Fragments

Ņujorka, Bruklina, svētdiena, agrs rīts,1945. gada 11. martsAnna pamodās, kad aiz loga ausa rīts. Palūkojās pulkstenī.Drēzdenē tieši tagad būtu svētdienas pusdienu laiks.Un Kēnigsdorfā pie Ķelnes arī. Tagad viņa sēdētu virtuvēpie spaiņa un mizotu kartupeļus, laiku pa laikam mezdamamizas Karafītei, kas sildījās pie krāsns, un cenzdamās nedzirdētsprakšķošā radio vervelēšanu, kad tas krustmātes Annelīzeslāstu pavadībā augu diennakti raidīja vecās Gebelsa unHitlera runas. Vēl aizvakar viņa bija uztvērusi šādu dzīvi kāsodību par grēkiem. Tagad viņa būtu gribējusi atgrieztiesšajā sodībā un mierā krustmātes Annelīzes mājas drošajāvirtuvē.Anna piecēlās un uz pirkstgaliem piegāja pie loga. Apsēdāsuz palodzes, aizsmēķēja. Palūkojās apkārt. Virs ēkas, piepašas ieejas parkā, sarkani mirgoja neona reklāma. Anna352

uzmanīgi atvēra logu un dzirdēja putnu rīta čivināšanu. Viņanevarēja atcerēties, kad pēdējoreiz bija tos klausījusies. Karalaikā bojā iet arī putni un nav neona reklāmu. Te bija ganputni, gan reklāmas. Viss atgādināja brīnumainu sapni, unviņai negribējās mosties. Anna pievēra acis un domās atgriezāsAnnenkirhē, Drēzdenē. Tas taču bija pavisam nesen. Pirmsnepilna mēneša. Viņa pielika roku pie krūtīm. Sirds dauzījās.Iekoda lūpās. Stiprāk. Vēl stiprāk. Sajutusi asiņu sāļo garšu,atvēra acis. Tas nebija sapnis...Anna aplūkoja istabu. Tā bija plaša un smaržoja pēclavandas. Visapkārt bija izlikti mazi, ar izkaltētiem lavandasstiebriem un ziediem piepildīti linu spilventiņi. Papilnam tobija vannas istabā, izlīmētā ar tirkīzkrāsas tapetēm. Tualetespods un vanna uz spilgtā fona izskatījās žilbinoši balti. Tāpatkā fajansa bidē, kas šajā vienkāršajā iekārtā šķita negaidītagreznība. Viņa atcerējās, ka Stenlijs, apstaigājot un aplūkojotšo dzīvoklīti kopā ar viņu, bija sajūsminājies tikai par bidē.Anna pievērsa skatienu lielajam skapim pie ieejas mazajātelpā, tādā kā būrī, kur blakus čuguna izlietnei plauktā arnotraipītu rozā aizkaru bija gāzes plīts. Vienīgā istaba ar virtuvivisā trīsstāvu ēkā! Astrīda, mājas īpašniece, īpaši uzsvērašo faktu, kad vakar klāstīja Annai visas viņas “jaunās ligzdiņas”priekšrocības...Astrīda Vainšteinbergere, gadus sešdesmit veca sieviete,sagaidīja viņus vakarvakarā uz savas tipiski amerikāniskāsmājas kāpnēm. Vācijā šādu celtni labākajā gadījumāuzskatītu par vasarnīcu. Viņai mugurā bija melnakleita ar dziļu izgriezumu, bet kaklu greznoja briljantakaklarota. Viņa teica, ka ir Adrianas, Artura, New YorkTimes avīzes izdevēja, sievas draudzene. Acīmredzot šimfaktam un Adrianas un Artura uzvārdam vajadzēja atstāt353

