāts.2005. gada 7.maijā notika pirmā tēlnieka ViktoraSuškēviča un prāvesta Konstantīna Bojāra tikšanās unpārrunas par svētā Meinarda skulptūras izveidi, kā arībrauciens uz Ikšķili, lai iespējamo skulptūras atrašanasvietu apskatītu dabā. Jau toreiz tēlnieks, aplūkojot unizvēloties vietu, kurā varētu atrasties piemineklis, nofotografēprāvestu tieši tur, kur šobrīd ir novietota Sv.Meinarda skulptūra. Vienlaikus risinās saruna par to, kāvizuāli varētu izskatīties bīskapa statuja, vai vajadzētu attēlotbīskapa zizli vai nē, un kā to izdarīt labāk, jo līdz šimvisos vēstures materiālos un gravīrās sv. bīskapam Meinardamtas ir bijis rokā kā bīskapa varas zīme.2005. gada 9. un 17.maijā tēlnieka un prāvesta tikšanāslaikā Viktors Suškēvičs piedāvā sv. Meinardu attēlottomēr bez bīskapa varas zīmes, bet ar pie krūtīm piespiestukrustu rokās. Prāvests Bojārs par šādu oriģināluun labu risinājumu ir priecīgi pārsteigts, jo Meinards šaizemē ieradās kā misionārs un tikai pēc vairākiem gadiemkļuva par bīskapu. Prāvests Bojārs veiksmīgi saskaņo jaunoideju arī ar Jāni Kardinālu Pujatu, kurš to dedzīgi atbalsta.2006. gada aprīlīpieminekļu konkursātēlnieka Viktora Suškēvičapiedāvātais Sv.Meinarda tēls iegūstvislielāko balsotāju atbalstuun ieņem godpilnopirmo vietu.Līdztekus konkursanotikumiem prāvestsBojārs neatlaidīgimeklē saprotošuJūlija unJuris Savickiar meitamIevu (pa kreisi) unKristuGleznas autors -mākslinieksMiervaldis Polis ,foto reprodukcija- fotogrāfsRaimonds Volonts12 13

un ieinteresētu sponsoru, kurš spētu izprast Meinardatēla garīgo vērtību un nepieciešamību Ikšķilē, finansiāliatbalstot šo ideju. Šoreiz liela pateicība pienākas RobertamAnspokam, kurš nepieciešamību pēc pieminekļa sv.Meinardam izprot gan no kristīgā, gan kultūrvēsturiskāviedokļa Livonijas un Latvijas izveidošanās procesos. Būdamspozitīvi noskaņots un ieinteresēts šīs ieceres īstenošanā,viņš uzrunā un lūdz atbalstu no SIA „Itera Latvija”prezidenta Jura Savicka. Savukārt Juris Savickis, būdamskristietis, turklāt arī katolis, kurš nāk no Ludzas puses, ātrisaprot šo vajadzību ne tikai Ikšķilei, bet visai Latvijai unpiekrīt sniegt finansiālu atbalstu pilnā apjomā. Jautājumarisināšanā no savas puses iesaistās arī prāvests, un2006.g. 1.novembrī ar SIA „Itera Latvija” prezidentu JuriSavicki tiek parakstīts līgums par ziedojumu pilnā apjomā,kas ietver visu ieceres īstenošanai nepieciešamofinansiālo atbalstu. Tēlnieks Viktors Suškēvičs var uzsāktnepieciešamā granīta iegādi Somijā un Ukrainā.Tēlnieks ļoti intensīvi uzsāk strādāt ar iegādātajiemmateriāliem. Piemineklis ir gatavs uzstādīšanai jau 2008.gadā, un to bija plānots uzstādīt jau tā paša gada augustā,bet visu neparedzēti iekavē jaunas vietas izvēle piemineklim.Viens no risinājumiem bija laukums iepretimIkšķiles Biedrības namam. Tomēr, ņemot vērā paredzētosrekonstrukcijas un celtniecības darbus, bija skaidrs, kašinī vidē sakrāla skulptūra neiederēsies. Doma par skulptūrasuzstādīšanu uz salas tika noraidīta, jo sala apmeklētājiemir pieejama reizi gadā, kā arī nelielā teritorijabūtu pārblīvēta ar sakrāliem objektiem. Nepieņemamsierosinājums bija uzstādīt sakrālo monumentu Daugavaskrastā, pludmalē, kur apmeklētājiem būtu iespējanofotografēties pie svētā skulptūras arī bez virsdrēbēm.Visu šo nesekmīgo meklējumu rezultātā, nācās atgrieztiespie jau 2005.gadā plānotās vietas, jo citu – labākuun cildenāku – Ikšķilē atrast neizdevās. Ejot laikam, tiekpamainīta arī skulptūras pamatnes arhitektūra, paredzotzem skulptūras postamenta uzbērumu ar granītā veidotiempakāpieniem.Par to, ka šodien mēs varam stāvēt pie šī Sv. Meinardapieminekļa ar kaut vai tikai daļēji sakoptu tāapkārtni, ir jāpateicas sponsoram Jura Savicka kungam,kā arī visiem tiem, kuri mūs ir morāli atbalstījuši, pirmsčetriem gadiem balsojot konkursā, gan arī pašvaldībaipar atvēlēto vietu pilsētā un piešķirto finansējumuuzstādīšanas darbiem. Lai gan priekšā stāv pamatīgsdarbs, līdz pieminekļa apkārtējā teritorija tiks gaumīgiiekārtota, mēs esam bezgala priecīgi un gandarīti parpaveikto.Piezīme: Norādītie datumi atbilst atzīmēm kalendārāIesvētīts pamatakmens bīskapasvētā Meinarda piemineklim20.07.2010, „Ogres Vēstis Visiem”, Anna LiepnieceBaltijas tautu kristības šūpulī Ikšķilē iesvētītspamatakmens Latvijas apustuļa svētā Meinarda –pirmā Ikšķiles un Līvzemes bīskapa – piemineklim.Ceturtdien, 2010.gada 15.jūlijā, pieminekļa pamatosiemūrēja kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.Pieminekļa pamatosielikta kapsula aršādu tekstu:„Vissvētās Trīsvienībasgodam mūsuKunga 2010.gadā, Romaspāvesta BenediktaXVI pontifikāta piektajāgadā, Rīgas arhibīskapametropolīta Jāņa KardinālaPujata bīskapakalpošanas deviņpadsmitajāgadā, Baltijas14 15

tautu kristības šūpulī Ikšķilē iesvētīts pamatakmens Latvijasapustuļa Svētā Meinarda, pirmā Ikšķiles un Līvzemesbīskapa, piemineklim, kas tapis, pateicoties labdara JuraSavicka un tēlnieka Viktora Suškēviča pūlēm.”Vēstījumu parakstījuši Ikšķiles Romas katoļu draudzesprāvests Konstantīns Bojārs un Ikšķiles Romas katoļudraudzes priekšnieks Alberts Oborenko.Svētā Meinarda skulptūra kopā ar granīta postamentubūs patiesi iespaidīga – tās augstums sasniegs 7,5metrus. Skaidrs, ka tik monumentālam darbam svarīgair piesaiste videi.„Šis variants ir pieņemams, lai gan lielu skulptūruizvietošana Latvijas mērogā ir sarežģīts process,” atzinatēlnieks Viktors Suškēvičs, uzsverot, ka radīt Svētā Meinardaskulptūru bijusi liela atbildība, jo Ulmaņlaikā, kāzināms, Latvija bijusi tēlniecības lielvalsts ar spēcīgāmtēlniecības tradīcijām. Dabiski, ka mākslinieks ar tāmnevarēja nerēķināties. Kompozīcijas pamatā ir krusts,kuru bīskapa tērpā, tuvu pieglaudis sirdij, nes SvētaisMeinards, tādējādi simbolizējot Jēzus Kristus mīlestību.Šāds Svētā Meinarda attēlojums – bez varas simbola,bīskapa zižļa- sakrālajā mākslā ir jaunums. Taču tēlniekamāksliniecisko redzējumu atbalstīja V.Em. Jānis kardinālsPujats, tādejādi apliecinot savas vispusīgās zināšanasne tikai teoloģijā, vēsturē, bet arī mākslā. Tā ir garīgāvertikāle, pēc kurasmums tiekties, sevipilnveidojot, vēršotlabāku.„Skulptūras pamatāir viduslaikuestētika, kas izpaužas,piemēram, tērpadrapējumā un labipazīstamā pasaulē.Tāpēc, teiksim, ja šeitatbrauks japānis, kasneko pat nezināspar kristietību, ieraugotšo skulptūru,viņš tomērsapratīs, ka tajā irattēlota liela garīgapersonība, kasnāk no viduslaikiem,”pastāstījaViktors Suškēvičs.Problēma bijusipieminekļanovietojums sakrālajālaukumā,kurā jau ir Baltais krusts. Perspektīvas trūkumu, jo vietair neliela, koku ieskauta, izdevies veiksmīgi atrisināt,skulptūru pavēršot ar skatu uz Rīgas – Daugavpils maģistrālespusi. Diennakts tumšajā laikā piemineklis būsspoži izgaismots.Celtniecības darbus veic SIA „Remtals Būve”, kas šonedēļsāks granīta postamenta un pakāpienu montāžu.Valdes priekšsēdētājs Haralds Rembergs jo sevišķiuzsvēra labo sadarbību ar Ikšķiles novada domi, kas finansēpostamenta izbūves un laukuma labiekārtošanasdarbus.Neapšaubāmi, piemineklis Latvijas pirmajam Apustulimbīskapam svētajam Meinardam iezīmēs pilsētascentru, ko, jādomā, novērtēs ne tikai ikšķilieši, bet arītuvi un tāli viesi.16 17

