Fragments

uzmanīgi atvēra logu un dzirdēja putnu rīta čivināšanu. Viņanevarēja atcerēties, kad pēdējoreiz bija tos klausījusies. Karalaikā bojā iet arī putni un nav neona reklāmu. Te bija ganputni, gan reklāmas. Viss atgādināja brīnumainu sapni, unviņai negribējās mosties. Anna pievēra acis un domās atgriezāsAnnenkirhē, Drēzdenē. Tas taču bija pavisam nesen. Pirmsnepilna mēneša. Viņa pielika roku pie krūtīm. Sirds dauzījās.Iekoda lūpās. Stiprāk. Vēl stiprāk. Sajutusi asiņu sāļo garšu,atvēra acis. Tas nebija sapnis...Anna aplūkoja istabu. Tā bija plaša un smaržoja pēclavandas. Visapkārt bija izlikti mazi, ar izkaltētiem lavandasstiebriem un ziediem piepildīti linu spilventiņi. Papilnam tobija vannas istabā, izlīmētā ar tirkīzkrāsas tapetēm. Tualetespods un vanna uz spilgtā fona izskatījās žilbinoši balti. Tāpatkā fajansa bidē, kas šajā vienkāršajā iekārtā šķita negaidītagreznība. Viņa atcerējās, ka Stenlijs, apstaigājot un aplūkojotšo dzīvoklīti kopā ar viņu, bija sajūsminājies tikai par bidē.Anna pievērsa skatienu lielajam skapim pie ieejas mazajātelpā, tādā kā būrī, kur blakus čuguna izlietnei plauktā arnotraipītu rozā aizkaru bija gāzes plīts. Vienīgā istaba ar virtuvivisā trīsstāvu ēkā! Astrīda, mājas īpašniece, īpaši uzsvērašo faktu, kad vakar klāstīja Annai visas viņas “jaunās ligzdiņas”priekšrocības...Astrīda Vainšteinbergere, gadus sešdesmit veca sieviete,sagaidīja viņus vakarvakarā uz savas tipiski amerikāniskāsmājas kāpnēm. Vācijā šādu celtni labākajā gadījumāuzskatītu par vasarnīcu. Viņai mugurā bija melnakleita ar dziļu izgriezumu, bet kaklu greznoja briljantakaklarota. Viņa teica, ka ir Adrianas, Artura, New YorkTimes avīzes izdevēja, sievas draudzene. Acīmredzot šimfaktam un Adrianas un Artura uzvārdam vajadzēja atstāt353