uz Stenliju un nākamo īrnieci pienācīgu iespaidu. Un,paaugstinot balsi, tūdaļ piebilda: – Esmu ebrejiete, unmana ģimene Eiropā ir daudz cietusi no vāciešiem. Jūstaču esat vāciete, vai ne? – Stenlijs satvēra Annu aizrokas.– Ejam prom no šejienes, – viņš pačukstēja meiteneipie auss, – tev nav tas jāklausās! Pārnakšņosi piemanis.Anna nesaprata, ko tas viss nozīmē. Viņa stāvēja arsveicienam pastieptu roku un klusēja. Stenlijs nostājāsstarp viņu un Astrīdu Vainšteinbergeri un teica:– Cik man zināms, New York Times izdevējs pārskaitījisuz jūsu kontu samaksu par Vācijas pilsones Blaibtrojaskundzes sešiem uzturēšanās mēnešiem jūsu mājā.Mūs neinteresē, pareizāk sakot, mani neinteresē, vai esatebrejiete vai ne. Tāpat kā nemaz neinteresē jūsu radiniekuliktenis Eiropā. Vārdu sakot, man uz to nospļauties.Man tas ir dziļi vienaldzīgi, Vainšteinbergeres kundze.Es tūlīt piezvanīšu New York Times izdevējam un ziņošuviņam, ka līgums jūsu izturēšanās dēļ tiek anulēts. Esarī pieprasīšu, lai jūs atdodat naudu izdevniecībai arpienācīgiem procentiem. Un par mūsu taksometru uzManhetenu jūs arī samaksāsiet. Un turklāt par “morālokaitējumu”, ko jūs nodarījāt mis Blaibtrojai.Astrīda Vainšteinbergere mierīgi noklausījās Stenlijā.Viņas sejā nepakustējās ne vaibsts. Pēc tam apgājaviņam apkārt un, vēršoties pie Annas, bez mazākā ak -centa sacīja vāciski:– Vai zināt, ka mans tēvs dzimis Ulmā? Bet jaunākaisbrālis gājis vienā skolā ar Einšteinu? Vai jūs pazīstatEinšteinu? Tas ir ļoti gudrs vācietis. Lai gan ebrejs.354

Neklausieties šajā redaktoriņā. Viņi vienmēr tik skaistirunā. Un raksta vēl skaistāk, tikai muļķības. Lai viņšzvana kaut vai pašam velnam. Pie manis jums būs labi.Esmu sagatavojusi jums istabu ar virtuvi. Vai jums patīkšis redaktors? Tiešām? Viņš ir tāds kārns un mazlietplikpaurains. Jūs esat viņam par jaunu...Astrīda pasniedza Annai roku un veda augšup pa kāpnēm,it kā Stenlija vispār nebūtu.– Nomierinies, Stenlij, – teica Anna, pagriezusies pretviņu, – Vainšteinbergeres kundze nebūt nav mani aizvainojusi.Panāc šurp...Stenlijs pilnīgi neko nesaprata, taču piegāja klāt.Anna pieliecās un maigi noskūpstīja viņu uz pieres.– Tu nemaz neesi plikpaurains, – viņa nočukstējaStenlijam pie auss, – man patīk tava galva.Viņas uzkāpa trešajā stāvā un izgāja cauri šaurai halleigarām lielam puķupodam ar rododendru, kas stāvēja pieloga uz grīdas. Astrīda Vainšteinbergeres kundze atvēradurvis un aicināja viņus istabā. Kopš šī brīža viņa runājatikai vāciski, pilnīgi ignorēdama Stenliju.– Tā ir mana labākā istaba. Ar virtuvi! Tikai jums.Te jums būs labi, jaunkundz. Taču šajā mājā ir vairākinosacījumi...Viņa pacēla roku un sāka atliekt pirkstus.– Pirmkārt, nekādu radio pēc desmitiem trīsdesmitvakarā. Otrkārt, nodzēst gaismu, aizejot no istabas. Esnetaisos lieki maksāt šiem blēžiem no Con Edison*. Treškārt,un tas būs beidzamais, bet pats galvenais notei-* Consolidated Edison – lielākā firma, kas darbojas vairāk nekā180 gadu un piegādā elektrību Ņujorkai (izņemot Kvīnsas rajonu).Strādā arī tagad. (Aut. piez.)355