Pieminekļa uzstādīšanas darbi18 19

Ikšķilē iesvētīts piemineklisLatvijas pirmajam apustulimbīskapam Sv. Meinardam09.10.2010, „Katoļu Baznīcas Vēstnesis” Nr. 19 (403),Līga MalāneSaulainā 24. septembra pēcpusdienā ļaudis pulcējās,lai būtu klātesoši vēsturiskajā brīdī, kad Ikšķiles pilsētassirdī ievētīja pieminekli Latvijas pirmajam apustulim -svētajam bīskapam Meinardam.Svētbrīdi vadīja V. Em. kardināls Jānis Pujats. Šajāvēsturiskajā un svinīgajā brīdī piedalījās vairāki priesteri,klostera māsas, dažādu konfesiju pārstāvji, politiķi. Īpašieviesi bija bīskapi no Polijas un Lietuvas.Uzrunājot klātesošos, kardināls Jānis Pujats sniedzaieskatu tālajā 1186. gadā, kad misionārs Meinards savumājvietu rada Ikšķilē: „Ar Sv. Meinarda vārdu saistās svarīgietapi mūsu tautas vēsturē, proti, kristiānisma laiks.Tas sākās ar pirmā Livonijas bīskapa konsekrācijas 1186.gadu. Ar šo gadu šeit sākās sistemātiska evaņģelizācija.Hronikā ir teikts: „Tikai Kristus dēļ un vienīgi, lai sludinātu,viņš ieradās līvzemē.”” Noslēdzot uzrunu, J.Pujatsnorāda, ka pieminekļa iesvētīšana šajā vēsturiskajā vietāir zīme tam, kajāatgriežas piekristīgām vērtībāmun jāturtās godā. „Šīskristīgās vērtībasvajadzīgasne tikai dvēselesglābšanai,bet arī, lai sakārtotulaicīgodzīvi. Atgādinotpar šīm svarīgajāmlietām, šeittagad stāvēs Sv. Meinards. Stāvēs savā vēsturiskajā vietāik dienas, ik naktis, prožektoru apmirdzēts, ar krustu rokās,pildot savu misionāra pienākumu tiem tūkstošiem,kas šeit brauc garām ik dienas gan uz galvaspilsētu, ganatpakaļ,” saka kardināls.Klātesošos uzrunāja Latvijas Zinātņu akadēmijas profesors,akadēmiķis Jānis Stradiņš, īpaši uzsverot bīskapaMeinarda misiju un veidu, kādā kristietība ir ienākusi senajāLivonijas teritorijā. J. Stradiņš atzīst, ka, lai arī tajālaikā noritēja krustakari, tomēr Sv. Meinards nāca kāmiera apustulis, Evaņģēlija vēsti sludinot ar mīlestību unpārliecināšanu. „Viņa misija, tēlaini runājot, bija ievadītLatviju kristīgas Eiropas un tās vērtību pasaulē. Tādi cilvēkikā Meinards ienesa Latvijā arī izglītību un pacēla mūs visusaugstākā pakāpē,” norāda profesors.Šī vēsturiskā un skaistā projekta sponsors, SIA „Itera-Latvija” prezidents Juris Savickis uzver, ka šis nav piemineklispagātnei, bet nākotnei: „Es gribu teikt, ka tai tautai,kas nezina savu vēsturi, tai nav arī nākotnes.”Savukārt šī izcilā mākslas darba darinātājs ViktorsSuškēvičs atzīst, ka tas viņam ir bijis liels profesionālspārbaudījums un viņš par paveikto darbu jūt gandarījumu.Mākslinieks ir pateicīgs visai darba komandai unuzsver, ka tieši darbs komandā veicina mērķa sasniegšanu.Ar paveikto darbu lepojas arī Ikšķiles mērs IndulisTrapiņš, sakot: „Šis piemineklis būs kā viens no Ikšķileskultūrvides elementiem, viens no tūrisma objektiem,kur mēs varēsim skaidrot jaunajai paaudzei, ciemiņiem,viesiem no ārzemēm, kādā veidā ir veidojusies Ikšķilesvēsture un visa Latvijas vēsture kopumā.”Sv. Meinards turpina savu uzsākto misiju Dieva valstībassludināšanā. Šis skaistais tēls ceļa malā ticīgam vaineticīgam uzjundī domas: „Kas ir šis granītā kaltais pazemīgaisvīrs ar krustu rokās?” Te nu ir redzams iemesls, laisāktu izzināt savas kristīgās vēstures saknes.20 21

Sv. Meinarda pieminekļaiesvētīšanas svētbrīža uzrunasV.Em. kardināls Jānis PujatsLai top slavēts Jēzus Kristus!Šodien ikšķiliešiem un ne tikai viņiem ir svētkudiena! Zaļojošu koku ielokā paceļas granītākalts piemineklis, kas veltīts pirmajam mūsu zemesapustulim sv. Meinardam.Lieliem notikumiem vēsturnieki meklē sākumu,kad un kā tie radušies. Ar sv. Meinardavārdu saistās svarīgi etapi mūsu tautas vēsturē,proti, kristiānisma laiks. Tas sākās ar pirmā Livonijasbīskapa konsekrāciju 1186. gadā. Ar šogadu šeit sākās sistemātiska evaņģelizācija.Sv. Meinarda dzimtenē vāczemē, Zēgebergā, vēltagad stāv liela, skaista sarkanu ķieģeļu baznīca, kurāMeinards strādājis, vēl būdams priesteris. Pēc dažiemgadiem, strādājot šeit, lībiešu vidū, misionāra darbu darot,Meinards tiek novērtēts un jau iesvētīts par bīskapu.Šis fakts liecina, ka viņa misionāra darbs ir bijis auglīgs.Seko vēl 10 gadi bīskapa amatā, un 1196.gadā viņš atrodsavu beidzamo atdusas vietu tepat ikšķiliešu vidū,paša celtās mūra baznīciņas kriptā Daugavas malā. Viņamirstīgās atliekas 14. gs. tiek pārvestas uz Rīgas Domabaznīcu, kur tās glabājas arī tagad.Kā vēstī Indriķa hronika, īsi pirms Meinarda nāves pieviņa gultas sapulcējušies visi līvzemes un Turaidas vecākieun izteikuši vēlēšanos, ka arī pēc bīskapa nāves viņivēlētos redzēt atkal šeit dvēseļu ganu bīskapu.Pirmsreformācijas laikā Meinardu godāja kā svētuvīru, kurš, kā teikts hronikā, tikai Kristus dēļ un vienīgi,lai sludinātu, ieradās Līvzemē. Kad 1993.gadā Latvijuapmeklēja Romas pāvests, viņš atjaunoja Sv. Meinardakultu.Ar Sv. Meinarda nāvi arī noslēdzās pirmais mierīgaisevaņģelizācijas periods Livonijā. Nākamo bīskapu laikāevaņģelizācija notika, taču līdztekus tam noritēja kādsnevēlams process, proti, Livonijas un Igaunijas zemjuiekarošana. Karš un cilvēku kristīšana ir divas dažādaslietas pašas par sevi. Kopš Kristus laika tika kristīti cilvēkigan tad, kad karoja, gan tad, kad nekaroja, un šīs lietasnav savstarpēji saistītas. Spārnotais teiciens, ka kristījaar uguni un zobenu, ir pretrunīgs, jo būtībā derīga irtikai labprātīgi pieņemta kristība. Otrs maldīgs priekšstatspar senlatviešiem ir tas, ka tie pirms sveštautiešuiebrukuma bija ļoti brīvi, dzīvoja miermīlīgi un laimīgi.Patiesībā šeit ilgs miers nekad arī nav bijis. No austrumiemsavas nodevas te ievāca krievi, bet ar igauņiemun lietuviešiem bija pastāvīgi saspīlēts stāvoklis. Kā vēstīhronika, šīs ciltis cita citai uzbruka, laupot un dedzinot.Arī pašam Meinardam ne vienreiz vien ar lībiešiembija jāslēpjas mežos no kaimiņu uzbrukumiem. Vāciešineļāva ciltīm savstarpēji plēsties un nodibināja lielākuvalstisku veidojumu, kas patvēra tagadējo Latvijas unIgaunijas teritoriju. Tā saucās Māras valsts - jau ar zināmulikumdošanu pēc Rietumvalstu parauga. Mārasvalsts noturējās, kamēr apkārt Baltijai nostiprinājās lielākasvalstis. Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis interesēja visasapkārtējās valstis, un tās - gan Zviedrija, gan Polija, ganKrievija, gan Vācija – cīnījās par mūsu pakļaušanu, kamērbeidzot pēc Pirmā pasaules kara Baltijas tautas atguvabrīvību. Tā nu ir noticis vecajā kristīgajā Eiropā, ka diezganbieži tieši ticībasdēļ notikušas sadursmes.Šajā ziņā sv. Meinardsir miera apustulisun ir kā simbols tammieram, kas tagad pastāvkristīgo konfesijuvidū Latvijā.Meinarda piemineklisšajā vēsturiskajāvietā ir kā zīme, ka jāatgriežaspie kristīgām22 23

