Fragments

– Nē, ātro palīdzību es nesaukšu. Lūdzu, sakiet kaut ko.Vai jums tiešām nekas nekaiš?– Atvainojiet mani. Es dzirdēju lidmašīnas. Mēs ar Lūkasuskrējām uz bumbu patvertni, – Anna klusu sacīja.– Kur jūs skrējāt?! Kādas lidmašīnas? Kāds Lūkass? Ko jūsman stāstāt? Jūs skrējāt viena. Kā prātu zaudējusi. Pa tukšutrotuāru. Tieši zem ātrās palīdzības mašīnas riteņiem. Es jūsapturēju pēdējā brīdī. Varbūt tomēr izsaukt ārstu?– Nē! Nevajag. Viss ir labi. Paldies jums, atvainojiet! Viss irkārtībā. Es samaksāšu par jūsu briļļu labošanu. Viss ir labi –lūdzu, atvainojiet – paldies jums! – viņa runāja vienā laidā.– Te jau nav ko labot, – vīrietis pārtrauca Annu, rādotplaukstā savāktās stikla lauskas un plastmasas ietvara atliekas.– Tās jau bija vecas, un man vajag stiprākas. Neuztraucieties.Celieties, lūdzu. Ja varat, protams, – svešais teica unpasniedza viņai roku.Anna piecēlās un sāka purināt no mēteļa ielas putekļus.Noliecās un paņēma fotoaparātu, kas gulēja turpat netālupuķu dobē.– Vēlreiz, lūdzu, atvainojiet! Nezinu, kas man bija uznācis.– Vai jūs dzīvojat kaut kur tuvumā? Es jūs pavadīšu mājās.Kur jūs dzīvojat?– Precīzi nezinu, bet kaut kur netālu. No mana loga redzamasplatānas un kļavas lielā parkā. Bet līdzās ir sarkana neonareklāma. Braucot ar mašīnu un nogriežoties uz Fletbuša avēniju,pa ceļam ir viesnīca.– Ā, zinu. Šo parku sauc Parade Grounds. Jūs laikam dzī -vojat Vudrofa avēnijā vai Kruka avēnijā. Tas nav tālu nomanas mājas. Es dzīvoju Vudrofā. Arī es redzu pa logu šoparku. Ātrās palīdzības mašīna droši vien atgriezās slimnīcā,kurai jūs pabraucāt garām. Vai jūs tur dzīvojat? Nekad agrākneesmu jūs saticis.358