kums: nesmēķēt gultā! Mans pēdējais, diemžēl nelaiķisvīrs aizmiga ar cigareti, sadega pats un – ļaunākais –nodedzināja visu māju. Viņš bija polis. Un dzērājs. Vaijums viss ir skaidrs, jaunkundz?Annai viss bija skaidrs, Stenlijam gan ne. Taču pēcīsas sarunas aiz aizvērtām durvīm vannas istabā pie bidēviņš piekrita: lai gan Vainšteinbergeres kundze pārākemocionāli, tomēr pamatoti izteikusies par vāciešiem,Annai šeit “patiešām būšot labi”. Beigās viņš pašūpojagalvu un teica:– Es atbraukšu tev pakaļ pirmdien no rīta, teiksim,pulksten desmitos. Aizvedīšu uz redakciju. Ja kas, zvanijebkurā laikā. Ja tev šeit būs slikti vai kāds darīs pāri,vai arī vienkārši sailgosies pēc Karafītes, zvani, – viņšatkārtoja, noplēsa tualetes papīra gabaliņu un uzrakstījauz tā telefona numuru.– Stenlij, tu nekad nesapratīsi, ko esi izdarījis manālabā. Arī es to vēl līdz galam nesaprotu. Bet tu nesapratīsinekad. Paklau, Stenlij, es kādreiz nofotografēšupateicību. Pateicības iemiesojumu. Tagad es tev nevaruneko paskaidrot. Bet kādreiz es to nofotografēšu. Vaidzirdi? Nofotografēšu pateicību tev... Tikai tev... – Annasacīja un piekļāvās viņam.Stenlijs izgāja laukā kopā ar Astrīdu Vainšteinbergeri,Anna palika viena. Apsēdās uz gultas, ēda apelsīnus unraudāja...Gultā Anna atgriezās, aizdegusi cigareti, tādējādi pārkāpjotAstrīdas Vainšteinbergeres laikam trešo nosacījumu.Viņa nespēja aizmigt. Ieklausījās nepazīstamās vietas atbalsīs.356

Nedzirdēja neko citu, vien ūdens šalkoņu caurulēs un putnučivināšanu aiz atvērtā loga. Ņujorka viņai saistījās ar jebko,tikai ne ar šalcošām caurulēm un putnu dziesmām. Annai ļotigribējās pasteidzināt laiku. Viņa nogaidīja, līdz istabā kļuvagaišs. Sasēja kurpju auklas, uzmeta plecos mēteli, izņēmano čemodāna fotoaparātu un izgāja no istabas. Uzmanīgi,gandrīz uz pirkstgaliem, nokāpa lejā, pamirdama pie katračīkstošā pakāpiena. Viņai negribējās nevienu redzēt un near vienu runāt – viņa nolēma vienkārši izskriet uz ielas unpabūt ar šo pilsētu aci pret aci. Piesardzīgi pagriezusi atslēguslēdzenē, nokāpa pa šaurajiem pakāpieniem uz ietves. Unpēkšņi izdzirdēja tālumā sirēnas skaņas.Viņa skrēja. Sirēnas skaņas kļuva aizvien spalgākas.Viņa pievēra acis, skrēja aizvien ātrāk. Kā neprātīga, ciešisatvērusi Lūkasa roku. Māte steidzināja viņus. Viņi joņoja,ko kājas nes. Tad Lūkass nokrita. Viņa kādu gabalu vilkazēnu pa ietvi. Apstājās. Pacēla viņu no zemes, Lūkass uz -smaidīja viņai. Lūkass hitlerjūgenda formastērpā. “Es vairsnenokritīšu,” viņš vainīgi teica. Abi skrēja tālāk... Sirēnajoprojām gaudoja. Viņi skrēja...– Vai esat prātu zaudējusi? – Anna dzirdēja skaļu kliedzienu.– Vai dzīvot apnicis?! Jūs paskrējāt tieši zem riteņiem.Tā mašīna varēja jūs sabraukt...Jauns vīrietis, noslīdzis viņai blakus uz ceļa, vāca no asfaltasavu briļļu atliekas.– Ko lai es tagad daru? – viņš teica drīzāk sev nekā viņai.– Bez brillēm es neko neredzu. Pat jūsu seju nevaru saskatīt.Vai jums nekas nekaiš? Kā jūs jūtaties? Varbūt izsaukt...Un pēkšņi skaļi iesmējās.357