vērtībām un jātur tās godā. Tā ir ļoti nopietna lieta. Ticībasdēļ misionāri brauc uz tālām zemēm, bieži vien riskēdamiar savu dzīvību, lai palīdzētu cilvēkiem pašā svarīgākajālietā, proti, lai parādītu viņiem ceļu uz nemirstību.Lai apzinātos, ka cilvēka mērķis ir dzīve pie Dievaun ka Dievu var atrast, attīroties no grēkiem un tiecotiespēc Viņa ar visu sirdi. Šīs kristīgās vērtības ir vajadzīgasne tikai dvēseles glābšanai, bet arī laicīgās dzīves sakārtošanai.Ikšķiliešiem gribas teikt, lai viņi lepojas ar savuvēsturi, lai lepojas, ka tieši no šīs vietas, no šīs pilsētiņasir sākusies kristianizācija, kas vēlāk aptvēra visu teritoriju.Esiet pateicīgi arī par šo darbu tiem, kas šo pieminekliprojektēja, kas būvēja, kas to finansēja, lai mēs šeitvarētu iesvētīt šo, manuprāt, izdevušos mākslas darbuar lielu idejisku nozīmi. Pēc tam, kad šis laukums būs pilnībāpabeigts, ikviens varēs atnākt, lai mierīgā gaisotnēmeditētu, pasēdētu, atrastu mieru. Šī vietiņa izveidosiespar vienu no svarīgākajām Ikšķilē.Jānis Stradiņš, Dr. habil. Chem., Dr. hist. h. c.Kardināla kungs, ekselences, prezidentakungs, klātesošie un šī svētku brīža līdzdalībnieki!Mēs stāvam pie pieminekļa Livonijas apustulim, pirmajambīskapam, un tas ir svēts brīdis. Tas ir arī patiesībasbrīdis, jo, pamatojoties uz vēsturiskiem faktiem undatiem, ne tikai atdodam godu cilvēkam, kam tas pienākas,bet, galvenais, mēs visi kopā vienojamies kristīgovērtību izpratnē Latvijā.Un, tieši še stāvot, mēs itkā pārceļamies uz laikupirms 830 gadiem, kad šeieradās Meinards, augustīniešumūks no Zēgebergas,no Šlēsvigas – Holšteinaspie Brēmenes unsāka sludināt kristīgo ticību.Tas bija asiņains laiksEiropas toreizējā vēsturē.Ritēja krusta kari starp kristīgo ticību un islāmutuvējos Austrumos pie Kristus kapa. Krustakaripārgāja arī uz Eiropas Ziemeļrietumiem, kurkristietība cīnījās ar pagānismu.Tad radās jautājums: kā tas notika? Vai kristīgoticību pie mums ienesa ar uguni un zobenuvai ar krustu un mīlestību, ar pārliecināšanu?Kardināls jau ļoti skaisti pateica, ka tas notikaabos veidos. Bija patiešām krustneši, un kaut kurpie Salaspils Mārtiņsalas stāv cits piemineklis nokoka – lībiešu pagānu vadonim Ako. Bet tomērgalvenā dominante bija mīlestības un pārliecināšanasceļš, un to ļoti pārliecinoši pārstāvēja Livonijas apustulisMeinards, augustīniešu mūks no Zēgebergas.Meinards veica grūto, bīstamo ceļu pāri jūrām, būdamsne jauns cilvēks. Viņš ieradās līvu zemē jau pēc60 gadu vecuma. Indriķa hronikā par viņu ir sacīts; viņštikai Kristus dēļ, vienīgi, lai sludinātu, ieradās Līvzemē.Vācu tirgotāji, ko ar līviem saistīja draudzības saites, mēdzabieži apmeklēt Līvzemi. Livonija, senā Latvija, bijasašķelta zeme. Cilšu strīdi, ārējie uzbrukumi, tas viss plosījamūs. Kristīgo ticību tātad vispirms ieveda nevis aruguni un zobenu, bet gan ar misijas darbu, ar tirdzniecībuun ar pirmo mūra ēku celtniecību. Ikšķiles pils unIkšķiles baznīca, tā bija arī jauna tehnikas pakāpe.Gribētu sacīt, ka augustīniešu ordenis bija garīgs, nevismilitārs ordenis. Tas ordenis, pie kura piederēja Meinards,balstījās uz sv. Augustīna idejām un bija viens nointeliģentākajiem ordeņiem. Uz tā regulas vēlāk noteicaRīgas bīskapijas domkapitula darbību, un tā dibināja arīpirmo skolu Rīgā un Latvijā. Savukārt, cisterciešu ordenis,kur darbojās Meinarda līdzgaitnieks Teodorihs, Latvijāieveda lauksaimniecības un ārstniecības novitātes.Vēl gribētu piebilst, ka augustīniešu mūks kādreiz bijaarī Mārtiņš Luters. Tā kā tas ir diezgan interesanti arī ekumeniskāaspektā.Kristīgā ticība vispirms ienāca miermīlīgā ceļā, unmūsdienu vēsturnieki vienprātīgi atzīst Meinardu par24 25

miera apustuli, par Livonijas apustuli. Viņa misija, tēlainirunājot, bija ievadīt Latviju kristīgas Eiropas un tās vērtībupasaulē. Tādi cilvēki kā Meinards ienesa Latvijā arīizglītību un pacēla mūs visus augstākā pakāpē.Šis piemineklis, kura uzcelšanu finansiāli atbalstīja„Itera Latvija” prezidents Juris Savickis, bet celtniecību irrosinājusi Katoļu baznīca, konkrēti prāvests KonstantīnsBojārs, gan īpaši kardināls Jānis Pujats, ir dāvana ne tikaikatoļiem, bet visu konfesiju cilvēkiem Latvijā. Meinardušodien un rīt godinās visu konfesiju pārstāvji, dažādupārliecību pārstāvji, dažādi cilvēki. Arī vieta ir simboliska– ir liela šoseja, pa to nepārtraukti traucas, ir trokšņi,bet šeit būs tāda miera osta, kur mēs varēsim pārdomātmūsu vietu pasaulē katrs savā veidā. Šis piemineklis ir arpaliekošu kultūrvēsturisku un kristietības introdukcijassimbola vērtību. Tāds tas paliks Latvijā.Liels paldies kardinālam, liels paldies visiem, kas cēlaun veidoja šo pieminekli! Tas ir piemineklis mūsu vēsturei.Paldies!Viktors Suškēvičs, tēlnieksCienījamie klātesošie, dāmas un kungi!Šāda projekta realizācija ir iespējama tikaispēcīgā komandā, kura tiecas sasniegt mērķi.Tāds darbs ir nopietns pārbaudījums arī māksliniekam.Es gribu pateikties savas komandaslocekļiem, pirmkārt, Bojāra kungam, kurš šajākomandā atbildēja par garīgo komponentu, kāarī uzņēmās administratīvo vadību, un liels, lielspaldies Savicka kungam. Man izveidojās ideālidarba apstākļi, kad es aiz šo vīru muguras varējumierīgi koncentrēties darbam. Man tas bija nopietnsprofesionāls pārbaudījums, un es jūtos gandarīts.Paldies jums!Juris Savickis, SIA „Itera Latvija” prezidentsLabdien eminence, ekselences, prāvesti, priesteri!Sākšu ar to, ka darbu pie šī projekta uzsāka kardinālsJānis Pujats, prāvests Konstanīns Bojārs unakadēmiķis Jānis Stradiņš. Kopīgiem spēkiemšo darbu aizsākām jau pirms diviem gadiem,un tagad jūs redzat, kas ir izveidojies. No savaspuses gribu pateikt paldies māksliniekam ViktoramSuškēvičam, kas veidojis šo, pēc manāmdomām, brīnišķīgo pieminekli. Man, protams,daudzi jautā: „Kāpēc tu, Juri Savicki, piedalījies?”Atbilde meklējama labajā sadarbībā, kuramums ar akadēmiķi Jāni Stradiņu izveidojās pēctam, kad kopīgi bijām izveidojuši vairākus pieminekļuszinātniekiem. Vēlos pateikt paldies arīBaznīcai par to, ka viņi mani izvēlējās un ka drīkstu piedalītiesšī projekta realizācijā.Gribu teikt tā: „Tautai, kas nezina savu vēsturi, nav arīnākotnes.” Ar svētā Meinarda personību un dzīves gājumues iepazinos, strādādams pie pieminekļa tapšanas.Meinards bija tas, kas nesa mūsu tautas garīgās un morālāsvērtības. Vēlos uzsvērt, ka šis piemineklis nav pagātnei,jo mūsu valstī, tāpat kā daudzās vietās pasaulē,Meinarda sludinātās vērtības ir ļoti aktuālas arī šodienun, man šķiet, būs arī nākotnē.Es vēlētos, lai šis piemineklis nes mūsu tautai garīgāsun morālās vērtības, pareizos baušļus. Manuprāt, tasbūs labākais ieguldījums, ko jebkurš cilvēks varēja vēlētiessavai tautai. Paldies!Indulis Trapiņš, Ikšķiles novada domespriekšsēdētājsKardināla kungs, godātās ekselences, klātesošiekungi un dāmas!Meinarda personība ir ļoti nozīmīga visā Latvijasvēsturē. Šogad mūsu novads, tieši Ikšķilespilsēta, svinēja savu 825 gadu jubileju. Tasnebūtu iespējams, ja Indriķa hronikā nebūtuminēts fakts, ka bīskaps Meinards 1185. gadāizkāpa Ikšķiles krastos, un šeit arī sākas Ikšķilesvēsture. Vēlos teikt, ka ne tikai Ikšķiles vēsture,26 27

et arī Latvijas vēsture iesākas no Ikšķiles. Un Meinardanopelni, nesot kristietību, Evaņģēliju, ir ļoti lieli un nozīmīgi.Ikšķiles novada pašvaldība ir atbalstījusi šo projektu,piešķirot līdzekļus pieminekļa pamatu izveidei un vietaslabiekārtošanai. Kā redzam, ikšķilieši atceras savu vēsturi,ciena un godā to. Šis piemineklis būs kā viens no Ikšķileskultūrvides elementiem, viens no tūrisma objektiem,kur mēs varēsim skaidrot jaunajai paaudzei, ciemiņiem,viesiem no ārzemēm, kādā veidā ir veidojusies Ikšķilesun visas Latvijas vēsture. Paldies!Olga Kurša, Ikšķiles Romas katoļu draudzespārstāveIkšķiles katoļu draudzes vārdā gribam pateiktiestiem, kas radījuši ideju, tiem, kas radījuši tās piepildījumu,atbalstījuši šo svēto vietu. Meinardstagad ir atnācis otro reizi uz tām zemēm, pa kurāmviņš staigāja jau pirms 800 gadiem.Īpaši pateicamies mūsu arhibīskapam JānimPujatam par ideju. Protams, arī Jūsu līdzbiedriem.Mūsu organizatoram, mūsu prāvestamKonstantīnam Bojāram, jo tādas organizatoriskāsspējas piemīt tikai atsevišķiem cilvēkiem.Protams, mēs neesam spējīgi saņemt šo piemineklidāvanā bez tāda atbalstītāja kā Juris Savickis,Viktors Suškēvičs. Liela pateicība jums no Ikšķiles,no visas Latvijas, jo šis piemineklis stāvēs mūžam.Un liela pateicība arī Ikšķiles domei. Paldies visiem klātesošajiem,kas ieradās šobrīd Ikšķilē! Lai dzīvo Ikšķile!Pēc skaistās un svinīgās svētā Meinarda skulptūrasiesvētīšanas klātesošie nesteidzās prom, bet uzkavējāsvēl kādu brīdi, lai aplūkotu grandiozo mākslas darbu unpabūtu kopā ar citiem svētku dalībniekiem. Šis ir piemērotsbrīdis, lai uzrunātu tos darbīgos cilvēkus, kuri pielikamilzu pūles, lai šī iecere īstenotos.Guntis Ulmanis, eksprezidentsGodājamais kardināla kungs, ekselences,cienījamie klātesošie, dāmas un kungi!Šis ir svēts brīdis. Šis nav brīdis laikam, šisir brīdis mūžībai. Šis ir viens nozīmīgs akcentsmūsu vēstures lappusēs. Apliecinājums mūsutautas ticībai Dievam. Lai mums visiem Dievsstāv klāt arī turpmāk! Sargāsim savas vērtības,savu dvēseli un savu mūžīgo ticību Jēzum Kristum!Paldies!28 29

Saruna raidījumā “Vertikāle”Intervēja Inta ZēgnereJānis Stradiņš, Dr. habil. Chem., Dr. hist. h. c.Stradiņa kungs, Jūs tikko tik skaisti teicāt par Meinardamisiju šeit Latvijā un par kristīgo vērtību ieviešanu.Toreiz tas bija ļoti svarīgi, lai mēs izaugtu kā tauta, kātas ir šobrīd ar šo kristīgo vēsti?Man šķiet, tas joprojām ir svarīgi un varbūt, ka šodientas ir svarīgi ne mazāk, kā Meinarda laikā. Jo mēs esampazaudējuši ļoti daudz vērtību, ļoti daudz pārsvarā irmerkantiliskas vērtības, tādas vienas dienas, sīkas, patērētājusabiedrības vērtības. Patiesību sakot, mūsu tautailielā mērā ir jāatgūst ētika, un ētiku māca ne tikai Baznīca,var būt arī laicīgā ētika, bet tā ētika un nesamaitātāKristus mācība, tā, bez šaubām, ir viens no mūsu dzīvesun esības pamatiem.Meinards mācīja Kristus mācību, viņš to mācīja sv.Augustīna versijā, kas ir filozofiska versija un ļoti humāna,dzīvei un pasaules redzējumam piemērota versija.Bez visa pārējā gribētu izcelt Meinardu kā civilizācijasnesēju šeit, jo tas ir ļoti daudz: mūra celtniecība, baznīcasrituāli, kora dziesmas, pirmie kori veidojās baznīcās.Tā kā mums viņš jānovērtē ļoti augstu. Augustīniešu regulasbija Rīgas doma kapitula pamatā, un veidojās pirmāskola. Nākamajā gadā mēs atzīmēsim 800 gadu jubilejuLatvijā pirmajai skolai. Tādējādi Latvijā ienāca arīizglītība. Caur cisterciešiem ienāca lauksaimniecības unmedicīnas novitātes. Eiropa sasniedza Latviju gan kristīgāveidolā, gan to prasmju veidolā, kas Eiropai bija. Manšķiet, ka tas bija īsti vietā.Liels paldies abiem iniciatoriem - kardinālam JānimPujatam un prāvestam Konstantīnam Bojāram. Īstaispiemineklis ir nonācis īstajā vietā. Piemineklis Ikšķilei,piemineklis Latvijai un simbols, nevis piemineklis tāmvērtībām, kas mūs gaida.Kam būtu jānotiek, lai mēs nenonāktu līdz piemineklimvērtībām, kuras ir bijušas mūžsenas un tagad kaut kursāk zust? Ko Jūs domājat par misionārismu? Meinardsbija vācietis, viņš brauca šurp no Zēgebergas, lai sludinātušeit ciltīm. Kā ir ar misionārismu šodien? Varbūtmums pietrūkst misionārisma?Es negribētu sacīt, ka Meinards sevi uzskatīja par vācieti.Toreiz Eiropa bija stipri kosmopolītiska, un es domāju,ka viņš, pirmkārt, iemācījās vietējās valodas, piemēram,līvu valodu, domāšana viņam varbūt bija pat latīņuvalodā. Vai mums šodien ir vajadzīgs misionārisms?No vienas puses, tas ir vajadzīgs, vienmēr ir labi, ja kādspamāca. Tomēr, es domāju, ka mums pašiem jārada misionārisavā vidē. Tie cilvēki, kuri paceļ vērtības, varbūtpat aizmirstas vērtības. Kristīgā ticība nes sevī cilvēciskasvērtības. Kristīgā ticība ir Eiropas vienojošā vērtība,un tai jākļūst par mūsu domāšanas pamatu.Kardināls Jānis PujatsIkšķile sāk veidoties par ļoti nozīmīgu garīgu centru.Tepat ir jaunais klosteris karmelītu māsām, tagad - arīpiemineklis sv. Meinardam...Sala, kā arī šī vēsturiskā vieta kopumā ir pelnījusi šādusakcentus, jo tie arvien atgādina par galveno. Ko tadcitu mēs šeit varētu celt? Māju? Māju ir daudz, bet tādasmājas, kuru torņi ceļasdebesīs, runā par lietām,kuras nedrīkst aizmirst?Debesīs ir jātiek visiem, unes to vienmēr esmu teicisun atkārtojis. Bez īstas ticībasnepacelsim tikumībaslīmeni, jo nebūs motīva,kāpēc. Kādēļ neticīgam cilvēkambūtu jāaizliedzas?Tādēļ, ka bez pašaizliedzībasun pūlēm nekā nebūs.30 31