– Nē, ātro palīdzību es nesaukšu. Lūdzu, sakiet kaut ko.Vai jums tiešām nekas nekaiš?– Atvainojiet mani. Es dzirdēju lidmašīnas. Mēs ar Lūkasuskrējām uz bumbu patvertni, – Anna klusu sacīja.– Kur jūs skrējāt?! Kādas lidmašīnas? Kāds Lūkass? Ko jūsman stāstāt? Jūs skrējāt viena. Kā prātu zaudējusi. Pa tukšutrotuāru. Tieši zem ātrās palīdzības mašīnas riteņiem. Es jūsapturēju pēdējā brīdī. Varbūt tomēr izsaukt ārstu?– Nē! Nevajag. Viss ir labi. Paldies jums, atvainojiet! Viss irkārtībā. Es samaksāšu par jūsu briļļu labošanu. Viss ir labi –lūdzu, atvainojiet – paldies jums! – viņa runāja vienā laidā.– Te jau nav ko labot, – vīrietis pārtrauca Annu, rādotplaukstā savāktās stikla lauskas un plastmasas ietvara atliekas.– Tās jau bija vecas, un man vajag stiprākas. Neuztraucieties.Celieties, lūdzu. Ja varat, protams, – svešais teica unpasniedza viņai roku.Anna piecēlās un sāka purināt no mēteļa ielas putekļus.Noliecās un paņēma fotoaparātu, kas gulēja turpat netālupuķu dobē.– Vēlreiz, lūdzu, atvainojiet! Nezinu, kas man bija uznācis.– Vai jūs dzīvojat kaut kur tuvumā? Es jūs pavadīšu mājās.Kur jūs dzīvojat?– Precīzi nezinu, bet kaut kur netālu. No mana loga redzamasplatānas un kļavas lielā parkā. Bet līdzās ir sarkana neonareklāma. Braucot ar mašīnu un nogriežoties uz Fletbuša avēniju,pa ceļam ir viesnīca.– Ā, zinu. Šo parku sauc Parade Grounds. Jūs laikam dzī -vojat Vudrofa avēnijā vai Kruka avēnijā. Tas nav tālu nomanas mājas. Es dzīvoju Vudrofā. Arī es redzu pa logu šoparku. Ātrās palīdzības mašīna droši vien atgriezās slimnīcā,kurai jūs pabraucāt garām. Vai jūs tur dzīvojat? Nekad agrākneesmu jūs saticis.358

– Kopš vakarvakara.– Ak tā! Tagad ir skaidrs. Bet kur jūs dzīvojāt pirms tam,ja drīkst jautāt?– Dažas pēdējās dienas netālu no Ķelnes, bet visu pārējolaiku – Drēzdenē.– Kur, piedodiet? – viņš pārsteigts iesaucās.– Drēzdenē. Vācijā. Esmu vāciete...– Tajā pašā Drēzdenē?!– Ko jūs ar to domājat?– Nu, tajā... tajā, kuras vairs nav?!– Kā tā – nav?– Pēdējās pārdesmit dienas, – viņš ignorēja viņas jautājumu.– Vai jūs nemaldāties? Atvainojiet, vai jūs bijāt turfebruārī, kad...– Jā, biju, – Anna viņu pārtrauca. – Es samaksāšu jums parbrillēm. Kad jūs satikšu vai kad jūs satiksiet mani.– Mani sauc Nātans. Aizmirstiet par brillēm. Es tik un tāgribēju nopirkt jaunas. Tas ir sīkums. Sīkums. Kā jūs sauc?– Anna. Vai šeit tuvumā ir kāda baznīca?– Baznīca? Šeit? – viņš pārsteigts attrauca. – Šeit ir daudzbaznīcu. Kāda jums vajadzīga? Tas ir, kādas konfesijas baznīca?– Man vienalga. Runa nav par reliģiju. Es gluži vienkāršigribu aiziet uz baznīcu.– Tad jūs droši vien kādu atradīsiet. Šajā apkaimē ir vairākbaznīcu nekā skolu. Bet tagad visas ir slēgtas. Manuprāt, tāsatver ap desmitiem.– Atvainojiet, bet tagad es gribētu pabūt viena. Kādreizes jums to paskaidrošu.– Bet protams, – viņš atteica, pamājis ar galvu. – Šajā pilsētāvisiem patīk būt vieniem un, pat ja nepatīk, visi tik untā ir vieni...359