Bet pūlēties tikai tāpēc, lai vēlāk nomirtu un satrūdētu...?Tādēļ daudziem nav spēka to panest.Gribēju jautāt par svēto Meinardu, Jūs daudz par viņuesat interesējies. Kāds viņš Jums šķiet kā cilvēks? Kādsviņš ir bijis?Domāju, ka tas vien izsaka daudz, ka cilvēks jau arsirmiem matiem brauc uz svešu zemi. Jādomā, ka uz visiemlaikiem, atvadoties no savējiem,dodas svešumā sludinātDieva Vārdu. Tātad viņam nevarējabūt savtīgu nolūku. Savtīgunolūku cilvēks tā nerīkotos.Tas vien jau liecina par pozitīvupersonību. Zināms, šeit viņš saskārāsar dzīves realitāti, kas bijaatšķirīga no dzīves Augustīniešuklosterī. Ar šeit sastaptajiemvietējo cilšu cilvēkiem bija jāizveidoun jāuztur kontakts, kasviņam, desmit gadus strādājot,arī izdevās. Pretējā gadījumā šievirsaiši varēja pateikt, ka tiemneko nevajag, bet, ja tomēr viņiizteica vēlēšanos, tad bija sapratuši,ka šis ir pozitīvs cilvēks,kurā ir vērts ieklausīties.Kā Jums patīk pats piemineklis?Domāju, ka tas ir izdevies.Sākotnēji baidījos, ka piemineklisbūs pārāk augsts, bet tagad,redzot tā pamatīgo pamatni,esmu pilnīgi drošs, ka to nevarapgāzt ne vējš, nekas. Augstumaun pārējās proporcijas ir saskanīgas.Paldies Dievam!Indulis Trapiņš, Ikšķiles domes priekšsēdētājsIkšķile ir gluži neparasta vieta, jo tepat netālu ir lielsklosteris, kurā jau sākušas dzīvot karmelītu māsas,Meinarda sala un, lūk, arī šis jaunais piemineklis. Es saprotu,ka Jūs novērtējat šīs vietas nozīmību arī vēsturiskākontekstā.Tieši tā! Kā mēs dzirdējām šīsdienas uzrunās, tauta,kura neatceras savu vēsturi, ir nolemta iznīcībai. Kā redzam,mūsu tauta par savu vēsturi atceras. Kristietība Latvijāir iesākusies ar Meinardu, šīs personības ienākšanumūsu zemē. Viņš ir pirmais bīskaps, kas nesa Evaņģēlijavēsti mūsu baltu ciltīm. Tas ir nenovērtējams vēsturisksaspekts. No mūsdienu viedokļa raugoties, šeit ir ļoti elegantaskulptūra, kura būs viens no tūrisma apskates objektiem.Runājot par klosteri, tajā dzīvojošās māsas arvienvairāk piedalās mūsu aktivitātēs un sabiedriskajā dzīvē.Arī šis sv. Meinarda piemineklis ir interesants un ievērojamsobjekts. Ejot garām šai skulptūrai, var apstāties,padomāt, pameditēt. Te ir tāda klusa vieta, kur nenotieknekādas skaļas aktivitātes. Šī vieta ir pieejama ikvienamcilvēkam. Varam aicināt visas Latvijas iedzīvotājus nāktun skatīties. Mīļi gaidīti Ikšķiles novadā, Ikšķiles pilsētā!Pats arī kādreiz atnāksiet padomāt?Es to esmu darījis diezgan bieži, braucot garām, arīrisinot dažādus jautājumus. Esmu Ikšķiles novada iedzīvotājsun arī katoļu konfesijas pārstāvis. Jau savā uzrunāteicu, ka šis piemineklis nav ne katoļiem, ne luterāņiem,bet visiem dievticīgiem cilvēkiem, kā arī jebkuram Latvijasiedzīvotājam, kurš ciena savu vēsturi.Konstantīns Bojārs, Ikšķiles Sv. Meinarda Romaskatoļu draudzes prāvestsMeinards te ieradās ļoti sen. Ko gan mūsdienu Ikšķilietimvarētu nozīmēt viņa aizbildniecība? Kā viņš var būt garīgipalīdzīgs šai vietai?32 33

Viņš, pirmkārt, ir pirmais misionārs, bet,pats galvenais, ka viņš jau no pirmajiem gadusimteņiem ir atzīts kā svētais un tas ir ļotinozīmīgi. Katrai diecēzei, katrai valstij, lai arīkuru mēs nosauktu, ir savs pirmais apustulis,aizbildnis. Mums, tāpat kā arī Igaunijai, tas irsv. Meinards - gan kā pirmais bīskaps, gan pirmaissvētais. Ir daudzi svētie un mocekļi, kasnav oficiāli atzīti. Bet Meinardu pēc nāves atzinaoficiāli un atjaunoja viņa kultu. To pārtraucareformācija. Bet, atkal atjaunojoties Ikšķileskatoļu draudzei, notikumi sāka risināties paši.Mēs esam pieraduši pie tādu lielu svēto vārdiem kā sv.Pēteris, sv. Jānis utt. Šajā kontekstā sv. Meinards Latvijāir neierasts. Cik lielā mērā Jūs esat pieredzējis to, ka vēršaspēc palīdzības pie sv. Meinarda kā pie Latvijas aizbildņaun pie misionāra, it īpaši Latvijas lietās?Svētais Pēteris, Pāvils un citi apustuļi bija pirmie, kasRomā un citās valstīs sludināja kristietību. Latvijai unBaltijai tas ir svētais Meinards. Līdz tam šeit bija pagānuvalsts, tāpat kā savā laikā Romā bija pagāni un ļoti zemsmorāles līmenis. Tad tur ieradās sv. Pēteris un Pāvils, untur strauji attīstījās un izplatījās kristietība.Tas nozīmē, ka Latvijā ir iegājusies tradīcija vērsties piesv. Meinarda kā pie svētā?Es domāju, ka pakāpeniski tas notiek. Rīgas arhidiecēzēun Ogres reģionā, svētā Meinarda kults ir ļoti iedzīvināts.Daudzi izvēlas svētā Meinarda vārdu kā otrovārdu gan kristību reizē, gan, saņemot Iestiprināšanassakramentu. Tas attīstās un veidojas. Piemirsts tas bijatādēļ, ka pirms kara Ogrē, Ikšķilē un Ogres rajonā nebijakatoļu, kas šo kultu izplatītu un nodotu tālāk.Vai nav tā, ka sv. Meinrds ar savu darbību apgāž tosvēsturiskos stāstus, ka Latvija vispirms tika kristianizētaar uguni un zobenu? Visas hronikas liecina par to, ka tānebija.Viņš nāca kā misionārs, kā miera apustulis, ar mīlestībuun dievbijību. Uguns un zobens parādās vēlākoslaikos, pēc reformācijas 16.gadsimtā, kad bija bruņiniekiun sākās cīņas par īpašumiem utt. Bet sākumā tiešāmbija īsts misionārisms, dievbijība un ticība Dievam. Tirgotājiem,kas šeit ieradās, bija cits mērķis. Sv. Meinardsieradās ideoloģisku motīvu vadīts un sāka sludināt. Viņšnodibināja pirmo bīskapiju, kas jau nozīmē atsevišķuvalsti. Tā tika nosaukta par Ikšķiles bīskapiju, tai sekojaRīgas un Cēsu bīskapijas, tās strauji izplatījās arī citur. Uzšo bīskapiju bāzes vēlāk izveidojās Livonija. Pēc Livonijas- Latvija. Ja nebūtu Meinarda, iespējams, šodien tāduvārdu kā „Latvija” latvietis nezinātu, nepazītu.Pāri ceļam ir arī luterāņu dievnams, šķiet, arī tas nosauktssv. Meinarda vārdā.Tas ir neparasts gadījums. Ļoti zīmīgi, ka paši Ikšķiliešinevar nosaukt kādu konkrētu vietu, kas būtu pilsētascentrs. Tādas vietas nav. Es domāju, ka šī vieta ar Meinarduvienā pusē, luterāņu baznīcu otrā pusē un iecerētokatoļu baznīcu nākotnē veidos Ikšķiles centru. Kad mēsmeklējām zemi dievnama celtniecībai, konstatējām, kašī faktiski ir centrālā vieta. Iedzīvotāji, kas dzīvo posmāstarp staciju un šoseju, šeit ērti var nokļūt caur tuneli,tāpat arī Daugavas pusē dzīvojošie. Te ir centrs, kuru iedzīvotājivar viegli sasniegt, lai nokļūtu savā dievnamāun šajā gadījumā – arī pie sv. Meinarda pieminekļa. Nākotnēparedzēts neliels, bet draudzes vajadzībām atbilstošsdievnams.Tad jau droši tiks nosaukts svētā Meinarda vārdā.Ar kardināla lēmumu ir noteikts, ka draudzes debesuaizbildnis ir sv. Meinards, un viņa vārdu nesīs Ikšķiles sv.Meinarda Romas katoļu draudze.34 35

Svētā Meinarda skats pāri laikiemMūsu draugu lokā jau izsenis ir cieņā kāda tradīcija– katru gadu augustā apmeklēt Svētā Meinarda saluIkšķilē laikā, kad Daugavas ūdeņu līmenis pazeminātsun līdz vēsturiski nozīmīgajai vietai, kur pirms vairāk kā800 gadiem tika uzstādīta pirmā krusta zīme Latvijasteritorijā, iespējams nokļūt kājām. Apmeklējums parastiizvēršas par garu un rāmu sarunu piepildītu pastaigu,apspriežot, kā kuram klājies un kas noticis mūsu uncitu dzīvē. Lai gan neskaitāmas reizes esam bijuši svētāMeinarda salā, tik un tā katru reizi vieta pārsteidz untiek atklāta kā no jauna – XII gadsimta baznīcas akmensmūriem, kas tapuši pirmā Livonijas bīskapa, svētā Meinardavadībā, ir, ko pastāstīt, ja māk ieklausīties. To sapratusiarī valsts, jo dažādu laikmetu kolīzijas pārdzīvojušāsbaznīcas mūra daļas iekļautas Valsts Kultūras pieminekļuaizsardzības inspekcijas kultūras mantojuma sarakstā.Vēsturisko personību darbs iemiesojas ne tikai materiālitaustāmā izteiksmē, bet arī sajūtu līmenī. To apliecinadaudzo cilvēku vēlme saņemt kristību vietā, kur reizsācies kristīgo vērtību ceļš un izplatība Latvijā. Beidzotir nokārtots kāds sabiedrības parāds, un bīskapamSvētajam Meinardam Latvijā tapusi cienīga piemiņaszīme mūžīgā materiālā tēlnieka Viktora Šuškevičaautorizpildījumā, tiesa, ne uz salas, bet Ikšķiles pilsētasparka zonā. No mūžības uz nākotni, tā šķiet, Svētā Meinardastaltais granīta tēls liturģiskā tērpā lūkojas pāri laikiemun notikumiem.Svētā Meinarda kults mūsdienās ir dažādu konfesiju– katoļu un luterāņu – vienotās vērtības sapludinošstilts. Svētais Meinards, kas ieradās Livonijā kāaugustīniešu mūks, lai sludinātu kristīgās vērtības, irapstiprināts par pirmo mūsu tautas apustuli, bīskapu unsvēto. Sirds mīlestībai nav nacionalitātes, ādas krāsas,ticības piederības zīmoga, tā ir saprotama mums visiem,ja domājam kategorijās, kas nekad nenovecos. SvētāMeinarda vēsturisko laikabiedru atsauces hronikās unrakstos vēsta par bīskapatoleranto dabu unemocionālo inteliģenci,par māku cienīt vietējāstradīcijas un valodu, parnerimstošām rūpēmun darbu iedzīvotājulabā. Bīskaps Meinardsnekad nav pielietojisvardarbību kalpošanā,bet bijis miera apustulis.Svētītā bīskapa Meinardamirstīgās atliekas dus Rīgas Doma baznīcas sienasnišā kopš XIV gadsimta, kad tās pārapbedīja, pārvedotno Ikšķiles. Oficiāli tiek uzskatīts, ka bīskaps dzimis 1130.gadā, miris – 1196.gadā, 16 pēdējie dzīves gadi pavadītiLivonijā.Vietas izvēle Svētā MeinardapiemineklimIkšķile ir viena no pirmajām Latvijas teritorijā,kas saņēmusi svarīgo pilsētas statusu, pateicotiessvētā Meinarda uzņēmībai un sabiedriskās dzīvesaktivizēšanai. Un ir tikai loģiski un racionāli pieminekliLatvijas kontekstā nozīmīgai personībai uzstādīt vietā,kur tā reiz dzīvojusi, strādājusi, bijusi laimīga, noskumusivai gandarīta. Ikšķile laika gaitā pletusies plašumā,šķelta ar Rīgas – Daugavpils šoseju divās daļās, līdz arto apgrūtinot pilsētas centra izveidi, ap kuru grupētosviss cilvēka dzīvē nepieciešamais. Vai veikalu ieskautslaukums uzskatāms par centru? Domājams, ka nē, jopietrūkst uz pilsētas vēsturi vai pārstāvētās kultūrasiezīmēm norādoši vides elementi. Tas var būt muzejs,piemineklis, baznīca vai kas cits, ja vien nolasāmskultūrslāņa zemteksts un vēstījums. Rolanda statuja36 37

Rīgas Rātslaukumā uzrunā daudzu tautību ceļiniekusun mūs pašus, vēstīdama par pilsētas municipālo untirdzniecisko centru; Rīgas Doma baznīca, kurai līdzāsgrupētās sabiedriskās un dzīvojamās celtnes piešķirlaukumam pievienoto vērtību, padarot to par pilsētaskultūras un sabiedriskās dzīves centru.Ikšķilē šobrīd trūkst izteikta pilsētas centra, arī vietasizvēle piemineklim nebija viegla ne no estētiskā,ne citiem – finansiāliem, īpašuma, piederības - aspektiem.Sabiedrības un baznīcas pārstāvju diskusijasrezultātā izkristalizējās vienīgā iespējamā pieminekļauzstādīšanas vieta – uz Svētā Meinarda draudzeipiederošā koku ieskautā sakrālā laukuma, kur atrodasarī Baltais krusts, ar pieminekļa vērsumu Rīgas – Daugavpilsšosejas virzienā.Kopā ar granīta postamentu un pamatni SvētāMeinarda piemineklis sasniedz ievērojamu augstumu– 7,5 metri. Šādi izmēri pieprasaiespēju atkāpties, lai aplūkotuSvētā Meinarda granīta tēlu noattāluma, tverot to perspektīvāskatā. Zemes gabala izstrādātaislabiekārtojuma projekts paredznelielas baznīcas būvniecību,vienlaikus veidojot sargājošumūra fonu piemineklim, pārējolaukuma daļu iecerētsatvēlēt celiņu tīklam, zālājam,labiekārtojuma elementiem, kaskopā sniegs iespēju pieminekļauztverei izvēlēties skatu punktukatram pēc savas gaumes.Vienīgais trūkums – Svētā Meinardatēls ir vērsts pret ziemeļiem,tāpēc saules piepildītās dienāsir nedaudz grūtāk baudītpieminekļa māksliniecisko vēstījumu,jo dienvidu saule „kož”acīs. Taču to kompensē aina, kas paveras naktī spožuprožektoru gaismā – izgaismotais Svētais Meinards uztumšā debesu fona burtiski uzrunā ikvienu garāmgājējuun garāmbraucēju, simboliski atklājot gaismas varu pārtumsu.Tēlnieks pamatoti uzskata, ka tik monumentālamdarbam, lai tas atbilstoši strādātu, ideālā gadījumānepieciešama vismaz 500 metru perspektīva. Pagaidāmtādas iespējas nav, taču jau pēc laukuma labiekārtošanasskatītāji varēs atkāpties, lai aplūkotu pieminekli visātā krāšņumā. „Granīta mūžs ir krietni ilgāks par cilvēkadzīvi, varbūt nākotnē piemineklim, kas ir cienīgs būt parIkšķiles, pat Latvijas centra zīmi, tiks izraudzīta cita, plašaun no tālienes pārskatāma vieta,” optimistisks ir tēlnieksViktors Suškēvičs.Granītā kaltais vēstījumsTēlniekam Viktoram Šuškēvičam, kurš ikdienā radisdaudz prātot par kultūras, mākslas, sirdsapziņas tēmām,Svētā Meinarda personības spozme sniedza iedvesmuar tēlniecisku skici rokās 2005.gadā doties pie OgresSvētā Meinarda draudzes prāvesta Konstantīna Bojāraar vienu domu – bīskapam Meinardam nepieciešamsmonumentāls piemineklis, kuru varētu realizēt, kopīgisadarbojoties garīgajām, laicīgajām organizācijāmun mākslas jomas pārstāvjiem. Tēlnieka audience pieprāvesta Konstantīna Bojāra iezīmēja Svētā Meinardapieminekļa tapšanas garā ceļa pašu sākumu, veiksmīginoslēdzoties 2010.gada 24.septembrī ar pieminekļaatklāšanu.Latvijā vēl ir salīdzinoši daudz vēsturiski un garīgiietilpīgu tematu, kuri gaida savu kārtu – idejas iniciatoru,mākslinieku, pasūtītāju un mecenātu. Tikai komandāiespējams veikt nozīmīgas lietas. Viktors Suškēvičs apgalvojumu„Tas ir mans darbs” vēlas aizstāt ar citu – piemineklisesot prāvesta Konstatntīna Bojāra darbs, aiz kuramuguras tēlnieks jutās kā aiz akmens sienas, atļaujoties38 39

domāt tikai par mākslinieciski garīgām vērtībām, joorganizatoriskās rūpes uzņēmās prāvests.Skatītāju spēj aizraut uzrunājošs tēlniecisks sniegumsar perfekti izspēlētu satura, tēmas un formasmijiedarbību. Svētā Meinarda piemineklis ir veiksmīgaparaugstunda, apliecinot kultūras valodas pārākumupār politiskajām un sadzīviskajām nesaskaņām. Ja Latvijuaplūko no kultūras daudzslāņainības aspekta, tā irfantastiska zeme, jo pēdas te atstājusi gandrīz vai ikvienaEiropas kultūras, garīgo vērtību un mākslas stila izpausme– cita pārstāvēta krāšņāk, cita mazāk krāšņi, ciknu katrai nākamajai politiskajai elitei ambīcijas likušasiepriekšējo laiku māksliniecisko devumu pasludināt par„seklu, nevērtīgu un noderīgu tikai iznīcināšanai”.Svētā Meinarda personības veikuma tēma ir pietiekamiietilpīga, ar 800 gadu senām vēsturiskāmPieminekļa atbalstītāju komanda (no kreisās):Roberts Anspoks, Jānis Stradiņš, kardināls Jānis Pujats,Juris Savickis, Viktors Suškēvičs un Ikšķiles sv. Meinards romas katoļudraudzes prāvests Konstantīns Bojārssaknēm un lielisku vēstījumu par drosmi, uzņēmību unlabdarību. Pagaidām sabiedrības apziņā vēl pienācīginetiek novērtēts aspekts, ka tēlnieciskie darbi, īpašimonumentālie, ir vērsti un tiek radīti tikai ar vienu mērķi– popularizēt cienījamas garīgas vērtības. Tēlniecībair spēcīgs ideoloģisks instruments, labākie pasaulesmēroga tēlniecības sniegumi liecina par tās spēju caurigadsimtiem izvest nozīmīgas un globālas idejas.Viktora Šuškēviča pašizvirzītais mākslinieciskaisuzdevums ietvēra ideju par pieminekli ar nozīmīgukultūrvēsturisku saturu, pārstāvošu kristīgo vērtībuienākšanas laikmetu, bet vienlaikus integrējamumūsdienīgas vides apstākļos un saprotamu mūsdienucilvēkam. Svētais Meinards Latvijas kontekstā irunikāla personība un standartizēta tēla interpretācijašajā gadījumā nederēja, lai gan tēlnieks godīgi atzīst -kārdinājums bijis gan. Jutīgā tēma un saturs nešaubīginoteica materiāla izvēli – granīts. Ne kurš katrs granītsderēja, Svētā Meinarda stājskulptūrai rūpīgi tikapiemeklēts tumši, tumši pelēka granīta šķirne no Somijasatradnēm, bet pamatne tapa no granīta, kas atceļojano Ukrainas.Pieminekļa plastiskā valoda ir viegli nolasāma unsaprotama, darbam ir lakonisks un precīzs dekoratīvaisrisinājums un līdzsvarota kompozīcija, maksimāli pietuvinottēla raksturu atsaucēm, kuras par bīskapa Mienardapersonību un darbību lasāmas laikabiedru hronikās.Monumenta kompozicionālais centrs ir krusts SvētāMeinarda rokās, bet ne bīskapa varu demonstrējošaiszizlis, kā pieņemts oficiālajā sakrālajā tēlniecībā. Jā, irlauztas dažas atzītas shēmas, bet ieguvusi tēla kopējāizteiksmība ar vertikālo dominanti, simbolizējot vērtības,pēc kurām tiekties sevis pilnveides procesā. Tēlnieksapzināti vairījies no subjektīvo uzskatu atainošanasbīskapa tēlā, priekšplānā izvirzot universālas kategorijasun radot iespēju mākslas asociatīvo valodu uztvertvisiem - sirmgalvjiem un bērniem, ticīgiem un neticīgajiem,Latvijas iedzīvotājiem un ceļiniekiem no tuvām40 41

un tālām zemēm. Izvēlētā kompozīcija nepārprotaminorāda uz saikni ar vēsturisko aspektu, ar kristīgo kultūru,ar izglītību un inteliģenci. Viktors Šuškevičs teic: „SvētaisMeinards gadsimtu kultūras griezumā pieder latviešunācijas arhetipu grupai. Šobrīd piemineklis atrodasvietā, kur kopā ar prāvestu Konstantīnu Bojāru, atbraucotuz Ikšķili, apstājāmies kā pie pirmās iespējamās, pēctam apskatot vēl vairākas citas provizoriski iespējamāsvietas Svētā Meinarda pieminekļa uzstādīšanai.Pieminekļa mākslinieciskā risinājuma pamatā ir viduslaikiemraksturīgā estētika, kas izpaužas, piemēram,simetriski viedotajā kompozīcijā, tērpa drapējumā undekoratīvajās tērpa detaļās, par kurām zināšanas iegūtas,pētot pietuvinātā laika bīskapu tērpus un galvas segas -cik nu bija iespējams, jo pieejamā informācija ir ārkārtīgiskopa.”Tēla risinājums tika pakļauts akmens plastikasiespējām, izmantojot tradicionālus un arī oriģinālus, līdzšim latviešu tēlniecības skolai svešākus paņēmienus,piemēram, pulēta ornamenta izveidi uz kaltas akmensvirsmas. Plastiskie efekti, kas ir „skaļāki” ģipša skicēs,pelēcīgajā granītā ir pieklusinātāki un maigāki. Tēlniekavēlme bija iekļaut pēc iespējas vairāk visiem saprotamusimbolu, piešķirot darbam konteksta slāņus. Uzzīda šalles (stolas) ornamentālā tvērumā izzīmēti grieķualfabēta pirmais un pēdējais burts – alfa un omega,simbolizējot ticību; bīskapa cepure (mitra) un apmetņa(kapa) muguras daļa, rotāta ar stilizētiem trejlapiņufragmentiem, simbolizējot Svēto Trīsvienību, trejlapiņasimboliskais zemteksts izmantots arī bīskapa sutanasapakšējā daļā. Nav nepieciešama samākslota simboliskāvaloda, ja cil-vēcisku laimi veido trīs elementāraslietas – ticība, cerība, mīlestība.Tradicionāli pirmais skatītāju jautājums māksliniekampar Svēto Meinardu ir – vai ievērota portretiskālīdzība? Mēs esam raduši vaibstus, mīmiku, acu skatienuizmantot par indikatoriem, lai izprastu, cik draudzīgi vainedraudzīgi noskaņots pretim esošais cilvēks. Diemžēlpar portretisko līdzību runāt nav iespējams, jo navsaglabājušies bīskapa dzīves laikā tapuši attēli, bet ir perfektiuztverams gribasspēka, gudrības un ticības plastisksatspoguļojums Svētā Meinarda akmens tēla vaibstos.Satura, vērienīguma un vēstījuma ziņā SvētāMeinarda piemineklis Ikšķilē ir viens retajiem Eiropaskontekstā, kas tapis par godu izcilam garīdzniekam unizstādīts publiskā vidē, atraktīvi un iejūtīgi uzrunājotikvienu skatītāju.PostamentsPieminekļa postaments tapis no tumšākasšķirnes granīta, tur izkaltie vairogi ir vienlaikusdekoratīvs viduslaiku tēlniecības paņēmienapārnesums mūsdienās un informatīvs materiālsskatītājam. Uz postamenta četrām šķautnēmlasāms:„SVĒTAIS MEINARDS PIRMAIS LIVONIJAS BĪSKAPS1186 -1196”;„MEINARDS IERADĀS LĪVZEMĒ, LAI VIENĪGI SLUDINĀTUKRISTU, UN IESĀKA SAVU MISIJU IKŠĶILĒ” JURA SAVICKA DĀ-VINĀJUMS;MEINARDS, CIENĪJAMAS DZĪVES UN GODĀJAMA SIRMUMAVĪRS, SVĒTĀ AUGUSTĪNA ORDEŅA LOCEKLIS NO ZĒĢEBER-GAS” ANNO DOMINI 2010;„SVĒTĀ MEINARDA KULTU ATJAUNOJA 1993. GADĀ PĀ-VESTS JĀNIS PĀVILS II”Svētā Meinarda pieminekļa īstenošanas komanda:Tēlnieks – Viktors Suškēvičs, kas 6 tonnassmago viengabala granītu apstrādājis pats,pacietīgi milimetru pa milimetram radot SvētāMeinarda tēlu.Mecenāts – Juris Savickis, SIA „Itera Latvija”valdes priekšsēdētājs.42 43

Organizatoriskie jautājumi un idejasaizstāvis - Ogres Svētā Meinarda draudzesprāvests Konstantīns Bojārs.Svētā Meinarda pieminekļa atklāšananotika Ikšķilē 2010. gada 24. septembrī.Apkārtnes labiekārtošanas darbus paredzētsveikt 2011. gadā.Agrita Lūse, mākslas vēsturnieceUz svētumuStāvot sv. Meinarda pieminekļa priekšā tā atklāšanasdienā, es domāju par svētajiem. Šis brīdis saules pielietajālaukumā aicināja uz svētumu un izstaroja mīlestību.Citas zemes savus svētos godā jau gadsimtiem ilgi,ceļot tiem pieminekļus un baznīcas, kur pulcēties svētceļniekiem.Tādas vietas kā Asīze, Lojala, Arsa, Orleānazināmas visā pasaulē. Kā būs pie mums?Pēc vairāk kā 800 gadiem kā dzīvs pie mums nu atnācisun uz postamenta šeit nostājies mūsu zemes pirmaissvētais. Tēlnieka Viktora Suškēviča atveidojumā- tik pazemīgs, pie krūtīm piekļautu krustu, liesmo mīlestībāuz šo zemi. Gana zizli tad viņam nevajadzēja, joganāmpulka vēl nebija, to viņš šeit tikai sāka veidot. Toreiz,12. gadsimtā, Zēgebergas klostera mūks, priesterisMeinards uz šejieni devās kā misionārs ar vienu vienīgunolūku – lai sludinātu Dieva Vārdu.Dieva Vārds aicina uz svētumu. Uz tādu svētumu,kurā izpaužas Dieva griba. Arī bīskaps Meinards kalpojapazemīgā mīlestībā, pildot Dieva gribu un aicinot uzsvētumu:„Tad nu kā Dieva izredzētie, svētie un mīļotie, ietērpietiessirsnīgā līdzjūtībā, laipnībā, pazemībā, lēnībā, pacietībā...uncits citam piedodiet...tāpat kā mūsu Kungsjums piedevis. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas irpilnības saite.” ( Kol. 3; 12 – 14)Un, lūk, pieminekļa pakājē šodien, 24. septembrī,stāv 21. gadsimta cilvēki, kuri sajuta Dieva aicinājumuatcerēties mūsu zemes aizbildni un, darot visu pēc Dievagribas, radīja skaistu mērķi ne tikai svētceļniekiem,bet arī tiem, kuri, ieraugot šo apgaismoto tēlu ceļmalā,uz mirkli apstāsies un pacels acis uz augšu, uz svētumu.Anastasija NeretnieceLielvārdē. 2010. g. novembrī44 45

PēcvārdsAr vairāku gadu neatlaidīgu darbu Ikšķilē ir iedzīvinātasvētā Meinarda piemiņa. Atjaunota un 2000. gadāatklāta svētā Meinarda sala, kas ir kristietības aizsākumuvieta Latvijas teritorijā.Meinarda kā misionāra un Evaņģēlija sludinātājaierašanās, vēlāk Ikšķiles bīskapijas tapšana 1188. gadāir pamatu pamats vēlākajai Livonijas un Latvijas tapšanai.Ja 12. gadsimtā šajā teritorijā nebūtu ieradies svētaisMeinards, iespējams, mēs šodien neatzīmētu 1918.gadu, nesvinētu valsts pastāvēšanas un atjaunošanasjubilejas. Ielūkojoties dziļākā vēsturē, mēs redzam, kurir meklējami mūsu Latvijas aizsākumi, kurai šogad svinam93. dzimšanas dienu. Ja nebūtu svētais Meinards,iespējams, mēs šodien neraudzītos uz Brīvības pieminekliRīgā, kur, atdodot godu Tēvijai, stāv goda sardzeun pieminekļa pakāji ik dienas rotā krāšņa ziedu sega.Savukārt, svētā Meinarda piemineklis turpmākajāmmūsu tautas paaudzēm liecinās un sniegs pareizuizpratni un skaidrojumupar mūsu Latvijas valsts izveidošanasaizsākumiem.Ceru, ka visi šie centieni unieguldītie darbi palīdzēsliecināt par Latvijas dzimšanujau senajā mūsu senčupagātnē.Ar cerību un cieņu,Konstantīns Bojārs, IkšķilesSv. Meinarda Romas katoļudraudzes prāvestsSatursIkšķile šodien 2Ikšķile un tās apkārtne 12. gadsimtā 3Svētais Meinards (ap 1130 - 1196) 4Priestera komentārs. 6Svētā Meinarda kults 7Svētais Meinards mūsu dzīvē 8Bīskapam Meinardam 9Pāvesta Jāņa Pāvila II uzruna Rīgas Svētā Jēkabakatedrālē 1993. gada 8. septembrī. 11No ieceres līdz projekta īstenošanai 12Iesvētīts pamatakmens bīskapa svētā Meinardapiemineklim 15Pieminekļa uzstādīšanas darbi 18Ikšķilē iesvētīts piemineklis Latvijas pirmajam apustulimbīskapam Sv. Meinardam 20Svētā Meinarda pieminekļa iesvētīšanas svētbrīžauzrunas 22Saruna raidījumā „Vertikāle”. 30Svētā Meinarda skats pāri laikiem. 36Vietas izvēle Svētā Meinarda piemineklim 37Granītā kaltais vēstījums. 39Postaments 43Uz svētumu 45Pēcvārds 46Materiāls tapis pateicotiesSIA „Itera Latvija” prezidenta Jura Savicka atbalstamTekstu apkopoja un sastādīja: Līga MalāneKorektore: Iveta RuskuleMakets: Anita SosnareVāka foto: Viktors SedolsFoto: Raimonds Volonts, Modris Skujiņš, LūcijaTumaša, Vitālijs Laurens, Līga Malāne, Anita Sosnare,kā arī izmantoti attēli no interneta resursiem46 47

Lūgšana svētā Meinarda godamVisvarenais mūžīgais Dievs, kas Savā apredzībā visudari ar gudrību un mīlestību un kas iedvesmoji mūsuapustuli svēto Meinardu sludināt mums Tava Dēla JēzusKristus prieka vēsti, Tevi paļāvīgi lūdzam: ar viņa mīļoaizlūgumu vadi mūs pa evaņģēlija ceļu uz Debesu tēviju.To lūdzam Tava Dēla Jēzus Kristus vārdā, kas ar TeviSvētā Gara vienībā dzīvo un valda mūžu mūžos! Amen.48